3 daļa

Pēc garlaicīgas apskates, kas aizņēma visu dienu, beidzot mani atlaida mājās. Izgājuši no slimnīcas, sajutām vasaras vieglo, tik ļoti patīkamo, vakara gaisu. Saskatījos ar kaimiņieni, sasmaidījāmies un devāmies lēnām uz mājām. Pa ceļam Rita, tā sauc manu kaimiņieni, piedāvāja ieiet netālu esošajā bārā, iedzert kaut ko vieglu un nomierinošu, lai noņemtu saspringumu, kas bija radies dienas gaitā. Protams, ka piekritu uzreiz, sajutos pat nedaudz kā uzvarētājs. Iegājuši dūmakainajā ar cigarešu, viskija, alus smārda sajaukumu telpā, virzījāmies uz bāra pusi. Iekārtojāmies un pasūtījām dzeramos, es kā vienmēr alu, Rita vieglu kokteili, nezinu kas viņā bija, bet izskatījās vareni gards. Iedzēruši pa malkam, mūsu acis neveikli saskrējās, uzkavējoties ciešā saiknē kādas sekundes desmit. Tādi kā samulsuši pasmīnējām, paņēmām savas glāzes, turpinot malkot dzērienus. Tā klusējot sēdējām izmalkojot pa piecām glāzēm. Sajutu galvā alus spēku, piedāvāju iet mājās, uz ko Rita arī apstiprinoši pamāja ar galvu. Ārā jau bija satumsis. Nesteidzoties gājām, vienkārši klusējot. Nonākuši pie mana dzīvokļa durvīm, Rita pieliecās un iedeva mazu karstu buču uz vaiga, sajutu sev kājās vieglumu, tas bija tik negaidīti. Atsveicinājāmies, kārtējā mazā neveiklā sasmaidīšanās, un gājām katrs uz savu dzīvokli. Iegājis mājās, devos taisni uz vannas istabu noskalot seju. Tad pēkšņi satrūkos, jo spogulī atkal ieraudzīju svešinieci, tikai šoreiz uzreiz arī pieskārienus. Man sirds sāka ārdīties kā negudra, pieskārieni bija tik ļoti reāli, viņas tēls vēl reālāks. Pagriezos un atkal nekā, tikai spogulī, kāpēc tur? Sāku pat prasīt, kas tu esi un ko vēlies, pie reizes nodomājot, kas ar mani?!? Ne jau katru dienu cilvēki aprunājas ar spoguļiem. Trakāk sajutos, kad pēc uzdotā jautājuma, pār kaklu pārslīdēja tāds kā viegls glāsts. Visa mana mugura bija šermuļos, rokas, kājas sāka trīcēt. Nemelošu, biju pārbijies. Kāds vājprāts mani ir pārņēmis, kā to izskaidrot? Pagriezos, lai ātri pamestu to telpu, bet tad sadzirdēju tādu kā balsi, reizē ar pieskārienu. Tas lika pārbīties līdz nemaņai. Aizcirtu durvis, iegāju virtuvē lai paņemtu cigaretes, biju sanervozēts, kā nekad. Devos ārā pīpēt, taču visu laiku likās, ka viņa man seko, ir līdzās. Pīpējot izdomāju, jāpiedāvā Ritai atnākt ciemos, paskatīties kādu filmu, mazais noteikti jau gulēja šinī stundā. Pieklauvējis klusām pie durvīm, dzirdēju tuvojamies soļus, sajūtas bija neveiklas, jo nezināju kā izteikt šo vienkāršo piedāvājumu. Soļi kļuva skaļāki, laikam jau tuvojās durvīm, tad apklusa, bet durvis neviens neatvēra. Lai nebūtu uzmācīgs un nepamodinātu viņas mazo, nodomāju, ka otrreiz neklauvēšos, soļoju atpakaļ mājās.

Pēc cieši izgulētās nakts, veicu savu ik rīta rituālu, ar kafiju un cigaretēm. Apsēdos uz trepītēm, pamanīju Ritu ar mazo. Pienākuši klāt, apsveicinājās. Saņēmos, lai pajautātu Ritai par pagājušo nakti. Ritas atbilde mani nošokēja. Izrādās, viņa uzreiz, kā aizgājusi mājās, sadomājusi aizbraukt pie saviem vecākiem uz laukiem. Bet soļi ko dzirdēju, nāca no viņas dzīvokļa……

2 daļa

….. Mirkli apjucis, ar miljons domām galvā, noslaucīju dvielī seju. Spogulī skatīties vairs neuzdrošinājos, izgāju ārā no vannasistabas un ar smagu roku izslēdzu gaismu. Biju apjucis tā, ka nesapratu ko daru. Uztaisīju sev vēl vienu kafiju, apsēdos pie virtuves galda, malkojot kafiju, kafiju bez garšas, nespēju domāt ne par ko citu, visu laiku galvā bija svešiniece. Tikai tagat nesapratu, baidīties, smaidīt, varbūt iziet ārā un cerēt atkal ieraudzīt, lai nomierinātu trakojošās domas galvā. Pēkšņi pārbijos no ķērcoša trokšņa, velns, tas tikai mans telefons, bet pārbiedēja līdz nāvei. Dēļ daudzajām domām, pat atbildēt piemirsu, nezinu kā to nosokt, brīdi ko sajutu, viss bija tādā kā tunelī ar pelēki aukstām sienām. Apņemts ar šo visu, sajutu tādu kā stresu sevī, paņēmu cigaretes un gāju atkal ārā, uz tām pašām trepītēm, kur redzēju savu svešinieci. Aizpīpēju ar ciešu skatienu virzienā, kur pēdējo reiz manīju viņas tēlu. Sākās domas, varbūt vienkārši patīkams rīta murgojums, no maz gulētajām stundām, iepriekšējā nakts takš sākās ar filu un aliņiem, varbūt tieši tas pastiprināja manas dīvainās izjūtas?!? Itkā ar to arī varētu nomierināties, taču nē, svešinieces tēls bija pārāk skaists, tas žņaudza katru manu smadzeņu šūniņu, negribēju pat pieļaut, ka tas nebija īsts tēls. Tad atkal sajutu pieskārienu, tikai šoreiz jau stingrāku un īstāku, sarāvos tā, ka cigarete izkrita no rokām, mana sirds sāka ārdīties kā negudra. Pagriezos, tur tikai kaimiņiene ar savu mazo, apsveicinājās un jauki uzsmaidīja, uz mirkli pat pazuda domas par svešinieci. Kaimiņiene bija mana dīva, manās fantāzijās protams, ar spēcīgu raksturu un ļoti patstāvīga. Dēlēnu viņa audzināja viena, pret atiecībām ar vīriešiem izturējās skeptiski, tāpēc mēģināju būt tuvāk viņai, kaut vai kā labs draugs. Ar smaidu pārņemts lūkojos, kā kaimiņiene vieglajā vasaras kleitiņā aiziet pilsētiņas burzmā. Tiklīdz pazuda no skata, tā arī domas atpakaļ pie svešinieces, tās atkal palika spēcīgas, atkal mani pārņema tās dīvainās sajūtas. Piecēlos ar domu izskriet mazu aplīti, tas ir tāds kā mans sods tak, ka es pīpēju. Lēnā garā maziem riksīšiem pievarēju aizvien garāku un garāku gabalu, ar manīm kopā bija arī domas, kas ļāva skriet nenogurstot. Tā būtu varējis skriet ilgi, jo ilgi, ja vien būtu pamanījis kravas busiņu, kursh tikko bija uzsācis braukt. Ar lielu blīkšķi nācās pārtraukt skriešanu. Saļimis, apdullis gulēju uz ceļa, jutos ļoti dīvaini, kas notiek? Nejūtu sāpes, apkārt drūzmējas cilvēki. Pēkšņi sajūtu maigu pieskārienu vaigam, paceļu acis augšup, ieraugu savu jauko kaimiņieni, viņas sejā ir manāms uztraukums, tas pat mani mazliet priecēja. Sākās arī sāpes pamazām, laikam jau sāku atgūties no pārņemtā šoka, piecelties arī vēl nevarēju, kaimiņiene mani turēja kā mazu bērnu, cieši sev klāt. Sajutu viņas smaržu, tik vasarīgu un reibinošu. Tai pašā brīdī lūkojoties kautkur tālumā, pamanīju šī rīta svešinieci, viņa bija tik tuvu, bet tomēr tālu. Nevarēju perautie kājās lai aizskrietu un pa īstam pārliecinātos par viņas eksistenci. Skatu izjauca vietējā ātrās palīdzības mašīna, mani iecēla tajā lai vestu uz apskati slimnīcā. Nezinu kā izskatījos no malas, taču liekas, ka biju nopietni apsities. Manas sāpes neļāva izjust arī kaimiņiene, kura man par brīnumu, piedāvājās braukt līdzi. Tagat manu galvu pārņēmušas jau divas sievietes…….

1daļa

Sākās tas kādā siltā vasaras rītā! Es pamodos, kā ik katru rītu, izgāju ārā saulītē, ar kafijas krūzi rokās un cigareti zobos. Apsēdos uz trpītēm, izbaudīdams saules starus un putnu jauko vīterošanu. Garām staigāja kaimiņi, ikdienišķā saveicināšanās, pasmiešanās par kādu neveiklu joku, un tā tālāk. kad kafija jau bija gandrīz izdzerta, otrā cigarete nopīpēta, manas acis ieraudzīja viņu, svešinieci ar kolosālu augumu, garām izaicinošām kājām, viss ko saredzēju, lika aizcirsties manai elpai! Viņas cēlā gaita ieurbās manī sasodīti dziļi, pat piemirsu ka rokās ir cigarete un kafijas krūze! Pavadījis daiļavu ar savu kāro skatienu, attapos un gāju atpakaļ uz dzīvokli! Iegāju vannasistabā mazgāt zobus, paskatījos spogulī iztēlojoties redzēto svešinieci sev līdzās! Šķiet viņā kautkas ir, ja jau man pat iztēlē viņas tēls, kā reāls blakus esoš! Noliecos pie izlietnes, lai noskalotu seju, kad paraudzījos spogulī, atkal ieraudzīju viņu! Sāku pie sevis smīnēt, caur galvu izšāvās simtiem domu, kā varētu savaldzināt šo būtni…. Pēkšņi sajutu aukstu, dziļi izjustu pieskārienu savai mugurai, sarāvos izbīlī, paskatījos spogulī un atkal viņa! paraudzījos pār plecu, neviena nav! Manas kājas sajuta vieglumu, jo spogulī atkal redzēju daiļo tēlu……

Šorīt kā zibens ķerta sapratu to, ko vakar man draudzene teica par sevi – ka viņai ir stipra sajūta, kad būs stāvoklī, tad pirmā būs meitiņa. Viņai šobrīd nav ne drauga, ne domas par precībām un bērniem, bet gadi jau mazliet spiež. Un es vakar it kā sapratu, kas tā ir par sajūtu zināt kādu lietu, kuru tu nevari izskaidrot par savu nāktni, bet zināt, vismaz sajust ļoti droši. Un vakar kad viņa dalijās ar šo un uzdeva jautājumu, vai man arī ir bijusi šāda sajūta, man gribējās teikt jā, bet es nekādi nevarēju atcerēties nevienu piemēru, neko, kas atbilstu.

Tad nu šorīt, nezinu vai tas bija pa miegam, kad sajūta atnāca vai pēcpamošanās pirmās domas iespaidā, bet es skaidri sajutu atkal šo sajūtu ar jaunumu savā dzīvē. Precīzāk par savu dzīvi. Es šeit mocos- esmu siltumā, bet ir par aukstu, esmu starp cilvēkiem, bet ne īstajiem, ir viss, bet nav nekā un it kā vajadzētu justies laimīgai, bet gribas uzdot jautājumu, kā tas ir?

Pludmale, zaļi džungļi iekšzemē, saule, dīvainas jūras radības ūdenī un viegls regejs visapkārt, gari plandoši svārki, mati dredos, mirdzošs iedegums un basas kājas. Nav steigas par šodienu, par rītdienu, ir tikai dzīvošana tagad. Pagriežu galvu ar skatu uz savu vīru, kur mēģina iestāstīt mazajam, ka nevajag bakstīt zivi, viņām bail, drīks tās pētīt, bet ne satraukt. Dodos uz salmu būdu pēc kokoūdeņa, lai atsvaidzinātos….

Kadrs no filmas? Sapņošana? Pilnīgs murgs? Bet kā būtu ar īstenību? Kas ir tas, kāpēc nē?

Sāku biežāk un biežāk apsvērt vai dzīve eiropā, vai vispār jebkurā attīstā valstī ir domāta man?

Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja tieši 22:23. „Atkal jau par minūti nokavēju,” pie sevis nošķendējos.  Ja vēl neuzminējāt, pateikšu priekšā, runāsim mēs par ievēlēšanos. Ne tikai tad, kad redzam elektroniskā pulksteņa displejā vienādu minūšu un sekunžu rādītāju. Arī par tām, kas uzvirmo krītot zvaigznei, vai mēģinot nopūst uzreiz visas dzimšanas dienas svecītes.

Tajā dienā mana 22:22 vēlēšanās piepildījās.  Biju to konsikventi atkārtojusi jau iepriekš, ieraugot kādu, manuprāt, zīmīgu skaitli telefona pulksteņa displejā.  Un bija, ne gluži tā, kā biju to iedomājusies, bet bija!

Vienu laiku šī padarīšana nestrādāja, bet pēdējā laikā saņemu diezgan daudz lietas, ko vēlos. Un krītošo zvaigžņu lieta tiešām strādā, tikai esmu visai pārliecināta, ka ne jau mazais kosmosa akmentiņš piepilda nomoda sapņus, bet ticība. Vai tomēr nē? Kas liek brīnumiem notikt? Nav vienas tādas formulas, ar kuras palīdzību dabūt visu kāroto. Ticiet man, es zinu.

Drīz sitīs vienpadsmitā stunda, un man vienalga, cik muļķīgi tas ir, es pacietīgi gaidīšu 23:23

…

Don’t complain because you don’t get what you want. Be thankfull you don’t get what you deserve.

Vai mēs kādreiz varēsim būt mēs paši? Cilvēki, kuri mēdz kļūdīties, kuri mīl, nīst. Cieš. Un dzīvo. Kura no mums var pateikt atklāti – man nepatīk tas un tas cilvēks, tāpēc ka… Ne jau lai sāpinātu viņu, bet gan tāpēc, lai būtu patiesas pašas pret sevi! Lai spētu izkristalizēt vērtības savā dzīvē, lai atrastu to, kā ir vērts dzīvot, mīlēt.

Agri vai vēlu pienāk brīdis, kad apnīk staigāt ar “masku”, gribas sākt elpot, dzīvot to patieso, īsto dzīvi. Teikt, ko domā, nevis to, ko ir pieņemts sacīt. Darīt ko tādu, kas lielākajai daļai šķiet nesaprotams.

Ir dienas, kad gribas novērsties no visa un visiem un pabūt vienatnē ar sevi, klusumu, saviem mērķiem. Bet ir cilvēki, kas to uztver tik ļoti personīgi, ka sajūtam vainas apziņu tikai tāpēc, ka esam ieplānojušas veltīt dienu sev. Tikai sev.

Ir grūti dzīvot mūsdienu pasaulē, bet vēl grūtāk ir būt pašiem. Plānot savu dzīvi, kā vēlies tu pats, nevis pakļauties citiem. Jā, tas ir egoisms, bet bez tā mēs pārvēršamies par pelēko ļaužu masu. Par to, kas gribam būt, bet nez kāpēc neesam!

“Ja es gribu būt godīga pret visiem, vispirms man ir jābūt godīgai  pašai pret sevi. Ja es gribu atrast īstu mīlestību, vispirms līdz mielēm jāizbauda nejaušas mīlestības. Trūcīgā dzīves pieredze man  iemācījusi, ka cilvēks šajā dzīvē nav noteicējs, viss ir ilūzija -gan materiālajā, gan garīgajā laukā. Cilvēks, kas zaudējis ko tādu, kas tam šķitis nepazaudējams, nonāk pie secinājuma, ka īstenībā viņam nekas nepieder.                              Un ja man nekas nepieder, man nav jātētērē laiks, uztraucoties par lietām, kas nav manējās. Šodien jānodzīvo tā, it kā tā būtu pirmā (vai pēdējā) diena mūžā.” 

P.S. Es pati jau sen saprotu, ka cilvēks nevar piederēt, jo tā ir dzīvā būtne. Piederēt tak var tikai lietas. 

Un kā Jums šķiet? 

Šonedēļ, no 30. oktobra līdz 3. novembrim notiek RIGA FASHION WEEK. Man bija iespēja tuvāk iepazīties ar QOOQOO modes zīmolu. Modes skatē bija prezentēta pavasarīga kolekcija, kura atstāja uz mani gaišuma, viegluma sajūtu. Neskatoties uz to, ka tagad ir rudens, man sagribējas pavasarīgi vasarīgu laiku, jo tad kaut kas no kolekcijas būtu piemērots arī man. Uzpūšot nelielam vējiņam, uzspīdot saulītei, tādās drēbēs es justos viegli un labi, galvenais, ka es iekšēji justos brīvi, un tad rodas jautājums, varbūt tieši iekšēja brīvība man ir nepieciešama? Ikdienā es nevaru tā justies, jo ir pienākumi, un arī laiks ietekmē. Lai ko arī cilvēki nedomātu, bet drēbes ietekmē gan cilvēka iekšējo sajūtu, gan noskaņojumu, gan rada laimes sajūtu. 

Droši vien Latvijā ir nepieciešams vairāk gaišu krāsu, krāsainu drēbju, kuras agri vai vēlu varētu ietekmēt mūsu iekšējo sajūtu. Varbūt tas arī mūs iemācīs biežāk smaidīt…

Kā secinājumu varu atzīmēt to, ka jutos apmierināta par to, ka apmeklēju skati. Man patika, un noskaņojums uzlabojās!

skatos pilns internets ar dzīvniekiem,kam vajadzīga palīdzība un kas pazuduši. Tik daudz zvēriņu patversmēs,paskatoties bildes tiešām paliek ļoti žēl. Ieskatoties viņu acīs, var redzēt,kad tie grib īstas mājas. Nesaprotu,kā cilvēki tā var izturēties pret dzīvniekiem, viņi tač tādi paši kā mēs. Man viņu tik ļoti žēl…. Cerēsim,kad viņiem tur ir labi, nu labāk kā salt uz ielas vai dzīvot nēedušiem jau labāk ir.. Aizdomāsimies par mūsu mīļajiem zvēriņiem…….

Sanemu zinu no vina: “Tu gribi iedzert karsto sokoladi?”

Bija pecpusdiena, laiks apmacies un drums. “Ja, kadel ne!”: es atbildeju. “Tad nac leja!”: pienaca nakosa zina. Tas lika manai sirdij nodrebet. Atri uzmetu meteliti, iesmarzojos ar savam milakajam smarzam, vel paris lupu spiduma triepieni un smailajiem papedisiem klaudzinot skreju leja.

Vins gaidija masina un ka vienmer izskatijas lieliski, dzinsas, pulovera ar kapuci un melna adas jacina. Burvigi smaidot, sasveicinajas un noskupstija mani. Braucot sarunas raisijas viegli, par spiti tam, ka joprojam biju dusmiga un gaidiju atvainosanos.

Aizbraucam uz fantastiski skaistu kafeinicu. Saka jau kreslot un lija lietus. Spilgtajam gaisminam no kafeinicas izkartni spidot, cels un koki iekrasojas orandzi dzeltena krasa. Liels veclaicigs pulkstenis, vina pudeles, pieklusinata muzika un degosa svecite uz galda, radija romantisku noskanu. Kas daleji mani sapinaja, jo musu brivajam attiecibam ta nepiestav.   

Dzerot teju, iekartojos ertak liela, besa adas kresla. Vins skatijas uz mani ar savam tumsi brunajam acim, kuras esmu nepratigi iemilejusies. “Iedod man savu roku un paskaties uz mani”: vins iesaka. Sanemis manu roku savas plaukstas, vins turpinaja:”Ludzu piedod par to, ko sarunaju, es nebiju ta domajis. Tu ar savu neuzticesanos, mani uz to izaicinaji. Piedod!”  

Es piedevu. Un nolemu so situaciju izmantot, lai parunatu par to, ka es jutos. Cik briesmiga ir sajuta, ka vins ir man blakus, bet nav mans. Es ta nespeju vairs, kad laimes sajuta pec retajam tiksanas reizem, savijas ar skumjam, ilgam un asaram. Kad klausot, draudzenes padomam telefons tiek izslegts un paslepts skapi. Un redzot bildes, kuras vins ir kopa ar citam sievietem, sirds salecas, bet teloju, ka jutos labi un brivi. Lai gan ta nav, mana sirds nav briva, ta pieder vinam.  

“Es gribu tev kaut ko pateikt”: es iesaku “piedod, bet es ta vairs nevaru, mani sis attiecibas nomac. Es tajas jutos vientula. Taja pasa laika domas un tiksanas ar tevi, man nelauj iepazities ar citiem viriesiem. Brivas attiecibas, tas nav man!” Vins nopietni skatijas uz mani. Pastumis talak tejas kruzi, vins mani partrauca:” Tu mani vairs negribi? Tev ir cits?”  

“Man nav cita viriesa un kamer tiksos ar tevi tads ari nebus. Varbut, vienkarsi ir pienacis laiks to visu izbeigt un laut tam nomirt dabiga nave.”: es turpinaju. “Tagad tu paklausisies, ko es tev teiksu!”: vins mani partauca ” es gribu tikai tevi, un ne tikai seksam. Es gribu daudz vairak laika pavadit ar tevi, biezak tikties, runaties, mileties, iet gulet, mosties no ritiem un brokastis gatavot kopa. Man nav vajadziga Sabina, Julia vai Veroniqe, man esi vajadziga tikai tu.” 

“Ejam!” vins piecelas, sakartoja jauku un devas samaksat. Klusejot uzvilku meteli un devos ara. Vins mani panaca, aplika savu roku un noskupstija uz vaiga. Masina vardi bija lieki, mes skupstijamies. Atkal izjutu to laimes sajutu, kad katra kustiba, pieskariens, skupsts, ir tik piemerots tev un patikams. Ta ir sajuta, kad gaisa virmo kaisle, ir jutama iekare un apkart notiekosais vars nav svarigs. 

Vins aizveda mani majas. Pirms atvadisanas, kaut ko meklejot masina, vins atri atrauca:” Paigaidi, es tev kaut ko iedosu!”  

Uz veca degvielas ceka, vins uzrakstija vardu Beziehung, kas latviski tulkojot nozime attiecibas.  

Nu, man arī vienreiz ir dusma uznākusi. Pat Coldplay solista (žēl, bet nezinu, kā viņu sauc, moš kāda no jums zina ;)) mierīgā balss, kad viņš dzied par meiteni, kura sapņo par paradīzi, nepalīdz… Citiem vārdiem sakot, šī būs nikna depeša par manu neizdevušos dienu, nē- nedēļu…

Man patīk universitātē, nudien patīk… Bet draņķīgi uzrakstītais kontroldarbs, neizgulēšanās un citas “ļoti jaukas lietas” got to me. Kulminācija visam bija tas, ka plāni, kurus kalu jau aptuveni mēnesi skaisti saplīsa kā mana mīļākā krūze, ko kaķis pagājšnedēļ nometa no galda (laba metafora, es zinu *giggle*).

Ja jau čīkstam: šobrīd jūtos vientuļa man sāp galva un tiešām ceru, ka savu niknumu rīt neizgāzīšu uz kādu, kurš nav to pelnījis.

Epiloga vietā: Sliktā ziņa ir tāda, ka cilvēki ir nežēlīgāki un ļaunāki nekā tu jebkad iztēlojies. Labā ziņa– cilvēki ir laipnāki un mīlošāki nekā tu jebkad sapņoji… /so true/