Viss sākās ar mazu flirtu, smaidiem, sarunām Internetā… Pārvērtās par vienu satikšanos, divām, trīs un vienmēr pa naktīm. Lieliskas sarunas, jautrība, satriecošas emocijas un labākais sekss manā mūžā. Tam visam sekoja milzīga pieķeršanās, ko ir tik nenormāli grūti pārvarēt. Jūtu, ka mūsu kontakts pazūd, VIŅŠ vairs negrib tik bieži satikties un iespējams, ka vispār vairs negrib, bet man tik ļoti pietrūkst to sajūtu, kas ir, kad pavadām laiku kopā – tajos brīžos es jūtos patiešām laimīga (l) Kā lai tagad atkal pierod pie parastās ikdienas, pie tā, ka vairs nesatikšos ar viņu, kaut gan viņš strādā turpat, kur es? Ir tik grūti, jo ilgas pēc VIŅA ir neizsakāmas… Kad visu uzsākām, par visiem 100% zināju, ka attiecības mūsu starpā nav iespējamas, bet tāpat iesaistījos šajā avantūrā. Kāpēc mēs pieļaujam tās pašas kļūdas atkal un atkal? Jau 2 gadus atpakaļ pārdzīvoju ko tādu un pagāja krietns laiks līdz spēju tikt pāri ilgām pēc emocijām, ko sniedza tas cilvēks! Ceru, ka vismaz šoreiz būs vieglāk :-/ P.S. Dziesma Bruno Mars "Marry me" skanēja vienmēr, kad pavadījām nakti kopā viņa mašīnā vienkārši runājoties, smejoties un izbaudot viens otra sabiedrību. Šobrīd mana Top dziesma (l)

Sveikas daamas… Taa nu sanaca dienaa ,kad es jums te apsolijos,ka iegriezishos cosmo pasaulee biezaak, man darba notika nelielas parmainjas un paris peedejas nedelas biju iesprostota ofisaa ar lielajiem shefiem, tapec como netiku nemaz. Bet te nu es atkal esu. Sodien beidzot taada mirigaa diena, varu atsesties divaanaa, dzert kafiju un nedaudz atslegties no visa kas pedeja laikaa noticis, atputinat praatu. Tapec izdomaju parunaties ar Jums. Pat nezinu kur saakt. Sakshu ar to ka veljoprojam esu mazs laimigs mulkjitis. Nedelas divas atpakal beidzot atkal redzeju maasas mazos Engelishus. Abus forshos puikas un viens no vinjiem ir mans krustdelinsh. Mirklos kaa divas nedelas atpakal kad mes visi cetri bijam kopaa-mamma,teetis, maasa un es gribas lai mirklis apstajas. Nedelas nogalee kad masa apciemoja muus sapratu ka es emocionali esu noslegusi sevi. Es vairs savu masu nelaizu sev klat, neizradu cik loti vinju miilu un cik loti vinja man pietrukst. Kad vinja aizbrauca prom sedeju un blisinajos, nesparotu kapec es sevi taa nosledzu. Es sevi nosledzu mirklii kad mes atkal tiekamies, jo zinu cik loti sapetu skirties atkal, jo kad vinja brauc prom es zinu paies gads lidz mes atkla tiksimies, es neredzu savu krustdelinju uzaugam,neredzu abus maasas delinjus. pagajusho reiz jaunakais delinsh tikai veelaas pa zemi,un nu jau skrien. ehh_ parak nopietni. secinajums -ataalums suck. Kas vel? esu holiday-shopping addicted. 😀 bet nu jau saku nomierinaties. pieliku punktu kleitu pirkshanaam piektdien. kad es iegaju Zara un nopirku ( draugs man uzdavinaja)kleitinju kuru tik loti gribeju. tagad tikai jasagaida bikini kuru paajusho nedelju pasutiju janoperk vel viens paris kurpju un thats – me. bring on the sun. Abi jau katru darba dienu celjoties vienigais par ko domajam ir holiday. mirklis kad iesedisimies lidmashinaa lai dotos uz Bulgariju. mirklis kad iesedisimies ertajos kreslos hoteli,pacelsim pirmo glaazi un taa divas nedelas… bez raizeem un ruupeem par darbu, par visu kas notiek apart. busim tikai mees. es un vinsh. mmm. Mans Mr Right veljoprojam mani padara par laimigako meiteni ( un es zinu ka katra meitene kura ir laimigaas attiecibas to apgalvotu).. Visam mazaas un lielas lietas kuras vinsh dara… Skatiens ar kadu vinsh skatas uz mani no riita.. Tas ka vinsh sestdienas vakara aizies uz veikalu pec saldejuma jo zina ka tas ir vienigais ko es edishu kad mani ir apciemojushas pohas 😀 Tas,ka vinsh uzaicina un grib lai es eju ar vinju aaraa kad vinji ar darba biedriem iet uz pabu. Tas ka ne tikai es bet arii vinsh runaa par naakoti. Tas ka vinja ”best man speach” vinsh piemin mani. Tas ka vinsh man noperk kleitu kru tik loti gribu. Tas ka lai ari kopa esam divus gadus veljoprojam esam iemilejushies… Nu jau par daudz cukurs. Es beigshu runaat. Ceru ka Jums dailjaas daamas viss forshi. Bildee es un mans pirmais vissvarigaikais virietis -Teetis

Ļauj man vispirms ieelpot, pirms saskaros ar turpināmo. … Tagad klausos Norah Jones – Don’t know why – tā ir vienīgā dziesma, ko varētu klausīties. Ja godīgi, es esmu šausmīgi apjukusi. Es jūtu ,ka kaut kas jāsāk, bet vienlīdz jūtu, ka kaut kas ir beidzies pārāk ātri. Un man nav nemaz sajūta, ka sāksies kaut kas labs un beidzās kaut kas slikts. Tas vienkārši notiek. Dienas paiet. Bez garastāvokļa- jebkāda, izņemot slikta, man nav. Es pat nesapratu, kas nogāja greizi. Itkā viss ir tāpatām kā bija, bet viss tas ir daudz citādāk, varbūt pat drūmāk. Bet c’mon! ir vasara! Tieši šo vasaru es gaidīju, kā nekad. Bet laikam viss ko biju cerējusi pēkšņi ir nomests un pamests. Laikam izklausos pēc baigi depresīvās, bet nu nezinu… varbūt tāda arī esmu. Vo, tagad man skan Coldplay – Lost. Tā vien liekas,ka esmu kaut kur noklīdusi. Jo pēdējās 3-4 dienas nejūtos savā ādā. Viss ko mēģinu – izgāžas. Arī pagulēt normāli nevaru, guļu ,ja labi 6 h. Sākumā visam vainoju laikapstākļus, sliktu miegu, to,ka nav puiša u.t.t. bet ir aptrūcies iemeslu, un es nezinu. Zinu tikai to ,ka gribu būt laimīga, pa visām reizēm!!!

Fonā skan Alexis Jordan ”Happiness”. Kāds Happiness, ja šobrīd šķiet,ka atrodos bezdibenī? |-) Laikam jānokļūst pašā zemākajā punktā kāds vien iespējams, lai sāktu visu no sākuma un dzīvotu tā, kā vēlētos. Varbūt mani bezdibenī ievilka skolas absolvēšana, kā rezultā jūtos izsviesta un nekam nepiederoša. Iespējams,ka attiecību trūkums jeb neesamība, bet laikam tā tam jābūt, jo kāds tur Augšā domā,ka neesmu gatava. Un ir jau arī taisnība – jāsakārto sevi. 😐 Iespējams, ka mani norāva no rozā mākoņiem apziņa, ka esmu palikusi viena. Teiksiet,ka viena nemaz nevaru būt? Jums taisnība, ģimene man ir, taču… Man nav sanācis sastapties ar atvērtiem cilvēkiem, kuri vēlētos uzturēt ciešu draudzību vai arī manu ceļu šķērsoja liekuļi un vislabākie aktieri. Sastapu tikai vienu tādu cilvēku,kas kļuva par manu draudzeni uz gadiem, bet tagad…tagad visi kaut kur skrien, kaut kur traucas. Viss mainās, jo katrs esam izkaisīti savā pusē. Skola pabeigta, tagad katrs cīnās par sevi un katrs dodas uz savu pusi.Arī viņa. :-/ Rūgtumu rada arī tas,ka ex dzīve kopš mūsu šķiršanās ir pilnībā mainījusies.Strauji kāpusi uz augšu. Viņam ir draugi, viņš ir nemitīgā kustībā, izklaidējas, ir laimīgs..un bez manis viņš var iztikt,kas ir vissāpīgākais, jo viņš ir sakārtojis to,pie kā man vēl jāstrādā – pašvērtējumu, taču es… es joprojām esmu tāda kā biju un nu jau arī viena. Sajūta pavisam neforša, bet laikam jau visa šī kopsumma ir novedusi mani zemākajā punktā. Brīžiem ,asarām birstot, domāju, kāpēc man šis viss? Šķiet,ka kāds tā spēcīgi iedunkājis un piespiedis pie asfalta uz ceļa,kas sadalās 2 joslās. Viena josla ir uz nekurieni, otra – durvis uz ko nezināmu, pavisam jaunu, reizē biedējošu. Lai arī tagad šķiet,ka viss ir sabrucis un esmu palikusi pavisam viena, taču to var mainīt, vai ne? Iespēja ir. Pavisam drīz uzsākšu studijas kopā ar visām studētgribētājām, taču līdz tam – jāsapurinās, jāsagatavojās jaunai dzīvei. Es taču to vienmēr vēlējos – nokļūt uz kādas salas, kur mani nepazīst, kur es varēšu no sākuma sākt un saplēst visus būrus, rāmjus, kādos citi mani ielikuši. Varēšu būt tāda,kāda patiesībā esmu,kāda vēlos būt, nevis tāda, kādu mani vēlas redzēt citi. Iespēja ir, bet ļoti bail… Ar "Ēd. Lūdzies. Mīli" un "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari" rokās esmu gatava rāpties laukā no tās bedres, kurā esmu viena, bet pat ja nebūtu viena…vienai man no tās ir jāizlien, ķeroties pie katra akmeņa, smailītes un stūra. 🙂

Šodien daudz domāju par draudzību. Pavadīju patīkamu dienu kopā ar savām mīļajām. Tā nejauši aizrunājāmies par pagātni, par savu Pirmo BFF /labākā draudzene uz mūžu/. Cik no jums vēl attcerās savu Pirmo draudzeni, ar kuru jūs runājat par to kā precēsieties vienā dienā, un abas vilksiet mugurā vienādas kleitas.Runas par to kādi būs jūsu bērnu vārdi,un pārejie sīkumI. Bet pats savarīgākai, vai jūs attceraties to sajūtu , kad likās ka nekas jūs nekad nevar šķirt ? Vispār tad pat tāda doma neienāca prātā. Es nesaprotu kā mēs to pieļaujam , kā mēs vispār uzdrīkstamies attļaut kādam kas kadreiz ir bijis tik nozīmīgs pamets savu dzīvi? Daudz domājot par šo tematu, ik pa laikam, es izvirzu teoriju. Draudzībai ir Derīguma termiņš. Skan diezgan muļķīgi, ja to pagriestu otrādāk tad sāk ka mēs esam kaut kādi izmantotāji. Bet tā padomājo, bija kāds iemesls kpc es attsvešinājos no savas draudzenes, kas tajā brīdi man bija kā māsa. Kāpec dzīve nevar būt kāda vienkārša lieta , piemēram, draudzība? Kāpec viss ir ‘tik sarežģīt i ?

Sveiki meitenes! Starptautiskā manikīra studija meklē modelītes rīt 21. jūnijā Dzirnavu 113.,2.stāvā.Rīgā ( Upīša pasāža) Plkst. 10:00 uz klasisko manikīru 2 modeles Plkst. 10:00 gēla nagiem 1 modeli Plkst. 11:00 uz biogēlu 1 modeli Plkst. 12:00 uz klasisko manikīru 2 modeles Pieteikties var, zvanot mums (+371) 67244200; (+371) 20004588

Katrs cilvēks ir individualitāte. Katram no mums ir sapņi, cerības un vēlmes. Taču, lai viss notiktu tā, kā mēs gribam, ir nepieciešamība ticēt tam ko Tu dari -ticēt savām spējām. Vai cilvēks, kurš netic pats sev, spētu kāpt pa ”karjeras kāpnēm”, veidot konstruktīvu un saturīgu dzīvi pēc visa iepriekšminētā? Nu,šaubos.. Taču no kā ir atkarīgs tas, kā tiek veidota cilvēka pašapziņa? Vai tie ir draugi? apkārtējā vide? personīgie talanti? Jā, būtībā viss iepriekšminētais. Taču pats pamats tam visam ir Vecāki. Jau bērnam piedzimstot, vecāki ir atbildīgi par audzināšanu un izturēšanos pret tiem. Lai bērns augot kļūtu pašapzinīgs, vecākiem ir jāiemāca tiem, kā tikt galā ar problēmām. Svarīgi ir arī ne tikai viņus uzklausīt, bet arī ļaut tiem paust savu viedokli. Agrīnais vecums, no kura ir jāiemāca bērnam rast izpratni par to, kas ir pareizi/nepareizi ir sākot no 1,5g. – 3,5g. Tai laikā veidojas pamati pašapziņai. Tadejādi vecākiem ir jābūt racionāliem, taču arī nieslīgstot galējībās. Turpretī, kādos gadijumos rodas atkarībnieki? -azartspēļu tīksmotāji, alkoholiķi uc. veida cilvēki, kas ir gan agresīvi, gan ar dzīvi neapmierināti cilvēki, kuri ir lemti sagrāvei, ja radikāli nemainīs savu dzīvi.. tie ir tādi cilvēki, kurus jau kopš mazotnes vecāki ir pārlieku aizsargājuši, izlutinājuši. Centušies izdabāt ikkatrai kaprīzei un vel vairāk.. -darijuši visu viņu vietā. Tādi cilvēki nav spējīgi rīkoties patstāvīgi, jo pieraduši pie bezrūpīga dzīvesveida. šāda tipa cilvēkiem tīk pavēlēt. Diezvai, ja kāds no tādiem nokļūtu viņam neadekvātā stresa situācijā, kurā teiksim, pašam būtu jāpieņem lēmuni, kā rīkoties, lai sevi pasargātu,izvilktu no ‘bedres’ utml. tātad, visnotaļ apšaubāmi, ka cilvēks būtu spējīgs domāt pietiekami racionāli, ja līdz šim, nekad savā dzīvē nav saskāries ar tādām vai līdzīgām situācijām, kad pašam ir jaatbild par savām sekām. Tādi cilvēki nespēj būt pašpietiekami. Kā arī lai sev rastu pašapziņu, tie vislabprātāk ‘baro’ savu EGO uz citu cilvēku noniecināšanas aprēķina, jo regulāri centīsies rast pārliecību tam, ka ir labāki,skaistāki un gudrāki par citiem. Ir labi,ja ir saprotoši draugi, vai kāds, kurš dod Tev tavus "spārnus" -iedvesmu,uzmundrinājumu un dažreiz pat spēju -dzīvot ar prieku. Bet ko lai dara ja šādas personas nav? Ja trūkst spēka un nav neviena kas pamudina un pārliecina Tevi, ka vari labāk,ja vien gribi? Ir cilvēki,kuri "nolaiž savus spārnus" un nedara neko lietas labā, bet ir arī tādi, kuri nepadodas un turpina censties par spīti visam. Tieši šo cilvēku "lidojums" jeb, dzīvē arī izdodas vislabākais,viskvalitātīvākais unn vispatīkamākais. šie cilvēki ir ieguvuši spēju un māku cīnīties,lai cik grūti arī nebūtu,lai kādi šķēršļi dzīves ceļā nestāvētu priekšā. Viņi spēj izveidot savas dzīves tālāko ceļu un "nostāties paši uz savām kājām". Tad nu izsveriet -kādu Jūs vēlaties savu turpmāko "lidojumu"? Skaistu, atmiņām bagātu un baudāmu vai varbūt, centīsieties akli uzticēties liktenim? 😉

Esmu spērusi mazu solīti uz priekšu izvēles ziņā. Laiks piezemēties. Izvēlējos aizbraukt pie tēva uz Latgali. Mums nav diez ko spīdošas attiecības, jo mamma mūs uzaudzināja viena. Un labi mēs viņai esam sanākuši. Tēvam…vecumdienas klāt. Bet lai vai kā, manas bērnības jaukākās atmiņas saistās ar tēti. Mamma- tā bija ikdiena; tētis -svētki. Viņam ir cita ģimene, dzīvojam arī dažādos Latvijas nostūros, viņš ir meklējis kontaktus ar mani, es esmu izvairījusies…Nu jā…tas būs pārbaudījums šovasar atkal satikt viņu. Mans neviltotais prieks ir sportists ar viegli iesirmajiem deniņiem 🙂 kad atceros ,ar kādu iejūtību viņš mēģināja kupēt manu panikas lēkmi, kad nevarēju dabūt vakarā lēcu no acs 🙂 tāds miers un labsirdība, par spīti maniem puņkiem un asarām. Nu ja -beigās, kad viņš ieslēdza gaismu, lēcu atrada pie konteinerīša, kamēr es minūtes 5 ķimerējos pa tukšu aci, ko biju padarījusi gluži sarkanu 😀 Dzīvē jau tā ir tik maz patiesu un īstu attiecību… Un vēl viens prieciņš – māsas mazā meitiņa mani sauc par "die Tante Barbie" (l) tādā čiepstītes balstiņā (l)

Sveikas! Ir jau gana vēls, bet tā jau ir gandrīz vienmēr, kad man uznāk radošie mirkļi. Šoreiz es ar jums gribēju parunāt par to, vai jūs ticat sapņiem… ? Es lielākajā daļā gadījumu pieturos pie racionālās(?) versijas, ka sapņus rada mūsu zemapziņa. Ka tie pamatā sastāv no kādiem pārdzīvojumiem vai domām. BET… Kā jau katram stāstam arī šim ir viens liels "bet"… Man kādu laiku atpakaļ bija viens khm… dīvains sapnis; kad pamodos, es nesapratu, kā varu kko tādu nosapņot, jo par to, ko redzēju, nebiju pat ne reizi aizdomājusies. (nesapratāt, ja?). Īsāk sakot, es nosapņoju notikumu, kas man tobrīd likās absolūti neloģisks. Un, ticiet vai neticiet, pēc kāda laika šis sapnis tiešām piepldījās . How cool is that? Un vēl kas… Ar vienu cilvēku man atkal ir tā: ja es viņu redzu sapnī, tad, kā lai to pasaka, drīzumā satikšu vai kkādā citadā veidā "mūsu ceļi krustosies". Bet vispār, mīļās, vislabākie ir nomoda sapņi, un, ja tie piepildās, tad to jau var saukt par laimi.

Roberts Džounss ir teicis: ”Apzinies sev piemītošo skaistumu-mīli sevi šodien un katru dienu!” Meikapam ir jābūt skaistam,un skaists meikaps ir atkarīgs no krāsām, kuras izvēlies un no tā, kur tās liec, nevis, cik daudz kosmētikas izmanto. *Iemācies izvēlēties tieši sev piemērotās krāsas un toņus meikapā un apģērbā, atbilstoši savam sezonas tipam, kā arī ieveidot un sakārtot matus attiecīgi savai sejas formai. *Izzini krāsu psiholoģiju un noskaidro, kādas krāsas tērpu izvēlēties dodoties uz darba pārrunām vai vienkārši ejot izklaidēties ar draugiem! *Iepazīsti dažādus stilus un izkop savu, jo tas, kā Tu izskaties, maina to, kā Tu jūties! Tikai šovasar Stila kursi sievietēm pie Inetas Lesītas par 30LVL mēnesī. Vairāk informācijas www.arstudio.lv Piesakies uz anda@arstudio.lv vai 20038534 un saņem 5% atlaidi, bet nākot ar draudzeni vēl 5% 😉 Būsim skaistas un stilīgas šajā vasarā kopā ar Alises Rozes mācību centru.

Brīt, mīļā Cosmo meitene. 🙂 Es nezinu kādēļ, bet vēlējos mazliet padalīties savā viedoklī par ideālu un vīrieti. Nereti sanāk dzirdēt kādu sakām "viņš/viņa ir ideāls/-a" un visbiežāk nav ilgi jāgaida kad parādās kādi iestarpinājumi "ja vien" un "bet". Šie ievad/pamat vārdi nekad nebeidzas bez komatiem. Un nereti mēs ideālu definējam kā – nedzer, nepīpē, pieklājīgs un mīļš un tā bezgalīgi turpinot ar to, kas mums katrai ir vajadzīgs un svarīgs savā pozitīvo vērtību skalā. Manuprāt, lūk tas ir rozā briļļu ideāls, kad aizmirstam visu pasauli un spējam uztvert vien to, ko vēlētos uztvert un ko spējam sniegt pašas vai varbūt arī to, ko uzsver mūsu vecāki un draugi sakot "viņš/-a ir lielisks/-a". Bet dzīve ir dzīve un visam ir norieta laiks. Ar to pavisam vienkārši atliek vien samierināties un pieņemt vai iet tālāk un bēgt ko kājas nes. Ņemot vērā meiteņu populāciju šajā portālā uzreiz runāšu par vīrieti. Arī viņš ir cilvēks ar savām vēlmēm un ideāliem. Arī viņam gribāš šokolādi, arī viņam gribās gulēt un arī viņam gribās piepildīt savus sapņus – karjerā, gultā un ikdienā. Meitenes ir tā radītas, tas "nezūdošais gēns", ka mēs jūtamies apspiestas, ja mums lūdz, mēs jūamies aizvainotas, ja mums aizrāda, mēs jūtamies pazemotas, ja mūs apspriež draugu lokā, mēs jūtamies piekrāptas ik vienā sīkumā, ja tas nav ar mums, par mums, iekš mums. Un ir vai nu visas šīs lietas vai vēl kāda – tas nu mums katrai ir individuāli. Bet visbiežāk caur visiem "man", "es" un histērijām mēs aizmirstam cik arī vīrietim ļoti ir "man" un "es". Mēs visbiežāk sevi nepareizi definējam un nepareizi definējam lietas sev apkārt. Un tas ir tikai dabiski, jo esam jutīgākas, maigākas un… publiskākas. Ne velti, vīrieši, visbiežāl šāda tipa blogus neraksta un ja raksta, tad nepaspriež vai vismaz dara to krietni šaurākā lokā un mazāk publiskojot savu identitāti. Slēpjoties tā teikt. Mēs katra saucam savu vīrieti par "ideālu", jo viņš sarūpē rīa kafiju un maigu skūpstu, ir gatavs nakts vidū skriet ne tikai uz diennakts veikalu pēc saldējuma, bet pārpeldēt arī visu pasauli, lai mēs dabūtu to ko vēlamies, mēs katra mīlam savu vīrieti ar savu – viņa plusu. Bet par mīnusiem un ideālu mēs aizmirstam runāt vienā teikumā. Lietas nekad nav tik rozā, cik rozā mēs tāš redzam. Arī tu pati kā personība neesi pilnīga un es nedomāju, ka esi informēta par pilnīgi visām lietām kas tevī ir "ne tādas kādas viņš tās vēlas". Bet vīrietis ir tolerants – viņš smaida un tevi uzmāna un vairāk vai mazāk izsver lietas, kuras var teikt un kuras nē. Viņš arī cenšas pārlieku ļoti nejaukties iekšā taqvā privātajā dzīvē un ja to dara, viņš vienkārši ir greizsirdīgs un norūpējies. Bet sievietes vienmēr atradīs iemeslu kā paskaidrot kādēļ ielīda viņa īsziņās, makā vai laptopa histry. Mēs aizmirstam par viņa tiesībām uz privātumu un akceptējam tikai savējās. Pat ar to visu – viņi klusē un ļauj sevi bāzt zem tupeles, tā vietā, lai noliktu tevi pie vietas un kā viduslaikos uzbļautu – sēdi mierā sieviete, arī man ir dzīve, emocijas un vēlmes. Ja mums nepatīk, kā viņš skūpsta kaklu mēs to pasakam, ja vēlamies tā – viņš dara tā, ja gribam to – viņš sarūpē to. Un tad nāk lielais "bet". Viņš aizmirsa to un tas nekas, ka starp visām manām kaprīzēm, prasībām un klīrīgajām vēlmēm viņš aizmirsa, ka man nepatīk cigarešu dūmi, kas ieplūst istabā no balkona. Viņš aizmirsa iznest mistkasti un novākt savas zeķes, ieslēgt veļasmašīnu un nomainīt spuldzīti. Mēs pārāk ļoti aizmirstam, ka vīrietis strādā pilnu slodzi – darbā un pluss vēl tevi. Un tad rodas tas – es viņam pateicu, bet viņš atkārtoja. Es eju prom, bet viņš man rāpo pakaļ. Un varbūt, tu varētu nebūt tik ciniska un bēŗnišķīga savu kompleksu nogurdināta un pieņemt lietas tādas kādas tās ir? Nekas nav neizdarāms, ja to tiešām vēlas izdarīt. Vīrietis nav sliktās par kucēnu – arī viņu pirms pieradināt ir jādomā ar galvu. Ir jāsaprot, ka mūšu "ideāls" ir arī ar saviem mīnusiem. Viņš arī harmonē ar sevi un balans starp plusu un mīnusu ir tas kas liek mums redzēt tikai vienu pusi, kad taureņi sāk lēkāt vederā. Es nevēlos Jūs mācīt, es tikai dalos savā viedoklī runājot caurmērā nevis šķirojot katru tipāžu. Es tikai saku, ka ne mums vienām ir skeleti skapī. Un visbviežāk, sanāk tā muļķīgi, mēs nekaunamies viņa skeletus apspriest ar mammām, tētiem, draugiem un portāla blogos – jo mums vbajag padomu. Un tas nekas, ka sen jau pamperi nomainīti pret tualeti un pašas tā kā lielas un pašām tā kā būtu jāmāk izvērtēt un pieņemt. Bet ja viņš redz ģērbtuvē kādam pagaudīsies par to, ka tev atkal ir sarkanās dienas un mīlēties pat nesanāk vairs reizi nedēļā – lai dievs nogrābstās gar viņa dvēseli. Tu viņu apraksi, taisīsi scēnu iesi prom un zini – viņš tev rāpos taisnība, jo tas mazais sīkums nav tā vērts lai zaudētu tevi ar visu labo un skaisto. Viņš rāpos un lūgsies, kaut gan zinās, ka tev nav taisnība, kaut gan viņam būs ko teikt viņš klusēs. Jo tu tāpat nespēj sagremot un pieņemt to, kas viņam jau sen ir skaidrs – mums katram ir dzīve un katram savs "skelets skapī". Kad nākošo reizi pieķersi viņu darām lietas, kas nav tev pa prātam – lūdzu, apdomājies vai pati maz esi tik svēta, cik svētu vēlies pataisīt viņu. Un parasti – es pasmaidu par to, ka mans vīrietis…. Jauku dienu, mīļā Cosmo meitene. (l)

Sveikas, manas mīļās! (l) 😀 Pēdējās dienas ir pārāk drūmas priekš mana garastāvokļa. Vai nevarētu palūgt saulīti? 😀 Gribās izbraukt no Rīgas, lai rastos Tās sajūtas, nu Tās foršās sajūtas, kad jūt ,ka saulīte silda, pludmales sezona sākusies, un jā, viss pārējais… Ja kāds man nedos to visu, tad mani pašu pārņems drūms garastāvoklis un iegrimšu vēl dziļāk savā rutīnā. Vajag no tā visa izrauties. Kas man atgādināja vienu tekstu ko lasīju kāda jau aizmirstā grāmatā – ja stāvēsi uz vietas,tad tava dzīve stāvēs uz vietas, bet ja tev ir labi kā ir, tad esi sasniedzis neiespējamo, pilnīgu laimi – Nezinu kāpēc, bet šis teksts sevi pievilināja. īstenībā ir daudzi tādi labi teksti,ko atcerēties, bet tagad neviens nenāk galvā. Bet šajos tekstos man patīk, ka lai cik viņi būtu patiesi un pamācoši, reti kurš no tiem mācās un ņem piemēru. Nu vismaz es nē. Bet ir tikai viena lieta, ko zinu kā likumu – karma ir kuce -. Piedodiet par izteicienu, bet tā ir. Un tā ir skārusi jebkuru no mums. Kādreiz tam neticēju vispār, un noliedzu to. Bet dzīve māca jau mūs visus, vai ne? Un iemāca ticēt tam, kas pareizs. Ai, es laikam aizrāvos. 😀 Novēlu Jums skaistu, neaizmirstamu un galvenais SAULAINU vasaru. bučas. (l)

Nu ko, kas jaunāks mūsu attiecībās? Martā bija gandrīz šķiršanās,jo atkal atklāju,ka ir skatījies porno pa kluso. Pateicu,ka viss čau,gribu citu džeku,gribu normālas attiecības,nevis mūžīgās piedošanas un melus.. Viņš uzrakstīja uz A4 formāta lapas man piedošanas vēstuli,ka ļoti mīl mani,ka grib,lai es esmu laimīga..ka nevēlas mani pazaudēt,un pats nezin- kā izstrēbt to putru,ko pievārījis..un vai vispār ir vērts kaut ko teikt,jo viņš negrib,ka atkal būs tukša runāšana utt… Nu neko- piedevu..pat uzticēties sāku..tā nu pagāja 2 mēneši..kautkā izdomāju paskatīties history, youtube dziesmas nosaukumu vai kaut ko tādu vajadzēja. Skatos- njā, nekā nav,viss izdzēsts,kaut gan zinu,ka no rīta viņš sēdējis.. ieeju caur Explorer-mamma mia, porno,porno veselo zadorno…atkal..! Šoreiz pat bez emocijām bija,un tas mani mazliet pārsteidz..viss šis laiks kopā ar viņu manas jūtas pamazām atsaldē.. Nākamajā dienā,ejot prom uz darbu speciāl kompī savēu dažas lapas vaļā,lai viņš zin,ka es ZINU. Uzrakstīju zīmīti,uzliku uz kompja- NU KO,BEIDZOT ES PROM,JAUKI VAI NE? Viņš to bija sapratis tā- es aizeju pavisam. Visu dienu nekādas ziņas nebija, nerakstīja,nezvanīja..Tikai pašā vakarā,kad jau beidzu darbu sāka rakstīt sms-pirmā bij ar tekstu,ka mēs šķiramies,un ka viņš saprot,ka nav jēgas neko teikt,jo es viņam VAIRS NETICU… Atbildēju- ok,ja tā ir tava izvēle. Viņš sāka rakstīt,ka nevēlas šķirties utt. Atbildēju,ka tad satiksimies un,lai izdomā,ko grib,ko teiks man utt.. Satikāmies..neko daudz pat nepateica. Kā parasti-bla,bla,bla…nu tā, esam kopā joprojām. Aprīlī vēl bija gadījums, nedēļas garumā,kad viņš slikti izturējās,atbrauca pie viņa draugs, šis viņam palīdzēja kā vien varēja,aizmirstot par manu eksistenci.. pārmeta man,ka redzies es neļaujot draugam palīdzēt utml,bet runa vispār par kaut ko citu bija. Tā nu histērijā noraudāju nedēļu no vietas..katru dienu,vairākas stundas..MR aizkavējās pat nedēļu.. Kā ir tagad? Nezinu,bet liekas,ka slikti. Man seksu ar viņu gandrīz negribas. Kā kaut kas sākas,tā gaidu mirkli,kad ātrāk viss beigsies…nejūtu mīlestību. Seksa laikā acīs rādās aina,ka viņš dročī pie kompja.. Pēdējā laikā ir brīži,kad pat neguļam kopā, viņš pie TV atlūzt,no rīta ielien tikai pie manis..vai arī es aizeju pēc kāda strīda uz viesistabu gulēt..nakti nāk mani sauc uz gultu,man pat negribas iet,bet pieklājības pēc eju. Man laikam sāk riebties viņš. Pamazām. No manis tik ļoti liela vienaldzība staro. Un viņš to jūt. Bieži raud. Ja agrāk es bimbāju katru otro dienu,tagad viņš…. Viņš cenšas, nāk pie manis, lien klāt.. pamasē muguru,pēdas,apķer..bet man tas viss liekas tik auksti…. Tajā pašā laikā runājam par kāzām,vai gribētu, runājam par kaut kādiem plāniem uz priekšu..man liekas tas viss kā joks,kas nekad nepiepildīsies,jo viņš taču ir MELIS. Spēlēju līdz kā teātrī (bet pie sevis domādama,liekas,ka ar viņu tas viss diezvai man kopā būs,lai arī es gribētu laimīgu ģimenes dzīvi ar cilvēku,kas mani mīl,kuru mīlu es..). Vakar runājām par seksu.. sākās saruna par mūsu abu pirmajām reizēm,partneriem utt.. aizrunājāmies. Pateicu,ka man ar viņu kādas 2 reizes tikai paticis tā pa riktīgo sekss.. viņš palika nekāds..atlikušo vakaru gandrīz nerunāja.. kad sēdējām pie tv,ieliku roku biksēs, domāju pačamdīties,gribējās seksu-tādu,par kuru bijām runājuši,kāds abiem patīk.. a ko es saņemu pretī-viņš pieceļās un aiziet… ignorēšana atkal no viņa puses. Kad es pirmā uz seksu pavelkos,viņam allaž kaut kas cits jādara…kad viņš grib-man jāgrib vienmēr.. Skaidrs ir viens-diezvai manī atpakaļ atnāks jūtas,kad es viņu dievināju,pat ar visiem viņa trūkumiem……..

Vakarnakt, nevarot aizmigt, pārdomāju savu dzīvi, jo īpaši pēdējos četrus gadus, kuri man ir bijuši krāsaini, piedzīvojumiem pilni… Bet ārprāts! Liekas,esmu tik daudz kļūdu šajos gados pieļāvusi, ka, tagad atskatoties, liekas, ka divi cilvēki būtu laimīgāki. Bet diemžēl pagātni mainīt nevaram, varam tikai labot savu rīcību tagadnē, vērst visu par labu. Un nedomāt par to, kas ir aiz muguras! Kā ir ar jums, meitenes!? Noteikti mums katrai ir bijuši šī šaustošā sajūta, dažbrīd jūties bezpalīdzīga…. Bet jādzīvo tagadnei… lai laimīga taptu! 😉

Nežēlīgākā sesija dzīvē. Puse pieveikta, manis nīstā ķirurģija arī, bet tāpat šogad par Jāņiem jāaizmirst. Tādiem īstiem, ar tautiskiem brunčiem, zāļu lasīšanu, dančiem, "saulītes" ielaišanu ūdenī un saullēkta sagaidīšanu. Klausos Placebo… šodien ļāvos mazam plezīram pie jūras. Par spīti sesijai. Ai, sevi takš jālutina. Ja gribas, tad mazliet drīkst. Un vispār- es ļāvos vasaras neprātam. Kaislei. Ar vīrieti, kurš nespēj mani aizmirst. Kurš ir neatlaidīgs un uzmācīgs kā pats nelabais. Pārmetu- bet Tu taču esi uzmācīgais tips! "Zinu. Kad atceros, kā mīlējos ar Tevi, kļūstu vēl uzmācīgāks…" pievērsīšos rehab. gudrībām 🙂

Šorīt biju baznīca, jā pēc ilgiem laikem nolēmu Vasarsvētkkos palūgt Dieviņu. Baznīcā mani pārņēma interesantas pārdomas par to kas ir grēks. Vai tiešām grēks skaitās, tas, kad reti apmeklē baznīcu vai ēd piektdienās gaļu? Vai tomēr svarīgāk ir dzīvot tā, lai nedarītu pāri ne sev, ne arī citiem? Paskatoties uz tām liekulīgajām večiņām, kas itkā visai pilsētai parād- redz kādas mēs svētas un labas, katru svētdienu ejam uz baznīcu. Nekas, ka viņas vis Misi aprunā kādu jaunieti, kam nav gluži tas matu sakārtojums, lai viņām patiktu, aprunā kādu sievitie, kurai itkā esot neskaitāmi daudz mīļāko. Glavenais taču ir tas, ka viņa katru svētdienu atrādās visiem, ka ir bezgalīgi ticīgas… Vai tomēr labāk ir klusiņām katru vakaru no sirds pateikties Dievam par visu labo? Un tomēr, kas ir grēks? Vai grēks ir tas, par ko mēs automātiski atsaitamies grēksūdzē bez jebākdiem sirdsapziņas pārmetumiem? vai arī grēks ir nodarījums, kuru izdarot mūs ilgi moka sirdsapziņa?

Ir mirkļi ko mēs vēlāmies paturēt, un ir tie ko vēlāmies aizmirst. Cik tas būtu jauki ka mēs šos nepatīkamos mirkļus varētu aizvietot ar patīkamajiem un mīļajiem, bet ko darīt, ka dzīvē pienāk brīdis ka pat viss skaistākais mirklis kas palicis tāvā attmiņa ir tavs ļaunākais ienaidnieks, jo attceroties to sāp vēl vairāk ! Ja mūsu prāts būtu kā skapis, mēs varētu šo mirkli iepakot izlitotā kastē un nolikt paša skapja apakšā, vietā kur mēs saktāmies tikai tad ka esam pilnībā izmisuši. Diez vai mēs varētu šo metodi izmatot kārtojot domas. Par cik man patlabam ir daudz daudz domu prātā, esmu nolēmusi nākamo nedēļu pavadīt vienatnē ar sevi un sakārtot savas domas. Es izvirzu Hipotēzi, ka prāts ir kā skapis. Tad jau redzēs kas paliks no manis pāri.

Sveikas. Brīdinu šis būs garš teksts, kā jau redzat 😀 . Pa ilgam laikam jūtu ,ka ir ko teikt, ir ko atcerēties. Gribēju izlikt visu kas manī sakrājies. Tas viss krājas un krājas, kamēr arvien grūtāk virzīties uz augšu. Šodien esmu tāda-nekāda. Nav emociju. Tagad tikai klausos mūziku, kas atgādina visu, kas bija. Un jūtu, ka mana pagātnes bagāža ir pārāk liela. Atmiņas ir jaukas, bet… Liekas, ka pati sevi savā viedā mēģinu sāpināt, kā tāda mazohiste un sadiste vienlaikus. Tas kaitina un bieži vien uztrauc. Jo pēdējā laikā vien rodas jautājumi kā būs? būs labāk? vai kaut kas jelkad mainīsies? -Nezinu… We go on our own way…tā tas ir. bet vai tikai tas man liekas sāpīgi? Man nepatīk zaudēt kādu. Bet man nepatīk iestrēgt vienā vietā. Man daudz kas nepatīk. Bet es ienīstu atmiņas. It īpaši tās, kas man kādreiz ikdienā atgādina par to kas varēja, nevarēja būt. Un mana nākotnes plānošana, pirms kaut kas ir noticis es izdomāju 101 lietu kas varētu notikt. Nuu varbūt es tomēr pārspīlēju, bet tā tas ir… Ja vien varētu uz dienu, vai brīdi aizmirst par visām lietām un dzīvot tagadnei un nekam citam, nevienam citam. Pašlaik mūzika ko klausos mani neizraisa nekādas sajūtas. tā vienkārši skan. Jūs jau gan jau paspējāt padomāt, ka esmu problēmām apsēsta vai depresījā iegrimusi. 😀 Tā nemaz nav. Ir tieši otrādāk, jūtos pavisam gandrīz laimīga. Bet vienīgais ,kas mani attur vēl ir mana pagātnes bagāža un atmiņas. Tāpēc tas viss ir jāatlaiž vaļā. Savādāk tas viss velk uz leju. Tas ir beigu sākums. Vai tad ne? Man ir sajūta, ka kaut kas beidzas un kaut kas sākas. Un manuprāt, sākas kaut kas labāks un siltāks. Es tiešām no visas sirds ceru ,ka tā arī ir un būs. Bet man tiešām nepatīk, ka vienmēr ir kāds. Vienmēr. Vienmēr katras dzīvē ir kāds maita , kas padara mūs savādākas un beigu beigās maina visus uzskatus un mūsu uztveri. Izbrāķē. Nu fuj! Kā tā var!? Bet no otras puses skatoties, kāda cita dzīvē arī esam bijušas maitas. [es nerunāju par visām, bet nu lielākoties gan] Un gan jau es arī. Tāpēc , pēc idejas, nevajadzētu nemaz dusmoties. Bet sāpīgi paliek sāpīgi. Es tiešām ceru , ka nepalikšu uz vietas vai iešu uz leju. Es gribu iet augstāk. Un novēlu to visām Jums. Vienalga ,kas notiek apkārt,vai kas notiks- tā tam jābūt.

Sveika, mīļā Cosmo meitene. 🙂 Vasara ir sākusies un lielais karstums liek bēgt zem gultas. Iespējams šis ir pirmais vakars kad ledus manā citronūdens krūkā turās ilgāk kā pāris minūtes, tas ir labi. Pretējā gadījumā – vasaras nokaitētā zāle jau sāka kļūt pārlieku dzeltena. Bet tas par ko es velējos parunāt ir pavisam kas cits. Par elementāru piedošanu sev. Redzi, es esmu pieaudzis cilvēks, bet tikai ar vienu kāju. Dzīves apvāršņus un mācības nekad nevar zināt tik labi, lai nezinātu labāk. Un reizēm situācijas kurās mēs nonākam ir mazāk atkarīgas no mūsu spējas rīkoties, bet no spējas savaldīties. Taču, katram ir sava reize, kad negribas un reize, kad reakcija ir lēnāka par lietu patieso gaitu. Vai ir jēga nožēlot, šaustīt sevi un mocīt? Jeb labāk piedot un censties analizēt? Sēžot un raudot par savām zudušajām perspektīvām un izniekotajām minūtēm es pēkšņi aptvēru, ka esmu muļķe tāpēc vien ka sēžu. Pirmo reizi dzīvē es jutu tādu spiedienu savā skaustā. Šķita, ka tas var nospiest mani pie zemes līdz galam un un mājās beidzot būs ilgi kārotais dekoratīvais paklājs. Iespējams reizēm saņemties atzīt sev, ka nav vārdiņa "nevaru", ir tikai "negribu" ir grūākais, bet kad tas ir aiz muguras… Var sanākt šmuces un neglītumi – mēs visi esam tikai cilvēki, un nestāstiet man ka bez šmucēm var arī dzīvot. Kā tad jūsuprāt rodas harmonija? Krājas pieredze? Kā bez šmucēm un neglītumiem vispār šajā dzīvē kaut kas var tapt, augt, atīstīties? Labas pašsajūtas pamatā ir līzsvars – it visā. Tādēļ atzīsties sev, par visu – labo, slikto – nenoliedz, ka kādreiz esi kaimiņu dārzā zagusi ābolus un varbūt ne tik vien, bet arī ne pārlieku smuko, bet tomēŗ intriģējošo kaimiņdraudzenes puisi. Bailes no sevis noved apātijā – tas rada bardaku mūsu dzīvē. Pareizi, mūžīgās bailes no apkārtējo nosodījuma. Nerunā skaļi -aprunājies ar sevi. Analizē – audz, cīnies, krīti, un rāpo. Lec iekšā sevī un atzīsties cilvēcībā un celties būs vieglāk. Nebaidies iziet saulē ar celulītu uz kājām, nebaidies pasmieties par lēto lūpukrāsu kuru nopirki, nebaidies atzīties, ka par kurpēm iztērēji visu mēnešalgu. Vienkārši neiespringsti attiecībās ar sevi. Un reizēm nekrāpt ir vieglāk. Un vieglāk ir uztvert dzīvi, ja spēj sev piedod. Jo, ja nespēsi pati sevi piekaut tevi piekaus sveši un tas sāpēs, jo būs jau par vēlu apzināties cēloņus. Tas viss šim vakaram. Jauku sestdienu.

Tā kā augstais termometra stabiņš liek par sevi manīt, vakar sadomāju pasauļoties uz velosipēda. nabaga ritens pēc ziemas vēl nevienu reizi nebija ticis ārā no mājas, tāpēc nolēmu, ka sagādāšu tam īpašu prieku un aizmīšos uz laukiem pie vecvecākiem. Kas tad tur, nieka 3 km. Tā nu es sāku braukt, tikko biju tikusi uz lielās šosejas un pārslēdzu ātrumus, minis, minos un saprotu, ka ripoju arvien lēnāk, izrādās, ka manam ritenim ir nokritusi ķēde. Īpaši neuztraucos, jo nebija jau pirmā reize, aši to uzliku, pirkstus noslaucīju bikšu kabatu oderēs [tā daru jau kopš bērnu dārza, lai citi nepamana] un braucu tālāk. Izrādās, ka neesmu necik laba mehāniķe, pēc minūtes ķēde jau atkal bija nost. Un tā es tur stāvēju vismaz pusstundu, ņemdamās ap riteni. Lai nu kā, beigās kaut kādā maģiskā veidā man izdevās visu savest kārtībā un tiku apciemot vecvecākus. Šorīt no rīta bija jāmēro vēl ceļš atpakaļ. Diena tā neko – vējiņš un nav arī tik karsts kā vakar, kāpu virsū uz velosipēda priecīga, ka šodien braukšana ies daudz ātrāk, bet te tev nu bija, tikko apsēdusies uz sēdekļa, sapratu, ka man šausmīgi sāp dibens, vēl dzirdēju, kā omīte aiz muguras par mani smejas, tā nu 3km garais ceļš vakardienas 15 minūšu vietā, vilkās vismaz 45. Visbeidzot, kā punkts uz "i" – biju jau gandrīz pie mājas, kad pamanīju 2 riteņbraucējus tuvojamies, man nav pārāk laba redze, tādēļ sākumā neatpazinu, bet, kad biju tikusi viņiem garām, sapratu, ka tie bija mana bijušā džeka draugi. Un tādu nosvīdušu ar sarkaniem vaigiem viņi mani redzēja. Šausmas. Lai nu kā, vismaz esmu iesildījusi dibena muskuļus. 😀

Sen šeit nebiju neko rakstījusi,un jāatzīstās,ka nebija laika. Pa šo laiku daudzko esmu sapratusi. Ka tērēšu mazāk naudas,ka mīlēšu vairāk,ka mācīšos labāk un tā es varētu vēl turpināt,un turpināt. Bet es aizdomājos. Būtu vēl labāk,ja mūsu dzīve šādi arī būtu sakārtota- pēc saraksta. Lai tu zinātu,kas notiks,kas būs jāizdara,kā izdarīt pareizāk.. bet diemžēl šāds saraksts jāsastāda man pašai..Būtu jau viegli vadīties,pēc visa kas dzīvē jāizdara,bet diemžēl savs ikkdienas ritms tev ir jāsastāda pašai. Man citreiz nolaižās rokas,skriet,iet un darīt,un tāpat no tā nekāda labuma nav.. Es gribētu dzīvot tikai tā,lai būtu labi tikai man un maniem tuvākajiem cilvēkiem,bet citreiz uzrodas arī cilvēki,kas alkst pēc tavas palīdzības,padoma.. gribās vienreiz patteikt- lieciet mani mierā,bet nē man jābūt laipnai un pieklājīgai. Kādēļ man liekas,ka mani visu laiku kāds vada,kā tādu rotaļu lelli? Nopietni! Vai tad kādam tā nav gadījies,ka citreiz nemaz negribas darīt to darbību,bet tevi kāds it kā vada un saka,nē tev tas ir jādara. Iekšējā sirdsbalss vai kas cits? Tās es uzskatu par mistiskām lietām.Bet esmu sapratusi to ka zīlnieces neredz tavu dzīvi uz priekšu.. to redz tikai,tas pats..nezināmais.

Sveikas! (l) Nu, kāda sajūta? saules pieskārienos ,jūras smiltīs, neizmirstamās, karstās ballītēs? Ātrāk gribās to visu. 😀 Gribējās to vienkārši pateikt! 😀 😛

Šodien beidzot sanāca laiks pāršķirstīt jauno Cosmo, attdzīšos viena lieta mani šokēja. Un es tam ja goodīgi nespēju noticēt. Tā bija tā mazā aptauja, kas te Cosmo.lv bija pieejama, "Kāpec tu centies izskatīties labi? " 80% -Lai patiktu vīriešiem! Wow, es ja godīgi biju šokā. es biju viena no tām kas to dara tikai dēļ sevis. Rodās jautājums, patiešam tu katru dienu,piecelies pieej pie spoguļa , uzliec make-up un sataisies tikai lai kādam patiktu ? tas liecina par to ka 80% sieviešu ir pašapziņas problēmas.tas ir tikai mans viedoklis attgādinu. Bet patiešam , visas tās skaistās drēbītes, kurpītes un seksīgo apakšveļu tu pērc tikai tāpēc lai kādam patikt? Es ,piemēram ,to kaut kā neatbalstu, tā sanāk tāda kā tēlošana. Varbūt tev pat nepatīk Augsti Papēži, vai seksīga apakšveļa , bet tu to tik un tā nēs ,jo vīriešiem patīk ? UUUh. Man jūsu žēl dāmas !

Man ļoti gribas kaut ko uzrakstīt, gribētos jau kaut ko iedvesmojošu un skaistu, kā mans pēdējais blogs no manas paradīzes, bet nu nesanāks… Es drīzāk gribu pastāstīt par savām sajūtām, emocijām, kuras man rodas, kad es savā paurī apjēdzu, kādas lietas, cilvēkus, apstākļus dzīve man piespēlē. Kā jau visas zinām, man bija burvīgs laiks pirms nepilniem 2 mēnešiem, tagad ir kaut kas pilnīgs pretējs, man sāp sirds, man ir skumji katru dienu, es vairs nevaru atcerēties, kad es būtu kārtīgi smējusies, bez skumju pieskaņas. Bet kas ir pats galvenais, es nepazīstu vairs sevi. Man riebjas šis cilvēks, kurš es tagad esmu. Kādreiz man smaidu varēja izraisīt kaut vai skaista puķe ceļmalā, vai interesantas formas auglis veikalā, tagad man viss ir vienalga. Un man riebjas tas, ka par šādu pretīgu cilvēku es pati sevi vien esmu padarījusi. Un tad es domāju, kāpēc tas tā ir… jo vienmēr vairāk vai mazāk visas manas problēmas kaut kā pašas ir izkūpējušas un ir nākuši skaisti posmi, arī bēdīgi, bet tos es atceros kā pieredzi, bet tagad, man tagad vienkārši gribas cauru dienu gulēt, lai nebūtu jādomā, kāpēc tagad ir tā, kā ir… kāpēc mums dod skaistus mirkļus dzīvē, bet pēc tam tos sabradā 5x smagākā veidā, nekā tad, kad tie bija burvīgi (un pieredzei šeit nav nekāda sakara)… Protams, ka vienmēr visur ir iesaistīta vai nu mīlestība, vai nauda. Man ir abi. Lai man būtu mīlestība, nē, ne pret vīrieti ( nu viņu arī, bet ne par to šoreiz), lai būtu mīlestība man vajag naudu. Bet par to arī es negribu runāt, es neredzu izeju šajā situācijā, tāpēc lai tas paliek. Man interesē kāpēc dzīve ar mums tā spēlējas. Protams, var jau teikt, ja cilvēkam viss būtu tikai labi, viņš nenovērtētu to, jo nebūtu iespēju novērtēt, tāpēc nāk tie smagie brīži, lai varētu tos laimīgos novērtēt… bet man tie smagie pārāk bieži nāk un tie labi ir tik īslaicīgi. Viegli jau pateikt, ka viss būs labi, bet ir tik grūti būt otra ādā un saprast kā cilvēks jūtas.

Sveikas, mīļā Cosmo meitene. Sen neesmu rakstījusi, bet sen arī nav sanācis laiks un nav bijusi tāda, hm – runāt vēlme. Šoreiz vēlējos parunāt par "uz ielas vērojamām lietām". Tā kā mani īpaši neuztrauc virtuālā vidē pausti komentāri, tad nebaidīšos sacīt, to, kas sakāms. Iedvesmojoties no ažiotāžas, kas sacelta ap jauno Rihannas klipu dziesmai "Man down" iedomājos aplūkot šo jautājumu no otras puses. Ne tik daudz ar sievietes acīm kā paša vīrieša. Savu viedokli uzreiz pamatošu un tādēļ sacīšu – es neattaisnoju izvarošanu. Un par precīzi to arī neplānoju ieslīgt dziļākās pārdomās, taču seksualitāte un tās izpausmes nav tiešā veidā saistāmas ar seksu kā tādu, ko arī kā pieauguši cilvēki visi saprotam. Par pamatu savam viedoklim ņemšu enerģiju, kas "dzīvo" vīrietim biksēs, ne viņa psihi. To atstāšu ārsta ziņā. Ķeroties pie lietas. Ja es būtu vīrietis. Es redzētu skaistu sievieti aizslīdam sev garām – smaidīgu, laimīgu – koptu, atlētisku, varbū arī tas nav obligāti. Bet viņa ir elementāri skaista. Savā vienkāršībā un būtībā. Es pievēršu viņai uzmanību, taču pilnīgi noteikti šī apgarotā būtne ikdienišķi ir vērtējama aukstāk kā gaļas gabals "Rimi" plauktā. Pienāk vakars, šo pašu sievieti es sastopu kādā klubiņā un viņa varbūt caurmērā uz citu meiteņu fona diži neizceļas, viņas svārki nav tik īsi, iedegums tik izteikts, kosmētika joprojām ir adekvātā daudzumā un papēži, ak šie papēži, nebūt nepadara viņu uz pusi garāku. Kā vīrietis, domāju – nekas izteiksmīgs, ir vērts aiziet. Analizējot situāciju. Azivadītajā piektdienā ar kafijas krūzi rokās nostaigāju teju visu nakti pa Vecrīgas šaurajām un ne tik šaurajām ieliņām. Cik jūs visas esat vienādas. Un – paredzamas. Jūs gribat, lai jūs ciena, uzsver Jūsu neatkarību, vēlaties tikt novērtētas tālāk par garajām kājām un brangajām krūtīm. Taču, kur evolūcijas periodā Jūs pazaudējāt spēju izcelt minimālo, lai panāktu maksimālo? Jā, lielai daļai ir pavecies ar augumu un, protams, īsi svārki vienmēr bijis zināms skaistums, taču – kurā brīdī mēs sākām aizmirst, ka īsi svārki, milzīgas platformas un tops ar dekoltē līdz nabai, par kosmētikas kravu uz sejas, kas, protams, iespējams Ir kvalitatīva, taču kvantitāte runā pati par sevi, tirgus tantes daudzumā konkurēt spējīgi rotu brīnumi – visās malās – jau sāk atgādināt kādu astoņdesmito gadu porno zvaigzni – mūsdienu izpildījumā? Būt skaistai ir skaisti – bet kvantitāte ir un paliek kvantitāte. Pārsvarā visu to vērojot no malas, iedomājoties, ka man biksēs kaut kas "dzīvo" es nespēju saskatīt neko citu kā lētu porno ainu – no muguras, no sāniņiem un vēl simts pozās. Es nevēlos kurināt naidu, es esmu dzīves apmierināts cilvēks un man nav sevi jāpauž tik banāli uzkrītošā veidā, jo arī šajā naktī neskatoties ne uz ko man tāpat tika pievērsta uzmanība no pretējā dzimuma un ne mazums. Atgriežoties pie tēmas. Mīļās meitenes, kur palicis Jūsu koķetais šarms? Tā mazā niecīgā lietiņa starp visu šo lērumu lētuma? Tas kas Jūs padarīja īpašas? Skaistas ar to vien, ka Jūs esat. Pasauli lielākā daļa no Jums spētu izdaiļot, ja vien Jūs iemācītos lietot to, kas Jums IR. Redziet, nesen ar puisi sēdējām ārā kafeinīcā, un pavisam nejauši aizsākām diskusiju par šo tēmu – kas ir "sakopts" un kas nē. Blkus bija vēl divi galdiņi – pie viena sēdēja, kādas aptuveni sešas dāmas – liela jautrība, šampanietis, smiekli – burvīgi un amizanti. Visas pēc viena taisītas tikai krāsojums atšķirīgs – kā rindu mājas Holandē. Pie otra galdiņa sēdēja sieviete ar vīrieti – īstenībā, būšu atklāta un teikšu, ka riepa viņai bija lielāka kā pats galdiņš, bet tālāk seko lielais BET. Šī tuklā sieviete nebija nedz īsos svārkos, nedz ar dekoltē kā eksistējošu parādību. Ne kā no tā visa. Viņai ir lielisks frizieris, jo sen nebija nācies pamielot acis ap tik perfekti nokrāsotiem un veidotiem matiem, viņa bija perfekti uzkrāsojusies, acīm redzot dekoratīvā kosmētika ir viņai ļoti tuvu pazīstama lieta un mugurā viņai bija ļoti glīta un ziedu rakstiem apšūta džinsu jaciņa, parastas džinsa bikses un kājās kurpes vidēji 7cm papēdis. Bet glītas – var redzēt valkātas, bet neapsistas, tīras, izsmalcinātas. šī sieviete no sevis izstaroja to, kā nebija nevienai no sešām iepriekšminētajām. Viņa izskatījās tīra, svaiga, Baudāma. Pat ar visu to, ka aprises izplūdušas un seja nepadevusies. Viņa bija pārāka. Tad nu es vēlos atzīmēt. Lietiņas – visā ziņā – ir labas, ja tās joprojām ir ieturētas, blondums ir fantastika, ja tas ir kvalitatīvs (kas starpcitu, attiecas uz visām krāsotām galvām) īss apģērbs ir labs tikai zināmos daudzumos, pat teiktu nemanāmos, aksesurāri ir akcents – pie kliedzoša apģērba izmantojam sīko bižutēriju, pie neuzkrītoša – skaistas, maksimālas, bet ieturētas rotas. Lai pusisi kļūtu traks – iemīlētos, atzvanītu – vai ko nu Jūs tur vēlaties panākt, ir nepieciešams, kas vairāk par piedauzīgiem astoņdesmitajiem. Un ticiet man ievērojot tikai zināmus kodeksus var panākt visu neatkarīgi no nekā. Paskatoties uz visu šādā plaknē man pēkšņi vīrieši vairs nelikās tādi cūkas, bet vairāk… "Savējie".

pavadīju fantastisku nedēļas nogali mājās. Saule, bērni, suns, upe, riteņi un nepārspējamā daba. Dzīvoju nelielā ciematiņā, kurā ir attīstīts tūrisms, infrastruktūra – ideāla vieta ģimenēm, tīrs gaiss un ūdens, lieliska skola, kurā pati mācījos, plus sporta halle, baseins, interešu izglītība utt. Šīs nedēļas lielais notikums bija mazā Ežuļa kristības mājas dārzā. Zaļš mauriņš, balti krēsli, pīpenes, zilas debesis -un cilvēki gaišās drānās. Pie kājām, ielejā, laiski plūst upe, mēs klausījāmies ģitārspēlē, kas dzidri aizskanēja tālāk. Tik vienkārši, skaisti un labestīgi. Elziņa, tik mīlīga bučmūlīte -skatos bildes, un priecājos, ka bērniņi atraisa smaidus pat onkuļu sejās :))) pēdējā pusgada laikā man arī gribas mazuli (t) kas jauns manā privātajā dzīvē – such a mess 😀 a ko darīt, ja es gribu "nepareizo" vīrieti? Bet vismaz zinu, kuru gribu. Solis uz priekšu.

Šīs ir mans Pirmais šīs vasaras BLOGS @cosmo.lv -Nav pieticis laika, bet tagat nav ko darīt, tāpec mana aktuālā Problēma. Vispār tādās vienas konkrētas problēmas man nav- 😀 Bet ir daudzs patīkamas lietas, esmu ieguvusi jaunus draugus, kas mani priecē. Esmu apņēmības pilna. Visas šīs 5 dienas esmu skrējusi un tagat vēl viena apņemšanās vismaz reizi nedēļa kaut ko ieblogot, kas ir vesalīgi, man liekās. Beidzot, beidzot, esmu tik priecīga ka dabū Millēnijum "Meitene kas izpostīja siseņpūzni" 3 daļu, grūti naktīs aiziet čučēt, neizlasot vismaz vienu nodaļu ;] MAN šaausmīgi patīk šī grāmata, bet man tracina tie sarežģījumi, laikam esmu pārāk jūtīga brīžiem, pašai pa sevi smiekli nāk ka es stresoju par to ka viņi nezin ka viņu telefon sarunas noklausās 😀 Vispār varbūt kāda var ieteikt kādu labu grāmatu, laiskām vasaras dienām, vienalga par žandru ? ^^ -izbaudat skaisto laiku (l)

Kā jau katra sieviete jūsmo par kādu vīrieti paslepus…skatās viņa bildes un tamlīdzīgi,arī es esmu tā darījusi.Man ir pašai savs iekāres objekts Danield Kadmors,jeb Daniel Cudmore,viņa seksīgās rokas ar muskuļiem,es no tām kūstu….tad nu lūk,padalīšos ar viņa bildīti no kuras es momentā izkusu. (l)

Interesanti būtu uzzināt, kad mana vasara sāksies? un, ja tā jau ir sākusies, kādēļ es to nejūtu. Esmu viena no tā lēruma vidusskolnieču, kuras jūniju mazliet ziedo eksāmeniem. Atlikusi vēl bioloģija trešdien. Kaut kā neliekas, ka būs lielas izmaiņas pēc tās. Jo tāpat daudz laika aizvadīšu pie datora, cerētās ballītes, lai cik arī dīvaini nebūtu, joprojām, par spīti sezonai, parādīsies tikai nedēļas nogalēs. Pludmalēs smukie puiši būs pārāk aizņemti spēlējot volejbolu, kamēr meitenes, kurām būtu jāgriež viņiem galvas riņķī, spiegdamas skraidīs, ietinušās dvieļos vai būs atlūzušas kaut kur uz sedziņas ar draudzenēm. Un tad atkal jautājumi man, kas vasaras iesākumā, iespējams, nekaitina, bet vēlāk ļoti uzvelk mani – kādēļ esi tik bāla? Nesauļojies? Ko tu tik balta? grrr. Esmu bāla jau no bērnības. Un man nav nekādu slimību, par laimi. Un tagad taču sauļoties it kā nav baigi stilīgi (vairāk teorijā nekā praksē). Un negribas saķert kaut kādu vēzi. Jāatzīstas, arī no stundām ilgas zvilnēšanas saulē īsti nekādas jēgas nav, bet, ai, cik reizes esmu to darījusi! Man pat nepatīk to darīt. Visādu apstākļu sakritība tad jau laikam. Bet ko es tāda bāla vispār varu spriest par pārējo cilvēku vasaru un to, cik ilgi būtu jāsauļojas vai kāpēc būtu jāiesaistās volejbola spēlēs ar puišiem/vīriešiem?

pirmā mīlestība nav ne visdziļākā, ne arī vispatiesākā, bet no tās it visgrūtāk aiziet, jo kas no tās aiziet, aiziet no savas pagātnes, bet varbūt reizēm – vai reizi mūžā – no tās ir jāaiziet Z. Mauriņa šodien ir uznācis Tāds pārdomu laiks un šī diena ne pie kā laba nenoveda. galvā TIk daudz domu, Tik daudz viedokļu. un atradu šo citātu, kurš man TIK ļoti iepatikās. Tik patiess. p.s. visi ir piedzīvojuši pirmo mīlestību. un daudzi zinās, cik grūti ir no tās aiziet. es to jau kādu laiku nespēju izdarīt. bet jūtu, ka drīz būs tas brīdis, ka vajadzēs atstāt pagātni. un sākt veidot jaunu Nākotni. tas nav šodien un nebūs rīt. bet kādu dienu. kādu dienu. es ļaušu šīm sāpēm un šim cilvēkam aiziet!

Šobrīd vietā būtu paprāva kaudzīte ar necenzētiem lamu vārdiem. Protams, ka es nelamāšos, mēbeles un/vai traukus arī neplēsīšu (vismaz pagaidām). Kārtējo reizi es savā galviņā jau biju izfunktierējusi ideālu scenāriju. Tā teikt, izplānojusi gandrīz katru minūti. Pats par sevi saprotams, ka viss absolūti nogāja greizi. Izgāzās pilnīgi un ar tādu blīkšķi, ka, šķiet, varētu pat miroņus pamodināt. Tā jau ar mani notiek vienmēr. Kad esmu visu perfekti izplānojusi, nekas neizdodas, bet, kad neko negaidu, notiek pašas neiedojamākās lietas. Visi mana mūža labākie mirkļi ir bijuši spontāni lēmumi vai negaidīti pārsteigumi. Bet tā, laikam, ir visiem, vai ne?

Lai vienmēr pasaulē būtu kaut kas, ko gribi iemācīties, ko vēlies darīt, kāda vieta, kur vēlies nonākt, cilvēks, kuru gribi satikt! Lai tavā makā vienmēr ir pāris monētu! Lai saule vienmēr spīd tavā logā! Lai lietum vienmēr seko varavīksne! Lai tavām rokām vienmēr ir ko darīt! Un dzīve nekad nekļūtu vienmuļa! Veiksmiigu lidojumu :))

Rīts sākas ar sla’pju suņa buču un mīlīgus skatienu. Tiek apauti zābaki, jo jau kādu laiku līst un līst un nepārstāj. Mugurā ir vienalga kas, kas tik ir pa rokai, jo celties negribas nu nemazz… ir astoņi no rīta, cilvēki steidzas uz darbiem, liela daļa jau tur atrodas, citi tik vēl malko kafiju un plāno lielo dienu. Kad sētas kaķi izgaiņāti un pirmais rīta prieks pārgājis, varam doties atpakaļ gulēt. Bet miegs vairs nenāk. Ko es šodien darīšu. ? Ir jāsagatavojas eksāmeniem, jāmācās, pēc pārsi dienma ir eksāmeni. Pabeigšu skola, būs diploms. varēšu pilntiesīgi sākt meklēt darbu. Bet kādu. Nu to, ko esmu izmācījusies? Mjā… cik daudz vietu tur ir? iegūšu savu sapņu darbu no 8 līdz 17 un… aa, kaimiņu puisis, nu ne mans kaimiņu, bet mammas kaimiņienei dēls, esot ļoti labs- izglītos, strādīgs un pat izskatīgs un..labas manieres. Bērni? … Gribētos domāt kā šādi dzīvei nav jāpatie, jo tas mani nu nemaz neiejūsmina. Bet, ko tad, kas ir tā alternatīva? A, dzīvot tā kā es vēlos! Bet es vēlos pabeigt skolu, dabūt savu sapņa darbu, aprecēt kādu labu kaimiņpuisu un kādsu bērnsu ar, lai nav tik suņa buča vien, bet vai tas ir viss… Viss, kas mēs esam? Kas paliek aiz mums? Ko mēs atstāsim? Es būšu bijusi laba māte, cītīgi strādājusi un bijusi laba sieva? Vai tāda ir mana dzīves misisja? Ne vienu brīdi nesaktu, ka tas ir slikti, aj tas ir viss, bet ko darīt ar savu sajūtu, kas liek domāt, ak manai dzīvei ir jābūt kam vairāk. bet kam vairāk, kam tieši, ko tieši? Un kāpēc?? vai es esmu vienīgā, karai liekas, ka ir jābūt kādam uzdevuma, kas kaut komaiana, kas atstāj ko citiem. Lai paliek cilvēkos atmiņas par mani, par mani kā personību, bet ne tikai ”ja, reiz bija viņa”, bet svarīgsum, ko es ienesu. Nē, prezidenta amatam kandidēt esmu par jaunu… un arī vēlmes nebutu. esmu atpakaļ savos piecos gados, kad gribas visu aliku pajautāt Kāpēc?

Iedodiet man kāds laika mašīnu, kas mani pārceltu mēnesi tālā nākotnē. Tad viss beidzot būs beidzies. Jauns posms manā dzīvē sāksies. Nākotnes plānu man nav. Iespējams, ka tas ir labi, jo, ja nemaldos, Mērfija likums vēsta, ka vislabāk izdodas tieši neplānotas lietas. 🙂 Aizvērsies skolas durvis. Gaiteņos paliks čīkstēšana par neizgulēšanos un laika trūkumu. Es būtu šausmīga liekule, ja apgalvotu, ka man nenormāli tā visa pietrūks, bet es neesmu arī pilnīgi pārliecināta, ka nepietrūks… Es sevi šobrīd varu raksturo kā nedaudz nogurušu un brīžos, kad man nav dzīves apnikums, pat diezgan laimīgu. Manā dzīvē šobrīd ir daudz cilvēku. Viņi nāk un iet, bet es nevaru apgalvot, ka daudzi no viņiem uzkavējas ilgāk par mirkli. Es gan strigti cenšos pieturēties pie apgalvojuma, ka katrs cilvēks mūsu dzīvē ienāk ar mērķi, lai mēs kko iemācītos. Tad nu es vienmēr analizēju, kādu mācību man var dot konkrētais cilvēks. It gets worse before better. Have a nice day! :*

mans mīļumiņš Brencis (l)

nu tātad šis ir mans pirmais ieraksts te! šodien cenšos atpūsties, lai rīt pietiktu spēka matemātikas eksāmenam… nedaudz bail ir, bet gan jau būs labi 🙂 🙂 🙂

Kas tas ir … Kas taa par neapturamu velmi buut laimigai- tiik cik tavaa dzive atveleets, redzet, dzirdet- sajust visu ko sirsnina velas… Sodien ir fantastiski silta diena, saule pie debesu malinas priece cilvekus pildod ar taa nepieciesamiem laimes vitaminiem un hormoniem. Bet vai es tos redzu? Nee! sezu ccetras ar pus sienas un raugos tuksas sejas kas liek skudrinam skriet par muguru. Un tad… kas man mazam un pukainam- jaalien kur nevajag, gribas visu pasauli redzet, gribas to pukaino galvu iebazt kada setmale un raudzit kaa tad tiem seit dzivojas. Nu gribas man but zinaakarai un desmit reizes parjauta " Sveiks, ka tev ssodien darbina gaja?" un par atbildi uzzinat ko jaunu bet nee taa jau pa nadziniem var dabut. Nu cik jau var jautat un okskereet, tas jau nekas ka tas jau tapat vien… Tapat vien… taa kadreiz gribas, neko ipasu nedomajot lenam llepatot pa pasaule un so to redzet un dzirdeet. Un ta pat vien desmit reizes zinat par to ka gajis un ko rit planots darit. Un tad… nu jaa kepas jau ari salst un liekas ka gribas ko jaunu un liekas ka kaut ko kepam vajag. Bet ka lai iisti zina ko? deretu padruskai no visa, ha kaa tu mazais varesi to paskaidrot- to ko isti nezini- ko gribi! Un tad.. citreiz gribas Taadu lielo paldies pateikt, jo kepainim kas jauks uzdavinats vai kas jauks pateikts, bet protams ka pukaina galva daudz nedomajot biezi sailaiz visu gristee jo gribejas ka labak..un tik tiesam gribas pateikt paldies.. nu ka lai tads mazs pukains zvers izdzivo uz siis lielas pasaules, kaa neapmaldiities, redzet visu, un neko nepalaist garam un vel pa nadziniem nedabut. Nu taa es sezu cetras ar pus sienas gaidu ritdienu- kad sauli redzesu un tiik mazliet zinatkara varesu butt…. (l)

Odziņa-kaut kas īpašs ikvienā cilvēkā, kaut kas savdabīgs, vienkārši odziņa. Laikam, jau ikvienam tā odziņa ir, citam lielāka, citam mazāka, bet ir. Draugi paši ir kā odziņas, kas pārsteidz vienkārši esot. Njā, tādas ir manas draudzenes- divas superīgas OGAS. Bet ne jau tur tas suns aprakts. Ģimnāzijas izlaidums, skan daudzsološi, dzīvē kaut kas neliels ir sasniegts, kaut kas neliels ir pabeigts. Prieks, bet ne tikai. Skumjākais jau ir tas, ka ar šo izlaidumu nāksies škirties no tik daudziem lieliskiem draugiem, kurus pazīstu jau no bērnudārza. Brīžiem škiet viņus pazīstu labāk kā sevi. Bet kur gan tagad viņi, kur es. Jā tiksimies, sazvanīsimies, sarakstīsimies, bet kaut kad tas beigsies. Atā bērnība, atā draugi! :-/ Jā, izlaidums jāpriecājas, bet skumjas, nostaļģija, atmiņas nāk un un nāk virsū. Odziņa-superīga kāda cilvēka īpašība. Atā manas ogas un ogi!