Vasarā, kad bērni ir aktīvāki nekā ziemā, visbiežākās traumas, ar kurām ikdienā saskaras bērnu mediķi, ir kritienu radītās traumas. Turklāt daudzas no tām rodas tāpēc, ka nav ievērota elementāra drošība. Kampaņa “Pārvērt pārdrošību par drošību!” skaidro, kā samazināt bērnu traumatismu, un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu traumu, ortopēdijas un mugurkaula ķirurgs Jānis Upenieks turpina stāstīt par biežāk sastopamajām traumām un to, kā tās novērst.

Bērns krītot var gūt dažādas traumas: sākot no it kā tikai sāpīgiem nobrāzumiem, sasitumiem vai mežģījumiem, līdz pat daudz nopietnākām traumām, kas ne tikai neļaus izbaudīt atlikušo vasaru, bet var ietekmēt arī visu turpmāko dzīvi. “Diemžēl kritiena rezultātā iegūtās traumas smagumu varam noteikt tikai tad, kad tā gūta. Nav universālas receptes, kas noteiktu, no kāda augstuma bērnam krītot, būs tikai sasitums, bet, piemēram, jau par 10 cm augstāka, salūzīs kauls. To nav iespējams paredzēt, viss notiek individuāli. Tāpēc mēs, mediķi, sastopoties ar pacientu un viņa vecākiem, mēģinām noskaidrot, kā trauma gūta. Tas nav tādēļ, lai kādu strostētu vai “pratināšanas” pēc, bet gan lai saprastu traumas smagumu un kā to ārstēt,” stāsta dakteris Jānis Upenieks.

Dažādās vecuma grupās atšķirīgi riski kritienu traumām

Ārsts novērojis, ka ir dažādas riskantas situācijas, kad iespējams gūt traumu kritienā, un tās atšķiras bērniem dažādās vecuma grupās. Pirmais kritiena traumu risks kļūst aktuāls zīdainīšiem apmēram 4-5 mēnešu vecumā. Tas ir brīdis, kad bērns iemācās darīt ko jaunu, proti, sāk velties, pagriezties. “Bijām pieraduši, ka noliekam mazulīti uz gultas un tur viņš mierīgi guļ. Kad bērns iemācās pagriezties, tas var būt sekundes jautājums, kad no sāna viņš jau ir pārvēlies uz vēdera. Ja bērniņš ir dīvāna malā vai uz pārtinamā galdiņa, pat mirklīga uzmanības novēršana no viņa var novest pie kritiena,” skaidro speciālists. Taču vecākiem jāņem vērā, ka arī mazuļi, kas jaunāki par 4 mēnešiem noteikti  nav atstājami vieni uz pārtinamās virsmas, gultas malas vai citām paaugstinātām virsmām. Arī šajā vecuma grupā pastāv risks gūt ievainojumus krītot.

Kad mazais cilvēciņš sāk staigāt, tad ir jau cita veida kritieni un iespējas gūt traumas. Līdzsvara izjūta vēl nav nostabilizējusies, ir vēlme ātri kaut kur doties. Kājiņas cilājot mēdz sapīties, aizķerties, un bērns krīt. Tomēr šāds kritiens bērnam no sava auguma augstuma lielākoties ir nekaitīgs, tās parasti nav dzīvībai kritiskas traumas. Risks iegūt smagākas traumas šādiem bērniņiem palielinās tad, ja vecāki atstāj vaļā logus vai balkona durvis, un bērns, kuram ir liela vēlme izzināt pasauli, mēģina pakāpties pie atvērta loga, iziet uz balkona. Tāpat uzmanīgiem jābūt, ja ir vairāku līmeņu dzīvesvieta ar trepēm. Tāpēc brīžos, kad bērnu nevarat pieskatīt, trepes jānorobežo. Ir jāmāca bērnam kāpt pa trepēm augšā un lejā. Bērniņi augšup kāpt iemācās diezgan ātri, bet drošības nolūkos svarīgāk ir iemācīties pa tām nokāpt. Kamēr bērns patstāvīgi, pieturoties, nevar nokāpt pa trepēm, jāierāda, ka to var droši darīt rāpus un atmuguriski: bērniņš ar dibenu pa priekšu raušas lejā. Protams, šāda pārvietošanās vecākiem ir jāuzmana.

Nākamā vecuma grupa, kura piedzīvo tai raksturīgus kritienus, ir pirmsskolas vecuma bērni (3-6 gadi). Viena no pirmajām papildprasmēm, ko bērns iemācās, ir braukt ar riteni. Sākumā tas var būt ritenītis, kurš ripo, bērnam atsperoties ar kājiņām, vai ar balansu stabilizējošiem ritenīšiem, pēcāk jau “nopietnāks” velosipēds. Izmantojot šos braucamrīkus, bērni mēdz krist no tiem. Šādu kritiena traumu diapazons var būt plašs: tikai nobrāzts elkonis vai kāja, vai arī smagākas traumas. “Ja bērnam ir nopirkts velosipēds, vienalga, cik liels – maziņš balansa ritenītis vai kalna velosipēds pusaudzim –, kā obligāts nosacījums – jāvelk ķivere. Turklāt ķiveres vilkšanai nav vecuma cenza: tas jādara kā maziem, tā lieliem bērniem. Varbūt kāds jautās, kāpēc trīsgadniekam, kurš brauc ar balansa riteni, no kura nevar nokrist, vilkt ķiveri? Tas ir jautājums par to, kā bērns pierod pie drošības prasībām. Bērnam jāzina: ja viņš brauc ar riteni, tad galvā obligāti jābūt ķiverei. Ja to nedarīs no mazām dienām, tad arī vēlāk, kad bērns paaugsies un mēģināsiet viņu piespiest vilkt ķiveri, būs liela pretestība. Svarīgi arī, lai nav dubultstandartu ģimenē: lai bērns jau no agras bērnības redz, ka, dodoties izbraukumā ar velosipēdiem, arī mamma un tētis (ne tikai bērni) velk ķiveri. Ja bērns vēl nav tik labi apguvis riteņbraukšanu, drošībai var noderēt arī elkoņu, ceļu sargi,” saka J. Upenieks.

Skolas vecumā bērniem jau ir citas intereses un aktivitātes, tāpēc biežāki ir kritieni no kustīgiem braucamrīkiem. Mediķi atzīst: pēdējā laika aktualitāte ir traumas, kas gūtas, krītot no skrejriteņiem jeb skūteriem, kas var būt arī elektriski darbināmi. “Šobrīd tas ir ļoti nesakārtots lauciņš. Jauns arī, jo pirms vairākiem gadiem par šādām ierīcēm un to radītām traumām nerunājām. Pašreiz skūteri ir ļoti populāri, turklāt attīsta diezgan ievērojamu ātrumu. Rodas nopietns traumu risks, tos nepareizi lietojot. Pašlaik procesā ir šo ierīču lietošanas regulējuma izveide, kas noteiktu arī prasības skūteru vadītājiem,” stāsta mediķis. Viņš iesaka bērnam noteikti lietot ķiveri, bet vecākiem izvērtēt bērna vecumu, prasmes un satiksmes noteikumu zināšanas, lai pieļautu pārvietošanos ar šo braucamrīku. Kā arī neļaut uz skrejriteņa pārvietoties divatā – ne diviem draugiem, nemaz nerunājot par vecākiem ar bērniem. “Kritieni no skūteriem notiek bieži, jo tie tiek ļoti aktīvi lietoti, un kritiena traumas, tostarp ļoti smagas, gūst gan pieaugušie, gan jaunieši. Mazāki bērni vairāk izmanto “parastos” skrejriteņus vai skrituļslidas, ar kurām traumējas. Novērojam arī diezgan lielu skaitu kritienu traumu, lēkājot pa batutiem (ja vēl vecāki noslinko un neuzliek batutam aizsargtīklu, tad var gūt arī nopietnas traumas),” secina J. Upenieks.

Siltajā laikā bērni traumas krītot gūst, arī kāpjot kokos, mēģinot pārkāpt pāri sētai, rotaļu laukumos. Arī zirgu izjādes kļuvušas populāras, īpaši meiteņu vidū. Kopumā izjāde ir ļoti laba nodarbe bērnam, bet risks savainoties ir kā jebkurā aktīvā darbībā. Tāpēc arī izjāžu laikā noteikti jāvelk ķivere. “Tie ir atsevišķi gadījumi, kad bērni gūst traumas no kritiena, šī statistika nav satraucoša, pretēji kritieniem no braucamrīkiem,” piebilst ārsts. 

Ja bērns guvis traumu krītot

Vecāki no savas bērnības noteikti atceras gadījumus, kad sanāca nobrāzt elkoni vai celi krītot. Toreiz brūču apstrādei bija jods, kas koda brūcē, un briljantzaļais šķīdums, kas koda vēl vairāk. Mūsdienās ir pieejams daudz dezinficējošo šķīdumu, kas ir nekodīgi, un bērniem brūču apstrāde nav sāpīga, kā arī ir dažādi līmējami plāksteri brūces pārklāšanai. 

Ja bijis smagāks kritiens, kā izvērtēt, vai bērns ir jāved pie ārsta? Ja bijusi galvas trauma un zaudēta samaņa, ārsts noteikti būtu uzmeklējams, jo tā ir pirmā pazīme, kas liecina, ka bērnam var būt galvas smadzeņu satricinājums vai pat kaut kas nopietnāks. Ja pēc kritiena bērnam ir slikta dūša, vemšana, viņš ir kļuvis apātisks, miegains, arī tad noteikti būtu jāvēršas pie ārsta. Satraumējot roku vai kāju, ir izteikta tūska – palielinās pietūkums, bērns neļauj tai vietai pieskarties, locītavu nekustina un katra kustība bērnam rada sāpes. Tad būtu jācenšas nekustināt satraumēto vietu, un tā būtu jāparāda mediķim, lai ar rentgena palīdzību var pārliecināties, vai ir tikai spēcīgs sasitums vai tomēr kaulu lūzums. Asiņojošu brūci (nevis vienkāršu nobrāzumu) iesaka notīrīt, liekot tai virsū spiedošu pārsēju. Ja brūce ir lielāka par diviem trim centimetriem un tā pat ļoti neasiņo, tā tomēr būtu jāparāda ārstam, jo var gadīties, ka brūce būs jāsašuj, lai sadzīstot nepaliktu neglīta rēta. Turklāt tas būtu jādara pēc iespējas ātrāk, kamēr vēl brūces malas ir svaigas. 

Braucot ar riteni, var gadīties gūt vēdera traumu, piemēram, krītot uzsisties uz riteņa rokturiem. Ja pēc šādiem gadījumiem bērns sūdzas, ka sāp vēders, ir slikta dūša, jāvēršas pie ārsta, lai  izvērtētu, vai nav gūta nopietna trauma. Vēdera dobumam tiek veikta sonogrāfija, lai redzētu, vai triecienā nav skarti iekšējie orgāni, jo tas diemžēl var traumēt gan aknas, gan liesu vai aizkuņģa dziedzeri. 

Kur vērsties pēc palīdzības? Viss ir atkarīgs, kur jūs ar bērnu atrodaties. Ja ir darbdiena un darba laiks, iespējams, varat tikt bez rindas pie sava ģimenes ārsta. Ja pie tā netiekat vai arī, ja trauma ir nopietna, jādodas uz tuvāko neatliekamās palīdzības nodaļu. Ja esat devušies atpūsties, tad būtu jāvēršas jebkurā tuvākajā slimnīcā, kur neatliekamās palīdzības nodaļā sniegs palīdzību arī bērnam. Savukārt, pirms doties ārzemju ceļojumā, ieteicams noskaidrot savas veselības apdrošināšanas nosacījumus un iespējas medicīniskās palīdzības saņemšanai, piemēram, kur atrodas tuvākās slimnīcas vai traumpunkti, uz kādu tālruņa numuru zvanīt nepieciešamības gadījumā.

Paredzēt risku un mācīt drošību

Saprotams, ka ik sekundi savam bērnam klāt nenostāvēsi. Bērnam ir jābūt aktīvam, lai attīstītos un augtu, taču daudzos gadījumos vecākiem tomēr iespējams novērst nepatikšanas, pirms tās notiek. Ir vienkāršas lietas, kuras var paredzēt, atpazīt pārdrošu rīcību un bērnu ieceres, lai vēlāk nebūtu jādodas uz traumpunktu vai slimnīcas uzņemšanas nodaļu. “Katrs vecāks savu bērnu pazīst labāk par citiem. Zinot bērna dabu un paradumus, varam laikus novērst traumu risku. Tāpat kā mēs bērnam mācām dažādas ikdienā nepieciešamas prasmes, ir jāmāca drošības prasmes, jāstāsta, kādas traumas iespējamas krītot. Tieši tāpat, kā mēs bērnam skaidrojam, kāpēc automašīnā nepieciešams lietot drošības jostu, jāpaskaidro arī kritienu riski. Tas ir nepieciešams pašam bērnam, nevis tāpēc, ka to grib mamma vai tētis. Pieaugušajam ar vienu acs kaktiņu vienmēr jāspēj redzēt, ko bērns dara, īpaši – mazi bērni. Mūsu varā ir pašiem novērst riskus, piemēram, neturot vaļā logus vai balkona durvis bez uzraudzības, lietojot ķiveres. Mums, pieaugušajiem, ir jāspēj paredzēt situācijas attīstības scenārijus (kā bērns varētu rīkoties), tā palīdzot izvairīties no kritienu traumām,” padomu sniedz ķirurgs Jānis Upenieks.

Raksts tapis Eiropas Sociālā fonda finansētās kampaņas “Pārvērt pārdrošību par drošību!” ietvaros – tās mērķis ir izglītot un informēt dažāda vecuma bērnus, viņu vecākus un citus pieaugušos par drošību, biežāko traumu veidiem katrā vecumposmā, traumu gūšanas apstākļiem un profilakses pasākumiem, lai samazinātu bērnu traumatismu Latvijā. Visi kampaņas informatīvie materiāli pieejami Veselības ministrijas tīmekļvietnē www.esparveselibu.lv un Bērnu slimnīcas tīmekļvietnē www.bkus.lv. Kampaņas aktualitātes tiek atspoguļotas arī sociālajos tīklos.

Teju ikvienam cilvēkam, kurš ikdienā lieto redzes korekcijas līdzekļus, ik pa laikam rodas jautājums, ko labāk izvelēties – brilles vai kontaktlēcas? Īpaši aktuāli tas ir vasarā, kad nododamies sporta aktivitātēm un atpūtai ārpus telpām. Šādos brīžos kontaktlēcas ir lieliska alternatīva, jo tās nodrošina ne vien redzes korekciju, bet arī komfortu pārvietojoties. Plašāk par to, kādas kontaktlēcas izvēlēties vasarā stāsta Dr. Lensor konsultējošā optometriste Kristīne Detkova. 

Ikdienā lietojot kontaktlēcas, atšķirībā no brillēm, tās nodrošina plašāku redzes lauku, jo atrodas tieši uz acs virsmas un pilnībā nosedz acs zīlīti. Šī iemesla dēļ kontaktlēcas ļauj izbaudīt maksimālo redzes lauku, kāds cilvēka ķermenim iespējams, sniedz labāku dinamisko redzes asumu, reakcijas ātrumu, kā arī garantē vislabāko optisko kvalitāti redzes korekcijai. Ņemot vērā to, ka kontaktlēcas sniedz cilvēkam arī labāku kustību brīvību, tās ir lieliska izvēle īpaši vasaras sezonā, kad aktīvāk pavadām laiku ārpus mājas.  

Uzsākot kontaktlēcu lietošanu, vispirms noteikti nepieciešams doties uz vizīti pie speciālista, ko ieteicams veikt pie primārā redzes speciālista optometrista vai acu klīnikās, kas specializējas kontaktlēcu pielaikošanā. Redzes pārbaudes laikā optometrists pārbaudīs acu veselību, kā arī individuāli piemeklēs atbilstošākās kontaktlēcas, lai tās labi piegulētu acs virsmai, to nežņaudzot, kā arī apmācīs to pareizai lietošanai. Lai sekotu līdzi tam, cik labi acis pieņem kontaktlēcas, kontroles vizīti pie speciālista ir ieteicams veikt ik pēc 6 mēnešiem, bet ne retāk kā reizi gadā. Tāpat vizītes laikā speciālisti var piemeklēt dažādas receptes – kontaktlēcas ikdienas lietošanai un īpašām situācijām, piemēram, krāsainas kontaktlēcas, vienas dienas, kas būs atbilstošas aktivitātēm pie ūdens, netīrākiem darbiem vai fotohromās, kas piemērotas saulainām dienām. Taču noteikti jāatceras – pirms jaunu kontaktlēcu lietošanas nepieciešams konsultēties ar redzes speciālistu, savukārt, ja vēlamies iegādāties kontaktlēcas, bet īstais stiprums nav pieejams veikalā, “kaut ko līdzīgu” nedrīkst iegādāties! Tāpat patvaļīga kontaktlēcu zīmolu maiņa ir bīstama, jo mūsdienās kontaktlēcām acs un lēcu saderības noteicošie faktori ir dizains un materiāls, kas katrai lēcai ir unikāli. 

Vasaras sezonā visbiežāk iesaka un piemēro vienas dienas lēcas, kurām nav nepieciešama kopšana un tās pēc vienas lietošanas reizes izmet. Tā tiek garantēts, ka ik reizi acī tiek ielikta laba un sterila kontaktlēca, no kuras var atbrīvoties, tiklīdz rodas tāda vēlme. Ceļojot, izklaidējoties, veicot remontdarbus vai laivojot vienas dienas kontaktlēcas ir ideāla izvēle. Savukārt, ja lietojam mēneša vai divu nedēļu lēcas, tās ir jāizmet 14 vai 30 dienas pēc iepakojuma atvēršanas, neatkarīgi no tā, cik reizes lēcas ir ieliktas acīs – vienu vai katru dienu. Vasarā biežāk kā citos gadalaikos cilvēki izvēlas arī fotohromās kontaktlēcas jeb tā sauktos “hameleonus”. Telpās šīs lēcas ir caurspīdīgas un nemanāmas, bet saules gaismā ietonējas kā saulesbrilles, palīdzot samazināt acu apžilbšanu arī tad, ja saulesbrilles ir piemirsušās. Šīs kontaktlēcas ir lieliski piemērotas aktīvam sportam dabā, jo tās pielāgosies atbilstoši apgaismojuma intensitātei. Jāatceras, ka mūsdienās daudzām lēcām ir iebūvēts UV staru filtrs, taču tas nav pietiekams, lai sniegtu pilnvērtīgu aizsardzību pret kaitīgajiem UVA un UVB stariem, tāpēc jebkurā gadījumā nepieciešams lietot arī saulesbrilles, kā arī noder platmales vai cepures ar nagu, kas noēno seju un samazina saules staru ietekmi. 

Ikvienam kontaktlēcu lietotājam jābūt uzmanīgam attiecībā pret ūdeni – atpūšoties pie jūras vai citas atvērtas ūdenstilpnes, baseinos un SPA, kā arī dušā. Ikkatrā ūdens pilienā atrodami miljoniem mikroorganismu, kuri nokļūstot acī, ja tajā ir kontaktlēca, var radīt infekcijas risku. Atrodoties mājās, mazgājoties kontaktlēcām ir jābūt izņemtām. Peldoties ārā, ja iespējams, kontaktlēcas nevajadzētu lietot, bet, ja gadījumā tās ir palikušas, jāparūpējas, lai acīs neiekļūtu ūdens. Drošs aizsardzības rīks ir peldbrilles, jo tās var lietot ar vai bez optiskā stipruma. Pēc ūdens baudīšanas kontaktlēcas ir ieteicams izņemt. Ja tas nav iespējams, jāizskalo acis, kārtīgi sapilinot mitrinošos acu pilienus. Savukārt apmeklējot SPA un baseinus, regulāriem apmeklētājiem vēlamas būs optiskās peldbrilles, bet, ja kontaktlēcas ir nepieciešams atstāt, piemērotākās būs vienas dienas lēcas, sargājot acis no šļakatām. Lai rūpētos par acu labsajūtu un veselību, nav ieteicams apmeklēt saunu vai pirti lietojot kontaktlēcas. Atrodoties pie ūdens, nav ieteicams lietot mēneša kontaktlēcas, jo ūdens var radīt acu kairinājumu un sabojāt lēcu. 

Ko ņemt vērā, rūpējoties par kontaktlēcu tīrību:

• Pirms tiek aizskartas acis vai kontaktlēcas, vispirms noteikti jānomazgā rokas ar ziepēm un jānoslauka tīrā, sausā dvielī. Ārkārtējās situācijās var izmantot roku dezinfekcijas līdzekli, bet ne ikdienā!
• Ja tiek lietotas vienas dienas lēcas, jāatceras, ka tās ir vienreizējas lietošanas lēcas. Pēc izņemšanas no acīm tās jāizmet miskastē. Nav pieļaujama šo lēcu otrreizēja izmantošana. 
• Mēneša lēcas precīzi katru reizi pēc izņemšanas no acīm ir jānomazgā, mehāniski noberžot plaukstā ar kontaktlēcu kopšanas līdzekli un jāieliek uz 4-6 stundām dezinficēties svaigā kontaktlēcu kopšanas šķīdumā. 
• Pirms kontaktlēcu konteineris tiek uzpildīts ar jaunu šķīdumu, veco ir nepieciešams izliet un izmazgāt konteineri ar kontaktlēcu kopšanas līdzekli, pretējā gadījumā, konteinerī sāk uzkrāties un vairoties baktērijas. 
• Kontaktlēcas ir tikai veselu acu prieks! Ja acis ir savainotas, ieskrāpētas, sapampušas, vēja appūstas vai saules apsvilinātas, sūrst vai ir apsārtušas, tas ir signāls, ka acs virsma ir bojāta. Tādā gadījumā kontaktlēcas lietot nedrīkst, jo tas ievērojami palielina acs infekcijas risku un palēnina acs virsmas dzīšanas procesu. Ja rodas šaubas vai ir jūtams diskomforts, labāk sazināties ar optometristu, konsultēties vai atrādīt acis optikā, lai pārliecinātos, ka neērtības atrisināsies. 

Izvēloties sev piemērotākās kontaktlēcas no Dr. Lensor lielā kontaktlēcu klāsta, uzlabosies ne tikai vasaras ikdiena, bet arī skats uz dzīvi. Vasaras karstajā svelmē reizēm nepieciešams atveldzēties ūdenī, tomēr ar brillēm peldēt nav ērti. Ja brilles tiek noņemtas, redze kļūst sliktāka, tādā veidā veicinot diskomfortu. Taču izvēloties sev piemērotas, kvalitatīvas kontaktlēcas, nebūs jāuztraucas par sabojātu atpūtu. Dr. Lensor piedāvā lielisku kontaktlēcu klāstu, no kurām nozares speciālisti palīdzēs izvēlēties tieši Jums piemērotas kontaklēcas, kā arī saviem klientiem garantē 100% oriģinālas kontaktlēcas un to kopšanas līdzekļus par izdevīgākajām cenām.

Jaunais mācību gads tuvojas straujiem soļiem, līdz ar to – arī laiks parūpēties par skolai nepieciešamajām lietām. Nereti vecākiem vislielākās rūpes sagādā skolēna mugursomas izvēle. Kam pievērst uzmanību, lai tā būtu ne vien bērnam atbilstoša un tīkama, bet arī ergonomiska, stāsta Rimi Bērniem kustības un stājas eksperte Jekaterina Bovtramoviča.

Lai soma nav pārāk smaga

“Pateikt vienu konkrētu recepti, kas derētu visiem bērniem, nav iespējams. Pat vienā vecumā katram bērnam ir citāds garums un svars, tomēr ir vairākas lietas, ko nepieciešams ievērot, izvēloties skolēnam mugursomu,” norāda Jekaterina Bovtramoviča.

Kā uzsver eksperte, izvēloties skolas somu, vispirms vajadzētu pievērst uzmanību tās svaram. Tukšai somai vajadzētu svērt ne vairāk par vienu kilogramu. Tas ir būtiski, jo ir noteikts svars, cik drīkst svērt skolēna soma kopā ar mācībām nepieciešamajām lietām:

• līdz 9 gadu vecumam – 2,5 līdz 3,5 kg;
• 9–11 gadu vecumā – 3,5 līdz 4 kg;
• 12–13 gadu vecumā – 4 līdz 4,5 kg;
• 14–15 gadu vecumā – 4,5 līdz 5 kg;
• 16 gadu un vecākiem – 5 kg un vairāk.

Tāpat uzmanība jāpievērš somas izmēram. Tās sānu malām nevajadzētu sniegties tālāk par bērna ķermeņa aprisēm. Augšējai malai būtu jāatrodas nedaudz zem plecu līnijas, bet apakšējai malai jāsniedzas līdz gurnu līnijai. 

Arī mugursomas lencēm ir nozīme

“Skolas somas muguras daļai jābūt stingrai un izturīgai, polsterētai un tādai, kas palīdz mugurkaulam saglabāt S veida izliekumu. Savukārt lencēm – regulējamām, mīkstām un vismaz piecus centimetrus platām. Ideālā gadījumā vēlama arī savelkama krūšu un jostas siksna. Tā palīdzēs noturēt somas svaru uz muguru, nevis pleciem,” stāsta Rimi Bērniem kustības un stājas eksperte Jekaterina Bovtramoviča.

Regulējot siksnu garumu, vajadzētu ievērot to, ka lencēm jābūt simetriskām. Tām nevajadzētu būt tik vaļīgām, ka mugursoma atvelk plecus atpakaļ un nokarājas pārāk zemu – uz dibena. Taču lences arī nedrīkst novilkt tik stingri, ka bērns, nesot somu, spiests noliekties uz priekšu.

Tāpat ar bērnu vajadzētu pārrunāt to, ka mugursomu nevajag nest uz viena pleca, aiz vienas lences vai arī turot rokā. Tā jānēsā uz abiem pleciem, lai slodze uz muguru tiktu sadalīta vienmērīgi. 

Cik ilgi nēsāt mugursomu?

“Lai izvairītos no stājas problēmām, mugursomu skolas lietu pārnēsāšanai vajadzētu izmantot pēc iespējas ilgāk, ne tikai mazākajās klasītēs,” uzsver eksperte. “Starp citu, tieši pusaudžiem diezgan bieži ir problēmas ar muguru. Tādēļ arī veidojas muguras, plecu, galvas sāpes. Ja vēl izvēlēsies neergonomisku somu, veselības stāvoklis var tikai pasliktināties.” 

Citādi ir situācijās, kad pedagogi mājasdarbus neuzdod un nav jānēsā līdzi grāmatas. Kancelejas piederumi nav smagi, tādēļ tos var pārnēsāt kaut vai neliela izmēra plecu somā.

Ja bērnam jau ir konstatēta skolioze, ieteicams izvēlēties ceļojumu somai līdzīgu skolas somu – tādu, kam ir ritentiņi un izvelkams rokturis, lai varētu to vilkt pa zemi. “Skolioze ir mugurkaula izliekums frontālā plaknē. Tas var būt S vai C veidā,” skaidro Rimi bērniemeksperte. Viņa piebilst, ka diagnozi nevar uzstādīt vecāki paši. To veic ārsts-speciālists pēc rentgena izmeklējuma.

Ieteikumi somas svara samazināšanai

Pārskatīt somas saturu, lai tajā būtu tikai konkrētajai dienai nepieciešamais un nebūtu:

• lieku grāmatu;
• spēļu ierīču;
• dzērienu liela tilpuma pudelēs.

Noskaidrot, vai nav iespējas glabāt skolā:

• sporta tērpu un apavus;
• zīmēšanas krāsas;
• zīmēšanas albumus.

Sadarboties ar klases audzinātāju un ieteikt: 

• rast iespēju skolā atstāt grāmatas, ja nav jāpilda mājasdarbi;
• katram skolēnam ieviest kastīti savu mantu glabāšanai.

Alkohola reibumā esošu autovadītāju izraisītu ceļu satiksmes negadījumu skaits šī gada pirmajā pusgadā pieaudzis par 48% salīdzinājumā ar pērnā gada pirmajiem sešiem mēnešiem. Arī mediķi ceļ trauksmi, ziņojot, ka akūto alkohola pacientu skaits pieaug. Par to, kā alkohola lietošana ietekmē braukšanu, VAS “Ceļu satiksmes drošības direkcija” (CSDD) kampaņas “Nebrauc reibumā. Dārgs prieks” ietvaros stāsta VSIA “Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs” Narkoloģijas palīdzības dienesta vadītāja Dr. Astrīda Stirna.

“Mēs kā mediķi redzam, ka Latvija ir viena no tām Eiropas valstīm, kur alkohola patēriņš ir augsts. Faktori, kas veicina plašo alkohola patēriņu, ir dažādi. Gadu desmitiem pie mums ir iesakņojušās tradīcijas, ka visi pasākumi, pat bērnu ballītes, tiek saistītas ar alkohola lietošanu. Taču to ietekmēja arī pandēmija un mājsēde, kad alkohols bija plaši pieejams un to pat piegādāja uz mājām. Tāpat arī daudzi turpina strādāt attālināti, kas ļauj alkoholu lietot arī darba laikā,” stāsta Dr. Astrīda Stirna.

Narkoloģe uzsver, ka cilvēki nereti neizprot, kā alkohola lietošana ietekmē auto vadīšanu. Sabiedrībā valda uzskats, ka vienu glāzi jau var un nekādas sekas tam nebūs. Tomēr arī nelielos daudzumos alkohols ietekmē cilvēka rīcību, turklāt ir virkne dažādu faktoru, kas nosaka reibumu: “Ir jāņem vērā ne tikai promiles, bet arī cilvēka fiziskā un psihiskā veselība – kāds ir vispārējais veselības stāvoklis, kā funkcionē gan kuņģa-zarnu trakts, gan sirds-asinsvadu sistēma, kas ir ēsts – tukšā dūšā alkohola iedarbība ir daudz straujāka, atkarīgs arī no vecuma un dzimuma – sievietes apreibst ātrāk. Tāpat arī dažādi medikamenti pastiprina alkohola ietekmi. Alkohola iedarbība ir atkarīga arī no alkohola kvalitātes, daudzuma, stipruma un lietošanas ilguma. Drošas devas nav! Kādam arī viena glāzīte var būs izšķiroša.”

Pat neliela alkohola koncentrācija asinīs ietekmē cilvēka maņas un darbības. Alkohola ietekmē rodas uztveres un koordinācijas traucējumi, samazinās redzes asums, sašaurinās sānu redzes lauks, zūd spēja noteikt attālumus, acis kļūst jutīgākas pret apžilbināšanu, stipri samazinās situācijas novērtēšanas spējas, pazeminās paškontrole, samazinās reakcijas ātrums, pavājinās dzirde, var būt izteiktāka miegainība. Tāpat var būt raksturīgi arī somatiskie simptomi – asinsspiediena un pulsa izmaiņas, pastiprināta svīšana, aizdusa un citi simptomi.

Turklāt alkohola ietekme var saglabāties arī nākamajā dienā pēc tā lietošanas. “Ne vienmēr alkohola lietotāji nākamajā dienā ir gana kritiski – viņiem šķiet, ka pēc izdzertas kafijas tases var sēsties pie auto stūres, taču paģiru laikā cilvēks var būt tikpat bīstams, kā alkohola reibumā. Ne tikai promiles ir noteicošais, bet gan organisma veselības stāvoklis,” uzsver A.Stirna.

Lai mazinātu dzērājšoferu skaitu, ir nepieciešama kompleksa pieeja, tomēr īpaši būtiski ir lauzt stereotipus par to, ka pēc neliela izdzerta alkohola daudzuma ir gana droši sēsties pie spēkrata stūres, kā arī mainīt dzeršanas kultūru svētkos. 

A. Stirna uzsver, ka reibuma stāvoklī cilvēkam zūd kritika, tāpēc viņam šķiet, ka ar viņu nekas nenotiks, ja viņš vadīs kādu transporta līdzekli. Svinībās vēlams jau pašā sākumā vienoties par to, kurš būs šoferis un nelietos alkoholu, un kā visi nonāks mājās, ja tomēr arī šoferis iedzers. 

“Tādas tradīcijas ir ārkārtīgi grūti mainīt. Pieaugušos ir grūti izmācīt, tāpēc izglītošana par alkohola ietekmi un kaitīgumu jāsāk jau no bērna kājas. Par to jārunā skolās, bet īpaši svarīgi ir izmaiņas sākt jau ģimenē. Jārāda bērniem priekšzīme, ka svētkus var svinēt arī bez alkohola,” aicina VSIA “Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs” Narkoloģijas palīdzības dienesta vadītāja Astrīda Stirna.

Daktere uzsver, ka alkohola reibumā ir aizliegts ne tikai sēsties pie auto stūres, bet vadīt arī citus transporta līdzekļus, tādus kā velosipēds vai skrejritenis.

Reti kurš apzināti trenē atmiņu. Visbiežāk par šādu nepieciešamību iedomājamies vien izmisīgi meklējot kaut ko, kas pirms laiciņa nolikts tā, lai viegli atrast, un turklāt saprotam, ka šī nebūt nav pirmā epizode, kad atmiņa pieviļ. Vai, kad un kā rūpēties par atmiņas saglabāšanu – jau zināmo papildina neiroloģe Veselības centru apvienībā (VCA) Dace Bērziņa un „Mēness aptiekas” farmaceits Vadims Brižaņs.

Lūdzu, iedodiet kaut ko atmiņai!

„Mēness aptiekas” farmaceits Vadims Brižaņs atzīst, ka iemesli, kāpēc aptiekā taujā pēc kāda līdzekļa atmiņas uzlabošanai, mēdz būt visdažādākie un nereti ir atkarīgi no klientu vecuma. „Tā ir, un sūdzības par sliktu atmiņu ne vienmēr var saistīt ar procesiem, kas noris galvas smadzenēs. Jaunieši, piemēram, bieži vien un, sevišķi, pirms eksāmeniem, sūdzas par stresu, kas traucē atcerēties pat to, ko gluži labi zina. Šādā gadījuma lietderīgāk būs piedāvāt kādu nomierinošu augu valsts preparātu. 

Cilvēki darbspējas vecumā izjūt lielu spriedzi darbā, ir pārstrādājušies, jo, lai visu paveiktu, dara to arī naktī, laupot stundas miegam. Protams, ka, neizguļot visas miega fāzes, smadzeņu šūnas neatjaunojas, atmiņa pasliktinās. Šādā gadījumā pirmais ieteikums būtu prioritāšu pārskatīšana un dzīvesveida maiņa. 

Cilvēkiem gados kognitīvo spēju, tostarp, atmiņas, vājināšanos mēdz ietekmēt ikdienā lietotie medikamenti hroniskas slimības ārstēšanai, pretsāpju zāles vai antidepresanti.

Aicinu ikvienu vispirms konsultēties ar savu ārstu vai farmaceitu! Farmaceita konsultācija būs sevišķi noderīga, ja ikdienā jālieto vairākus medikamentus. Iespējams, atmiņas pasliktināšanās ir kādu zaļu vai to mijiedarbības blakne, ko var novērst, veicot korekcijas terapijā. Farmaceits var izanalizēt lietoto zāļu mijiedarbību un informēt par to klientu vai viņa ārstu.”

Kāpēc atmiņa ir tik svarīga

„Visiem zināms, ka tieši atmiņa nodrošina informācijas saglabāšanu un atcerēšanos. Galvenie atmiņas procesi ir iegaumēšana, atcerēšanās un aizmiršana. Taču atmiņa nav konstants lielums – šo kognitīvo funkciju var ietekmēt daudzi un dažādi faktori,” teic VCA neiroloģe Dace Bērziņa un min dažus interesantus, pētījumos balstītus faktus par atmiņu.

• Mācīšanās nodrošina izcilu treniņu smadzenēm – jo ilgāk mācamies bērnībā un jaunībā, jo labākas izredzes, ka atmiņa būs lieliska arī seniora vecumā.
• Izpētīts, ka nobriedušā vecumā kaut vai tikai viens mācību gads sievietei  uzlabo atmiņu par aptuveni pieciem gadiem, vīrietim – par diviem. 
• Tāpat pētījumi liecina, ka smadzenēm veselīgāka ir kopdzīve, jo vientulība pēc 65 gadu vecuma nelabvēlīgi atsaucas uz īstermiņa atmiņu.
• Atmiņas funkcionēšanai ir svarīgs kvalitatīvs miegs, tā kā dienas laikā iegūto informāciju smadzenes apstrādā tieši miegā. Nepietiekams nakts miegs var veicināt to, ka informācija aizmirstas vai nepaliek atmiņa pietiekami ilgi.
• Atmiņai nāk par labu regulāras fiziskās aktivitātes. Tās palīdz uzlabot arī koncentrēšanās spējas, veicina radošumu.

Atmiņu ietekmējošie faktori

Neiroloģe apkopo faktorus, kas var ietekmēt atmiņas kvalitāti.

• Iedzimtība. Ģenētikai ir nozīme ne tikai ārējo pazīmju mantošanā no tēva vai mātes.
• Miega kvalitāte, kā arī stress, trauksme, depresija. 
• Atkarību izraisošu, apreibinošu vielu lietošana. 
• Mazkustīgums, fizisko aktivitāšu un svaiga gaisa trūkums un nepietiekama fiziska slodze. 
• Nozīme ir gan uzturam, gan zarnu traktā esošajai mikroflorai. 
• Smagas infekcijas, hroniskas citu orgānu slimības.
• Alcheimera slimība, demence, arī insults.
• Galvas trauma un citi galvas smadzeņu bojājumi.

Kā noteikt atmiņas kvalitāti? 

Doma, ka ir aizmirsties izslēgt gludekli, nevarēšana atrast auto atslēgas vai cītīga briļļu meklēšana, kas patiesībā atrodas tur pat uz galvas, ir situācijas, ko visticamāk kaut reizi ir piedzīvojis ikviens pieaudzis cilvēks. Dace Bērziņa skaidro: „Atmiņu var pasliktināt, piemēram, pārslodze vai kāda nozīmīga notikuma gaidas, stress eksāmenu laikā, gatavošanās kādam svarīgam pasākumam, negulēta nakts. To, ka miegam ir nozīme, apliecina arī pētījumi – vislabāk atmiņa darbojas tad, ja cilvēks ir labi atpūties.”

Atsevišķs aizmiršanas gadījums droši vien nav iemesls satraukumam par atmiņas kvalitāti, tomēr, ja šādas epizodes atkārtojas un kļūst traucējošas, ieteicams vērsties pēc palīdzības pie ārsta.

„Bieži aizmirstas atslēgas vai regulāri uz karstas plīts piemirsta panna, iespējams, signalizē par nepieciešamību meklēt speciālista palīdzību. Ir dažādas atmiņas mērīšanas metodes, taču bieži lieto Monreālas kognitīvo funkciju novērtēšanas jeb MoCa skalu. Tā ir atrodama arī internetā un to var mēģināt izpildīt patstāvīgi, tiesa, rezultātu korektai interpretācijai tāpat būtu nepieciešama speciālista konsultācija, jo īpaši, ja no maksimāli iegūstamajiem 30 punktiem, rezultāts ir mazāk par 26.”

„Ātrā palīdzība” atmiņai

„Ja atmiņas pasliktināšanās notiek vien atsevišķā gadījumā vai vienreizēja faktora ietekmē, aptiekā var mēģināt piemeklēt konkrētajai situācijas piemērotāko līdzekli,” saka farmaceits.

• Melatonīnu – miega hormonu saturoši bezrecepšu medikamenti, kas paredzēti labākai iemigšanai, noderēs, ja cilvēks cieš no miega traucējumiem. Kā noskaidrojām, neizgulēšanās kaitē atmiņas procesu norisei. 
• Normalizēt nervu sistēmas darbību var palīdzēt uztura bagātinātāji, kas satur B grupas vitamīnus, kā arī magniju un koenzīmu Q10. 

Asinsriti (arī galvā) var uzlabot līdzekļi, kas satur Ginkgo biloba ekstraktu. Tiesa, nevar gaidīt tūlītēju efektu, tas tāpat būs jālieto ilgākā laika posmā, ko ieteiks ārsts vai farmaceits. 

2 darbības, kas trenē atmiņu 

• Dace Bērziņa norāda, ka ir divas visiem pieejamas, vērtīgas un reāli īstenojamas metodes, kā saglabāt labu atmiņu. Viena no tām ir mācīšanās visa mūža garumā, jaunu prasmju un zināšanu apgūšana, aizraušanās ar hobijiem, kas mudina domāt, palīdz aktivizēt smadzeņu darbību un saglabāt labu atmiņu arī seniora vecumā.  
• Otra – fiziskas aktivitātes, kas tiek veiktas nevis, kad gadās, bet regulāri. “Fiziskas aktivitātes, jo īpaši, svaigā gaisā, regulē asinsspiedienu, uzlabo sirds veselību un asinsvadu sieniņu elastību, labvēlīgi ietekmējot vielmaiņu galvas smadzenēs, kas, savukārt, veicina labāku atmiņas procesu norisi. Līdz ar gadiem tas viss nezaudē aktualitāti, tāpēc vecums noteikti nav iemesls fizisko aktivitāšu pārtraukšanai. Neiroloģe gan mierina, ka novecošana nebūt nenozīmē, ka ar to rokrokā nāks slikta atmiņa. Pretēji kādreizējiem pieņēmumiem, jaunākie zinātnieku atklājumi neiroloģijā liecina, ka nervu audi spēj atjaunoties un veidot jaunus savienojumus.

Elpošana notiek tik dabiski, ka ikdienā par to mēdzam pat neaizdomāties. Taču vienlaikus tā var būt vērtīgs instruments plaušu stiprināšanai, vispārējai labsajūtai un slimību profilaksei, kā arī stresa mazināšanai. Par elpošanas kvalitātes nozīmi, elpošanas vingrinājumu dažādību, stresa kontroli un plaušu veselības stiprināšanu konsultē BENU Aptiekas piesaistītā eksperte, Veselības centrs 4 filiāles Diagnostikas centrsfizioterapeite Baiba Narvila un BENU Aptiekas klīniskā farmaceite Ilze Priedniece.

Elpošana ir dzīvības pamatā, taču stresa un dažādu saslimšanu ietekmē cilvēki bieži vien elpo pārāk sekli un bieži, tādējādi tiek traucēts dabīgais elpošanas ritms, saka fizioterapeite B. Narvila. Tādēļ elpošanas tehniku un vingrinājumu apgūšana var būt ļoti vērtīga – gan stresa mazināšanai, gan profilaksei, gan pie saslimšanām, piemēram, pulmonālām (katrai no tām būs piemērotāka sava specifika elpošanas tehnika). Tie var palīdzēt arī pie akūtiem bronhītiem ar sekrēciju, kā arī noteiktu Covid-19 komplikāciju mazināšanai. Profilaktiski elpošanas vingrinājumi ir noderīgi paaugstināta asinsspiediena un gremošanas sistēmas problēmu gadījumā, kā arī netieši ietekmē nervu sistēmas darbību. Elpošanas tehnikas un krūškurvja kustināšana tiek pielietota arī pie stājas problēmām, jo stāja var ietekmēt elpceļu caurlaidību un elpošanas funkciju. Primāri elpošanas tehnikas ietekmē elpceļus, taču sekundāri – visu organismu, uzsver speciāliste. Taču, tās veicot, ir jāvēro savs organisms un jāievēro piesardzība, īpaši paaugstināta asinsspiediena gadījumā.

Kā iemācīties pareizi elpot?

Ikdienā daudzi elpo nepareizi, ļoti akcentējot ieelpu, stāsta fizioterapeite. Stresa ietekmē notiek elpas aizture – īslaicīgi tas ir dabisks process, bet ilgstoši hroniski atrodoties stresā, elpošana kļūst seklāka. Cilvēkam ir priekšstats – ja tiek veikti elpošanas vingrinājumi, tad dziļi jāieelpo un jākoncentrējas tieši uz ieelpu. B. Narvila iesaka sākumā veikt izelpu, bet ieelpa nāks dabīgi. Ir jāveicina izpratne par elpošanu, lai varētu uzlabot tās funkciju. Nevajadzētu arī pārcensties un improvizēt. Iesākumā vienu elpošanas vingrinājumu ieteicams veikt 3 līdz 5 reizes, ne vairāk. Kā arī ir nepieciešams laiks, pacietība un varbūt arī kāda korekcija no malas, lai iemācītos to veikt pareizi.

Tāpat elpošanas kvalitātes uzlabošanai noder dziedāšana korī, peldēšana un citas fiziskās aktivitātes. Cilvēkam ar šādu pieredzi būs arī vieglāk veikt elpošanas vingrojumus, kā arī pēc saslimšanas atjaunot elpošanas funkciju. Speciāliste uzsver, ka elpošanu var uzlabot ikviens, jo tas ir ļoti dabisks process, vienkārši ir jāpamaina veids, kā mēs uz to skatāmies.

Arī skriešanu, nūjošanu, riteņbraukšanu un citas līdzīgas aktivitātes var uzskatīt par elpošanas treniņu, jo caur fizisku slodzi elpošana kļūst dziļāka, attiecīgi mēs esam daļēji elpošanas treniņā. Tas nav specifisks elpošanas treniņš, bet notiek dabīgi un ir ne vien sirds un asinsvadu sistēmas, bet arī elpceļu treniņš. Tāpēc šos treniņus vienmēr vēlams veikt svaigā gaisā. Ja tie tomēr notiek pilsētā, neizvēlēties sastrēguma stundas, bet labāk agru rītu, laiku pēc lietus. Gaisa kvalitātei ir būtiska nozīme, un mūsu ķermenis to jūt. Tā, piemēram, esot pie jūras vai mežā, mums instinktīvi gribas ievilkt dziļāku elpu.

Izprotam elpošanu

Pirms sākam veikt elpošanas vingrinājumus un izpildīt kādas elpošanas tehnikas, jāsāk ar vienkāršu savas elpas vērošanu, uzsver fizioterapeite.

• Jāpievērš uzmanība ķermenim, stājai. Pirms sākt vērot savu elpošanu, ir jāiztaisnojas, jāatbrīvo krūškurvis un elpceļi, vēdera dobums, jāieņem noteikta poza. 
• Jāfokusējas uz elpošanu, vienkārši vērojot savu elpu – kā tā notiek? Tas ir arī meditatīvais process, kad varam dziļāk pavērot savas sajūtas. 
• Var saskaitīt ieelpas. Tāpat ir vērtīgi paskaitīt, cik ieelpu veicat vienā minūtē (par normu tiek uzskatītas 8-18 reizes). 
• Jāsāk ar uzsvaru uz izelpu. Mēģiniet pa drusciņai to pagarināt, veikt akcentētāku nekā ieelpu. 
• Nevajadzētu forsēt ne izelpu, ne ieelpu. Tāpat negaidiet, ka ar pirmo reizi viss sanāks ļoti kvalitatīvi. Tāpēc pirmreizējā novērošana ir vērtīga – mēs saprotam, cik bieži un kā elpojam. 
• Jānovērtē savs progress. Pēc tam ir vērtīgi atskatīties, piemēram, pēc 10 treniņu dienām, un pavērot, kas mainījies elpošanā un sajūtās. 
• Kad ir izprasta sava elpošana, var sākt domāt un apgūt noteiktas elpošanas tehnikas un vingrinājumus, meklējot sev piemērotāko metodi.

Dažādās elpošanas tehnikas

Elpošanas tehnikas un vingrinājumu metodes ir ļoti daudz un dažādas, uzsver fizioterapeite B. Narvila. Izplatītākās no tām:

Vēdera jeb diafragmālā elpošana – klasiskais elpošanas veids, ko piedāvā ārstniecībā. Te gan jāuzsver, ka normāli mēs visu laiku neelpojam ar vēderu, jo reizēm kāds pārprot un mēģina visu laiku elpot ļoti dziļi. Tā darīt nevajadzētu.

Elpošana meditējot. Ir arī dažādas meditācijas skolu prakses, taču tās ļoti atšķiras savā starpā. Ir tehnikas, kurās elpojam caur degunu, vairāk ar skābekli apgādājam smadzenes. Ir tehnikas, kur mēs trenējamies pagarināt izelpu, un ir tehnikas, kurās beidzam elpošanu ar kustību, kādu manuālu spiešanu (krūškurvja daļas, vēdera, papildus iesaistot muskuļus).

Specifiskas elpošanas metodes saslimšanu gadījumā (piemēram, astma un citas plaušu saslimšanas) – tās nedaudz atšķiras no citām elpošanas tehnikām. Šādos gadījumos par elpošanas vingrinājumu tehniku ir jāvienojas ar ārstējošo ārstu.

Ir arī dažādi elpošanas trenažieri, kas pagarina izelpu vai rada tai pretestību. Šādam nolūkam bērniem labi noder salmiņu vai balonu pūšana.

Īstermiņā elpošanas vingrināšana sniedz enerģijas pieplūdumu, var būt skaidrāks prāts un redze. Mēs it kā atmostamies, kļūstam enerģiskāki, apzinātāki, fokusētāki, mazinās nogurums un miegainība, stāsta B. Narvila. Taču reizēm sākumā, tikko uzsākot elpošanas prakses, var būt arī pretējs efekts – parādīties nogurums (kā pēc pastaigas svaigā gaisā).

Savukārt ilgtermiņā šādi vingrinājumi labvēlīgi ietekmē vielmaiņu, asinsspiedienu, šūnu atjaunošanās spēju, sejas krāsu, enerģijas līmeni un sniedz vēl daudz citu bonusu, ko ietekmē kvalitatīva skābekļa apgāde kopā ar kustību.

Elpošana un stress

Stresa ietekmē bieži vien esam aizturējuši elpu, uzrāvuši plecus, tādējādi fiksējam krūškurvi, kas samazina brīvo gaisa plūsmu. Ir svarīgi pamanīt šīs pazīmes. Dabīga reakcija, kad cilvēkam ir beidzies stress vai kāds smags, grūts notikums, ir nopūta – dabīga izelpa, kurā ķermenis relaksējas un mazina spriedzi. Tādēļ cilvēkam stresā būtu jāpraktizē elpošanas tehnikas, lai mazinātu nervu sistēmas uzbudinājumu. Protams, īslaicīgi stress liek ķermenim mobilizēties, taču, ja mēs visu dienu dzīvojam šādā režīmā, elpošanas ritms būs ļoti nepareizs. Tātad pirmais solis – apzināšanās, otrais –reaģēšana ar treniņu, piemēram, aktīvu kardiotreniņu, dinamisku aktivitāti. Tādējādi mainīsies gan elpošana, gan hormonālais fons.

Jāsaprot, ka stress ir mehānisms, un ar vienu slēdzīti mēs nevaram to izslēgt. Taču varam trenēties to mazināt ar elpošanas palīdzību. Ja ķermenī palielinās CO2, tas ir papildu kairinātājs, un, aizturot elpu stresa laikā, mēs ķermenim radām vēl liekāku stresu. Rodas apburtais loks – mēs jau esam stresā, ķermenis ir stresā, un elpošana ir ļoti nekvalitatīva. Daudzi apzinās to un saprot, ka krītas darba un koncentrēšanās spējas, rodas pārgurums. Veicot mazās elpošanas pauzes, varam sev palīdzēt – piemēram, apsēžamies krēslā, ar pleciem pret krēslu, atbrīvojam plecu daļu, vienkārši pavērojam savu elpu, sajūtam, kā mainās ķermenis, kā nomierinās prāts, iesaka fizioterapeite.

Farmaceita padoms

BENU Aptiekas klīniskā farmaceite I. Priedniece uzsver, ka rūpes par elpošanas kvalitāti ir būtiska plaušu veselības profilakses sastāvdaļa. Tāpat ir būtiski savlaicīgi rūpēties par savu plaušu veselību, veicot profilaktiskās veselības pārbaudes un ārstējot saslimšanas, kā arī atmest kaitīgos ieradumus un izvairīties no pasīvās smēķēšanas. Centieties izvairīties no piesārņotām vietām, kā arī, ja darbā ir saskarsme ar putekļiem, ķīmiskām vielām, noteikti jāievēro darba aizsardzības prasības un jāizmanto piemēroti elpceļu aizsardzības līdzekļi.

Plaušu veselību sekmē regulāras fiziskās aktivitātes, piemēram, peldēšana vai skriešana, pastaigas svaigā gaisā. Ieteicams pilnvērtīgs un sabalansēts uzturs, kas bagāts ar dažādiem krāsainiem dārzeņiem, augļiem un ogām, kā arī ikdienā ir jāuzņem pietiekams šķidruma apjoms un jāvelta pienācīgs laiks miegam un atpūtai. Savukārt infekciju saslimšanu profilaktiskie pasākumi ir roku mazgāšana, dezinfekcija, vakcinācija, telpu vēdināšana, uzkopšana un citi.

Plaušu veselībai nozīmīgi ir D, C, A un E vitamīns, kā arī magnijs, selēns un cinks. Elpošanas ceļu saslimšanu gadījumā plaši izmanto ārstniecības augus, jo tie palīdz atvieglot elpošanu, veicina atkrēpošanu, darbojas antibakteriāli, nomierinoši un tiem piemīt pretiekaisuma darbība. Zāļu tējās lieto Islandes ķērpja lapoņus, mārsila lakstus, ceļtekas, deviņvīruspēka ziedus, raudenes lakstus, altejas saknes, priedes pumpurus un citas drogas.BENU Aptiekas