Olnīcu vēža gadījumā ļoti svarīgs ir laika faktors. Labāko un efektīvāko terapiju pacientēm vajag šodien un tagad, jo rīt varētu būt jau par vēlu. Kampaņas Olnīcu vēzis uz sarkanās līnijas laikā uz sarunu aicinām onkoloģi ķīmijterapeiti, Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāju Aiju Geriņu-Bērziņu un runājam par to, kāda ir saslimstība ar olnīcu vēzi, kas ir viens no biežākajiem audzējiem sievietēm Latvijā, un kādas ir ārstēšanas iespējas.
Kāda pašlaik ir saslimstība ar olnīcu vēzi Latvijā?
Latvijā ik gadu tiek diagnosticēti apmēram 300 jauni olnīcu vēža gadījumi. Bēdīgākais ir tas, ka no tiem vairāk nekā 50% tiek konstatēti jau 3. un 4. slimības stadijā, kad audzējs ir izplatījies uz citām ķermeņa vietām. Tas palielina mirstības risku. Ir dati, ka pirmajā slimības gadā nomirst 30% sieviešu. Salīdzinot piecu gadu dzīvildzes datus pēc saslimšanas, Eiropā izdzīvo 60%, bet Latvijā tikai apmēram 40% pacienšu. Skaitļi ir biedējoši, jo aiz katra skaitļa ir sieviete ar ģimeni un bērniem. Lielākoties tās ir gados jaunas sievietes darbspējīgā vecumā no 30 līdz 60 gadiem.
Kā slimība attīstās, un kādi ir simptomi?
Olnīcu audzēju ir grūti diagnosticēt laikus, jo šai slimībai nav specifisku simptomu. Agrīnā stadijā sievietei vispār var nebūt nekādu sūdzību. Ja sieviete regulāri dodas vizītē pie ginekologa, un speciālists veic ultrasonogrāfiju mazā iegurņa orgāniem, tad audzēju var atklāt arī agrīni. Ultrasonogrāfiskajā apskatē ginekologs var redzēt, ka kaut kas ar olnīcu nav kārtībā. Tāpēc mēs vienmēr aicinām sievietes regulāri apmeklēt ginekologu. Ir daļa sieviešu, īpaši gados vecākas, kas pie ginekologa neiet, kurām kā atruna kalpo tas, ka bērni jau vairs nav jādzemdē, un tāpēc ginekologs arī vairs nav jāapmeklē. Mums daudz jānodarbojas arī ar izglītojošo darbu, jāstāsta un jāskaidro, ka sievietēm pašām laikus jārūpējas par savu veselību.
Kā jau teicu, ultrasonogrāfija var būt viena no pirmajām diagnostikas metodēm, ar kā palīdzību ierauga patoloģiju, bet ir arī audzēju marķieri, ko nosaka, veicot asins analīzes (CEA, CA125, HE4). Bet šo marķieru rezultātus nevar uzskatīt par absolūtiem, jo tie var būt paaugstināti ne tikai vēža gadījumā, bet arī grūtniecības laikā, pirms menstruācijām u.c. Ja šie marķieru skaitļi sasniedz simtus un tūkstošus, tad tomēr jādomā, vai pacientei nav olnīcu audzējs.
Kas ir riska grupas pacientes olnīcu vēža gadījumā?
Katrai sievietei jāzina ģimenes vēsture un slimību anamnēze. Ja ģimenē mammai, mammas māsai, vecmāmiņai ir bijis krūts, dzemdes vai olnīcu vēzis, tad jāsaasina uzmanība. Tāpēc vēža diagnostikas vadlīnijās ir ieteikts veikt ģenētiskās analīzes, lai noteiktu iedzimtās un iegūtās mutācijas gēnos – BRCA1 un BRCA2. Ir pierādīts, ka šīs gēnu mutācijas ir viens no riska faktoriem, kas veicina saslimšanu. Tās bieži novēro gados jaunākām pacientēm. Mūsdienās BRCA mutāciju atrod 20% sieviešu, kuras saslimušas ar olnīcu vēzi. Latvijā šo mutāciju atklāj apmēram 40 sievietēm gadā. Audzēji ar BRCA mutāciju ir jutīgi pret mērķterapiju ar jaunajiem medikamentiem, kas spēj šo slimību ierobežot un palēnināt tās attīstību. Parasti mutācijas nosaka tad, kad audzējs jau ir diagnosticēts, lai izvēlētos ārstēšanas taktiku un efektīvāku terapiju, kas būtu mazāk toksiska un rezultātā ļautu pacientei dzīvot ilgāk bez slimības recidīva.
Kāds ir ārstēšanas plāns?
Ja slimība ir lokalizēta, tad sāk ar operāciju. Citos gadījumos, ja audzējs jau ir izplatījies un izveidojušās metastāzes, svarīgi ir iegūt biopsijas materiālu, lai morfoloģiski pierādītu, ka pacientei tiešām ir olnīcu audzējs. Morfoloģiski var noteikt ne tikai vēža šūnu veidu, bet arī audzēja agresivitāti, kā arī jau sākotnēji audzēja audos noteikt BRCA mutāciju klātbūtni. Tad seko sistēmiskā terapija un tiek lemts, vai ārstēšanu turpināt ar operāciju, ja ķīmijterapija ir devusi pozitīvu rezultātu, un audzējs ir samazinājies. Ļoti lielā mērā viss ir atkarīgs no audzēja stadijas un lokālās izplatības. Audzēja operācijas materiāls tiek sūtīts izvērtēšanai patologam, lai noteiktu olnīcas audzēja tipu un iespējamo izplatības agresivitāti, un uz molekulāro izmeklēšanu, lai noteiktu BRCA mutāciju klātbūtni. Pēc operācijas ārstu konsīlijs lemj par tālāko ārstēšanas plānu. Paciente tiek atkārtoti nosūtīta pie onkologa ķīmijterapeita, jo bieži vien audzēja ārstēšana nebeidzas tikai ar operāciju.
Kādi medikamenti tiek lietoti olnīcu vēža ārstēšanā?
Pirms vai pēc operācijas pacientes saņem cisplatīna bāzes ķīmijterapiju kombinācijā ar paklitakselu sešus līdz astoņus kursus ar trīs nedēļu intervālu.
Ja pēc terapijas attīstās slimības recidīvs un slimība ir atgriezusies, parādījušies jauni audzēja perēkļi vai attālas metastāzes, tad sistēmiska terapija tiek atsākta. Ja pacientei ir atrasta BRCA mutācija, tad viņai būtu jāsāk mērķterapija ar medikamentiem, kas īpaši iedarbojas uz mutācijām, lai nobremzētu recidīvu un pagarinātu bezrecidīva periodu.
Tas pašreiz ir klupšanas akmens, jo Latvijā mērķterapija ar PARP inhibitoriem 1. līnijā nav kompensēta. Pēc pēdējiem 2020. gada Eiropas kongresā prezentētajiem datiem, saņemot medikamentu olaparibu, piecu gadu dzīvildze tiek sasniegta 48% pacienšu. Faktiski šīs sievietes piecus gadus dzīvo bez slimības recidīva. Eiropas statistikas dati liecina, ka pēc slimības it kā izārstēšanas trīs gadu laikā 70% gadījumu slimība diemžēl atkārtojas.
Par nožēlu jāatzīst, ka onkoloģisko slimību ārstēšanu un atveseļošanos no tām Latvijā ietekmē hronisks līdzekļu trūkums. Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācija pagājušajā gadā ir rakstījusi neskaitāmas vēstules Veselības ministrijai, Nacionālajam veselības dienestam, Saeimas komisijām, ka trūkst līdzekļu BRCA mutāciju noteikšanai olnīcu vēža gadījumā, kā arī citu mutāciju noteikšanai citu audzēju gadījumos un inovatīvo medikamentu kompensēšanai gan olnīcu, gan citu audzēju pacientiem. Diemžēl rīcība un finansējums nav sekojuši.
Pēc esošajiem datiem, gēnu testēšana praktiski visiem vēža pacientiem, ne tikai olnīcu vēža, izmaksātu 800 tūkstošus eiro gadā. Pilna gēnu paneļa testēšanas izmaksas ir 2000 – 4000 eiro, taču olnīcu vēža pacientēm nav nepieciešama pilna gēnu paneļa analīze, jāveic tikai BRCA1 un BRCA2 iegūto un iedzimto mutāciju analīze, kas maksā 450 – 500 EUR. Ja pēc tam pašai ir jāapmaksā atbilstoša mērķterapija, tad tie ir vidēji 4000 eiro mēnesī. Olapariba 1.līnijas terapija ilgst divus gadus. No 300 sievietēm, kuras saslimst ar olnīcu vēzi, tikai 40 būtu nepieciešama šāda veida terapija. Tās tomēr ir sievietes darbspējīgā vecumā, kas strādā un maksā nodokļus, viņas ir vajadzīgas arī saviem bērniem. Liedzot viņām šo terapiju, mēs atņemam bērniem mātes un valstij darbaspēku, kas maksās nodokļus. Te ir lieli zaudējumi, kas varētu būt ieguvumi.
Kāds šobrīd varētu būt labākais risinājums?
Onkoloģijā katastrofāli trūkst finansējuma tieši medikamentiem. Mēs Eiropā esam viszemākajā līmenī, turpat, kur Rumānija. Igaunija un Lietuva ir stipri mums priekšā. Viņi nodrošina terapijas taktikas olnīcu vēža un arī citu audzēju gadījumā, mēs nē. Mēs varam teikt, ka to vajadzību ir ļoti daudz, ka nepieciešams skrīningam, vēža reģistram, diagnostikai, inovatīvām operācijas taktikām un vēl daudz kam citam. Bet, ko mums līdz diagnostika, ja mums nav kvalitatīvu medikamentu, ar ko ārstēt, kā to dara Eiropā un pasaulē. Varbūt skanēs skarbi, bet mūsu valstij nav politiskās gribas šo jomu sakārtot. Jā, mums vajadzību ir daudz, un mēs piekrītam, ka medikamentu kompensācija ir jāapstiprina prioritārā secībā. Sadalījums pa prioritātēm un projekti ir jāizvērtē svarīgākos un mazāk svarīgos, kas varbūt var pagaidīt. Ir jāņem vērā, ka ir medikamenti, kas ir efektīvi, ārstējot vairākus audzēju veidus. Diemžēl, izmantojot Latvijas kompensējamo medikamentu sistēmu, ārsts nevar izrakstīt medikamentu, kas nav šajā sarakstā, kas neatbilst attiecīgajam vēža kodam, kas varētu derēt arī cita audzēja ārstēšanai. Ja mēs sekojam līdzi vēža ārstēšanas vadlīnijām, kas mainās ik pēc 3–5 gadiem, tad zinām, kādi medikamenti pašlaik ir efektīvi un dod vislabākos ārstēšanas rezultātus. Bieži vien to zina arī pacienti, un tad mēs esam tādā ķīlniekalomā starp pacientu un viņa ārstēšanas vajadzībām, un Latvijas zāļu kompensācijas sistēmu. Bieži vien Latvijā paiet vairāki gadi līdz konkrētā medikamenta iekļaušanai kompensācijas sarakstā, kad jau Eiropas vadlīnijās tas ir zaudējis savu aktualitāti, ko aizstāj ar vēl labāku un efektīvāku medikamentu.
Statistikas dati liecina, ka ar diagnozi „vēzis” pasaulē pagājušajā gadā mūžībā aizgājuši 10 miljoni cilvēku. Latvija nav izņēmums. Katru gadu Latvijā no onkoloģiskajām slimībām pie mums mirst aptuveni 6000 iedzīvotāju. Vēzis mirstības ziņā ieņem stabilu otro vietu aiz kardioloģiskajām slimībām. Laikā, kad sadzīvojam ar Covid-19 vīrusu un ceram, ka dzīve atgriezīsies vecajās sliedēs un vīruss būs uzvarēts, onkoloģiskās slimības ir un paliks, tamdēļ ļoti ceru, ka nākamajā budžetā onkoloģijas pacientu diagnostikai un ārstēšanai tiks piešķirts nepieciešamais finansējums – 28 miljoni eur.
Plašāka informācija https://tikaisievietem.lv/2021/03/07/pacienti-un-arsti-piesaka-karu-olnicu-vezim-2/
