Kopš atvedām mājās mūsu jaundzimušo meitiņu, viņas vecākais brālis ir pirmais, kas mani informē, kad māsa raud, niķojas, vai kad māsai jāmaina autiņbiksītes. „Kādam Tevi vajag”, viņš saka. Es nemaz nepamanīju, kad šis teikums parādījās mūsmājās, bet sākumā tas pat mani kaitināja. Brīdī, kad izbaudīju ātru dušu… „Mammīt, kādam Tevi vajag. Bēbītis raud.” Vai uz brīdi atvelkot elpu ar pilnīgu pārliecību, ka mazulis jau sāka iemigt….”Mammu, kādam Tevi vajag!” Labi, labi! Es saprotu! Nemaz nerunājot par to, ka mazuļa vajadzības nobāl 3-gadīga puikas vajadzību priekšā. Vienmēr ir vajadzīgs kāds kārums, plāksteris, citas zeķes, ledus gabaliņi sulā, jauna pistole, apskāviens, pasaka, buča. Dažreiz liekas, ka diena tā arī nebeigsies un nepārtrauktā „vajadzēšana” patiešām var pamatīgi nokaitināt. Bet tad mani pārņēma apjausma, ka viņiem esmu vajadzīga ES. Neviens cits. Neviens cits cilvēks uz visas pasaules. Viņiem vajag savu Mammīti.
Jo ātrāk es pieņemšu, ka būt Mammītei nozīmē nesekot līdzi laikam, jo ātrāk varēšu rast mieru šajā dzīves trakajā posmā. Būt par Mammīti ir mans pienākums, privilēģija un gods. Esmu kaujas gatavībā, kad kādam mani vajadzēs gan pa dienu, gan nakti. Būt par Mammīti nozīmē, nolikt mazuli atpakaļ gultiņā pēc kārtējās ēšanas pulksten 4 no rīta, kad 3-gadīgajam ir slikts sapnītis. Būt par mammīti nozīmē pārtikt no kafijas un zīdaiņa barības pārpalikumiem. Būt par Mammīti nozīmē neatrast iespēju parunāt ar vīru vairāku nedēļu garumā. Būt par Mammīti nešaubīgi nozīmē viņu vajadzības likt augstāk par savējām. Būt par Mammīti nozīmē sāpošu ķermeni un mīlestības pilnu sirdi.
Esmu pārliecināta, ka pienāks diena, kad mani nevienam nevajadzēs. Mani bērni jau sen būs aizgājuši savā dzīvē. Iespējams, ka vienatnē sēdēšu kādā veco ļaužu pansionātā un skatīšos, kā mans ķermenis kļūs arvien vājāks un vājāks. Nevienam mani tad vairs nevajadzēs. Es pat varu būt par nastu. Protams, ka viņi brauks ciemos, bet manas rokas vairs nebūs viņu mājas. Mani skūpsti vairs nedziedēs. Vairs nebūs jāaizsien kurpes vai jāpiesprādzē drošības jostas. Vairs nebūs somas, kas jāsakrāmē vai našķu trauks, kas jāpapildina. Esmu pārliecināta, ka mana sirds ilgosies izdzirdēt mazās balstiņas sakām „Mammīt, kādam Tevi vajag!”
Tāpēc tagad es izbaudu mūsu nakts ēšanas reizes pulksten 4 no rīta. Mēs varam vērot sniegu sniegam aiz loga, kokus šūpojamies vējā, sauli austam. Esam tikai mēs – es un mana mazulīte. Visapkārt ir kluss un mierīgs. Mēs abas esam vienīgās nomodā. Mēs guļam zem vienas segas un es aplieku savu roku viņai apkārt un ieaijāju. Ir pulksten 4 no rīta, esmu pārgurusi, bet ir labi – viņai mani vajag. Tikai mani. Un, iespējams, man arī viņu vajag. Jo viņa man dara par Mammīti. Drīz viņa gulēs visas nakts garumā. Kādu dienu es sēdēšu savā šūpuļkrēslā un manas rokas būs tukšas. Kādu dienu es sapņošu par tām klusajām naktīm zem segas. Kad viņai vajadzēja mani un kad mēs bijām divas vien šajā pasaulē.
Vai es izbaudu, ka esmu vajadzīga? Dažreiz – protams, bet tas bieži ir nogurdinoši. Bet nav paredzēts to izbaudīt visu laiku. Tas ir pienākums. Dievs mani padarīja par viņu Mammu. Mans vīrs kādās garākās brīvdienās neticēja savām ausīm, cik bieži izskanēja vārdi „Mammīt. Mammīt. Mammīt!” „Vai tā ir vienmēr?” viņš jautāja, nespēdams noslēpt savu pārsteigumu. „Jā. Visu cauru dienu, katru dienu. Tas ir mans darbs.” Un man jāatzīst, ka tas ir pats grūtākais darbs, kāds man jebkad bijis.
Man kādreiz bija laiks. Laiks sev. Tagad mani kāju pirksti alkst mīlestības. Mans krūšturis liekas savādāks. Manas loku šķēres laikam vispār vairs nedarbojas, es nezinu. Es nevaru ieiet dušā bez vērotājiem. Esmu sākusi lietot acu krēmu. Tas ir pierādījums manam mātes stāvoklim. Pierādījums, ka kādam mani vajag. Ka tagad kādam mani visu laiku vajag. Kā pagājušonakt…
Pulksten 3 no rīta es izdzirdēju mazus solīšus ienākam guļamistabā. Es gulēju nekustoties, knapi elpojot. Varbūt viņš tomēr aizies atpakaļ uz savu istabu. Kā tad!
„Mammīt”.
„Mammīt?” jau nedaudz skaļāk.
„Jā”. Es knapi čukstu.
Viņš apklust. Viņa lielās acis spīd mēnesgaismā.
„Es tevi ļoti, ļoti mīlu.”
Un viss, viņš ir prom. Aizgājis uz savu istabu. Bet viņa vārdi joprojām atbalsojas. Ja es varētu šos vārdus sagrābt un apkampt. Viņa samtainā balss izčukstēja vislabākos vārdus pasaulē. Es tevi mīlu. Uz manām lūpām parādās smaids un es lēnām izelpoju un ļauju šiem vārdiem nogulsnēties manā sirdī.
Kādu dienu tas mazais zēns būs liels vīrs. Un nebūs vairs saldo vārdu, kas teikti man mīļuma stundās. Būs tikai krācošais vīrs. Es gulēšu mierīgi, neraizējoties par slimu bērnu vai raudošu mazuli. Tās būs tikai atmiņas. Šie gadi, kad esi kādam vajadzīgs, ir nogurdinoši, tomēr īslaicīgi. Man jābeidz sapņot par to „kādu dienu”, kad dzīve būs vieglāka. Jo, patiesību sakot, dzīve var būt būs vieglāka, bet tā nekad nebūs labāka par šodienu. Par šodienu, kad es jūtu divas rokas cieši apskaujam mani. Šodiena ir perfekta. „Kādu dienu” es varēšu iet uz pedikīru un nomazgāties vienatnē. „Kādu dienu” es dabūšu sevi atpakaļ. Bet šodien es atdodu sevi visu, un es esmu nogurusi, netīra un TIK ļoti mīleta, un man jāiet. Kādam mani vajag.
autors: Gita Sakne
