Arvien biežāk tiek runāts par hroniskā noguruma sindromu un tā iespējamajiem iemesliem. Par to, kas ir hronisks nogurums un kas – hroniskā noguruma sindroms, kādi ir tā iemesli, diagnostikas un profilakses iespējas, stāsta BENU Aptiekas piesaistītā eksperte, ģimenes ārste Zane Zitmane un BENU Aptiekas klīniskā farmaceite Ilze Priedniece.

Kas ir hroniska noguruma sindroms?

Kas ir hronisks nogurums un hroniska noguruma sindroms – vai tas ir viens un tas pats? Kā skaidro ģimenes ārste Z. Zitmane, hronisks nogurums ir stāvoklis, kurā indivīds ilgstoši jūtas noguris un izsmelts, bet, atrodot un atrisinot cēloni, pašsajūta uzlabojas. Savukārt hroniskā noguruma sindroms ir sarežģīta multisistēmiska slimība, ko raksturo centrālās nervu sistēmas, imūnsistēmas, šūnu metabolisma, sirds un asinsvadu darbības traucējumi. Tas bieži var attīstīties pēc vīrusu vai pēc infekcijas slimībām, to nevar izskaidrot ar veselības stāvokļa problēmām, un tas ir saistīts ar citiem simptomiem, piemēram, muskuļu un locītavu sāpēm, miega traucējumiem un kognitīvu disfunkciju. Šis nogurums pastiprinās fizisku vai garīgu aktivitāšu laikā un nepāriet pat pēc atpūtas. Tā ir smagāka hroniska noguruma forma un ir pazīstama arī kā sistēmiskas slodzes nepanesamības slimība vai mialģiskais encefalomielīts.

Par hronisku nogurumu var runāt, ja nogurums ilgst vismaz sešus mēnešus un nav izskaidrojams ar citiem medicīniskiem vai psiholoģiskiem iemesliem. Hroniska noguruma sindroma simptomu intensitātei jābūt mērenai vai smagi izteiktai vismaz 50 % noguruma lēkmju. Atšķirībā no parasta noguruma, kas var būt saistīts ar īslaicīgu slodzi, hronisks nogurums ir pastāvīgs un neuzlabojas pēc atpūtas, cilvēks nespēj veikt pat vienkāršas darbības. Pēc lielākas slodzes (mācībās, darbā vai citur) likumsakarīgi jūtamies piekusuši, un tas ir normāli, ka ķermenim ir nepieciešams atjaunoties, un, sniedzot vienkāršas rūpes par veselību, ātri spējam atgūt enerģiju. Taču hroniska noguruma sindroma gadījumā simptomiem pievienojas arī blakusslimības, piemēram, klīniska depresija, kairinātas zarnas sindroms, fibromiaļģija, anēmija un hipotireoīdisms, kas prasa specifisku ārstēšanu.

Galvenās pazīmes un simptomi

Hroniskā noguruma sindroma galvenās pazīmes ir pastāvīgs smags nogurums un organisma izsīkums, kas ilgst vairāk nekā sešus mēnešus. Viens no pamatsimptomiem ir neizskaidrojamas muskuļu un locītavu sāpes, var būt arī sāpes rīklē un palielināti jutīgi limfmezgli, kakla un padušu rajonā, limfadenopātija. Miega traucējumi, bezmiegs, pārmērīga miegainība, sajūta, ka pēc miega nav iespējams atgūt možumu un enerģiju. Tāpat pacienti saskaras ar jauna tipa galvassāpēm, domāšanas un koncentrēšanās grūtībām, atmiņas traucējumiem, turklāt simptomi pasliktinās pēc nelielām fiziskām vai garīgām aktivitātēm. Piepūle izraisa vājumu un vārgumu, pēc kura nevar atgūties diennakti vai ilgāk, stāsta ģimenes ārste Z. Zitmane. Bieži sastopamas arī psihiatriskas izmaiņas, piemēram, nekontrolētas trauksmes simptomi, panikas lēkmes un sociālās funkcionēšanas traucējumi.

Hronisks nogurums var attīstīties jebkurā gadalaikā, arī vasarā. Lai gan daudziem cilvēkiem noguruma simptomi var saasināties ziemā, kad ir mazāk saules gaismas un īsāki dienas gaismas periodi, tomēr hronisks nogurums nav izteikti sezonāls. Turklāt tā simptomi var parādīties jebkurā vecumā, bet visbiežāk 30–50 gados, un tas biežāk tiek diagnosticēts sievietēm, ko varētu skaidrot ar hormonu ietekmi uz slimības attīstību. Ir aprēķināts, ka apmēram 1–4 no 1000 pieaugušo ir saskārušies ar šo slimību.

Atcerieties – ja nogurums turpinās ilgāk par sešām nedēļām un ir tik izteikts, ka traucē ikdienas aktivitātēm, pašaprūpei un dzīves kvalitātei, apgrūtina mācības vai darbu, ir nepieciešams konsultēties ar ģimenes ārstu. Īpaša uzmanība jāpievērš, ja nogurumu pavada iepriekš minētie simptomi.

Galvenie iemesli

Par būtiskākajiem hroniska noguruma iemesliem tiek uzskatīta inficēšanās ar noteiktām infekcijas slimībām, imūnsistēmas deregulācija un ģenētiski traucējumi, skaidro ģimenes ārste Z. Zitmane. Saistība ar pārslimotām infekcijas slimībām, piemēram, Covid-19 infekciju, Epšteina Barra vīrusu, herpesvīrusu grupām un parvovīrusu B19, koksaki vīrusu. Pētīti arī tādi infekciju aģenti kā hepatīta C vīruss, borēlijas, hlamīdijas un mikoplazmas ietekme. Tās rada imūnsistēmas traucējumus un var veicināt hroniska noguruma sindroma simptomu uzturēšanu.

Autoimūnas saslimšanas var izraisīt hormonālu disbalansu organismā, un ir novērota saistība ar paaugstinātiem imūnglobulīniem – igG antivielu, ko ražo B limfocīti. Pacientiem ar hroniska noguruma sindromu ir traucēta hipotalāma-hipofīzes darbība, tāpēc cirkulējošā kortizola līmenis ir pārāk zems un organisma darbības aktivizācija ir aizkavēta. Hroniska noguruma sindroma pacientiem ievērojami palielinās oksidatīvais stress, kam ir liela nozīme slimības uzliesmojumā.

Ir zināmas specifiskas ģenētiskas mutācijas, kas sastopamas ar šo slimību sirgstošu pacientu genomā, un ir novērots, ka pozitīva ģimenes anamnēze palielina saslimstības risku.

Nepieciešamās pārbaudes

Hroniska noguruma sindromu diagnosticē, pamatojoties uz klīnisko izmeklēšanu un pēc citu iespējamo slimību izslēgšanas principa, stāsta Z. Zitmane. Lai noteiktu hroniska noguruma iemeslus, var būt nepieciešamas šādas pārbaudes:

• Asins analīzes, hematoloģiskā izvērtēšana, lai noteiktu iekaisuma marķierus, imunoglobulīnus, infekcijas un hormonālos traucējumus, vairogdziedzera funkciju testus, muskuļu enzīmu kreatīnkināzes līmeni.
• Imūnsistēmas pārbaudes – imunoloģiskie testi.
• Miega izpēte, lai noteiktu miega traucējumus.
• Psiholoģiskā novērtēšana, lai izslēgtu psiholoģiskos faktorus, depresiju, trauksmi.
• Asinsspiediena monitorēšana, pulss, EKG.
• Mikrobioloģiskie izmeklējumi, piemēram, deguna un deguna un rīkles gļotādas uztriepes, izkārnījumi, urīns, parazītu testi.
• Seroloģiskie izmeklējumi (kontrolē antivielas pret EBV, CMV, parazītu toksoplazmu, borēliju, hlamīdijām, mikoplazmu un hepatīta vīrusiem HAV, HBV un HCV un HIV).
• Alerģiju ādas testi.
• Spirometriskie plaušu darbības testi.
• Vispārējā neiroloģiskā izmeklēšana, ieskaitot elektromiogrāfiju un encefalogrāfiju.

Vitamīnu un minerālvielu ietekme

Arī noteiktu minerālvielu un vitamīnu trūkums var veicināt hroniska noguruma attīstību vai traucēt tā novēršanā, stāsta BENU Aptiekas klīniskā farmaceite I. Priedniece. Visbiežāk tie ir magnijs, D vitamīns, dzelzs, C vitamīns un B grupas vitamīni (B1, B2, B5, B6, B12, folijskābe).

Magnija ieteicamā dienas deva pieaugušajiem ir 300–400 mg. Magniju var uzņemt ar pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu – pilngraudu produktiem, riekstiem, sēklām, dārzeņiem, augļiem, kartupeļiem, salātiem, spinātiem, banāniem, avenēm, kāpostiem, pākšaugiem, zivīm, piena produktiem un gaļu. Magniju uztura bagātinātāju veidā lieto pirms vai ēdienreizes laikā, atbilstoši norādījumiem. Parasti lieto vakarā, jo tas atslābina, bet kopā ar vitamīniem var lietot arī dienas laikā. Magnija preparātus var lietot ilgstoši. Kursu lietošanas biežums vai ilgums nav noteikts, tas ir individuāls un atkarīgs no magnija deficīta pakāpes un sūdzībām.

D vitamīns ir taukos šķīstošais vitamīns, kuru iesaka lietot maltītes laikā, jo taukvielas veicina uzsūkšanos. D vitamīns UV staru ietekmē tiek sintezēts ādā un tad no sākuma aknās un pēc tam nieru audos tiek pārveidots bioloģiski aktīvajā formā. D vitamīnu satur zivju aknas, zivju eļļa, olas dzeltenums, sviests, siers, treknas zivis, aknas, bet ar uzturu to neuzņem pietiekami. Nepieciešams noteikt D vitamīna līmeni asinīs, lai to koriģētu līdz optimālam līmenim (45–55 ng/ml) un regulāri to kontrolēt.

Dzelzi ar pārtiku var uzņemt, regulāri lietojot uzturā dzīvnieku izcelsmes produktus (īpaši sarkano gaļu), griķus, kvinoju, pākšaugus, spinātus, bietes, zemenes, rozīnes, ābolus. Savukārt, lietojot uztura bagātinātāju veidā, dzelzs sāļi jālieto tukšā dūšā, jo uzturs var traucēt dzelzs uzsūkšanos. Tos nelieto kopā ar pienu, kafiju vai tēju, jo tie samazina dzelzs uzsūkšanos. Arī ārstniecības augi, kas satur miecvielas, kalcija, cinka un magnija preparāti, antacīdi var pavājināt dzelzs uzsūkšanos organismā, tādēļ jāievēro 2–3 stundu starplaiks no to lietošanas. Jāņem vērā, ka ne tikai citi lietotie līdzekļi vai uzturs var ietekmēt dzelzs uzsūkšanos, bet arī dzelzs līdzekļi var ietekmēt citu medikamentu efektivitāti, piemēram, antibiotiku, pretparkinsonisma līdzekļu, medikamentu osteoporozes un vairogdziedzera slimību ārstēšanai, šajos gadījumos lietojot jāievēro starplaiks 2–3 stundas. Savukārt C vitamīna lietošana veicina dzelzs uzsūkšanos.

C vitamīns jeb askorbīnskābe ir ūdenī šķīstošs vitamīns, kas organismā neveidojas, tāpēc ir jāuzņem ar uzturu katru dienu. Dienā nepieciešams uzņemt 75–100mg vitamīna, turklāt smēķētājiem nepieciešamas lielākas C vitamīna devas. Visvairāk šo vitamīnu satur augļi, ogas un dārzeņi.

B grupas vitamīni ir ūdenī šķīstošie vitamīni, kas piedalās visu organisma sistēmu un orgānu darbībā, kā arī palīdz uzturēt normālu nervu sistēmas darbību un nodrošināt enerģijas ieguves vielmaiņu, kā arī samazināt nogurumu. B grupas vitamīni jāuzņem ar pilnvērtīgu uzturu ik dienu. Uztura bagātinātāju veidā tos ieteicams lietot pēc ēšanas.

Atcerieties, ka uztura bagātinātāji neaizstāj pilnvērtīgu un sabalansētu uzturu. Pirms to lietošanas jākonsultējas ar ārstu vai farmaceitu par lietošanas nepieciešamību un ilgumu.

Vai hronisku nogurumu varam novērst?

Slimības laikā noteikti nav ieteicams censties pārvarēt nogurumu, piespiežot sevi fiziskām aktivitātēm. Ģimenes ārste Z. Zitmane un klīniskā farmaceite I. Priedniece stāsta, ka tikt galā ar hronisko nogurumu var palīdzēt:

• Fiziskās aktivitātes. Periodos, kad nogurums mazinās, ieteicams ieviest regulāras, saprātīgas aktivitātes, pastaigas svaigā gaisā, vieglus aerobus vingrinājumus, atpūtas sportu, dārza darbus – vismaz 30 minūtes dienā, atrodot sev patīkamu sportošanas veidu. Fiziskajām aktivitātēm jābūt piemērotām katra veselības stāvoklim un fiziskajai sagatavotībai, sportošana jāsāk pakāpeniski un bez pārspīlējumiem. Regulāras fiziskās aktivitātes ir profilaktisks līdzeklis, kas mazina stresu, uzlabo miega kvalitāti, palīdz mazināt nogurumu, palielina enerģiju un uzlabo garastāvokli.
• Sabalansēts uzturs, kas nodrošina organismam nepieciešamās uzturvielas un mikroelementus. Priekšroka dodama Vidusjūras diētai, samazinot sāls un cukura, alkoholisko dzērienu, kofeīna patēriņu. Ēdienkartē jāiekļauj dažādi dārzeņi, pākšaugi, zaļumi, augļi un ogas, rieksti, zivis un jūras produkti, pilngraudu produkti, olīveļļa, liesa gaļa, piena produkti ar zemu tauku saturu, kā arī pietiekami jāuzņem ūdens. Ja uzturā nelietojat zivis, ieteicams lietot zivju eļļu, kas satur vērtīgās Omega-3 taukskābes. Tāpat ieteicams iekļaut probiotkas saturošus produktus.
• Kvalitatīvs miegs un miega higiēnas ievērošana. Miegam jāatvēl 7–8 stundas ik dienas. Veselīgu miegu veicina vēdinātas telpas, svaigs gaiss, ērta guļvieta, klusums, tumsa, kā arī jācenšas iet gulēt vienā un tajā pašā laikā. Pirms gulētiešanas nevajadzētu ēst, skatīties TV, bet labāk palasīt kādu grāmatu.
• Stresa mazināšana. Centieties apgūt stresa pārvaldīšanas tehnikas, piemēram, meditāciju un elpošanas vingrinājumi. Emocionālā un garīgā pārslodze var būt būtisks faktors, kas ietekmē fizisko pašsajūtu un enerģijas līmeni. Hronisks stress un garīga pārslodze izjauc hormonālo un neiromediatoru regulāciju smadzenēs, kas negatīvi ietekmē miegu, imūnsistēmu un vispārējo veselību. Savlaicīgi vērsieties pēc psiholoģiskā atbalsta, ja jūtat, ka tas ir nepieciešams.
• Kaitīgo ieradumu, piemēram, smēķēšanas, atmešana.

Hronisks nogurums var būt nopietns stāvoklis, taču ar pareizu pieeju un atbalstu ir iespējams uzlabot dzīves kvalitāti un atgūt enerģiju.

Ik gadu 17. maijā tiek atzīmēta Starptautiskā hipertensijas diena. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem hipertensija joprojām ir galvenais riska faktors mirstībai visā pasaulē, kam seko smēķēšana un paaugstināts cukura līmenis. Kāda ietekme ir dzīvesveidam un kāda profilakse jāveic, lai izvairītos no paaugstināta asinsspiediena? Skaidro Veselības centrs 4 filiāles Diagnostikas centrs kardiologs Kārlis Griķis un BENU Aptiekas klīniskā farmaceite Ilze Priedniece.

Jaunu cilvēku vidū, 20 līdz 40 gadu vecumā, hipertensijas ir sastopama vidēji 5–12% gadījumu. Paaugstināts asinsspiediens, kurš netiek ārstēts, jaunībā var novest pie agrīniem kardiovaskulāriem notikumiem, piemēram, miokarda infarkta, insulta un sirds mazspējas attīstības, tāpēc ir ļoti būtiski sekot līdzi savam veselības stāvoklim, savlaicīgi veikt profilaktiskās pārbaudes un rūpēties par savu vispārējo veselību, skaidro kardiologs K. Griķis.

Dzīvesveida ietekme

Visbiežāk (aptuveni 95 % gadījumu) hipertensija ir primāras izcelsmes un tikai 5 % gadījumu – sekundāras, kad tai ir kāds konkrēts cēlonis, piemēram, nieru slimības, vairogdziedzera, hormonāla izcelsme, miega apnoja, u. c. Tas nozīmē, ka multifaktoriālu risku kopums nosaka slimības attīstību. Dažādos pētījumos iedzimtība ar hipertensiju tiek saistīta 35–55% gadījumu, kad kādam pirmās pakāpes radiniekam ir paaugstināts asinsspiediens, taču ļoti reti tas ir vienīgais riska faktors, stāsta kardiologs.

Viens no būtiskākajiem hipertensijas riska faktoriem ir tieši dzīvesveids. Mūsdienās ikdienā mums ir mazāk fizisko aktivitāšu un ir novērojamas izteiktākas digitalizācijas laikmeta sekas, kā arī uzturā uzņemam kalorijām bagātākus ēdienus un dzērienus, turklāt tie mēdz būt tik ļoti pieejami, ka to sagādei reizēm pat nav jāpieceļas no dīvāna vai jāiziet ārpus mājokļa, uzsver K. Griķis.

Simptomi un profilakse

Mēdz teikt, ka hipertensija var piezagties nemanāmi, bez izteiktiem simptomiem, un tā ir taisnība – daļai pacientu asinsspiediens paaugstinās pakāpeniski un organisms laika gaitā tam adaptējas, tāpēc ir iespējams ilgstoši dzīvot, pat nezinot par iespējamajām veselības problēmām, skaidro kardiologs. Hipertensijas biežākās izpausmes ir:

• galvassāpes;
• samazināta slodzes tolerance;
• elpas trūkums;
• pie hipertenzīvām krīzēm arī sāpes krūtīs.

Ja nav lielo riska faktoru (cukura diabēts, hroniska nieru slimība, nav bijis kāds nopietns kardiovaskulārs notikums – infarkts, insults, sirds asinsvadu paplašināšana/šuntēšana), kad vismaz reizi gadā jāveic spiediena mērījumi, tad reizi 5 gados pašiem būtu jāatceras veikt profilaktisko pārbaudi. Par normālu asinsspiedienu tiek uzskatīts mērījums 120–129/80–84 mmHg. 

Tāpat reizi gadā neatkarīgi no veselības stāvokļa būtu jāveic profilaktiskas urīna un asins analīzes ar pilnu asins ainu, bioķīmiju ar nieru, aknu, lipīdu, cukura, elektrolītu un vairogdziedzera funkciju rādītājiem. Ja pacients jau slimo ar hipertensiju, vismaz reizi 3–5 gados jāveic ehokardiogramma (sirds ultraskaņas izmeklējums) un acu pārbaude pie oftalmologa. 

Kardiologs gan hipertnesijas profilaksei, gan pacientiem, kam jau attīstījusies hipertensija, iesaka:

• ierobežot vārāmā sāls uzņemšanu līdz 5 g dienā;
• nesmēķēt un izvairīties no pasīvās smēķēšanas;
• samazināt alkohola patēriņu;
• nepārsniegt  ieteicamo ķermeņa masas indeksu;
• iekļaut ikdienā regulāras fiziskās aktivitātes, kas sevī ietver enerģiskas pastaigas (nūjošana), skriešanu, riteņbraukšanu, peldēšanu, dejošanu, kāpšanu pa kāpnēm (vismaz  150 minūtes nedēļā vidējas intensitātes slodzē vai 75 minūtes nedēļā intensīvā fiziskā slodzē);
• uzņemt pilnvērtīgu uzturu, kas balstīts uz augu valsts produktiem, samazinot dzīvnieku valsts produktu patēriņu. Dienā ieteicams uzņemt 30–45 g šķiedrvielu (no pilngraudu produktiem 250 g), > 200 g augļu,  > 200 g dārzeņu. Sarkanās gaļas patēriņš jāsamazina līdz 350–500 g nedēļā un īpaši minimāli jālieto pārstrādāti gaļas produkti, taču zivis ieteicams iekļaut uzturā 1 līdz 2 reizes nedēļā;
• samazināt saldinātu dzērienu – limonāžu un augļu sulu – patēriņu;
• samazināt piesātināto taukskābju daudzumu < 10% no uzņemtās enerģijas daudzuma;
• izslēgt no uztura pārstrādātus jeb rūpnieciski ražotus produktus.  

Hipertensijas ārstēšana

Ņemot vērā asinsspiediena pakāpi un kopējo kardiovaskulāro risku, ārsta vizītē var tikt lemts par medikamentozas terapijas uzsākšanu. Kardiologs K. Griķis uzsver, ka svarīgākā ir līdzestība un regulāra medikamentu lietošana. 

Pie rezistentām hipertensijām (ja ar maksimālo medikamentu grupu kombinācija neizdodas panākt mērķa asinsspiedienu) iespējams veikt nieru denervācijas procedūru. Ar tās palīdzību tiek pārtraukta nieru aferento un eferento nervu šķiedru impulsu pārvade, iedarbojoties uz tām ar radiofrekvenci. Tā ir pacientam droša metode, ar kuras palīdzību ir iespējams panākt ievērojamu arteriālā asinsspiediena samazinājumu ilgtermiņā. Svarīgi, ka, ārstam un pacientam veiksmīgi sadarbojoties, ir iespējams nodrošināt pacientiem ar hipertensiju pilnvērtīgu dzīves kvalitāti. 

Farmaceita padoms

BENU Aptiekas klīniskā farmaceite Ilze Priedniece skaidro, ka klienti aptiekā bieži interesējas par tonometra iegādi, pareizu asinsspiediena mērīšanu, medikamentiem, ko lieto hipertensijas ārstēšanai, kā arī par sirds un asinsvadu slimību profilaksi. Bieži vien cilvēki uz aptieku nāk ar sūdzībām par sliktu pašsajūtu, galvassāpēm, reiboni, sirdsklauvēm vai nespēku, un aptiekā, izmērot asinsspiedienu, secinām, ka tas ir paaugstināts.

Visbiežāk sastopamā problēma hipertensijas ārstēšanā ir tas, ka pacienti zāles lieto neregulāri vai nepareizi, nelieto visus ārsta nozīmētos medikamentus, maina zāļu devas, pārtrauc zāļu lietošanu, nekonsultējoties ar ārstu, vai neizprot ārsta rekomendācijas. Tāpēc svarīgi zināt, ka ar zālēm saistītos jautājumos var palīdzēt arī farmaceits. I. Priedniece atgādina:

• visi ārsta nozīmētie medikamenti ir jālieto regulāri – katru dienu nozīmētajā devā un režīmā;
• bez saskaņošanas ar ārstu zāļu lietošanu nepārtrauc un devas nemaina. Asinsspiedienu pazeminošie medikamenti tiek piemeklēti katram pacientam individuāli, ņemot vērā blakussaslimšanas, izmeklējumu rezultātus un citas vajadzības. Daudzos gadījumos nepietiek ar vienu medikamentu, lai normalizētu asinsspiedienu, tad tiek lietotas  vairāku medikamentu kombinācijas. Hipertensijas gadījumā bieži tiek nozīmēti medikamenti, kas jau vienā tabletē satur 2 vai 3 komponentu fiksēto devu kombinācijas, tādejādi atvieglojot zāļu lietošanu, padarot to ērtāku, uzlabojot pacienta līdzestību un asinsspiediena kontroli; 
• ar ārstu vai farmaceitu jākonsultējas par pareizu zāļu lietošanu, kad medikamenti lietojami (no rīta vai vakarā), par blakusparādībām un iespējamo zāļu mijiedarbību, sākot lietot jaunus medikamentus vai uztura bagātinātājus;
• uzsākot hipertensijas ārstēšanu, divas reizes dienā jākontrolē asinsspiediens un pulss, savukārt mērījumi jāreģistrē asinsspiediena dienasgrāmatā; 
• mērījumus vēlams veikt uz augšdelma, ērti apsēžoties, atbalstot muguru, kā arī roku atbalstot uz galda virsmas ar plaukstu uz augšu sirds līmenī, manšetes pozīciju pielāgo artērijas atzīmei virs elkoņa locītavas, 5–10 minūtes pirms mērījuma veikšanas ieteicams atpūsties. Mērīšanas laikā nedrīkst runāt, kustēties, kājas nekrusto, savukārt pirms mērīšanas ieteicams apmeklēt labierīcības un izvairīties no stresa. Asinsspiedienu nav ieteicams mērīt pēc ēšanas, dzeršanas, sportošanas un smēķēšanas.