Sveikas meitenes! Iestājoties pavasarim saskāros ar problēmu – pavasara virsdrēbes. Visi vecie mētelīši un virsjakas jau apnikušas, bet veikalos neko piemērotu nespēju atrast, viss tāds inčīgs, vairāk skolniecēm piemērots. Nejauši uzdūros LORETA (www.loreta.lv) veikalam A.Čaka ielā, tajā ir ļoti liels virsdrēbju klāsts (starp citu, ir daudz lielo izmēru). Iesaku tajā ielūkoties visām, kas meklē kvalitatīvas un sievišķīgas virsdrēbes.

Vēls vakars, dodos Mola virzienā, jo zinu, ka rimi tur strādā arī ilgāk par 21:00, nogurums, bijusi gara diena, bet ieejot veiklā visas maņas tā kā atdzīvojas, jo priekšā izskatīgs, apburošs vīrietis, ar skaistu smaidu un viens – vismaz nemanu tuvumā nevienu, kas būtu ar viņu kopā. Nogurums pārgājis, apjūku pat no saviem plāniem par vēlajām vakariņām un aizmirstu ko vēlējos pirkt, sāku klīst pa veikalu un mūsu skatieni ik pa laikam satiekas 🙂 parādās smaidi 🙂 un paldies Dievam, tik vēlā vakara stundā darbojas tikai viena kase, esam rindā viens aiz otra, viņš man priekšā, veicam pirkumus, un es jau domāju, ka flirts beidzies, tā arī īsti nesācies 🙂 Bet vīrietis tā ap 38, laikam labi audzināts, piedāvājas manu iepirkumu maisu aiznes līdz mašīnai(tas nekas ka mans iepirkuma maiss ir tik mazs, ka pat bērnudārza vecuma bērns varētu to panest) bet kā redzams džentelmenis, jauki, viegla saruna, iepazīšanās, izrādās Ēriks ir šis pieklājīgais kungs… vēl paris teikumi un viss flirts beidzies ar teikumu, ka ja mums ir tik vēli iepirkšanās paradumi, tad kādreiz vēl satiksimies… it kā nekas sevišķs, un esmu aizņemta sieviete, bet ir tik patīkami sajust, ka kādam tu vari iepatikties arī pārtikas veikalā, lai arī tam nav nekāda turpinājuma :)….

sveikas meitenes 🙂 gribēju noskaidrot, varbūt kāda redzējusi, kur pārdodas tādas sieviešu bikses ar paplatu stakli.. nu tādas kā tiem reperiem 😀 bet tikai tādas auduma.. nu zināt, tās kas tagad it kā "modē" 😀 kāda saprata ko vēlos noskaidrot?

pirmdien kārtējo reizi sēdēju sporta klubā un gaidīju nodarbību. sēdēju pie loga un vēroju garām ejošos cilvēkus. pamanīju sievieti (~35-40 gadi), kurai pie somas bija piesieta oranžmelnā lentīte (e) okupantu lentīte. šī lentīte manī izraisa agresiju. bija gatava iet ārā un ar to lentīti nožņaugt viņu. ja jau viņiem nepatīk Latvijas valsts iekārta, tad viņi droši var vākties prom no šejienes, nevienus viņus šeit netur. man nav nekas pret krievu tautības cilvēkiem, kas izrāda cieņu Latvijas valstij, nevis d*rš par viņu, nu ko tu dzīvo te?! ir viens risinājums – čemodāni, stacija, dzimtene! esmu ļoti dusmīga…brr..vienkārši riebjas…

he he tikko Sunce uz vienu manu teikumu atbildeja ka steiga ir muusu dzive tapec arii tads nosaukums.. jo 100% piekritu. dazreiz apstajos un nodomaju- un kaapec/ kapec mes skrienam ,raujamies uz visam puseem ,lai visu paspetu? lai vakaraa uz divam studinjam apsestos un atpustos pirms mes iemiegam lai atkal saktu nakamo ”skrejamo” dienu? bet tad atkal pienak tadas nedelas nogales kada man bija sho un liekas- jaa taa skriesana ir to veerta,ja ir iespeja pavadit tik forshas divas dienas neraizejoties par neko. sestdien aizgajam uz vakarinjam un paris kokteiliem ar mana mr kolegiem,pa dienu gajam ieprkties,pirkam man kaazu ”outfitu” . nopirku gan pasai svingai ceremonijai gan nakamaj dienai. esu apmierinata ,doamju ka bus smuki. vismaz zinu ka manejam tiesam patiks,jo vins palidzeja izveleties. un visu svedienu darijam- pilnigi neko!!!! es pat no pidzamas neizlidu,abi dzivojam pa majam,taisijam est,smejamies,skatijamies tv…. izbaudijam katru minuti. Vakar maneejais apsolija ,ka vinnes miljonus lai mes varam dzivot neskrienot,lai es varu atvert mazu makslas galeriju un baudit dzivi,bez uztraukumiem ha ha … taa.. kas vel pa shim dienam ir noticis? vienojamies par kopa dzivoshanu. vienojamies,ka ievaksimies dzivot kopaa kkur uz rudens pusi,tad jau arii bus gads kopsh esam kopaa,un nebus ta ka mes visu parak sasteidzam. vienojamies ka abi izvaksimies no esoshajiem dzivokliem un atradisim jaunu kopigu- kur sakt savu kopdzivi. lai varam teikt ”mes ievaksimies kopa” nevis man vai vinajm butu jasaka ”es ievakshos pie vinjas”. izleemam arii datumu kad abi lidosim uz lv- 20.julijaa. rita iegadasimies biletes. nevaru sagaidiit kad es vareshu vinam paradiit savu dzimteni. (l) pa shim dienam notika ari kada loti loti nepatikama lieta,skumja lieta ,bet par to runat sheit negribas.. kapec vispar pieminu? lai paraditu ka es neuzskatu ka dzive ir viens rozu lauks, es pati piedzivoju nepatikamas lietas,kuras loti saap, bet es meginu darit visu lai tam tiktu pari. shini gadijuma- esu kopa ar savu miloto cilveku cik vien daudz iespejams,lai vinam sniegtu moralu atbalstu. un es ticu ka tas palidz (l) (l) kapec soreiz tada bilde? jo citas shitai pc nava 😀 ha ha esu koledza un vieniga ko vareju dabut ir shitas- pashai tiri labi patiik. jau pagajushoreizi runajam par ”tizlum” bildeem. tad nu te velviena. es citigi kko meginu statiit 😀

Es vakar redzēju savu labāko draudzeni raudam. Lielas, sāļas asaras ritēja no viņas zilajām, skumjajām acīm, iezīmējot līnijas, kādas lietus tērces mēdz atstāt pamestas mājas netīrajos logos, uz kosmētikas klātajiem vaigiem. Viņa tiešām izskatījās pamesta, vientuļa un tuvu sabrukumam. Es gribēju pieiet klāt, apskaut un mierināt, taču jutu, ka viņai vajag izraudāties. Pazinu viņu jau sen un zināju, ka tas ir viņas līdzeklis, kā palaist vaļā visu to, kas laika gaitā sakrājies, lai rīt no rīta atkal spētu uzkrāsot savu smaidu, uzlikt gaiši rozā brilles un uzvilkt optimisma ķiveri, kas viņu sargāja no dzīves spērieniem. Ķivere bija pati svarīgākā viņas aizsardzība, jo, ja arī dzīve viņu nospiež uz ceļiem, sit un dursta, viņa spēja skaidri domāt, jo prāts bija drošībā. Tāpēc arī viņas sirds bija rētaina un daudz cietusi, jo dzīvei patika pārbaudīt viņas izturību, liekot pārvarēt ne tikai dzeloņstiepļu laukus, bet arī pa reizei viņas tuvumā nomest kādu granātu. Taču retais pazina viņas rētas. Lielākajai daļai pietika redzēt viņas smaidu, neiedziļinoties, vai tas bijis īsts vai samākslots. Kā jau tas piederēja apkārtējo mentalitātei, neviens nelīda viņas dvēselē. Bet patiesi, sirdij nebija nekādas aizsardzības, pat īstu durvju ne. Kā milzīgā bezpajumtnieku patversmē, viņa ļāva tajā ieiet visiem. Daži palika, izvēloties sev piemērota izmēra istabas ,un izkrāsoja sienas, ienesa savas mēbeles, un piekāra gleznas, tā pierādot, ka tik drīz prom netaisās. Un dēļ šiem cilvēkiem viņa dzīvoja, tiem, kas piepildīja viņas sirdi ar skaistām lietām un sajūtu, ka viņa nav viena šajā skarbajā pasaulē. Taču bija arī tādi, kuri ienāca, pārlaida nakti, saņēma bezmaksas maltīti un, lādot visu pasauli it kā tā būtu kaut ko parādā, izmetās pa durvju ailu, namamātei atstājot vien vainas sajūtu, ka droši vien viņa pati ir īslaicīgo iemītnieku aizbaidījusi, nebūdama gana laba, laipna un dāsna. Un ne jau visi cauri gājēji, kas viņu pameta, kad krējums bija nosmelts, apmierinājās tikai ar kliegšanu. Tādu gan nebija daudz, bet daži bija izcēlušies ar īpašu cietsirdību pret viņas slēpti trauslo dvēseli. Izpostījuši visu savā ceļā uz durvīm, nereti nozogot kādu no viņas mīļākajām lietām un atstājot, netīras, neglītas pēdas uz viņu kopējām, skaistajām atmiņām, šie personāži atstāja viņu pussagruvušas mājas priekšā, neizjūtot nekādu žēlastību. Un pat pēc visa tā viņa neierakstīja viņus melnajā sarakstā. Izrāva dunci no muguras. Piedeva. Un aizmirsa. Jā, patiešām, viņas rokas vienmēr bija aukstas, taču par spīti visam – sirds silta. Kamēr domās rakņājos viņas dvēselē un prātoju par manas draudzenes asaru iemesliem, tās viņas seju bija padarījušas līdzīgu kūstošai vaska figūrai. Acu ēnas un skropstu tuša, kura reiz bija piedevusi papildu izteiksmīgumu viņas skatienam, vaigu sārtums, kura uzdevums bija izcelt viņas vaigu kaulus, un lūpu krāsa, bija aizskaloti līdz ar sāļajām pērlēm no viņas acīm. Tagad vienīgais sārtums bija viņas noraudātās, asinīm pieplūdušie acu baltumi, bet izteiksmīga nu bija visa seja kopumā. Tādu ieraugot, nebija šaubu, ka dvēselē bija noticis sprādziens. Viņa nievājoši skatījās uz mani un skarbi slaucīja asaras, vēl vairāk padarot sevi līdzīgu izcilātai padauzai. Tā kādu mirkli mēs viena uz otru skatījāmies, līdz viņas seja atkal sašķobījās sāpēs un asaras atsāka savu ceļu pār viņas vaigiem, es nopratu, ka viņa atcerējās, par ko bija raudājusi. Man ienāca prātā, ka varbūt vajadzētu piezvanīt kādam no viņai tuvajiem cilvēkiem, taču baidījos, ka viņa man nepiedos, ka būšu uzkrāvusi kādam citam viņas problēmas. Tāpēc es vēroju, kā viņa spēlējās ar savām asarām – ļāva tām krist uz delnām, vannas istabas flīzēm un pilēt izlietnē, visur atstājot mazus, duļķainus apliecinājumus, ka arī viņas sirds reizēm nespēj izturēt visu, kas ar to ir noticis. Tad mēs atkal saskatījāmies un es sapratu! Viņai gribējās, lai kāds viņu pažēlo. Ne jau sākt izķidāt viņas dzīvi un kārpīties pa netīro veļu, meklēt risinājumus un vēl beigu beigās piebilst, ka viņa pati ir pie visa vainīga un vienīgā kaut ko var mainīt, bet gan vienkārši paņemt azotē un caur viņas šņukstiem uzklausīt, cik dzīve ir netaisna, un piekrist katram viņas vārdam, ka viņa tik daudz dzīves sitienu nav pelnījusi. Vienkārši pažēlot un pēc tam aizmirst, ka tas ir noticis. Tā kā biju tuvākā, uzticamākā un vienīgā persona tuvumā, es viņu pažēloju. Piekrītoši māju ar galvu, kad viņa sūdzējās, un maigi susināju viņas dvēseles plūdus. Pēc šīs atklāsmes un mierināšanas es nomazgāju rokas, seju, iztīrīju zobus un, izslēgusi gaismu, atstāju spoguli tumsā, lai no rīta to atkal sastaptu, kad uzkrāsošu savu laimīgo seju, uzvilkšu savu spoži nopulēto optimisma ķiveri un tajā uzsmaidīšu savai labākajai draudzenei.

Sveikas, pastāvīgās iemītnieces un nesenās atklājējas, sievietes, kuras vēl jūtas kā meitenes un meitenes, kuras jau jūtas kā sievietes! Pavasaris šogad uz mani savādi iedarbojies. Jūtos kā kaķene kaķu laikā, kura runča vietā meklējas, kur izpausties grafiskā veidā. Tā nu ir sanācis, ka šodiena laikam būs tā maģiskā diena, kurā es pirmo reizi jums pavēstīšu par savu eksistenci, taču turpmāk – dalīšos savos pasaules vērojumos un literārajās izpausmēs, kā arī uzklausīšu jūsu piezīmes, iespaidus un kritiku. Esiet saudzīgas, esmu vēl jauna! 🙂

Jā, uz pasaules patiešām pastāv lietas, kuras viņi- vīrieši aizvien vēl nespēj izprast, kaut gan man personīgi šķiet, ka viņiem vienkārši tās negribas izprast 😎 Pirmā lieta ir – Vīrietis mednieks. Cik aplams uzskats, un to, loģiski, tikai sieviete spēj saprast. 😛 Neviens vīrietis, lai arī par cik labu mednieku viņš sevi neuzskatītu, neiekaros sievieti, ja viņai viņš kaut mazliet, bet jau sākotnēji nebūs iepaticies. Esmu dzirdējusi klejojam baumas par situācijām, kur it kā vīrietis spējis iekarot sievietes sirdi ar savu neatlaidību, mērķtiecību un burvīgo attieksmi, kaut arī sākotnēji viņš šai sievietei pat nav paticis. Absurds, ko spēj izdomāt un mums sievietēm iebarot tikai pats vīrietis. Nez kāpēc, ja vīrietim sieviete sākotnēji nepatīk, tad nekāds sievišķīgais šarms, koķetēšana un citas sievišķīgās viltības uz viņu neiedarbojas, tad kāpēc gan lai ar sievietēm būtu savādāk? Es pieturos pie uzskata, ka tikai sieviete ir patiesā medniece, bet atšķirībā no vīrieša, viņa izvēlas upuri un ļauj sevi „nomedīt”, radot iespaidu, ka to visu ir paveicis viņš. Ja vīrietis sievietei nepatiks, viņš varēs kaut vai iztiepties un sarauties, bet nekas viņam nesanāks no veiksmīgajām medībām. Galu galā, Vīrieši, atzīstat reiz to! 😀 Ja sieviete saka „Nē”, tas nozīmē „Jā”. Kārtējais mīts ko izdomājuši vīrieši, nespējot sasniegt savus mērķus. Es viennozīmīgi varu apgalvot, ka, ja sieviete saka „Nē”, tad tas 50% gadījumos patiešām nozīmē „Nē” un 50% tas nozīmē „Varbūt”. 😀 Te nav nekāda sakara ar piekrītošo „Jā”. Varu droši apgalvot, ka gribot pateikt „Jā”, sievietes bieži izvēlas koķetīgo „Varbūt’. Tas taču ir tik elementāri ! 😀 Kas te nav saprotams? 😀 Ja sieviete jautā : „Kā es izskatos, bet godīgi!”, tas absolūti nenozīmē, ka viņa vēlas godīgu atbildi. Viņa vēlas, lai jūs tieši šajā brīdī apbērtu viņu ar ticamiem komplimentiem. Pie šī paša var pieskaitīt vēl daudz un dažādu jautājumu, teiksim kā : „Vai es neesmu mazliet pieņēmusies svarā?”, „Vai tava bijusī meitene bija skaista?” „Vai baltā krāsa mani nepadara resnāku?”, u.t.t. Loģiski, ka vienīgā un pareizā atbilde ir patiesa sašutuma un pārsteiguma izdvestā: „Mīļā, kā tev kaut kas tāds varēja ienākt prātā?!!! Tu esi pati skaistākā un iekārojamākā sieviete, kādu es jebkad esmu redzējis ! ” Ticiet man, šāda attieksme pret viņu var vainagoties ar kaut ko interesantu un aizraujošu naktī pret jums 😀 Diezgan smagi ir izprast frāzi „ Un nemaz nemēģini man vēl kādreiz zvanīt!” Ir divi varianti: Jūs viņai esat tā apnicis, ka viņa patiešām jums aizliedz viņu jebkad vēl traucēt un otrs, jūs viņu esat tik ļoti aizvainojuši, ka vienīgā iespēja visu veiksmīgi atrisināt ir NEKAVĒJOTIES piezvanīt. 😀 Galvenā problēma ir atšķirt pirmo variantu no otrā „Viņi mīl vienas, bet apprec citas” Šoreiz varu teikt, ka vīrieši no sievietēm šajā jautājumā maz atšķiras. Arī sievietes bieži vien iemīlas sliktajos puišos, bet apprec stabilos, gādīgos un tos, ar kuriem jūtas droši. Tomēr, ja ir vēlme savai sievietei palikt kā pēdējam vīrietim viņas mūžā, atmetiet savu gādību, konservatīvismu un pārspīlēto maigumu un šad tad, pamatīgi pārsteidzot viņu, pārtopiet par slikto puisi, nu, vismaz vakaros, pirms gulētiešanas. Ja sieviete, izvēloties sev vīrieti, pievērš uzmanību materiālajam stāvoklim, tas vēl nenozīmē to, ka viņa ir mantkārīga izmantotāja, iespējams, ka šīs sievietes izpratnē vīrietis un nauda ir līdzvērtīgs jēdzienam vīrietis un prāts. Un es personīgi neredzu nekā nosodoša tajā, ka sieviete izrāda interesi ne tikai par vīrieša izskatu, bet arī par prātu, bet ja jūs mulsina tas fakts, ka prātu sievietes mēdz skanēt caur naudas maku, tad sagatavojiet laicīgi visas jūsu diplomu noskanētas kopijas un nēsājiet tās līdzi 😛 Tikai tas, diemžēl, neko labu par jūsu prātu neliecinās 😀 "Vīrietim jābūt nedaudz skaistākam par mērkaķi". Kārtējais vīriešu izdomātais mīts, kurš absolūti nesakrīt ar mūsdienu "mērkaķu" prasībām. Ja jau vīrietis vēlas sev blakus skaistu, koptu, gudru un visādi citādi neatvairāmu sievieti, tad tie, kas ir no "mērkaķu" slāņa var iet atpūsties. Sievietes meklē sev blakus stipri līdzvērtīgus partnerus un pilnīgi noteikti neviena sieviete sevi par mērkaķmāti neuzskata :)Ja esat par slinku sevi savest kārtībā, dzīvojiet viens vai mainiet orientāciju, bet neizplatiet pa pasauli smieklīgus mītus par to, kādam jābūt vīrietim. 😛 P.S. Turpinājums sekos….

Ietekmējos no diskusijas! 😀 😀 Pabarojiet manu ziņkārību un iedomību: tātad – kādu jūs mani iedomājaties? Izskats, vecums, raksturs?? 😀 Tās, kuras zina – var nestāstīt, kā izskatos, bet gan uzrakstīt, kādu bijāt mani iedomājušās pirms tam! 🙂 Jau iepriekš pateicos par viedokļiem! 😀 😀

Pieņemu AVON pasūtījumus no 6. kataloga, Rīgā. www.avon.lv vai arī ja ir vēlme varam satikties un katalogu parādīt taustāmā veidā. Ja ir interese vai jautājumi par šo kosmētiku, tad droši jautājiet un ziņojiet man uz epastu. 😉 milkey-way@inbox.lv

Sveikas cienījamās dāmas! Vēlos Jums piedāvāt melnas platformas kurpes. Precīzāk sakot es viņas pārdodu. Pilnīgi jaunas. Tad rodas jautājums vai tik tur nav kāds āķis, kapēc jāpārdod jaunas kurpes? Nē āķa nav! 🙂 Man viņas tik ļoti patīk, bet nav kur likt, jo neder :%27-( diemžēl. Pasūtīju šīs kurpītes par Ls 35 taču esmu ar mieru tās pārdot par Ls 27 😉 Papēdis – 13cm Platforma – 5cm Izmērs – 37/38 Krāsa – Melna Kontakti: mob.-26246107, draugiem.lv-Madara Solopa. Dzīvoju Ventspilī, taču ja būs nepieciešams varam satikties Rīgā, tas nu gan problēmas nesagādās.Gaidīšu ziņu un tad vienosimies 😉 Ja vēlaties redzēt vēl bildes rakstiet draugos, aizsūtīšu.

rakstu,jo esmu jau nogurusi no visiem tiem jautaajumiem…Tu veel neesi dzemdeejusi? nu kad tad uz slimniicu? kad tad mazajam bija jaabuut? ehhhh…. ar pirmo puiku bija tas pats, puikinjsh izdomaaja,ka puncii ir tik labi un eerti un piedzima 42.nedeeljaa. ar sho mazo mus jau 10dienas paarstaigaatas…ceturdien vecmaate man veica Membrane Sweep (piedoshanu, bet nezinu kaa to latviski sauc), principaa shai procedurai visu vajadzeeja nedaudz paatrinaat, bet man pat nav sajuuta,ka dzemdiibas vareetu saakties. ja liidz pirmdienai mazais neizdomaas,ka ir laiks, tad otrdien mees ejam slimniicaa uz stimuleeshanu(dikti negribu stimuleetas dzemdiibas, taapeec ceru ka mazais tomeer izdomaas,ka ir laiks)ar viirinju arii kaartiigi paseksojam, izeju pastaigaas( vecmaates ieteikums) bet nekaa- mazajam tik eerti puncii,ka veel bikuciit veelas tur uztureeties. labi daamas, lai jums jauka nedeeljas nogale, bet es turpinaashu gaidiit savu otro zikjeri 😉 (l)

wiiiii…. Esu super prieciga. Vakar dabuju graded unit rezultatus,bija pirmaa ko isauca klasee lai saņemtu vertejumu.biju tik loti uztraukusies,bet izradas bez pamata, dabuju- A. esu tik looooti prieciiga. tagad palicis tikai diplom-shows. un tad viss… jamekle pilnas slodzes darbs. resultatu sanemsanu manejie pataisija vel foshaaku. gan vecaki gan Mr . vakar maneejais mani sagaidija ar pukeem + superigaam vakarinaam un shodien vecaki mani lutina. tik forshi (l) (l) (l)

Apskatiet ludzu www.mandarinshoes.co.uk, un cainesfashion.co.uk, tur Jus atradisiet kurpes un zabakus visas varaviksnes krasas, un caines lether adas jakas interasantos stilos un galvenais popularas krasas, pat zala krasa, jo jaku zala krasa drizuma taisos iegadaties, tieshi caur sho majas lapu un gaishi bruno ar knopkam, interesanta un klasiska 🙂 😎 😉

Lasītāj, vai Tu kādreiz esi lasījis grāmatu, kura Tevi tā iespaido, ka ir nācies raudāt? Ja Tev tā ir gadījies, es priecātos, ja Tu dalītos ar mani šajās izjūtās. Es tikko pabeidzu lasīt Lindas Laplantes romānu "Daiļā Mafija". Esmu noraudājusies un līdz sirds dziļumiem iespaidota, nekad nedomāju, ka grāmata mani var ietekmēt tik ļoti. Patiesībā romāns nebija par saldsērīgu mīlestību, kā filmas, kuras skatoties manās acīs ir asaras. Tā ir par mafiju, feminismu, nodevību, ģimeniskumu, mīlestību un draudzību. varētu pat teikt, ka ir apvienots viss, kas ir svarīgs jebkuram cilvēkam, balstoties uz apbrīnojami piesātinātu stāstu. Spēcīgi izjust katra personāža autoritāti ir pats galvenais uzdevums, lai šis skumjais, bet varonības pilnais stāsts ietekmētu jebkuru lasītāju. Es zinu, ka vēl ilgi dzīvošu kopā ar varoņiem, kas mani ar sevi ir iepazīstinājuši ļoti tuvu un zinu, ka jebkurā dzīves situācijā es atradīšu kādu personu, kas līdzinās grāmatā aprakstītajiem tēliem. Lasītāj, izlasi to, es Tev silti iesaku un arī Tu sapratīsi, par ko es runāju 🙂

Šodien tāpat kā citas dienas nebiju diezgan oriģināla savā pusdienu ēstuves izvēlē. Laikam es vispār nemēdzu būt oriģināla lietās, kuras esmu jau pārbaudījusi un atzinusi par pietiekami labām, tāpēc, kā jau vienmēr, raitā solī un, priecājoties, ka tieši tagad man nelīst uz manas gaišās galvas, devos ieturēt savu dienišķo kaloriju devu 😀 Ienākot iekšā, pretīm pavīdēja tās pašas sejas, kuras te ap šo laiku pavīd gandrīz katru dienu, šķiet, arī viņi nav diez ko oriģināli ēstuvju izvēlē :-), tomēr šodien, pie letes, kur sakārtoti gaumīgi visi smaržīgie un apetīti rosinošie ēdieni, rosījās pilnīgi neredzēts jauns pārītis, šķiet tik jauns, ka ēst atnākuši kopā arī pirmo reizi. Kādu brīdi viņi, sajūsminoties viens par otru un mīļi čubinoties knibinoties,laikam piemirsa, kur atrodas, līdz puisim atausa atmiņā īstais iemesls, kāpēc viņi šeit bija ieradušies. Ņemot vērā, ka abi čubinājās man priekšā, man nebija diži lielas iespējas viņus apsteigt un doties samaksāt par ēdienu, ko es, atšķirībā no dažiem labiem, izvēlējos jau pirmajās piecās minūtēs, bet es arī diez ko nesteidzos, jo bija jautri pavērot šos iemīlējušos balodīšus 🙂 Tātad beidzot puisis atjēdzies, ka vajadzētu beigt gramstīties gar mīļottās apaļumiem un izvēlēties ko arī kunģim tīkamu, gādīgi atgādināja meitenei, lai tā beidzot apdomā, ko gribētu pusdienās un no šī brīža sākās pats jau†rākais 😀 Meitene, diezgan demonstratīvi un cēli slīdēja gar visiem ēdieniem, atstājot aiz sevis diezgan iespaidīgas kritiķes iespaidu, stāstot, ka šo nevar ēst, jo tur daudz ogļhidrātu, šo nevar, jo tas ir cepts, šo viņa vispār nesaprot kā var ēst, šis noteikti ir taukains, un tas jau vizuāli šķiet pārāk kalorijām pārpils. Puisis ar katru brīdi un ar katru meitenes graciozi noieto metru, šašļuka kā maza nelaimes čupiņa un droši vien nolādēja savu ideju atnākt uz vienkāršu kafeinīcu-bāru, kur ēd vienkārši mirstīgie, tomēr dranķīgais laiks un iespējams puiša burkšķošais vēders, neļāva viņam pārdomāt un pamest šo vietu. Laikam to saprata arī meitene un, lai gan negribīgi, bet tomēr pievērsās ēdienu izvēlei. Beigās uz viņu paplātes ieņēma vietu brokoļu biezzupa (meitenei) un pamatīgi piekrauts šķīvis ar karbonādi franču gaumē, kartupeļiem frī, salātiem, kaut kādu saldo ķīseli (puisim). Puisis vērojot meitenes pasūtījumu reizes trīs vēl pārjautāja: "Un tas patiešām ir viss? Tu tiešām neko vairs negribi?" Godīgi atzīšos, savu galdiņu izvēlējos netālu no šī pārīša, tik tuvi un mīļi man viņi bija kļuvuši šajās pāris desmit minūtēs, stāvot rindā :-D, un es kārtējo reizi nebiju kļūdījusies, vēl bija ko redzēt 😀 Kā jau visi normāli cilvēki, apkrāmējušies ar garšīgu ēdienu, sāk to aizrautīgi "stumt māgā", tā arī puisis, veltot pāris iekāres pilnus skatienus, tagad jau franču karbonādei, sāka aizrautīgi to ēst, tikai meitene, negribīgi ar karoti stumdot zupas šķīvī biezo, putrveidīgo šķidrumu, ik pa brīdim ielūkojās puiša ēdienā. Šķiet, ka iepriekšveidotais teātris bija izgāzies ar lielu blīkšķi, jo šos skatienus, ko viņa veltīja franču karbonādei, pamanīju ne tikai es, bet pat puisis. Būtībā viss šis meitenes farss bija veltīts tam, lai puisis novērtē, cik viņa ir skaista, slaida, cik ļoti viņa seko līdzi savai figūrai u.t.t., ko es tīri sievišķīgi saprotu, tikai šī pirmizrāde vietējā ēstuvē diez vai bija labākais veids, kā to pasniegt tik ļoti sirdij tīkamajam puisim, jo viņa sejas izteiksme, ik reiz, kad viņš vēlējās iecirst zobus sulīgajā gaļā, pārklājās ar nelielu "besīša" ēnu, jo droši vien nevienam nav patīkama sajūta ēdot, sajust kāda badīgo skatienu sev mutē. Tad nu es, strebjot savu dienišķo soļanku, nonāca pie secinājuma. Vīrieši ir kā estēti, kuriem tīk baudīt labas, skaistas, gaumīgas lietas, bet to, kā tās ir tapušas, caur kādām mokām (diēta), sāpēm (vaksācija), neatlaidību (cīņa ar celulītu), viņiem netīk zināt, tāpēc netraumēsim šo dīvaino būtņu nervu sistēmu un viņu klātbūtnē atļausimies sagrēkot ne tikai seksuālā jomā, bet arī kulinārijas 😀

Sveiki , visām!! Acerieties , tās kas lasīja manu iepriekšējo blogu , par to kas manā dzīvē notiek? Nu jaaa šobrīd tas aktivizējas par visiem 99% respektīvi viss sāk brukt  Dažas stundas atpakaļ atnācu no pirmās ieskaites kas notika mutiski, un Par nožēlu – nenokārtoju to , būs jāpārkārto! :-/ Tik žēl sevis palika.., un es tāa mācījos :’-( Nekas , jābeidz sevi žēlot , jāsaņemas, un jaiztur viss šitais! Xoxo Aiva

Sveicinātas jaunās lapaspuses, kuras drīzumā sāks pildīties ar manām pārdomām par dzīvi, attiecībām, vīriešiem, sievietēm un velns vien zin ar ko (t) Sveicināts arī tu, kas garām skrienot, kādreiz, ielūkosies manās lapās, un, šausminoties nopurpinās zem deguna :"Kā gan tā var runāt!" Īss manas miglainās personības CV. 🙂 Pašpārliecināta sieviete, ar nelielu grafomānijas tieksmi, kurai vienmēr par visu būs savs viedoklis, bieži vien stipri atšķirīgs no lielākā vairākuma, ļoti emocionāla un viegli aizkaitināma brīžos, kad vajadzētu saglabāt svētu mieru un mierīgi flegmātiska tad, kad vajadzētu spert zibeņus. 🙂 Kaitina viscaur pozitīvi un pareizi cilvēki, uzskatu, ka tādi neeksistē, bet eksistē liekuļi, kuri izliekas par pareiziem. Ar blogu rakstīšanu aizraujos jau sen, ir izteikti pat komplimenti, ka to darīt protu, kaut gan savdabīgā un laikam tikai retajam saprotamā veidā. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka ar blogu rakstīšanu tāpat kā ar lūgšanu, rakstās tikai tad, kad dranķīgāk vairs nevar būt, toties tad, kad viss dzīvē ir kārtībā, nerodas neviens jauns ieraksts, tieši tāpēc es gribu mainīt šo manī izveidojušos negatīvo iezīmi un centīšos rakstīt un saskatīt dīvaino man apkārt arī tagad, kad viss ir brīnišķīgi un apkārt rozā migla 🙂

Kad nakts satumst viss pārvēršas putekļos Tālās gaismas lukturi traucas garām Un sajauc visu ritmu Sākas mežonīgs cīniņš par izdzīvošanu Mēs arī braucam un naktī nemanām neko Un tad cīnāmies par savu un citu dzīvībām

(l) visu var izrunāt.. neturiet pie sevis savu mazo vai lielo sāpi. vārdiem IR tik liels spēks- ka tie spēj atrisināt pat neiedomājamākās situācijas. klusējot mēs tikai turpinam sevī nest dusmu/aizvainojumu/šaubas/greizsirdību/bailes… bet tas viss jau ir atrisināms tikai runājot- neviens jau nevar ierakties manā dvēselē/ izzīst no pirksta, kas mani nomāc/ izlasīt manas domas utt. tāpēc, mīļās, mīļās- runājiet! ar saviem ģimenes locekļiem/mīļotajiem/mīļākajiem- un patiesībā IR JAU LABI!!!! (l) SMAIDAM PAVASARIM!

Bija jauka sniegaina decembra diena ,lidmasiinaa iekaapjot bija taada sajuuta, kad braucu uz sibiiriju ,kur tagad taa: nebuus ne meitenes ne seksa,atmetiisu piieesanu un saaksu normaala oktobreena dziivi ,dienas riteeja iepazinos ar jauniem maasas draugiem bet starp visaam vinas pazinaam mani piesaistija visvecaakaa sieviete patreiz vinai 34 gadi ,gudra izskatiga un preceejusies ,bet savaa laulibas dzivee nelaimiiga ,saakumaa likaas vinja nogurusi no dziives atmetusi visam ar roku kaa iista muukene un veel vinjai tie teicieni :"ko tad es es jau esmu visu piedziivojusi un izdzivojusi", galvenais ir tas kad vinjas meitas abas kaa trakas mani aplidoja ,veidot ar mani attieciibas un nezin veel ko ,bet man jau nebija liidz 15 vai 14 gadu meiteneem tikai paaris gadus jaunaakaam par mani ,starp citu man ir 18 gadu …tatad es irijaa jau 2 nedeelas un nodomaaju aiziet ciemos pie siis sievietes vija protams apslimusi un aarsteejaas ar latvijaa saucamo groku nu dabiskaas zaales snabis un izsviist ,mees atkal uztinaam vienu kingu un parunaajaamies bet vinja piedaavaaja man palikt pie vinas jo bija jau diezgan veels ,es protams piekritu un protams vinjai blakus ,…un tad tik viss saakaas ,vinja leeni uzslidinaaja savu kaaju paar manu gurnu ,taa atkaartojot paaris reizes ,es sokaa guleeju un domaaju kas te tagad notiek pagriezu galvu pret vinjas seju un sastingu no skuupsta ko vinja man kaisliigi pasniedza un es saaku attapties tacu laikam jaatbild ,taa es leenaam slidinaaju pirkstu galus paar vinjas muguru un jutu kaa vinja kaislee pret mani izliecas un atkal pieklaujas,vinjas pieri paarklaaja sviedru laasiites ,es leenaam ieslidinaaju roku vinjas biksinaas un ar pirkstu galinjiem viegli vieglinjaam pieskaaros klitoram kurs bija palicis stingrs no uzbudinajuma un tad leeenaam ar divu pirkstu kombinaaciju ieslidinaaju tos cauruminjaa kurs njau bija samircis no vinjas …tas bija kas taads kad mees pat nepamaniijaam kaa laiks aiziet prieksspeele turpinaajaas jau 5. stundu …visbeidzot pat sagaidiijaam vinjas viiru maajaas,bet par to man uztraukumu nebija jo jau igi vinji guleeja katrs savaa istabaa ,abi bijaam taa iekarsusi kad pat aizmirsaam kad mums blakus gultaa guleeja vinjas draudzene kura arii bija ieradusies paciemoties ,es saaaku vinju izgeerbt un vinja mani mees viens otru bijaam tik taalu novedusi kad tad kad es vinjaa iegaaju man likaas esmu izcietis kaadu tuksnesa dienu bez uzdzeramaa es iegruudu vinjaa liidz galam un saaku ritmiski kusteeties vinja kaislee slaapeeja skanas un kunksteeja bet mani tas neapstaadinaaja es vinju pa iistam gribeeju un gribeeju ne tikai par to kad mees stundaam prieksspeeli mociijaam bet par to kad gribeeju vinjaa nobeigt ar taadu veelmi es kusteejos kad biju kaa no dusas iznaacis un vinja arii mees abi ritmaa kustoties nobeidzaam vienlaiciigi…. bet sis staasts nebeidzas unn turpinaajums sekos

😀 😀 😀 Taa ,kaa meitene ar niku ”deizy” sudzejas par to ka es parak daudz raxtu par savu privato dzivi izdomaju ieraxtiit vel. nevar tachu ”fanus”. ha ha bija man pasakaina nedelas nogale. taa kaa manejais ka juus zinat ir vecpuishu ballitee, veltiju nedelas nogali sev. gaju ar draudzeni uz pludmali est saldejumu, gajam uz klubu un uz kino noskatities ”dear jhon”. kluba gaja vnk superigi- satiku tik daudz sen nesatiktus cilvekus ( bildee ar savu dienvidafrikaanju ”braali”. superigs cilveks kursh man ir loti miilsh). izdejojaamies un iztrakojaamies. sen taa nebiju tizlojusies ha ha. filma- meitenes ja skataties iesaku panjemt kabatas lakatinju. es apraudaajos,masica arii 😀 ceru ka jums bija jauka nedelas nogale daamas (l)

Sveikas, manas cosmo draudzenes, kas šobrīd iespējams lasa šo manu blogu. Esmu nonākusi pie ļoti LIELA secinājuma par savu dzīvi : Ik pa brīdim manā dzīvē notiek tāds kā lūzuma punkts un viss sāk brukt , un pats pretīgākais šis laiks parasti sakrīt ar ļoti atbildīgām un smagām nedeļām manā dzīvē. Un tāda ir šobrīd.. Ja es spētu jums izstāstīt visu , paraudāt un vienkārši sajust ka ir kāds kas mani atbalsta, vismaz morāli.. Un ziniet atkal manā kontā ir vairākas jaunas atziņas priekš manis : 1) Nekad neuzticēties ne vienam cilvēkam, pat ja tā ir tava ļoti laba draudzene, bet kas gan tā ir par draudzeni ja tā spēj nodot.. 2) Iemacīties raudāt. 3) Atriebties ir jāmāk. 4) Un jā tiešām – dzīvē viss nāk atpakaļ Un jautājums jums meitenes, spētu piedot draudzenei kas tiešām ļoti sāpīgi nodo tun vēl atvainojas ar sms starpniecību? Xoxo Aiva.. 🙂

Vienu rītu tu piecelies un saproti, ka tava dzīve ir viens liels murgs. Tas ko tu sev kādreiz esi nosolījies nekad nedarīt ir piepildījies uz darīt. Piemēram, es sev solīju, ka nekad nepieļaušu, lai mana dzīve pārtop rutīnā. Un kas tagad notiek? Esmu pilnīgā rutīnas pakaļā. Tātad torīt es piecēlos, iedomājos un ironiski sasmējos pie sevis tā ,ka smiekli atbalsojās tukšajā istabā. Paradokss vai nolemtība? Tagad nu sēžu un prātoju ko lai pie velna daru, ir taču pavasaris- saule spīd, taureņi flirtē un suņi parkā pārojas. Es varētu būt kā Skārleta un teikt es domāšu par to rīt un patiesībā tā es arī daru- atlieku to uz nākamo dienu. Stulbi jau ir, bet nu šodien ir sestdiena un tas nozīmē pilnīgas oficiālas brīvdienas. Mļin, es dodos dušā pēc vakardienas miesa alkst svaiguma. Have a nice day!

tram ta ram ta ram!!!! piektdiena ir klāt- wo-hoo!! saksu ar to ka novelu jums visām superīgu nedēļas nogali ( te man bija jāapstajas un jāpadomā kā latviski pateikt ”weekends”. pašai par sevi kauns). tagad sēžu un izbaudu savu rīta kafiju (pie mums pus 10). man koledžā jābūt tikai 13.00 tā kā varu izbaudit savu rītu. šorīt no rīta uztaisiju savam mr brokastis un ātri vien palaidu uz vilcienu. viņam šajā nedēļas nogalē bijaparadzēts lidot uz berlīni uz četru dienu(nakšu) ilgu vecpuišu balliti,bet vulkāna dēļ laikam lidojums būs atcelts. vel turam īkšķus. ja lidojums bus atcelts puišiem nekas cits neatliks kā uztaisit kartigu vecpuiseni tepat uk pilsētās. vel runājot par vecpuiša balliti- es esu pārsteigta cik loti mieriga esu neskatoties uz to ka manējais dodas uz berlini,kur viņi nodzersies,svinesies un izbaudis nakts dzivi. no greisirdibas ne miņas. domaju ka bushu nedaudz satraukusies ,nemieriga bet nekā- laikam loti viņam uzticos 😀 un tapec ka es nesu greisirdiga viņš ir pastiprinati mīļš un viss ir vel foršāk neka domaju. kad viņi uzzinaja ka lidojums bus atcelts citas puishu draudzenes esot smīkņājušas unn bijušas priecigas,par to ka pasakumu varbut naksies atcelt. ko dariju es? atbalstiju savejo morali,teicu ka viss bus labi,ka gan jau lidojums būs un ja nebūs lai viņi izmanto vilciena biletes kuras jau ir nopirkuši un lai uztaisa kartigu vecpuiša balliti galvaspilsētaa. zinu ka viņi šo pasakumu planoja ilgiu laiku tapec man pat prata nenaca priecaties par to ka kkas varetu neizdoties. un vareja redzet,ka tas viņam daudz nozimeja,dzirdeju kā viņš lielijās drasugiem pa tel cik es atbalstoša esot bijusi ha ha. + nenideju ka visu nedeļas nogali bušu viena ,tā vieta es izplanoju pati sev superigas brivdienas- balites pie draugiem,BBQ,pusdienas ar darba biedriem . tā kā es pati biju prieciga par saviem planiem. man pat likaas ka viņam iekšā uz beigam paradijas mazs greisirdibas velniņš .sakara ar to ka taa vieta lai celtu scenas es uztaisu balliti 😀 ejot prom viņš pateica lai es esu laba meitene 😀 ha ha baigi garais murgs sanaca,bet nu tas kuras negrib lasiit jau pec pirmiem teikumiem apstasies 😀 un zinu ka man ir looti daudz kludas textaa,bet man tiesam slinkums parlasit

Tātad ir jau ceturtdiena, laikam streiiks beidzas, uzrakstīšu 😀 Nu, tad mani secinājumi: 1) vispār nav grūti nekomentēt. Tātad TĀDAS atkarības nav 😀 bet es laikam zinu, kāpēc-praktiski jau nebija forāu diskusiju pa šīm dienām 😀 2)par diskusijām. Nu, vispār nekāda akction 😀 Pirmā diena jau vispār bij garlaicīguma kalna gals, cik nu iemetu aci. Tad nu izdalījās, vai nu pavisam debīlas par mākslīgajiem peņiem un vagīnām, vai nu no garlaicības daža laba sāka kopēt iekšā visus viņasprāt smieklīgos tekstus, tajā skaitā kaķa dienas grāmatuu 😀 😀 😀 nu, un pa reizei kāda parasta diskusija. 3) kādas 2 meičas ( protams, no vecajām, foršajām) jau centās kaut ko foršu iekomentēt-varēja vismas iesmaidīt, bet nu ne ilgi, jo nebij jau veco labo, kas var līmenī attriekt kādu joku pretī 😀 😀 4) tūlīt es saņemšu pēc pilnas programmas 🙂 😀 Bet sakiet, ko gribat, ka šitajās dienās bez vecajām labajām nnu nekādas jautrības. Pliki teikumi |-) Un ja tā tas turpinātos, izmirtu te viss ātri vien 🙂

hei – hei! pirms mirkļa nonācu pie vairākām atklāsmēm. 1) man nepadodas virsraksti, tapēc visus manus ierakstus rotā datums. bet tas vēl tā. kā jums patīk šodiena? tā saulīte ir vienkārši pasakaina. pusdienu starpbrīdī izgāju no skolas un vienkārši sēdēju skolas priekšā uz soliņa (jā, jā, man ir skaistākā skola un skaistākie soliņi visā Rīgā, hehehee), priecājoties par saulīti. visi par to šodien noteikti runās un kas gan es esmu, lai pretotos straumei? ;D jebšu, man arī vajadzēja pieminēt silto laiku. bet ķersimies pie lietas, jebšu otrā atklāsme, kuras dēļ šodien sāku rakstīt šo ierakstu. 2) šodien vienā stundā paņēmu draudzenes Ilustrēto Vēsturi, vecs numurs jau, un aizlasījos rakstus par vergiem. par verdzību, to, kādos apstākļos tie cilvēki dzīvoja, kā viņus sodīja un .. jā. iegrimu tajā rakstā un, kad beidzot atjēdzos, pilnīgi drebuļi pārskrēja pār kauliem, galvā bija tikai viena doma – kā tā vispār var? es nekad neesmu atzinusi vardarbību, sliktu izturēšanos gan pret cilvēkiem, gan dzīvniekiem – neciešu pat vienkāršu cilvēka ‘norakstīšanu’ – ja tā var teikt – tikai tapēc, ka viņš ģērbjas tā, vai vienkārši ir šitāds. nu nevaru. tas vēl tā, bet tagad seko atklāsme – paldies Dievam, es nedzīvoju tajā laikā, jo es? kā vergs? (ignorēsim faktu, ka lielākoties vergoja melnie cilvēki un pieņemsim, ka mana varbūtība kļūt par vergu ir pavisam reāla) mans pašlepnums, mana spītība un ‘man neviens nekad nekāps uz galvas’ attieksme mani iedzītu postā pirmajās minūtēs! te tev nu bija "es gribētu dzīvot citā laikmetā".. ak, mans naivums. es varbūt nerunāju pretī, taču es katram parādīšu, kur ir viņa īstā vieta, ja kāds man brauks virsū bez iemesla! 😀 nerunājot par to, ka man par mazāko pārkāpumu nogrieztu roku vai kāju, vai vēl sazin ko.. labi, ja godīgi, es pat nezinu, kapēc es šito visu te uzrakstīju – laikam, ka gribējās padalīties pārdomās. esat kādreiz par to aizdomājušās – kādā pasaulē noteikti nespētu dzīvot? viduslaiki? valkāt korsetes? par korsetēm runājot, es gribētu valkāt korseti.. 😀 xx

Eh, nu jau kuro dienu sēžu mājās viena un domāju par visvisādām morālām vērtībām, prioritātēm. Arī es esmu viens no cilvēkiem, kas "saprot ko pazaudē, tikai tad, kad pazaudē pavisam". Bet uzreiz rodas jautājums – kāpēc mēs tādi esam? Es vienmēr esmu bijusi sludinātāja, kas saka, ka draudzība starp puisi un meiteni var pastāvēt. Nevis vienkārši "čomiskas" attiecības, bet labākie draugi. Sapratu, ka tas tomēr nav iespējams.. Un ja kādai no jums, meitenes, tas burvīgi sanāk, es jūs patiešām no sirds apsveicu un apbrīnoju. 🙂

Es rakstīju stāstu par savu dzīvi – sajūtām, sāpēm, prieku, bēdām. Smaidu. Es to rakstīju viena. Bet tad arī Tu paņēmi zīmuli un sāki rakstīt. Tas pārtapa par mūsu stāstu. MŪSU ikdienu, MŪSU priekiem un bēdām – viss bija par MUMS. Un dienās, kad Tu noliki zīmuli, lai tā teikt "atpūstos", mani sāka mākt šaubas. Ne jau par to, kad atkal pacelsi zīmuli, lai turpinātu rakstīt MŪSU stāstu, bet gan par to, ka tev bija arī citi stāsti, ko rakstīt. Bet es nelikos ne zinis. Kad pacēli savu zīmuli, lai turpinātu rakstīt, es atkal pacēlos dažus soļus augstāk virs zemes, es smaidīju, es priecājos. Es laikam mīlēju… Tad Tu ieturēji garu pauzi. Es cerēju, ka Tu drīz atgriezīsies. Bet tā vietā es izlasīju kādu stāstu, kuru, izrādas, biji rakstījis Tu. Tas nebija par dzīvi, tavu dzīvi. Tas bija stāsts par neuzticību, par vilšanos… Šo stāstu papildināju arī es, lai Tu atcerētos. Tagad Tavs zīmulis stāv pārplēsts uz pusēm. Tās ir atmiņas. Bet es… es turpinu rakstīt jaunu stāstu par dzīvi – par manu SMAIDU.

Labrīt, skaistās 🙂 Turpinot iet vakardienas pēdās, man joprojām ir ļoti labs garastāvoklis – joprojām jūtos laimīga, joprojām jūtos sievišķīga. Tas laikam ir uz labu, he. Savas īpašās sestdienas brokastis jau apēdu (kā teicu savam sarunu biedram, tā ir gaužām svēta lieta!) un, kamēr dzēru savu tēju, aizdomājos par lietām, kas mūs padara laimīgas. Atcerējos sarunu ar kādu sev ļoti tuvu draudzeni; viņai bija periods, kad meitene par visa pamatu lika sev puisi – drauga viņai nebija, taču viņa ļoti izmisīgi to gribēja, un katrs satiktais puisis ātri vien aizbēga, jo nabaga meitene viņam pieķērās gaismas ātrumā – tikai tā viņa bija laimīga. Es viņai teicu, ka laime jau nav puisī, bet gan viņā pašā un visādos sīkumos, bet viņa mani nesaprata – es atkal, pavisam godīgi, nesaprotu cilvēkus, kuri mani nesaprot. Apsolīju sev nenogulēt visu dienu gultā un piecēlos jau desmitos; sāku savu dienu ar savu mīļāko dušas želeju (un nesmejies, tas ir kaut kas īpašs! 😀 ) – http://www.treaclemoon.net/ – those lemonade days. tā lielā, dzeltenā pudele un teksts uz tās man liek pasmaidīt katru rītu – bet tas ir tikai viens no sīkumiem. Tad es sevi palutinu ar mierīgi sagatavotām brokastīm, foršu mūziku un tas labais noskaņojums atnāk pats no sevis – kapēc sēdēt un čīkstēt, ja var nečīkstēt? Kā jau vienmēr, man patīk visu analizēt, tapēc es aizdomājos par to, kapēc šie mazie, nenozīmīgie sīkumi man tā patīk. Vai tas būtu tapēc, ka es parūpējos par sevi? Iepriecinu sevi? Jo, ja tā padomā, kurš gan cits par mani rūpēsies, ja ne es pati? Ir jau arī otra teorija – nozīme ir tikai tam, kam tu to piešķir. Un, jā, es tam pilnībā piekrītu – tas viss ir tikai manā galvā. Un nepārprotiet, es neesmu ‘The Secret’ mīļotāja (visu cieņu tām, kas ir, es nevienu mirkli nepārmetu) – nekad neesmu lasījusi / redzējusi filmu, un uzskatu, ka tas tāds murgs vien ir. Es piekrītu tai teorijai daļēji, bet man tam nevajag grāmatu. 😀 Bet tā esmu es un es nelasīšu viņu tīri principa pēc – jo visi citi viņu lasa, jā. Bet tas jau ir cits temats, atgriežoties pie domu spēka – Ja es piešķirtu nozīmi, teiksim, savai zeķu krāsai (nenāk nekas cits prātā, haha), tad arī tā spētu man uzlabot garastāvokli, vai ne? Es redzu, ko daru, bet sev to atļauju anyway. Un tad arī mana dzīve sastāv no šiem mazajiem, neķītrajiem prieciņiem.. Un, beigu beigās, man vienkārši gribējās kaut ko uzrakstīt, jo man ir atgriezusies iedvesma, līdz ar ko arī sāk tapt vairāk bloga ierakstu un es atgriežos pie saviem stāstiem (jā, es mīlu rakstīt), un es drukāju, kā negudra. Novēlu jums visām skaistu Sestdienu, pilnu ar šiem mazajiem, neķītrajiem un ļoti sievišķīgajiem prieciņiem, un, ja ir vēlme, pastāstiet man, kāda ir jūsu Laimes formula! 🙂 x p.s. paskat, kāds šodien interesants datums! pamanīju tikai tad, kad ierakstīju virsrakstu. un manam mazajam brālim šodien paliek divi gadi.. ārprāts, viņš tā aug! esmu vēl laimīgāka. ai, man maz vajag. 😀

Un viņa man pajautāja: "Kāpēc Tu slēpies aiz maskas? Aiz neīstām emocijām? Kāpēc? Vai tiešām vairs nespēj smaidīt tā – no sirds? Tā pa īstam? Un kā ar smiekliem? Tu smejies tikai tāpēc, jo ir jāsmejas? Vai arī tavi smiekli ir mākslīgi? Varbūt viss, ko Tu dari ir mākslīgs… Tavs smaids, tava sirsnība, tavs prieks un tavas bēdas… viss! Viens vienīgs teātris!" Es aprāvos un atbildēt nespēju. Bet es padomāju. Un zini – arī izdomāju. Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc? Tāpēc, jo man nav vajadzīgi tie salkanie vārdi, kas "it kā" uzmundrina. Turies. Viss būs kārtībā. Esmu ar tevi. Jā, ir jauki ko tādu dzirdēt, bet… vai tas palīdz? Tev varbūt jā, man – nē! Es vāros savā sulā. Slēpjos aiz maskām. Es cenšos savaldīties un… pati sevi uzmundrināt. "Marisa, Tu to vari. Tu esi stipra. Celies un ej!" Nē, mani smiekli nav mākslīgi. Smaids – tikai dažreiz. Es cīnos ar savu iekšējo es. Ar to nelabo, kas manī mīt. Ar to, kas mani spiež pie zemes. Ar riebīgo Marisu. Domā depresija? Nē. Ne tuvu tai. Tikai – tikšana skaidrībā pašai ar sevi. Teātris? Mana dzīve ir kā skatuve uz kuras es, kā aktieris, tieku kritizēts. Celts gaismā un tad nomests tumšākajā bedrē. Bet es turpinu spēlēt. Tā ir mana dzīve. Mana dzīvība – mana spēle…

Es paņemu rokās grāmatu, atveru to un sāku lasīt… Pēdējo nedēļu laikā tā sākas mans vakars pēc mājasdarbu izpildes. Nezinu, kas ar mani ir noticis, jo, kā jau lielākajai daļai zināms – neesmu grāmatu fans. Smejoties varu teikt – laikam kļūstu veca. Lai vai kā, izdomāju vēlreiz izlasīt Paulu Koelju grāmatu "Maktuba". Es to nosauktu par dzīves laimes formulu. Nav noteikta sižeta, tēlu… tikai daudz atziņu un teksti, kas liek aizdomāties. Grāmata apliecina autora dzīves filozofiju. Kā jau katrā grāmatā, arī Maktubā esmu iemīlējusi veselu lappaspusi. Precīzāk – atziņu. To izlasot, es aizdomājos par to, cik daudz mēs zaudējam nepameiģinot. Mēs cenšamies sadzīvot ar visu tā, kā tas ir. Nepameiģinot, mēs paši sevi piesienam ciešāk resnam stumbram, kas neļauj mums kustēties… "Cirka ziloņu dresētājs izmanto ļoti vienkāršu paņēmienu, lai lielo dzīvnieku noturētu savā pakļautībā. Kad zilonēns vēl ir mazs, vienu tā kāju piesien pie resna stumbra. Lai kā nabaga dzīvnieks pūlētos, viņš nespēj atbrīvoties. Pamazām viņš pierod pie domas, ka stumbrs ir daudz spēcīgāks par viņu. Brieduma gados, kad zilonis jau ieguvis pasakainu spēku, atliek viņa kāju ar vienkāršu auklu piesaitēt pie kaut kā smaga, un viņš pat nemeiģinās atbrīvoties – tik labi viņš atceras neskaitāmos un veltīgos meiģinājumus. Un mēs esam tieši tādi paši kā šie ziloņi, mūsu kājas sapītas pavisiem vārgiem valgiem. Bet, tā kā jau kopš agras bērnības esam pieraduši pie šī neuzveicamā stumbra, mēs neuzdrošināmies kaut ko iesākt. Un pat nenojaušam, ka pietiktu tikai ar vienu drošsirdīgu soli, lai izbaudītu brīvestību visā pilnībā." Meiģināt un Nepadoties!

Mēs čīkstam un pīkstam par to, cik dzīve ir grūta. Gribam nomirt, kad kaut kas nav izdevies. Pēc neveiksmīgām attiecībām nu ir pienācis pasaules gals. Viss ir slikti. Viss nenotiek tā, kā gribētos. Bet vai esi kādreiz aizdomājies par to, kāda būtu Tava dzīve bez rokām vai kājām, bez dzirdes, redzes vai iespējas runāt… Vai arī tad Tu čīkstētu par to, ka, piemēram, frizieris matus ir nokrāsojis ne tā, kā vēlējies vai arī sniegs tev jau ir apnicis. Ir cilvēki, kas sniegu nekad nav redzējuši un diemžēl arī neredzēs. Bet viņos mīt ticība. Ticība tam, ka kādreiz viņi tomēr to saskatīs. Viņi cer! Mēs ejam, skrienam, lecam… daram visu! Mūsu sejā parādas smaids, kad pirmo reizi ar basām kājām iekāpjam pavasara zālītē. Mēs priecājamies. Bet ir cilvēki, kam tas nebūs lemts. Bet viņi tāpat mīl dzīvi. Viņi dzīvo, jo dzīvība – tā ir skaistākā lieta pasaulē. To nevar nopirkt. Cilvēks, kas mani iedvesmoja ko tādu uzrakstīt ir Nick Vujicic. Viņa dzīvesprieks, mīlestība, mērķtiecība… tā mani pārsteidz. Viņam nav ne roku, ne kāju. Bez visa tā viņš ir tāds pats cilvēks kā mēs. Viņš peld, kāpj pa trepēm, ir beidzis koledžu… Viņš mīl dzīvot! Neskatoties uz to, kādas grūtības dzīve sagādājusi viņam – viņš, pēc smaga kritiena ceļas. Viņš nepadodas. Viņš meiģina atkal un atkal, un atkal. Noskatoties video Jūs sapratīsiet, kāpēc iegrimu dziļās pārdomās par to, kā mēs dzīvojam. http://www.youtube.com/watch?v=X_XW6Y-K3QE&feature=player_embedded If YOU fail, are YOU going to try again? The human spirit can handle much more than we realize. It matters HOW you are going to finish. Are YOU going to finish STRONG? Novērtē to, kas Tev dzīvē ir dots. Tu nezini, kas ar tevi var notikt pēc piecām, desmit, divdesmit minūtēm. Katru dienu kā pēdējo…

čau 🙂 šodienas virsrakstam ir īpašs zemteksts. redziet, salīdzinoši nesen (teiksim, pusstundu atpakaļ) es šos divus vārdus ieliku sev kā skaiptekstu. nepagāja ilgs laiks, kad man atrakstīja: >>> Cilvēks: i love you? / i like you? Es: kapēc cilvēki uzreiz pieņem, ka tas ir ‘i love you’ ? man vienkārši patīk tā frāze kā tāda un viss kas aiz tās stāv. ^^ <<< bet tā nu tas ir. tas ir vispārēji pieņemts sinonīms vārdiem “es tevi mīlu”, kaut arī trīs vārdos varētu pateikt tik ļoti daudz ko! un manai situācijai laikam vislabāk atbilst citi trīs vārdi – es esmu laimīga. sanāk taču trīs, vai ne? patiesībā ir tā, ka šī nav pirmā reize, kad domāju to, ko domāju (līdz tam nonākšu vēlāk), taču šī ir reize, kad es apsolos sev to neaizmirst. un te nu nāk mana ļoti sievišķīgā doma (un nesmejies) – es esmu sieviete. ļauj man paskaidrot – dzīvojot pasaulē, kādā dzīvoju es, to dažkārt sanāk aizmirst. man ir draudzene, kas valkā kerzas (visu cieņu, viņa ir viens no foršākajiem cilvēkiem pasaulē!). man ir tētis, kuru es ļoti mīlu, bet kurš ir ļoti pragmatisks cilvēks un skolo mani tajā pat virzienā. un es nenoliegšu, es esmu mājas vīrietis – dzīvoju kopā ar mammu un jaunāko māsu, tomēr es būšu tā, kura savienos vadus, salabos kompi, kaut nomainīs spuldzīti. tā nu tas ir, es nesūdzos, man patīk, ka es protu visu ko izdarīt, bet tas nedaudz kaitina. vai tas, kā es apņemos nebūt vāja, norakstot visas vājības un citas lietas. beigu beigās, es skatos spogulī un nesaprotu, kas īsti es esmu. man patīk tā pavasara sajūta, kad es nopērku Cosmopolitan – un arī par to ir vesels stāsts – es parasti pērku LV variantu (bet tas jau ir nopirkts un izlasīts), bet mana vājība ir UK variants (un ir starpība arī starp US un UK! bet es neiedziļināšos) – trīsreiz biezāks un vēeel foršāks. sliktā puse? viņš maksā 4.90ls. tomēr ir reizes, kad es neturos pretī kārdinājumam.. kā, piemēram, šorīt. tātad, es nopērku šo žurnālu, turu viņu rokās, kad izeju no GC, paskatos atspulgā un nopētu savus matus, kas nenormāli ātri aug, savu glīto lillā mētelīti.. un es, pavisam godīgi, sajūtos ļoti sievišķīgi. man ir vājība, es tai ļāvos un es esmu laimīga. bet tas vēl nav viss. matemātikas stundā es ar lielu ziņkāri lasīju garu un skaistu rakstu par intuīciju, priekšnojautām un zinātnisko pamatojumu zem tā visa. tas viss beidzās ar to, ka es izlasīju veselu rindkopu ar tekstu, kas tobrīd perfekti atspoguļoja manas sajūtas – bet labi, es tikšu tam pāri. un tad sekoja nākamā rindkopa par to, cik ļoti bieži mēs to ignorējam, pamatojoties uz loģisko saprātu un, kaut vai, domu, ka mūsu šaubām un/vai intuīcijai nav nekāda pamata. tas tāds niķis. tas beidzās ar to, ka es paklausīju intuīcijai. tad jau redzēs, bet šobrīd es vēl neesmu sākusi to nožēlot – es jūtos labi. jā, mana sievišķā vājība – bet es ar to lepojos. es lepojos ar to, ka esmu meitene, ar visām savām skaistajām vājībām – un, tai patā laikā, stiprāka, kā puse no tiem, kas ir man apkārt. es zinu, ko gribu un es zinu savu vērtību. žurnāla beigās bija skaists raksts par body confidence (kā to latviski smuki pateikt?) – aiii, kā es mīlu tos rakstus! jo, pašsaprotami, man – kā katrai meitenei, haha – ir entie kompleksi par savu izskatu un tā. kurai gan nav? šie raksti mani iedvesmo – un es atnāku mājās apmierināta ar to, kas es esmu un kas no manis sanāks. kā es mīlu to sajūtu – kad man nav bail. jo dažkārt man ir ļoti bail no tā, kas no manis dzīvē sanāks un kur es būšu, teiksim, pēc pieciem gadiem – bet tagad man nav, nē. kaut arī bailes ir mana sievišķā vājība, bet man nav bail. un tas viss slēpjas šajos trīs vārdos – es. esmu. laimīga. un tu? bet, turpinam, jo man šodien gribas runāt. vakar es pabeidzu lasīt (godīgi sakot – pārlasīt) Change of Heart, grāmatu, kuras autore ir burvīgā Jodi Picoult – es paskatījos jr.lv un tur viņa bija kā Džodija Pikulta – if you say so. anyway. Change of Heart ir grāmata par kādu sievieti (kura tobrīd bija astotajā mēnesī ar otru bērnu), kuras vīru un meitu pirms vienpadsmit gadiem nogalināja strādnieks Šajs, kas remontēja viņu māju. Vīrietim piesprieda nāvessodu, taču tikai tagad tas beidzot tiks izpildīts – laikā, kad sievietes otrajai meitai Klērai ir 11 gadu – un viņai vajag sirds donoru, jo meitene mirst. Un donors atrodas – Šajs. Viņš piedāvā ziedot savu sirdi Klērai, taču jautājums ir – vai Klēra un viņas māte var to pieņemt? Vai māte var ļaut savam bērnam pieņemt slepkavas sirdi – bet vai viņa var skatīties, kā Klēra nomirst? Pavidam iet reliģija, ticība un tās apšaubīšana, iet nāvessodi un to piemērotība mūsdienām, iet uzticība un izvēles. God, I love that book. Par spīti tam, ka lasīju jau otro reizi, vienalga nenormāli aizrāva un es nespēju viņu nolikt malā. Varbūt esat dzirdējuši par My Sister’s Keeper? Filma nesen iznāca, tiesa, ne uz LV ekrāniem, ar Kameronu Diazu un tā. Tā ir balstīta uz grāmatu – tā pati autore. Viņai ir daudz superīgu grāmatu, kaut pilnībā izlasīju tikai Change of Heart – bet taisos to tuvākajā laikā mainīt. Jel, es nevaru apstāties. Ir tik daudz, ko pastāstīt! Es varētu runāt un runāt. Bet tagad es iešu lakot nagus. Un man skan European Hit Radio, jo man vienkārši tā gribas. Un tad es palasīšu vēl savu Cosmo un pajautāšu kādam, ko viņš šovakar dara – pat tad, ja netaisos to cilvēku satikt. Vienkārši tapēc, ka es to varu. tu dzīvo tikai vienreiz un dzīve ir sasodīiiiti skaista. 🙂 xxx

Jau peec 1 stundas 20 minuuteem peec manis atbrauc taksis un es braucu liidz lidostai..2 nedeelas dziivojos pa Vaaczemi.Bija ljoti forshi un aizkustinoshi briizhi.3 beerni,kas ir tik dazhaadi.. un arii reizee tik foorshi! 🙂 (l) vinju man pietruuks.. pirms 3 stundaam vecaakajai meiteniitei(6gadi) staastiju pasakas(ko pati izdomaaju) (l) un vinja bija tik prieciiga.es teicu,ka neveelos braukt prom,bet mazaa brashule man saka-nju nebrauc,paliec veel!man tik 1dien uz skolu! brauc pirmdien,bet shiis briivdienas veel esi ar mani (l) 🙂 hehee..man nobira asara un arii iesmeejos reizee,jo.. baac..vinja man ir tik miilja..es vinju pieskatu katru gadu-un vinja man ir ljooti piekeerusies..vinja ir gudra,jauka,attapiiga,smiekliiga, vnk kolosaala.! iespeejams taapeec,ka pieradu pie beerniem,es neveelos lidot uz LV atpakalj… kaut arii maajaas gaida miiljais,kursh arii ir noilgojies… (l) Shodien centos visu dienu buut ar beerniem-speeleeties, buut par vinju ´´zirdzinju´´ 😀 un vizinaat uz muguras.. 🙂 es smeejos ar viniem,skatijos Donaldu Daku(kuru redzeeju reizes 20 😀 ), es dariju visu..! bijaam beernu rotaljlaukumaa, un tur bija arii krustmeitinjas draudzene,kurai arii ir 6 gadi,bet vinja veel neprata braukt ar divriteni! mazaa paluudza,vai es nevaru vinju iemaaciit… es maaciju,kaadu pusstundu un es iemaaciju! (l) vina aizbrauca pati un es pat nepietureeju! ja juus redzeetu vinjas sejinju-taa bija prieka paarpilna, vinja smaidija un liiksmi kliedza-urrrrrrraaaa!man tas izdevaas! 🙂 es juutus lepna un gandariita.. 🙂 juutos kaa varone!

Vajadzēs: MĪKLAI: 2 olas, 80 g cukura, 2 ēd.k. silta ūdens, 100 g miltu, 100 g maltu lazdu riekstu. PILDĪJUMAM: 2 paciņas želantīna, 1 glāze ķiršu (svars pēc notecināšanas 340 g),1 kārba persiku vai aprikožu (340 g), 600 g jogurta, 100 g medus, 2 ēd. k citrona sulas,1/2 citrona rīvētās miziņas, 200 g saldā krējuma. 1.Tortes cepamo formu izklājiet ar cepampapīru.(ideāli ir, ja tortes forma ir 26cm). Cepeškrāsni uzkarsējiet līdz 180o C. Atdaliet olu baltumus no dzeltenumiem. Baltumus kopā ar 20 g cukuru sakuliet stingrās putās. Dzeltenumus putojiet kopā ar atlikušo cukuru un ūdeni, līdz izveidojas gaišs krēms. 2.Iemaisiet riekstus miltos. Sakultos olas baltumus iecilājiet miltos un iegūto masu pievienojiet krēmam. Lieciet masu formā un cepiet 15 minūtes cepeškrāsnī (160o C temperatūrā). 3.Iemērciet želantīnu. Augļiem ļaujiet notecēt, sulu savāciet. Samaisiet jogurtu ar 80 g medus, citronu sulu un citrona miziņu. Želantīnam nolejiet lieko ūdeni, izšķīdiniet siltā ūdens peldē un iejauciet jogurtā. Putukrējumu sakuliet stingrās putās un iecilājiet jogurtā. 4.50 ml persiku(aprikožu) sulas sajauciet ar atlikušo medu, uzsildiet. Pamazām samitriniet tortes pamatni.(p.s.bet tas nav tik nepieciešams) Pēc tam to apziediet ar 1/2 jogurta krēma, tortes centrā izkārtojiet ķiršus, bet ārmalā sarindojiet persikus(aprikozes). Dažus augļus atstājiet rotāšanai. Pārklājiet ar atlikušo krēmu un novietojiet uz 3 stundām vēsumā. Garnējiet ar persikiem (aprikozēm) un ķiršiem. Lai izdodas un labi garšo 😉

Kārtējā reize, kad esmu ar prātu kādā ieēdusies. Vienmēr nosolos, ka tā vairs nedarīšu, tam nav jēgas, tās ir tiaki manas izdomas un sakāpinājums, tā pat nav iemīlēšanās, tik tāda bērnišķīga domu piesaistīšana. Kaitina, ka čekoju vai viņš ir online, vai viņš ir zvanījis, rakstījis, vai to darī, gribas zināt, kur ir un ko dara. Jēgas, nu nekādas. Esmu sapratusi vienu, jo mazāk domāju, lasu, skatos filmas par attiecībām, jo vieglāk dzīvot, nē, nopietni, viss tas mēdiju spiediens un ideja, ka ”mēs” zinām kā ir pareizi, vienkārši iezūmo tā, ka liekas, ka katrs otrais kaimiņu Janka ir mans īstais, un tad ir iecepiens. Neviens ne vienam nepieder un laikam tā sajūtas, kas mani vel ir tas, ak gaidu, kad uzmanība tiks izrādīta man, man vajag zināt, ak es viņam pietrūkstu, ak viņš mani vēlas redzēt, dzirdēt… kad tas notiek, vai ir tik labi? nezinu gan, bet tā sajūta kā sunītim, gribas būt kādam vajadzīgai, gribas, lai es kāds mani vēlētos… bet nevajag pieķerties pirmajam, kas man izrāda uzmanību, jo tas viss varbūt.. tikai nekas.

Saule dīvaini skatās uz mani. Liekas, ka grib ko teikt, Bet nespēj… Es uzsmaidu tai… Tā uzsmaida man Un nu es saprotu Nav jāmeklē īstais un vienīgais Ir jāmīl visi!!! Un tad tie mīlēs tevi Varbūt ne visi. Bet būs, kas mīlēs Ir jāsmaida visiem! Un visi smaidīs tev Pasaulē ir daudz labu lietu Protams, ka arī sliktu Bet tas nekas! Mēs varam to darīt labāku. (l)

Tas ir tik stulibi!! Bet tā ir balta patiesība. Piedzīvoju dzīvē tādu mirkli, kad nesapratu kāpēc (tagad jau bijušais)Y puisis turējējās pie manis kā sūds pie rata. Atbilde ir ļoti vienkārša- jo es izturējos pret vinu ļoti vēsi. Laikam viņam patik šāda sajūta, ka varu vinu pazemot un nolikt pie vietas kā tādu mazo ezīti.Es pret šo cilvēku ļoti reti izrādīju kādas maigas jūtas. Mēs kopā bijām pusotru gadu, bet tad es vairs nespēju izturēt vina dīvainos izgājienus un greizsirdības izvirdumus. Bet visu šo laiku vinš arī bija tik labs un gādīgs pret mani un manu ģimeni.Tas gan nebija iemesls mūsu ilgstošajām attiecībām, jo es vienmēr teikšu ka es neesmu materiāliste un man vīrietis nav vajadzīgs naudas pēc. Man vienkārši bija viņu žēl pamest, jo katru reizi kad mes strīdējāmies, vins sāka raudat par to, ka nevēlas mani pazaudēt, jo stripri mani mīlot. Bet tagad pēc pus gada brīvības esmu satikusi X, kas tik tiešām ir jauks un man nozīmē ko vairak nekā tikai draugu. Iepriekšējajās attiecības tas bija tikai žēlums sāpināt otru. Bet tagad tiešām ir pavisam savādāk. Šķiet ka pazīstu vinu veselu mūžību, kaut gan esmu ar viņu kopā tikai 4 mēnešus. Bet tomēr ir kāds bet… Vins ir pret mani ļoti mīļš un tiešām prot pateikt īstos vārdus- lai mana sirds no laimes ietrīsētos un es nodomātu, ka vēlos ar šādu cilvēku pavadīt visu savu mužu, bet dažkārt man liekas ka viņš ir pret mani vienaldzīgs. Un tāpēc es nemaz nesaprotu ko šis cilvēkos domā. Un es tādēļ- visbeidzot- nonāku pie secinājuma, ka manu jūtu izpaušana viņu atbaida, nevis kā bija ar iepriekšējo puisi. Tas ir tik ļoti dīvaini,. bet man tagad šķiet, ka dzīve izspelē ar mani kādu joku, jo tagad šķiet, ka viņš ir tik vēss cik es izturējos pret Y puisi, pret mani tagad izturas X. Bet es cenšos pret X izturēties ar tādu mīlestību kā vēl nekad. Izlēmu izpaust savas domas, jo jaunajā Cosmopolitam izdevumā bija tieši franču literāra Nikolā Šamfora teiciens par šo tēmu. (26lpp)

love your figure, face, the way you speak, the way you sleep, love when you are at my house and i have you to come home to, love that you look so great but dont have an ego about it, love that you get my sense of humour, put up with my arrogance, faults, love how excited you get about shoes, clothes, that you know what im thinking and i dont have to say it (not all the time) love sleeping with you (just sleeping no sex) , love the sex. love calling you pickle, love that my family love you, my dad, mum, brother, grandad all in what little time they have spent with you see how much you mean to me and how great a person you are. Love your photos you take which arent planned, love your cooking, especially the breakfasts – , love holding your hands, love being in public with you, love being in private with you, love watching films with you on a tuesday night, love doing it on a saturday night. Love that you too hate the cinema, or the sore arse you have after 40 mins and so we dont have to go now, love that you eat meat now, didnt mind that you didnt before. Love that you are so creative, makes me more creative also, in the things i do at work, you ve made me think differently. Love your legs when you put them over me at night, saves me having to put my hands down there, love you feet very cute and they turn me on, love your neck especially when you have your hair up and i can kiss it from behind. I love that i love all these things, and that theres going to be soooo many more of them with us… I LOVE YOU