Atradu ideālu Imanta Ziedoņa atziņu, vismaz pēc maniem ieskatiem! 🙂

Ja jūs sevi gribat apliecināt, ejiet tumsā un neņemiet nevienu sev līdz. Visu var tumsā pazaudēt, bet sevi – tikai atrst.            (I. Ziedonis)

Āā, tik patiesi un vienlaikus sāpīgi!

Kas tad ir dzīve? Grūti viennozīmīgi ir atbildēt uz šo jautājumu. Varētu teikt, ka dzīve ir viss, tie esam mēs paši, tas ir tas, ko mēs redzam, jūtam, domājam, tā ir daba, tie ir visi mūsu ceļā sastaptie cilvēki, tās daudzās lietas, ko mēs esam saražojuši……….. Bet, kas tad ir tas svarīgākais mūsu dzīvē? Kas ir tas, kādēļ mēs esam uz Zemes? Šeit domāju, ka divu domu nav, svarīgākais, kas mums ir – tie esam mēs viens otram. Varētu pat teikt, ka dzīve – tās ir attiecības. Katru mīļu brīdi, mēs veidojam attiecības, viens ar otru mijiedarbojamies. Viens no skaistākajiem dzīves uzdevumiem ir veidot pozitīvas, draudzīgas attiecības ar ikvienu savā ceļā sastapto cilvēku. Tas, protams, ir ideālā variantā, un tas nav viegli, bet vērtīgi gan, un mums taču tiek dots laiks, mūsu dzīve, lai to īstenotu. Tikai viens caur otru, mēs iepazīstam sevi, pasauli, visu, kas ir. Mēs patiesi viens otram esam eņģeļi, palīdzam viens otram augt un pilnveidoties, un esam savstarpēji saistīti neredzamām mīlestības saitēm, kas veido veselumu. Katrs cilvēks, kuru mēs sastopam savā dzīves ceļā, nes mums vēstījumu, spēlē kādu lomu mūsu dzīvē, un nekas nav nejauši. Varētu teikt arī tā, ka dzīve ir informācijas nolasīšana, un mēs viens otram palīdzam šo informāciju pamanīt un pareizi iztulkot, jo tā „valoda”, kādā dzīve mums to sniedz ir ļoti dažāda, no nejauši izteiktām, garām ejošām frāzēm līdz konkrētiem tekstiem vai darbībām. Šie Dieva, dzīves sūtītie vēstījumi ir ik uz soļa, atliek mums būt vērīgākiem, acīgākiem, ausīgākiem, atvērties šai informācijas plūsmai. Un tieši pateicoties viens otram, mēs to varam ieraudzīt un sajust. Mēs nevaram viens bez otra, tā ir vislielākā vērtība, kas mums ir-mēs viens otram, tā ir dzīves jēga.

Kā var uzzināt, kādi mēs šobrīd esam, kāds ir mūsu attīstības līmenis, kāda enerģija, ko izstarojam? Viss ir vienkārši, mums atliek pavērot savu ārējo pasauli, to, kas ir mums apkārt, cilvēkus, apstākļus, situācijas. Tas ir mūsu pašu realitātes spogulis, tas mums palīdz ieraudzīt sevi, tā ir patiesība, uz kuru vienmēr var paļauties, tā mums nekad neglaimo, nemelo, tā mums rāda, kur mēs šobrīd atrodamies. Un šeit atkal mēs viens otram nākam palīgā, viss tas notiek mijiedarbojoties vienam caur otru. Ja mums varbūt šobrīd nepatīk tas, ko mēs redzam, tas nebūt nenozīmē, ka mēs neko nevaram mainīt, gluži pretēji – varam gan! Un kā vēl varam! Pati dzīve mums rāda, kāda ir mūsu iekšējā pasaule, parāda priekšā to, pie kā vajadzētu piestrādāt, un mēs paši pieņemam sev svarīgu lēmumu, vai mēs ko mainām, vai paliekam tur, kur esam. Lai gan uz vietas palikt ilgi arī nav iespējams, jo dzīve tā ir arī kustība, mēs vai nu virzāmies uz priekšu, vai arī ”buksējam” atpakaļ.

Katru brīdi dzīve sniedz mums zināšanas, un mēs tās varam likt lietā, lai zveidotu sev tādu dzīvi, kādu vēlamies, jo tieši mēs esam tie, kas veido savu realitāti. Tā, apgūstot kārtējo mācībstundu, pieņemot jebkuru situāciju ar mīlestību un dziļāku izpratni, ar pateicību visiem, kuri šai situācijā ir piedalījušies, godam izejot tai cauri, mēs paceļamies atkal par kādu “pakāpienu” augstāk pa evolūcijas “kāpnēm”, ieejot savā jaunā realitātē, daudz gaišākā un mīlošākā. Tas ceļš ir bezgalīgs, un tā ir mūsu laime. Dzīve kļūst par brīnumainu piedzīvojumu, bez robežām. ……… , un mums vienmēr ir un būs kāds blakus, kas atbalstīs grūtā brīdī, uzmundrinās, dalīsies priekos un skumjās, kāds Dieva sūtīts eņģelis, kuru šai Zemes dzīvē mēs saucam par cilvēku.

Mēs neaizdomājamies, no kurienes pie mums viss atnāk. Šķiet, ka viss notiek pats no sevis, bet tā nav, tas ir pateicoties cilvēkiem, viņu darbībai. Piemēram, kaut tā pati dienišķā maize, kāds ir uzaris lauku, kāds iesējis sēklas, kāds novācis ražu, tālāk pārstrādājis šo labību miltos, kāds uzcepis maizi, un visbeidzot ir kāds, kas šo maizi nogādājis veikala plauktā. Tā ir nepārtraukta, savstarpēji saistīta “ķēde”, ko mēs visi veidojam, un ko sauc par dzīvi.

Domāju, ka tas ir tā vērts, lai aizdomātos, cik svarīgi mēs esam viens otram, lai arvien dziļāk izprastu seno patiesību, “nedari otram to, ko nevēlies lai tev dara”, jo mēs visi zinām, ka “viss ir viens un viens ir viss”…………Mēs nevaram atdalīt sevi no pārējās pasaules, un, ja mēs to darām, tad mēs ciešam. Un tad, kad mēs strādāsim, veidosim, ražosim visu no tīras sirds, tā, it kā mēs to darītu sev, saviem bērniem, mēs visi kļūsim arvien laimīgāki, veiksmīgāki un veselāki. Pazudīs no mūsu dzīves meli, krāpšana, manipulēšana un tml., mēs veidosim mūsu realitāti jaunā attīstības līmenī, kur attiecības tiks balstītas uz savstarpējo sapratni un mīlestību, kur jebkuras darbības pamatā būs, nevis konkurence, bet sadarbība. Es patiesi ticu, ka tā būs, arvien vairāk satieku savā dzīvē brīnišķīgus cilvēkus.

Lai mums visiem izdodas nodibināt draudzīgas, pozitīvas attiecības ar jebkuru mūsu dzīvē sastapto cilvēku!

Rakstiņš, kas liek aizdomāties par to, kas ir svarīgi… Ceru, ka arī Jums patiks un liks padomāt… 😉

Jauku Jums šo saulaino dienu!

Sveikas meitenes!

Dabīgi esmu brunete. Bet nesen nokrāsoju matus vara sarkanbrūnā tonī. Kaut kā ne visai tas sarkanais – gribu atpakaļ brūnos matus, ļooti. 🙂 Tāpēc gribēju pajautāt par pieredzi un ieteikumiem matu krāsošanā no vara sarkanbrīniem uz brūniem matiem. Vai man jāizvēlas tumšāk brūna matu krāsa, lai nomāktu nevēlamo sarkanumu, vai kā citādi! Būšu priecīga, ja palīdzēsiet man un pastāstīsiet kā jums ir gadījies!

Paldies jau iepriekš!

Sveik!Varbūt kāda no jums ir mēģinājusi palielināt krūtis ar kādu tablešu palīdzību un var padalīties pieredzē?

Rosse vīna debesis….es stāvu un skatos kā tās lēnām kļūst tumšākā kontrastā. Tu uzliec Chris de Burgh “Lady in Red”. Soļi Tavi lēnām tuvojas. Tas nerātnais smaids paceļ manas lūpas un ķermeni. Tu pieskaries manam viduklim un slīdoši ar rokām to noglāsti līdz gurniem. Tad ar ātru, bet stipru tvērienu Tu pagriez mani pret sevi. 

Sākas maģija. 

Es viegli ar plaukstu noglaužu Tavus tumšos matus, tad pieskaros tavai sejai. Es redzu kā sajūti manu silto pieskārienu, aizverot acis. Tu paņem manu roku, to stipri satver un otru apliec man ap vidukli, es iztaisoju muguru un zinu, ka tagad rumbas nodarbības atmaksājas. Nosvērtās kustības un intīmais attālums liek elpai mazliet aizrauties, bet negribas atlaist, atlaist tik stipru tvērienu griezienu lidojumā līdz mani apstādina un pieglauž tik cieši, ka mēs nekustamies, bet deja neapstājas mūsu domās. Tik skatiens kaislīgs tieši manī, tieši manās acīs viņš redz, kā mirdz mana sarkanā kleita. Plate apstājas, bet viņa roka nobrauc manu kleitas lenci un lūpas viegli noskūpsta atslēgas kaulu, tad kaklu un sastopas ar manām lūpām, kas jau lūdzas pēc karsta skūpsta. Es klusi saku: “Baudi mani”. Viņš pasmaida un noskūpsta mani tik pareizi, tik droši. Viņš mani aiznes līdz gultai un ataisa manu kleitu lēni – pogu pa pogai, es jūtos kā konfekte viņa rokās. Kad konfešu papīrs ir novilkts un no likts uz rakstāmgalda, viņš skatās uz mani kā es smaidu stāvēdama melnajā korsetē un zeķturos, kas viegli pieglaužas manai tumšajai ādai. Pirmo reizi es redzu viņu samulstot, es uzlieku viņa roku sev uz vidukli un lēnām vadu to zemāk, zemāk līdz stipri ar viņa rokām sagrābju savu dibenu. Tālāk viss notiek kā dejā – viņš paceļ mani un manas kājas apvijas ap viņu. Skūpsti nebeidzas līdz viņš mani nogulda gultā un sāk glāstīt manu augumu. Es atpogāju viņa kleklu un nespēju pretoties vēlmei skūpstīt viņa spēcīgo augumu. Viņš iekarst un atbrīvo mani no korsetes, es ieelpoju un viņš satver manas krūtis un jūtu kā piebriest kaisle gan manī, gan viņā. Laika izjūta pazūd un es attopos jau kad viņš glāsta manu klēpi. Esmu punktā, ka ar kārdināšanu nepietiek, gribu vēl, girbu visu, gribu viņu sevī tagad! Un viņš lasa man no acīm, un tad es jūtu stipru grūdienu, sevī, kas patīkami pārņem manu ķermeni, neaprakstāmā sajūta, kad iekarsušās ādas viena gar otru glāstas un paceļ visu ķermeni augstākā līmenī par šo gultu un zemi. Viņa elpa un vieglie vaidi manā ausī ir kā ekstazīns, ko gribu vēl. Nekas tā neuzbudina, kā redzēt viņa svētlaimīgo skatienu, apziņa, ka viņš zaudē prātu no maniem glāstiem. Abiem vienlaicīgi kāpjot augstāk pa baudas kāpnēm līdz kulminācijai, tik cieši kopā savijoties apakaļ ceļa nav  kā izkliegt emocijas un  iekrampēties viņa miesā kamēr esam bezsvara baudas stāvoklī. Un viņš atkrīt atpakaļ uz manis. Noskūpsta mani, bet neatlaiž.

Mēs guļam viens uz otra, rosse debesis ir pārvērtušās tumsā, klusums tik mūsu elpu vilcieni dzirdami pēc kaislīgā deju maratona. 

Un tad pienāk vakars, iestājas krēsla – aiz mākoņiem jau sen aizgājusi dienas siltā saule. Nekas cits kā pārdomas par pareizo un nepazreizo, vajadzīgo un lieko nepaliek. Un šīs mūžīgās dogmas par šiem vārdiem – nav nekā tāda… Bet, viena indivīda robežās ir viss, kas kādam, iespējams ir pilnīgi nekas. Tas caur vecmātes metodi noved tevi pie apziņas, ka tev ir taisnība par pilnīgi visu, bet viss ir tik relatīvs jēdzines, ka taisnības nav vispār. Taisnīgums – lūk, tā jau ir cita lieta… Un, kad viņš aizvēra durvis es sapratu, cik ļoti sāp – viņam, cik ļoti sāp man un kā vēsture kļūst par nākotni. Bet sekot nav jēgas – salkans, sāpīgs stāsts – tik sens kā pasaule un tas mijas tādiem attiecību līkločiem, ka tik turies. Beverlihilza nestāv ne tuvu. Būt taisnīgai pret sevi. Likt punktu, tur kur dur visvairāk un saprast, ka arī taisnīgumam ir sava cena. Pat, ja nākas pašai sist naglas plaukstā, lai noturētos pie krusta. Vismaz, meliem ir likts punkts – atmiņas ir tā vērtas un tas – jā, tas šoreiz ir galvenais. Galvenais, ka viss, kas tika turēts par svētu nav zaudējis savu nozīmi, nav zaudējis savu daili un nav izplūdis miglā – tas neļauj rasties jautājumam – kādēļ divi gadi no manas dzīves. Es, joprojām, zinusavu divu gadu jēgu… Un varbūt, ja ne tagad – tad citreiz. Varbūt, ja ne tā, tad savādāk. Un tikai gļēvs cilvēks padodas. Tikai gļēvs cilvēks, saka – tas ir kā paturēt beigtu sunīti…

Man pietrūkst, bet nepietrūks. Ir grūti, bet ir tik viegli.Galvenais ir skriet – aizver acis, dziedi un skrien. Par pilsētu, ko pamet, par laimi, kuru pārlido, par mājas durvīm, kuras kādu laiku nevērsi un par lūpām, kuras vairs negaršo kā zemenes vasarā. Nav jēgas sevi šaustīt, labāk teikt paldies, par iespēju, ko palaidi vējā.Ja ne tagad, ja ne ar mums – tad mēs ar citiem. Dzīve nesākas un nebeidzas ar bija vai būs. Tā sākas ar A un beidzas ar Ž un atliek vienīgi izdejot tai cauri jūtot, ticot un neaizmirstot ne vienu sīkumu. Pateikt paldies – par asarām un smiekliem, paldies, par laiku, par dejām lietū un ezera vidū. Paldies, par rožu lapiņām uz balkona un pateikt lūdzu, par katrām pusdienām, par katru neprātīgo, bet realizēto ideju. Un patiekt žēl, ka nesanāca – bet zini, tomēr ir labi, ka neaizbraucām uz Siguldas zelta rudeni…

Es vienmēr zināšu, ka man bija skaistais… Pat tad, kad šo skaisto nomainīs, kas cits – pat tad, es zināšu, to, par ko nekad neesmu šaubījusies – es iemācījos būt laimīga. Patiesa, dzirkstoša un skaista.

Jauna sieviete, 27 g., 2 bērni 2 g.v.meitene un 10 g. vecs puika. 

Ir finansiāli pilnīgi atkarīga no vīra, kas ir emocionāls terorists, izvarotājs.. 

Kā tas sākās? 

Kā mazu meiteni viņu pameta māte,tēvu nezin, tad kaut kad māte paņēma atpakaļ, mātei bija draugs, kas visus ģimenē sita, meiteni arī, ģimene nelabvēlīga, 16 gadu vecumā meitenei aizliedza iet skolā, jāiet pelnīt nauda. ( Nezinu, kādā veidā)

18 gados pirmais bērns, bērna tēvs nenormāli sita, tad nonāca citā valstī satika tagadējo vīru, kas uzbūra skaistu ainu, apprecējās, meita kopēja, 5 gadus kopā, pēc pirmā gada sāka terorizēt uzskaitot, ka dzīvoklis ir viņa, televizors viņa, neko nedrīkst aiztikt neviens, pie galda jāsēž puikam kā zaldātam, citādi ēst nedos, uzdāvināja mašīnu, bet vienmēr uzsver, ka tā ir viņa, visiem mājās jāsaka paldies viņam par to, ka viņi var ēst viņa pārtiku, gulēt viņa dzīvoklī un būt viņa sabiedrībā, sievietei viņš noteikti jāaptekalē. Ja puika nav laicīgi atnesis avīzi brīvdienās, visa diena jāpavada istabā, bez spēlēšanās nekāds televizors utt. Tātad sieviete bez īpašas izglītības, nepelna pietiekami, lai varētu atļuties dzīvokli īrēt un divus bērnus uzturēt, tāpēc netiek projām, šobrīd gan ir pieņēmusi lēmumu un jau nedēļu dzīvo pie vīrieša māsas, bet joprojām šaubās pieņemt galīgo lēmumu, naudas dēļ.

Manuprāt bērni nevarēs būt laimīgi pieaugot un dibināt normālu ģimeni, redzot kaut ko šādu.

Kā jūs redzat situāciju? 

Ir brīdis, kad viss ir beidzies. Sirdī ir rūgtuma piegarša, tukšums un vienaldzība. Pārdomā mirkli ar patiesības sajūtu. Labi apzinoties, ka tam bija jābeidzas, un labi drīz, bet vai tieši tad, kad visas problēmas bija uzveiktas, neskaidrības atrisinātas un beidzot varējām justies labi? 

Laikam jau tomēr abi sapratām, ka tas ne pie kā laba nenovedīs, ka tā ir pārāk labi. Viņš to pateica skaļi pirmais, man tas kremt… Es to gribēju pateikt, zināju, ka man tā ir tikai laika pavadīšana, sasodīti labs sekss un pāris stundas mīļuma un uzmanības laikā, kad to neviens cits nevar sniegt. Rezerves variants. Cik skaudri gan tas skan.

Dīvainākais ir tas, ka prāts ir vienaldzīgs, sirds arī – kā mīlestības avots, bet organisms izstrādā briesmīgu alerģiju. Es nespēju uz viņu skatīties, es nespēju izturēt, kad viņš man pieskaras, es nespēju ar viņu runāt bez nicinājuma, es nespēju atbildēt viņa smaidam. 

Kāpēc? Vai tas ir tas ātruma faktors, vai to ietekmē tas, ka viņš pirmais pielika punktu? Vai iemesls ir viņa komunikācija ar mani pat pēc paša teiktā – mums labāk netikties? Viņa pieklājība apsveicot svētkos? 

Es gribu, lai mans organisms mani nemēģina nogalināt. Tieši pirms gada jau bija pirmais mēģinājums, tiesa daudz veiksmīgāks nekā tagad, bet tomēr… Es gribu, lai viss ir vienkāršāk, bet blakusefekti to visu sarežģī. Jo ir jau iejaukts trešais cilvēks. No manas puses, tiesa, pašlaik viss vēl ir kūniņas stadijā, bet tomēr. Un šis trešais ir viņa kolēģis. 

Dzīve, vai Tu kādreiz esi vienkārša? Šķiet, ka liktenis atkal sācis spēlēties ar jo-jo.

…

Vienmēr biju vēlējusies piedalīties kādā konkursā.. un te nu Cosmo piedāvātā iespēja. Nekad nebiju domājusi par to,ko patiesībā tas nozīmē.
Tagad pateicoties šai lieliskajai iespējai, jūtu milzīgu un vārdiem neizsakāmu iespēju pašapliecināties sev un , protams, arī patīkami, ka radusies šī velme kaut ko darīt. Liels gandarījums par to katru mazo balsi, ko atdod mani draugi un paziņas. 🙂 Ceru, ka šī nav pēdējā reize, kad kaut ko tādu daru. 😀
Lieliska sajūta, iesaku arī jums. 🙂

Nesen, pavisam nejausi uzgaaju rakstu par to, ko patiesiibaa domaa viiriesi. Domaaju, ka arii jums buus interesanti palasiit kas tad iisti notiek vinju galvaas. 🙂

1) Viiriesi ljoti baidaas no atraidiijuma. Siis bailes ir tik lielas, ka reizeem vinji nolems nemaz netuvoties sievietei, kas vinjiem ir iepatikusies, lai tikai nebuutu jaasanjem atraidiijums. Viiriesi ir gatavi izdariit pirmo gaajienu tikai tad, ja ieveero kaut mazaako interesi arii no sievietes puses.

2) Viiriesiem ir izstraadaata sieviesu paarbaudes sisteema, ko vinji biezi izmanto. Viirietis reizeem paarbauda sievieti, kas vinjam ir iepatikusies, lai redzeetu, vai sieviete ir gatava intiimaam attieciibaam paaraak aatri. Ja sieviete ir gatava siim attieciibaam jau no pirmaas tiksanaas reizes, tad viirietis automaatiski vinju pievieno “tusinju kompaanijas sarakstam”. Bet ja sieviete intiimaam attieciibaam uzreiz nepiekriit, tad vinjai ir ceriibas kljuut par potenciaalo draudzeni.

3) Ja viirietis sievietee saskata draudzenes potenciaalu, tad vinjs pats meeginaas novilcinaat intiimu attieciibu uzsaaksanu. Satiksanaas laikaa vins vairaak uzmaniibas veltiis sievietes personiibas izzinaasanai, gribees uzzinaat par vinjas intereseem un pasaules uzskatiem.

4) Ja viirietim ir bijusas intiimas attieciibas ar sievieti, ar kuru vinjs neveelas neko nopietnu, peec tam vinjam ieksaa ir sajuuta, ka vinjs grib aatraak tikt prom un buut viens, nevis palikt un miilinaaties ar sievieti.

5) Viiriesiem ir svariigs aareejai izskats un vinji veelaas, lai sieviete vinjam blakus izskatiitos labi. Vini noveertee to, ja sieviete ruupeejaas par savu izskatu, jo tas liek vinjiem domaat, ka tas tiek dariits vinju deel un tas, protams, ir glaimojosi.

6) Viiriesi veertee sievietes negatiivi peec taa, ka vinjas izskataas un kaa vijas uzvedaas. Ja sieviete ir piedzeerusies (piemeeram, klubaa), viiriesi vinju redz tikai kaa potenciaalu izklaidei. Tas pats attiecinaams arii uz sievietes apgeerbu – ja tas ir paarlieku atkailinoss, seksiigs vai vulgaars, viiriesi saadi geerbtu sievieti uzskatiis tikai par izklaides materiaalu.

7) Viirietis peec pirmaas tiksanaas reizes var pateikt, vai vinjam ir radusaas simpaatijas pret sievieti, vai nee. Sievieteem, reizeem, saakotneeji nerodaas interese par viirieti, bet peec dazaam tiksanaas reizeem vinja ieveero, ka sis viirietis saak iepatikties. Ar viiriesiem taa nenotiek – vinji uzreiz nosaka vai kaut kas kaadreiz var sanaak vai nee ar konkreeto sievieti.

Tie ir tikai dazi punkti no raksta, ko lasiiju. Tas nav mans personiigais viedoklis, bet peec pasas noveerojumiem daudziem punktiem varu piekrist. Ko domaajat juus?

Sveikas meitenes!Man ir vajadzigs jusu padoms,man somenes nebija menesreizes un sap sausmigi krutis es esmu uztaisijusi grutniecibas testu tas ir negativs!Vai jus nevart kko ieteikt vai pateikt ka man rikoties!Sobrid neesmu Latvija tapec pie arsta netieku esmu brivdienas!