Kā tu domā – vai tava karjera ir bijusi likumsakarīga?
Jā, tas viss, kas ar mani noticis, ir bijis cieši savstarpēji saistīts. Bērnībā mans sapnis bija kļūt par flautisti. Man flautas spēlē veicās ļoti labi, bet tad nāca trakie tīņu gadi, un flautas spēlēšanu es pametu novārtā. Daudzi domā, ka mani ļoti ietekmējis tētis, bet patiesībā tā nav. Godīgi sakot, viņš pat tā īsti nemaz negribēja, lai es kļūstu par mūziķi, jo viņš zina, cik tas ir grūti un ka Latvijā ar to ne vienmēr iespējams nopelnīt. Tomēr man ar tēti ir bijuši arī daudzi emocionāli un ļoti sirsnīgi koncerti. Mēs nodziedājām kopā divus gadus, un tas bija tāpēc, ka cilvēki gribēja mūs redzēt dziedam kopā. Bet man bija jāiet savs ceļš, un tagad es to eju. Šobrīd lielāko daļu mana laika aizņem gatavošanās Eirovīzijai – man šķiet, es īsti vēl nemaz neaptveru, kā tur būs, taču jau tagad jūtu milzīgu atbildību.
Kā iespējams skatuves karjerā tikt tik tālu?
Domāju, ka lielākoties tam visam pamatā ir darbs. Protams, jābūt jau arī nedaudz talantam, tomēr talants var būt tikai neliela daļa no panākumu atslēgas. Jo, ja mēs talantu neattīstīsim, tas ātri vien pazudīs. Noteikti karjerā liela nozīme ir arī veiksmei un tam, ka esi īstajā vietā īstajā laikā. Svarīga ir arī ticība sev, gribasspēks un motivācija ko darīt. Es, piemēram, jau otro gadu Austrumu kalendāra Jaunā gada iestāšanās dienā sarakstu savu mērķu lapu, līdz ar to arī konkrētāk definējot mērķus, ko vēlos sasniegt, un vēlmes, ko piepildīt. Pat tad, ja tu šos mērķus zini un turi prātā, uzrakstot tos, tie tiek noformulēti konkrētāk un palīdz mums koncentrēties uz ieceru sasniegšanu.
Kā tu jūties, kad redzi sevi no malas?
Šķiet, es uz sevi vispār neprotu objektīvi skatīties. Es parasti esmu izvairījusies no sevis analizēšanas, jo zinu, ka man kaut kas nepatiks. Taču saprotu, ka ir jāiemācās to darīt, lai varētu sevi pilnveidot. Ja tu neskaties uz sevi no malas, tu nevari redzēt savas kļūdas. Nedrīkst dzīvot ilūziju pasaulē, nestrādāt ar sevi un iedomāties, ka viss ir perfekti. Bet tas, protams, nav viegli. Kad pēc Eirovīzijas skatījos savu priekšnesumu, domāju – ārprāts, cik man vēl daudz ir jāstrādā! Lai gan es ieguvu pirmo vietu, redzēju, ka darba pie priekšnesuma vēl ir daudz. Tāpēc esmu sapratusi, ka man ir jāsaka milzīgs paldies visiem maniem atbalstītājiem, kuri tik ļoti man tic. Tā sajūta, ko izjūti brīžos, kad tavu veikumu novērtē pozitīvi, nav vārdos aprakstāma. Piemēram, kad pēc saviem "Dvēselīte" koncertiem dzirdu skaļās publikas ovācijas un redzu, kā cilvēki no aizkustinājuma raud, es saprotu – tā dēļ vien ir vērts strādāt. Tie tiešām ir ļoti emocionāli brīži.
Bet ko tu dari, lai tiktu pāri kritikai?
Kaut arī zinu, ka man būtu jāuzklausa dažādi viedokļi, es cenšos nelasīt komentārus internetā. Jo tieši tur viedokļi mēdz būt visnegatīvākie. Pēc uzstāšanās Latvijas Eirovīzijā man daudzi zvanīja un rakstīja, lai izteiktu savas domas par manu sniegumu. Protams, bija gan uzslavas, gan arī kritika. Es uzklausīju cilvēku viedokļus un daudz no tā arī ieguvu, jo no kritikas ir jāmācās. Kādreiz visu uztvēru asāk. Tagad esmu priecīga par to, ka protu uztvert lietas vienkāršāk, jo, uzklausot dažādus viedokļus, daudz ko var arī iegūt.
Tu pieminēji trakos tīņu gadus, kādas dullības tu tajā laikā esi strādājusi?
Kā jau visiem, arī man ir paticis darīt dažādas trakulības. Esmu bēgusi no mājām, neklausījusi vecākus, spītējusies un visādi palaidņojusies. Atceros, ka mēs ar māsu pirms kādiem Līgo svētkiem par sadarītām palaidnībām bijām ieslodzītas dzīvoklī. Tomēr tas mūs neatturēja aizmukt no mājām un svinēt Jāņus iepriekš plānotajā ballītē. Par to mums tētis uzlika mājas arestu uz nedēļu, taču tieši tajā nedēļas nogalē mums ar draugiem bija ieplānots brauciens uz Latgali. Protams, uz to braucienu mūs nelaida, tāpēc nekas cits mums neatlika, kā vien aizmukt atkal. Tomēr tā bija arī pēdējā reize, kad bēgām no mājām. Ja tā padomā, man ir bijuši arī tādi laiki, kad ilgstoši bastoju skolu – atklāti sakot, pat divu nedēļu garumā. Tajā laikā man bija pat jāiet uz pārrunām ar sociālo darbinieku. Tomēr arī tas periods beidzās, un viss ievirzījās normālās sliedēs. Starp citu, man joprojām patīk darīt trakas un ekstrēmas lietas – braukt ar ūdensslēpēm, skrituļot, slidot, esmu lēkusi arī ar gumiju.
Kas tavā dzīvē šobrīd ir vissvarīgākais?
Šobrīd man vissvarīgākais ir saprast sevi. Saprast, kas īsti es esmu. Man ir pienācis tāds ļoti izteikts sevis meklēšanas posms. Man ir nozīmīgi saglabāt ticību sev, un es zinu, ka pie tā visu laiku ir jāstrādā. Jo, kaut arī lielākoties man liekas, ka viss dzīvē ir skaisti, reizēm man uznāk sajūta, ka es taču īsti nemaz neko nezinu. Bet droši vien jau tā ir visiem.
Kāds ir lielākais sapnis un mērķis, ko līdz šim tev savā dzīvē ir izdevies piepildīt?
Iegūt klausītāju un tautas mīlestību. Piedzīvot tos brīnišķīgos atzinības mirkļus, kad man pasniedz ziedus pēc koncerta. Tas man ir kā skaists sapnis. Es savos koncertos ieguldu sevi visu, visu savu sirdi, un, kad pēc koncerta redzu, ka cilvēki mani ir sapratuši, tā ir tāda sajūta, pilnīga eiforija! Protams, vēl viens no lielākajiem dzīves mērķiem man ir ģimene. Tas gan vēl nav piepildījies, bet domāju, ka noteikti piepildīsies. Taču, jo tālāk eju, jo vairāk sāku domāt, ka karjeru ar ģimeni apvienot ir teju neiespējami vai arī tas ļoti grūti. Šobrīd jau kādu laiku man nav attiecību, un esmu nolēmusi, ka šo vienatnes posmu es izbaudīšu, vairāk laika veltot sev. Ir bijis tāds laiks, kad es ļoti centos, lai otram cilvēkam ir labi, tajā pašā laikā mazāk domājot par sevi. Tagad es zinu – man jāpadzīvo vienai, jāiepazīst sevi un jāsaprot, kas esmu. Man šķiet, ka tikai tad, ja cilvēks to ir sapratis, viņam var sanākt veselīgas attiecības ar citiem.
Kur tu smelies enerģiju?
Tā noteikti ir mūzika. Man ļoti patīk klausīties labu mūziku, tā man dod spēku. Man vienmēr no mūzikas pakrūtē lido tauriņi! Atliek vien uzlikt kādu labu disku, un mani pārņem tāda sajūta, ka esmu tikko iemīlējusies! Kad esmu galīgi izpumpējusies, tad visu dienu guļu mājās, atpūšos un palūdzu draugiem, lai atved man ko ēdamu. Jo dienās, kad iekrīt daudz izrāžu un koncertu, es tiešām nogurstu no sabiedrības. Tad man ir svarīgi būt vienai, lai saprastu sevi un atpūstos no citiem.
Kā tu ar sevi strādā?
Godīgi sakot, pēdējā laikā arvien biežāk domāju, ka man būtu jāsāk nodarboties ar meditāciju vai jogu. Tas noteikti mani padarītu mierīgāku un nosvērtāku, turklāt tas man arī palīdzētu noņemt stresu un tikt galā ar satraukumu, kas rodas pirms kāpšanas uz skatuves. Man ļoti palīdz tas, ka varu no sirds izrunāties ar savu psiholoģi. Ar viņu tiekos jau gadu, un, pateicoties mūsu sarunām, esmu labāk sākusi sevi izprast. Protams, es arī daudz lasu grāmatas un intervijas ar dažādiem cilvēkiem.
Man nav brīža, kad varu apstāties. Jo vairāk es izdaru, jo vairāk redzu, kas vēl būtu darāms. Īsti neizprotu tos cilvēkus, kas brauc prom no Latvijas un apgalvo, ka te jau nav ko darīt. Man nebūt tā nešķiet! Man ir tik daudz ideju, ko gribētos realizēt tieši šeit, Latvijā. Es vēlos attīstīt sevi, pilnveidoties, mācīties un vēl daudz ko sniegt citiem.
Ar Aishu sarunājās Anda Bīriņa
Foto: publicitātes foto
