Šodien iestājies degradācijas gadsimts un viens no tā raksturotājiem ir tas, ka būt par māti vairs netiek uzskatīts par godājamu un cienījamu.

Un diemžēl mātes loma vairs neskaitās svarīga un īpaša. Tā nedod šodienas sievietei nekādas priekšrocības un cieņu. (P.S. Man ir četri bērni un savulaik mana tuva radiniece man teica: “Neko jau dižu tu savā dzīvē paveikusi neesi, ja nu vienīgi piedzemdējusi četrus bērnus” Tāds nieks, vai ne? ) Diemžēl! Pat otrādāk – uzliek viņai vairāk atbildības un, atņem brīvību, iztukšo, nomoka u.t.t.

Šodien ikviena māte uz līdzenas vietas var sastapties ar apvainojumiem, ar svešu cilvēku netaktisku iejaukšanos, ar izsmieklu (īpaši, ja viņa nestrādā). Pat mājās viņai nebūs miera – un daudzi vīri izmanto savu nesen dzemdējušo vai vēl stāvoklī esošo sievu neaizsargātību, lai psiholoģiski un fiziski tās iespaidotu. To redzot, bieži vien arī bērni pārstāj cienīt savas mātes un atļaujas teikt aizvainojošus vārdus, rupji aizskart un necienīt. Pat vecāki, kuri it kā visam tam gājuši cauri, kuriem būtu jāsaprot to, kas notiek jaunajā ģimenē, bieži vien jaunajai māmiņai izradās īstākais stress – ar savu piekasīšanos, maisīšanos savu bērnu ģimenes lietās, necienīgiem izteicieniem.

Bet kādreiz, senos laikos mātes diena sākās ar to, ka no rīta bērni viņai paklanījās (tas teikts Svētajos rakstos).

Kādreiz ikviena sieviete sabiedrībā tika cienīta kaut vai tikai tāpēc, ka viņa ir māte – jau ir, vai kādreiz būs. Māte cilvēkam bija kas tīrs, balts, svēts un neaizskarams. Viņas vēlmes un lūgumi tika izpildīti nekavējoties un neapspriežot -pat tad, ja viņa ko pateica asi un nepadomājot. Kad jauns puisis devās projām no sava skolotāja (apmēram 25 gados), pirmā mācība, ko viņam deva kā ceļamaizi, bija: “Cieni savu māti kā Dievu.” Līdzīgi Bībeles baušļiem, vai ne? Tas bija cits laiks un citas attiecības.

Šodien ir laiks, kad cilvēki novērtē tikai to, ko var labi pārdot. Tāpēc bieži vien surogātmātes sabiedrībā ciena pat vairāk kā visas pārējās, jo viņas – malači, ir pratušas nopelnīt, izmantojot dabas doto.

Taču, ziniet, kas tajā visā ir pats briesmīgākais? Mēs pašas tam esam noticējušas. Mēs pašas esam ļāvušas sev iestāstīt, ka būt mātei nav nekas īpašs. Mēs pašas necienām savu darbu un līdz ar to ļaujam arī citiem to necienīt, un mums pat šķiet, ka kaut kur viņiem tomēr ir taisnība. Mēs pašas dažkārt jūtamies vainīgas par to, ka esam “tikai mātes” un nekas vairāk (kaut gan, vai var būt kaut kas vairāk un nozīmīgāk?)

Mēs pašas sevī necienām savu mātišķo sākumu, kaunamies no tā, nospiežam to tāpēc, ka mode to pieprasa. Mēs iestumjam to pašā tālākajā savas personības stūrī.

Mēs jau bērna gados redzējām, ka par savu titānisko darbu no sabiedrības māte var saņemt “milzīgu” atlīdzību (Krievijā mēnesī par 1 bērnu, kurš vecāks par pusotru gadu maksā 150 rubļu “lielu” pabalstu.. Mums Latvijā – paši ziniet. Es varu būt laimīga un aplaimota, ka man valsts par vienu bērnu maksā 34 EUR, jo skaitamies daudzbērnu ģimene :)) Un tā mēs veidojam savu bildīti, kas notiks ar mums, kad kļūsim par mātēm.

Kad es biju maziņa un dzirdēju, ka kāds necienīgi izturas pret manu māti, man sirds vienmēr sažņaudzās kamolā. Es biju mazs bērns, bet man bija ļoti sāpīgi redzēt savas mammas neaizsargātību un bezpalīdzību. Un cik ļoti sāpīgi man bija, kad kāds atļvās viņu aizskart. Es nezinu, kā pati mamma tika ar to galā – droši jau vien, viņa ļoti daudzas lietas bija iemācījusies vienkārši neievērot un ignorēt. Bet bērna acis ir vērīgas. Ko tur daudz mēs varējām darīt, ja nu vienīgi klusējot norīt to visu. Un tā manā galvā iesakņojās doma par to, ka mātes neviens neciena, jo par ko gan tik īpašu arī cienīt, dzemdēt var katra.

Kad es pati kļuvu par māti, tikai tad es sapratu, kas tas par titānisku darbu. Cik tas tomēr ir sarežģīti un, cik zemu šo darbu novērtē apkārtējie. Nekad un neviens nepateiks, ka esi laba māte, ka dari pareizi. Pat no tuviniekiem grūti sagaidīt atzinību un atbalstu, ko gan vēl runāt par svešiem cilvēkiem. Toties katrs uzskata par savu pienākumu aizrādīt, pamācīt un bieži – arī apvainot.

Ja baro ar krūti, droši vien būsi dzirdējusi, ka tev piens nav īpaši trekns, ja bērns lēni pieņemas svarā. Vai arī tas ir pārāk trekns, ja reiz esi nobarojusi tādu apaļu puiku. Ja ar krūti baro vēl pēc gada, tad noteikti būsi dzirdējusi, ka audzini memmes dēliņu. Ja nebaro – tad esi vienkārši briesmīgi slinka māte, kura negrib piepūlēties un atņem bērnam pašu galveno. Ja tavs bērns valkā pamperus, noteikti tev nebūs mazbērnu. Vienam šķiet, ka bērnam karsti, otram šķiet, ka auksti Norūdi – briesmonis. Nenorūdi – nedomā par sava bērna veselību. Un tā turpināt var ilgi. Un mātei sabiedrības acīs nekad nav taisnība.

Tāda ir mūsu realitāte. Prasību jūra, kas karājas virs galvas kā damokla zobens. Pārmetumi, apsūdzības, kritika no visām pusēm, svešu cilvēku balsu murdoņa, kurā ļoti grūti izdzirdēt savējo.

Un daudzas jaunas mammas raksta forumos par to, cik ļoti viņām gribētos pabūt klusumā, lai neviens nespiestu, nepresētu, nekritizētu, lai viņām būtu tiesības pašām dzīvot savu dzīvi savā ģimenē, audzināt savu bērnu tā, kā pati to saprot un vēlās. Pat šeit mēs gaidam kaut kādu atļauju no malas, it ka mums pašām nebūtu tiesību pieņemt savus lēmumus.

Un pēc tam – tad, kad man bija jau 30 gadi, es kopā ar saviem diviem bērniem nokļuvu svētā vietā Indijā – Vrindavanā. Šī ir īpaša pilsēta, jo šeit saglabājušās senās tradīcijas, cik nu tas šodien vispār iespējams – protams, arī Indija šodien degradē. Bet Vrindavanā vēl joprojām valda tā kultūra, kas tur valdīja gadsimtiem sen. Sievietei tur strādāt ir aizliegts, govis brīvi staigā pa ielām, tāpat kā mazi bērni un katru sievieti šeit dēvē par “matadži” (latviski tas būtu – māmulīte) – ar cieņu un paklanoties. Nav svarīgi, vai tas ir divreiz vecāks par tevi pardevējs – vienalga tu viņam būsi “matadži” Viņš tevī redz mātišķo sākumu, ko ciena un tādā veidā pauž savu cieņu. Šeit neviens vīrietis (neskatoties uz to, ka te ir Indija) nepienāks tev klāt, nepieskarsies un pat nemēģinās izteikt kādus nepiedienīgus piedāvājumus. Drīzāk piedāvās tev palīdzību un atbalstu, pat tad, ja tu to neprasi.

Šeit bieži uz mašīnu aizmugurējā stikla var izlasīt uzrakstu: “Sievietes aizsardzība un cieņa pret sievietēm ir mans pienākums un gods!” Un tur es tam ticu, jo nekur citur es neesmu jutusies tik pasargāta un droša – pat naktī viena uz ielas. Un, ja tuk-tuk vadītājs redz, ka esi stāvoklī, viņs tevi ved kā lielāko dārgumu, apbraucot katru bedrīti un akmeni, lēni, nesteidzoties un neskaitot savu peļņu.

Runā, ka Indijā sievietes tiek pazemotas un ir beztiesiskas, bet Vrindavanā es sapratu to, cik ārkārtīgi neaizsargātas un beztiesiskas esam mēs. Jo mēs taču esam kļuvušas vienkārši par instrumentiem citu cilveku mērķu sasniegšanai un par spēļmantiņām kāda rokās. Un pats galvenais, zaudējušas pašcieņu. Mēs esam iemainījušas kaut ko ļoti svarīgu, ko nenopirkt par nekādu naudu, pret krāsainu iesaiņojumu, kurā iekšā ir tukšums. Mēs noticējām, ka mātišķums nav neko vērts. Un, ka māte nav pelnījusi cieņu vien par to, ka viņa ir māte.

Un te nu es arī sajutu pilnā mērā to, cik brīnišķīgi un droši ir būt mātei. Cik daudz tajā enerģijas, spēka un perspektīvas. Kad nav pašmērķis kādam pierādīt, ka neesi tūļa, sliņķe vai liekēde. Te visi to pieņem, ciena un saprot. Un tada dzīve kā pie mums, viņiem šķiet kaut kāds nonsenss.

Kāds ajūrvēdiskais ārsts man tur teica:

«Ja mana sieva strādātu, es nejustos kā vīrietis. Tas būtu mans personīgais zaudējums, ja es būtu atdevis savu sievu, manu bērnu māti saplosīšanai pasaulei. Viņa ir pārāk laba tam visam.»

Un šeit mātes staigā lepni paceltu galvu, kaut seja nedaudz piesegta ar sari malu. Es reiz braucu ar tuk-tuk, kas netīšām ar savu rāmi gandrīz vai aizķēra kādu matadži. Saskrēja desmitiem vīriešu, kas strostēja vadītāju un paralēli mierināja matadži, uztraucoties par viņas pašsajūtu.

Tā izturās pret mātēm ne tikai Indijā, bet arī citas tradicionālajās kultūrās. Itālijā, kur ļoti spēcīga ir katoļticība, vēl joprojām Māte – ir svēts vārds ikvienam. Musulmaņi savas mātes labā ir gatavi kalnus gāzt. Ebreju ģimenēs tieši pēc mātes nosaka dzimtas tīrību un viņa ir dzimtas galva.

Taču laiks rit un kultūra un tradīcijas tiek nomainītas pret tirgus ekonomiku – brīvību it visā un līdztiesību, un rezultatā mums ir tas, kas ir. Mēs pašas labprātīgi piedalamies sacensībās par izdzīvošanu, un ne vienkārši skriet, bet atskriet pirmajai, lai iegūtu atzinību un cieņu. To pašu, kas mums pienākas jau no dzimšanas. Jo mēs esam mātes vai būsim tādas. Un tas viss tikai tāpēc, ka pašas neesam radušas cienīt sevi.

Atceries, ka pasaule ir milzīgs spogulis, kurš atspoguļo mūsu sajūtas un uzstādījumus.

Ja tu pati sāksi cienīt to, ko dari katru dienu (lai cik tas egoistiski arī neizskatītos), tad apkārt ļoti daudz kas mainīsies.

• Ja tavs vīrs dzen tevi strādāt
• Ja par savu darbu tu no vīra nedzirdi pateicību, tikai vienus vienīgsu pārmetumus
• Ja jau pieaugušie bērni pastavīgi tev pārmet un apvaino
• Ja par tevi smejas un sauc tevi par kluksti
• Ja radinieki tevi sauc par liekēdi un sliņķi
• Ja rindās stāvot tu dzirdi izsmējīgus “sadzemdējusi te!”

Tātad tevī dzīvo tieši tāda attiksme pret savu mātes lomu un sevi pašu. Ieskaties savā sirdī un galvā, un tu atradīsi tam ļoti daudz iemeslu. Tu pati sevi necieni un ļauj tā izturēties pret sevi un savu misiju.

Ar ko sākt to mainīt? Iespējams, atbilde tev nepatiks. Jo tev nāksies no jauna iemācīties cienīt savu māti un savu vīra māti. Vienkārši par to, ka viņas devušas dzīvību tev un tavam mīļotajam, un audzinājušas, kā pratušas. Noņemt visas pretenzijas pret viņām, visu neapmierinātību un aizvainojumus. Ieraudzīt tos milzīgos pūliņus, ko tās ielikušas jūsos. Iemācīties būt par to pateicīgai lai kaut vai domās gribētos viņām paklanīties. Un reizē ar to tu ievērosi, ka tevī pašā notiek pārmaiņas.

Ir lieliska paklanīšanās prakse, kas palīdz attīstīt dvēselē šo sajūtu. Kad tu katru dienu sāc un beidz ar fizisku paklanīšanos savai mātei un vīra mātei – to vari darīt raugoties viņu fotografijās. Un šī paklanīšanās ir dziļa, apzināta un pietiekoši ilga. Un tā, minimums 40 dienu laikā. Šo dienu laikā tu sajutīsi izmaiņas sevī. Un nākamais solis pēc tādas atstrādāšanas notiks pats no sevis.

Tu sāksi pavisam savādāk attiekties pret sevi pašu, jo šajā laikā tu atstradāsi sevī ieradumu pamanīt mātes darbu un ar cieņu pret to izturēties.

Daudz var runāt, bet labāk to izdarīt. Tas mainīs attiecības ģimenē, pašai ar sevi un attiecības ar visām citam sievietēm. Tā vai citādi, mēs visas esam mātes un šī enerģija (atšķirībā no seksuālās) mūs vieno un stiprina.

Ar sievieti, kura iemācījusies cienīt sevi un ieguvusi iekšējo spēku, vairs nevar manipulēt un tai neko vairs nevar uzspiest. Un visi, kuri vēlas izgāzt savu žulti, aizies pa citu ceļu, sajūtot viņas iekšējo spēku (un tici, mātes spēks ir miljoniem reižu lielāks par parasto sievietes spēku!). Un visi tie, kuru sirdīs ir mīlestība, gluži dabiski pievilksies šādai sievietei.

Vai gan “cieņa pret māti” var būt tāda nevajadzīga, novecojusi, nemoderna lieta? Vai arī tas ir pamatu pamats un sākumu sākums, vārti uz jaunu, labāku dzīvi un glābšanas laiva no grimstoša kuģa? Katra no mums izdarīs savu izvēli.

Autors: Olga Vaļajeva no grāmatas “Sūtība būt mammai”