Kā jau pēdējos pāris rītus ierastsSēžu ietinusies segā savā lielajā pidžamā un dzerotglāzi vitamīnu lasu jūsu blogus. Un še ku re ku – ir. Tad nu parunāsim par uzturu, tievumu un resnumu, un apsēstībām. Vēsture tam kā es nonācu pie saviem secinājumiem un tam kā izveidojās mans redzējums uz kopainu kā tādu ir meklējama gadus desmit atpakaļ. Protams, skolas solā un, protams, netālu no skaistās Agneses. Kura bija iedomīga un bija skaista un bija super tieva. Gadi gāja un viņa ieguva lieliskas formas, bet… Vērojot viņu un pat klausoties viņā – es ieņēmu galvā, ka esmu resna. Mājās arī mamma mani regulāri tirdīja "ar to neēd, šito neēd". Pirmās mēnešreizes un krūtis kļuvušas lielākas – gurni platāki un vielmaiņa vairs nav tik perfekta. Un nemitīgie mammas komentāri un Agneses perfektais tēls skolā – un vēl milijons iemeslu – es kļuvu par pārliecinātu bulīmiķi. Tā īsti ar to slimoju gadus septiņus. Pēdējie gadi bija smagākie – nespēks, mati krīt ārā un patstāvīgie viļņveida norāvumi no badošanāš. Biju veģetārite un vegāns, biju viss, kas vien ienāk prātā. Apsēstība – brīžiem bailes iziet no mājas, jo cilvēki uz tevi skatās kā uz kroplību. Resnu mežoni, kas tikai kāro uzklupt un apēst tavus čipsus. Protams, šobrī es saprotu, cik muļķīgi tas viss bija, bet vēl vakar es baidījos norīt siekalas, jo šķita, ka vēders paliek lielāks no tā vien. Un jā mīļāš meitenes, jūs nepārlasījāties – vēl vakar. No bulīmijas sekām es ciešu vel sodien. Mana psihe ir traumēta un es nezinu vai kādreiz tā pa īstam es tikšu vaļā no savas apsēstības ar liekajiem kilogramiem, kuru īstenībā nemaz nav. Tu skaties spogulī un jūties droša, pārliecināta un skaista, bet ir tādas dienas… Kad pamosties vai ej pa ielu un pēkšņi – sāc sevi ienīst un galvā rēķināt – ko un cik esi apēdis. Šādas dienas pamatīgi bojā manas un vīriņa attiecības. Jo viņam gribas vairāk, bet es saku, ka vairāk jau nav kur. Un tik tiešām – reiz viņš man rādīja bildes "kas ir patiesi resns" un, lai arī ir man 34 izmērs – es skatījos un redzēju, ka esmu gandrīz tāda pati. Šajās smagajās dienās – es varu sēdēt un raudāt tikai tādēļ, ka kāds saka, ka esmu skaista – jo, šķiet visa pasaule par mani ņirgājas. Mati ne tādi, kuņģis kilometru uz priekšu, dupsis kilometru atpakaļ, un seja kā pankūka uz eļļainas pannas. Protams, šādi uzliesmojumi nav ilgstoši, bet ir. Un pēc tam ir tik sasodīti grūti, jo tu saproti, ka dari pāri tiem kurus mīli. Un tā es dzīvoju, jau milijons gadus. Pēdējais gads ir vieglāks. Jo esmu tikusi ārā no tās elles – vismaz tik, cik daudz iespējams tas ir bijis – es vairs nebadojos, es vairs neriju, es vairs nevemju. Un ir tik sasodīti labi. Kādēļ es to visu rakstu? Es vēlos ar jums padalīties. Šī ir skaidrs diena un es lasu – resna, neresna – kas labāks, kāda diēta man dos ideālo augumu, jo-jo efekti, bet vingrošana nav man u.t.t. Šķiet nav diētas par kuru es nebūtu lasījusi vai kuru nebūtu piekopusi. Un tieši tādeļ es saku – man ir 34. izmērs un pie vellna diētas, es ēdu visu. Arī picu nakts vidū un ceptus pelmeņus un eļļā vārītus kartupeļus. Nesen man atklāja tādu lietu kā celiakija. Tā ir slimība, kuru var dēvēt arī par pārtikas nepanesamību. Un es iemācījos apzināt lielisko pārtikas burvību. Es dzīvoju dienu no dienas un ēdu neregulāri, visu kas iešaujas prātā un nesportoju. Viss ko es daru, es bremzēju ar našķiem, uzņemu nenormāli daudz augļu – gandrīz katru dienu apēdu grefrūtu vai divus un dzeru magnija vitamīnu – un mājas apstākļos īpaši bieži neēdu neko, kas ir ārpus Celiakijas ēdienkartes. Lūk – rīsi, griķi, prosas putra, vārīta vai krāsnī cepta zivs un gaļa, augļu, dārzeņi un ja gribas kartupeļus nomizoju un izmērcēju – kādas stundas divas, jo es nedrīkstu uzņemt to cieti. Izklausās maz, bet ja ir faktāzija, tad izēšanās pamatīga. Reizi mēnesī es izeju sennas kursu. Trīs dienas attīru sevi. Un reizi nedēļā es vai nu dzeru tikai sulas vai ēdu tikai augļus. Bet to es nedaru no laba prāta, bet tādēļ, ka aizcietējumi, kuru vaininiece ir celiakija mani nobeigtu. Viss ko vēlos jums pateikt – meitenes, esiet gudras un neatsakaties no ķiploku grauzdiņiem. Tie ir ārprātīgi garšīgi. Nedīciet un nečīksties par to, ka esat resnas, jo ir apkārt cilvēki, kuri tiešām tā jūtas. Ir cilvēki, kam tiešām tā IR problēma. Rijat, ja gribas – tikai otrā dienā mazliet apdomājiet ko esat ēdušas un pielāgojat sevi kam pilnīgi pretējam. Ja ļoti gribas palecat ar lecamauklu – minūtes divdesmit. Viegli, lēti un efektīvi. Gan sejas slaidumam, gan visam ķermenim. Nespīdziniet sevi ar nez kādām diētām un nez cik stundam sporta zālē, jo sekas ir vai var būt graujošas. Esiet skaistas sev un jūs starosiet. Lai jauka jums visām šī diena. 🙂 (l)

Pēdējā laikā ļoti daudz diskusijas, var svaru, par pareizu uzturu vai vnk par to, ko ēst, lai nekļūtu resnākas, notievētu, vai vnk labi paēstu. Un man visu laiku iekšā sēdēja tas velns, kurš šito grib urakstīt, velns ir padzēris vīnu, tad nu rakstāmā slūža ir vaļā 😀 Tad nu tā, man ir viens burvīgs draugs (just friend) un viņam ir superskaista, slaida, varētu teikt, arī jauka draudzene, nu meiča kā konfekte, tikai tās skaidas galvā varēja būt mazāk :D, bet nu ne par to lieta, samērā viņa ir okej, un mīl manu frendu un viņš mīl viņu. Tad nu vienreiz, kaut kad sen mums bija saruna ar šo te resnumu, tievumu (jā, ar džeku, kuram ir meiča ar burvīgu augumu). Un mēs tā runājām, runājām, ik pa laikam es kunkstēju, ka taču esmu resna, nedrīkstam pasūtīt ķiploku grauzdiņus ar trekno mērci, jo es taču esmu resna, viņš tik nosmīnēja… es jau to teicu, lai viņš teiktu, nu nē, tu taču neesi, bet viņam tā tievā meitene mājās, tā kā samierinājos ar smīmiņu 😀 Un tad viņš man atzinās… ka viņam ir mīļākā… mīļāka, cik es sapratu, ir meiča ar kādu 16 izmēru, nu tāda normāla XL mamma… Un viņš tajā sievietē ir saķēries, kā bez prāta… esot jau apsvēris pamest savu slaido… viņš man teica, ka tā slaidā jau esot okej, viss ir labi, viņam ar viņu ir labi, bet viņam ir apnicis, ka viņš normāli nevarot iet ēst kebabus, picas un dzert klāt alu, jo tas viss viņam ir jādara vienam, jo draudzene parasti knakstoties ap salātiem, vai labākajā gadījumā maķītī kādu kartupeli apēd, un tad skrienot uz sporta zāli… un arī par sexu viņš teica (skan jau smieklīgi, bet tā esot), ka viņam vnk ir apnicis, ka nav kur ieķerties, viņam patīk, ka varot iekosties pamatīgā "gaļiņā" :D, slaidajai nekā tāda neesot.. Tad nu mums vienmēr būs dažādi viedokļi, kas ir labāk, būt slaidai, vai būt apaļīgai, jo tas vīriešu prāts jau mums nekad nebūs skaidrs!! |-)

Ugly Betty- Smuklīte Bettija. Nezinu vai attceraties, bet kādreiz sen, sen šo seriālu tādija @TV3. Kādas 3.nedēļas attpakaļ man uznāca velme viņu paskatītes, tāpec nolādēju visas 4.sezonas, tagad esmu 3.sezonas sākumā. Man ir ļoti iepaticies šīs seriāls, man patīk tas kā Bettijas sapņi pamazām piepildās, tās dod tādu kā cerību arī man, kad kādreiz jau dzīve viss būs tā kā es vēlos, tikai ir smagi jāstrādā. Bet smagi strādāt -ir grūti, bet tad ka tu esi smagi strādajusi, un tevi novērtē neadekvādi. Tu jūties sagrauta. Kāpēc cilvēki ir tik ļauni? Tāda Bij man šī diena, es 1.nedēļu gatavojos savrīgai prezentācija, es centos ieliku sevi tajā ko darīju. Es izlasīju dažādus ietekumus,kā labāk prezentēt savu darbu. Pēc manām domām es pārspēju pati sevi. Šodien prezentējot savu darbu jutos pašpārliecināta, un zināju ka daru visu kā vajag. Bet novērējums mani prezentācija bija zemāks, nekā parasti, ka es tik ļoti necenšos. Es nevaru saprast kur ir tā vaina. Varbūt es nepatīku savam pasniedzējam, varbūt vaina ir manī un prezentācija nebija Tik laba kā man likās. Bet nu tas viss man tā ir sabojājis garīgo, ka nezinu ko lai dara, jūtos kā tāda maza nelaimes čupiņa. Kaut kā sāk pazust velme censties, un darīt kaut ko nākamajā reizē. :%27-( VIENĪGAIS KAS MANI ŠODIEN UZMUNDRINĀJA IR KĀRTĒJA UGLY BETTY sērija 😀

Kaut gan nosaukums norāda, ka bloga ieraksts būs par Cosmo, tomēr pirmās rindas būs veltītas citam sieviešu žurnālam. “Joy” abonementes noteikti jau ir pamanījušas, ka sākot no marta šis žurnāls vairs neiznāk. Cosmo fanes noteikti norādītu, ka “Joy” nebija “lasāms”, bet drīzāk “skatāms”. Taču tik un tā man žēl, ka šī žurnāla vairs nav un to es saku ne tikai kā lasītāja, bet arī tāpēc, ka veicu nelielus darbiņus žurnāla labā. Tomēr “Joy” bija viens liels trūkums – cosmo fanēm ir sava vietne, kur izklāstīt savas domas, jautāt, atbildēt, klačot, iegūt informāciju, izklaidēties, piedalīties konkursos, pildīt testus, skatīt video (hmm… kur pazuda cosmo TV reportiere Agnetas? Man dikti patika viņas veidotie video materiāli). Tad nu šomēnes izdomāju pievienoties cosmo un izveidot savu blogu. Turklāt diezgan sen esmu plānojusi uzrakstīt grāmatu, un vienmēr bija atruna – rīt, nākamnedēļ, nākammēnes, nākamgad… Varbūt ir pienācis tas laiks pateikt – šodien? Tā nu cosmo tieši vai netieši ietekmēja manu lēmumu veidot šeit blogu, un varbūt kādreiz no ierakstiem sanāks materiāls grāmatai. Un kā ir ar tevi? Vai kādreiz vēlējies uzrakstīt savu grāmatu vai varbūt kādai no cosmo lietotātājām tas ir jau izdevies? P.S. Bilde labāk saskatāma šeit: http://markpknowles.com/another-random-collection-of-funny-photos-i-cannot-resist-posting/

Ja pusaudžu gados man likās – ak šausmas, cik grūti ir būt sievietei – katru rītu ir jāieveido mati, ir jādomā, ko vilkt mugurā, lai justos gan ērti, gan izskatītos labi, visos pasākumos vīriešu kārtas pārstāvji paļāvās uz to, ka meitenes pašas būs par visu parūpējušās – saklājušas galdus, izrotājušas telpu, parūpējušās par izklaidēm… Un tad vēl visas tās īpašās meiteņu dienas, garastāvokļa svārstības, emocijas, kas lika asarām plūst pašai nezinot par ko.. Ar vārdu sakot – tīrās šausmas! 😀 Bet šodien es tā apsēdos un domāju – būt par sievieti ir tik fantastiski! Fenomenāli! Kad izej no rīta saposusies uz ielas un redzi, ka vīrieši smaida un atskatās, Tevi pamanot, jo Tu esi skaista; kad atnāc uz darbu, priekšnieki vīrieši atviegloti nopūšas, jo zina, ka kafijas aparāts pārstās niķoties un papīri brīnumainā kārtā sarindosies pareizā secībā. Viņi smaida un atzīst – cik viegls ir darbs, ja Tu esi klāt! 🙂 Vakarā, kad pārnāc mājās, Tava mīļā meita skrien pretī, apķeras ap kaklu un sauc – mammīt, cik tu esi mīļa! Sēžot vēlāk pie galda un ēdot vakariņas, vīrs kārtējo reizi apliecina, cik lieliski Tu māki uztaisīt fantastisku garšas burvību no pavisam vienkāršām lietām! 🙂 Un visbeidzot ielienot gultā kādas mīļas rokas Tevi apķer un silta balss nočukst pie auss – Mana mīļā, es Tevi tik ļoti mīlu… (l) Tajā brīdī Tu saproti – šo burvīgo mirkļu dēļ ir vērts būt sievietei! Fantastiskai sievietei, lieliskai darbiniecei, mīļai mammai, mīlošai un gādīgai sievai! Es mīlu sevi, jo es esmu sieviete! Vislabākā! 😀 P.S. Iedvesmai – viens no maniem vienas mīļākās filmas mīļākajiem fragmentiem: http://www.youtube.com/watch?v=ce2N_LprfeI&feature=related 🙂

… rīt ir tālu vēl Sveikas! un sveicu jūs 8. martā. Heh, esmu nogurusi no šīs dienas, un nezinu pat īsti no kā. Iespējams hormoni, jo visu dienu mainās garastāvoklis, bet ne ik pēc stundas, minutēs, bet liekas, ka ik pēc sekundes. Laikam katra lieta, kas notiek ar mani, pat katra sīkākā izmana visu manu garastāvokli. Un šķiet ,ka esmu tāda- nekāda šodien. un jā, tieši 8. martā! Un viss kas notiek apkārt man, mani ļoti ietekmē. Un varētu sākt dusmoties, priecāties un bēdāties par vismāzāko lietu. Tāpēc jūtos ļoti dīvaini un galīg ne savā ādā. Nu redziet, tāds ir mans 8.marts. ar protams daudz apsveikumiem un labām sajūtās, kā varbūt arī ne tik labām. Un kāds tas ir jums? [p.s.- kā arī dīvaini ka uzrakstīju šo visu tekstu bez emocijām, ko nekad nedaru]

Sveika. Nu ko – esmu mājās, diena bija skaista, smaržīga un silta. Tagad gatavoju vakariņas un gaidu mājās savu vīrieti. Un mīlu es viņu, bet tomēr. Šodien satiku savu bijušo. Ai, cik ļoti mainījies savā fasādē šis cilvēks, taču smaids… Joprojam, galvu jaucoš un nav tā, ka es šaubos, bet viņa spontanitāte un gaume uz ziediem – nu tieši tā kā man patīk. Ja vien nebūtu tā, ka ir arī labākas fasādes un saturīgākas iekštelpas – es sāktu domāt – kā tas nākas, ka salauzu viņam sirdi? Bet viņš bija kretīns, neuzmanīgs un prasīgs kretīns. Taču saule spīdēja tik spoži. Un pēc šīs tikšanās es starot staroju un skaļi smējos, kad manās ausīs sāka skanēt Blanta dziesma "these are the words". Jo tieši tā, tas ir. Savādāk – mazliet labāk un siltāk – es gaidu savu vīriņu. Šorīt viņš mani pārsteidza ar arbūzu putukrējumā. Kurš protams, saūdeņojās un tomēr – putukrējums bija. Skaistu dzejolīti, ziediem un kafiju. Un tik saldu, saldu rīa buču… āh. Rīga – pilna ar ziediem un vīrišķiem. Un vērojot to visu no malas nespēju saprast, kā nakas, ka daudzās interneta vietnēs sievietes izsakās noraidoši, sarkastiski pret šo burvīgo svētku dienu? Kad tikai un vienīgi mums ir taisnība… Iespējams, ir lietas, kuras saprot tikai feministiskas būtnes. Katrā ziņā, lai arī šī diena saistīta ar vēsturi – es tomēr, izvēlos to turēt atstatus. Jo, kuram gan nepatīk paniekoties ar saldumiem nedomājot par diētām un kurai gan nepatīk saņemt ziedus un komplimentus? Un ja vēl tas viss notiek ar glanci un izdomu… Bet dienas rezumē – jā, es dzīvoju. 🙂 (l)

Izlasīju martā numurā par kaislīgu pokera spēli divatā. Pēc dušas iegūlos blakus savam mīļotajam kamēr viņš spēlē zoli draugiem.lv, un glāstot jautāju: Es: varbūt kādu pokera partiju? Viņš: uz izģērbšanos? Es:nu ja…. Viņš: bet mums nav žetoni? Es: kam mums žetonus, ja varam izmantot pozas tā vietā? Viņš: nju nē, tas nav tas, un divatā ir garlaicīgi! …. un turpināja spēlēt zoli. Šausmas! Es nu tāda paliku guļam uzbudināta. Taču viņš saprata, ko es ar to gribēju pateikt, viņš atvainojās un tā vietā sniedza lielisku seksu, mm. Dusmas pazuda 😀 Taču tādu joku nebiju vēl saņēmusi 😀

Ir pavisam parasta diena. Skraidu turpu šurpu – visās malu malās tulpes – jā, rīt sieviešu diena. Itkā nekas īpašs un tomēr iekšā saviļņojums – ko nu mans vīrietis man sarūpēs – kafiju ar pankūkām agrā rīta stundā, baltus un smaržīgus ziedus vai tomēr kaut ko pavisam īpašu un pavisam negaidītu… Bet ne par to ir runa. Ir tādi cilvēki kā es. Man patīk būt meitenei – sievišķigai, sakoptai un smaržīgai. Man patīk tipināt un man patīk gaisīgas kleitiņas – nav nekā skaistāka par skaistu sievieti, kura ir iemīlējusies līdz ausīm un kura nemitīgi smaidot gaida… Tā diena nāk tuvāk un es tā pavisam ļoti viņu gaidu. Šodien noslīdot gar kārtējā kāzu salona skatlogu, es pēkšņi aptvēru, ka viss jau ir izvēlēts izņemot pašu svarīgāko – kleitu. Un es apstulbu. Kā es varēju palaist garām ko tik īsteni svarīgu tikai trīs mēnešus pirms pašām kāzām? Par kleitas iegādi nemitīgi runāja mana mamma, jaunākā māsa, tētis un topošā vīriņa radi… Bet es nemitīgi izvairījos no šīs īpašās kleitas iegādes. Un negaidot es aptvēru. Ierodos mājās, izskatu viesu sarakstu un saprotu – ir noticis tas par ko man visu dzīvi visi runāja riņķī apkārt. Es esmu "puišu meitene". Sajūta tik neērta. Visā plānošanas un gatavošanās laikā es nebiju pievērsusi uzmanību faktam, ka mūsu kāzu svinības atgādina vecpuišu ballīti, jo atskaitot manu draugu meitenes un mana vīriņa draugu draudzenes un vienu tuvāko draudzeni meiteņu sarakstā nav. Sajūta tik žēlīgi nožēlojama. Nekad neesmu mācējusi atrast kopīgu valodu ar meitenēm, lai gan pati pēc dabas esmu gana sievišķīga. Protams, pārcilājot atmiņas uzplaiksnī skaisti brīži ar vienu draudzeni un tad vēl vienu, taču abas šīs attiecības lika man tik smagi vilties… Un jāatzīst tik tiešām – dēļ vīriešiem man nekad nav sāpējis, taču meitenes gan ir likušas raudāt… Un tomēr – sirdī iesmeldzas, kad saprotu – pirmo reizi mūžā man gribētos muļķīgi ķiķināt duetā ar draudzeni un spiedzot atrast īsto kleitu. Ar kāzu saloniem, viss tā kā skaidrs – bet kur lai iegādājas īpašu draudzeni?

…atstājot ar tirkīzzilo saderināšanās gredzenu, atmiņām par visu slikto, ko nevar labot un visu labo, ko nevar atgriezt… Viņš piederēja pie tiem vīriešiem, kas aiziet nepasakot ne vārda… Viņš nobijās… Es arī nobijos…nobijos, ka šis solis ietekmēs visu manu dzīvi, nobijos no rutīnas, kas mūs sagaida, nobijos no atbildības, bet es tiku tam pāri. Viņš nē. Es mēģināju viņu aizmirst, bet mēģināt aizmirst to, kuru mīli ir tas pats, kas atcerēties cilvēku, kuru nekad neesi redzējusi. Tu vari paslēpt visas fotogrāfijas, saplēst mīlestības vēstules, bet no sapņiem naktīs viņš nepazudīs… Mani izglāba…balets… katrs solis iedvesmoja mani dzīvot tālāk… tas palīdzēja nesalūzt…vismaz uz kādu brīdi… …pēc četriem mēnešiem viņš piezvanīja. Viņš nepalūdza piedošanu, bet …viņš palūdza manu roku… Bet…es atgriezos pie manas pirmās mīlestības… Mīlestības, kas man nenodarīja pāri…baleta… P.S. Vai pastāv "piedošanas robeža"? Kad vajadzētu piedot un atjaunot attiecības un kad nē?

Esmu palutinājusi savu ādu ar kafijas vannu un lielu daudzumu maigām putām. Augoša vēlme pēc piparmētru tējas un lakricas beidz mani nost. Iekšā kaut kas kutina, sajūta tāda, it kā taurenis iekšā plivinātu spārnus. Rītdiena patiesībā solās būt diezgan smaga diena, bet manī tāds miers un dvēseliskas izjūtas,ka gribas visu pasauli apskaut un visus mīlēt. Gribas izlaist to savu kustīgo taureni izskrieties. Vienīgais,kas nepamet manu prātu ir tumsnējas ādas krāsas ķermenis,piena šokolādes krāsas mati un šķietamība,ka pieskaroties šai ādai ar lūpām, es jūtīšu tvaikus, mazliet apdedzināšu pirkstu galus, glāstot. Bet tāpēc jau es esmu radīta kā Ieva, kas ņem un nogaršo aizliegto augli, esmu radīta,lai degtu kaislē un dotu savu mīlestību,iespējams, pat kādam,kas to nemaz nav pelnījis. Es dzeru sevi sausu un tad atkal cenšos piepildīt.

Tagad arī es esmu šeit, lai paziņotu Jums par savām aktivitātēm. 🙂 :** Šodiena, kā vienmēr sākās vēlu- ar tv, žurnāliem un vārtīšanos gultā. Zinu, ka redzēju sapni, bet, protams, aizmirsu, par ko tas bija. 😀 🙁 Ah! Esmu patiešām priecīga un ceru, ka sagaidīšu zvanu! ~ pirms h aizsūtīju pieteikuma anketu Baltic Beauty contest 2011 . Vienmēr esmu vēlējusies būt modele, un re kā- iespēja sevi pierādīt! (l) 😎 😛 Šodienas plānam vēl pieder- jāpabeidz kārtot istaba un jāizmācās. Ak, jā. Gribēju veikt uzlabojumus savam blogam.(giggle) ps.- http://blizzardd.tumblr.com/ Šodien ārā patiešām skaists laiks! Mmm saulīte. Ā un vēl šorīt tikai sapratu, ka 21.martā iestājas- PAVASARIS! YES! 😎 Laikam drīz būs jādodas uz veikaliem pēc kaut kā pavasarīga un jāatsvaidzina garderobe! Pavasari- ES jau NĀKU! p.s.- 5dien @V1Ģ notika popiela. Mēs UZVARĒJĀM !!! Mūsu pūles attaisnojās. :** xoxo, D

Šī nedēļas nogale man ir bijusi diezgan Garlaicīga. Nekādu piedzīvojumu vai traku piektdienas vakaru nebija. Tādas pārmaiņas no ierastā, tāpēc aiz garlaicības izšķirstīju vecos žurnālus, un izlasīju rakstus kas man likās iedvesmojoši. Secināju ka kaut kas ir jāmaina dzīvē, ilgi domāju ka lai iesāk. [vēl joprojām īsti nezinu, bet tāda kā skice man jau domās ir] Parasti manas draudzenes ,vai vismaz viena no viņām, pierakstās pie friziera un pilnība izmaina savu ārējo izskatu, bija doma sāk ar to. Bet kaut kur starp 2007.gada " Lillitu", un Adeles jauno albūmu ,kas starp citu ir pārsteidzoši labs, es sapratu, ka manā dzīve nekas nemainīsies ja es nokrāsošu melnus matus, ir jāsāk ar iekšējo pasauli un pēc tam jāpiemēro tā arējam izskatam. Kā saka pārmaiņas ir laba lieta, un kas var būt labāks laiks pārmaiņām, kā pavasaris kad pasaule mostas un uzzied no jauna! Mans šī pavasara mērķis ir uzziedēt no jauna, pierādīt sev ka spēju būt TĀ meitene kas dabū to ko vēlās. Ja kādai ir doma manīties, pilnveidoties, varbūt varam padalīties ar idejām. 🙂 http://www.youtube.com/watch?v=MMcchAxhKE4

Svētdiena,godīgi sakot garlaicīgi. Mīļotais vīrietis darba,es mājās pie datora pūstu. Taču vakardienas vakars man patika 🙂 Pie pudeles alus izspriedām,ka iesim uz Roxette (l) koncertu 16.tajā martā 🙂 Kā man patīk 🙂 Tas pilnīgi ir vāks. Khm… LVL 20…bet man nav žēl 😉 Jo kānekā beidzot viņi ir Rīgā. 10min brauciens līdz Arēna Rīga,tikpat kā variants ar kā2 tupeļmotoru aizstaigāt 😀 Ir tikai divpadsmit…diena vēl tikai sākusies 😎 Taka nav ko sēdet pie kompja,jāiet meklēt pavasaris (l)

Nakts slēpjas pilsētas mežģīnēs, bet mani gruni izšūpo mūzikas ritmus. Es esmu kaut kas līdzīgs naktij. Kad uzaust saule, paliek tikai aromāts. Taču kāds tramīgi sit pa manām sirds sieniņām, un es mazliet ieliecos ceļos. Aiz loga valda sasodīts aukstums, tāds pats kā tas,ko rada atstatums. Tieši tā es būtu teikusi pirms nedēļas, taču pasaule griežas tik ātri un viss mainās tik strauji. Es gribu mieru šobrīd, vēlos vērot no malas. Sēdēt pie bāra letes,dzerot kafiju, skatīties garām kaut kur, it kā acīs,bet tomēr garām. Tev taču arī kādreiz ir tā,ka Tu nezini,kā būtu jājūtas, vai ne? Dažbrīd man liekas,ka miers tepat vien ir, aiz durvīm. Stāv un gaida,kad es vēršu tās vaļā, paņemšu mieru savvā baltajā plaukstā un sildīšu no dzīves mestajiem šķēršļiem,zemestrīcēm un orkāniem. Bet nespēju piecelties,atvērt durvis. Varbūt patiesība ir tāda,ka man vēl vajag paturēt manus nepiesietos vējus un nelaist vaļā to spītīgo bērnu,kas dzīvo manī iekšā, dažreiz liekot par sevi manīt. Es nezinu, šobrīd visgrūtākais ir meklēt atbildes uz pašas uzdotajiem jautājumiem. Nu,reizēm tā notiek. Mēs mazliet nomaldāmies. Mirklis, kad ir tikai šokolādes konfektes, klusums pilns ar mūziku un nerimstoša vēlme smaidīt. Ir jau tā laime tepat.Es zinu.

Nju labs vakars meitenes… Šausmigi vajag jūsu palīdzību. Lieta tāda… Es ar savu puisi esmu kopā jau 3 gadus. Sākumā attiecības un sex bija lielisks, bet tagad nekā. Itkā nekas nav mainījies, bet man ir sajūta, ka TAS ir palicis sliktāks.. :-/ Njus? KO jūs darītu manā vietā?

cik gan dažreiz ir vienkārši ieslīgt rutīnā 🙁 … kad visas dienas liekas vienādas un dažreiz tu sevi pieķer pie domas, ka lai pateiktu kas šodien ir par dienu tev nākas mazliet apdomāties :-/ … iespējams ka pat ir tāda diena, kad tu esi aizmirsis kāda sev tuva cilvēka dzimšanas dienu vai kādu citu nozīmīgu dienu … iespējams tu pat esi aizmirsis par sevi un sev nozīmīgām dienām … lai arī cik tas absurdi liekas, bet mēs visu laiku kaut kur steidzamies, mēģinām izdarīt pēc iespējas vairāk un aizmirstam izbaudīt mirkļa burvību , bet mums vairs nekad neizdosies atkārtot šos mirkļus (t) tuvojas pavasaris , laiks kurš aicina izdarīt kaut ko, kas izkrāsotu pelēko un tik ikdienišķo dienu ritumu iespējams tev ir kādas idejas kā to labāk izdarīt, tad droši vari ar tām padalīties arī ar mani 😉

Pavasaris iestājās 21.martā, bet man tā vien liekās ka šogad tas būs 21.maijs. Kopš Decembra es esmu priecājusies pa Sniegu, iespēju pavadīt nedeļas nogales uz kalna, bet Ir pienācis Marts, un es esmu piekususi. Es jūtos piekususi no Ziemas. Varbūt tas tāpec, ka sniegs pie mana loga vēl joprojām ir līdz plodzei. Man jau sāk likties ka es pati sākus sasalt, no pagajušās nedēļas lielā aukstuma, bet vismaz viens labums, Saulllīte! ko tik es nebūt gatava attdot par saulainu un siltu nedeļu, iespēju uzvilkt saules brilles un visu dienu nenoņemt. Šogad mana cerība tam ka pavasari tomēr atnāks ir tikai tāpec, ka šodien savā pastakastīte saņēmu Jauno zaļo Cosmo. Vēl nav bijis laiks viņu atvērt, bet vāks vien mani iedvesmo- rīt uzvilkt krāsaino puķaino pavasara kleitiņu un skaistas kurpītes un tēlot ka siengpulkstenīši jau ir uzziedējuši. (l) Ceru ka pavasaris kustēsies ātrāk un nepaies garām Mani sirdij un Pagalmamm.. 😎 savādak es savā kleitā nosalšu :-/

Viņi ir tik dažādi, tomēr visus viņus var salīdzināt ar vāzēm… 😀 Ir vāzes, kurām glīts noformējumus, tomēr iekšā nekā nav vai arī tikai švaks ūdentiņš. Tomēr ir arī tādas vāzes, kuras no ārpuses šķiet vienkāršas, taču iekšā ir lielisks saturs. Kāds ir IDEĀLAIS vīrietis? Ziniet, labs vīns jeb kurā traukā ir izcils. Spriežiet pašas, kāds ir jūsu vienīgais. Galvenais lai nav tukša muca, kas tālu skan! 😉

Ar stipras, karstas kafijas krūzi rokā, zem mīksta rozā pleda ar baltiem ziediņiem, sapņainām acīm lūkojoties laukā pa logu… Bet ārā pa logu neko, izņemot apsnigušus jumtus, apledojušus celiņus ieraudzīt nevar. Ā nē, tomēr var. Pāris tantiņu atkal iznesušas ēdienu miskastes kaķiem – šiem nabadziņiem pat nav pagraba, kur noslēpties no aukstuma. Bet tantiņas viņiem iekārtojušas māju no kartona un dēļiem, kur mazie paklausīgi arī sēž. 🙂 Sēžu un domāju par ”saviem” pagraba kaķiem… Tie dzīvnieciņi dažreiz pat ēst negrib, bet grib tikt samīļoti. Tik interesanti palūkoties, ka katram ir savs raksturs – gluži kā cilvēkiem! Viens stāvēs malā un gaidīs, kamēr paēduši būs pārējie, lai cik ļoti pats būtu izsalcis. Cits nāks un kā kalnu kaziņa palēksies uz pakaļkājām, lai tiktu noglaudīts. 🙂 Vēl cita nekādi nespēs sadzīvot ar pārējiem un kašķēsies kā veca, ar dzīvi neapmierināta kaimiņiene. 😀 Varbūt izklausos pēc kaķu tantes. 😀 Bet man tik tiešām ir tik ļoti žēl šo dzīvnieciņu. Eh, būtu man vieta un nauda, visus paņemtu. 😐 ______________________________________________________ Būtu tik jauki, ja visiem mazajiem draugiem varētu būt šādi —->> (l)

😎 😎 😎 😎 😎

Taisnība! Pavasaris ārā, pavasaris galvā, pavasaris matos! Lai gan sniegs vēl klāj lielāko daļu zemes, KAUT KAS ir mainījies! To pat nevar ietērpt vārdos, jo ir bail, ka zudīs tā burvība. Tā smalkā sajūta, kas pārņem, izejot ārā, svaigā gaisā un saprotot, ka NU IR! Ziemas zābaki, ziemas cimdi, cepure un šalle nu ir iestūķēti skapja dziļākajā stūrī, var jau būt, ka par agru, bet man ir vajadzīgs pavasaris! (l) Es taisni priecājos, ka man tie džinsi saplīsa tieši tagad, kad ir silts, nevis tad, kad bija trakajos mīnusos (kaut gan nepriecājos par to, ka viņi VISPĀR saplīsa. 😀 Jāsaņemas, jāaiziet nopirkt jauni, bet esmu no tām, kam šopings diži neiet pie sirds. Tās dažas dienas varu pastaigāt arī svārciņos, džemperkleitiņās un visā citā, ārā ir pavasaris! (l) 😀 Ū, ievads sanāca traki garš. Bet nekas. Šodien nosmējos par to couple learning programmu, kur vienīgā valoda, kuru man piedāvāja mācīties, bija turku. Atteicos. 😀 Valodas jau nu paplašinot redzesloku, bet Turcija un citas arābu valstis neietiplst mana redzesloka paplašinošajos plānos. 😀 😛 Ko es pa šīm dienām esmu sapratusi? Ka esmu super. Dzīve ir super. Un viss ir super. Tiešām! Pārmaiņas joprojām tiek plānotas, viss notiek, (es pat šodien nolūkoju matu krāsu veikalā 😎 ), bet vai nu pavasara vai vēl kādā iespaidā – viena notikuma, kas notika brīvdienās – man ir daudz kas kļuvis skaidrs. Un, šķiet, tas bija tas, kas man varbūt līdz šim bija traucējis un visādi citādi kaitējis. Kaut kas līdz galam nepateikts, kaut kas pārprasts, kaut kas ļoti muļķīgs, bet kādreiz tik nozīmīgs. Bet tāpēc jau mēs esam cilvēki, ka mainamies. Mēs izaugam. Un visi (labi, varbūt ne gluži visi) iepriekš bijušie pārpratumi neizaug līdz ar mums, tie paliek tur, kur tiem īstā vieta – pagātnē. Nākotnē soļoju ar gaišu skatu, ar pavasari galvā un prieku sirdī – kāda sena draudzība ir ja ne gluži atjaunota, tad vismaz viss ir noskaidrots un tiešām liels, liels prieks. (l) P.S. Rīt došos skriet! Tik sen gaidīju! Un beidzot sagaidīju! Gribēju jau šodien, bet nežēlīgi nebija laika, rīt – gan! (Labi, pēc laika nu jau ŠODIEN 😀 ) Ooo, svaigs gaiss, mūzika austiņās, spirgts vējiņš, nekāda karstuma, lēns skrējiens! Ideāli! (l) Šī bildīte ļoti iepatikās! Izdomāju datorā veidot tādu kā tematisko bilžu kolekciju. Katru dienu atradīšu kādu bildīti, kas atbilst manam tambrīža stāvoklim un noskaņojumam. Šī – ideāli! (l)

Sveikaass! 😀 Kā jums klājas? kas jauns noticies? Heh, man šī nogale bija… jauka. 😀 Un pats dīvainākais. ka iepazinos ar puisi- internetā! es, vispār, personīgi esmu pret tādām lietām, nu nezinu kāpēc, bet vienkārši neliekas , ka var visiem uzticēties internetā. bet viņš likās, tāds jauks, un diezgan simpātisks. 🙂 Moš, pat satiksimies. 😛 Un ko jūs vispār domājat par sapazīšanos internetā? Jūs piekristu satikties? 😉 nu jā.. šeit ir mana šodienas dziesma (l) , ļooti iepatikās -pēdējā laikā- – http://www.youtube.com/watch?v=C-nceVbsM-o noklausaties 😉

oh, what a rush to the start. running in circles. Sveikas, mīļās 🙂 Heh. darba nadēļa jau noslēgusies. un vo, piektdienas vakars, un nez kāpēc sēžu mājās.Khm… laikam jau nav ko darīt. Šodien vienīgi sapratu, ka dažiem cilvēkiem, patīk izmantot,nu protams! kuram gan nepatīk? bet novēroju, ka mēs to daram neapzināti, kas ir ļoti slikti, jo pat navaram iedomāties, par ko kāds cilvēks mūs tik ļoti ienīst, vai nepatīkam kādam. Well, it is,how it is. Bet to neciešu no puišu puses, tas ir vienkārši drausmīgi un samāksloti. Ehh, bet es jau neko nevaru darīt. 😀 Tādiem,[idiotiem],tas nu gan ir pašiem jāsaprot. 😛 😉

Laikam jau katram dzīvē pienāk mirklis, kad gribas visu mainīt. Ne tikai svārciņus vai zābaciņus, bet visu. Nu acīmredzot šāds mirklis pienācis man. 😐 Pat nezinu, tieši kas būtu jāmaina, bet ir tāda ne ar ko nesajaucama sajūta, ka viss notiek kaut kā… ne tā. Kaut kāda rutīna vai kas tamlīdzīgs.. :-/ Tāpēc pašlaik esmu darba meklējumos, taisos iesaistīties dažādās akcijās, pasākumos, lai kaut vai pa mazumiņam kaut ko mainītu dzīves ritējumā. Jā, un jauna frizūra un matu krāsa arī noderētu. 😀 Nu jau labu laiciņu ar kāru aci skatos uz Au Pair piedāvātajām iespējām, bet tās pagaidām nav aktuālas, jo jāpabeidz studijas. Bet mani tā vilina Spānija. (l) dayzeroproject.com – jāsāk laikam ar to, ka jāizveido jauns profils šai te lapā, un jācenšas visas vēlmes un apņemšanās arī piepildīt norādītajā laika periodā! |-) Šoreiz beigšu ar to, ka novēlēšu pati sev veiksmi ( 😀 ), un novēlēšu veiksmi arī jums! (l)

Nu tā, meitenes,kuras rakstīja šodien.. Joprojām esmu kopā ar to pašu puisi..visādi gāja no jūlija līdz pat šim brīdim. Novembris vispār bija šausmīgs mēnesis, raudāju katru dienu..pat par vismazāko sīkumu..biju vienu dienu noraudājusies līdz tam,ka jau gribēju – beigt dzīvot.. manuprāt, man bija nervu sabrukums..skumji jau atzīt, bet simptomi jau visi bija tādi.. Attiecībā par mani-neesmu ne krāpusi, ne pa kluso sarakstījusies ar citiem utt..nekas pilnīgi,kas būtu pieminams.. Kad jau sāka apnikt visi meli, history dzēšana,utt, tad sāku viņam teikt,ka jāšķiras..jo naudu man bija jau atdevis, tā kā ar to viss bija ok. Viņš pats atdodot parādu pateica nejauši vienreiz- "un tagad Tu mani pasūtīsi?".. dzērumā teica. Bija novembra beigās piedzēries,ārdijās.. (domāja,ka man mīļākais..), nevarēju novaldīt-iedevu pa muti viņam vairākas reizes (pati biju skaidrā)..šis gadījums arī viņam nepatika.. Decembra sākumā vienā dienā atnāca mājās, strīdējāmies kārtējo reizi..un es saku,tad šķiramies..a šis man saka- es jau kādu mēnesi gribu iet prom, padzīvot viens.. Protams, visu to uztvēru mierīgi,jo man jau bija līdz kaklam visi strīdi,raudāšanas utt.. Bet es viņam prasu- Tev ir cita meitene? Šis saka-nē. Prasu-vai jūtas pret mani zudušas-atbildēja,ka nē… Es viņam prasu-nu tad kāda problēma,ka iesi prom? A šis saka- "es jūtos kā zem tupeles.. Tu man zvani,prasi,kur esmu,ko daru..dusmojies,ka nerakstu sms, aizrādi par katru sīkumu utt…" Es viņam saku- "nu bet Tu jau esi to visu panācis,ka es neuzticos..ka man jāzvana,jājautā,kur esi,cikos būsi..jo pats tu nedari to.." Viņš man pats atzinās,ka tiešām vainīgs ir viņš.. un ir darījis man daudz pāri.. Es viņam piedāvāju,pamēģināt dzīvot kopā.. piedot viens otram to,kas bija līdz šim..un sākt itkā no jauna.. Viņš piekrita.. aizgājām pēc vīna,viņš sadedzināja pilnu istabu ar svecītēm un tā sēdējām, runājām…un viss bija citādāk.. likās kā akmens no sirds nokrita. Tiešām… Un šo 3 mēnešu laikā kopš decembra sākuma ir labi.. kaut gan kad iedzeru man nāk melnie.. esmu viņam iekodusi, iešāvusi pa muti vēl.. Bet attiecības ir foršas, mīļas.. viņš man zvana vairāk nekā es.. viss ir savādāk.. gribam aizmirst to visu,kas bija. Bet man sirdī vienalga sāp… ļoti.. Mums ir kopīgi nākotnes plāni utt.. nezinu,kas sanāks..nezinu. Pēdējā tusiņā (februāra sākumā) viņš pārdzēris jēgu bija.. un es biju ārā, zvanījās man-es speciāli teicu,ka esmu bārā, ar puišiem dzeru.. (tajā brīdī es biju jau dzīvoklī), un šis to izdzirdot aizmeta telefonu..sāka runāt par pašnāvību..un sāka bezmazvai dalīt mantas..kas man,kas viņam,ja šķiramies.. Nu šis gadījums neliecina,ka viņam viss kārtībā… Viņš tajā tusiņā nodzēra 20ls,ko bija atlicis man dāvanai dzimšanas dienā.. un dzimšanas dienā uzdāvināja tikai puķi. Tas sāp joprojām.. Itkā attiecības mīļas,ik pa mazam strīdam,bet…… patiesībā zem tā visa slēpjas galīgākais sviests……………… Vēl trūkumi- 1) diezgan nekārtīgs..reti iet dušā. Matus mazgā ik pēc pāris dienām,bet pats-reti..nu ziemā tieši..vasarā daudzmaz ok. Saka man,ka pats apmazgājas tāpat-paduses, krāniņu utt.. bet nu man liekas,ka tāpat jāiet dušā…visu ķermeni mazgāt.. 2)nemazgā zobus..pats gandrīz nemaz.. mēnesī vienreiz,ja atgādināšu,kaukšu-aizies.. 3)aiz sevis mājās atstāj bardaku-drēbes, netīŗie trauki utt.. bet nu šo var pieciest..esmu apmēram pieradusi. 4)mums nav tik daudz seksac,cik gribētos man.. kad saku to viņam-šis saka,ka neprasoties viņam tik bieži.. kautgan attiecību sākumā bija visu nakti..dienā vairākas reizes utt.. 5)sekss ja ir, tad pārsvarā-garlaicīgs..esam izrunājuši-abiem patīk tāds dažāds, visādām pozām …bet nu tāds mums ir,kad esam pālī.. nezinu, varbūt viņam kauns..? Un skaidrā-ātri beidz..un reti,kad vēlas turpināt,kad atkal jau varam darboties.. 6)visas draudzības laikā ir uzdāvinājis tikai 3 puķes- 1 dzimšanas dienā, 2-tāpat..vienu attiecību sākumā, otru-kā atvainošanos. 7)dāvanas no viņa- korķu vilknis pagājušajā V-dienā…+ pudele. Bet tā vispār – nav skops, kad ir nauda,kad esmu blakus-visu nopērk,ko prasu..ziemas sākumā pat neprasīju.. skatījāmies zābakus-šis saka-davai pērkam? Nopirka..

In my place,in my place were lines that i couldn’t change. I was ,i was sceard tired and underprepeard , but i will wait for you. Sveikas, manas mīļās. Atkal sāku savu blogu ar coldplay vārdiem no dziesmas – in my place [starpcitu ļoti laba];] Akdievs! es pat nezinu kā lai izklāstu savu problēmu šobrīd! Man gribās pilnībā kliegt! ārdīties! un raudāt! Es nesaprotu, kas ar mani šodien notiek, bet nekas labs.;/ Itkā viss šodien bija labi, arī vispār pēdējā laikā iet ļoooti labi, ja ne lieliski. Man iet labi mācībās. Ir potenciāli 3 pielūdzēji. Ar draudzenēm ar izklaidējos. BET. kaut kas nav ar mani kārtībā. un es nezinu kas! šodien kaut kā nobesīja divas čikses, gribējās vienkārši iesist! un nezinu kur tādas dusmas un pat, bezspēcība. liekas, ka esmu tik,tik nekāda! PILNĪBĀ! [ un tas nav nekāds PMS. vai kaut kas tamlīdzīgs ] MAN VIENKĀRŠI GRIBAS KLIEGT! (e) nejūtos savā ādā. 🙁 drausmas. 🙁 ceru,ka jūs saprotat, bet nu diezvai… varbūt kādai ir bijis līdzīgi?

Netīšām uzdūros rakstiņam ar nosaukumu "Kāpēc bērnība 90-tajos bija TIK forša" un tas man lika domāt par to, kāpēc man bija lieliska bērnība… Mūsu paaudzei tač’ teju jau no dzimšanas nebija savs profils Draugiem.lv, pasaciņas vietā multfilma datorā vai īstas draudzības vietā draudzība kādā forumā un sociālajā portālā. Mēs skrējām ārā; ziemā cēlām sniega vīrus, bet vasarā spēlējām sunīšus līdz pagurumam vai braukājām ar skūteri vai riteni. Mēs nobrāzām ceļgalus un elkoņus, un nebaidījāmies par kādām mistiskām infekcijām. Dzimšanas dienās spēlējām "patiesību vai izaicinājumu" un paslēpes, nevis piedzērāmies un nopīpējāmies, un mēs tiešām dejojām, nevis kratījāmies pie dziesmas "Sexy bi**h". Skolā spēlējāmies ar fiškām un jo-jo, lecām ar lecamauklu. Varēja dot asins zvērastu, nebaidoties no AIDS. Mēs ticējām Lieldienu zaķim un svētki nebija tikai tad, ja dāvanā saņem daudz dārgas mantas. Pirmais skūpsts bija kaut kas īpašs un intīms, tas nebija tikai nosūkšanās kādā ballītē un pamīcīšanās uz dīvāna tikai tāpēc, ka visi tā dara, un Anniņa jau ir pārgulējusi ar puisi 14 gados. … Šo un daudzu citu iemeslu dēļ es TIEŠĀM priecājos, ka piedzimu 90ajos gados! 🙂

Kad dievi grib mūs sodīt, viņi uzklausa mūsu lūgšanas. /Oskars Vailds/ Ja nedrīkst, bet ļoti, ļoti gribas, tad tomēr drīkst… Es mēdzu propogandēt, ka vienmēr dabūju to, ko gribu. Kur tas mani noveda? Pie tējas, banāniem(tajos ir endorfīns) un depresijas… 😐 Es esmu daudz mācījusies no pagātnes. Nē, tiešām! Esmu arī savam iedomības velniņam nedaudz radziņus aplauzusi. Nu, nebūs vienmēr tā, kā gribas, un tad ir puņķi, asaras and stuff. :’-( Šodien pat- domāju, ka izdarīšu kādu iekavētu darbiņu, bet nācās teju visu dienu nogulēt gultā ar temperatūru. Nieciņš, bet, cik NEpatīkami! (e) Ņu, patiesībā man tgd jau ir labāk, un es vienkārši pačīkstēju, lai nesanāk atkal pārāk filozofisks ieraksts… 😀 Es īstenībā esmu kaut ko mācījusies no visām savām iepriekšējām attiecībām, bet bieži ir tā, ka es apzinos savas kļūdas, bet tik un tā tās atkārtoju. :-/ Zinu taču, kas notiks, ja ielaidīšos jebkādās darīšanās ar glumu, narcistisku tipiņu. BTW What happens in the jungle NOT always stays in the jungle! :*

opā. piektdiena! kas to būtu domājis? Jā,jā! iešu šodien tusēt. gribās vienkārši atrauties no mācībām un izklaidēties,ne pa jokam. 😛 Un kā ar jums? Ko jūs šodien plānojat? bum,bum. baigi labs garastāvoklis. 😀 laikam jāiet lēnītēm taisīties…

Tikai un vienīgi rakstāma ar lielajiem burtiem manā dzīvē, ikdienā un būtībā. Tā runā, ka man esot izsmalcināta mūzikas gaume, citi to vienā vārdā sauc par šizo. Bet nekvalitatīvu mūziku klausīties vienkārši fiziski nespēju. Rakstu šo ar domu, ka varbūt uz pasaules (cosmo?) uzrodas kāda, kura dzird līdzīgi kā es, kuras mūzikas mapītē varētu iemest aci – labas mūzikas nevar būt par daudz. http://www.youtube.com/watch?v=67nb0k4ZZaA&feature=player_embedded#at=19

Diezgan gara diena, daudz darba, daudz domu. Tāda iedvesmas diena – iesāktās lietas tagad tikai veiksmīgi pabeigt. Arī jaunatklājumi – viena mājaslapa, kur visādas foršās drēbes. tikai jāmēģinaa atcerēties nosaukumu tagad… un burvelīgās rotaslietas – nesen saņēmu jaunu hand-made auskaru pāri. tiik forši :)) manā mājaslapā ir iemests links, kur var visu apskatīties – www.smartartproject.weebly.com Tīri par profesionālo( no frizieres skata punkta) – mēģinu saprast kā cilvēki (daļa cilvēku) var riskēt ar savu izskatu tikai lai ietaupītu pāris latus. ja būs-būs , nebūs- nebūs? un tad staigāt izķēmotam pāris mēnešus labākajā gadījumā…? Kā? – tas arī šīs dienas top jautājums p.s. – nedēļas nogale bija gan traki laba (l)

Gribētu dzirdēt Jūsu viedokli/pieredzi par to, cik svarīgs ir līdzīgs dzīvesveids attiecībās. Ar mani ir tā, ka jau labu laiku esmu aizrāvusies ar aktīvu, mazliet adrenalīna pilnu dzīvesveidu. Zinu,ka neemsu viena tāda, kura brīvdienās labprāt dodas uz ralliju, motokrosu utt…Problēma sākas tad, kad iepzīstos ar vīrieti, kurš it kā simpatizē un šķiet, ka ir ok, BET viņš nedzīvo man līdzīgu dzīvesveidu. Man gribētos, lai mans vīrietis arīdzan aizraujas ar līdzīgām interesēm, lai viņš pats piedāvā braukt weekendā uz ralliju vai motokrosu. Man harmoniskas attiecības veidojas tad, ja arī intereses ir līdzīgas..man mērķis nav pārvērst savu vīrieti..Man nav interesanti, ja viņš brauc uz ralliju tikai tamdēļ, ka es braucu, un viņu it kā tas interesē…Un tiklīdz es jūtu, ka šīs intereses krasi atšķiras..man pazūd interese par vīrieti..jo man gribās sajust blakus radniecīgu dvēseli..Vai ar Jums tā nav?

🙂 (atkartoju- tas nav saderinasanaas)

and ignite your bones, and i will try to fix you. Nu sveikas manas mīļās! (l) ‘ Kā jūtaties valentīndienā? vai arī nuptkā atgadīnāju ka ir valentīndiena? 😀 Tagad čilloju pati, vēl biš pasēžu mājās jo biju saslimusi ar gripu. un izveseļojos tikai 5 dienās! kas man liekas ir ļoti ātri. Un pašlaik ir tāds garastāvoklis ka gribas ietīties segā un klausīties coldplay dziesmas. pašlaik man skan dziesma Fix you. 🙂 Nū. pēc idejas kā redzu visas raksta blogus par valentīndienu, cik tā ir stūlba, vai ka tomēr nav tik traka. u.t.t. bet ja nopietni, pamodos šodien no rīta, un nodzīvoju laimīgi līdz pēcpusdiena, un tikai tad man atgādīnāja,ka ir valentīndiena. Par to pilnīgi biju aizmirsusi. bet . Ha! redz, šis blogs arī pārvēršas par valentīndienas aprunāšanu. 😀 bet nu ko darīt. Katru gadu 14. februārī vismaz katra otrā aprunā šo dienu, par un ap VD. Nevajag viņā iedziļināties, nav jēgas meiģināt izprast VD nozīmi, vai patiesumu. Labāk vajag paklausīties kādu coldplay dziesmu un padomāt par ko citu. Kaut vai,ievēroju ka puse coldplay dziesmu ir par mīlestību, bet es viņas tā neuztveru. Nu, mana šodienas dziesma – http://www.youtube.com/watch?v=PrrdLO8fie0 Yes,yes. paklausaties. 🙂 🙂 🙂 un apsveicu jūs valentīndienā 😀 😀 😀

Ievērojamais amerikāņu rakstnieks un domātājs psihiatrs M. Skots Peks savā grāmatā "Nepazīstamais ceļš" aprakstījis savu psihoterapeita praksē gūto pieredzi, runājot par grūtiem un bieži vien sāpju pilniem pārmaiņu procesiem savu klientu dzīvēs, aplūkojot problēmas, kas ir tuvas ikvienam no mums. Laikā, kad veikalu skatlogus pārpludinājušas plīša sirdis un sociālo tīklu profilus skūpsti no slepeniem pielūdzējiem, mani uzrunāja dr. Peka pārdomas par laulību. Pārfrāzējot atļaušos to attiecināt arī uz mīlestību un attiecībām kā tādām. Viņš norāda, ka savā darbā ir atsedzis analoģiju laulībai (mīlestībai, attiecībām) ar kalnākāpēja bāzes nometni. Ja kāds vēlas kāpt kalnos, tad viņam jābūt labai bāzes nometnei, vietai, kura ir drošs patvērums. Tajā cilvēks var rast barību un atpūtu, pirms uzdrošinās doties uz priekšu meklēt citu virsotni. Veiksmīgi kalnākāpēji zina, ka viņiem rūpēs par bāzes nometni jāpavada gandrīz tikpat daudz laika, ja ne vēl vairāk, cik viņi pavada, kāpjot kalnos. Viņu izdzīvošana ir atkarīga no tā, vai viņi rūpējas, lai bāzes nometne būtu spēcīgi konstruēta un labi apgādāta. Bieži sastopamu un tradicionālu vīriešu problēmu attiecībās rada vīrietis, kurš, tiklīdz ir sajutis attiecību stabilitāti, velta visu savu enerģiju "kalnākāpšanai". Viņš neatlicina pat ne mazliet enerģijas, lai rūpētos par savām attiecībām jeb bāzes nometni. Tikpat parastu un tradicionālu sieviešu problēmu attiecībās rada sieviete, kura, tiklīdz ir stabilās attiecībās, domā, ka ir sasniegts dzīves mērķis. Dzīves galējais mērķis ir un paliek indivīda (garīgā) izaugsme. Vienlaikus – nozīmīgus ceļojumus nevar veikt bez atbalsta, ko sniedz veiksmīga laulība, mīlestības pilnas attiecības vai veiksmīga sabiedrība. Lai Tev izdodas atrast un vienmēr saskatīt savu mērķi, savu augstāko virsotni, bet lai Tev vienmēr ir arī droša bāzes nometne, kurā katru rītu kopā pamosties, dalīties, rūpēties un vakaros novēlēt "labunakti" ar roku un elpu aizsniedzamā attālumā. Lai nepietrūkst mīlestības! Elīna Neilande „LABO DOMU PIETURA” www.labodomupietura.lv elina@labodomupietura.lv

This is a man’s world- But it wouldn’t be nothing, nothing without a woman or a girl… Sveiki manas milas sen ”needzeetaas” daamas. Taa nu sanaca,ka dabuju jaunu darbinju, tapec pedeja laika cosmo loti reti iegriezos. Bet nu jau jaunaja kolektiva esmu iejutusies, tapec domaju ,ka irlaiks atgriesties cosmo. Darbinsh dikti feins- tagad tapat,ka lielakaa dala no jums dzivojos pa ofisu. Stradaju labi pazistamaa firmaa -BP. pavisam noteikti- sudzeties nevaru. Savaadak man viss pa vecam. Esmu laimiga savas attiecibas. Ar veselibu viss kartiba (nosplaujos)… Tagad par sho weekendu_ ta kaa tuviojas valentin diena, un mes jau pagajusho gadu vienojamies,ka valentin-diena ir parak komercilizeta, veltijam sev nevis pirmdienu (kad patiesiba ir visu miletaju diena) bet visu weekendu. Mans mr bija rezervejigs galdinju burviga restoranaa, taa kaa mans uzdevums bija tikai sapuceties. Tas tika izdarits kautcik veiksmigi, un varejam doties izbaudit sestdienas vakaru… vakarinjas bija patiesam burvigas. Man tika pasniegta burviga valentin dienas davana. gredzens, uzreiz saku,ka ne saderinashanas, bet tikuntaa tik looti ipash un skaists. divdaljiigs swarovski gredzentinsh. pec vakarinjam devamies talak pilsetas naksnigaja dzive izbaudit kokteilus. sodien visu denu slinkojam neko nedarot. man pat nebija jataisa eest,jo ari par to mans ipashais cilveks parupeejaas… esmu laimiga meitene

Es bieži esmu domājusi par to, kā ir būt advokātam..ne jau tādā ziņā, ka es tāda gribētu būt..bet gan, kā viņi jūtas un ko domā brīdi, kad uzņemas aizstāvēt(atbrīvot)cilvēku, kaut skaidri apzinās, ka viņš ir vainīgs..labākajā gadījumā zagli..sliktākajā – slepkavu. Jo patiesība ir tāda, ka katram tiek nodrošināts atvokāts, kura mērķis ir pārliecināt, ka melns ir balts, ka viņa klients ir nevainīgs..Droši vien, ka daudziem tas neizdodas, bet ir gadījumi(ne mazums),kad labi advokāti prot pierādīt, ka zāle ir zila nevis zaļa..Varbūt viņi vispār nedomā..atslēdz emocijas un uztver to kā darbu..varbūt viņiem ir vienalga..varbūt viņi domā tikai par naudu..varbūt ir citi iemesli, man nesaprotami.. manas filozofiskās domas pacēla uz augšu kāds nejauši atrasts advokāta citāts: "Šodien visi mani apsveica, jo kā advokāts biju uzvarējis pirmajā nopietnajā lietā. Viss, par ko es šodien varēju padomāt bija tas, ka es tehniski palīdzēju slepkavam tikt atkal uz brīvām kājām"

Nu ko mīļās meitenes,pēc 2vām dienām ir Valentīndiena. Šo dienu jau var pavadīt dažādi- ar savu mīļoto vīrieti divvientulībā vai arī vienai savā dīvānā ar tējas krūzi rokās. The question is..vai jūs vispār izjūtat to "fifīgo" atšķirību,ka šī diena ir īpašāka nekā citas,vai arī jūs neredzat vajadzību šajai dienai? Būtu interesanti uzzināt jūsu viedokļus 🙂

Lai cik nebūtu smieklīgi, no visām negatīvajām īpašībām, kas var piemist vīriešiem… nu, būtībā abiem dzimumiem, bet šoreiz tieši par vīriešiem (slinkums, bērnišķīgums, spītība, melīgums) izrādās, ka tieši garlaicīgums ir tas, ko es tiešām nespēju izturēt. Es varu piedot daudz ko, bet kā spilgtākos mirkļus, kad tiešām negribēju sākt vai turpināt attiecības, es atceros garlaicību vīriešos. Vienā gadījumā pārāk liela nopietnība. Nē, it kā humora izjūta viņam bija, bet tomēr nespēju iedomāties sevi kopā ar tik nopietnu, kārtīgu, apdomīgu (un, protams, mazliet garlaicīgu) vīrieti. Otrs – nekas nesakās un nevarētu sākties, jo viņš bija tik lēns, neapķērīgs un vecmodīgs. Par spīti tam, ka uz viņu var paļauties kā reti kuru, bez jebkādas nožēlas paziņoju, ka nekā nebūs. Nekad. Ah, bērnišķība, neprāts, spontanitāte ir tik sasodīti pievilcīgas īpašības…

Tā,kā šis ir mans pirmais bloga ieraksts,necentīšos izpausties garās runās. Mana vienīgā atziņa,kas līdz šim ir pierādījusies ir tā,ka sievietes ir no Veneras,vīrieši- no Marsa. Lai gan tas ir tāds salkans teiciens,vai parasts teikums ko cilvēki mēdz izteikt,bet lai nu kā,tad tā ir pilnīgākā patiesība! Un visi šie raksti- Viņš saka,viņš domā ir pilnīgi aplami! Sievietes,nekad neielīdīs vīrieša galvā un neuzzinās,ko tā īsti tas stiprais dzimums par mums domā,tāpēc labāk vispār nedomāt..par to ko viņi par mums domā,vai saka. Labāk dzīvot brīvā lidojumā,nekā saspringt par to ko VIŅI par mums,vai mūsu izdarībām savā galviņā izdomā. 😉