Viss sākās pirms sešiem mēnešiem Spānijā!

Atradusi darbu Spānijā ar lielu interesi un nepacietību devos izbaudīt dzīves dotās priekšrocības un iespējas! Sakravājusi somas, atvadījusies no savie tuvajiem un draugiem, ar asarām un satraukumu devos ceļā. Protams nedevos viena, ar mani kopā bija mana labākā draudzene. Ierodoties viss likās tik svešs un jauns, bet skaistums apbūra mūs pirmajā dienā.

Protams, kā jau visiem ierodoties kūrorta pilsētā ar laiku rodas jauni draugi un paziņas.Tajā brīdī par esošajām attiecībām prāts nenesās domāt, jo apkārt miljoniem burvīgu puišu. Darbs bija ar klientiem, kuros protams “iemīlēties aizliegts”.

Tā nu tas viss sākās. Satiekot burvīgus puišus, kuri apmetušies mūsu viesnīcā , veidojās kontakts, un kopā atpūtāmies, gājām izklaidēties. Iepazinām viens otru, ieguvām jaunus draugus, un ne tikai. Tad izkliedējās visas saistītās jūtas ar puisi no mājām, tajā brīdī-bijušo. Kā jau skaistām meitenēm patika ballītes, puiši, un piedzīvojumi. Ar vienu no klientiem sirsnīgi uzsāku sarunu, runājāmies par dzīvi, par nākotni un tagadni, Par Visu. Tajā brīdī šķita-Tā ir pasaka, puisis skaists, gudrs, jauks un mīļš. Tā nu sākām pamazām ar vien vairāk sazināties. Kad nu šiem jaukajiem puišiem brīvdienas beigušās, atvadamies kā vienkārši draugi.

Katru dienu pēc darba devāmies uz internetu, lai aprunātos, kā pavadīta diena un par dažnedažādām dzīves jomām. Viens par otru jau zinājām gandrīz vai visu,tā vismaz domāju ES.Laikam arī puiša interese bija kļuvusi lielāka, par parastu izzināšanas vēlmi un iepazīt draugus. Tad nu viņš nolēma atgriezties vēlreiz Spānijā un pavadīt tur trīs jaukas brīvdienas , kopā atpūšoties.Viss šķita patiešām burvīgi, puisis manis dēļ atgriežās vēlreiz, lai tikai nieka trīs dienas pabūtu kopā. Atpūta bija lieliska līdz brīdim , kad devāmies uz viesnīcu, pēc ballītes. Radās sarežģījmi recepcijā, puisim atverot pasi pavisam neveikli manas acis ieslīdēja tajā un redzēja TO ko pat nebiju spējusi iedomāties. Līdz tam brīdim likās, kad esam atklāti viens pret otru, godīgi un spējam uzticēties viens otram. Redzēdama Pases datus,  biju šokēta, bet neko neizrādīju un domāju arī puisis nepamanīja, mani tur ielūrot. Klusēju un neko viņam neteicu, bet no tā brīža mana attieksme kļuva redzami diskrētāka. Beidzoties arī šim brīvdienām, mainījās tikai manas domas, bet kontaktēties turpinājām, līdz nākošajai satikšanās reizei Francijā. Dienas paskrēja ļoti ātri, un mana vasara pagāja ļoti ātri, ar domām par Ideālo vīrieti. Ar katru nākošo tiksānās reizi, es pie sevis domāju par redzēto pases info, kas lika man saprast varbūt daru nepareizi, varbūt tas viss tikai interese pēc ar mērķi zināt vai dzīvē tiešām, kas spēj būt tik skaists vai tikai melu apsegā.Ticiet dzīvē viss  Nekad nevar būt tik skaisti, kā šī diena kurā sagaidīju vārdus no viņa, piedod, lūdzu piedod, bet es ilgāk nevaru-Esmu precējies, man ir 38 gadi nevis 26 un man ir 2bērni. Ar smīnu sevī un tajā pašā laikā vilšanos un dusmām, es to brīdi sagaidīju, lai saprastu un redzētu Kad melo Visi, un viss skan pārāk skaisti, lai būtu patiesība!:)

Vēlos padalīties ar dažiem matu kopšanas līdzekļiem, kuri,manuprāt ir pelnījuši ievērību. Pret matu kosmētiku esmu prasīga, jo mati ir sausi no dabas, un vēl sausāki no matu krāsas un fēna. Mati ir atkarigi no uztura, ko lietojam-nepārprotami, bet šoreiz par to, kas tiem var palīdzēt no matu kosmētikas klāsta.

Sausu, ļoti sausu, krāsotu/balinātu matu īpašniecēm iesaku RICH PURE LUXURY izsmidzināmo eļļu matiem stikla pudelē. Atliek iepūst pavisam nelielu daudzumu matos, lai tie kļūtu viegli ķemmējami, spīdīgi un labi mitrināti. Šo līdzekli izmantoju arī pirms pirts/ saunas un baseina apmeklējumiem, lai pasargātu matus. Nopirku nejauši jo bija atlaide, tapēc liels prieks par to, ka tas izrādījās man tik ļoti piemērots.

Nederēs taukainu matu īpašniecēm, lai gan, ja matu gali ir ļoti sausi,var mēģināt. Daudz ērtāk lietot nekā,piemēram,dzintara ēļļu matiem -daudz mazāka ķēpa un aromāts daudz patīkamāks.

5daļa

Pavadīju Ritu līdz viesistabai, piedāvājot vieglas vakariņas, uz ko arī saņēmu apstiprinošu atbildi. Uzservējis mazo žurnālgaldiņu, pievienojos arī pats mazliet ieēst, nebiju ēdis visu dienu. Sulīgie, mazie vistu stilbiņi medū, izskatījās pārāk kārdinoši, lai no viņiem atteiktos, arī kaimiņiene tos sāka slavēt, jau pēc pirmā gabaliņa notiesāšanas. Nedaudz ieēduši, piedāvāju meitenei kokteilīti, pats sev paņēmu aukstu, tikko no ledusskapja izņemtu alu.

Noslēdzu istabā gaismu un sākām skatīties filmu. Filmas izvēle bija vienkārša, kaut kad nesen runāju ar Ritas tēvu, neatceros kāpēc sākām runāt par filmām, taču atceros, ka viņai patīkot viens vecs kara laiku gabals. Par laimi, arī man šī tipa kino gāja pie sirds, nebūs vismaz jātēlo lielo patiku, kas parasti mēdz notikt šādos pasākumos. Meitenes prieks bija neviltots ieraugot ko skatīsimies. Atlaidušies dīvānā, baudījām dzērienus un samērā neuzmanīgi vērojām ekrānā notiekošo. Neuzmanīgi tādēļ, ka ik pa brīdim pieķērām viens otra skatienus, es pārmaiņus vēroju viņu, viņa mani. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad no vannas istabas puses atskanēja savāds troksnis. Es aprāvos, bija tam iemesls, taču necentos iet aplūkot, kas tieši par troksni. Rita neizpratnē pajautāja, kas tur bija, uz ko nācās atbildēt ar veiklu piecelšanos un iešanu pārliecināties, par mājās notiekošo. Virtuvē viss bija kārtībā, saņēmos arī ieskatīties vannas istabā, dīvaini bija baidīties no kaut kā tāda, kas iespējams pat neeksistē, kas vienkārši ir spilgti iesēdies manā galvā. Nespēju atturēties neielūkojies spogulī, tas lika kārtējo reizi izbīties, tur atkal bija svešiniece, spogulis nez kāpēc bija aizrasojis un viņa uz manīm lūkojās it kā atrastos spoguļa iekšpusē. Skatiens bija jau tāds kā skumīgs, sajutu arī dzestros pieskārienus, tie kā trīsas pārņēma manu ķermeni. Izjūtas bija tik ļoti spilgtas, ka nemanīju savu prombūtnes garo laiku, aprāvos no Ritas sauciena, kur esmu palicis. Pirms iziešanas no vannas istabas, palūkojos vēlreiz spoguļa virzienā, bet tagad tas bija jau dīvaini tumšs, tāds kā melns, matēts. Neko nesapratis, paņēmu vēl dzeramos un piedāvāju Ritai iznākt līdzi, kamēr uzpīpēšu. Vasara bija pašā plaukumā, naktis, tātad, neatvairāmi patīkamas un samtaini siltas. Izgājuši ārā, nosēdāmies uz trepītēm, sasēdāmies kopā, kā laimīgs pārītis, viņas galva maigi nogūlās uz mana pleca. Sajutos fantastiski, no viņas matu un ķermeņa smaržas. Šķiet iemīlējos šajā sievietē ar katru minūti aizvien stiprāk un stiprāk. Tiklīdz sajuties jau tikpat kā septītajās debesīs, caur manīm izšāvās pazīstamais dzestrais vēsums……

4 daļa

Apstulbu, atvainojos meitenei, dziļi ievilku dūmu, skatoties kaut kur tālumā. Nezinu ko padomāja Rita par mani, bet tai brīdī tas man nebija pat galvā. Es biju apjucis, varbūt kāds vienkārši bija ielīdis kaimiņu dzīvoklī?!!? Attapies nedaudz, drošības pēc piedāvāju Ritai uziet līdzi, ja nu kāds nepatīkams pārsteigums. Negribētu pieļaut, ka ar šo jauko sievieti kaut kas notiktu. Piecēlos ar savādu smagumu un gājām uz viņas dzīvokli. Arī pati saimniece izskatījās neomulīgi. Tas tā varētu būt, jo nekad nebija atstājusi mājas vienas, bet te, pēkšņi, tādi nepatīkami jaunumi. Durvis atslēgt uzņēmos es, klusām pagriezu atslēgu un vēru vaļā, iegāju dzīvoklī, tai pašā mirklī no virtuves atskanēja briesmīgs troksnis. Steidzos uz virtuves pusi, ar piesardzību piegāju pie durvīm, nedaudz notupos, lai, ja nu gadījumā kas, nedabūtu ar kaut ko smagu pa galvu. Ielūkojos virtuvē, bet tur, tikpat pārbijies, kā es, Ritas kaķis. Laikam jau bija sadzirdējis saimnieces atgriešanos un iztrūcies no miega, par guļvietu, protams, izvēlējies trauku plauktu, par to liecināja čupa atlūzu uz grīdas. Sapratis, izņemot mani un teroristisko kaķi, ar pārbiedēto izskatu dzīvoklī neviena nav, gāju pēc Ritas. Pa ceļam, koridorā, ejot gar spoguli, samanīju tādu kā ēnu, ar dīvainu vēsumu, kurš, šķiet ieurbās līdz kauliem. Nodomāju pie sevis, tas noteikti šo dīvaino notikumu iespaidā. Izgāju kāpņu telpā, iepriecināju meiteni, par trauku pārvietojumu un pagriezos, lai ietu uz savu dzīvokli, te pēkšņi Rita klusiņām pasauca mani. Pagriezos, domādams, ka kaut kas ne tā. Taču izskanēja kluss piedāvājums, īstenot manus vakardienas nolūkus, uz ko es, loģiski, nedomājot piekritu.

Aizgājis mājās, sāku, kā nu mācēdams un varēdams, mazgāties pie izlietnes, virtuvē. Negribējās iet vannas istabā, lai sabojātu netīšām vakaru, kuram tā īsti pats vēl nebiju noticējis. Tik noslēgtā kaimiņu meitene, bija mainījusies uz pavisam citu dzīves skata punktu, tā man tas šķita. Noskalojies, atcerējos, ka ledusskapī tukšums, ne uzkodas, ne dzeramā. Iešļūcu čībās un kā mazs bērns, kurš tikko ticis pie konfektes, nē pie vesela maisa konfektēm, skrēju līdz veikalam. Gribēdams atstāt uz viņu iespaidu, izdomāju pagatavot arī vieglas vakariņas, kaut gan klusībā bija arī cerība, to izmantot, kā mazu āķīti no manas puse. Puisis, brīvs, prot gatavot…… Lai gan, arī diezgan spēcīgi nospēlēja cilvēciskais faktors, Rita bija viena ar savu mazo, tātad sen nav guvusi neko tādu, kas palutinātu viņu, kaut nedaudz. Sašmorējis visu, šampīti katram gadījumam ielicis ledusskapī, kokteilīšus viesistabā uz galda, ar nepacietību skaitīju vai katru sekundi, gaidīdams domās iemīlēto meiteni. Bija jāgaida arī uz mazo, jāieliek viņu gulēt un tikai tad varēja nākt ciemos. Maldīdamies domās, izdzirdēju klusus klauvējienus pie durvīm. Piecēlos, pārņemts ar laimes pilnu smaidu, devos tās atvērt. Atverot savā priekšā ieraudzīju viņu, savu psihisko, stāvu zemāk dzīvojošo Ļudas tanti, ar pasaulē neapmierinātāko skatienu. Izrādās, biju aizrāvies ar mazgāšanos virtuvē. Atvainojos, aizvēru durvis un sāku smieties balsī. Manus smieklus atkal pārtrauca klauvēšana pie durvīm. Strauji atvēru ar bļāvienu, ka visu nokārtošu, bet tur šoreiz bija viņa, naksnīgajā skatienā, melnā iespīlētā krekliņā un melnos legingos. Tas viss izcēla viņas dievišķo augumu, tā, ka man aptrūkās pat vārdi, liekas, pat izskatījos nepieklājīgs. Attapos, ar aizsmakušu balsi, tomēr ieaicināju iekšā, šķiet mana neveiklā sagaidīšana, samulsināja arī Ritu…..

3 daļa

Pēc garlaicīgas apskates, kas aizņēma visu dienu, beidzot mani atlaida mājās. Izgājuši no slimnīcas, sajutām vasaras vieglo, tik ļoti patīkamo, vakara gaisu. Saskatījos ar kaimiņieni, sasmaidījāmies un devāmies lēnām uz mājām. Pa ceļam Rita, tā sauc manu kaimiņieni, piedāvāja ieiet netālu esošajā bārā, iedzert kaut ko vieglu un nomierinošu, lai noņemtu saspringumu, kas bija radies dienas gaitā. Protams, ka piekritu uzreiz, sajutos pat nedaudz kā uzvarētājs. Iegājuši dūmakainajā ar cigarešu, viskija, alus smārda sajaukumu telpā, virzījāmies uz bāra pusi. Iekārtojāmies un pasūtījām dzeramos, es kā vienmēr alu, Rita vieglu kokteili, nezinu kas viņā bija, bet izskatījās vareni gards. Iedzēruši pa malkam, mūsu acis neveikli saskrējās, uzkavējoties ciešā saiknē kādas sekundes desmit. Tādi kā samulsuši pasmīnējām, paņēmām savas glāzes, turpinot malkot dzērienus. Tā klusējot sēdējām izmalkojot pa piecām glāzēm. Sajutu galvā alus spēku, piedāvāju iet mājās, uz ko Rita arī apstiprinoši pamāja ar galvu. Ārā jau bija satumsis. Nesteidzoties gājām, vienkārši klusējot. Nonākuši pie mana dzīvokļa durvīm, Rita pieliecās un iedeva mazu karstu buču uz vaiga, sajutu sev kājās vieglumu, tas bija tik negaidīti. Atsveicinājāmies, kārtējā mazā neveiklā sasmaidīšanās, un gājām katrs uz savu dzīvokli. Iegājis mājās, devos taisni uz vannas istabu noskalot seju. Tad pēkšņi satrūkos, jo spogulī atkal ieraudzīju svešinieci, tikai šoreiz uzreiz arī pieskārienus. Man sirds sāka ārdīties kā negudra, pieskārieni bija tik ļoti reāli, viņas tēls vēl reālāks. Pagriezos un atkal nekā, tikai spogulī, kāpēc tur? Sāku pat prasīt, kas tu esi un ko vēlies, pie reizes nodomājot, kas ar mani?!? Ne jau katru dienu cilvēki aprunājas ar spoguļiem. Trakāk sajutos, kad pēc uzdotā jautājuma, pār kaklu pārslīdēja tāds kā viegls glāsts. Visa mana mugura bija šermuļos, rokas, kājas sāka trīcēt. Nemelošu, biju pārbijies. Kāds vājprāts mani ir pārņēmis, kā to izskaidrot? Pagriezos, lai ātri pamestu to telpu, bet tad sadzirdēju tādu kā balsi, reizē ar pieskārienu. Tas lika pārbīties līdz nemaņai. Aizcirtu durvis, iegāju virtuvē lai paņemtu cigaretes, biju sanervozēts, kā nekad. Devos ārā pīpēt, taču visu laiku likās, ka viņa man seko, ir līdzās. Pīpējot izdomāju, jāpiedāvā Ritai atnākt ciemos, paskatīties kādu filmu, mazais noteikti jau gulēja šinī stundā. Pieklauvējis klusām pie durvīm, dzirdēju tuvojamies soļus, sajūtas bija neveiklas, jo nezināju kā izteikt šo vienkāršo piedāvājumu. Soļi kļuva skaļāki, laikam jau tuvojās durvīm, tad apklusa, bet durvis neviens neatvēra. Lai nebūtu uzmācīgs un nepamodinātu viņas mazo, nodomāju, ka otrreiz neklauvēšos, soļoju atpakaļ mājās.

Pēc cieši izgulētās nakts, veicu savu ik rīta rituālu, ar kafiju un cigaretēm. Apsēdos uz trepītēm, pamanīju Ritu ar mazo. Pienākuši klāt, apsveicinājās. Saņēmos, lai pajautātu Ritai par pagājušo nakti. Ritas atbilde mani nošokēja. Izrādās, viņa uzreiz, kā aizgājusi mājās, sadomājusi aizbraukt pie saviem vecākiem uz laukiem. Bet soļi ko dzirdēju, nāca no viņas dzīvokļa……

2 daļa

….. Mirkli apjucis, ar miljons domām galvā, noslaucīju dvielī seju. Spogulī skatīties vairs neuzdrošinājos, izgāju ārā no vannasistabas un ar smagu roku izslēdzu gaismu. Biju apjucis tā, ka nesapratu ko daru. Uztaisīju sev vēl vienu kafiju, apsēdos pie virtuves galda, malkojot kafiju, kafiju bez garšas, nespēju domāt ne par ko citu, visu laiku galvā bija svešiniece. Tikai tagat nesapratu, baidīties, smaidīt, varbūt iziet ārā un cerēt atkal ieraudzīt, lai nomierinātu trakojošās domas galvā. Pēkšņi pārbijos no ķērcoša trokšņa, velns, tas tikai mans telefons, bet pārbiedēja līdz nāvei. Dēļ daudzajām domām, pat atbildēt piemirsu, nezinu kā to nosokt, brīdi ko sajutu, viss bija tādā kā tunelī ar pelēki aukstām sienām. Apņemts ar šo visu, sajutu tādu kā stresu sevī, paņēmu cigaretes un gāju atkal ārā, uz tām pašām trepītēm, kur redzēju savu svešinieci. Aizpīpēju ar ciešu skatienu virzienā, kur pēdējo reiz manīju viņas tēlu. Sākās domas, varbūt vienkārši patīkams rīta murgojums, no maz gulētajām stundām, iepriekšējā nakts takš sākās ar filu un aliņiem, varbūt tieši tas pastiprināja manas dīvainās izjūtas?!? Itkā ar to arī varētu nomierināties, taču nē, svešinieces tēls bija pārāk skaists, tas žņaudza katru manu smadzeņu šūniņu, negribēju pat pieļaut, ka tas nebija īsts tēls. Tad atkal sajutu pieskārienu, tikai šoreiz jau stingrāku un īstāku, sarāvos tā, ka cigarete izkrita no rokām, mana sirds sāka ārdīties kā negudra. Pagriezos, tur tikai kaimiņiene ar savu mazo, apsveicinājās un jauki uzsmaidīja, uz mirkli pat pazuda domas par svešinieci. Kaimiņiene bija mana dīva, manās fantāzijās protams, ar spēcīgu raksturu un ļoti patstāvīga. Dēlēnu viņa audzināja viena, pret atiecībām ar vīriešiem izturējās skeptiski, tāpēc mēģināju būt tuvāk viņai, kaut vai kā labs draugs. Ar smaidu pārņemts lūkojos, kā kaimiņiene vieglajā vasaras kleitiņā aiziet pilsētiņas burzmā. Tiklīdz pazuda no skata, tā arī domas atpakaļ pie svešinieces, tās atkal palika spēcīgas, atkal mani pārņema tās dīvainās sajūtas. Piecēlos ar domu izskriet mazu aplīti, tas ir tāds kā mans sods tak, ka es pīpēju. Lēnā garā maziem riksīšiem pievarēju aizvien garāku un garāku gabalu, ar manīm kopā bija arī domas, kas ļāva skriet nenogurstot. Tā būtu varējis skriet ilgi, jo ilgi, ja vien būtu pamanījis kravas busiņu, kursh tikko bija uzsācis braukt. Ar lielu blīkšķi nācās pārtraukt skriešanu. Saļimis, apdullis gulēju uz ceļa, jutos ļoti dīvaini, kas notiek? Nejūtu sāpes, apkārt drūzmējas cilvēki. Pēkšņi sajūtu maigu pieskārienu vaigam, paceļu acis augšup, ieraugu savu jauko kaimiņieni, viņas sejā ir manāms uztraukums, tas pat mani mazliet priecēja. Sākās arī sāpes pamazām, laikam jau sāku atgūties no pārņemtā šoka, piecelties arī vēl nevarēju, kaimiņiene mani turēja kā mazu bērnu, cieši sev klāt. Sajutu viņas smaržu, tik vasarīgu un reibinošu. Tai pašā brīdī lūkojoties kautkur tālumā, pamanīju šī rīta svešinieci, viņa bija tik tuvu, bet tomēr tālu. Nevarēju perautie kājās lai aizskrietu un pa īstam pārliecinātos par viņas eksistenci. Skatu izjauca vietējā ātrās palīdzības mašīna, mani iecēla tajā lai vestu uz apskati slimnīcā. Nezinu kā izskatījos no malas, taču liekas, ka biju nopietni apsities. Manas sāpes neļāva izjust arī kaimiņiene, kura man par brīnumu, piedāvājās braukt līdzi. Tagat manu galvu pārņēmušas jau divas sievietes…….

1daļa

Sākās tas kādā siltā vasaras rītā! Es pamodos, kā ik katru rītu, izgāju ārā saulītē, ar kafijas krūzi rokās un cigareti zobos. Apsēdos uz trpītēm, izbaudīdams saules starus un putnu jauko vīterošanu. Garām staigāja kaimiņi, ikdienišķā saveicināšanās, pasmiešanās par kādu neveiklu joku, un tā tālāk. kad kafija jau bija gandrīz izdzerta, otrā cigarete nopīpēta, manas acis ieraudzīja viņu, svešinieci ar kolosālu augumu, garām izaicinošām kājām, viss ko saredzēju, lika aizcirsties manai elpai! Viņas cēlā gaita ieurbās manī sasodīti dziļi, pat piemirsu ka rokās ir cigarete un kafijas krūze! Pavadījis daiļavu ar savu kāro skatienu, attapos un gāju atpakaļ uz dzīvokli! Iegāju vannasistabā mazgāt zobus, paskatījos spogulī iztēlojoties redzēto svešinieci sev līdzās! Šķiet viņā kautkas ir, ja jau man pat iztēlē viņas tēls, kā reāls blakus esoš! Noliecos pie izlietnes, lai noskalotu seju, kad paraudzījos spogulī, atkal ieraudzīju viņu! Sāku pie sevis smīnēt, caur galvu izšāvās simtiem domu, kā varētu savaldzināt šo būtni…. Pēkšņi sajutu aukstu, dziļi izjustu pieskārienu savai mugurai, sarāvos izbīlī, paskatījos spogulī un atkal viņa! paraudzījos pār plecu, neviena nav! Manas kājas sajuta vieglumu, jo spogulī atkal redzēju daiļo tēlu……

Šorīt kā zibens ķerta sapratu to, ko vakar man draudzene teica par sevi – ka viņai ir stipra sajūta, kad būs stāvoklī, tad pirmā būs meitiņa. Viņai šobrīd nav ne drauga, ne domas par precībām un bērniem, bet gadi jau mazliet spiež. Un es vakar it kā sapratu, kas tā ir par sajūtu zināt kādu lietu, kuru tu nevari izskaidrot par savu nāktni, bet zināt, vismaz sajust ļoti droši. Un vakar kad viņa dalijās ar šo un uzdeva jautājumu, vai man arī ir bijusi šāda sajūta, man gribējās teikt jā, bet es nekādi nevarēju atcerēties nevienu piemēru, neko, kas atbilstu.

Tad nu šorīt, nezinu vai tas bija pa miegam, kad sajūta atnāca vai pēcpamošanās pirmās domas iespaidā, bet es skaidri sajutu atkal šo sajūtu ar jaunumu savā dzīvē. Precīzāk par savu dzīvi. Es šeit mocos- esmu siltumā, bet ir par aukstu, esmu starp cilvēkiem, bet ne īstajiem, ir viss, bet nav nekā un it kā vajadzētu justies laimīgai, bet gribas uzdot jautājumu, kā tas ir?

Pludmale, zaļi džungļi iekšzemē, saule, dīvainas jūras radības ūdenī un viegls regejs visapkārt, gari plandoši svārki, mati dredos, mirdzošs iedegums un basas kājas. Nav steigas par šodienu, par rītdienu, ir tikai dzīvošana tagad. Pagriežu galvu ar skatu uz savu vīru, kur mēģina iestāstīt mazajam, ka nevajag bakstīt zivi, viņām bail, drīks tās pētīt, bet ne satraukt. Dodos uz salmu būdu pēc kokoūdeņa, lai atsvaidzinātos….

Kadrs no filmas? Sapņošana? Pilnīgs murgs? Bet kā būtu ar īstenību? Kas ir tas, kāpēc nē?

Sāku biežāk un biežāk apsvērt vai dzīve eiropā, vai vispār jebkurā attīstā valstī ir domāta man?

Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja tieši 22:23. „Atkal jau par minūti nokavēju,” pie sevis nošķendējos.  Ja vēl neuzminējāt, pateikšu priekšā, runāsim mēs par ievēlēšanos. Ne tikai tad, kad redzam elektroniskā pulksteņa displejā vienādu minūšu un sekunžu rādītāju. Arī par tām, kas uzvirmo krītot zvaigznei, vai mēģinot nopūst uzreiz visas dzimšanas dienas svecītes.

Tajā dienā mana 22:22 vēlēšanās piepildījās.  Biju to konsikventi atkārtojusi jau iepriekš, ieraugot kādu, manuprāt, zīmīgu skaitli telefona pulksteņa displejā.  Un bija, ne gluži tā, kā biju to iedomājusies, bet bija!

Vienu laiku šī padarīšana nestrādāja, bet pēdējā laikā saņemu diezgan daudz lietas, ko vēlos. Un krītošo zvaigžņu lieta tiešām strādā, tikai esmu visai pārliecināta, ka ne jau mazais kosmosa akmentiņš piepilda nomoda sapņus, bet ticība. Vai tomēr nē? Kas liek brīnumiem notikt? Nav vienas tādas formulas, ar kuras palīdzību dabūt visu kāroto. Ticiet man, es zinu.

Drīz sitīs vienpadsmitā stunda, un man vienalga, cik muļķīgi tas ir, es pacietīgi gaidīšu 23:23

…

Don’t complain because you don’t get what you want. Be thankfull you don’t get what you deserve.

Vai mēs kādreiz varēsim būt mēs paši? Cilvēki, kuri mēdz kļūdīties, kuri mīl, nīst. Cieš. Un dzīvo. Kura no mums var pateikt atklāti – man nepatīk tas un tas cilvēks, tāpēc ka… Ne jau lai sāpinātu viņu, bet gan tāpēc, lai būtu patiesas pašas pret sevi! Lai spētu izkristalizēt vērtības savā dzīvē, lai atrastu to, kā ir vērts dzīvot, mīlēt.

Agri vai vēlu pienāk brīdis, kad apnīk staigāt ar “masku”, gribas sākt elpot, dzīvot to patieso, īsto dzīvi. Teikt, ko domā, nevis to, ko ir pieņemts sacīt. Darīt ko tādu, kas lielākajai daļai šķiet nesaprotams.

Ir dienas, kad gribas novērsties no visa un visiem un pabūt vienatnē ar sevi, klusumu, saviem mērķiem. Bet ir cilvēki, kas to uztver tik ļoti personīgi, ka sajūtam vainas apziņu tikai tāpēc, ka esam ieplānojušas veltīt dienu sev. Tikai sev.

Ir grūti dzīvot mūsdienu pasaulē, bet vēl grūtāk ir būt pašiem. Plānot savu dzīvi, kā vēlies tu pats, nevis pakļauties citiem. Jā, tas ir egoisms, bet bez tā mēs pārvēršamies par pelēko ļaužu masu. Par to, kas gribam būt, bet nez kāpēc neesam!