Totāls besis…. Ir 2 nedēļu papildatvaļinājums, it kā būtu jāpriecājas, bet… Sabesījos, jo veļas mašīna ir pagalam – mazgājot viss ūdens pamazām kaut kur pa apakšu tek ārā. Ikdienišķs sīkums, bet rīts sabojāts, mēģinot to visu saslaucīt, jo daļa patek zem skapja (t) Nav šobrīd naudas, lai izsauktu meistaru, droši vien, ka nekas nāvīgs tur nav… Atceros koju laikus un mazgāju daļu drēbju ar rokām. Labi, ka varu izžaut to sētā, jo ar rokām nevaru izgriezt tā, lai netecētu, sevišķi jau bikses… Ai, būs jau labi. Prieks vismaz par to, ka piecēlos laicīgi un daļa plānoto mājas kopšanas darbu jau apdarīti…

Sēžu mīkstā atpūtas krēslā, ar vienu aci lūkoju,ko "veido" mans bērns ar manu Lielisko Vīrieti, un domāju,kāda gan es biju muļķe..!!! Nē, es nenožēloju ne savu mammas, ne sievas statusu..,bet gan ko citu. Kad piedzima meita, protams, viss mainījās- uzmanība bērniņam, viss darāmais, nu, secinājums tāds, ka vīram mazāk uzmanības, man mazāk uzmanības no viņa. Un tad, laikam ejot, sākās visādas nomācošas domas..- varbūt mīlestība sāk noplakt, varbūt es vairs neesmu tik interesanta, varbūt, varbūt un varbūt. Tik tālu varbūt, kamēr prātā iešāvās doma- ja nu es tagad satiktu kādu, kuru ieraugot, aizraujas elpa, kādu, ar kuru lidotu tauriņi vēderā. Nē, es negribēju pamest vīru, gribēju atkal tās foršās sajūtas. Es gluži vienkārši nespēju samierināties, ka iemīlēšanās, čubināšanās un starošana ir pārtapusi ikdienā. Tā kādu laiku es klejoju pa iepazīšanās portāliem, tā arī nevienam neko neuzrakstot. Kāpēc? Tāpēc, ka atverot kādu profilu, manas acis neredzēja adresātu, bet gan domās restaurēja mana vīra tēlu.. un tad, vienu dienu viņš atbrauca mājās, ienāca pa durvīm un paņēma meitiņu klēpī /gluži tāpat, kā jebkuru vakaru/, Tajā brīdī viņš paskatījās uz manis un teica:"Paldies,Mīļā,ka Tu esi. Bez Tevis es nebūtu nekas!" Šajā sekundē es sapratu, ka mēs paši taču veidojam savu dzīvi- tik skaistu un laimīgu, cik protam, cik gribam un varam. Es nebūtu nekas, ja man nebūtu mana fantastiskā meita un viņas fantastiskais tētis. Neko būtiski neesmu mainījusi ne mūsu ikdienā, ne lielākos mērogos, tomēr es mēģinu katrā dienā ienest prieku. Vīru mājās gaidīt ar prieku, nevis "zāģēt", ka 5minūtes vēlāk, nekā solīja, uzcept pankūkas un ritināt rullīšos ar zemeņu zapti, reizēm izplānot brīvdienas tikai mums trijatā, nevis ar visiem draugiem un radiem un vēl tūkstošiem lietu.. un tagad, kad lapas jau tik skaisti sāk krāsoties, jāiet laukā, jāskraida pa lapām, jāmet tās gaisā, jāmeklē debesīs varavīksnes, naktī jāskaita zvaigznes, jābaro pīles, jāiet stadionā skriet.. bet galvenais- tas jādara kopā ar saviem pašiem mīļākajiem. Un katru dienu jāatcerās un arī jāpasaka, ja ne ar vārdiem, tad vismaz ar darbiem, ka ES TEVI MĪLU. Un es taču mīlu. Savu meitu un vīru. Uz mūžu 🙂 Mīliet arī jūs, meitenes:)

Es sēžu ar tik tikko uztaisītu tējas krūzi rokās un cepumu trauku blakus. Un domāju-jā… šodien būs īstā diena,lai kaut ko uzrakstīt, bet ko.Tad,protams, iedomājos par manu šī brīža aktuālo problēmu. Es, nevainojama sieviete, viss vietā. Smaids skaists, koptas rokas, kopta pati. Tiku vienreiz sāpināta, pirms diviem gadiem, un rētas sadzijušas tikai tagad. Es ieraugu vīrieti,lielisko vīrieti, viņš uzradās tieši,tad,kad es viņu visvairāk gaidīju.vecums sakrīt,acu krāsa sakrīt,pat horoskops sakrīt. nodomāju, cik tas ir lieliski, man viņš jāgrābj ciet. Tikai viena problēma, viņa pakaļ vilkās pagātne, gluži tāda pati dziļa rēta kā man, un es netaisījos gaidīt, man vajadzēja visu tulīt un tagad! Ko tur vēl vilcināties,mans lieliskais ir ieradies. Mēs satikāmies, līdzko blakus ir viņš,viss ir fantatsiski,bet līdzko blakus viņš vairs nav, es jūtos draņķīgi, viņš man bija kā narkotikas, reāli apbūra ar sevi. Viss sāpīgākais bija tas,ka ar lielisko satikāmies tikai brīvdienās. Un es nebiju ar to mierā, noliku viņu izvēles priekšā-izdomā ko gribi un tad dod man ziņu. Un viņš nobijās,pazuda,ziņu nepadēva. ironiski, ka sākumā es viņu satiku uz katra stūri, bet nu jau nedēļu neesmu viņu redzējusi. Bet viņš ļāva sadzīt manām rētām,paldies viņam par to,laikam tāds bija arī viņa mērķis,uzrasties ne no šā ne no tā, sadziedēt manas rētas mēneša laikā un pašam nozust. mana tēja ir auksta un cepumi neaiztikti,nav apetītes. Un vispār,kā lai negaida to savu īsto,lielisko,vienīgo ja jau viņš IR. tas ir tik pat sarežģīti,kā negaidīt dzimšanas dienas dāvanu,ko kāds tev ir apsolījis. nu tā, tagad es, skaista,jauna un apburoša, vēl jo projām viena.

Sveikas, damas! Vakar beidzot pieregistrejos saja sieviesu portala, kura dazkart, cik manu, iemaldas ari pa kadam virietim. Atvainojos, ka rakstu bez garumzimem – sobrid nav citas iespejas. Pastastisu par sevi mazliet – macos augstskola. Un saku domat par savu karjeru. Sapratu, ka vislabpratak daritu darbu, kas ir saistits ar pasakumu organizesanu. Man ir bagata fantazija un so jutu kaa savu aicinajumu. Mana iespeja apvienot lietderigo ar patikamo. Lai gutu panakumus saja joma, ir vajadzigs liels darbs – tai skaita ari pie sevis pasas. Un ja piepildisies ari manas citas velmes, tad kadu dienu uzrakstisu skaistu dziesmu, kas vares priecet ari citu ausis. Vai starp jums kadai tuvojas kadi svetki, kuru organizesana es varetu piepalidzet, tadejadi paradot savas spejas? 🙂 Par savam veiksmem un neveiksmem karjera varesu stastit seit – sava bloga.

Sveika, mīļā Cosmo meitene. 🙂 Kā tev klājies pa šo laiku? Rudens jau ir paguvis iekrāsot gan ielas, gan debesis, gan vārtrūmes un arī drēmju skapi, piedevām. Zeltaini brūns, sarkans, košs un pastelis – kas nu kuram – tuvāks, siltāks, mīļāks. Savukart es esmu durvis vērusi augstskolai, ir izdevies aktīvi iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, atkal jau esmu atvadījusies no sava labākā drauga – kādreiz man Francija patika, taču tagad Metzas apgabals, liekas viens pelēks dvēseļu rijējs, jau esmu paguvusi slimot un paguvusi saprast, ka reizēm izvēle nav tikai izvēle, bet salts aprēķins, kas reizēm ir visai taisnīgi pret sevi, taču netaisnīgi pret citiem. Drīz uztraukumu par mīlas rokturīšiem, diviem kilogramiem liekā svara un celulītu pirmajā stadijā nomainīs rudens depresija, neprātīgas mīlas mokas un dzīšanās pēc dzīves jēgas meklējumiem. Tas viss dzēsīs smaidu no sejas strauji un pie visa vainīgs kā vienmēr būs vitamīnu trūkums un, protams, skrējiens pie neirologiem, psihoterapeitiem un citiem zvēriem būs neizbēgams. Bet pirms nodoties šaj rūgtajai rutīnai – mājas, nogurums, darbs, nogurums, ārsts, nogurums, ciešanas, nogurums – es rekomendēju ieiet karstā vannā un jā, iedzert karstu citron-kanēļ ūdeni. Vai zinājāt, ka viduslaikos no mēra mira mazāks skaits cilveku tieši vietās kur bija kanēļu plantācijas? Jā, kanēlis ir ļoti veselīgs pretvīrusu preperāts un pie tam ar – nomierinošu aromātu. Tātad laiks pirms pirmā sniega un pēdējās zaļās lapas nokrišanas ir laiks, kad mums sevi sagatavot pārmaiņām un censties maksimāli novērst paradzemo. Droši es varu teikt tikai vienu – būs arī tādi fantastiski rīti, kad vienkārši doties pastaigā, jo ielas būs sudraba pielietas, logi mirdzēs zeltā, bet kokos atmirdzēs dimanta spīdums. Šie brīži ir jāmīl, to mums ir tik maz, kad pasaule kļūs Ozas pilsētas cienīgi. Vieni dimanti, rubīni un citas spīdīgas optiskās ilūzijas. Sievietes taču mīl, smuklietiņas? Tātad, atbrīvojam savas garīgās rezerves, dzīvojam, mīlam – kliedzam -spiedzam, netaupamies – ir laiks līdz pirmajiem sniegiem, kad viss noklusīs, kļūs rāms un miegains, un šis laiks būs japavada malkojot karstvīnu, rakstot par dzīvi, laiks, kad atvērt savu sirdi arī tiem, kuriem ir mīlestības pilnas krūtis, taču neviens nevēlas to pieņemt. Laiks, kad vairāk par visu mēs mīlēsim visus, tikai ne sevi. Tātdēļ rudenī turamies pie siltas citron-kanēļ tējas un smīkņājam par to kā cilvēki lēnām marmorizējas. Jauku rudenīgu vakaru vēlot – paliec sveika, mīļā Cosmo meitene. (l)

Dzēsts. 🙂

taam, kuraam besii lasiit tekstus bez garumziimeem – man taadu nav 😀 es nezinu, kam man ir jasaka paldies… Dievam, veiksmei,draugiem, sakritiibam vai dziedniekam, pie kura gaju… pie dziednieka mani aizvilka draugi, vinji zinaaja, ka man ir probleemas ar veseliibu… man biezhi saapeeja olniicas, un meeneshreizes bija reizi 2 meeneshos, un taa jau pusgadu.maasai taisiita operaacija – iedzimtas cistas, visdriizaak man tas pats… draugiem biju nokluseejusi citu lietu, jo iepazinaamies, kad trakaakais bija cauri, un nevareeja vairs tik uzkriitoshi redzeet, ka kaut kas ir ne taa… nebiju pateikusi, ka esmu neaarsteejami slima, un dziivoshu nepaaraak ilgi… aizgaaju pie dziednieka… vinjsh redzeeja man cauri, sarunas interesantas un jociigas, vinjsh speej redzeet pagaatni ideaali…reizeem vinja vaardu patiesaa noziime pieleca tikai naakamajaa dienaa, peec vinja staigaaju taadaa vieglaa eiforijaa…man vinjam nebija jaastaasta, kas saap, kaa juutos…nezinu vai ticeeju, ka vinjsh speej aarsteet… pirms atvaljinaajuma vinjsh man pateica, ka es atvaljinajumaa aizbraukshu jau vesela un tad arii satikshu savu muuzha miilestiibu… tam es nenoticeeju… uz lidostu mani aizveda maasas pazinja, jo maasa nevareeja, sarunaajaam ka sagaisiis arii, lai maasai nav jaabrauc tik taalu peec darba… atvaljinajumaa aizgaaju pie ginekologes, izstaastiiju suudzibas, vinja sataisiija visas analiizes, ultrasonograafiju,utt, un pateica, ka abas olniicas funkcionee ideaali, un ka man noteikti meeneshreizeem jaabuut laikaa… sajutos jociigi, atradu laiku lai aizskrietu uz Gulbja laboratoriju, nodevu analiizes uz savu nearstejamo slimiibu… zinaaju, ka analiizes buus kaa 3 meeneshus atpakalj vai sliktaakas, jo zaales jau pusgadu nedzeru… biju pilniigaa shokaa sanjemot rezultaatus, slimiibas nav… it kaa nekad nebuutu bijusi… taa vienkaarshi – NAV… lidojot atpakalj jutos kaa sapnii, gribeeju atrak tikt pie dziednieka, pateikt vinjam… un tad atcereejos- atvaljinaajumaa neesmu satikusi nevienu puisi, kur nu veel muuzha miilestiibu… pasmaidiiju pie sevis, un pateicos Dievam, par to, ka jau taa daudz man ir uzdaavinaajis… atlidoju, mani aizveda uz maajaam… kaut kaads neveikls klusums, es nezinu, kas notika… es atvadiijos,pagriezos un aizgaaju uz maajaam… vinjsh aizbrauca… aizgaaju pie dizednieka, pirmais ko vinjsh pateica, nu redzi – analiizes ideaalas, un iedzimts arii nekas nav… tajaa dienaa man beidzot laikaa saakaas meneshreizes… vinjsh pajautaaja, kaa man ar manu miiljoto, es pateicu, ka nesatiku – vinjsh briiniijaas, teica, ka satiku, varbuut nobijaas ko pateikt…es pasmaidiiju un pateicu paldies par visu, ko vinjsh ir izdariijis manaa labaa, bet vinjsh pateica, ka nav darijis neko – visu esmu izdariijusi es pati – iedeva kaarshu kavu un pateica iedomaajies, ka tu gribi izvilkt sirzhu duuzi – un izvelc vienu kaarti, tici sev… un es izvilku — sirzhu duuzi…no pilnas kaarshu kavas… es meeginaaju veel 3 reizes ar citaam kaartiim – es izvilku… taa mees atvadiijaamies… vinja pateica, ka mani atradiis mans iistais… nu jau meenesi esmu vesela, laimiiga… jaa un 3 nedeeljas esmu kopaa ar puisi, kas mani toreiz aizveda uz lidostu… es vinju miilu… un vinjsh mani… tagad man gribaas iesviest savam bijushajam sejaa to, ka nenomiru, un ka esmu vesela un varu savam miiljotajam taisiit riitaa brokastis, iet ar vinju paargaajienos, kaapt kalnos,braukt ar moci… jaa, beidzot man nav nespeeks katru riitu, un eju uz darbu pilna speeka… vinjsh mani pameta, kad es saslimu un saaku aarsteeties, veemu no zaaleem un nevareeju neko sakariigu padariit… bet – nee, es neko neteikshu, esmu laimiiga un tas ir galvenais… dziivoshu sev un savam miiljajam 🙂 🙂 🙂 pasakas ir arii dziivee… es nesaprotu kaa tas viss sanaaca… bet es esmu pateiciiga liktenim par to, kaa viss ir… (l)

Čau!Es jau atkal pāris mēnešus neesmu neko rakstījusi..Joprojām esam kopā,bet attiecības ir jau sagājušas sviestā,ja tā var teikt.. Kopš februāra līdz kādam 11.septembrim dzīvoja pie mums drauga brālis (īrēja istabu)..-sekss bija pasliktinājies,kļuvis tik rets,ka uz pirkstiem varēja izskaitīt.. pat sāku savai zināšanai fiksēt,cik reizes,kuros datumos mums tas ir… sanāca vidēji 2x nedēļā,itkā jau nav slikts rādītājs, bet nu tās reizes tikai zem segas, tumsā, ātri,ātri,bez skaņas,liekām kustībām,jo aiz sienas viss bija dzirdams..un man tas riebās,ka man ir speciāli jāiet uz guļamistabu,jāgaida konkrēts brīdis,kad mēs to varam darīt..visu kāri uzreiz nosit.. Sākām arī vairāk strīdēties, katrs strīds arvien augstākos toņos,un savas taisnības aizstāvēšana. Esmu nomocījusies ar to,ka jākauc par to,lai aiziet dušā,lai pēc pīpēšanas izmazgā zobus,lai manā klātbūtnē cenšas nepīpēt,man tā smirdoņa riebjas.. Dzīvokli kārtot arī viņam nekad nav laika..ja prasu izejam ārā pastaigāt-arī ir nogurums, miegs, TV vai kas cits labāks…. Kad ir kāds tusiņš mājās pēdējā laikā nekontrolē dzeršanu,piedzerās kā lops, guļ kur pagadās, uz grīdas kā bomzis..man kauns par tādu draugu savu draugu priekšā… un viņa draugu priekšā arī. Kaut gan no viņa pēdējā laikā ir piezīmes,ka mani draugi nemaz nevar braukt pie mums (viņam vienmēr ir attaisnojums,ka viņš bija ieplānojis kautko,bet,ja arī esam vieni mājās,tad tā arī uz dīvāna to pavadam).. ja sarakstos,sazvanos ar draudzeni arī piezīmes,ka es VISIEM visu stāstot…nav jāzin.. bet es nevaru to sāpi turēt sevī..kaut vienam cilvēkam ir tas jāpastāsta,jo citādi es beidzos nost…jo te COSMO padomi dienasgrāmatā ir kā nu kurais..un draudzene pazīst mani,manu draugu-viņa var dot padomus tiešākus,atbilstošākus.. un daudzreiz arī palīdz..pārdomāju,kas un kā..sāpe divreiz mazāka… Viņš sācis strādāt jaunā darbā, kā iziet no mājām ap 7 tā atgriežas tikai ap 20 vakarā..bet PATS izvēlas darba laiku,tāpēc mums sanāca strīds par to,ka es jūtu,ka viņš nav ieinteresēts beigt darbu ātrāk…un braukt uz mājām.. zin,ka gaidu,ilgojos,bet nekā.. vienreiz to pateicu viņam,otreiz…viņš uzreiz saprot to kā kautkādu komandēšanu un domā,ka es nevēlos,lai viņš strādā! Es vēlos,es esmu apmierināta,ka viņam ir labāks darbs,alga…es lepojos ar viņu,viņa panākumiem,bet… es jūtu,ka es esmu pēdējā vietā palikusi… kad es palūdzu,lai beidz darbu ātrāk,tad ir atrunas…bet tajā pašā laikā,kad darbadevējs piedāvā nakts darbus (pa nakti strādā,pa dienu guļ) uz mēnesi,tad viņš vēl pateicis,ka padomās…. es biju šokā! Saku viņam-mēs taču normāli neredzēsimies mēnesi! Viņš man atbild- nekas traks nebūs,tu jau arī strādāji naktsmaiņas…! Es viņam – bet tas bija attiecību sākumā,un tu pats arī braukāji uz nedēļu prom uz citu vietu strādāt,tikāmies brīvdienās… Es tiešām esmu izmisumā, esmu galīgi iekšā sabrukusi.. emocionāli salauzta. Jo jūtu,ka es esmu šajās attiecībās izlikusi visu sevi, visu piecietusi,visu piedevusi-melus,visas nelietības…bet kas man tiek atpakaļ?Ņirgāšanās par mani….pēdējos strīdos esmu teikusi,ka es nevēlos tā dzīvot tālāk,vēlos vīrieti,kas manis dēļ ir gatavs uz visu, palīdzēt,atbalstīt gan priekos,gan bēdās… bet es no sava drauga to nejūtu…kā piemērs-pirms pāris dienām skujot kājas,sagriezos (ātri centos,jo vajadzēja uz tusiņu braukt), atnāku uz istabu,rādu kājas-asiņo kādās 10 vietās,asinis notecējušas… viņš paskatās vienaldzīgi-un skatās TV tālāk…. es,protams,šokā…kas tā par attieksmi.. sākās strīds..viņš uzskaata,ka man nav jāpalīdz…viņš teica,ka tur jau nekas traks… es viņam saku-bet man gribējās tikai,lai tu kaut atnāc,noslauki ar salvetīti… un viss. Bet viņš uzskata,ka es pati varu tikt galā.. Kad es palūdzu,lai atnes manu somiņu no viesistabas (kad viņš ir tur,bet es jau esmu gultā guļamistabā),uztver to kā apgrūtinājumu, un,ka es tikai viņu komandējot… tas ir šausmīgi.. Es brīvdienās pamostos,aizeju uztaisu brokastis,kafiju,pienesu gultā…viņam patīk,abi kopā paēdam… tad viņš sāk skatīties TV, es,protams, pēc pāris stundām vēlētos ēst pusdienas,bet no viņa nekādu iniciatīvu neredzu… pats aiziet uz virtuvi,paver ledusskapi,uztaisa sev kādu maizīti,uzēd….es sēžu viesistabā,protams,palieku gribot…ceļos,eju pati sev arī kaut ko taisīt.. Man gribas,lai mēs kopā to darītu,vai kādreiz viņš bez teikšanas pats man kaut ko uztaisa…bet nekā. Kad pateicu,ka nevēlos tā dzīvot tālāk, vēlos,lai arī no viņa puses ir jūtama vēlme mainīties,kaut ko darīt,lai attiecības saglabātu,padarītu jaukākas,lai nestrīdētos…bet viņš man atbildēja-ja nevēlies,nedzīvo… tas laikam pielika punktu visam,ko līdz šim no viņa biju saņēmusi.. Tik brutālu-ej dirst nebiju gaidījusi..jutos un šobrīd joprojām jūtos ļoti slikti.. esmu uzraudājusies,izdusmojusies,mēģinājusi visu saprast…..bet tas teikums man visu laiku ausīs skan… pilnīga bezatbildība par saviem vārdiem..no sērijas-izdomāju,pateicu,gan jau tāpat neies,ja jau ir piedevusi visu…. Man negribas visu dzīvi būt viņa lupatai,kura piedos,cietīs,samierināsies ar visu..un nekad neko nedrīkstēšu teikt,jo visus teikumus saprot kā pārmetumus…es to NEVĒLOS! Es gribu būt laimīga…. Runājām nesen par kāzām, domājām tā kā uz nākamo vasaru, bet viņš pat bildinājis mani nav…pa jokam bez gredzena ir,jā…bet tas neskaitās,manuprāt. Runājam par/gribam bērnu-bet līdz šim vēl neesmu stāvoklī palikusi.. laikam jau emocionāli iekšā viss pretojas.. kā var viņš vēlēties bērnu,ja ar mani nav mīļas,jaukas,mīlestības pilnas attiecības??? Katru dienu viens un tas pats, atnāk no darba,paēd,TV,miegs….vai tad tiešām visās ģimenēs tā notiek?? Es nevaru pat izvilkt pastaigāt..labākajā gadījumā uz veikalu.. Ar manu izskatu nav apmierināts, visu laiku bada acīs par to,ka liekais svars ir.. bet pats man pērk šokolādes,saldumus,alkoholu..biju jau notievējusi,bet pa vasaru palaidos..tagad atkal sāku,pati to vēlos,bet nepatīk,ka viņš man to baksta.. un komplimenti no viņa ir retums..ziedus nedāvina,tikai svētkos.. nekādas romantikas,nekādu svecīšu,nekā…attaisnojas,ka nemāk….bet,ja vēlētos,tad darītu visu,lai mani iepriecinātu…atceroties bijušos puišus ar kuriem man nebija pa ceļam,viņu žēl paliek…jo daudzi no viņiem darīja visu,lai būtu ar mani kopā,dāvināja dāvanas,ziedus, apliecināja uzmanību,lutināja,sūtīja mīļas sms,bij gatavi katru minūti ziedot,lai būtu ar mani…bet es jutu,ka nu nav un nekas nebūs… bet re-mans tagadējais draugs – nekā nepacenšās,lai es būtu priecīga… pacenšās tikai,lai mani sabēdinātu-nenomazgā traukus,piegružo,aiz sevis nenovāc,daudzko aizmirst,nepilda solījumus utt…… Esmu galīgi čupā…jūtu,ka nervu zāles prasās…

Pēdējā laikā es redzu patiešām dīvainus un neloģiskus sapņus. Pirms divām dienām sapnī redzēju savu bijušo draugu (ar kuru man nav palikušas labas attiecības, drīzāk gan pretēji), sapnī viņš palika pie manis, tagad nesen atkal redzēju kādu personu ar kuru es skūpstījos, precīzāk sakot, nokrāpu savu puisi. Bieši saka, ka sapņi ir zemapziņa, tas ko un par ko mēs domājam. Bet man nevienu reizi nav tādas domas galvā bijušas, lai arī kādas nesaskaņas man ar draugu būtu, es viņu mīlu. Atliek man vien cerēt, ka šāda veida sapņi man beigsies. :-/

Ar savu viru izrunaties nevaru. Taja ir musu abu vaina. Esmu kopa ar cilveku, precejusies, bet…Esam kopa pusotru gadu, pirms paris meneshiem apprecejamies. Skaistaka diena bija musu kazas. Viss bija skaisti, ta diena bija ka pasaka. Bet musu kopdzive ir ka uz rozes dzelkshni. Musu attiecibas bija sakushas nepareizaja laika. Vinjs bija tik tikko ka izkskiries no savas draudzenes, bija pagajushas labi , ja paris nedeljas. Tad pec kopa pavadita skaisa vakara, kad jau bija norunatas vel tikshanas, vinjs pazuda. Uzzinaju no kopigiem draugiem, ka vinjs ir atgriezies pie savas bijushas draudzenes. Tad pagaja 2 meneshi, vinjs man atsutija sms, ka ir atkal brivs un vai es ar vinju gribetu tikties, protams, teicu, ka ne, nebushu vinjam nekads ielaps. Pec nedeljas musu kopigie draugi uzaicinaja atpusties kopa, jautaju vai tur bus ari vinjs, teica, ka ja, ljavos but pierunata , skaisti saposos, aizbraucu. Vinjs man protams centas skaidrot, ka centas saglabt attiecibas, bet tas neizdevas, teicu, lai, man vienalga, jo nedomaju but kopa ar vinju. Bet vakars izveras savadak…Sakam tikties, starp mums bija saikne, speciga un neapturama. Bija skaists laiks, tikos ar vinju, nesaja mani uz rokam, viss musu laiks kopa bija rozu lapinjam kaisits. Iemilejos. Biju tiesham ar roza brileem uz aciim…

esmu precejusies, bet dzivoju savu pagatnes pardzivojumu ena, nedzivoju tagadne, ir domas un plani par nakotni, bet taganes nav, jo katru dienu domaju, atceros un mokos ar pagatnes regiem, kas seko tagadne!!!nevaru but laimiga un apmierinata ar savu dzivi, jo visu laiku mokos ar sapem, kas seko.vienigo, ko gribetu, atminjas zudumu , lai nemoka sapes un kakla kamols.

Jau pagājis liels laika posms, kopš kaut ko šeit rakstīju. Jo pēc manām domām ir kaut kam jānoteik – nu – lai būtu par ko rakstīt… 🙂 Teikšu tā, ka ar mani ir noticis tik daudz, ka jums drīzāk apniktu lasīt, bet pats galvenais jau ir saturs. 🙂 Lielos vilcienos var teikt, ka ballīšu netrūka, draugu apkārt kā vinmēr bija daudz, kārtīgi izbaudīju vasaru (paspēju arī 2 nedēļas pastrādāt un augusta sākumā 2 ned paslimot) iepazīt jaunus cilvēkus un vietas utt. Maijā vienu nedēļu pabiju arī Rumānijā "Comenius" projekta ietvaros. Tas bija tiešām labs piedzīvojums un jaunu iespaidu pilns laiks. 🙂 Bet vissvarīgāko es šajā vasarā izdarīju – iestājos Latvijas Kultūras Koledžā uz Mediju producēšanu un savu izvēli nenožēloju. 😉 Un viens ir skaidrs – tas ir tikai sākums… 😀 Foto: Hipijs pims O-kartes nakts skrējiena. 😎

(savu rakstu pārcēlu no oho.lv portāla) Kur tas jautājums? Runāju par projektu (sk. Manu pamatinformāciju un albumu), kuram meklēju modeli vēl aizvien. Bet tagad gribas paviedēt kādas domas – par latvietēm un ne-… Tātad, latvietes pamatā – vispirms skatās, pēc tam atkal skatās, pēc tam vēl reiz skatās. Visas draudzīgā bariņā. Pēc tam domā. Pēc tam vēlreiz apskatās, tad atkal. Un vēlreiz skatās kā "trīs labas lietas trīs stundu garumā". Pēc kāda laika viena saņem drosmi un uzjautā – nevis gaidīto "kad sākam strādāt". Bet, vai "nesaķersim iesnas". Pēc ilga laika nākamā – "kas maksās… (par kurpītēm šajā gadījumā)". Pēc tam no lēnās piedurknes izbirst kādi t.s. secinājumi – "tas ir nenormāls", "tas ir gejs", un vēl sazin kas tāds tur tas ir… Protams, "stiprā" dzimuma latviskie pārstāvji – kuri ir štata komentētāji, arī šajā portālā: izsper kādas (kā pašiem liekas) asprātīgas piezīmes, kuras tomēr grozās ap "sexu un krāniņiem". Finālā, laika pulkstenis griežas. Un arī lieta arī griežas ap sausām čalām, nevis ap darbu uz rezultātu. ——————— Tagad vārdi par ne-latvietēm. Tur situācija ir savādāka, bet neko daudz labāka, tā teikt. Skaistā dzimuma pārstāves kopumā ir daudz atvērtākas, reizēm pat gatavas darīt lietas no šās minūtes. Taču… taču nez no kādiem krūmiem uzrodas ne-latvieši. Katrai krieviskās mēles daiļavai, jo sevišķi tādai- kurai kājas aug gandrīz no galvas, vienmēr ir "otrā puse". Vīrs, draugs, civilvīrs, un pat attāls draugs. Viņiem visiem ir samērā kopīga pazīme: savas daiļas "puses" uzskata par privātīpašumu. Kad nu it kā sākas kāds darbs ar kādu ne-latvieti, tad "spēcīgā otrā" puse vienmēr darbu izjauc. Caur greizsirdību, caur to, ka "nodokļus" nemaksā (pieprasa papildus samaksu un vēl nez kādus bonusus, piemēram līst kadrā plikam iekšā- un censonim fotogrāfam tas par velti arī jākadrē). Izplatīta attieksme, ja jau reiz fotografē kaut ko savādāk nekā plikņus, tad automātiski ir "maniaks, p*rasts, utt…". Un samērā bieži notiek fiziska saķeršanās. Arī sadzert aicina darba vakarā, ja atsakās un tad – "ti menja ne uzvazajesh". Viss pasākums ir sabojāts. Finālā – labāk es gaidu kad "kristīgi audzinātās" tomēr iešūposies, nekā kad liedagā fotosesijas laikā ir dūres jāvicina… No 2 ļaunumiem izvēlos mazāko 🙂

Man ar katru dienu aizvien vairāk liekas, ka es esmu cilvēks, kam visu patīk sarežģīt…laikam man vienkārši patīk sāpes..cita izskaidrojuma man nav..saprotu lietas pareizajā gaismā pārāk vēlu un tad nožēloju mērcējot spilvenu lielās asarās..Kas tas par apburto loku? Es to nevēlos, bet tas notiek mistiskā veidā bez manas ziņas..Laikam esmu cilvēks ar degradētu apziņu un jūtām, lai cik grūti būtu to atzīt.. Savā ziņā jau neko jaunu nepastāstīšu-kārtējais stāsts par pazaudētu iespēju, kas bijusi tepat līdzās degungalā, bet to pamana tikai, kad tā sāk slīdēt ārā no pirkstiem..Kādēļ mums, sievietēm, tik ļoti raksturīgi ir kaitināt vīriešus un likt viņiem ciest? Tajā pašā laikā saprotot, ka pašas vienkāršākās lietas ir tās pašas kvalitatīvākās? Mans stāsts ir par vīrieti un sievieti, kuri daudzus gadus ir bijuši labākie draugi-vienmēr spējuši uzklausīt viens otru par jebko un justies labi viens otra klātbūtnē jebkādos apstākļos..Neesmu gaišreģe, taču zinu, ka simpātijas no šī vīrieša puses(turpmāk sauksim par X)ir bijušas lielākas par vienkāršu draudzību, taču, nevēlēdamās izjaukt šīs draudzības saites, esmu izvairījusies aizskart šo tēmu..Vienmēr domāju, ka, kā vīrietis, X mani nesaista, taču dienu pirms viņa aizbraukšanas, redzot viņu kopā ar tā teikt vienas nakts meiteni, es sāku domāt, kādēļ mani tas uztrauc? Vai tiešām, lai lietas saprastu pareizajā gaismā, ir nepieciešams radikāls grūdiens mūsu zemapziņai? Un vai tiešām draudzība nav iespējama starp vīrieti un sievieti? Tas liek domāt, jo arī attiecībās svarīga ir draudzība un saskaņa..Un tādā gadījumā, kas atšķir draugus no mīļotajiem? Laikam jau tikai viens solis…

Sveikas mīļās meitenes, man jums ir neliels lūgums pēc palīdzības. Svētdien ciemos brauks sen neredzēts puisis un nezinu ko lai liek galdā. Nau jau tā ka nemāku taisīt ēst, bet šoreiz tiešām nezinu ko, lai tādu uztaisa. Negribās neko tādu šiku, lai baigi izceltos un neko tādu, kas parādītu, ka vispār neko nemāku 😀 Nekādas baigās vakariņas netaisos taisīt, jo nemaz arī nesanāktu laiks, svētdien man vēl pa dienu jāstrādā, bet kaut kādas nelielas uzkodas gan derētu. Būtu jauki, ja jūs man palīdzētu ar kādu padomu 🙂

Cik ir cilvēku, kuriem tu patiesi vari uzticēties? Uzticēt sevi visu, kā atvērtu grāmatu.. izlikt visas savas dziļākās sirdssāpes kā uz paplātes? Iespējams, ka man ir paveicies – man tādi ir divi. Mamma un labākā draudzene. Cilvēki, kuri ar mani ir kopā tādēļ, ka es viņiem patīku kā cilvēks.. kuri mani neizmanto, kuriem no manis nekas nav vajadzīgs. Cilvēki, kuri uzklausīs un atbalstīs. Klusībā nepriecāsies par manām neveiksmēm. Nestāstīs to tālāk citiem. Un tomēr es nevienam no viņiem nespēju atklāt sevi visu, līdz galam. Neapzināti, pat ar šiem tuvākajiem cilvēkiem, man ir maska. Man ir jābūt stiprai, neatkarīgai, apmierinātai un optimistiskai. Ir jābūt…bet kāpēc? Kurš man to ir licis? To visu esmu izdomājusi es pati. Es nemaz neatļauju sev aizdomāties par to, vai tiešām es esmu stipra, apmierināta ar dzīvi. Es neatļauju sev būt pašai. Es to visu krāju sevī, pat nepamanot. Un tad, dienā, kā šī, es attopos, ka ir grūti elpot. Ka es pati sevi nepazīstu. Ka nespēju atklāties nevienam…tikai pati sev.

Šodien kā vēl nekad vai vismaz nu ļoti, ļoti sen nebiju izbaudījusi tik ļoti daudz negatīvu emociju. Ieguvu arī atziņu, ka draugu man nav. Negaidīti! Sāpīgi… Bet tāda ir patiesība… Darbā nepatīkamas emocijas, skolā neiet, mīļotais cilvēks… zūd, visticamāk, ka zaudēts… Lai gan nekad nav bijis arī mans… Taču iespēja bija… Kā pārvarēt šo negatīvo emociju vilni? Kā izķepuroties un caur asarām uzsmaidīt? Kā celties un ar paceltu galvu iet tālāk? Kā nedomāt – kā būtu, ja būtu? Tik daudz jautājumu, bet atbilžu…

Snovborderi – 99,8% ir smuki, forši (+ ar lielisku augumu) un pilnīgi traki (man tas liekas pluss), taču brīdī, kad viņš Tevi mēģina apprecēt, rēķinies, ka nevainīgās ieņemšanas ceļā esi sev ieguvusi totālu bērnu. Pie tam, bērnu ar vismaz 3 nopietniem sasitumiem, 1 lauztu kaulu un 1 smadzeņu satricinājumu ik (sniega) sezonu. Ā, un daudz dzer un ballējas.Vasarā skeito (skat. zemāk) Bez manierēm. Tātad: der jautrībai, regulāriem apmeklējumiem slimnīcā, neder nekam nopietnam. Skeiteri – ir vēl 100000 reizes ļaunāki. Pirmkārt, ir pohuisti, otrkārt, šmucīgi (nu jā, otrais ir loģisks turpinājums pirmajam), treškārt, skatīties, kā čalis skeito skeitparkā, ir briesmīgi garlaicīgi (izņemot gadījumus, kad viņš ir slikts skeiteris un bieži krīt). Vienmēr ir bez naudas, sapņo par Portugāli. (Taču uz tumšas ielas es labāk turētos tuvāk 16gadīgam skeiterim, nekā vīrietim policijas formā. + regulāri nobrāzumi un lūzumi, daudz dzer un ballējas. Bez manierēm, toties vairums ir sirsnīgi. Der: tīnītēm un, ja esi ar mieru regulēri izmaksāt kino..un visu citu, neder: pēc 20 Sociālo tīklu fanāti – ir interesanti, vienmēr informēti par to, kas notiek, ar savu viedokli un bez bailēm to izteikt publiski (acīmredzami!), taču izšķiroties no tāda, uzreiz visos viņa soc.portālos parādīsies garumgaras ziņas par to, kādu tipu sievietes neprecēt. Un bildes ar Tevi un viņu. Un tikai Tevi. un bildes no vietām, kur esat bijuši kopā. Der: ja Tev patīk bieži apmeklēt dažādus pasākumus. Neder – ja negribi, lai pēc bildēm viņa blogā var sekot notikumiem Tavā dzīvē – kad esi nofotografēta miegā/kožot superduperdubultajā čīzburgerī/esi saķērusi Rota vīrusu/dzemdē/vienkārši izskaties slikti. Izklaidīgie: mīļi, jauki, lieliski, labprāt gatavo (tikai pagatavotais nav baudāms, jo ir piededzināts/pusjēls/nepilnā sastāvā/ļoti jocīgā konsistencē), taču, ja, dodoties prom uz divām nedēļām, uzticēsi viņam savu puķu podu laistīšanu, atgriežoties savā dzīvoklī, viņš Tevi sagaidīs ar teikumu ", kā jau pagājušas 5 dienas?" un mirušiem istabas augiem. Der: pacietīgajām. Neder: kārtīgajām un augu/dzīvnieku īpašniecēm. Celtnieki u.t.m.l.: Tavas guļamistabas durvis nekad nečīkstēs, plaukti un lampas nebūs jāskrūvē pašai, taču viņa zelta gredzenu un ķēžu kolekcija pārspēs Tavējo. Un pēc šķiršanās uzzināsi, ka viņš nav iezemējis Tavas veļasmašīnas kontaktu (lai ko tas nozīmē) un tā ir izskaidrojams tas, ka, katru reizi, mazgājot traukus, Tu jūti nelielus, bet nepārtrauktus strāvas triecienus. Iespējams, ka pametīs Tevi, jo, siltinot kādas daudzdzīvokļu mājas ārsienu, pa trešā stāva logu būs ieraudzījis savu mūža mīlu, kura, nezinot, ka pie viņas loga atrodas kaut kas (varbūtēji) sapratīgāks par kaiju, no dušas būs iznākusi ārā kaila. Der: Neder, jo kaut ko vienmēr nolaidīs greizi un ar saviem gēniem noindēs jebkurus kultūras asnus jūsu bērnos. Mākslinieki: Gudri, asprātīgi, interesanti, ar labu gaumi un manierēm. Uzgleznos Tevi. Gleznu pārdos Jarmarkā. Viņš izdomās, ka grib mājās taisīt vīnu. Vīnu taisīsi Tu. Un to vīnu, kas būs iesprādzis griestos, arī mazgāsi Tu. Malku vedīsi Tu, Tu arī šķūrēsi sniegu un pērnēsāsi mēbeles un mēģināsi tikt galā ar cauru jumtu un suni – bosiku. Rēķinus maksāsi Tu. Depresīvs. Der: ideālistēm. Neder: ideālistēm (un citām) ar trauslu veselību un nervu sistēmu. FiloZofi (nevis "s" – jo man tā labāk patīk, lai tā sofija iet iesālīties) – ir gudri, ar manierēm, iejūtīgi, saprotoši, rūpīgi, u.t.t., taču brīnās, ka Tu nesaproti latīņu valodu, pārāk daudz runā par attiecībām (arī tad, ja tas ir tikai sekss) un vispār, vēl joprojām apsver savu iepriekšējo attiecību dimensijas, nojēgumu, problemātiku, patību, šmatību u.t.t. Bet visdrīzāk vēl nav tikuši tām pāri. Der: ja to visu uztver vienkārši (un sāk mācīties latīniski). Neder: ja Tevi neinteresē ēnas uz sienām. Operatori: Diezgan gudri, mazliet interesanti, parasti – glīti. Taču ar gadiem uzaudzē darba tulznu (uz vēdera). Visu labo ar skoču. Ģērbjas draņķigi un noplucīgi. Pie friziera iet reti. Pērk nejēgā daudz dzelžu, stiklu un trubu (t.i., foto un video tehniku&aksesuārus, objektīvus un statīvus). Un ja par to sāk runāt, tad – uz stundām. Der: mmmmmm…dažām. Neder: pārējām Fotogrāfi: romantiski, pašpārliecināti un lecīgi. Der: modelēm vai modelēm to be. Neder: gudrām meitenēm. Marihuānas pīpētāji: draudzīgi un smaidīgi. Smaržo pēc zāļu tējas. Neko neatceras. Randiņa laikā 120 reizes ārkārtīgi aktīvi + ieinteresēti vaicā: "Kā iet? Kas jauns?" Der: marihuānas pīpētājām. Neder: depresīvajām un nepacietīgajām. Pokera spēlmaņi: neatlaidīgi. Neatlaidīgi turpinās zaudēt, neatlaidīgi turpinās uzskatīt, ka esi slikta draudzene, jo neatbalsti laika nosišanu interneta pokera spēlēs, jo tūliņ takš viņš vinnēs lielo piķi. Iemainīs kopīgu vakaru ar filmu un saldējumu pret spēli, jo ir taču pierakstījies šai spēlei un noteikti šoreiz vinnēs.Tas nekas, ka ir bijusi noruna, ka kamēr ciemojies pie viņa vai viņš ciemojas pie Tevis, viņš nespēlēs. Der: muļķēm. Neder: reālistēm. Alkoholiķi: sirsnīgi, draudzīgi, mīļi. Aizmirsīs visu, ko solījuši. Aizmirsīs Tavu vārdadienu, aizmirsīs visu, ko apsolījis (piemēram to, ka vairs nedzers), gala beigās aizmirsīs arī to, ka esi no viņa aizgājusi. Krīzes situācijā, kad Tev ļoti, ļoti, ļoooti vajadzēs viņa palīdzību, būs tā pārdzēries, ka nebūs pamodināms ne ar kādām metodēm. Pēc trim dienām, kad beidzot attapsies un Tu cerēsi pateikt visu, ko par viņu domā, izrādīsies traks. Der: NEDER!!!! NEKAD, NEKAD, NEKAD UN NEVIENAI!!!!!

Labrīt/labdien, mīļā Cosmo meitene. Šoreiz es vēlos parunāt par tēmu "brīvdiena klubā" veidojot atsauci uz Mīļuka izveidoto aktuālo diskusiju. Man vienkārši sanāca dusma – smieklīgi, vai ne (?) – jo tomēr es pati esmu bijusi šādā gluži nē, bet ļoti līdzvērīgā situācijā un pat vel tālāk. Vēlējos pastāstīt Jums, kuras domā, ka pati sieviete vienmēr ir vainīga un pastāstīt pati sev, ka esmu malacis, jo ar visu tieku lieliski galā. Tātad. Pirmkārt, es nekad neeju uz Vecrīgu vai kādu citu pasākumu viena – draugi, gan vienmēr smaidot saka – miesasargi aŗī var nākt. Bet mācība man ir smaga un es tiešām pilnīgi nekad neeju pirmkārt, ar kaut kādām mistiskām draudzenēm, jo viņas visas ir tikpat neaizsargātas kā es un otrkārt, vienai man šķiet ir pilnīgs neprāts iet, jo tu esi vēl neaizsargāta, pat tad, ja izvēlies apreibinošās dziras nelietot. Varbūt, sauciet mani par paranoitiķi, taču mana pieredze rāda, ka tā ir vienīgā izeja. Tātad vienmēr ejot kaut kur ballēties ņemam līdzi – puisi, kurš gan vajadzības gadījumā var tevi panest, kurš bezizejas gadījumā var tevi fiziski aizstāvēt un kurš vienmēŗ nostājas tavā pusē un ir gatavs patēlot tavu dusmīgo puisi, ja kādam neaiziet, ka deja ir tikai deja. Un man tiešām ir paziņu lokā daudz šādu puišu. Kuri ir man tikai labi draugi un kuriem pašiem ir meitenes un kuri tālāk attiecībā uz savam meitenēm praktizē tieši šos pašus pamatnoteikumus piektdienas ballītēm. Tas gan uzreiz nenozīmē, ka drīkstam piedzerties kā rukši, bet tas mūs pasargās tad, ja kaut ko iebērs glāzītē un palīdzēs nokļūt mājās tiklīdz būs viss pieņēmis pārlieku lielus apgriezienus. Kas attiecas uz pašu situāciju – arī man ir gadījies atmosties gultā kailai pie paziņas. It kā iepazināmies, mēnesi draudzējamies un tad viņš uzaicināji mani pie sevis uz bāru. Aizgāju viss bija kārtībā un no viena brīža pazūd filma. Tad rīts – aizslēgtas durvis privātmājai un puisis pats apmierināts ar situāciju un savu rīcību. Zinot, kas noticis es sevi valdīju un kļuvu draudzīga, lai iztiktu, bez liekiem ekscesiem un iespējamas turpmākas vardarbības. Pagāja laiciņš un atskanēja teksts "lūk, tavs telefons, es nezinaju, ka tu visu uztversi tik mierīgī". Vēlāk satiku vienu meieteni, bijuso klasesbiedreni, kura teica, redzējusi, kā mani bezsamaņā ieliek mašīnā tajā vakarā. Bet viņa redzieties padomāju, ka tā tam ir jābūt – nav pat klāt pienākusi. Lieki piebilst, ka vēlāk man bija morāli pārmetumi sev un lieki piebilst, ka es labu laiku nekur negāju – bet problēmu, tas neatrisina un atmiņas neizgaisina. Ar laiku sāku runāt par šo lietu kā pieredzi bagātinošu notikumu un man tiešām ir žēl meitenes, kuras var vazāties kailas pa Vecrīgas ielām un, kuras piedalās Slapjo kreklu konkursos turpat uz letes un tamlīdzīgi. Bet es pilnīgi vienmēr redzot meiteni, kurai ir kādas problēmas, vai kura knapi kājās turās, sūtu savu "miesasargu" noskaidrot situāciju. Un, kas attiecas uz policiju – tik tiešām, ja viņi paši nebrauc tev pakaļ – nav jēgas doties pie viņiem. Gadījās tā, ka darba dienas vakarā gāju cauri Audēju ielai uz Krastmalu – džinsās, džemperī un botās. Un mani piekāva – divi pajoliņi. Protams, kad es atjēdzos sapratu, ka jāzvana policijai – apzagta es nebiju, es nezinu, aks viņiem nepatika. Bet tur man pasgaidroja – veiks ekspertīzi, rakstīs iesniegumu, bet vairumā gadījumu vairāk neko arī neatklāj. Es jutos pārāk slikti, lai vēl brauktu uz Matīsa ielu un tādeļ sazvanīju draugus, kuri mani gaidīja un veiksmīgi nokļuvu mājās, velāk man konstatēja smadzeņu satricinājumu – smagus sasitumus un tamlīdzīgi. Bet ko viņiem vajadzeja un kāda bija viņu motivācija – vellns zina. Tādēļ skeptiķēm, kuram viss šis liekas paranoitiski un tām, kuras uzskata, ka meitenes pašas vainīgas – lūdzu domājiet ko Jūsu sacītais nozīmē cilvēkam, kuram kas tāds ir bijis jāpiedzīvo. Reizēm apstākļi ir cūkas un reizēm komentāri ar nosodošu piegaršu ir aizvainojoši. Bet visām pārējām es tomēr iesaku, rūpīgi izvēlēties ar ko doties izkalidēties un rūpīgi izvēlēties vietas un starp katru kokteilīti izdzert glāzi ūdens. Un vienmēr nēsāt līdzi aktīvo ogli, jo tā ir absorbējoša un prezervatīvus – ja ne pašu avāriju. Jauku dienu, mīļā Cosmo meitene. 😉

Naksnīga dežūra iekš DzN. Bērni, bērniņi -mazi, zilgani, brēcoši, pa vienam, pārī. Puisīši, meitiņas- peciņas. Un jaunās māmiņas -varones. Lai gan par varoņiem gribas saukt tētus, kas ir klāt. Velns, uztaisīt ta uztaisīja, bet kad ārā jādabū, tad nu spied, sieviete…Vaigus piepūtusi, vēl censties ieklausīties vecmātes norādījumos, kā atvieglot procesu. Daudzām māmiņām nav līdzi neviena. Nezinu, vai es gribētu dzemdībās savu vīrieti, jo tomēr…varbūt tas ir par daudz. Zinu, ka man klāt būs vai nu māsa, vai draudzene. Vīrietis….man bail zaudēt sievieti viņa acīs. Tas ir jauns un nebijis līmenis – māte. Visādā ziņā atbalstu ģimenes dzemdības, bet nu Mans vīrietis mani sagaidītu pēcdzemdību palātā. Tas ir mans pagaidu viedoklis. Protams, ir tēti, kuri aktīvi interesējas, cenšas balstīt, pamasēt muguriņu. Būt klāt un pa rokai. 🙂 Nu tad meitenes, lai arī cik stipras latviešu sievietes mēs nebūtu, ļausim sevi mīlēt 🙂 Nepīsimies ar vārguļiem, kam žēlsirdīga suņa paskats, tukšu runu skandētājiem. Mēs taču esam pelnījušas krietnus vīrus 😉 Ai, grūtnieces ir tik skaistas -atnāca un stūķē vaigos mūsu šokolādi. (l)

Labrīt, mīļā Cosmo meitene. Dienas tiešām rit strauji – vienu dienu tu vēl esi par jaunu, lai krāsotos, bet nākošajā jau svārki tapuši īsāki un tad pienāk diena, kad sāc draudzēties ar Cosmo un glamūrīgām kleitām. Nezinu kādēļ, bet šī doma man nelika mieru jau labu laiciņu. Un ir tik daudz ko atcerēties, bet dienas rit ātri un visu nepagūstu pat iegaumēt. Ir dienas kuras pavisam negribot izplēnē no atmiņas. Un tad vel ir tādas dienas, kuras pavisam ļoti – nu, tā – mierīgu sirdi varētu iemainīt, pret kādu zudušo, bet kas tev devis? Jāsadzīvo vien ar to, kas ir. Iemācīties mīlēt katru dienu, kura neizbāl – māksla, kas prasa daudz, jo ne visas šīs dienas ir tīkamas un ne visas dienas iet roku rokā ar ikdienu. Mīlēt – relatīvaku jēdzienu, laikam grūti būtu atrast. Mēs varam mīlēt – kā es saku – visu un neko. Un arī tā ir pareizi mīlēt. Mēs varam mīlēt savu suņuku un kaķēnu, mēs varam mīlēt saldējumu karsta dienā, un saulrietus ziemā, varam mīlēt vecākus un varam mīlēt vīru, mēs varam mīlēt it visu un tajā pat laikā atdurties pret strupu secinājumu – mēs nemākam mīlēt tā no sirds, jebšu manā gadījumā – citreiz es zinu, ka es vienkārši mīlu sevi par daudz. Veidosim atsauci uz Sekss un lielpilsētas Samantu arī viņa mīlēja, bet sevi viņa mīlēja vairāk. Un tas nav noziegums, pat ja mīlestībai pret sevi nav robežu un citi saka, kas ar to pietiktu pus pasaulei. Un tad vēl ir tā mīlestība, kuras nav vispār – tā kura slēpjas zem rozā brillēm un ar laiku "izbāl". Nav neīstas mīlestības – jo var mīlēt visu un neko. Un tad vēl bez dienām un mīlestības ir reizes. Ir tādas reizes, kuras ir tik īpašas tādēļ, ka tās ir un ir tādas reizes, kuras vērtību iegūst tikai vēlāk, kad saprotam, ko īsti šī reize nozīmēja. Es runāju par reizēm, kad ārā līst un tas sagādā neērtības, bet ir tādas reizes, kad saprotam – līst, jo vēlamies raudāt. Un kad lietus raud mūsu vietā, mēs ļaujamies nebaidzamiem gara lidojumiem – mēs klejojam, jo pēkšņi lietus ir vērtība. Tā ir daļa no mums un tad ir labi. Un ir tādas reizes, kad zinam – nedrīkst ēst saldējumu, jo ievērojam Atkinsa diētu, bet tik ļoti gribas un mēs nespējam sevi atturēt. Un tad pienāk diena, kad tu sevi sāc cienīt par spīti visam un varbū tieši sis saldējums lika tev saprast, ka tu esi vērtība sev un savā dienā un savā mīlestības piramīdā. Un tad arī šis saldējums kļūst par vērtību, jo tas ir aizsākums, kam lieliskam un nebeidzamam. Tad vēl ir nepiedomātās lietas – piemēram, mēs visi zinam, ka skaļa mūzika austiņās bojā dzirdi, bet ir vēl kāds cits aspekts kādeļ kalusīties to klusāk. Mēs paļaujamies tikai uz savu redzi. Tātad, ja no stūra kamēr šķērsojam, ielu – pēkšņi izgriezīsies kāds traks auto vai ātrā palīdzība – mēs riskējam ar savu dzīvību un veselību – bet dziesma bija tik mīļa, ka savādāk klausīties nevarēja. Lieta pie kuras mēs nepiedojam, kad šķērsojot ielu klausamies iPod. Un ja reiz tik sīka lieta kā austiņas spēj būt tik biedējoši bīstama – cik daudz vēl "nepiedomātās lietas" neatbildēs ar piedošanu, kad izmisīgi lūgsimies visus pasaules varēnos, lai tie mums piedod un ļauj beidzot mācīties… Kādeļ mācīties ir tik grūti – kādēļ būt ir tik grūti? Kādēļ reizem mīlēt ir viegli – bet reizēm tik grūti? Un ja mēs piedomātu pie lietām – vai dzīvot vairs nebūtu tik bīstami mūsu jūtām, emocijām un psihei? Un vai dienasbūtu atminēties patīkamāk un viieglāk? Vai par visu varētu runāt nesakot katram skapī ir savs skelets? Viens nu ir skaidrs – utopijā dzīvot nav iespējams. Romantikā nav robežu – viss tiecas aiz robežām un tālāk pēc neiespējamām tālēm un idilliskām sajūtām – realitātē viss ir tāds kāds tas ir – īsts un esoš – pastāvošs. Mēs gribam romantiku realitātē? Mēs gribam neaizsniedzamas tales un sajūtas, šodien un te? Tas nav tas kas apcerēts Aspazijas dzejā, bet tas ir iespējams – uz mirkli. Uz sekundes simtdaļu, jo dienas rit. Nepielūdzzami stauji. Arī utopija ir uz mirkli iespējama, ja vien mēs spētu dalīties ar sevi un mīlēt – visu un neko. Ja iemācīties apdomāt un iemācīties vārdus skaisti ietērpt sajūtās. Nepiedīvotu vilšanos, ja visus spētu asocēt ar savām mirkļa izjūtām, jo mēs nekļūdamies – nekad – mēs tikai aizmirstam iemeslus, jo reizem aizmirstam to patieso vērtību. Mēs aizmirstam kādēļ likās tik nepieciešami pateikt "es mīlu", kādēļ "diena ir svarīga" un aizmirstam kādēļ "es apēdu saldejumu" un pāri visam mēs aizmirstam cik lietus ļoti "raud manā vietā". Ar siltu mīlestību, šodienā – ēdot saldējumu – klausoties tikai vienu no divām austiņām – mīlot visu un neko – Jauku dienu, mīļā Cosmo meitene. (l)

kleitas aizmugure

Gāju laukā veikt savus maģiskos un raganiskos rituālus, jo domāju, ka ir pilnmēness. Dedzināju savu iepirkumu čekus, jo ceru,ka man tā nauda atnāks atpakaļ. Es nezinu kā tā nauda nāks vai brauks, bet nu esmu sākusi tagad gaidīt savus tūkstošus par kleitām. Neko vairāk par deguma smaku savā jakā neesmu sagaidījusi. Labi, man šodien bija uzdevums noskaidrot vai zvaigznes labi redzamas un vai vērts ir laukā sēdēt un gaidīt,kad kritīs kāda zvaigzne. Es nezinu, kas tā par lietu, bet es neredzēju nevienu krītošo zvaigzni. Tas, ka neredzēju nevienu krītošo zvaigzni, nozīmē,ka visas manas vēlēšanās tāpat jau ir piepildījušās. Ziniet, es pagājušajā gadā redzēju padsmit krītošos vizulīšus, vēlējos visādas vēlēšanās uz Vella paraušanu, bet nepiepildījās. 😀 Visu šo laiku, kamēr biju ārā un lūkojos debesu lokā, domāju par to,ko lai aši vēlos tajā brīdī,kad kritīs kāda. Neko nevaru izdomāt. Ko man vajadzētu vēl dzīvē? Re, man jau viss ir tāpat. Bet ziniet, kura metode ir labāka? Ceriņu. Nu tad gan var ēst ceriņus,cik vien lien. Man tā piepildījās – 10 gadu vecumā dabūju gan riteni, gan pilnu vēderu pieēdu. Un stārķim lūgt, lai viņš atnes jums brālīti vai māsiņu, vispār ir bezjēdzīgi. Viņam taču nav ausis! Viņš nedzird, kad tu sērīgā balstiņā viņam bļauj: “Stārķi,stārķi, atnes man brālīti!” Un tā viņš man neatnesa brālīti. (e) Ejot pāri tiltam pirmo reizi arī var ievēlēties vēlešanos. Šī metode ir visefektīvākā. Kauns stāstīt, ko ievēlējos. Tagad nožēloju,ka neievēlējos, ko labāku, ja tik efektīvi. Jārosina, lai Šleseri un Ušakovi padomā par vēl kādu tiltu Rīgā. Ak, biju piemirsusi par metodi, ja stāvi starp diviem cilvēkiem, kuriem vienāds vārds. Nav mēģināta, vienmēr aizmirstu.

Sveikas dailjaas daamas, taa kaa Jus dadzas ar ar smukaam lietaam esiet uz Tu gribu dzirdet jusu viedokli. man rudenii jaiet uz drauga braalja kaazam, tad nu vakar biju pirkt kleitu. nopirku vienu bet nesu 100% parliecinata par izveli. ko juus sakaat? rudens kazaam krasa itkaa atbilstosha + ligava shadu kraasu izvelejusies kaa teemu. uz muguras ir izgriests pliks tristuris.kaa jums?

Varbūt Jums tas liksies pavisam vienkāršs stāsts, bet man tā liekas kā pasaka – pasaka, kurai diemžēl nav beigu.. vismaz pagaidām.. Pēdējie divi manas dzīves mēneši ir pagājuši lidinoties kā pa mākoņiem. Pati nesaprotu tas ir labi vai slikti, jo viss notiek kā seriālos.. Pirms vairāk kā četriem gadiem biju neprātīgi ieķērusies vienā puisī, tikai diemžēl vai nu es viņam nepatiku, vai arī bij kāda cita vaina, to nu man laikam nekad neuzzināt.. Laikam ejot iepazinos ar citu puisi, nodzīvojām kopā vairāk kā 3 gadus, bet tomēr liktenis mums lika šķirties.. Bet tad, kādā pavisam vienkāršā vakarā uzradās šis puisis, kurā biju pirms daudz gadiem ieķērusies.. Ar pavisam vienkāršu vēstulīti – "kādēļ tik vēlu neguļu?" Protams, man tas bij liels šoks, jo nebijām tikušies un pat redzējušies vairākus gadus. Un izrādās, ka iemesls kādēļ nebijām redzējušies ir visiem zināmā un lieliskā Anglija. Pēc pāris sarakstēm konstatēju ka viņš jūnijā brauks uz Latviju. Protams, viņš atbrauca, mēs satikāmies, pavadījām diezgan daudz jaukus brīžus kopā, gan pie jūras, gan ballītēs… Bet pienāca laiks, kad viņam bij jālido atpakaļ, tā kārtīgi pat nepaspējām atvadīties. Nu jau vairāk kā mēnesi viņš ir prom, bet mans prieks nepazūd, jo katru dienu saņemu no viņa zvanus, kas parasti ieilgst no pus stundas līdz stundai. Runājam par visu – par to kas tajā dienā piedzīvots un kas būs rīt.. Jūtos tiešām kā seriālā, jo nekad nebiju domājusi, ka kādreiz kas tāds notiktu, jo patiesībā bijām diezgan atšķirīgi cilvēki, bet tomēr, pēc visa kopā pavadītā laika un garajām sarunām sapratu, ka esam diezgan līdzīgi. Skaisti, pat pārāk skaisti, tik nez kapēc man ar to nepietiek.. Neprotu nolaisties uz zemes.. vēl joprojām jūtos kā mākoņos, jo nezinu kā būs tālāk un vai vispār kaut kas būs.. Runāts ir daudz par to, bet viņš uz Latviju tik ātri ar nevar atgriezties un prom es ar nevaru lidot.. Ir tik daudz iemeslu, kas neļauj mums būt kopā. Brīžiem pat uznāk depresija, ka tad, kad Tu beidzot varētu būt laimīga, vienmēr būs kāds iemesls, kas neļaus Tev tādai būt. Ir dienas, kad liekas, ka jāmet tam visam ar roku, jānolaižas uz zemes un jādzīvo tālāk, bet tad atskan telefona zvans, es sadzirdu viņa balsi un atkal jūtos kā no jauna piedzimusi.. Tik grūti saprast ko darīt tālāk. Mest tam visam ar roku? Nē, tas būtu pārāk viegli. Gaidīt un cerēt, ka tomēr viss izdosies? Jā, tas būtu tas, ko man visvairāk gribētos, bet žēl ka nevar paredzēt kas būs pēc mēneša, diviem vai gada…

Saule, Juua, milotais cilveks, forshi cilveki ar kuriem sapazinamies, Shisha, baseins, hotelis, miegs, romantika, vasaas svelme, kaisle, miers, dejas z baara letes, muzika, kalni …. jeb-> es un mans Mr esam atpakal no atvalinajuma 🙂

Šodien atvērās četri jauni veikali Rīga Plaza, nolēmu tos iečekot. Vispirms aplūkoju Plazas mājas lapu rigaplaza.lv, kura solīja lielas atlaides jaunajos veikalos un vienkārši atlaide esošos, bija iespējams izdrukāt atlaižu kupnus, kur atlaide ir no 3-25 ls par pirkumu, protams, beigās izrādās 3 – 25 nav lati, bet %.Lai nu kā aplūkoju jaunos veikalus, divi man neaktuāli veikali – pārdod panas un otrs mūzikas diskus vai ko tamlīdzīgu. Veikas Mohito, ļoti skaistas lietas, par vidējām cenām, žakete ap 35 ls, maiciņas ap 18, ļoti oriģinālas, bet ne pārāk lētas. Veikals Reserved, kurš Plazas mājas lapā sola visām precēm 15 % atlaides, MMM… drēbes zināmas, vidējas kvalitātes vidējas cenas. Iegāju veikalā tieši atklāšanas brīdī izdomāju nopirkt divas lietas žaketi un apakšveļu. Pirmā veikala nelaime, visām precēm nav 15 % kā solīts tikai dažām, otrā veikala nelaime, nevar norēķināties ar bezskaidru naudu, trešā nelaime, Plazas bankas automāts jau tukšs, dabūju naudu no kolēģes, ceturā nelaime nedarbojas no plazas mājas lapas izprintētie atlaižu kupni, pārdevējas smaidīgas piedāvā tā pat visām precēm 15%, bet tas nekas manai jau tā pat būtu pienāku šie 15%, jo paņēmu no īpašās 15 % atlaižu vietas. Samaksāju ar karti un aizbraucu uz mājās. Tagad skatos čekā, apakšveļai uzreķināti 15% žaketei nē, zaudējums 4.80, zvanu uz Plazas informāciju, viņiem nav reserved telefons, zvanu uz Alfas reserve uzinu telefonu, Plazā šo telefonu neviens neceļ. Ko nu esmu dusmīga, baucu uz plazu, rādu čeku, pārdevēja dievojas, ka atlaide rēķinās automātiski un no 40 ls 15% ir 60 santīmi :)), izsauc menedžeri tā sarēķina pareizi izlabo čeku, atdod man čeku un brīnās ko es gaidu..aa Jūs arī naudu gribēsietīšu atpakaļ, protams, atkal gaidu. gaidu.. sagaidu. Beigās pasaku, ka rakstīšu par viņu veikalu atsauksmes, saņemu Reserved krūzi :). Resumējums veikala menedžere jauna un nepieredzējusi, pārdevēja nepieredzējusi, bet smaidīga un pats labākais Reserved mājas lapā ir dievīga mūzika, un manas iegādātās žaketes cena ir vēl lētāka kā ar Reserved atvēršanas atlaidēm !! Tāda mana pieredze.

Jau kopš agras bērnības mēs esam ieprogrammētas meklēt katra savu HAPPY END! Kad bijām pavisam mazas, mamma mums lasīja priekšā pasakas, mēs paaugāmies, un pašas sākām tās lasīt. Pelnrušķīte, Sniegbaltīte, Ērkšķrozīte, Skaistule un Briesmonis un kādas tik vēl nē! Pusaudzes gados skatījāmies visas ziepenes pēc kārtas, kā Marija laimīga apprec Pedro, Esmeralda- Huanu Karlosu un Paloma savu Djego! Vēl vēlāk bariņš paziņu iziet pie vīra, neatkarīgi no tā, lielas vai mazas kāzas, bet jaunlaulātie izskatās tik laimīgi un skaisti… Un mums šķiet, ka arī mēs vienu tādu esam pelnījušas- princi baltā zirgā!Uz priekšu, meklē un preci nost! BET! Pasakas beidzas ar kāzām, tāpat kā lielākā daļa ziepeņu. Tāpat arī draudzenes dzīvo savu “ideālo dzīvi” ar savu idealo vīrieti. Pirms sāc domāt, kā citiem ir paveicies, rēķinies ar to, ka, lai arī pasakām turpinājumu autors nav uzrakstījis, vairumā gadījumu tas ir vienāds. Princis apprecēja Pelnrušķīti, kura, protams, bija skaista, čakla un saticīga, bet izrādījās, ka viņas zupa nav ne tuvu tik garšīga un pankūkas mēdz piedegt nevis vienreiz, bet regulāri! Tāpat arī pēc Marijas un Pedro kāzām neviens nerāda, kā kāzu naktī jaunais vīrs, laimīgi precējies, piedzeras un atlūzt, labākajā gadījumā gultā, sliktākajā- zem galda. Mute vaļā, no tās ik pa brīžam atskan dīvainas skaņas un sīka siekalu urdziņa saslapina vai nu grīdu, vai spilvenu, ja ir palaimējies nogāzt galvu uz tā! Arī pēc draudzeņu kāzām sākas reālā dzīve, no kuras liela daļa realitātes, diemžēl (vai par laimi) tiek noklusēta. Neviens taču nestāstīs, ka vīrs miegā, piebikstot sievai, mēdz murgot kaut ko no sērijas, “celies, cūka, laiks braukt uz tirgu” vai, ka viņš pēc kārtīgs svētku vai ikdienas maltītes naktī mēdz sabojāt gaisu tik ļoti, ka no rīta nabaga sievai, kam tās šausmas nācies ostīt, sāp deguns, turklāt, izrādās, ja arī viņai ir paveicies un viņas vecis paceļ poda brilli, tad viņš to nenolaiž atpakaļ un daudz reižu viņa pati, skrienot uz tualeti un kārtīgi nepaskatoties, kur sēžās, ir uzsēdusies uz auksta poda malas! Un tie ir tikai sīkumi, nemaz nerunājot par nespēju daudz maz sakarīgi saprasties ar viņas vecākiem un draugiem, kamēr viņai pašai ir jāsamierinās ar vīra bļaustīgo, rupjo jociņu un skaļo atraugu laidēju, draugu baru, kas ar savu klātbūtni viņus pagodina vai katru nedēļas nogali, kad viņa pati labprātāk nodotos tantriskajai jogai, pastaigai ar mīļoto, vakariņām sveču gaismā vai vismaz kāda salkana romāniņa lasīšanai Danielas Stīlas stilā. Bet mēs tikai brīnamies, kur rodas izšķirto pāru skaits pēc laika. Viss taču sākās tik skaisti, kad tas viss beidzās!?! Patiesībā, manuprāt, tas beidzās jau pašā sākumā, kad meitenes, salasījušās Cosmopolitain padomus, kā un kur atrast ideālo vīrieti, metās kādu nogrābt un, kaut aiz ausīm, aizvilkt pie altāra, sak, re, es arī tā varu. Bet šī paša žurnāla redaktori aizmirsa izstāstīt, ko ar to ķēmu pēc tam iesākt! Nevajag aizmirst, ka princis, tas ir tikai tituls, kas ne vienmēr nāk komplektā ar naudas žūksni apkalpojošā personāla noalgošanai, bet viņš ir pieradis pie apkalpošanas un saimniecībā ir visai nederīgs, ne viņš Tev aizskarus pieliks, ne lampiņu nomainīs, būs vien tas jādara pašai, tāpat kā iepirkumu stiepšana un ēst gatavošana/mājas uzkopšana/bērnu audzināšana. Protams, mašīnai eļļu Tev nenomainīs ķirurgs un arī datoru viņš tev nepārinstalēs. Dažādām dzīves situācijām noder kāds “ideālais”. kad man sāpēja zobs, es ilgi sev pārmetu, kāpēc reiz apprecējos ar automehāniķi/celtnieku, nevis zobārstu, bet, tajā pašā laikā, kad mājās nojūdzās ūdens sūknis, es biju diezgan laimīga, ka ir, kas to uzreiz salabo 🙂 sirdij nepavēlēsi un neizvēlēsies vīru pēc profesijas, tas nu ir fakts. Bet arī gaidīt no viņa ideālu vai vismaz cerēt viņu par tādu padarīt, ir naivi! Ja girbi kādu audzināt, nopērc suni, vēlams plīša, jo tie tiešām neslapinās uz paklāja un nenoēdīs visu Tavu skaistumkopšanai paredzēto naudu. Reiz lasīju ar ko tad gurķis/banāns/burkāns ir labāks par vīrieti. Arī tur nebija pieminēts, ka, lai arī šie daudz nerunā un nepukst, jo viņiem nav mutes, viņiem nav arī mēles 😛 un, neviens neminēja arī to, ka ar laiku pat vislabākais burkāns savīst un vēlāk arī sapūst! Un SMIRD:D pasaulē nav nekā ideāla, ir tikai lietas, kuras mēs par tādām izvēlamies uzskatīt! Ja vēlies turpināt gaidīt savu princi baltajā zirgā, good luck, ja paveiksies, vismaz zirgs būs kaut nedaudz lietojams, kaut vai, lai labi izskatītos visiem zināmo portālu galerijās, no kurām arī lielai daļai rodas šis, apzināti radītais, nepareizais priekšstats par otra cilvēka dzīvi, jo neviens taču tur neliek bildes ar vīra atstāto nenomazgāto šķīvi, izmētātajām zeķēm, apsiekaloto spilvenu un sīkiem, nodevīgiem matiņiem uz ziepēm. Šo pašu var attiecināt arī uz sievietēm, neba nu viņi vienīgie vainīgi, bet pārsvarā jau tomēr sievietes ir tās sapņotājas, vīriešiem pietiek ar izcilu pavāri virtuvē, brīnišķīgu mammu bērnistabā, labu namamāti viesistabā un augstas klases prostitūtu guļamistabā. Tikai, viņš nevar atļauties viņas visas uzturēt… 😛 Nekā personīga, protams, tas ir tikai mans viedoklis. Šorīt bija daudz laika par šo tēmu padomāt, visus iebildumus pie mana priekšnieka, ka man ir tik daudz neplānotu paužu darbā:D

Debesis tumšas, bet tur tālu tālu prom spīd zvaigznes. To dotā gaisma vēl spoži staro, bet iespējams pati zvaigzne sen zudusi. Līdzīgi ir ar cilvēkiem, kuri bieži vien ilgi nogulsnējas mūsu atmiņā. Citreiz tās ir patīkamas atmiņas, bet citreiz tos šausmīgos brīžus gribās aizmirst un nekad, nekad neatcerēties… Jau vakars, bet miegs īsti nenāk, darīt arī itkā nav ko. Tikko vārītais ābolu ievārījums smaržo pa visu dzīvokli. Dīvaina miera un reizē arī nemiera sajūta. Viņu satiku pavisam nesen darba darīšanās, Viņš nav nekāds smukulīts no glancētajiem žurnāliem, tomēr Viņa stāsts mani aizrāva. Tādu pašaizliedzību vēl nebiju redzējusi, tādu mīlestību pret darbu ko dara arī nē. Šīs dažas dienas katru brīdi ilgojos Viņu satikt, kaut vai uz pāris vārdiem, pāris smaidiem… Njā bet tagad Viņš ir devies uz savām mājām un es esmu savējās. Esmu pārliecināta, ka vairs netiksimies, bet ko gan var zināt. Skumji, nostaļgiski un nedaudz vientuļi. Bet tomēr rodas cerība, ka taureņi turpinās dejot, un rīt taču jauna diena, kas zin, kas var notikt, kādi pārsteigumi gadās, kad tos negaida. Galu galā, viss, kas notiek, notiek uz labu.

Uzzīmēju kalendāru un saskaitīju dienas līdz pirmajam rudens mēnesim. Vai zini, cik to ir palicis? Tik, lai būtu mirklis savākt daudz, daudz saules staru nebaltai dienai. Tik, lai pamanītu 1000 zvaigžņu debesīs. Tik, lai saņemtu mīļāko vīriešu komplimentus par savu daiļumu! Tik, lai apgūtu māku apgriezt pankūku, metot to gaisā, lai pie griestiem tā nepieliptu! Tik, lai nosvinētu skaistu dienu! Vai darīsim tā, lai mums priecīgākas šīs 16 vasaras dienas? Vai izveidosim prieka rezervi cepurīšu, silto zeķu un pūkaino cimdiņu sezonai? Jā! Vai cepsim rīt melleņu pankūkas un baudīsm tās, elpojot vasarīgo gaisu?

taa kaa man nav ko darit, vel stunda lidz jaunajam darbam, tad moska kaut kas jauzraksta. es jau zinu, ka mani ipasji te neviens negaida, bet man kaut kaa vienalga, es pati sevi gaidu :D:D nu tad taa, esmu te nodzivojusi 55 dienas, ir gajis visadi, pirmaas 2 nedelas es nereaali gribeju majas, pinkskeju katru vakaru, nevareju izturet, kaa man te riebaas, un apzina, ka netieku maajas likas vnk sausmiga, bet tagad ir daudz, daudz labak! lai arii es parsvaraa esmu visu laiku viena, esmu jau pieradusi un tas mani galigi vairs nebiedee, pat man patik, ka nav nevienam jaatskaitas ko es daru, bla bla bla 😀 menesa laikaa esmu jau nomainijusi 3 darbus 😀 no viena es aizgaju, no viena mani atlaida un tagad tresais meginajums, ceru, ka bus beidzot labi, nekad jau nevar zinat, kaa bus, bet nu tad jau redzes… es tikai ar katru dienu parliecinos, ka esmu savaa istajaa vietaa un nekur citur man nemaz nevajag but, seit ir super, un galvenais, ka visu laiku karsti, zinu, ka juus tur jau visi salstat 😀 nezinu, kas notiek zinjaas lv, bet gan jau nekas labs. parliecinajos, ka seit likumdosana ir vnk pasaa labakajaa limenii jau nacas sastapties par varas iestadeem, izcakareju vienu vietu un dabuju pikji 😀 edu beizji garneles 😀 un dzeru alu vai sangriju, un visu laiku iespegts ventilators, taa delj gan man bija teneperatura 3 dienas 39, bet nu nekas, karstuma atrak izarsteejas 😀 karoce, nezinu, vai jums parak vispar interesee, tas ko es uzrakstiju, visu jau nevar stastiit, zin kaa pasaule maza 😀 bet nu vairak vai mazak skaidriba gan jau radaas :D:D:D davai, turaas, nesalstat 😀