Tikko noskatījos filmu ”the Duchess”. Visu laiku man galvā cauri skanēja pateicība laikam un šādām stiprām sievietēm, aks ir mšudienas mainījušas. Man vienmēr liekas, ka esmu emocināli stipra sieviete un vienmēr izvēlēšos sev balkus cienīgu vīrieti vai iztikšu bez. Bet šobrīd apjaušu, ja man būtu vajadzējis dzīvot tajos laikos- es neizdzīvotu, tieši dēļ savas emocionalitātes. Gribētos teik, cik mēs esam alimīgas, ka šobrīd varam būt tik brīvas, cik pašas vēlamies, bet.. tad mani raisa pārdomas, kāpēc, lai mēs nebūtu tik brīvas, cik vēlamies būt. Un te atbilde ir arī otrais jautājums- ne jau visu uz pasaules mēs esam vienādi brīvas. Atceros savas pārdomas un šasums pēc filmas ”dessert flower” noskatīšanās. Un kādas ir mūsdienu islāma valstu sieviešu izaugšmu iespējas? Attceros vienu sarunu ar karavīru, kurš ir bijis i islāma valstīs, i āfrikā, i tepat eiropā. ideja, ko viņš visu laiku atkārtoja bija, ka mums nav nekādu tiešibu iejaukties un ko mainīt, vai pēc mūsu idejas ”uzlabot”, jo tur ir cita audzināšana un ticība, citas vērtības un ticības. Un pašas sievietes uzskata to par normu un nezinātu, ko ar savu brīvību iesākt. Daļēji piekrītu, bet joprojām pārsvarā esmu ideāliste, tāpēc tomēr ne, nepiekrītu… .. atgriežoties pie šis pašas filmas un tiem gadiem.. vai tad uzreiz mēs kļuvā brīvas, vienlīdzīgas? tas paņēma laiku un mūsu attīstību, paaaudžu attīstību. Un jauns gads, jaunas domas, un jautājums, ko es sev un varbūt jums arī vajadzētu uzdot, ir- vai mēs ar savu brīvību darām to, ko darītu, aj varētu tikai par tādu sapņot?

Emmanuelle gan pasteidzās pirmā, bet nu nekas. Gads sākās strauji un ātri. Mana 1. janvārī izlietā laimīte bija gredzens ar lielu akmeni, jā tieši tāds gredzens, ko es pat spēju uz mazā pirkstiņa uzmaukt. Tiesa, personīgā dzīve gan sākās ar smagu šķiršanos, veselības problēmām un skolu uz kakla. Bet ne par negatīvo. Laikam ir jāiziet cauri ellei, lai saprastu, ka laime ir tepat un tai nevajag daudz. Kopš jūlija mana dzīve ir tikai virzījusies uz augšu – ar lielākiem un mazākiem pakāpieniem, bet tikai uz augšu. Ir sasniegti daudzi mazie mērķīši – ir diploms, ir patstāvīga dzīve, ir atgriezti daži cilvēki savā dzīvē, ir dažiem pateiktas ardievas, ir daudz strādāts ar sevi un savām domām. Šis gads aizlidoja, vēja spārniem. Ir jātic, ka nākošais būs labāks, ir jāzina, ka mērķi tiks sasniegti un vēlmes piepildīsies. Cerēt var tikai, ka būs daudz labāk, nekā ir gribēts. Mans novēlējums Jums nākošajā gadā ir nebaidīties. Džo Vitale ir teicis, ka mūs no mērķa sasniegšanas attur iekšējās bailes. Bailes izgāzties, vai tieši otrādi, bailes no laimes. Tāpēc, nebaidāmies, baudām dzīvi un sasniedzam savus mērķus! Lai Jums laimīgs jaunais gads.

jau vairaakas dienas domaju par to vai esmu laimiga.. un esmu nonakusi pie secinajuma, ka es vairs nemaku priecaties. mana dzive ir kluvusi vienmula, es praktiski vairs nesmaidu, man nav par ko priecaties. pat draudzenem atsaku kad vinas mani sauc kkur aaraa. 🙁 mans garastavoklis katru dienu ir nenoteikts un vienads.. veel nesen es gaju dzivee ar smaidu, bet no septembra viss ir mainijies. vrbt tapec ka esmu sakusi dzivot ar puisi.. 🙂 bet ka lai es atgustu dzivesprieku??? :-/ sis man ir biezaak uzdotais jautajums sajaas dienas (t)

Kādreiz bērnībā vecāki skandināja, lai mācos, citādi būs jāmokās kā viņiem, jāskaita katrs santīms.. Es tam noticēju un līdz vidusskolai man likās, ka laime būs naudā, tāpēc domājot par nākotni, es nedomāju, kas man patīk, kas man interesē, es domāju, ar ko varētu nopelnīt lielāku naudu, tā nu haotiski izvēlējos specialitāti, kuru šogad pabeidzu, bet šie četri gadi mani pilnībā izmainīja, pirmkārt, es nomainīju laukus pret galvaspilsētu, satiku dažādus cilvēkus un vēl daudz kas cits, kas lika man aizdomāties.. Es nejūtos laimīga, es nesaprotu, kas ir manas dzīves mērķis? Nauda? Nē, ko es ar to darīšu. Taču tā kā vienmēr man tika paralēli tam, ka jāmācās teikts arī, ka nedrīkst iemīlēties, jo tas visu izbojās, viss – ģimene, bērni utt nāks pēc tam. Tagad man ir 23 gadi, es neprotu pielaist citus sev tuvumā, es nekad neesmu pa īstam mīlējusi. Esmu tik apjukusi. Studijas ir pabeigtas, pastrādāju savā profesijā labā uzņēmumā ar labiem noteikumiem, bet pametu to visu, jo es vienkārši jūtos kā bezmērķīgi iemesta pudele upē, kas plūda pa straumi nezinot, kur, tāpēc nolēmu pati stūrēt savu dzīvi un pilnīgi izmainīju visu, aizbraucu uz svešu zemi, ir it kā plāns un mērķis, bet jūtos tik tukša, tik viena, jo nav, ar ko dalīties emocijās, plānos … tāda nepabeigta doma, bet, kas tiks līdz galam varbūt sapratīs, galvenais man bija šo sajūtu uzlikt uz ”papīra” . Paldies.

Centīšos visu pateikt tā, lai nečīkstētu, neieviestu skumju noti, bet varbūt stiprināt, ja ne citu, tad savu pārliecību. Nav noslēpums, ka pirms nedēļas man bija emocionāla krīze, šodien biju gatavojusies vēl vienai. Bet.. neatnāca. Es pirms nedēļas sāku lasīt atkārtoti un dziļi Noslēpumu, sātu piedomāt vairāk, un tiešām no rītiem cēlos ar smaidu un laimīga. Es visu šo nedēļu jutos tik pacilāta un enerģijas pilna. Tā arī gaidīju šos svētkus. Tā kā mani vecāki mani smagi uzmeta, es nespēju atstāt omu un nu esmu ciemos pie viņas. Protams, galds ir tāds, ka divdesmit cilvēki pārēstos un vēl brokastīm paliktu 🙂 Ir atgriezusies komentēšana – kāpēc uz kapiem velc svārkus, kāpēc ģērbies tā, kāpēc liec brilles, utt. Bet tā ir sava veida romantika, kas man bija pietrūkusi. Man pietrūka tās rūpes, ko man sniedz man tuvākie, jo reizēm to negribas sajust un nevaram to izbaudīt. Ja es šodien pamodusies pateicu, ka šī ir septītā diena pēc kārtas, kad esmu laimīga, tad šobrīd ir iezagusies maza skumju nots, es biju gaidījusi, ka man kaut vai sauso un pliekano sms atsūtīs daži draugi, bet izskatās, ka visi ekonomē uz telefona rēķiniem. LAi vai kā, joprojām gaidu ziņu no sava Friends with benifits, kurš nu oficiāli ir kļuvis par O MY GOD, I WANT HIM!, un ticu atziņai, ko izlasīju trešdien – pats grūtākais mirklis ir pirms mērķa sasniegšanas. Mans mazais mērķis ir būt laimīgai līdz pat gada beigām katru dienu, un tad tālāk ik pa mēnesim palielināt šo laiku. Tā, lai katru vakaru ejot gulēt es varu sev teikt – jā, šodien es atkal biju laimīga un laimīgāka kā vakar vai aizvakar. Es neticu brīnumam, ko gaidu, es vienkārši zinu, ka tas notiks. Priecīgus Jums svētkus 🙂

nav sniegs, nav z-svētku noskaņa. pilnīgi dērdzas z-svētku dziesmas,ka skan pa radio, kaitina izrotātās mājas, un pat mandarīni šogad negaršo ne pēc kā. cerams,ka piparkūku smarža un garša ieviesies kaut kripatiņu svētku noskaņu, kaut gan man šogad ne maz negribas šos svētkus, tie takš esot ģimenes svētki, bet mamma aizgājusi mūžībā un brālis ar māsīcām, aizbraukuši uz ārzemēm. ģimene ir izjukusi šogad. vairāk par visu gribētu sakravāt mantas un aizlaist uz Havaju salām, kur ziemassvētku vecīša vietā ir brūni,muskuļoti vīrieši. hm. varbūt vecmāmiņas ceptie pīradziņi man uzlabos omu, to es redzēšu,kad aizbraukšu ciemos. bet šobrīd esmu ar visām četrām, pret ziemassvētkiem, akk… cerams ka pēc gada ši svētki atkal būs svētki. bet nav nekādu šaubu,ka z-svētku vakars man šogad būs kā jebkurš ziemas vakars, tik pat garš, kā citi, tikpat vientuļš, un tik pat daudz sveču izdedzināts vakars. kādam parast vakars, bet kādām kaut kas īpašs, nekas, gan jau, arī man atkal pienāks ģimeniski z-svētki 🙂

Šis pirmssvētku laiks ir saspringts un emocionāli smags. Beidzot ir arī ekonomiskā krīze manā mājā, kas uzreiz bojā attiecības visai manai ģimenei, bet par laimi, es esmu prom, dzīvoju citur. Bet vai tas ir par laimi? Brīžos, kad dzīvoklī nerodu mieru, es skrienu mājās un ielienu savā gultā, kas man dod mieru. Tā tas bija arī piektdien, kad ceturtdiena tika pavadīta gaidās satikt savu friends with benifits. Viņš netika, tīri cilvēciski, bet es izliku žulti, ko reāli viņš nebija pelnījis. Nu vismaz ne tik daudz. Kopš tā brīža no viņa ir klusums (tiesa es atvainojos). Pārdzīvoju to visu vēl papildus klāt visām problēmām un klapatām. Šodien man beidzot apskaidrojās prāts. Reiz, kad gulēju viņa skavās es sapratu, ka neesmu ne iemīlējusies, ne mīlu vinu, bet tajā pašā laikā "Nākošā gada vēlmju sarakstā" un savā kolāžā es viņu lieku iekšā! Kāpēc? Es nespēju aizmirst viņa sniegto mīļumu, viņa rūpes un maigumu. Arī viņa trakumu un koķetējošās acis, to sajūtu, ka varu viņam teikt visu. Ar smadzenu daļu saprotu, ka nevajag tā, ka ne es, ne viņš nav gatavs un negrib attiecības, ka negribam viens otru sāpināt, bet tajā pašā laikā manam organizmam viņu vienkārši vajag. Muļķe sirds, prasa mīļumu un to drošības sajūtu. Prasa viņu savā dzīvē, bet vai to prasa prāts? Un vai viss jau nav manis sabojāts?

Pēdējās dienās man ir jautāts – vai Tev ir Ziemassvētku sajūta? Kā lai dabū Ziemassvētku sajūtu? Sniega taču nav! Taisnība. Tomēr tas nemaina to, ka tā sajūta IR, tā nav pazudusi. Katru gadu tā atdzīvojas kaut kur dziļi krūtīs, kā atgādinājums no bērnības, kurā tā nāca pa dziļu sniegu (kurš neielūza, ja pa to staigāja), ar pīrāgu kalniem un debesīs zaigojošām zvaigznēm no tāltālām galaktikām… Tur nebija Rimi veikala iepirkties iedvesmojošo melodiju, mūžam nedziestošo eglīšu lampiņu katrā logā (visās iespējamās krāsās, ja jau – tad jau!), nebija Coca-Cola reklāmas, kas stāstītu, ka tikai ar to Ziemassvētki būs kā Ziemassvētki.. Bija no krāsaina papīra un dažādas dzijas gabaliņiem veidoti dīvaini, bārdaini rūķi pie vecās mātes aizkariem un bārkstainas Serenādes konfektes eglītē. Ziemassvētku sajūta bija iekšā istabā un neviens viņu nelaida prom līdz pat nākamajam gadam. Tā klusi sēdēja starp paštaisītajiem Ziemassvētku rotājumiem un neļāva tiem noputēt. Kad cilvēki sarosījās, lai celtu tos ārā no skapja, ģimenes lokā pušķojot Zaķa atnesto eglīti, arī Ziemassvētku Sajūta klusi izlavījās un pratās iekļūt ikviena sirdī. Tai nevajadzēja biezu naudas maku un dārgas dāvanas, pietika ar mazumiņu. Ar prieku, ko sniedz ģimenes siltums un mīlestība. P.S. Pašreiz klausos šo – http://www.youtube.com/watch?v=y8sjkMBf4p0&feature=related un pāri vaigam slīd vientuļa asara. Lielas daļas cilvēku, kas šo siltumu un mīlestību sniedza, vairs nav, bet tas nemaina pēdas, ko viņi atstāja. To var sajust katru dienu, bet Ziemassvētku gaidīšanas laikā jo īpaši! Tad var aizvērt acis, klausīties šo! un justies kā pasakā – atkal ar saviem mīļajiem, atkal tur, kur dzīvo princeses, fejas un koku gariņi, kas sargā kokus. Ar baltas sveces liesmu vēstules es rakstu Tiem, kuri ciemos atnāks, tiem, kas neatnāks. Visgarākā būs manām bērnu dienām, ik mirklis zvaigznēm apsēsts, ziedēs mirdzošāk. Vismīļākā būs zaļam egles zaram, pie mana loga klauvē gārša, mētrājs, sils, Ar ziemas putna dziesmu sirdī gaisma ienāk, Kad baltos cimdu rakstos ziemas vakars silst. Ar daudzu sveču liesmām vēstules es rakstu, Būs pastnieks – ilgi sauktais Ziemassvētku prieks, Vēl dažas nepabeidzu, iesāk debess dziedāt Un zemei rokās baltas brīnumsveces liek. /Skaidrīte Kaldupe/

Laikam atradu sevi. Jāatzīst, ka sen neviju lasījusi nevienu labu grāmatu, jo vienmēr kaut kas traucēja- nebija laika, mācības darba meklējumi. Beidzot vakar saņēmos un izlasīju Sūzanas Elizabetes Filipsas grāmatu "Sarauj mīļā!" Nu jūtos piepildīta. Pat radās citāds skats uz dzīvē notiekošo. Manī ir tik daudz pozitīvu lādiņu. Pat jūtu, ka pret vīru esmu atslābusi…. (l) Dīvaini- cik gan cilvēkam reizēm vajag maz pilnai laimei

Kopš tā notikuma, kas Zentas aplami lielās mutes dēļ, protams, nevienam nebija noslēpums, Rūdolfs gandrīz nekad un nekur vairs netika godināts, nosaucot kā citus godīgus līdzpilsoņus – vārdā un uzvārdā. Kopš tās reizes Lubiņu saimnieks pārtapa par Fikso Rūdi. „ Ka tevi jupis parāvis, trakais sievišķi!” Rūdis pukojās uz savu Zentu, taču arī pēc minētā gadījuma turpināja ar sievu dzīvot mīļi. Vai tad nieku dēļ divi prātīgi cilvēki ilgi naidu turēs? Jo vairāk tāpēc, ka gali galā viss labi beidzies. Jauni būdami, Zenta ar Rūdi nesagāja kopā lielas mīlestības dēļ drīzāk to varēja saukt par aprēķinu, jo abi bija tiem laikiem gana turīgu vecāku vienīgās atvases. Jautājumu par to, kur jaunajai ģimenei dzīvot izlēma Zentas mamma, kareivīga sieva, no kuras meita mantojusi skaļu balsi, ēverģēlīgi dabu un plašus apgriezienus. „ kad mēs ar papu nomirsim, māja lai paliek par muzeju,” Zentas mamma vēlējas aiz sevis atstāt kaut ko ievērojamu. Visi kaimiņi apsēdās, tā teikt, uz ausīm. Muzejs – tas izklausījās iespaidīgi. Ideja, starp citu, nekrita gluži no zila gaisa grābta. Zentas senčos skaitījās kāds gleznotājs, kas pašā Pēterpilī smalko amatu izmācījies un vairākas vasaras pavadījis Bračku ģimene mājā, gleznodams klusās dabas, ainavas un portretus. Vairākums mākslas darbu bija aizgājuši savus ceļus, bet dažas talantīgā radinieka gleznas bēniņos vēl glabājās. Kad jautājums par jauno ļaužu dzīvesvietu tika izlemts, Zentas pavadītāji, tēlaini izsakoties, iecēla ratos smago pūra lādi, meiča devās līdzi savam Rūdolfam un Lubiņiem. Nekāda vaina – skaistas lauku mājas gleznainā upes ielokā, apkārt plaši lauki, zaļi meži. Kad Rūdolfa vecāki nomira, jauni Lubiņi uzlika mājai jaunu jumtu, uzbūvēja garāžu nesen iegādātajam auto un dzīvoja cepuri kuldami. Māja ērta, vietas pietika visiem sešiem bērniem, puķi dobes pie sliekšņa kā parkā. Vienīgi par labierīcībām saimniekiem nezin kādēļ nebija iznācis vaļas vai vēlēšanas kārtīgi padomāt. Kā sākumā gājuši, tā vēl tagad staigāja uz pakalniņu, kura galā sirdsmājiņa kā senču laikos, maza un šaura. Jau Zenta, paliela, bet kalsna knapi iespraucās, par Rūdi, kad tas un vecumu, aktīvās darba gaitas beidzis, krietni apvēlās, nemaz nerunājot. Tā nebija, ka Lubiņu saimnieku nesaprata aplamību, jo galu galā katrs cilvēks, attiecīgajā vietā sēdēdams, vēlas justies ērti, Zenta pukojās katru reizi, kad pēc sirdsmājiņas apmeklējuma teciņiem laidās un māju. Arī Rūdis gudroju, ka reiz taču būs jāsaņemas un lietas labā kaut kas jāizdara , bet laiks gāja un nekas nemainījās. – Eh, manam mūžam pietika, bet bērni lai vēlāk būvē no jauna, ja grib – Rūdis uz vecumu kļuva pavisam slinks. -Reiz tu tur iesprūdīsi, un tad ar visu māju tevi celsim no tās sūdu bedres nost, – sieva pukojās. Un tad pēc kāda notikuma Lubiņu saimnieks pārtapa par Fikso Rūdi un viņu mājā beidzot notika kapitāli pārbūves darbi, kuru rezultātā Zenta dabūja ne tikai siltu un ērti tualeti, bet arī jaunu un spoži baltu vannu. Aukstais salnas rīta tā vien vedināja ilgāk pavārtīties pa gultu, bet ko tu, cilvēks vārtīsies ja dabiskās vajadzības spiež aut kājas un doties atviegloties? Pa pusei pamodies, pa pusei vēl miegā Rūdolfs mazā tumsiņā klusām izkārpījās no migas, sataustīja pidžamas bikses, ieslidināja basās pēdas galošas, uzmeta pufaiku un salīgi nodrebinājies, vēra ārdurvis,. Ja vajadzētu pa mazam, izlīdzētos ar spaini, bet tā kā lieta nopietnāka, neko darīt – jādodas ārā, aukstumā. Vakar jautri pilošās lāstekas pie sliekšņa izveidojušas viltīgi glumu ledu, pamazām zūdošai, naktī sasalušais pavasara sniegs jautri krakšķēja zem steidzīgā gājēja kājām. „ Uzmanies, ka nepaslīdi!” Rūdis iztālē dzirdēja Zentas pamācību. „Tad gan Zentuks apsmietos, ja redzētu, kā es pie būdas durvīm jau laikus nolaižu bikses, lai iesprauktos iekšā.” Tik tālu nu bija aizdzīvota – lai tiktu apsēsties uz poda cauruma Lubiņu saimniekam iepriekš bija jāsagatavojas: jānomet vamzis kupenā, jānolaiž bikses, jo to novilkšana sirdsmājiņas iekšpusē šaurības dēļ kļuvusi problemātiska, un atpakaļ kāpjoties, jāmēģina uzstutēt sēžamvieta tai paredzētajam caurumam. Smieklīgi, protams, bet ko padarīsi ja dzīve piespiež? Pagriezis pliko pēcpusi Rūdis atrāva tualetes durvis un, kā parasti, spiedās iekšā šaurajā telpā ar otru galu pa priekšu, tad pietupās, atstiepās un… – Ā-ā-ā-ā! – pēkšņu pāri klusajiem laukiem un mežiem, gleznainajam upes ielokam un staltajai Lubiņu mājai atskanēja sirdi plosošs kliedziens. – Rūdi, kas tev notika? Rūdiņ mīļais, neņem tik traki pie sirds, es taču tikai pajokoju, – Zentai pat smiekli aizmirsās, redzot, cik ļoti viņa pārbiedējusi savu vecīti, – Pagaidi, Rūdi , kur tu tik fiksi skriesi? Vēlāk, kad Rūdis jau bija atgriezies mājās no patālā skrējiena pusmastā nolaistām biksēm, viņi abi to gadījumu pārrunāja mierīgā gaisotnē. – Un tu tiešām nemanīji, ka es jau tur sēdēju priekšā? – Zenta tincināja vīru, turēdama kājas krusteniski un smiedamās tā, ka vai līdz zemei jālokās. – Tāpēc es skatos: atsprāgst durvis un tavs smaguma centrs nāk tieši man virsū! Domāju – tūliņ saspiedīs, tālab pastiepu roku un … – Stulbais sievišķi! Vai nekur citur nevarēji kniebt, vai tieši gar olām jāgrābstās?! Pietam ar tādu roku kā miroņam! – Kur tad tādā aukstumā lai siltas rokas rastos? Tāpēc es tev, vecīt, vienmēr saku – uztaisi man vannasistabiņu mājā iekšā, -Zenta jau nebūtu Zenta, ja paliktu atbildi parādā. Un ja galu galā nedabūtu to, pēc kā vairāk par visu ilgojusies! Inguna Bauere „Ievas stāsti ”

Sveikas! Tuvojoties gada noslēgumam, tādam gada noslēgumam, kad atkal nav piepildījusies neviena no manām iecerēm, lai gan pietiktu tikai ar vienas piepildījumu… Atkal aizdomājos par pašnāvību… Lai gan nav spēka saņemties un izdarīt sev galu, taču tāpat nav spēka kaut ko mainīt… Gadu no gada – viens un tas pats. Vai Jūs esat aizdomājušās par pašnāvību? Kas ir licis saņemties un DZĪVOT tālāk?

ieskatoties kalendārā tās nepārprotami vēsta, ka vēl viens gads tuvojas izskaņai. Apsēžoties pie sveču gaismas aizdomājos- kas gan pa šo gadu sasniegts. No pārdomām paliek smagi ap sirdi, jo šis gads ir pagājis vienā skriešanā- trīs reizes nomainīts darbs un laikam jauno gadu iesākot būs atkal jāmaina darbs. Un tas viss tikai tāpēc, ka pirmajā darbā tika sabeigta veselība. Neticami ātri tiku nākamajā darbā, kur alga bija tik maza, ka bija trīsreiz jādomā kā mēnesi izvilkt. Paveicās, ka tiku trešajā darbā, bet nu arī tur no priekšniecības nāks saņemt aukstu ūdens šalti- ja janvāri neiegūšu diplomu, man jāiet prom. Ja tā padomā- daudzi studenti strādā, bet viņiem tā nepasaka. Ja neiegūšu janvārī noteikti iegūšu jūnijā. Darba devējs vēlas koriģēt darbinieku ģērbšanās stilu. Nav man obligāti jābūt kostīmiņos, bet jābūt apģērbtai apmēram kā es saku- kā vecmāmiņai. Pamēģināju mājās, ieraudzīju sevi spogulī pat nobijos pati no sevis. Nu nevaru es uzvilkt svārkus kas ir pāri celītim. Izskatos kā no kūts atnākusi. Atliek staigāt džinsās, bet tā vien gribas svārciņus ar stilīgām siltām zeķubiksēm un superstilīgiem zābaciņiem uzvilkt… tam visam pa vidu šogad tomēr bija labs mirklis. Manas kāzas, kurām neticēju, ka vispār notiks līdz pēdējam brīdim, jo nu jau vīrs reiz teica, ka nekad neprecēsies. Bet tas notika- skaisti ar emocijām bagāta diena. Pat draudzene speciāli no Anglijas brauca, lai tikai būtu kopā ar mani. Šobrīd ir tāda sajūta, ka pa šo gadu esmu sevi pazaudējusi. 🙁 nekas, kas agrāk aizrāva un interesēja, šobrīd nespēj mani piesaistīt. Jūtos apātiska. Karjerā mērķis tākā ir sasniegts, bet arī tas neizraisa pozitīvas. Varbūt tā nav tā vieta, kur gribēju nonākt? (t) (t) (t)

Sveikas, Nu jau labu laiku dzivoju arpus Latvijas robezam, un taka nevienu nezinaju, ar interneta starpniecibu palenam ieguvu latviesu draugus, bet attiecibas i nemekleju un nebija velme, jo vel vecajas dzivoju, bet saku mainit dzivi un dzivot sev. Pec laika nodzivotaa, pat nebija kares ko mainit, bet pirms neilga laika saku sarakstities ar puisi, meklejot kopigas intreses un aizrausanas, jo mekleju celojuma biedru, kuram patik eksstremas lietas, klintis kapsana, leksana ar gumiju, doties ledajos un kalnos un dzunglos utt. Iepazisanas bija kautkur nedela, devos uz klubu biski atpusties pec darba nedelas,vins atsutija sms , "ko daru vai kadi plani uz vakaru". Atbildeju "esmu jau kluba un dejoju". Pec briza "kura kluba". Atbildeju "tada …" un pec britina sanemu sms "esmu klat kur esi". Labakaiss sekoja es so puisi dzive nebiju redzejusi tik cik bildes un nepilnu gadu vecaks par mani, bet izskatigs un piemiligs, zinaju ka nav laundaris jo kopigs pazina kas izteicas to labako un protams sarakstoties sekoju lidz vai nav kautkads tur :-O . Varu teikt vakars izvertas parsteiguma pilns :-O . Satikamies un vins pacela uz rokam un (l) noskupstija biju soka un parsteikta, bet atbildeju uz skupstu, pectam izdejojamies, vins iepazistinaja ar saviem draugiem, es ar saviem, un no rita katrs devamies uz savu pusi, ar piebildi tiksimies skypa.Sanemu sms ar textu "Laba extrema akla iepazisanas no ta ko gaidiju sanaca labak neka domats 🙂 " un jau paris dienas pagajusas, skypa parunajusi un tagad ar nepacietibu gaidu piektdienu un soreiz iesim uz kafejnicu tasi cappuchino, iepazisimies bez extremiem izgajieniem :D. Parasti pienemts satikties, iepazities un parunaties, nevis kerties pie extremiem gajieniem, bet stereotipi ir jalauz, nav jau nekads romantiskais kino 😉 😀 Turpinajums sekos 😉 P:S: pec patiesiem notikumiem. 😎 😉

Cik mēs vien par otru zinām? Maz, pavisam maz, It kā kopīgus svētkus svinam, It kā kopīgas darbadienas, Un tomēr – cik maz mēs zinām. Tiekamies kaut kur krustcelēs, Katrs savu kamolu tinam. Bet gudri, cik gudri mēs – Katrs savu olekti liekam Otra dzīvei kā drēbei klāt. Un tad drausmīgi tiekam, Ka nav viss tā, bet ir citādāk, Un izliekamies, ka pazīstam, zinām … Bet zinām tik maz, tik maz – It kā kopīgus svētkus svinam, It kā kopīgas darbadienas … (M.Čaklais)

Velos uzzinat vairak par Rigas 1 medicinas koledzhu…Ir intrese staties zobu tehnikjos,velos uzzinat varbut kada vai kads var man pateikt kadus kursus apmeklet pirms iestajeksamena ,laij es labi tiktu gala ar tiem zimejumiem un plastalina zobiem. Un cik strikti verte 12.klases eksamena rezultatus?Kas butu tik miljsh un man varbut spetu uzraksit uz meilu kautkadas skices ar tiem zobiem ka jazime un ka jataisa vispar tie plastalina zobi? Baigi gribu uzzinat:)))

Man viņam zvanīt…? Mūsdienu sabiedrībā gan pastāv uzskats, ka meitene džekam (viens 9 gadīgs puisītis man vakar pateica, ka "džeks tas ir čalis ar vienu olu" 😀 Ko tik tie bērni mūsdienās nesamācās)nezvana pirmā. Bet, ja mēs viens otram patīkam un vienkārši abiem tāda bremzīte ieklemmējusies… Vispār situācija ir tāda, ka čalis gaida, ka pirmo soli speršu es, bet man kā steriotipu upurim tas liekas nepieņemami.

Kad lielās, baltās sniegpārslas lēnām krīt no debesīm, nepārprotami ir saprotams, ka ziema ir klāt. Jā, ziema ir klāt, par spīti balto pārslu pazušanai dubļos un salīdzinoši silto laiku. Līdz ar ziemu nāk arī gaišie Ziemassvētki, dāvināšanas, piedošanas un labo darbu laiks. Lai arī laukā tik ātri satumst, sirdīs mirdz mīlestība. Mīlestība pret mīļoto, ģimeni, draugiem, visu pasauli, dabu, dzimteni un tik daudzām neaprakstāmi skaistām lietām, kas dara pasauli labāku. Jā, mums katram sirds izstaro to neaprakstāmo gaismu, kas spēj uzvarēt visdziļāko tumsu. Šajā ziemā gribās celties, darīt, sasniegt. Ziemassvētki taču ir gaismas uzvara pār tumsu, tāpēc svinēsim gaismu un spīdēsim paši, lai visa pasaule redz! Gribās arī teikt, paldies. Paldies par dzīvību, par veselību, par draudzenēm un draugiem, par dzīvi, kas man dota. Es ticu, ka ir kāds augstākstāvošs, kas liek mūsu ceļā šķēršļus, lai pierādītu mums pašiem, cik tomēr mēs esam stipri! Manuprāt, vislabākā pateicība ir palīdzēšana tam, kuram nepieciešama palīdzība. Nav svarīgi vai tas ir slinkais klasesbiedrs, kurš no Tevis noraksta kontroldarbā, vai no patversmes paņemtais suņuks, vai arī draugs, kuram vienkārši ir nepieciešams smaids un stiprs apskāviens. Skaistu un mīlestības pilnu ziemu!

Izlasot šo vārdu salikumu, aizdomājos un sapratu, ka dzīvē patiešām tā arī ir. Lai izdzīvotu, lai dzīvotu ir jāziedojas. Tomēr veids, kā mēs ziedojamies katrai/am ir savādāks, katrai ir savi iemesli un mērķi, kuru sasniegšanai esam gatavas ziedoties. Man radās arī jautājums, cik daudz un cik tālu cilvēks var iet idejas vārdā? Cik daudz cilvēks var ziedot kādam(nav runa tikai par naudu, bet arī par to)? Galvenokārt tas ir atkarīgs no paša cilvēka, vieni ir gatavi velt Sīzifa akmeni bezgalīgi ilgi un bez jebkādiem rezultātiem, vienkārši velšanas pēc, bet atkal citi maina mērķus kā zeķes pēc mazākās neveiksmes, bet ir arī tādi, kas ir uzticīgi savai idejai, to arī realizē. Kurš no variantiem ir labākais? Nezinu, laikam jau visu loģisks sakopojums. Vēl viens jautājums, kam ziedojas cilvēki? Idejai, citiem cilvēkiem, mīļotajam, darbam? Laikam, jau katram ir savi iemesli un vēlmes, kā arī savi mērķi. Jaukas brīvdienas!

Šodien izdarīju labu darbu… ziedoju 5 latus labdarības akcijā – Enģeļi pār Latviju… Zināms lepnums,ka esmu devusi mazu daļiņu no visa,kas šiem jaukajiem bērniem nepieciešams.. Saka jau, ka nedrīkst žēlot, bet man ir skumji par tiem bērniņiem..un viņu māmiņām..viņām sirsniņa plīst pušu,jo bērniņš ir slims.. Es negribētu,lai tā notiek ar mani.. tāpēc cenšos palīdzēt arī no savas puses.. Padomājiet, varbūt arī jums kāda lata noziedošana neradīs lielu robu makā.. Dod Dievs šiem bērniem veselību un dzīvesprieku!

Tagad manos matos ir kkas sarkans pēc jūsu ieteikumiem. 🙂 Tātad, cosmo meitenes tas Jums. 😀

Viss sākas ar jūniju , kad pirmoreiz mūs sapazīstināja , tusējām klubā. Nekas nenotika , jo nu tad zināju, ka patika manai paziņai , bet viņai jau vienas attiecības tik un tā arī vajadzēja viņu. Pagāja vasara netikāmies un tad atkal klubs , dejošana kopā smaids viņa, maza dzirksts, bet tad atkal klusums . Viņu turpināja čakarēt mana paziņa , jo savu draugu pamest negribēja redzi mīlot, bet kādēļ jādod cerība otram. Ņēmu stūri savās rokās , un aicināju uz ballīti , ko rīkoju . Tai reizē viss sākās , mīļas sms , norunātas naktis , dejošana . Viss kā pasakā … līdz vienam brīdim. Aizgāja no darba , klusums ,nekā, mobīlais izslēgts , draugi uztraucas , es uztraucos. Zvans , "piedod , ka tā, es biju aizbraucis, vajadzēja , es drīz būšu atpakaļ " atkal klusums divas nedēļas , rakstīju , teicu , ka nevēlos tā turpināt , lai izlemj ko grib īsti. Pēc pāris dienām zvans, " Es nevēlos tevi zaudēt , es biju ārzemēs , nevarēju pazvanīt." "nu , un nevarēji pateikt , ka aizbrauc , jo nu acīmredzot neko nenozīmēju , ja neesi atklāts" Runājām , vienojāmies , ka vajadzētu aprunāties aci pret aci. Norunājām vietu un laiku , neatbrauca . telefons izslēgts , uzzināju, no viņa brāļa, atbrauca mājā , savāca savas mantas un aizbrauca . Sāpēja , ļoti , jo nu laikam kā saka, "nevarētu teikt , ka skumstu, bet sirds dziļumos kkur sasodīti pietrūkst" Ceļos , eju , cenšos aizmirsts , cenšos nedomāt , bet tik un tā ielaužas domās. Zinu , ka jādzīvo tālāk , nav jau vienīgais, pasaulē ira dadzi citi.

Kādas ir jūsu atsauksmes par šiem zābakiem? Nevaru izdomāt vai pirkt jo LV manuprāt reti redzēta apavu firma. 🙂

Man viss norit perfekti. Ar Viktoru milestiba un harmonija, macibas gustu panakumus, driz iestasos vizazistu kursos. Ap Ziemassvetkiem gaidu Viktoru jau Latvija beidzot. Nu tatad lieta tada.. 11.decembri klustu par gadu vecaka 🙂 Tada ka svinesana man notiksies 3 dienas. Piektdien aiziesu ar draudzenem uz klubu. Sodien mazakajam bralim paliek 14 un sestdien izdomajam atgriezties berniba un aiziet uz cirku. Manuprat tas bus jautri lai ari ko neteiktu draugi. 🙂 Bet svetdien pasa dzimsanas diena velos gjimenes loka ieturet kaut kadas satakas vakarinas. Esmu izraknajusi diezgan daudz visadas interneta lapas interesantu recepsu meklejumos. Nekas isti negaja pie sirds. Velos pajautat jums damas, varbut kada komentaros var uzrakstitu kaut kadu savu iecienitako recepti. Vienalga lai kas tas ari butu, salati, pirags, cepetis, kaut ka ipasi pagatavota gala vai zivs. Aprakstiet pec iespejas skaidrak.. ko, ka, cik daudz u.t.t. Busu jums loti pateiciga! (l) (l)

Viss ir beidzies un man bija ļoti grūti ar to samierināties…. Skaidrojums no viņa puses bija ļoti vienkāršs, truls….un man līdz galam nesaprotams… ”Es sapratu, ka vienkārši nevēlos būt ar Tevi kopā, tas arī viss…” „Bet kā….nedēļu atpakaļ Tu gulēji man blakus gultā un teici, ka mīli mani….kā tas vispār savienojams?” „Nezinu, varbūt tobrīd es tā arī jutos…” UN TAS BIJA VISS!!!!! Viņš man vairāk nezvanīja, nerakstīja, netikāmies…. Pēc nepilnas nedēļas viņš atļāvās atsūtīt uz manu dzīvokli savu BIJUŠO meiteni, lai viņa savāc viņa mantas, ko viņa, es domāju, izdarīja ar vislielāko gandarījumu…es nezinu kā viņš pats jutās, bet domāju,iespējams,ka tiktālu,ka tā ir ļoti pretīga rīcība, viņš neaizdomājās! Vēl pēc nepilnas nedēļas viņš atveda man tās mantas, kas bija palikušas viņa dzīvoklī….atveda skaistā dāvanu maisiņā….tikai man jau tobrīd bija vienalga, vai tas ir dāvanu maisiņš, vai superneto maisiņš….Es izņēmu mantas, kas nelietīgi un sāpīgi smaržoja pēc viņa… Pēc pāris dienām viņš man zvanīja…dzēris, protams, laikam drosmei! Sapratu,ka viņš laikam nespēj samierināties ar to, ka es ESMU SAMIERINĀJUSIES…..WTF? Kas par…., vai tad iespējams pēc visa šitā vēl kautko cerēt, domāt un gribēt? Es ar viņu īpaši nevēlējos runāt, kas viņam nepatika vēl vairāk un tādēļ vēlāk viņš man atsūtīja īsziņu „Tu tāpat biji labākais manā dzīvē, es jutos ar Tevi vislabāk, bet es tāpat Tevi būtu sāpinājis. Es neesmu Tevi pelnījis, lūdzu nečakarē ar savu attieksmi vismaz atmiņas.” …. es atbildēju „Man nekādu atmiņu nav un nevajag, arī Tu man vairs neeksistē, es izsvītroju Tevi no savas dzīves un sevis. Un Tu tiešām mani neesi plenījis!”….. Un labākais bija tas, ka es tiešām tā jutos…pat nezinu kā man tas sanāca un kā tam tiku pāri, kā ar to samierinājos, bet, sapratusi, ka šoreiz tiešām pielikts punkts un biju darījusi visu iespējamo, es viņu izsvītroju no sevis! Vēlak viņš rakstīja, ka viņam ir sāpīgi, ka esmu gatava mīlēt citu un pat sāka izmantot demagoģiju savas pašapziņas celšanai, vai kompleksu mazināšanai…ka redz’ esmu viņu izmantojusi seksam….Laikam gribēja dzirdēt, ka taču ne, ka viņš bijis pats labākasis…? Pats foršākais…? Bet nē…es neatbildēju neko, jo negribēju! Un jā…starpcitu, izrādījās arī tas, ka viņš mani turējis kā „ķīlu” kādam finansiālam darījumam, kā informācijas avotu, kā garantu, ja nu nesanāktu kā vajag…..tikai viņš pat nebija mani iepazinis, vai arī nemaz nevarēja to izdarīt, jo es viņam nebūtu palīdzējusi…un jā, tieši tajā dienā, kad šis darījums bija noticis un bija skaidrs, ka viss būs kārtībā, tad arī viņš „bija sapratis”, ka nevēlas būt kopā… Diezgan pretīgi! Grūti saprast tik seklas lietas!

Tuvojas svētku laiks, tāpēc – līdz 30.12. skropstu pieaudzēšana – TIKAI 9 Ls !!! Parasti – 12 Ls. Strādāju arī sestdienās un svētdienās. Zvani un piesakies 🙂 20380233 Korekcija – 8Ls. Noņemšana + pieaudzēšana – 12 Ls Cita meistara darba noņemšana – 5 Ls Mana darba noņemšana – 3 Ls. JAUNUMS! Tumši brūnās skropstiņas – maksimāli dabisks un izteiksmīgs efekts. Pieejamas dabiska izliekuma un diametra skropstas dažādu garumu, un ļoti atliektas, biezas skropstas – dažādi garumi. Dizains – swarovski (12 krāsas), krāsainās skropstas – bezmaksas. !Kvalitāti garantēju! 1.) Pieaudzēšana 1:1 mākslīgā pret dabisko. (Skropstas ir atdalītas, nevis salipušas pa vairākām kopā) 2.) Nekādi līmes kunkuļi. 3.) 100% Antialerģiska līme. 4.) Ir sertifikāts no mācību centra Vendo-V. 5.) Pēc noņemšanas īstās skropstas nav neatgriezeniski un briesmīgi sabojātas! Skropstu pieaudzēšana – tas pirmkārt ir mana sirdslieta, tāpēc vari būt droša, ka darbiņš būs izdarīts maksimāli rūpīgi un skaisti, jo man ir svarīgi izdarīt darbu tā, lai patīk pašai, un protams klientam. 🙂 Pieredze – 3 gadi – šajā laika esmu izmēģinājusi ļoti daudz skropstu veidus un līmes, līdz beidzot esmu atradusi labākos materiālus, un skropstu pieaudzēšanas tehniku. Kā arī maniem darbiem – nedēļas garantija – t. i. ja šajā laikā rodas kādas problēmas ar skropstām – droši zvani, un saki – sarunāsim laiku, kad atbrauksi salabot skropstiņas, jo šajā laikā visas nepieciešamās korekcijas ir bez maksas. Procedūra ilgst vidēji 1.5 – 2h Pieņemu Vecrīgā – Pils ielā. Darba laiki – 24/7 🙂 Zvani un pieraksties. Laipni gaidītas, mīļās meitenes 🙂 Ps. vairāk bildītes draugiem.lv –> Signe Pū♥ce

bērnībā mans sapnis bija – kad izaugšu noteikti uzbūvēšu dzīvnieku patversmi (l) lai visiem zvēriņiem būtu mājas kur valda mīlestība, miers un siltums visapkārt. un es izaugu, patversmes man protams nav…lai arī ka to vēlētos, bet es regulāri ieskaitu naudiņu vietējās patversmes kontā 🙂 tur es nebiju bijusi ne reizi, man ir riskanti apmeklēt tadas vietas, jo esmu riktīga dzīvniekmīle, paņemtu visus sev :’-( un šodien ņēmu draugu pie rokas un beidzot aizgajām uz turieni, bet ziniet, labāk nebūtu gājusi :-/ nabaga zvēriņi, dzīvo "čupās", smaka neizturama, kopējas īgnas, nav ne sirsnības ne mīlestības, ne gaidāmā siltuma :-/ brīžiem liekas, ka uz ielas viņiem iespējams būtu labāki apstākļi nekā tur… nolēmu naudiņu vairs nesūtīt, bet katru mēnesi no algas, pirkšu barību un iešu pati skatīšos, pārliecināšos ka mana atnestā barība tiks iedalīta godīgi visiem :-/ eh cik žēl ka tā notiek ar šīm mazajām dvēselītēm, viņos taču ir tik daudz mīlestības 😐 tagad skatos uz savu trušuku kuram vaidziņi kust pie pilnās bļodiņas un ceru ka tāda dzīve, kā maniem zvēriem ir vairākumam mīliet mazos (l)

Vai esi kādreiz juties vientuļš? Vai esi kādreiz juties pamests, lieks, nevienam nevajadzīgs… Viss sākās ar pavisam nejaušu saraksti. Bet ar to jau abiem nepietika, vajadzēja satikties. Pirmā tikšanās reize nebija tāda kā raksta pasakās. Protams bja jauki jo tas bija vienīgais puisis ar kuru viņa jutās droši, no kura nebaidijās, kuram uzticējās..bet ir arī lietas kuras nevajadzēja sasteigt.. Pagāja gandrīz 2 mēneši un puisis pateica – es aizlidoju pec mazāk kā mēneša, tas bija kā naža dūriens sirdī, pašā valentīndienas priekšvakara. Sākumā likās ka tas tacu nav nekas – izturēšu, varbūt tapec, ka nejuta un nezinaja kas ir milestiba..bet puisim ar to nepietika, viņš teica, tev jārēķinās ar to, ka es Tevi krāpšu.- tas bija vel briesmīgāk… Pagaja dazas nedelas un meitene saprata, ka ar vinu kaut kas nav labi…vinai likas ka ir stavokli, bet nebija parliecinata, jo skola sesija, milota cilveka aizbrauksana, līdz ar to neguletas naktis, laika trūkums lai paēstu un ta 2vas nedelas..bet tomēr kaut kas nebija ta…meitene saprata ka ir stavokli, bet kad tika līdz arstam, bija par velu…aborts jau bija noticis..nedelam ilgi viņa raudaja majas, skatoties uz grutniecem veikala gribejas kadam sist un sist..pec daziem menesiem sanemas un pateica puisim ka bija stavokli, bet viņa atbilde bija tada a ko man tagad darīt!tas bija nezeligi… Bet ne jau to vien meitene pardzivoja, ari tas ka puisis vinu krāp..katru dienu mosties ar domu ka vinu krapj, iet uz darbu ar domu ka tagad vinu krapj, ejot gulet raudat līdz speka izsikumam līdz elpas trukumam… solijumi, solijumi, solijumi Puisis atbrauca pec 8 menesu prombutnes. Solija kad atbrauks- kompenses un atgus nokaveto, bet ta nav. Viņa akli ticeja..vins ir mainijies, viņa ari..vina vairs nav ta naiva meitene, kura tic meliem, viņa vairs nevienam netic, nevienam neuzticas.. Puisis no vinas izvairās…vinam vjag padomat, pabut vienam…viņš uzskata, ka tikai vinam ir gruti, bet ka bija meitenei, kura uzticigi gaidija vinu majas? Vai tad vinai nebija gruti?? Vinai tacu ari ir sirds, kura sap un sap… Bet veljoprojam sajuta ka vinu krapj nav pargajusi. Jo puisim kuram sekss bija vajadzigs ik dienu, tagad pat ne reizi 2vas nedelas..kaut kas ir mainijies.. Un ja Tu spēj pārgulēt ar citu, tātad Tev otrs cilvēks neko nenozīmē.. visus 8 menešus no sirds nepajautāt kā Tev iet, kad pajauta ka iet un atbild, viņa atbilde – nu ja sk..un viss. Nožēlojami, ka cilvēkam kuru mīli ir svarīga tikai un vienīgi nauda.. Dažreiz nākas uzdot jautājumu, kāpēc cilvēkiem ir tik loti jācieš, kāpēc vajag vispār mīlēt, kāpēc tāda mīlestība vispār pastāv? Dažreiz gribas vienkārši nomirt, izdarīt pašnāvību, bet laikam gļēvums un domas par to, ka ja nu tu izlecot pa logu nenomirsti, bet paliec par kropli uz visu mūžu..varbūt arī attur bailes no sāpēm, bet tāpat jau visu laiku sāp, sirds nemitīgi sāp, jo nekad nevari ar nevienu izrunāties, visiem esi vienaldzīgs. Un neviens pat nepamanītu, ka es neesmu, ka esmu mirusi. Tāpat jau dvēsele ir mirusi, to vajag atdzīvināt, tie bija dziednieka vārdi, kamēr nesakārtosi dvēseli, tikmēr būs veselības problēmas. Manas asaras neviens nesaprot, visiem vajag to smaidīgo, to jautro, mūžam dzīvespriecīg būtni, bet kur lai rod dzīvesprieku, ja visiem tu esi vienaldzīgs. Kāds kolēgis man teica, Tev ir darbs, skola, mamma, tētis, brāļi, māsa – bet tu neesi laimīga…es viņam atbildēju jā man ir darbs, kuru neciešu, skola, kuru neieredzu, tā iemesla dēl, ka zaudēju bērnu, jo gribējās taču būt teicamniecei. Vecāki, kurus tik ļoti reti satieku un kuriem būtībā vienalga, ko es vēlos, ko daru. Draugi, nu jau tadu ir tikai pāris, kuriem ir pašiem sava dzīve, ģimene un bērni, viņiem ir viss tas, kas man nekad nebūs, jo cilvēks ar kuru es to visu vēlētos nākotnē, mani grib pamest.. ar katru dienu es sāku ieslīgt depresijā, ar vien lielākā un lielākā, līdz es zinu, izdarīšu pašnāvību..saņemšos un izdarīšu..tāpat šajā pasaulē nevienam neesmu vajadzīga..esmu kā zirgs – kleperis, kurs var stradat bez apstajas, mācities un vēl cilvēki grib, lai izskatos laimīga..es to nespēju, man tas ir par daudz…. Vienīgais, ko vēlos, lai mani kāds mīl, lai kāds rūpējas, lai kādam nav vienalga..lai kāds paņem sava rokā manas sastrādātās, sāpošās, nogurušās rokas… pasktās manā nogurušjā sejā un izraudātajās acīs, lai mani samīļo..;(;)

sanjemos turpinajumam…. musu skaistais sapnis beidzas diena, kad vinjs man pateica, ka vinja bijusi ir stavokli, 3 menesii… Vinjs man beidzot bija sanjemies to pateikt.Likas it ka es kristu strauji uz leju, no kada ljoti augsta stava…bija smagi. Vinjs pateica, ka vinja gribeja bernu, un vinjs bija labs kandidats, lai klutu par vinjas berna tevu. Vinjai no vinja neko nevajag, tikai , lai vinjs apmaksa vinjas viskrutakas iegribas un maksa alimentus. Vinjs teica, ka maksas un, ka vairs neko. Man tas bija dazhas smagas dienas, vienas asaras. Novedu sevi lidz pamatigai saslimshanai. Drudzis, temperatura, nespeks, asaras. Vinjs atnaca pie manis nakamas dienas vakara, ieraudzija kada es izskatijos. Bija ne sava skata. …un tad vinjs man pateica…miilu tevi un gribu pavadit ar tevi visu savu dziivi…Kritu vinjam ap kaklu sava nespeka un teicu, ka arii vinju miilu, ljoti, ljoti. Vinjs man bija visss, visss. Visa mana pasaule bija tikai vinjs. Rozaa brilles joprojam bija koshi rozaa. Vasara riteja savu gaitu…Vinjs un es, vasaras beigas sakam dzivot kopa. Rigas centraa, skaista plashaa, gaishaa dzivokli. Septembra viduu sekoja bildinajums. Likas dzivoju pasaka. Protams, vairs mes nekad netikam runajushi par vinja ex un bernu. Vinji stradaja kopa. nezinaju, ne kad vinja aizies dekreetaa , ne kad bernam jadzimst. Bet doma, ka vinjam bus berns, nepameta mani ne dienu. Tad sekoja nakamais menesis, atnaku majas, nogurusi pec smagas darba dienas, kad gribetu tikai vinjam pieglausties un , lai mani samiljo. Tad seko…..vinjs apker mani un saka, tagad majas 4-dienas un 5-dienas majas bushu velu!!!Seko mans jautajums, kapec? …man jaiet uz bebishu kursiem…mana pasaule apgazas, burtiski kajam gaisaa….Jautaju kapec???Vinjs neko man nepaskadroja, teica tikai, ka jaiet un viss. Naktii iespiedu galvu spilvena un raudaju. No rita pamodos ne sava skata. Vinjs izbrinits jauta, kas noticis, kapec ta izskaties, kas tevi nomac?Man aptrukas vardu shim jautajumam, lai atbildetu. Celjs uz darbu bija asaras, darba biju asaras. Ta riteja man vairakas dienas un neguletas naktis. Asaras….izmisums, nezinja un neizpratne. Vinjs nerunaja, es raudaju.

Varda diena nosvineta mierigi, gjimenes loka. Truka tikai Viktors. Bet es tiku apsveikta caur skype ar loti siltiem vardiem. Sodien solitas vetras laika, pavadiju dienu pie skype plapajot par neko ar Viktoru. Atkal atsakam runas par vinja atgriesanos. Nakosnedel vins vares atlikt 200 euro, aiznakosnedel ari 200 euro. Ja sadi turpinasies, tad lidz jaunajam gadam vins beidzot bus lidzas. Sodien tik mili ar vinu paklacojamies. Tiku apberta ar kaudzi komplimentu. (l) Taka saja joma man viss ir briniskigi beidzot 🙂 Pamazam jasak domat, ko darit dzimsanas diena 11.decembri. Varbut damas, jus ieteiksiet ka interesantak to nosvinet? Pirtis, banketa zales jau lidz kaklam.

Brīžiem nesaprotu, kā sievietes var sevi mocīt un badodies 😐 nekad īsti neesmu bijusi slaidā meitene, biju formīga, bet arī nemocīju sevi ar diētām, līdz vienā dienā vnk sāku ieklausīties sevī (l) Tgd jūtos laimīgi un labi, izskats – esmu iemīlējusies sevī 😀 un gribēju padalīties ar saviem knifiem 😉 1. ieklausies sevī, ko īsti gribi . Mēs visas esam pieradušas ēst,kad piedāvā , kā bērnībā – pasauc vakariņās 😀 ēd tad, kad vēlies un galvenais, to ko kāro… Vienīgi veselības labad, atceries, ka 2h pirms gulēt iešanas labāk nevjadzētu pārslodzīt kuņģi 😀 2. protams, vakarā arī gribās kādu našķi, mani favorīti – augļi un dārzeņi. Un vēl kāda šokolāde ar riekstiem (l) iedomāties tik cik tajos ir daudz vitamīni, labas vielas matiem, zobiem un visam 🙂 Un galvenais garšīgi 😛 3. Cik vien iespējams dzert ūdeni…. ( iespējāms aukstu ) Tas kā ne kā labi izvada visas sliktās vielas ārā 😀 bet, atceries, ka pēc ēšanas kādu 1h labāk nedzert, lai kuņģis pats patērē enerģiju sagremojot pārtiku, pēc kādas fiziskās darbības/piepūles arī pagaidīt pirms ķeries klāt tukšot pudeli . 4. Ja nenodarbojies ne ar kādām fiziskajām darbībām, tad iesaku kādas pāris jogas pozas, tās gan pašam jāskatās, ko grib uzlabot savā ķermenī ( un te nav domāts par svaru, muguras sāpēm, gūžas sāp, kājas ierūsējušas ) , jo tādā veidā Tu palīdzi savam ķermenim justies labi un sevi uzturi formā 🙂 5. Cik vien vari, pavadi svaigā gaisā. Pastaigas, pastaigas ar suni, pieturu ātrāk izkāpt ārā, veikalu tālāk aiziet. Tas stiprinās imūnsistēmu un pats jutīsies mundri un labi 🙂 Nu tas pagaidām viss :))

http://www.nva.gov.lv/pkiva/testi/handbook/book/book/index/ 🙂

Beidzot iegāju caur datoru, wi fi kaut kur pazuda, un tas ka telefonam vēl nav garumzīmes.. Pēē noriebās. 😀 😀 Tātad.. Sveikas dārgās. Kopumā par šodienu.. itkā jau nekas īpašs. Pamodos, iegāju skype, sasvecinājos ar Viktoru, papļāpājām pirms viņš devās uz darbu, un pēc tam izdomāju vēl pagulēt kādu stundiņu. 😛 😛 Pus 4 jābūt bija skolā, 22 tikai atgriezos no mācībām (mācos neklātienē, mācības notiek tikai otrdienās un ceturtdienās no 15.30 līdz 21.30). Jutos ļooooti pārgurusi, pat īsti nesaprotu dēļ kā. :-/ Laikam stress, kas mani apciemojis pēdējā laikā ir atstājis manāmas pēdas aiz sevis. Rīt ir mana vārda diena 🙂 Sveicu jau šodien visas Katrīnas 😛 Agri no rīta jau sākšu gatavot krabju un pupiņu salātus. Īpaši nesvinēšos, tikai es, mamma, brālēns un vecāmāte. Pat nepasacu mammas brāli ar sievu, māsīcu un brālēnu vecāko. Jo negribu nekādas īpašas svinības, manuprāt nav nekādi baigie svētki lai taisītu greznas svinības. Ja jums ir kādas ņammīgas receptes varat ierakstīt komentāros, ar prieku kādu izmēģināšu 😉 Āāā jāa.. ar Viktoru viss kārtībā, šodien jau atkal viņš tāds mīļš kaķēns pret mani. 😛 (l) (l) (l)

kā jau vairākums pāru kuri dzīvo kopā, arī mēs iegādājāmies mājdzīvnieku 🙂 trušuku , mīļu jauku pūkainīti (l) abi nū ļoti mīlam viņu, bet pēdējā laikā nespēju saprast savu draugu… ta kā mēs plānojam pēc apmēram gada jau veidot savu ģimeni, gribam jau bērniņu, bet pagaidam jāpiestrādā pie finansēm un dzīvokļa iekartošana. gribēju pavērot kā draugs izturēsies pret trusīti, vai rūpēsies par to utt, kad esmu mājās viss ok, abi čubinamies ap viņu 🙂 bet pēdējā laikā man sanāk aizbraukt prom uz paris dienām, un vairākas reizes atbraucot es redzu ka bļodiņa tukša, būrītis netīrs… un draugs maz bijis mājās, parasti kad manis nav viņš nakšo pie vecākiem vai pie brāļa, domāju ka tagad viņš centīsies vairak uztureties mājās, jo kā nekā dzīvnieciņš skumst un grib ēst…bet viņš saka ka viņam vienam ir garlaicīgi utt eh un man jau galvā metās stulbas domas – un kā būs kad mums bērns mājas būs un man būs jāstrada…ka jau viņš ar zaķi netiek galā! … nu un es viņam ta arī pateicu, ka esmu vīlusies! bet viņs visu noveļ uz to ka bērns ir bērns bet zaķis ir zaķis! 😀 vai es tiešām parspīlēju??? (t)

Šomēnes blogā http://paziileejam.weebly.com/ vari lasīt par: 🙂 Taro pasaule: Leģendas par Taro izcelšanos. Taro kārtis dod padomu, nevis pareģo. Kā strādā Taro? Kas ir Taro? 🙂 Citādā maģija: Neiznīcīgās dvēseles trauks jeb par auru citās kutūrās un vēsturi Gaišredzība-jeb kā pašam attīstīt šo spēju Mediālā jutība-jeb kā pašam attīstīt šo spēju Kas ir paranormālā uztvere? Kā saskatīt AURU? Pravietiskie sapņi Retrospekcija-praktisks vingrinājums Zīlēšana ar vasku Sveces maģiskā enerģija 🙂 Pārdomu stūrītis: Kas īsti ir pozitīvā domāšana Kad dzīve kļūst par pelēku bedri, sāc ar sevi! Ko Tu sevī baro? Vērts padomāt kam mēs piešķiram nozīmi 🙂 Dažādi horoskopi: Ziedu horoskops Karjeras horoskops Kā skūpstas Horoskopu zīmju pārstāvji ? Dāvanu horoskops Erotiskais horoskops Kā tava zodiaka zīme ietekmē attiecības? Druīdu horoskops Laipni lūgts mazliet savādākā pasaulē: http://paziileejam.weebly.com/index.html

Sorit pamostoties diezgan paagri, ielukojos one.lv lai parbauditu e pastu. Jau 8 no rita mana seja uzplauka pirmais smaids pa sim dienam. Viktors atsutija vienu jauku smaidinju sirsninas veida. Izklausas sasoditi berniskigi, bet tas izskatijas tik mili un sava berniskiguma del divkarsi lika pasmaidit. Es sapratu, ka vinam ir velme saligt. Visu dienu gaidiju kad vins atgriezisies no darba. Vakara ar vinu parunaju, tacu vina skalajos vardos par to, ka vins man tic un bija bez iemesla vainojis mani melos un krapsana, bija jutama nedrosiba. Principa vins vairs nebija tik ledains, ka ieprieksejas dienas, tacu jutu, ka lidz galam savu vainu vinjs tomer neatzist. :-/ Nelabi paliek iztelojoties, ka vins varetu atbraukt, izprasnat mani, draugus, gjimeni, meginot atrast kompromatu uz mani.. tacu teicu vinam, ka ta bus lieka laika teresana. Sonakt vismaz beidzot varesu mierigi, bez asaram acis aizmigt. Bet domas par turmakajam dzives davinatajam situacijam, kas notiks kad atlidos un vispar jebkurs dzives paversiens vel mazliet neliek miera :’-( Loti vinu milu un ceru, ka viss stabilizesies. Paldies lasitajam, kuras jut lidzi un atbalsta. Ta ka vairs neuzticos draugiem un izvaros no kontakta ar viniem, jo visi izradijas cukas, man pat nav kam pazeloties vai padalities priekos. Tapec tagad ik dienu rakstisu visu bloga, un ar prieku lasisu komentarus, padomus un kritiku, atbalstu u.t.t. Katrs komentars man ir zelta verts (l)

Biju tikko ar vinu runajusi.. Vins vel joprojam ir pardomas. Saka ka vinam vajag visu apsvert kadu nedelu. Viss ved uz to ka vins mani pametis. Nezinu ko darit, ko teikt. Neesmu izdarijusi neko tadu del ka varetu zaudet kaut ko tik dargu un milu dveselei, ka vins. Bet to, ka mana dvesele ir tira, pieradit nevaru. Neaprakstamas sapes, mokas un apzina, ka es ne ka nevaru labot situaciju! Asaras plust bez apstajas. Gribas piedzerties un pazust migla. Tik stipri nevienu nebiju milejusi un baidijusies pazaudet. Nevaru paskaidrot visas izjutas. Sapes.. Bailes.. Bezspeks.. Gaidisim ko atnesis ritdiena.

Sodien pamodos loti agri, guleju loti slikti. Mans virietis jau 7 menesus strada arzemes. Bet visu laiku kontaktejamies un milestiba vel nav zudusi. Tacu man, liekas ka vinam vajadzetu atgriezties atpakal, jo loti uztraucos, ka dzirkstele var pazust. Tacu vins pirms atbraukt grib iekrat vismaz 1000 euro, lai varetu dzivot mierigi, kamer mekles darbu. Pec aptuveni 3 nedelam ir mana dzimsanas diena, un mana kvelaka velesanas ir lai milotais butu blakus. Sis situacijas del mums loti biezi sanak strideties. Vakar atkal ka maza meitene sliku savas asaras. Vakar stipri sakaskejamies del ta, ka biju izdzesusi vestules, kuras ir aptuveni 5 gadus vecas, vins mana riciba saskatija kaut ko sliktu un saka meklet kaski, ka krapju vinu un vispar meloju.. bet ta nav patiesiba! Tagad vins apsver domu pamest mani 🙁 Pat neizprotu savu vainu 🙁 Pilnigi bernu darzs. Lai ari ka, skirties negribu, vins man ir loti dargs! Garstavoklis drankings. Cerams, ka vins sapratis, ka rikojas nepareizi. Tagad galvenais saglabat veselo sapratu, jo strids jau nav pirmais, daudz stresa un pastav iespeja vienkarsi ieslegties sevi.