tram ta ram ta ram!!!! piektdiena ir klāt- wo-hoo!! saksu ar to ka novelu jums visām superīgu nedēļas nogali ( te man bija jāapstajas un jāpadomā kā latviski pateikt ”weekends”. pašai par sevi kauns). tagad sēžu un izbaudu savu rīta kafiju (pie mums pus 10). man koledžā jābūt tikai 13.00 tā kā varu izbaudit savu rītu. šorīt no rīta uztaisiju savam mr brokastis un ātri vien palaidu uz vilcienu. viņam šajā nedēļas nogalē bijaparadzēts lidot uz berlīni uz četru dienu(nakšu) ilgu vecpuišu balliti,bet vulkāna dēļ laikam lidojums būs atcelts. vel turam īkšķus. ja lidojums bus atcelts puišiem nekas cits neatliks kā uztaisit kartigu vecpuiseni tepat uk pilsētās. vel runājot par vecpuiša balliti- es esu pārsteigta cik loti mieriga esu neskatoties uz to ka manējais dodas uz berlini,kur viņi nodzersies,svinesies un izbaudis nakts dzivi. no greisirdibas ne miņas. domaju ka bushu nedaudz satraukusies ,nemieriga bet nekā- laikam loti viņam uzticos 😀 un tapec ka es nesu greisirdiga viņš ir pastiprinati mīļš un viss ir vel foršāk neka domaju. kad viņi uzzinaja ka lidojums bus atcelts citas puishu draudzenes esot smīkņājušas unn bijušas priecigas,par to ka pasakumu varbut naksies atcelt. ko dariju es? atbalstiju savejo morali,teicu ka viss bus labi,ka gan jau lidojums būs un ja nebūs lai viņi izmanto vilciena biletes kuras jau ir nopirkuši un lai uztaisa kartigu vecpuiša balliti galvaspilsētaa. zinu ka viņi šo pasakumu planoja ilgiu laiku tapec man pat prata nenaca priecaties par to ka kkas varetu neizdoties. un vareja redzet,ka tas viņam daudz nozimeja,dzirdeju kā viņš lielijās drasugiem pa tel cik es atbalstoša esot bijusi ha ha. + nenideju ka visu nedeļas nogali bušu viena ,tā vieta es izplanoju pati sev superigas brivdienas- balites pie draugiem,BBQ,pusdienas ar darba biedriem . tā kā es pati biju prieciga par saviem planiem. man pat likaas ka viņam iekšā uz beigam paradijas mazs greisirdibas velniņš .sakara ar to ka taa vieta lai celtu scenas es uztaisu balliti 😀 ejot prom viņš pateica lai es esu laba meitene 😀 ha ha baigi garais murgs sanaca,bet nu tas kuras negrib lasiit jau pec pirmiem teikumiem apstasies 😀 un zinu ka man ir looti daudz kludas textaa,bet man tiesam slinkums parlasit

Tātad ir jau ceturtdiena, laikam streiiks beidzas, uzrakstīšu 😀 Nu, tad mani secinājumi: 1) vispār nav grūti nekomentēt. Tātad TĀDAS atkarības nav 😀 bet es laikam zinu, kāpēc-praktiski jau nebija forāu diskusiju pa šīm dienām 😀 2)par diskusijām. Nu, vispār nekāda akction 😀 Pirmā diena jau vispār bij garlaicīguma kalna gals, cik nu iemetu aci. Tad nu izdalījās, vai nu pavisam debīlas par mākslīgajiem peņiem un vagīnām, vai nu no garlaicības daža laba sāka kopēt iekšā visus viņasprāt smieklīgos tekstus, tajā skaitā kaķa dienas grāmatuu 😀 😀 😀 nu, un pa reizei kāda parasta diskusija. 3) kādas 2 meičas ( protams, no vecajām, foršajām) jau centās kaut ko foršu iekomentēt-varēja vismas iesmaidīt, bet nu ne ilgi, jo nebij jau veco labo, kas var līmenī attriekt kādu joku pretī 😀 😀 4) tūlīt es saņemšu pēc pilnas programmas 🙂 😀 Bet sakiet, ko gribat, ka šitajās dienās bez vecajām labajām nnu nekādas jautrības. Pliki teikumi |-) Un ja tā tas turpinātos, izmirtu te viss ātri vien 🙂

hei – hei! pirms mirkļa nonācu pie vairākām atklāsmēm. 1) man nepadodas virsraksti, tapēc visus manus ierakstus rotā datums. bet tas vēl tā. kā jums patīk šodiena? tā saulīte ir vienkārši pasakaina. pusdienu starpbrīdī izgāju no skolas un vienkārši sēdēju skolas priekšā uz soliņa (jā, jā, man ir skaistākā skola un skaistākie soliņi visā Rīgā, hehehee), priecājoties par saulīti. visi par to šodien noteikti runās un kas gan es esmu, lai pretotos straumei? ;D jebšu, man arī vajadzēja pieminēt silto laiku. bet ķersimies pie lietas, jebšu otrā atklāsme, kuras dēļ šodien sāku rakstīt šo ierakstu. 2) šodien vienā stundā paņēmu draudzenes Ilustrēto Vēsturi, vecs numurs jau, un aizlasījos rakstus par vergiem. par verdzību, to, kādos apstākļos tie cilvēki dzīvoja, kā viņus sodīja un .. jā. iegrimu tajā rakstā un, kad beidzot atjēdzos, pilnīgi drebuļi pārskrēja pār kauliem, galvā bija tikai viena doma – kā tā vispār var? es nekad neesmu atzinusi vardarbību, sliktu izturēšanos gan pret cilvēkiem, gan dzīvniekiem – neciešu pat vienkāršu cilvēka ‘norakstīšanu’ – ja tā var teikt – tikai tapēc, ka viņš ģērbjas tā, vai vienkārši ir šitāds. nu nevaru. tas vēl tā, bet tagad seko atklāsme – paldies Dievam, es nedzīvoju tajā laikā, jo es? kā vergs? (ignorēsim faktu, ka lielākoties vergoja melnie cilvēki un pieņemsim, ka mana varbūtība kļūt par vergu ir pavisam reāla) mans pašlepnums, mana spītība un ‘man neviens nekad nekāps uz galvas’ attieksme mani iedzītu postā pirmajās minūtēs! te tev nu bija "es gribētu dzīvot citā laikmetā".. ak, mans naivums. es varbūt nerunāju pretī, taču es katram parādīšu, kur ir viņa īstā vieta, ja kāds man brauks virsū bez iemesla! 😀 nerunājot par to, ka man par mazāko pārkāpumu nogrieztu roku vai kāju, vai vēl sazin ko.. labi, ja godīgi, es pat nezinu, kapēc es šito visu te uzrakstīju – laikam, ka gribējās padalīties pārdomās. esat kādreiz par to aizdomājušās – kādā pasaulē noteikti nespētu dzīvot? viduslaiki? valkāt korsetes? par korsetēm runājot, es gribētu valkāt korseti.. 😀 xx

Eh, nu jau kuro dienu sēžu mājās viena un domāju par visvisādām morālām vērtībām, prioritātēm. Arī es esmu viens no cilvēkiem, kas "saprot ko pazaudē, tikai tad, kad pazaudē pavisam". Bet uzreiz rodas jautājums – kāpēc mēs tādi esam? Es vienmēr esmu bijusi sludinātāja, kas saka, ka draudzība starp puisi un meiteni var pastāvēt. Nevis vienkārši "čomiskas" attiecības, bet labākie draugi. Sapratu, ka tas tomēr nav iespējams.. Un ja kādai no jums, meitenes, tas burvīgi sanāk, es jūs patiešām no sirds apsveicu un apbrīnoju. 🙂

Es rakstīju stāstu par savu dzīvi – sajūtām, sāpēm, prieku, bēdām. Smaidu. Es to rakstīju viena. Bet tad arī Tu paņēmi zīmuli un sāki rakstīt. Tas pārtapa par mūsu stāstu. MŪSU ikdienu, MŪSU priekiem un bēdām – viss bija par MUMS. Un dienās, kad Tu noliki zīmuli, lai tā teikt "atpūstos", mani sāka mākt šaubas. Ne jau par to, kad atkal pacelsi zīmuli, lai turpinātu rakstīt MŪSU stāstu, bet gan par to, ka tev bija arī citi stāsti, ko rakstīt. Bet es nelikos ne zinis. Kad pacēli savu zīmuli, lai turpinātu rakstīt, es atkal pacēlos dažus soļus augstāk virs zemes, es smaidīju, es priecājos. Es laikam mīlēju… Tad Tu ieturēji garu pauzi. Es cerēju, ka Tu drīz atgriezīsies. Bet tā vietā es izlasīju kādu stāstu, kuru, izrādas, biji rakstījis Tu. Tas nebija par dzīvi, tavu dzīvi. Tas bija stāsts par neuzticību, par vilšanos… Šo stāstu papildināju arī es, lai Tu atcerētos. Tagad Tavs zīmulis stāv pārplēsts uz pusēm. Tās ir atmiņas. Bet es… es turpinu rakstīt jaunu stāstu par dzīvi – par manu SMAIDU.

Labrīt, skaistās 🙂 Turpinot iet vakardienas pēdās, man joprojām ir ļoti labs garastāvoklis – joprojām jūtos laimīga, joprojām jūtos sievišķīga. Tas laikam ir uz labu, he. Savas īpašās sestdienas brokastis jau apēdu (kā teicu savam sarunu biedram, tā ir gaužām svēta lieta!) un, kamēr dzēru savu tēju, aizdomājos par lietām, kas mūs padara laimīgas. Atcerējos sarunu ar kādu sev ļoti tuvu draudzeni; viņai bija periods, kad meitene par visa pamatu lika sev puisi – drauga viņai nebija, taču viņa ļoti izmisīgi to gribēja, un katrs satiktais puisis ātri vien aizbēga, jo nabaga meitene viņam pieķērās gaismas ātrumā – tikai tā viņa bija laimīga. Es viņai teicu, ka laime jau nav puisī, bet gan viņā pašā un visādos sīkumos, bet viņa mani nesaprata – es atkal, pavisam godīgi, nesaprotu cilvēkus, kuri mani nesaprot. Apsolīju sev nenogulēt visu dienu gultā un piecēlos jau desmitos; sāku savu dienu ar savu mīļāko dušas želeju (un nesmejies, tas ir kaut kas īpašs! 😀 ) – http://www.treaclemoon.net/ – those lemonade days. tā lielā, dzeltenā pudele un teksts uz tās man liek pasmaidīt katru rītu – bet tas ir tikai viens no sīkumiem. Tad es sevi palutinu ar mierīgi sagatavotām brokastīm, foršu mūziku un tas labais noskaņojums atnāk pats no sevis – kapēc sēdēt un čīkstēt, ja var nečīkstēt? Kā jau vienmēr, man patīk visu analizēt, tapēc es aizdomājos par to, kapēc šie mazie, nenozīmīgie sīkumi man tā patīk. Vai tas būtu tapēc, ka es parūpējos par sevi? Iepriecinu sevi? Jo, ja tā padomā, kurš gan cits par mani rūpēsies, ja ne es pati? Ir jau arī otra teorija – nozīme ir tikai tam, kam tu to piešķir. Un, jā, es tam pilnībā piekrītu – tas viss ir tikai manā galvā. Un nepārprotiet, es neesmu ‘The Secret’ mīļotāja (visu cieņu tām, kas ir, es nevienu mirkli nepārmetu) – nekad neesmu lasījusi / redzējusi filmu, un uzskatu, ka tas tāds murgs vien ir. Es piekrītu tai teorijai daļēji, bet man tam nevajag grāmatu. 😀 Bet tā esmu es un es nelasīšu viņu tīri principa pēc – jo visi citi viņu lasa, jā. Bet tas jau ir cits temats, atgriežoties pie domu spēka – Ja es piešķirtu nozīmi, teiksim, savai zeķu krāsai (nenāk nekas cits prātā, haha), tad arī tā spētu man uzlabot garastāvokli, vai ne? Es redzu, ko daru, bet sev to atļauju anyway. Un tad arī mana dzīve sastāv no šiem mazajiem, neķītrajiem prieciņiem.. Un, beigu beigās, man vienkārši gribējās kaut ko uzrakstīt, jo man ir atgriezusies iedvesma, līdz ar ko arī sāk tapt vairāk bloga ierakstu un es atgriežos pie saviem stāstiem (jā, es mīlu rakstīt), un es drukāju, kā negudra. Novēlu jums visām skaistu Sestdienu, pilnu ar šiem mazajiem, neķītrajiem un ļoti sievišķīgajiem prieciņiem, un, ja ir vēlme, pastāstiet man, kāda ir jūsu Laimes formula! 🙂 x p.s. paskat, kāds šodien interesants datums! pamanīju tikai tad, kad ierakstīju virsrakstu. un manam mazajam brālim šodien paliek divi gadi.. ārprāts, viņš tā aug! esmu vēl laimīgāka. ai, man maz vajag. 😀

Un viņa man pajautāja: "Kāpēc Tu slēpies aiz maskas? Aiz neīstām emocijām? Kāpēc? Vai tiešām vairs nespēj smaidīt tā – no sirds? Tā pa īstam? Un kā ar smiekliem? Tu smejies tikai tāpēc, jo ir jāsmejas? Vai arī tavi smiekli ir mākslīgi? Varbūt viss, ko Tu dari ir mākslīgs… Tavs smaids, tava sirsnība, tavs prieks un tavas bēdas… viss! Viens vienīgs teātris!" Es aprāvos un atbildēt nespēju. Bet es padomāju. Un zini – arī izdomāju. Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc? Tāpēc, jo man nav vajadzīgi tie salkanie vārdi, kas "it kā" uzmundrina. Turies. Viss būs kārtībā. Esmu ar tevi. Jā, ir jauki ko tādu dzirdēt, bet… vai tas palīdz? Tev varbūt jā, man – nē! Es vāros savā sulā. Slēpjos aiz maskām. Es cenšos savaldīties un… pati sevi uzmundrināt. "Marisa, Tu to vari. Tu esi stipra. Celies un ej!" Nē, mani smiekli nav mākslīgi. Smaids – tikai dažreiz. Es cīnos ar savu iekšējo es. Ar to nelabo, kas manī mīt. Ar to, kas mani spiež pie zemes. Ar riebīgo Marisu. Domā depresija? Nē. Ne tuvu tai. Tikai – tikšana skaidrībā pašai ar sevi. Teātris? Mana dzīve ir kā skatuve uz kuras es, kā aktieris, tieku kritizēts. Celts gaismā un tad nomests tumšākajā bedrē. Bet es turpinu spēlēt. Tā ir mana dzīve. Mana dzīvība – mana spēle…

Es paņemu rokās grāmatu, atveru to un sāku lasīt… Pēdējo nedēļu laikā tā sākas mans vakars pēc mājasdarbu izpildes. Nezinu, kas ar mani ir noticis, jo, kā jau lielākajai daļai zināms – neesmu grāmatu fans. Smejoties varu teikt – laikam kļūstu veca. Lai vai kā, izdomāju vēlreiz izlasīt Paulu Koelju grāmatu "Maktuba". Es to nosauktu par dzīves laimes formulu. Nav noteikta sižeta, tēlu… tikai daudz atziņu un teksti, kas liek aizdomāties. Grāmata apliecina autora dzīves filozofiju. Kā jau katrā grāmatā, arī Maktubā esmu iemīlējusi veselu lappaspusi. Precīzāk – atziņu. To izlasot, es aizdomājos par to, cik daudz mēs zaudējam nepameiģinot. Mēs cenšamies sadzīvot ar visu tā, kā tas ir. Nepameiģinot, mēs paši sevi piesienam ciešāk resnam stumbram, kas neļauj mums kustēties… "Cirka ziloņu dresētājs izmanto ļoti vienkāršu paņēmienu, lai lielo dzīvnieku noturētu savā pakļautībā. Kad zilonēns vēl ir mazs, vienu tā kāju piesien pie resna stumbra. Lai kā nabaga dzīvnieks pūlētos, viņš nespēj atbrīvoties. Pamazām viņš pierod pie domas, ka stumbrs ir daudz spēcīgāks par viņu. Brieduma gados, kad zilonis jau ieguvis pasakainu spēku, atliek viņa kāju ar vienkāršu auklu piesaitēt pie kaut kā smaga, un viņš pat nemeiģinās atbrīvoties – tik labi viņš atceras neskaitāmos un veltīgos meiģinājumus. Un mēs esam tieši tādi paši kā šie ziloņi, mūsu kājas sapītas pavisiem vārgiem valgiem. Bet, tā kā jau kopš agras bērnības esam pieraduši pie šī neuzveicamā stumbra, mēs neuzdrošināmies kaut ko iesākt. Un pat nenojaušam, ka pietiktu tikai ar vienu drošsirdīgu soli, lai izbaudītu brīvestību visā pilnībā." Meiģināt un Nepadoties!

Mēs čīkstam un pīkstam par to, cik dzīve ir grūta. Gribam nomirt, kad kaut kas nav izdevies. Pēc neveiksmīgām attiecībām nu ir pienācis pasaules gals. Viss ir slikti. Viss nenotiek tā, kā gribētos. Bet vai esi kādreiz aizdomājies par to, kāda būtu Tava dzīve bez rokām vai kājām, bez dzirdes, redzes vai iespējas runāt… Vai arī tad Tu čīkstētu par to, ka, piemēram, frizieris matus ir nokrāsojis ne tā, kā vēlējies vai arī sniegs tev jau ir apnicis. Ir cilvēki, kas sniegu nekad nav redzējuši un diemžēl arī neredzēs. Bet viņos mīt ticība. Ticība tam, ka kādreiz viņi tomēr to saskatīs. Viņi cer! Mēs ejam, skrienam, lecam… daram visu! Mūsu sejā parādas smaids, kad pirmo reizi ar basām kājām iekāpjam pavasara zālītē. Mēs priecājamies. Bet ir cilvēki, kam tas nebūs lemts. Bet viņi tāpat mīl dzīvi. Viņi dzīvo, jo dzīvība – tā ir skaistākā lieta pasaulē. To nevar nopirkt. Cilvēks, kas mani iedvesmoja ko tādu uzrakstīt ir Nick Vujicic. Viņa dzīvesprieks, mīlestība, mērķtiecība… tā mani pārsteidz. Viņam nav ne roku, ne kāju. Bez visa tā viņš ir tāds pats cilvēks kā mēs. Viņš peld, kāpj pa trepēm, ir beidzis koledžu… Viņš mīl dzīvot! Neskatoties uz to, kādas grūtības dzīve sagādājusi viņam – viņš, pēc smaga kritiena ceļas. Viņš nepadodas. Viņš meiģina atkal un atkal, un atkal. Noskatoties video Jūs sapratīsiet, kāpēc iegrimu dziļās pārdomās par to, kā mēs dzīvojam. http://www.youtube.com/watch?v=X_XW6Y-K3QE&feature=player_embedded If YOU fail, are YOU going to try again? The human spirit can handle much more than we realize. It matters HOW you are going to finish. Are YOU going to finish STRONG? Novērtē to, kas Tev dzīvē ir dots. Tu nezini, kas ar tevi var notikt pēc piecām, desmit, divdesmit minūtēm. Katru dienu kā pēdējo…

čau 🙂 šodienas virsrakstam ir īpašs zemteksts. redziet, salīdzinoši nesen (teiksim, pusstundu atpakaļ) es šos divus vārdus ieliku sev kā skaiptekstu. nepagāja ilgs laiks, kad man atrakstīja: >>> Cilvēks: i love you? / i like you? Es: kapēc cilvēki uzreiz pieņem, ka tas ir ‘i love you’ ? man vienkārši patīk tā frāze kā tāda un viss kas aiz tās stāv. ^^ <<< bet tā nu tas ir. tas ir vispārēji pieņemts sinonīms vārdiem “es tevi mīlu”, kaut arī trīs vārdos varētu pateikt tik ļoti daudz ko! un manai situācijai laikam vislabāk atbilst citi trīs vārdi – es esmu laimīga. sanāk taču trīs, vai ne? patiesībā ir tā, ka šī nav pirmā reize, kad domāju to, ko domāju (līdz tam nonākšu vēlāk), taču šī ir reize, kad es apsolos sev to neaizmirst. un te nu nāk mana ļoti sievišķīgā doma (un nesmejies) – es esmu sieviete. ļauj man paskaidrot – dzīvojot pasaulē, kādā dzīvoju es, to dažkārt sanāk aizmirst. man ir draudzene, kas valkā kerzas (visu cieņu, viņa ir viens no foršākajiem cilvēkiem pasaulē!). man ir tētis, kuru es ļoti mīlu, bet kurš ir ļoti pragmatisks cilvēks un skolo mani tajā pat virzienā. un es nenoliegšu, es esmu mājas vīrietis – dzīvoju kopā ar mammu un jaunāko māsu, tomēr es būšu tā, kura savienos vadus, salabos kompi, kaut nomainīs spuldzīti. tā nu tas ir, es nesūdzos, man patīk, ka es protu visu ko izdarīt, bet tas nedaudz kaitina. vai tas, kā es apņemos nebūt vāja, norakstot visas vājības un citas lietas. beigu beigās, es skatos spogulī un nesaprotu, kas īsti es esmu. man patīk tā pavasara sajūta, kad es nopērku Cosmopolitan – un arī par to ir vesels stāsts – es parasti pērku LV variantu (bet tas jau ir nopirkts un izlasīts), bet mana vājība ir UK variants (un ir starpība arī starp US un UK! bet es neiedziļināšos) – trīsreiz biezāks un vēeel foršāks. sliktā puse? viņš maksā 4.90ls. tomēr ir reizes, kad es neturos pretī kārdinājumam.. kā, piemēram, šorīt. tātad, es nopērku šo žurnālu, turu viņu rokās, kad izeju no GC, paskatos atspulgā un nopētu savus matus, kas nenormāli ātri aug, savu glīto lillā mētelīti.. un es, pavisam godīgi, sajūtos ļoti sievišķīgi. man ir vājība, es tai ļāvos un es esmu laimīga. bet tas vēl nav viss. matemātikas stundā es ar lielu ziņkāri lasīju garu un skaistu rakstu par intuīciju, priekšnojautām un zinātnisko pamatojumu zem tā visa. tas viss beidzās ar to, ka es izlasīju veselu rindkopu ar tekstu, kas tobrīd perfekti atspoguļoja manas sajūtas – bet labi, es tikšu tam pāri. un tad sekoja nākamā rindkopa par to, cik ļoti bieži mēs to ignorējam, pamatojoties uz loģisko saprātu un, kaut vai, domu, ka mūsu šaubām un/vai intuīcijai nav nekāda pamata. tas tāds niķis. tas beidzās ar to, ka es paklausīju intuīcijai. tad jau redzēs, bet šobrīd es vēl neesmu sākusi to nožēlot – es jūtos labi. jā, mana sievišķā vājība – bet es ar to lepojos. es lepojos ar to, ka esmu meitene, ar visām savām skaistajām vājībām – un, tai patā laikā, stiprāka, kā puse no tiem, kas ir man apkārt. es zinu, ko gribu un es zinu savu vērtību. žurnāla beigās bija skaists raksts par body confidence (kā to latviski smuki pateikt?) – aiii, kā es mīlu tos rakstus! jo, pašsaprotami, man – kā katrai meitenei, haha – ir entie kompleksi par savu izskatu un tā. kurai gan nav? šie raksti mani iedvesmo – un es atnāku mājās apmierināta ar to, kas es esmu un kas no manis sanāks. kā es mīlu to sajūtu – kad man nav bail. jo dažkārt man ir ļoti bail no tā, kas no manis dzīvē sanāks un kur es būšu, teiksim, pēc pieciem gadiem – bet tagad man nav, nē. kaut arī bailes ir mana sievišķā vājība, bet man nav bail. un tas viss slēpjas šajos trīs vārdos – es. esmu. laimīga. un tu? bet, turpinam, jo man šodien gribas runāt. vakar es pabeidzu lasīt (godīgi sakot – pārlasīt) Change of Heart, grāmatu, kuras autore ir burvīgā Jodi Picoult – es paskatījos jr.lv un tur viņa bija kā Džodija Pikulta – if you say so. anyway. Change of Heart ir grāmata par kādu sievieti (kura tobrīd bija astotajā mēnesī ar otru bērnu), kuras vīru un meitu pirms vienpadsmit gadiem nogalināja strādnieks Šajs, kas remontēja viņu māju. Vīrietim piesprieda nāvessodu, taču tikai tagad tas beidzot tiks izpildīts – laikā, kad sievietes otrajai meitai Klērai ir 11 gadu – un viņai vajag sirds donoru, jo meitene mirst. Un donors atrodas – Šajs. Viņš piedāvā ziedot savu sirdi Klērai, taču jautājums ir – vai Klēra un viņas māte var to pieņemt? Vai māte var ļaut savam bērnam pieņemt slepkavas sirdi – bet vai viņa var skatīties, kā Klēra nomirst? Pavidam iet reliģija, ticība un tās apšaubīšana, iet nāvessodi un to piemērotība mūsdienām, iet uzticība un izvēles. God, I love that book. Par spīti tam, ka lasīju jau otro reizi, vienalga nenormāli aizrāva un es nespēju viņu nolikt malā. Varbūt esat dzirdējuši par My Sister’s Keeper? Filma nesen iznāca, tiesa, ne uz LV ekrāniem, ar Kameronu Diazu un tā. Tā ir balstīta uz grāmatu – tā pati autore. Viņai ir daudz superīgu grāmatu, kaut pilnībā izlasīju tikai Change of Heart – bet taisos to tuvākajā laikā mainīt. Jel, es nevaru apstāties. Ir tik daudz, ko pastāstīt! Es varētu runāt un runāt. Bet tagad es iešu lakot nagus. Un man skan European Hit Radio, jo man vienkārši tā gribas. Un tad es palasīšu vēl savu Cosmo un pajautāšu kādam, ko viņš šovakar dara – pat tad, ja netaisos to cilvēku satikt. Vienkārši tapēc, ka es to varu. tu dzīvo tikai vienreiz un dzīve ir sasodīiiiti skaista. 🙂 xxx

Jau peec 1 stundas 20 minuuteem peec manis atbrauc taksis un es braucu liidz lidostai..2 nedeelas dziivojos pa Vaaczemi.Bija ljoti forshi un aizkustinoshi briizhi.3 beerni,kas ir tik dazhaadi.. un arii reizee tik foorshi! 🙂 (l) vinju man pietruuks.. pirms 3 stundaam vecaakajai meiteniitei(6gadi) staastiju pasakas(ko pati izdomaaju) (l) un vinja bija tik prieciiga.es teicu,ka neveelos braukt prom,bet mazaa brashule man saka-nju nebrauc,paliec veel!man tik 1dien uz skolu! brauc pirmdien,bet shiis briivdienas veel esi ar mani (l) 🙂 hehee..man nobira asara un arii iesmeejos reizee,jo.. baac..vinja man ir tik miilja..es vinju pieskatu katru gadu-un vinja man ir ljooti piekeerusies..vinja ir gudra,jauka,attapiiga,smiekliiga, vnk kolosaala.! iespeejams taapeec,ka pieradu pie beerniem,es neveelos lidot uz LV atpakalj… kaut arii maajaas gaida miiljais,kursh arii ir noilgojies… (l) Shodien centos visu dienu buut ar beerniem-speeleeties, buut par vinju ´´zirdzinju´´ 😀 un vizinaat uz muguras.. 🙂 es smeejos ar viniem,skatijos Donaldu Daku(kuru redzeeju reizes 20 😀 ), es dariju visu..! bijaam beernu rotaljlaukumaa, un tur bija arii krustmeitinjas draudzene,kurai arii ir 6 gadi,bet vinja veel neprata braukt ar divriteni! mazaa paluudza,vai es nevaru vinju iemaaciit… es maaciju,kaadu pusstundu un es iemaaciju! (l) vina aizbrauca pati un es pat nepietureeju! ja juus redzeetu vinjas sejinju-taa bija prieka paarpilna, vinja smaidija un liiksmi kliedza-urrrrrrraaaa!man tas izdevaas! 🙂 es juutus lepna un gandariita.. 🙂 juutos kaa varone!

Vajadzēs: MĪKLAI: 2 olas, 80 g cukura, 2 ēd.k. silta ūdens, 100 g miltu, 100 g maltu lazdu riekstu. PILDĪJUMAM: 2 paciņas želantīna, 1 glāze ķiršu (svars pēc notecināšanas 340 g),1 kārba persiku vai aprikožu (340 g), 600 g jogurta, 100 g medus, 2 ēd. k citrona sulas,1/2 citrona rīvētās miziņas, 200 g saldā krējuma. 1.Tortes cepamo formu izklājiet ar cepampapīru.(ideāli ir, ja tortes forma ir 26cm). Cepeškrāsni uzkarsējiet līdz 180o C. Atdaliet olu baltumus no dzeltenumiem. Baltumus kopā ar 20 g cukuru sakuliet stingrās putās. Dzeltenumus putojiet kopā ar atlikušo cukuru un ūdeni, līdz izveidojas gaišs krēms. 2.Iemaisiet riekstus miltos. Sakultos olas baltumus iecilājiet miltos un iegūto masu pievienojiet krēmam. Lieciet masu formā un cepiet 15 minūtes cepeškrāsnī (160o C temperatūrā). 3.Iemērciet želantīnu. Augļiem ļaujiet notecēt, sulu savāciet. Samaisiet jogurtu ar 80 g medus, citronu sulu un citrona miziņu. Želantīnam nolejiet lieko ūdeni, izšķīdiniet siltā ūdens peldē un iejauciet jogurtā. Putukrējumu sakuliet stingrās putās un iecilājiet jogurtā. 4.50 ml persiku(aprikožu) sulas sajauciet ar atlikušo medu, uzsildiet. Pamazām samitriniet tortes pamatni.(p.s.bet tas nav tik nepieciešams) Pēc tam to apziediet ar 1/2 jogurta krēma, tortes centrā izkārtojiet ķiršus, bet ārmalā sarindojiet persikus(aprikozes). Dažus augļus atstājiet rotāšanai. Pārklājiet ar atlikušo krēmu un novietojiet uz 3 stundām vēsumā. Garnējiet ar persikiem (aprikozēm) un ķiršiem. Lai izdodas un labi garšo 😉

Kārtējā reize, kad esmu ar prātu kādā ieēdusies. Vienmēr nosolos, ka tā vairs nedarīšu, tam nav jēgas, tās ir tiaki manas izdomas un sakāpinājums, tā pat nav iemīlēšanās, tik tāda bērnišķīga domu piesaistīšana. Kaitina, ka čekoju vai viņš ir online, vai viņš ir zvanījis, rakstījis, vai to darī, gribas zināt, kur ir un ko dara. Jēgas, nu nekādas. Esmu sapratusi vienu, jo mazāk domāju, lasu, skatos filmas par attiecībām, jo vieglāk dzīvot, nē, nopietni, viss tas mēdiju spiediens un ideja, ka ”mēs” zinām kā ir pareizi, vienkārši iezūmo tā, ka liekas, ka katrs otrais kaimiņu Janka ir mans īstais, un tad ir iecepiens. Neviens ne vienam nepieder un laikam tā sajūtas, kas mani vel ir tas, ak gaidu, kad uzmanība tiks izrādīta man, man vajag zināt, ak es viņam pietrūkstu, ak viņš mani vēlas redzēt, dzirdēt… kad tas notiek, vai ir tik labi? nezinu gan, bet tā sajūta kā sunītim, gribas būt kādam vajadzīgai, gribas, lai es kāds mani vēlētos… bet nevajag pieķerties pirmajam, kas man izrāda uzmanību, jo tas viss varbūt.. tikai nekas.

Saule dīvaini skatās uz mani. Liekas, ka grib ko teikt, Bet nespēj… Es uzsmaidu tai… Tā uzsmaida man Un nu es saprotu Nav jāmeklē īstais un vienīgais Ir jāmīl visi!!! Un tad tie mīlēs tevi Varbūt ne visi. Bet būs, kas mīlēs Ir jāsmaida visiem! Un visi smaidīs tev Pasaulē ir daudz labu lietu Protams, ka arī sliktu Bet tas nekas! Mēs varam to darīt labāku. (l)

Tas ir tik stulibi!! Bet tā ir balta patiesība. Piedzīvoju dzīvē tādu mirkli, kad nesapratu kāpēc (tagad jau bijušais)Y puisis turējējās pie manis kā sūds pie rata. Atbilde ir ļoti vienkārša- jo es izturējos pret vinu ļoti vēsi. Laikam viņam patik šāda sajūta, ka varu vinu pazemot un nolikt pie vietas kā tādu mazo ezīti.Es pret šo cilvēku ļoti reti izrādīju kādas maigas jūtas. Mēs kopā bijām pusotru gadu, bet tad es vairs nespēju izturēt vina dīvainos izgājienus un greizsirdības izvirdumus. Bet visu šo laiku vinš arī bija tik labs un gādīgs pret mani un manu ģimeni.Tas gan nebija iemesls mūsu ilgstošajām attiecībām, jo es vienmēr teikšu ka es neesmu materiāliste un man vīrietis nav vajadzīgs naudas pēc. Man vienkārši bija viņu žēl pamest, jo katru reizi kad mes strīdējāmies, vins sāka raudat par to, ka nevēlas mani pazaudēt, jo stripri mani mīlot. Bet tagad pēc pus gada brīvības esmu satikusi X, kas tik tiešām ir jauks un man nozīmē ko vairak nekā tikai draugu. Iepriekšējajās attiecības tas bija tikai žēlums sāpināt otru. Bet tagad tiešām ir pavisam savādāk. Šķiet ka pazīstu vinu veselu mūžību, kaut gan esmu ar viņu kopā tikai 4 mēnešus. Bet tomēr ir kāds bet… Vins ir pret mani ļoti mīļš un tiešām prot pateikt īstos vārdus- lai mana sirds no laimes ietrīsētos un es nodomātu, ka vēlos ar šādu cilvēku pavadīt visu savu mužu, bet dažkārt man liekas ka viņš ir pret mani vienaldzīgs. Un tāpēc es nemaz nesaprotu ko šis cilvēkos domā. Un es tādēļ- visbeidzot- nonāku pie secinājuma, ka manu jūtu izpaušana viņu atbaida, nevis kā bija ar iepriekšējo puisi. Tas ir tik ļoti dīvaini,. bet man tagad šķiet, ka dzīve izspelē ar mani kādu joku, jo tagad šķiet, ka viņš ir tik vēss cik es izturējos pret Y puisi, pret mani tagad izturas X. Bet es cenšos pret X izturēties ar tādu mīlestību kā vēl nekad. Izlēmu izpaust savas domas, jo jaunajā Cosmopolitam izdevumā bija tieši franču literāra Nikolā Šamfora teiciens par šo tēmu. (26lpp)

love your figure, face, the way you speak, the way you sleep, love when you are at my house and i have you to come home to, love that you look so great but dont have an ego about it, love that you get my sense of humour, put up with my arrogance, faults, love how excited you get about shoes, clothes, that you know what im thinking and i dont have to say it (not all the time) love sleeping with you (just sleeping no sex) , love the sex. love calling you pickle, love that my family love you, my dad, mum, brother, grandad all in what little time they have spent with you see how much you mean to me and how great a person you are. Love your photos you take which arent planned, love your cooking, especially the breakfasts – , love holding your hands, love being in public with you, love being in private with you, love watching films with you on a tuesday night, love doing it on a saturday night. Love that you too hate the cinema, or the sore arse you have after 40 mins and so we dont have to go now, love that you eat meat now, didnt mind that you didnt before. Love that you are so creative, makes me more creative also, in the things i do at work, you ve made me think differently. Love your legs when you put them over me at night, saves me having to put my hands down there, love you feet very cute and they turn me on, love your neck especially when you have your hair up and i can kiss it from behind. I love that i love all these things, and that theres going to be soooo many more of them with us… I LOVE YOU

Drosmīga Dāma – kāda – uzvilktu arī šādas ZEĶES? :-O

sveikas! 🙂 Nju jau otro nedeelju dziivojos pa Vaaciju.. (l) blakus 3 beerninji, kurus pieskatu, un vinji man ir tik miilji un fooorshi! 🙂 bet ir arii miinusi-rrr, Vaacija, vaacu valoda-neko nesaprotu 😀 liekas,ka taa valoda man smadzeni eed nost,kad kaads saak sarunaaties vaaciski 😛 zinu,liekas stulbi,bet taa ir.! un ja kaads ko man paprasa-nju veikalaa, vai vnk uz ielas-es tik speju atbildet-sorry,i don´t understand! 😀 😛 mjaa… iespeejams,ja es te padziivotu veel kaadus meeneshus 2 vai 3, es pierastu.. bet-majas gaida kas silts un forsh un jauks un miilsh.. bu44a! (l) aiii… nju jau 5dien agri no riita lidoju uz LV,atgriezhos vecajaa sliedees, stops atpuutai,jaasaak rakstiit KD. un prakses atskaite…haljava beidzaas.! :%27-( riebjaas-nav garumziimju! klaviatuura ir jociiga-jo dazhi burti nav tur,kur tiem jaabuut 😀 piem Y un Z… lai uliktu simbolu- @, jaaspiezh alt Gr.. 😀 cuuciibaa… gribu pie sava datora 😀 bet nju kopumaa esmu apmierinaata. 🙂 beidzot braukaju pa amerikanju kalniniem! (l) i´m lovi´ it! (l) man liekas,ka tas adrenaliins,kas mani paarneema,veel joprojaam manii 😀 hihii… (l) (l) (l) (l) (l)

pēc superīgi pavadīām brīvdienām smaids ir apakaļ. mans superīgais ”zaķis” izperēja man lielu šokolādes olu ar manu vārdu uz tās 😀 neskatoties uz to ka esam arzemēs,un viņiem ar to svetku svinēšanu tā pašvaki mums bija gan rosols gan mājās cepts ābolrausis,vāritas olas,olu ripināšana un ”kaušanās” ar tām. manējais piedzīvoja Lieldienas lv gaumē. gājām garā,ģimeniskā pastaigā pa parku un vnk baudijām saulaino dienu. viņš bija sajūsmā,lai arī viņam ģimene ir ļoti tuva.viņš atdzina ka nevar atcerēies kad pēdejo reizi ko tādu bija darijis. (l) man prieks ,ka viņam prieks (l) bildee es ar diviem saviem pašiem foršākajiem vīrieshiem- Russelu un tēti. ja man butu izvēle turēu klēpī savu trešo mīļāko (mazo vīrieti) -māsas dēliņu,manu krustdēlu.

Gailītim raibas olas, Kurmītim iepelēkaas, Vai bij baltas, vai bij melnas, – ka tik lepni karājās! Pavasarīgi un saulaini sveicieni Lieldienās! 🙂 Šodien tā uzmanīgāk ar olām 😀 neiegrābjaties vecās 😉

jau 3sho dienu. itka censos neizradit bet jau otro nakti iemiegu raudot. no kaa? pats stulbakais ir tas ka tam itkaa nav iemesla. ha ha . pati zinu ka jasanjemas. tagad savedu sevi kartiba,sapucejos un gaidu majaas savejo (aizgaja uz zaali). driz ciemos brauks draugi,skatisimies futbolu ha ha. jasanjemas un jarada visiem smaids- i can do it. ehhh- laikam jau vnk ”laimiigaas” dienas tuvojas. besi araa kad ir besis nenokaa. lai nu kaa- super duper jauko jums dienu daamas

pirms kāda laika dažas meitenes pa vasaru vēlējās doties strādāt uz ārzemēm. un lai drošāk būtu tad visas kopā. kā tad būs? jūs jau meklējat darbu? es šodien pētīju piedāvājumus, bet nekas spīdošs!

BET: kaislības prasa zināmu izturību, kas būs ļoti nepieciešama ikdienai. Lai uzbruku (a bet – vai tad vajadzīgs kaut kur uzbrukt? labāk jau skaisti un silti sadzīvot ar apkārtējo sabiedrību). Bet karadarbības praksē ir zināms jēdziens – pārgrupēšanās. It kā kluss laiks/ kas sakrīt ar patreizējām Lieldienām/ bet … arī tad, ja uz āru "nekas nav redzams"… dzīlēs notiek kāda kustība. Kādi māņu manevri, kādas karaspēku daļas pārvirzīšanās – naktīs. Kad otrā pusē tranšejās visi guļ sapņos par "miera laikiem". Un tad notiek trieciens negaidītā vietā, fronte pārraujas un pretinieka tanku armādas gāžas iekšā jaunizveidotā caurumā. ES CERU: man nekad tā nevajadzēs rīkoties;-)

vakar mani sašokēja mana ginekoloģe. vakar biju uz ikgadējo apskati pie viņas. brīdī, kad sēdēju uz krēsla, viņa man uzdeva jautājumu, vai es tuvākajā laikā neplānoju pie viņas biežāk nākt. domāju, ka viņa man cenšas pārmest to, ka es tikai gadā reizi pārbaudos. es nedaudz samulsusi teicu, ja jau ir vajadzība, tad jau varu arī biežāk atnākt. bet tad viņa teica-"Tu vēl neplāno palikt stāvoklī?!" kooooooooo?! nē…es bļāvu pa visu kabinetu 😀 viņa teica, ka laiks jau domāt par to…wtf? man ir tikai vēl 20 gadi. nav ko steigties… un vispār vai man vienīgajai šķiet, ka jaunajā Cosmopoliten numurā, pie atzīstas meitenes stāsts "Dārgais kostīms" nav plaģiāts? jo tieši tā pat bija Linetei no "Bīstamās mājsaimnieces".

..3 dienas saistībā ar to vājprātu Maskavā 🙁 🙁

still madly in love. nedelas nogale gajam uz klubu,katrs atseviski 😀 vins ar saviem draugiem,es ar savam meitenem. vakara beigaas protams bijam atkal kopaa, nenoturejamies. ha ha . vakar visu dienu nedarijam neko- vina bralis atnaca ciemos,domaaju taisit kariju,bet bija tads slinkums,ka beigas pasutijaam picu. tagad zinu vienu- vina bralis mani ir pienemis,jo vinsh vairs nebaidas pakert mani uz mulki ,lai es neapvainotos,un es vinu 😀 vel kas- vakar man un manam Mr sanaca saruna par to ko mees daritu ja vinetu loterijaa (dream on), shis man paprasija vai kas mainitos ,es uzreiz nedomajot atbildeju,ka logiski ka nemainitos, kad es vinam pajautaju vai vinam liekas ka kas mainitos vins atbildeja- jaa,es bildinatu. man shoks,staveju m&s apstulbusi. nu katra zinja- zinu ka vins domaa par ilgu nakotni ar mani,jo ir jau izdomajis ka deelam bus jaspele futbols un jafano par arsenal 😀 ha ha izdevusies nedelas nogale. tagad tikai 4 dienas un tad 4 briivas- wo-hooo. jauku jums dienu daamas

Viss. Man pietiek. Es allaž esmu teikusi, ka lai arī cik grūti šeit Latvijā klātos, es vienmēr izpēršos un uz ārzemēm peļņā nebraukšu. Palikšu saglabāt latviešus. (:-D) Bet nu pat mani spēcīgie principi sāk šķobīties. Varbūt tā tiešām ir labāk. Ja ne labāk, tad noteikti vieglāk. Protams, galvenais ir gribasspēks un tad jau visu , ko vēlas var panākt, par piemēru var minēt vienu no šī foruma lietotājām, kurai ir 4(!!!) darbi. Viņa ir malacis. Tad nu es sāku domāt, vai man ir par maz degsmes? Par maz optimisma? Man liekas, ka nē. Bet viss pēc kā tiecos… nāk pārāk lēni. Nē, tā laikam nevar teikt. Visam savs laiks. Ak, pareiz… ir jāizdzīvo visādas dzīves situācijas arī tās sliktās, lai spētu novērtēt labās. Bet tās sliktās eh… Kā jūs meitieši peraties pa dzīvi?

jā, jā, es zinu, jums nepatīk lasīt čīkstulīgus ierakstus…bet es tagad sapratu, ka manā dzīvē nav tā, kā es to esmu iztēlojusies… kārtējo reizi izrādījas, ka puisis no manis vēlas tikai seksu…man viņš dikti patika…viss bija labi, bet tikai līdz brīdim…un šoreiz ar šo puisi šķita, ka būs ideāli…bet kas gan atļaus man būs laimīgai? sasapņojos…nokritu no mākoņiem…man jau ir apnicis, ka puiši no manis vēlas tikai vienu – seksu. nekādas nopietnas attiecības, bet tikai seksu…APNICIS! Es tagad neprātīgi gribu sev nopietnas attiecības, kad var savam puisim ieritināties padusē un neko nedarīt vai arī darīt visādas muļķīgas lietas, par ko abi gardi izsmietos! katru reizi veidojot šīs nopietnās attiecības es atduros kā pret sienu…atkal viena… dažreiz uznāk panika…daudzi vīrieši/puiši man ir teikuši, ka es esmu jauka, bet kāpēc gan es vēl esmu viena? kas manī ir vaina? vai tas, ka es neesmu modele un mans augums nav 90-60-90? bet es mīlu savu nedaudz apaļīgo augumu. paņēmu šodien telefonu un saskaitīju, ka manā telefonā ir pāri 10 puišiem, kuriem uzzvanot, viņi nekavējoties būtu pie manis, bet tikai uz vienu nakti. man nevajag! (es atkārtojos) kam man sekss bez jūtām? gribas raudāt…izejot ārā apkārt redzu daudz laimīgu, iemīlējušos pārīšu…bet es klīstu viena pati apkārt…eh…kur tu esi, mans princi?

mjaa… neesmu radusi savas problēmas izlikt, kā uz delnas. bet laikam ir pienācis brīdis, kad gars pats prasās pēc iztukšošanās. škiet, pirmais blogs- un tas pats jau depresīvs. stulbi. mans pavasaris parasti atnāk ar prieku, taureņiem vēderā- jo esmu sagaidījusi savu mīļāko. – proti- mīļāko gadalaiku. (l) šoreiz.. nezinu- sēžu un domāju. domāju par absolūti neevajadzīgām lietām, kas piesārņo manu galvu, novēršot domas no galvenā. mja. parasti šis viss ir saistīts ar iemīlēšanās pacilātību. bet ne man. neesmu vientuļniece, kurai nav otras pusītes. bet problēma šoreiz ir tajā, ka man viņa ir- ar visu esmu apmierināta, laimīga, bet tajā pašā laikā nelaimīga. domāju visādas- kā mans pusis teiktu- aplamības, un jūtos kā briesmīga izmantotāja, sliktā, riebeklene. pretīga sajūta. fuj. diezgan bezsakarīgi tas viss- laimīgi/nelaimīga :-/ pastulbi, bet fakts. rakstu blogu un saprotu šobrīd- laikam ne visas domas- i labās, i sliktās ir noformulējamas skaidros, saprotamos vārdos. tagad radīju sevī vēl lielāku mudžekli un vielu pārdomām. ESI SVEICINĀTA MANA PAVASARA DEPRESIJA! vai "velns un jebkurš cits, kas zin kā to sauc."

Tā nu reiz ir. Arī šo rindu autors atceras apzinīgajā mūžā, kad tepat Latvijā bija viena "taisnība", "viena partija", "viens ģenerālsekretārs" un vēl viens kas "viens". Visi, kas aiz šiem rāmjiem – bija represējami, netika pielaisti labos amatos, reizēm bija zem dažu iestāžu uzraudzības, bet retākos gadījumos varēja doties piespiedu ekskursijā pie baltajiem lāčiem… *** Kad nu esam atjaunojuši Latviju un pat nodzīvojuši līdz tās "pilngadībai", vēl neesam tā īsti patiesi tikuši līdz brīvībai, kas allaž sākas tajā vietā – ko lepni saucam par galvu. Viss jau saprotams, mūsu vecāku un vecvecāku liktenis divās paaudzēs (ja katrai ierēķinam pa 30 gadiem – no piedzimšanas līdz nākamās paaudzes ģenerēšanai). Pēdas šādai komunistiskai domāšanai smagi iepotētas jau trešajai paaudzei, kurai tie gadi šodien sāk skaitīties ap pieminētajiem "30". Nu jā, brīvība ir – tiesība izvēlēties, paust savus uzskatus un, ja vēlamies, iziet uz ielas demonstrācijās (ja vien neaicinām uz vardarbību vai valsts iekārtas maiņu vardabīgā ceļā…).** Pie savas tēmas atgriežoties: ceļs uz brīvestību ir garš, teju kā Bībelē (nu atgādiniet man sižetu), kad tur viens 40 gadus vadāja savus līdzpilsoņus pa tuksnesi, līdz tieksme uz pavergošanu pavisam izgaisa. Ienākot (25.3.10.) šajā visumā brīnišķīgajā vietnē: es sapratu – man viss tas nāksies uz galvas. ** Tā nu tas ir: vispirms tikšu ievilkts kopējā pelēkā "aitu, lietus piļu, …" (un vēl varat pēc savas fantāzijas izdomāt) barā, t.i. padarīt sev līdzīgiem. Kaut ko tamlīdzīgu manu arī man tuvējos laukos, kur tādi apšņurkuši vīreļi piektdienas vakaros (kad tuvējā gaterī saņemta tā "dižā" alga) aicina iedzert ar viņiem alu (par manu naudu, protams). Ja atsakies, tad es "mauka, bļ*, uttt…" (kaut kur "sūtīt uz mežu" – nepietiek prāta)… ** Es jau varu aizvākties gan uz autiņu (BMW) portālu, gan uz "reperu" portālu, gan uz "folkloras" portālu, tur mani noteikti draudzīgi nories (no konservatīvi domājošiem, kuriem gan ir citas intereses – neko citu negaidu). Bet es eju uz interesantām vietām, kur sagaidāmas fifīgas un karstas diskusijas. Uz neko jau nepiesaucu un nesaucu… tikai preznetēju savu personību. Un, kam gan tas liegts!? Un tieku vaļā no primitīvā komunisma, kas sēž galvā ("kas nav ar mani, tas ir pret mani un nošaujams"). Pavasaris taču, laiks izvēdināt ne tikai istabas, bet arī aizsūnojušas smadzenes 🙂 🙂 🙂 === http://cosmo.lv/mine/forum/19/topic/59158?rand=803064308 Visumā jau nebija slikta arī šī diskusija ("Vīrietis augspapēžu kurpītēs").

Jau iepriekš rakstīju – tagad turpinājums. Vēlmes katram no mums ir dažādas. Vēlmes ir katram. Tiesa, tikai stiprie (stiprās!!) tās arī realizē. Šajā reizē neiegrimšu teorētiskos spriedelējumos.** Mana vēlme- saģērbties kā sievietei! Jā- patiesi. Atdzīšos: agrīnā jaunībā, kad man likās – esu tā kā saķēris "otro pusi", protams, šā iemesla pašķīrāmie. Bet nedaudz vēlākā jaunībā: tas ir tagad. Izlēmu, bet kamdēļ man šīs vēlmes ir jāapspiež. Jādzīvo dubulta dzīve!? Kāda suņa pēc? ** Tagad, kad man lielāka brīvība – vietā un laikā – es saģērbjos, un labi jūtos. Patīk, kad tērpā esu pie pc un čatojos! Ko tur stāstīt: viss ir attēlā!

tieši šādam laikam- dāmām!

Par dažu modes tendenci… Tā teikt: a kamdēļ vīrieši nevar staigāt t.s. "sieviešu ģērbā"? Viss mums te apkārt ir relatīvs. Laikam jau no aizseniem laikiem. Šo vārdu patiesajā nozīmē. Tostarp ari brīvībā ģērbties- … es šajā profilā (kā sagērbies) jūtos vislabāk. Bet: uz ielas gan neeju, jo esu dažās aprindās pazīstams, un mūsu līdzcilvēku dziļie aizspriedumi traucēs gan. Esam kāda jauna ceļa sākumā: lai tālāk ir kāda fantāzija. * Tātad: par ģērbšanos. Ļoti daudzkas šajā pasaulē ir relatīvs. Tostarp arī ģērbšanās kultūra. Laikam viss sākās pašos senākajos laikos: kad "tikko no kokiem nokāpām" un sākām izrādīt pirmās saprāta pazīmes. Un sākām, sargājoties no nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, ģērbties. Vīriešiem bija jāiet medībās – tamdēļ vajadzēja pieguļošus apģērbus, kas reizē neierobežo kustības (medījot, kaujoties ar kaimiņu cilšu dalībniekiem), sievētēm- drēbes platākas (kā nekā: reizēm bērniņš jānēsā zem sirds, vēlāk jāsilda jaundzimušais…). Tamdēļ vēsturiski izveidojusies tradīcija – vīriešiem bikses+jakas, sievētēm svārki- kleitas. Bet šodien esam (jācer…) nogājuši lielu attīstības daļu. Un urbanizētā sabiedrībā viss – joprojām ir pēc tradīciju inerces. Vīriešiem bikses, sievētēm kleitas un augspapēžu kurpes. * Par tām augspapēžu- … vēsturiski tās: vispirms lietojuši vīrieši. Vīrieši- jātnieki, kuriem kāpjot kāpšļos, bija daudz ērtāk turēties sedlos. Un no malas lūkoties slaidākiem. Tamdēļ viduslaikos augspapēžu zābākus valkāja tieši labi situēti augstmaņi. Tikai Francijā – apmēram 100 gadus pirms Lielās Revolūcijas (kas deva sākumu kapitālismam) sievietes ievēroja, ka augstākos papēžos pašas riktējas taisnākas, slaidākas. TRADĪCIJA (un mode augstākā) bija rokās. Tikai tradīcijas dēļ mēs ģērbjamies tradicionāli, un krasi pretēji viedokļi ļoti lēnām ieviešas sadzīvē… Brīvība- tā ir lieta, kas jāapgūst. Reizēm pavadot laiku vairāku paaudžu gaitā. 🙂

Realitāte mēdz izrādīties savādāka. Par sevi- kopš sevi atceros, kā uzzināju, ko nozīmē vārds ”aborts” un kāpēc tas tiek veikts, kā arī kādas sekas tas var atstāt uz sievietes veselību, vienmēr esmu bijusi pret. Vienmēr man bija licies, ka, lai nu kāda būtu situācija, bet ir iespējams uzaudzināt bērniņu un tas vienmēr nes laimi un prieku, kā arī pašas sievietes pēc tam ir laimīgākas. Šeit pat diskusijās, vienmēr esmu mēģinājusi meitenes pārliecināt, ak vajag atstāt un kauniājuis, kas ir, ak par izsargāšanos nedomā, bet pēc tam vaika, ka laikam ir stāvoklī un būs aborts jātaisa. Tad nu, vienu jauku dienu, sapratu, ak labi jāpārskaita, kad tad manām mr jābūt. Izsargāšanās- bija, bet kaut kāds mazliet če-pē bija pēc, ka iznāca, ka sperma tika uz palagiem, bet laicīgi nepamanīju un tā mēs tur pavārtījamies pāris stundas. Sajūtas, ka tas varētu būt noticis ar mani un tik bezgala muļģīgā veidā… nevaru izstāstīt, iekšā visa dzīve iet gar acīm un tu mēģini pieņemt situāciju, ja nu, ko ar skolas plāniem, ko ar vecākiem, ko ar darbu kā tālāk, kāda būs dzīve pēc divdesmit gadiem. Un tas, cilvēks, no kura, tas nu dien nav tas ar kuru gribas ģimeni, bērnus un saukties par laimīgajiem vecākiem, tas viss ” tā vienkārši gadījās”. Bezgala stulbi, stulbi un stulbi. Bet negribu būt vien no stulbajām zosīm, kas visu dzīvi sačakarē, jo nezin kā seksot izsargājoties!! rr… aina, vien, akd man tagad jāpasaka vīrietim, ar kuru mums nekas nav, ka mums būs bērns, ak emsu stāvoklī- vispār čau… nu kaut kāds debīlisms… kas no tā var iznāk, es ar bērnu, mēģinot dzīvot kā līdz šim, tikai visuŗ līdzi vēl bērns, viņs ik pa laikam alimentus un apciemojumus, vai mēģināt kopā dzīvot, jo tā vajadzētu?? sviests…. aborts… un viss ir tā kā nekad nekas nav noticis un bijis. nevienam nav tiesību nosodīt. Un dažreiz acīmredzāmā ”nepareizā” izvēla mēdz ar laiku būt ”pareizā”. desmit dienas un manas mr ir klāt, tātad ne šoreiz. Bet nepienāks tāda reize, jo es zinu, ak negribu būt stulba un šis te emociju karuselis, desmit dienas, tas man dod dzīvei mācību- domāt, ne tikai ļauties!! kā jums, esat pārdzīvojas – kaut tik es nebūtu stāvoklī, periodu!??

🙂 Tas var izklausīties mulsinoši, bet vislaimīgākie cilvēki dzīvo tādās zemēs, par kurām jūs sākotnēji pat nebūsiet iedomājušās, ka tās varētu būt tās laimīgās vietas. Piemēram, bargā Islande un Dānija, kurās ziema ir ļoti gara vai Vācijas pilsēta Osnabrika. Tie cilvēki, kuri dzīvo siltajās zemēs un bauda sauli ik dienas ir pieraduši un nepriecājas, ka daba viņiem sagādājusi gaišu un saulainu laiku. Toties mēs, kas biežāk redzam lietu nekā sauli, atplaukstam ik reiz, kad mūsu debesis rotā saulīte. Mana sajūta saulainā dienā uzlabojās par 80%, patiesībā, arī mana darba kvalitāte palielinās vismaz par 50%. Mēs savā ziņā esam ieguvēji, jo mums ir kāds faktors, kas mūs pozitīvi ietekmē. 🙂 (l)