Sveikas! (l) Nu, kāda sajūta? saules pieskārienos ,jūras smiltīs, neizmirstamās, karstās ballītēs? Ātrāk gribās to visu. 😀 Gribējās to vienkārši pateikt! 😀 😛

Šodien beidzot sanāca laiks pāršķirstīt jauno Cosmo, attdzīšos viena lieta mani šokēja. Un es tam ja goodīgi nespēju noticēt. Tā bija tā mazā aptauja, kas te Cosmo.lv bija pieejama, "Kāpec tu centies izskatīties labi? " 80% -Lai patiktu vīriešiem! Wow, es ja godīgi biju šokā. es biju viena no tām kas to dara tikai dēļ sevis. Rodās jautājums, patiešam tu katru dienu,piecelies pieej pie spoguļa , uzliec make-up un sataisies tikai lai kādam patiktu ? tas liecina par to ka 80% sieviešu ir pašapziņas problēmas.tas ir tikai mans viedoklis attgādinu. Bet patiešam , visas tās skaistās drēbītes, kurpītes un seksīgo apakšveļu tu pērc tikai tāpēc lai kādam patikt? Es ,piemēram ,to kaut kā neatbalstu, tā sanāk tāda kā tēlošana. Varbūt tev pat nepatīk Augsti Papēži, vai seksīga apakšveļa , bet tu to tik un tā nēs ,jo vīriešiem patīk ? UUUh. Man jūsu žēl dāmas !

Man ļoti gribas kaut ko uzrakstīt, gribētos jau kaut ko iedvesmojošu un skaistu, kā mans pēdējais blogs no manas paradīzes, bet nu nesanāks… Es drīzāk gribu pastāstīt par savām sajūtām, emocijām, kuras man rodas, kad es savā paurī apjēdzu, kādas lietas, cilvēkus, apstākļus dzīve man piespēlē. Kā jau visas zinām, man bija burvīgs laiks pirms nepilniem 2 mēnešiem, tagad ir kaut kas pilnīgs pretējs, man sāp sirds, man ir skumji katru dienu, es vairs nevaru atcerēties, kad es būtu kārtīgi smējusies, bez skumju pieskaņas. Bet kas ir pats galvenais, es nepazīstu vairs sevi. Man riebjas šis cilvēks, kurš es tagad esmu. Kādreiz man smaidu varēja izraisīt kaut vai skaista puķe ceļmalā, vai interesantas formas auglis veikalā, tagad man viss ir vienalga. Un man riebjas tas, ka par šādu pretīgu cilvēku es pati sevi vien esmu padarījusi. Un tad es domāju, kāpēc tas tā ir… jo vienmēr vairāk vai mazāk visas manas problēmas kaut kā pašas ir izkūpējušas un ir nākuši skaisti posmi, arī bēdīgi, bet tos es atceros kā pieredzi, bet tagad, man tagad vienkārši gribas cauru dienu gulēt, lai nebūtu jādomā, kāpēc tagad ir tā, kā ir… kāpēc mums dod skaistus mirkļus dzīvē, bet pēc tam tos sabradā 5x smagākā veidā, nekā tad, kad tie bija burvīgi (un pieredzei šeit nav nekāda sakara)… Protams, ka vienmēr visur ir iesaistīta vai nu mīlestība, vai nauda. Man ir abi. Lai man būtu mīlestība, nē, ne pret vīrieti ( nu viņu arī, bet ne par to šoreiz), lai būtu mīlestība man vajag naudu. Bet par to arī es negribu runāt, es neredzu izeju šajā situācijā, tāpēc lai tas paliek. Man interesē kāpēc dzīve ar mums tā spēlējas. Protams, var jau teikt, ja cilvēkam viss būtu tikai labi, viņš nenovērtētu to, jo nebūtu iespēju novērtēt, tāpēc nāk tie smagie brīži, lai varētu tos laimīgos novērtēt… bet man tie smagie pārāk bieži nāk un tie labi ir tik īslaicīgi. Viegli jau pateikt, ka viss būs labi, bet ir tik grūti būt otra ādā un saprast kā cilvēks jūtas.

Sveikas, mīļā Cosmo meitene. Sen neesmu rakstījusi, bet sen arī nav sanācis laiks un nav bijusi tāda, hm – runāt vēlme. Šoreiz vēlējos parunāt par "uz ielas vērojamām lietām". Tā kā mani īpaši neuztrauc virtuālā vidē pausti komentāri, tad nebaidīšos sacīt, to, kas sakāms. Iedvesmojoties no ažiotāžas, kas sacelta ap jauno Rihannas klipu dziesmai "Man down" iedomājos aplūkot šo jautājumu no otras puses. Ne tik daudz ar sievietes acīm kā paša vīrieša. Savu viedokli uzreiz pamatošu un tādēļ sacīšu – es neattaisnoju izvarošanu. Un par precīzi to arī neplānoju ieslīgt dziļākās pārdomās, taču seksualitāte un tās izpausmes nav tiešā veidā saistāmas ar seksu kā tādu, ko arī kā pieauguši cilvēki visi saprotam. Par pamatu savam viedoklim ņemšu enerģiju, kas "dzīvo" vīrietim biksēs, ne viņa psihi. To atstāšu ārsta ziņā. Ķeroties pie lietas. Ja es būtu vīrietis. Es redzētu skaistu sievieti aizslīdam sev garām – smaidīgu, laimīgu – koptu, atlētisku, varbū arī tas nav obligāti. Bet viņa ir elementāri skaista. Savā vienkāršībā un būtībā. Es pievēršu viņai uzmanību, taču pilnīgi noteikti šī apgarotā būtne ikdienišķi ir vērtējama aukstāk kā gaļas gabals "Rimi" plauktā. Pienāk vakars, šo pašu sievieti es sastopu kādā klubiņā un viņa varbūt caurmērā uz citu meiteņu fona diži neizceļas, viņas svārki nav tik īsi, iedegums tik izteikts, kosmētika joprojām ir adekvātā daudzumā un papēži, ak šie papēži, nebūt nepadara viņu uz pusi garāku. Kā vīrietis, domāju – nekas izteiksmīgs, ir vērts aiziet. Analizējot situāciju. Azivadītajā piektdienā ar kafijas krūzi rokās nostaigāju teju visu nakti pa Vecrīgas šaurajām un ne tik šaurajām ieliņām. Cik jūs visas esat vienādas. Un – paredzamas. Jūs gribat, lai jūs ciena, uzsver Jūsu neatkarību, vēlaties tikt novērtētas tālāk par garajām kājām un brangajām krūtīm. Taču, kur evolūcijas periodā Jūs pazaudējāt spēju izcelt minimālo, lai panāktu maksimālo? Jā, lielai daļai ir pavecies ar augumu un, protams, īsi svārki vienmēr bijis zināms skaistums, taču – kurā brīdī mēs sākām aizmirst, ka īsi svārki, milzīgas platformas un tops ar dekoltē līdz nabai, par kosmētikas kravu uz sejas, kas, protams, iespējams Ir kvalitatīva, taču kvantitāte runā pati par sevi, tirgus tantes daudzumā konkurēt spējīgi rotu brīnumi – visās malās – jau sāk atgādināt kādu astoņdesmito gadu porno zvaigzni – mūsdienu izpildījumā? Būt skaistai ir skaisti – bet kvantitāte ir un paliek kvantitāte. Pārsvarā visu to vērojot no malas, iedomājoties, ka man biksēs kaut kas "dzīvo" es nespēju saskatīt neko citu kā lētu porno ainu – no muguras, no sāniņiem un vēl simts pozās. Es nevēlos kurināt naidu, es esmu dzīves apmierināts cilvēks un man nav sevi jāpauž tik banāli uzkrītošā veidā, jo arī šajā naktī neskatoties ne uz ko man tāpat tika pievērsta uzmanība no pretējā dzimuma un ne mazums. Atgriežoties pie tēmas. Mīļās meitenes, kur palicis Jūsu koķetais šarms? Tā mazā niecīgā lietiņa starp visu šo lērumu lētuma? Tas kas Jūs padarīja īpašas? Skaistas ar to vien, ka Jūs esat. Pasauli lielākā daļa no Jums spētu izdaiļot, ja vien Jūs iemācītos lietot to, kas Jums IR. Redziet, nesen ar puisi sēdējām ārā kafeinīcā, un pavisam nejauši aizsākām diskusiju par šo tēmu – kas ir "sakopts" un kas nē. Blkus bija vēl divi galdiņi – pie viena sēdēja, kādas aptuveni sešas dāmas – liela jautrība, šampanietis, smiekli – burvīgi un amizanti. Visas pēc viena taisītas tikai krāsojums atšķirīgs – kā rindu mājas Holandē. Pie otra galdiņa sēdēja sieviete ar vīrieti – īstenībā, būšu atklāta un teikšu, ka riepa viņai bija lielāka kā pats galdiņš, bet tālāk seko lielais BET. Šī tuklā sieviete nebija nedz īsos svārkos, nedz ar dekoltē kā eksistējošu parādību. Ne kā no tā visa. Viņai ir lielisks frizieris, jo sen nebija nācies pamielot acis ap tik perfekti nokrāsotiem un veidotiem matiem, viņa bija perfekti uzkrāsojusies, acīm redzot dekoratīvā kosmētika ir viņai ļoti tuvu pazīstama lieta un mugurā viņai bija ļoti glīta un ziedu rakstiem apšūta džinsu jaciņa, parastas džinsa bikses un kājās kurpes vidēji 7cm papēdis. Bet glītas – var redzēt valkātas, bet neapsistas, tīras, izsmalcinātas. šī sieviete no sevis izstaroja to, kā nebija nevienai no sešām iepriekšminētajām. Viņa izskatījās tīra, svaiga, Baudāma. Pat ar visu to, ka aprises izplūdušas un seja nepadevusies. Viņa bija pārāka. Tad nu es vēlos atzīmēt. Lietiņas – visā ziņā – ir labas, ja tās joprojām ir ieturētas, blondums ir fantastika, ja tas ir kvalitatīvs (kas starpcitu, attiecas uz visām krāsotām galvām) īss apģērbs ir labs tikai zināmos daudzumos, pat teiktu nemanāmos, aksesurāri ir akcents – pie kliedzoša apģērba izmantojam sīko bižutēriju, pie neuzkrītoša – skaistas, maksimālas, bet ieturētas rotas. Lai pusisi kļūtu traks – iemīlētos, atzvanītu – vai ko nu Jūs tur vēlaties panākt, ir nepieciešams, kas vairāk par piedauzīgiem astoņdesmitajiem. Un ticiet man ievērojot tikai zināmus kodeksus var panākt visu neatkarīgi no nekā. Paskatoties uz visu šādā plaknē man pēkšņi vīrieši vairs nelikās tādi cūkas, bet vairāk… "Savējie".

pavadīju fantastisku nedēļas nogali mājās. Saule, bērni, suns, upe, riteņi un nepārspējamā daba. Dzīvoju nelielā ciematiņā, kurā ir attīstīts tūrisms, infrastruktūra – ideāla vieta ģimenēm, tīrs gaiss un ūdens, lieliska skola, kurā pati mācījos, plus sporta halle, baseins, interešu izglītība utt. Šīs nedēļas lielais notikums bija mazā Ežuļa kristības mājas dārzā. Zaļš mauriņš, balti krēsli, pīpenes, zilas debesis -un cilvēki gaišās drānās. Pie kājām, ielejā, laiski plūst upe, mēs klausījāmies ģitārspēlē, kas dzidri aizskanēja tālāk. Tik vienkārši, skaisti un labestīgi. Elziņa, tik mīlīga bučmūlīte -skatos bildes, un priecājos, ka bērniņi atraisa smaidus pat onkuļu sejās :))) pēdējā pusgada laikā man arī gribas mazuli (t) kas jauns manā privātajā dzīvē – such a mess 😀 a ko darīt, ja es gribu "nepareizo" vīrieti? Bet vismaz zinu, kuru gribu. Solis uz priekšu.

Šīs ir mans Pirmais šīs vasaras BLOGS @cosmo.lv -Nav pieticis laika, bet tagat nav ko darīt, tāpec mana aktuālā Problēma. Vispār tādās vienas konkrētas problēmas man nav- 😀 Bet ir daudzs patīkamas lietas, esmu ieguvusi jaunus draugus, kas mani priecē. Esmu apņēmības pilna. Visas šīs 5 dienas esmu skrējusi un tagat vēl viena apņemšanās vismaz reizi nedēļa kaut ko ieblogot, kas ir vesalīgi, man liekās. Beidzot, beidzot, esmu tik priecīga ka dabū Millēnijum "Meitene kas izpostīja siseņpūzni" 3 daļu, grūti naktīs aiziet čučēt, neizlasot vismaz vienu nodaļu ;] MAN šaausmīgi patīk šī grāmata, bet man tracina tie sarežģījumi, laikam esmu pārāk jūtīga brīžiem, pašai pa sevi smiekli nāk ka es stresoju par to ka viņi nezin ka viņu telefon sarunas noklausās 😀 Vispār varbūt kāda var ieteikt kādu labu grāmatu, laiskām vasaras dienām, vienalga par žandru ? ^^ -izbaudat skaisto laiku (l)

Kā jau katra sieviete jūsmo par kādu vīrieti paslepus…skatās viņa bildes un tamlīdzīgi,arī es esmu tā darījusi.Man ir pašai savs iekāres objekts Danield Kadmors,jeb Daniel Cudmore,viņa seksīgās rokas ar muskuļiem,es no tām kūstu….tad nu lūk,padalīšos ar viņa bildīti no kuras es momentā izkusu. (l)

Interesanti būtu uzzināt, kad mana vasara sāksies? un, ja tā jau ir sākusies, kādēļ es to nejūtu. Esmu viena no tā lēruma vidusskolnieču, kuras jūniju mazliet ziedo eksāmeniem. Atlikusi vēl bioloģija trešdien. Kaut kā neliekas, ka būs lielas izmaiņas pēc tās. Jo tāpat daudz laika aizvadīšu pie datora, cerētās ballītes, lai cik arī dīvaini nebūtu, joprojām, par spīti sezonai, parādīsies tikai nedēļas nogalēs. Pludmalēs smukie puiši būs pārāk aizņemti spēlējot volejbolu, kamēr meitenes, kurām būtu jāgriež viņiem galvas riņķī, spiegdamas skraidīs, ietinušās dvieļos vai būs atlūzušas kaut kur uz sedziņas ar draudzenēm. Un tad atkal jautājumi man, kas vasaras iesākumā, iespējams, nekaitina, bet vēlāk ļoti uzvelk mani – kādēļ esi tik bāla? Nesauļojies? Ko tu tik balta? grrr. Esmu bāla jau no bērnības. Un man nav nekādu slimību, par laimi. Un tagad taču sauļoties it kā nav baigi stilīgi (vairāk teorijā nekā praksē). Un negribas saķert kaut kādu vēzi. Jāatzīstas, arī no stundām ilgas zvilnēšanas saulē īsti nekādas jēgas nav, bet, ai, cik reizes esmu to darījusi! Man pat nepatīk to darīt. Visādu apstākļu sakritība tad jau laikam. Bet ko es tāda bāla vispār varu spriest par pārējo cilvēku vasaru un to, cik ilgi būtu jāsauļojas vai kāpēc būtu jāiesaistās volejbola spēlēs ar puišiem/vīriešiem?

pirmā mīlestība nav ne visdziļākā, ne arī vispatiesākā, bet no tās it visgrūtāk aiziet, jo kas no tās aiziet, aiziet no savas pagātnes, bet varbūt reizēm – vai reizi mūžā – no tās ir jāaiziet Z. Mauriņa šodien ir uznācis Tāds pārdomu laiks un šī diena ne pie kā laba nenoveda. galvā TIk daudz domu, Tik daudz viedokļu. un atradu šo citātu, kurš man TIK ļoti iepatikās. Tik patiess. p.s. visi ir piedzīvojuši pirmo mīlestību. un daudzi zinās, cik grūti ir no tās aiziet. es to jau kādu laiku nespēju izdarīt. bet jūtu, ka drīz būs tas brīdis, ka vajadzēs atstāt pagātni. un sākt veidot jaunu Nākotni. tas nav šodien un nebūs rīt. bet kādu dienu. kādu dienu. es ļaušu šīm sāpēm un šim cilvēkam aiziet!

Šobrīd vietā būtu paprāva kaudzīte ar necenzētiem lamu vārdiem. Protams, ka es nelamāšos, mēbeles un/vai traukus arī neplēsīšu (vismaz pagaidām). Kārtējo reizi es savā galviņā jau biju izfunktierējusi ideālu scenāriju. Tā teikt, izplānojusi gandrīz katru minūti. Pats par sevi saprotams, ka viss absolūti nogāja greizi. Izgāzās pilnīgi un ar tādu blīkšķi, ka, šķiet, varētu pat miroņus pamodināt. Tā jau ar mani notiek vienmēr. Kad esmu visu perfekti izplānojusi, nekas neizdodas, bet, kad neko negaidu, notiek pašas neiedojamākās lietas. Visi mana mūža labākie mirkļi ir bijuši spontāni lēmumi vai negaidīti pārsteigumi. Bet tā, laikam, ir visiem, vai ne?

Lai vienmēr pasaulē būtu kaut kas, ko gribi iemācīties, ko vēlies darīt, kāda vieta, kur vēlies nonākt, cilvēks, kuru gribi satikt! Lai tavā makā vienmēr ir pāris monētu! Lai saule vienmēr spīd tavā logā! Lai lietum vienmēr seko varavīksne! Lai tavām rokām vienmēr ir ko darīt! Un dzīve nekad nekļūtu vienmuļa! Veiksmiigu lidojumu :))

Rīts sākas ar sla’pju suņa buču un mīlīgus skatienu. Tiek apauti zābaki, jo jau kādu laiku līst un līst un nepārstāj. Mugurā ir vienalga kas, kas tik ir pa rokai, jo celties negribas nu nemazz… ir astoņi no rīta, cilvēki steidzas uz darbiem, liela daļa jau tur atrodas, citi tik vēl malko kafiju un plāno lielo dienu. Kad sētas kaķi izgaiņāti un pirmais rīta prieks pārgājis, varam doties atpakaļ gulēt. Bet miegs vairs nenāk. Ko es šodien darīšu. ? Ir jāsagatavojas eksāmeniem, jāmācās, pēc pārsi dienma ir eksāmeni. Pabeigšu skola, būs diploms. varēšu pilntiesīgi sākt meklēt darbu. Bet kādu. Nu to, ko esmu izmācījusies? Mjā… cik daudz vietu tur ir? iegūšu savu sapņu darbu no 8 līdz 17 un… aa, kaimiņu puisis, nu ne mans kaimiņu, bet mammas kaimiņienei dēls, esot ļoti labs- izglītos, strādīgs un pat izskatīgs un..labas manieres. Bērni? … Gribētos domāt kā šādi dzīvei nav jāpatie, jo tas mani nu nemaz neiejūsmina. Bet, ko tad, kas ir tā alternatīva? A, dzīvot tā kā es vēlos! Bet es vēlos pabeigt skolu, dabūt savu sapņa darbu, aprecēt kādu labu kaimiņpuisu un kādsu bērnsu ar, lai nav tik suņa buča vien, bet vai tas ir viss… Viss, kas mēs esam? Kas paliek aiz mums? Ko mēs atstāsim? Es būšu bijusi laba māte, cītīgi strādājusi un bijusi laba sieva? Vai tāda ir mana dzīves misisja? Ne vienu brīdi nesaktu, ka tas ir slikti, aj tas ir viss, bet ko darīt ar savu sajūtu, kas liek domāt, ak manai dzīvei ir jābūt kam vairāk. bet kam vairāk, kam tieši, ko tieši? Un kāpēc?? vai es esmu vienīgā, karai liekas, ka ir jābūt kādam uzdevuma, kas kaut komaiana, kas atstāj ko citiem. Lai paliek cilvēkos atmiņas par mani, par mani kā personību, bet ne tikai ”ja, reiz bija viņa”, bet svarīgsum, ko es ienesu. Nē, prezidenta amatam kandidēt esmu par jaunu… un arī vēlmes nebutu. esmu atpakaļ savos piecos gados, kad gribas visu aliku pajautāt Kāpēc?

Iedodiet man kāds laika mašīnu, kas mani pārceltu mēnesi tālā nākotnē. Tad viss beidzot būs beidzies. Jauns posms manā dzīvē sāksies. Nākotnes plānu man nav. Iespējams, ka tas ir labi, jo, ja nemaldos, Mērfija likums vēsta, ka vislabāk izdodas tieši neplānotas lietas. 🙂 Aizvērsies skolas durvis. Gaiteņos paliks čīkstēšana par neizgulēšanos un laika trūkumu. Es būtu šausmīga liekule, ja apgalvotu, ka man nenormāli tā visa pietrūks, bet es neesmu arī pilnīgi pārliecināta, ka nepietrūks… Es sevi šobrīd varu raksturo kā nedaudz nogurušu un brīžos, kad man nav dzīves apnikums, pat diezgan laimīgu. Manā dzīvē šobrīd ir daudz cilvēku. Viņi nāk un iet, bet es nevaru apgalvot, ka daudzi no viņiem uzkavējas ilgāk par mirkli. Es gan strigti cenšos pieturēties pie apgalvojuma, ka katrs cilvēks mūsu dzīvē ienāk ar mērķi, lai mēs kko iemācītos. Tad nu es vienmēr analizēju, kādu mācību man var dot konkrētais cilvēks. It gets worse before better. Have a nice day! :*

mans mīļumiņš Brencis (l)

nu tātad šis ir mans pirmais ieraksts te! šodien cenšos atpūsties, lai rīt pietiktu spēka matemātikas eksāmenam… nedaudz bail ir, bet gan jau būs labi 🙂 🙂 🙂

Kas tas ir … Kas taa par neapturamu velmi buut laimigai- tiik cik tavaa dzive atveleets, redzet, dzirdet- sajust visu ko sirsnina velas… Sodien ir fantastiski silta diena, saule pie debesu malinas priece cilvekus pildod ar taa nepieciesamiem laimes vitaminiem un hormoniem. Bet vai es tos redzu? Nee! sezu ccetras ar pus sienas un raugos tuksas sejas kas liek skudrinam skriet par muguru. Un tad… kas man mazam un pukainam- jaalien kur nevajag, gribas visu pasauli redzet, gribas to pukaino galvu iebazt kada setmale un raudzit kaa tad tiem seit dzivojas. Nu gribas man but zinaakarai un desmit reizes parjauta " Sveiks, ka tev ssodien darbina gaja?" un par atbildi uzzinat ko jaunu bet nee taa jau pa nadziniem var dabut. Nu cik jau var jautat un okskereet, tas jau nekas ka tas jau tapat vien… Tapat vien… taa kadreiz gribas, neko ipasu nedomajot lenam llepatot pa pasaule un so to redzet un dzirdeet. Un ta pat vien desmit reizes zinat par to ka gajis un ko rit planots darit. Un tad… nu jaa kepas jau ari salst un liekas ka gribas ko jaunu un liekas ka kaut ko kepam vajag. Bet ka lai iisti zina ko? deretu padruskai no visa, ha kaa tu mazais varesi to paskaidrot- to ko isti nezini- ko gribi! Un tad.. citreiz gribas Taadu lielo paldies pateikt, jo kepainim kas jauks uzdavinats vai kas jauks pateikts, bet protams ka pukaina galva daudz nedomajot biezi sailaiz visu gristee jo gribejas ka labak..un tik tiesam gribas pateikt paldies.. nu ka lai tads mazs pukains zvers izdzivo uz siis lielas pasaules, kaa neapmaldiities, redzet visu, un neko nepalaist garam un vel pa nadziniem nedabut. Nu taa es sezu cetras ar pus sienas gaidu ritdienu- kad sauli redzesu un tiik mazliet zinatkara varesu butt…. (l)

Odziņa-kaut kas īpašs ikvienā cilvēkā, kaut kas savdabīgs, vienkārši odziņa. Laikam, jau ikvienam tā odziņa ir, citam lielāka, citam mazāka, bet ir. Draugi paši ir kā odziņas, kas pārsteidz vienkārši esot. Njā, tādas ir manas draudzenes- divas superīgas OGAS. Bet ne jau tur tas suns aprakts. Ģimnāzijas izlaidums, skan daudzsološi, dzīvē kaut kas neliels ir sasniegts, kaut kas neliels ir pabeigts. Prieks, bet ne tikai. Skumjākais jau ir tas, ka ar šo izlaidumu nāksies škirties no tik daudziem lieliskiem draugiem, kurus pazīstu jau no bērnudārza. Brīžiem škiet viņus pazīstu labāk kā sevi. Bet kur gan tagad viņi, kur es. Jā tiksimies, sazvanīsimies, sarakstīsimies, bet kaut kad tas beigsies. Atā bērnība, atā draugi! :-/ Jā, izlaidums jāpriecājas, bet skumjas, nostaļģija, atmiņas nāk un un nāk virsū. Odziņa-superīga kāda cilvēka īpašība. Atā manas ogas un ogi!

Savulaik Andrē Moruā ir teicis: “ Jūs jau zināt – sieviete var būt personība vai lieta. Viņa ir personība, ja, dzīvojot kopā ar vīrieti, ko mīl, ir pratusi saglabāt savu neatkarību un pati valda pār savām domām, jūtām, iecerēm un miesu. Turpretī, ja sieviete ļauj pret sevi izturēties kā pret lietu kaut arī skaistu un dārgu, taču bez savas gribas, kas pakļauta kunga un pavēlnieka vēlmēm un kaprīzēm, un ir līdzīga gardam ēdienam, ko bauda ikreiz, kad sāk mocīt izsalkums – viņa neapšaubāmi ir lieta.”

Šodien es sevi ienīstu. Slinkoju, nemācos, fiziski jūtos slikti, tā esmu apaukstējusies, ka sāp rīkle- runāt grūti, klepot vispār vājprāts. Vajadzēja atbalstīt vīrieti ar sirmajiem deniņiem airēšanās maratonā, bet atteicos. Par to nīšanu – iepriekšējais Vīrietis arī neliekas mierā. Gadījumā, nav pilnmēness? 😀 Saņēmu no viņa ziņu portālā -blenžu, vai var ticēt acīm. Iepriekš taču uzrakstīju -kas bijis, pagājis. Un punkts. Ar bailēm atvēru ziņu. Atbildē pasveicināju, kā arī piemetināju, vai man tagad pieklājības pēc apvaicāties, kā Tev klājas? Viņš – cik skorpioniski 😀 … tāpēc Tu man tā patīc. Nē, vari neapvaicāties par mani, labāk stāsti, kā Tev klājas, mazais. (t) Iemočīts bortā hokeja spēles laikā -pleca trauma. Ha, a mani skrienot suns sakoda 😛 Nu kur Tu iekulies? Tevi jau augustā tak sakoda??? Kāpēc mēs satikāmies? tā bij apzināta izvēle. Tas nav attaisnojums, pateikt, es nezināju, kā tas izvērtīsies… :-/ Ienīstu par nenoteiktību, par to muļķa smaidu, kas man tagad uz sejas. Par to, ka neuzcepu burkānkūku, un neaizvedu airētājam. Par to, ka paelpot ir grūti ne tikai fiziski. Risinājums ir dikti vienkāršs -jāizrunājas.

Redziet katrs no mums ir savādāks, un es piemēram esmu īpaši dīvaina. Es eju pa pasauli ar smaidu uz lūpām un izliekos laimīga, bet vakaros, kad palieku viena jūtos vientuļa, un tad gremdējos atmiņās, reizēm pat par daudz. Bet es negribu būt tāda lišķe, es gribu arī vakaros smaidīt. Es nemāku būt viena, pašlaik man ir sarežģīts dzīves posms, man ir daudz draugu, bet pašlaik jūtos vientuļa, laikam notiek kaut kādas pārmaiņas manā dzīvē, savādāk es to nemāku paskaidrot. Ejot viena pa ceļu es domāju stulbas domas, ziniet cik stulbas? – ĻOTI. es domāju, kā padarīt greizsirdīgu bijušo, nesaprotu pati tam jēgu, bet es nemaz neklausos savā saprāta balsī, kura saka : "Pieaudz un ļauj viņam iet un pati eij savu ceļu, citu, labāku" Kā īsti ir, ja nemeklē tad atrod? hmm, tad es nemeklēšus. (l) Man sasodīti gribas, lai nolīst lietus un lai viss smaržo pēc svaiguma, un lai arī beidzot es kļūstu svaiga un brīva no nevajadzīgām domām. 🙂 Vēl es gribēju teikt, ka pasauelē ir līdzsvars, ziniet kāds… tāds, ka katram cilvēkam ir jānes savs lāsts, jā nosauksim to tā. Jo redziet, es esmu sievietei kurai viss ir savās vietās… ar skaistu smaidu, jauku deguntiņu , skaistiem matiem un lielām, mirdzošām acīm. Augums arī nevainojams, skaistas kājas,krūtis arī lielas,un neticami tieva, liekas neticami, ne? bet ko gan lai es iesāku ar to skaistumu, ja neesmu laimīga? Tā kaimiņu meitene kura pēc izskata ir nepārāk glīta ir laimīga, jo viņai ir vīrietis ko mīlēt un nesautīgi draugi. Bet tur pretī mani neņem par nopietnu, jo skaitā sejiņa jau pievelk tos vīriešus nevis, mana būtība, tāpēc es esmu viena, jo nevaru atrast to ,kuram es likšos skaista savādākā veidā. Es,protams, esmu laimīga, bet man personīgi liekas, ka es būtu laimīgāka, ja man būtu blakus kāds kurš no rīta gultā samīļo un pasaka, ka es miegā esmu apburoša, nu apmēram tā. ha, nu nostaļģiski man ļoti sanāca, katrā ziņā es nevaru sagaidīt,kad atkal varēšu soļot ar jauku vīrieti pie sāniem pa parku un neteikt neko, jo es būšu ekstāzē… jā tā man liekas laime- mīloš vīrieties, ģimene, nesautīgi draugi, bet,protams, katrs vārdu "laimīgs" definē savādāk, bet es lūk tieši tā. (l)

Viss sākās rudenī. Tad arī viss beidzās. No manis aizgāja. Es biju neinteresanta. Es diez vai tagad rakstīšu par to, kā vajag un kā nevajag darīt, kā sāp un kā darīt, lai nesāp. Lai arī ar katru reizi sāp vairāk, tad zinu tikai to un vēl apstiprinoši, ka nekad man nebija sāpējis vēl vairāk kā tad. Es BIJU stulba. Mīlēju par daudz, biju gatava uz visu, censties, mainīties. Nemācīšu arī to,ka nav vērts saglābt to, kas lemts sabrukšanai un nogrimšanai. Šis "saglābšanas" periods ilga visu rudeni un ziemu. Es varēju krist gar zemi, skrāpēt sienas, dienās neizkāpt no gultas, pat neienākšana cosmo bija kā diagnoze. 😀 2011. gadu sagaidot, es savā plānotājā ielīmēju bildīti ar koferi. Tas bija ar domu-es šogad gribu daudz ceļot! Arī šim "saglābšanas" periodam pirms gandrīz 2 mēnešiem tika pielikts punkts. Man bija tik skumji. Katru nakti sēdēju pie loga, skatījos zvaigznes un lūdzu kādam par to, lai man nesāp. Iekāpu gultā un skatījos uz tukšo vietu sev blakus. Katrs istabas stūrītis atgādināja par visu, kas bijis. Dzīvokļa sienās kļuva grūti atrasties, jo viss vai nu atgādināja par strīdiem, kas šeit pieredzēti vai jaukiem brīžiem. Vienā naktī, kad nespēju aizmigt, izkāpu no gultas, aizgāju uz otru istabu, apsēdos uz dīvāna malas un gaudoju mēnesī par to kā gribu tikt prom no sāpēm. Pamazām sāku izmest visas viņa dāvinātās dāvanas, dažas dienas atpakaļ vēl sagriezu apdrukāto spilvendrānu ar tādu naidu un reizē arī prieku. Bija jau pavasaris. Reiz drukājot parastās bildes, pieliku klāt arī lidmašīnas fotogrāfiju. Man ļoti patīk lidot un vēl nebiju atmetusi domu par to,ka šogad daudz jāceļo. Lidmašīnas foto piestiprināju pie sienas. Reiz kādā vakarā draudzenēm vajadzēja aizbraukt uz lidostu, lai saņemtu sūtījumu, es braucu līdz. Skatījos uz cilvēkiem,kas sagaida savus mīļos. Tajā brīdī arī draudzenēm pateicu: "Jūs arī mani šitā sagaidīsiet un pavadīsiet." Viņas vēl piebilda: "Jā, ar litru šņabja." 😀 Visu atpakaļ ceļu lūdzos viņām par to, lai vasarā braucam prom, pastrādāt. Es sapratu,ka vides maiņa man noderētu. Draudzenes nepiekrita šai avantūrai. Es sapratu, lai tiktu uz priekšu, man ir jābrauc prom, man ir jāmaina vide, jāsakārto sava dzīve. Pēc nedēļas es sēdīšos lidmašīnā un došos prom uz vismaz gadu. Es zinu, man tāls ceļš vēl ir ejams, lai tiktu visam pāri. No tās lielās mīlas bedres laukā jātiek. Citi saka,ka nevarētu tā aizbraukt, bet es varu. Mani netur šeit tāda mīlestība, bet lai es vēlreiz spētu mīlēt, man ir jāsāk kāds jauns periods. Lūk, ko nozīmēja bildītes ar lidmašīnu un čemodānu!

Sveikas! (l) Esmu nonākusi posmā, kad gribās tik daudz ko darīt, bet nezinu ar ko lai sāku. Blogu pēdējā laikā rakstu ļoti reti ,jo ,ja godīgi, nav par ko. Bet jūtu, ka kaut kas ir iekšā , bet nevaru to uzrakstīt vai pateikt. Ir lietas,kas ir sakrājušās un nākot vasarai gribas no tā visa atbrīvoties. Un sākoties vasaras sezonai sāku skatīties ,kur un kad kādas labas ballītes, bet ja godīgi liekas, ka viss ir kā tuksnesī , jo neko tādu neredzu. Varbūt tas tāpēc ,ka neesmu īpaši tam noskaņota. bet nu,ja nu. 😀 Šodienu pavadīju gremdējoties atmiņās un nespēj noticēt ka esmu TIK daudz laba sasniegusi. un par to esmu ļoti pateicīga visvairāk sev. Un secināju, ja mīli sevi, tad viss ir iespējams. 😛 🙂

Atrodiet man, lūdzu, labāku anekdoti iz dzīves! Neatradīsiet! Nezinu vai šo notikumu uzlūkojot, smieties vai raudāt. Īsta traģikomēdija! Cirka izrādi pieteica KNAB, kas izvazājas pa visiem mediju kantoriem, lai izziņotu tautai, ka veiks kratīšanu pie Lemberga, Šlesera un Šķēles. Jājautā, kāpēc? Vai kratīšanai nebūtu jānāk kā pārsteigumam? Vai varbūt viņi cerēja uz klusu tautas atbalstu negaidot, ka galvenās koruptīvās personas par šādu notikumu pavērsienu ne vien neuzzinās, bet nemaz nenojautīs?!? Jāsaka gan, ka Latvija (diemžēl vai par laimi) nav tik liela, lai šādas ieceres izdotos paturēt noslēpumā pat neplātoties medijos. To varētu nosaukt par muļķības kalngalu no KNAB puses. Vai vismaz par ļoti neveiksmīgu aprēķinu.Tie trīs karstgalvji pa šīm dienām varēja ne vien nobēdzināt līdzšinējos pierādījumus, bet paspēt ķert adrenalīnu iesaistoties vēl kādās pāris nelikumīgās afērās un veiksmīgi paslēpt pierādījumus tām. Rezultātā KNAB uztaisa sevi par muļķiem tautas priekšā. Bet tas vēl būtu sīkums – viņi uztaisa sevi par muļķiem “kratāmo” priekšā, kuri jau sen noteikti ir paspējuši atmazgāt visas nelikumībiņas un iekšēji smaida par savu nevainību un pie sevis paņirgājas par naivajiem KNABistiem. Lembergam pat atlicis laika vēl sadzejot kādu asprātību. Viņš zvēr pie haizivs vēdera, ka Rīdzenē ar Šleseru un Šķēli ticies neesot. Jāsaka, ka humora izjūta viņam nezūd nekādos apstākļos. Es, ziniet, pie HAIZIVS VĒDERA neuzdrošinātos zvērēt pat esot 200% pārliecināta par taisnību. Un tagad es neuzdrošinos neticēt viņa teiktajam. Triks ar haizivs vēderu nostrādāja. Aicītis izdomāja, ka vajag izšaut vēl kādu asprātību. Citādi tauta krīzes apstākļos galīgi saskābusi. Tad nu viņš ņem pie dziesmas visu savu meistarību un ziņo, ka KNABam savas seifa durtiņas vaļā nevēršot, jo tur tak nekā nav iekšā. To viņš, protams, varētu parādīt, bet, ak, kodiņš aizmirsās – cik sen seifs nav lietots. Validols ir tepat rakstāmgalda atvilktnē un vairāk nekā interesanta viņam neesot ne seifā, ne ārpus tā. Un atkal viņš skatās no maliņas, kamēr visi kūņojas un urbinās ap viņa nupat iztukšoto seifu, kurā visiem par pārsteigumu būs atstājis vien kādu Ventspils bruģakmeņa paraudziņu. …ja nevaram būt augšgalā pie ekonomiski attīstītām valstīm, tad vismaz ar humora izjūtu varam izcelties. Tikai jājautā, vai Eiropā šādu humoru kāds sapratīs…?!

Pasākuma „Go Blonde” ietvaros š.g. 28. maijā krastmalā notiks pirmā Latvijas modes dizaineru un mākslinieku modes skate, kurā būs skatāmi rozā tērpi bērniem un pieaugušajiem. Modes skatē piedalīsies gandrīz divdesmit interneta veikala „Creative Latvia” modes mākslinieki un dizaineri ar rozā tērpiem un aksesuāriem, pierādot, ka rozā krāsai var būt daudz un dažādu toņu. Modes skates rīkotas ar mērķi iepazīstināt Latvijas modes cienītājus ar jaunākajām mākslinieku un dizaineru kolekcijām, liekot uzsvaru uz rozā krāsu, kas ir asociācijas „Go Blonde” krāsa. Pasākuma laikā iegūtie ziedojumi nonāks Lēdmanes ielas Bērnu rehabilitācijas centram. Līdztekus pasākuma laikā iegūtajiem ziedojumiem laika posmā no 26. maija līdz 26. jūnijam 5 % no ikviena pārdotā tērpa vai aksesuāra interneta veikala www.CreativeLatvia.com sadaļā „Rozā” jeb „Pink” nonāks bērniem ar īpašām vajadzībām. Bērnu modes skatē, kuras sākums paredzēts plkst. 16.00, būs skatāmi koši, vasarīgi un ērti tērpi no tādiem veikala www.CreativeLatvia.com zīmoliem kā „Denēze”, „Something Cozy”, „Leny Tomy Factory”, „Colorlicious”, „DuDu Kids Couture” un zīmola „Baba Yaga” vaļenki. Modes skate paredzēta kā krāsains piedzīvojums, ceļojums krāsu pasaulē. Uz modes skati aicināti visi interesenti, īpaši ģimenes ar bērniem – pasākuma laikā notiks dažādas spēles, rotaļas un citas aktivitātes mazajiem skatītājiem. Kā pasākuma kulminācija paredzēta sieviešu rozā tērpu modes skate plkst. 20.00, kad uz skatuves vienkopus būs redzami tērpi, kurus radījuši tādi dizaineri kā Vita Radziņa, Mila – Ludmila Kruglika, Iveta Vilne, Ieva Janelsiņa un tādu zīmolu kolekcijas kā „QooQoo” (Aļona Bauska), „Creative Latvia”, „Leny Tomy Factory”, „Mondolini”, „Vitelli”, „Puffy” u.c. Tērpus papildinās rozā aksesuāri no „Christiana Laure”, „ArtBag”, „Feltstyle” un „Dolly Lolly”. Modes skatē redzamie apavi pieskaņoti no veikala „Stiletto”. Latvijas modes mākslinieku un dizaineru interneta veikals www.CreativeLatvia.com aptver gandrīz piecdesmit modes māksliniekus un dizainerus, piedāvājot ne tikai apģērbu un aksesuārus, bet arī dizaina preces un ekoloģiskās mēbeles. Veikals „Creative Latvia” jau iepriekš organizējis modes skates, piedalījies „Riga Fashion Week” showroom telpas izveidē un atbalstījis labdarību kopā ar organizāciju „Go Blonde”, rīkojot Ziemassvētku eglīšu izsoli un savākto naudu ziedojot Lēdmanes ielas bērnu – invalīdu rehabilitācijas centram „Mēs esam līdzās”. „Go Blonde” ir organizācija, kuras mērķis ir veicināt starptautisku sadarbību kultūras, izglītības un biznesa attīstībai, labdarībai, sociālu jautājumu risināšanai, vides aizsardzībai, sieviešu veselības un aktīva dzīvesveida atbalstīšanai, starptautiskai sadarbībai ar līdzīgām organizācijām. Organizācijas mērķu sasniegšanai un biedru personisko un profesionālo attīstību un izaugsmei – organizēt dažādus pasākumus, forumus, sociālus projektus, konferences un tikšanās. Jau trešo gadu pēc kārtas maijā tiek rīkots „Go Blonde” gājiens, pulcējot vienkopus simtiem dalībnieču un tūkstošiem interesentu, kā arī piesaistot plašu pasaules mediju uzmanību.

Sveikas! Gribeju piedavat varbut kada meitene velas uzlikt gela nadzinus.Pieaudzēšana 8-10ls(atkarigs cik garus velas),ļoti īsi TIKAI 5ls,kājām 5ls,korekcija 7-10ls.Rakstat zarane86@inbox.lv 🙂

Šovakar pasniedzu savām draudzenēm lekciju par drošu seksu un kontracepcijas metodēm. Visiem jau ļoti labi zināmi parastie prezervatīvi, plāksteri,kas nekam neder, implanti, kurus rokā iešauj, spirāle, kuru liek tikai dzemdējušajām, piekaramā atslēga, ripiņas un vēl jau kaut ko aizmirsu. Bet es drīz patentēšu jaunu kontracepcijas veidu – stārķu apšaušana. Nē, tas nav tā,ka jūs nošausiet stārķi, kurš nesīs jūsu iespējamo bērnu. Jūs vienkārši būsiet savu dārgo laiku, kuru būtu atvēlējuši seksam, pavadījuši medījot stārķus. Pēc šī pasākuma būsiet tik noguruši, ka nemaz nenāks prātā, kaut kas tik nešķīsts. 😀 Pie tam, tā ir 100% droša – nekādu STS nevar no stārķa dabūt, stārķis nepārplīst, stārķis nav jāatceras iedzert(es gribēju teikt-apšaut) katru dienu vienā un tajā pašā laikā. Iedomājieties jau vien skatu – pārītis, kurš iemīlējies – meitene skaistā apakšveļā un puisis (kuram arī viss notiek), lēkā pa pļavu un šauj stārķus. Romantika. Droša nākotne.

Pēc noskrietiem 10 km NRM, jūtos apaukstējusies-ledusaukstais ūdens + izkaltusī rīkle. Toties rezultāts labs -lai arī vienbrīd domāju, nafig es te savus ceļus moku, cepinos saulē un vispār ļaujos kaltēties (t) Neķēpāšos vairs ar asfaltiem un bruģiem, esmu "mežu meitene" 😛 Un lielākā dusma, ka jaunais cilvēks ar sirmajiem deniņiem noskrēja 42 km. Man nepasakot. Domāju, ka skries 21 km. Joks tāds, ka pēc kārtējām piedzīvojumu sacensībām, sastiepa muskuli (varbūt saites, kāda dziļa hematoma- sataustīt neko nevarēju, tātad plīsumam nevajadzētu būt), 2 nedēļas knapi staigāja. Pie traumatologa/sporta ārsta negriezās. Kāda velna pēc jāskrien 42 km ar vienu veselu kāju?? (e) Lai pēc tam ar čomiem salīdzinātu laikus? Man tā šķiet bezatbildība. Domāju, ja nu es ar izpelnīšos tik "paviršu" attieksmi… 😐 Atkāpe. Kāpēc man patīk mazie veikaliņi, maiznīcas, miniatūras kafejnīciņas – individuāla pieeja, neviltots prieks redzēt pircēju, ienākot pār slieksni. Tādu mistisku paralēlismu velku… Jā, mani pēdējie divi vīrieši -abiem vārds sākas ar vienu burtu- baidos, ka kādā afekta brīdī sajuks, un tagadējo nosaukšu bijušā vārdā. Te nedrīkst atslābt 😀 Un apmātība ar sportu. Aga, man bišķi pašapziņa sašķobās – tajā nedēļas nogalē Tartu, Liepāja, Polija, Rumānija,šitajā – Amata, Sigulda, kkāds lūzumpunkts… Būs jāiemēģina sievišķie argumenti 😛

Trakums, kā zied kastaņi, ceriņi, ābeles, plūmes. Un vējā lidojošās ziedllapiņas. Alleluja (t) ko domā, aizmirsu viendien telefonu mājās, nu labi, ka tā – dusmas sev uz 10 h aiztaupīju. Pusnaktī, pārrodoties mājās – teksts: "Nu čau, mazais. Kā klājas? :)". Un, mēteli nenovilkusi, blenžu vienā punktā minūtes astoņas, atspiedusies pret sienu gaitenī. Jā, un tad manī sāka augt dusmu bubulis. Tik mokošas attiecības. Punkts. Jau vairākus mēnešus – un vienalga uzrakstīs. Sajutos kā otrās šķiras cilvēks. Jo es dzīvoju tālāk. Gribas mieru, godīgumu un cieņu pret sevi kā personību; savu laiku. Lai gan zinu, ka meloju sev, sacīdama, ka nav vairs jūtu. Bet mana pašcieņa to nevarēja izturēt. Kas bijis, pagājis. Satiku šodien jauno simpātiju. Viņam ir sasodīti seksīgi sirmi deniņi (l) Un tikai 30 -gēni. Sataustāms miers – diametrāli pretējs cilvēks. Esmu sieviete-impulss, slāvu temperaments 😀

Jā, tā ir mana spilgtākā īpašība šajā tizlajā dzīves periodā. Es sastingtu it visa priekšā, kas ir potenciāls baiļu, vājuma, emociju izraisītājs. Esmu gļēva, gļēva, gļēva, un kā man tas besī. SASODĪTS! Un tā tā īsā dzīve aizplūst, bet es, muļķa cilvēks, esmu iemīcīts vienā savā dobītē un nekustu nekur. Ir kādai gadījies pēkšņi attapties situācijā, kad pati sevi nepazīsti? Kad vēro sevi no malas, un ka tev ir kauns par sevi? Ou jā, man ir, un kā vēl. Tāda dusma sāk krāties pret sevi, tāds naids. Un ir pienācis brīdis, kad vairs neprotu savākties, jo vienkārši nesaprotu, no kura gala būtu sev jāķeras klāt, lai ko labotu. Pats smeiklīgākais, ka šķiet, ka neviens, absolūti neviens pats cilvēks neredz, kas manī iekšā vārās. Liekas, ka esmu radījusi stipras, pašpārliecinātas un pašpietiekamas meitenes tēlu, kas ir absolūta fantāzija. Tādas manī nav. Esmu grauzts, vraks, un tā gribas izlauzties… Tā gribas brīvību un prieku, un, hah, jā, arī laimi (pārdroši ko tādu gaidīt)

Labvakar!:) Nesen manās rokās nonāca jauks žurnāliņš- tajā ir raksts par meiteni kas katru dienu savā blogā raksta-I am grateful for…. Un apziņa-…. mēs tik daudz ko dzīvē nenovērtējam, pieņemam par pašaprotamu un ikdienišķu. Neaptveram cik pateicīgiem jābūt par to ka elpojam, redzam, dzirdam, jūtam, staigājam… tikai pamata lietas kas ikdienā mums ļauj brīvi pārvietoties pa šo dzīvi! Un tādēļ… I am grateful for.. Esmu pateicīga par… Esmu pateicīga par šo dienu, brīnišķīgo laiku, siltumu manās mājās, savu brīnišķīgo mammu ko šodien satiku, esmu pateicīga par savu mīļoto vīrieti, esmu pateicīga par šodienas vakariņām, esmu pateicīga par saviem matiem- tie šodien tiiik skaisti met cirtas, esmu pateicīga par senu draudzeni, esmu pateicīga ka redzu, dzirdu, staigāju, jūtu- zinu esmu laimīga. Paldies par šodienu!:) "Piedod man, Es mīlu tevi, Paldies tev, Es nožēloju" Ihaleakala Hjū Lens. 😉

Sveikas! (l) Esmu pilnībā sajūsmā ka tik tuvu ir vasara! DIEVINU! Tieši tāpēc jau sāku iegādāties kādas vasaras kleitiņas, un gribēju palūgt vai kādai ir kādi linki kur varētu pasūtīt kādu smuku kleitiņu. 😀 🙂

Ir pagājuši neskaitāmi mēneši, kopš cosmo.lv iegriezos regulāri. Tas sāka likties pārāk skumji, šī nepārtrauktā virtuālās dzīves uzturēšana, kamēr reālajā pasaulē nespēju lietas nedz izprast, nedz nokārtot – kur nu vēl dot citiem padomus! Un te nu es esmu, anonīma un ne soli tuvāk nepavirzījusies tam, pēc kā tiecos – laikam jau kaut kādai iekšējai laimes sajūtai, pat nezinu. Man pietrūkst tik daudz kā – laika, pacietības, motivācijas… Draudzīgu sarunu, atklātības. Mīlestības? Nesen sapratu, ka tik sen neesmu bijusi ar kādu kopā, ka esmu aizmirsusi, kā iepazīties. Kā būt normālai, sabiedriskai būtnei. Esmu čīkstētāja. Un pat nezinu, kā lai to ārstē. Kā lai piespiež sevi rīkoties, ja tam visam neredzu nekādas jēgas? Ir grūti aptvert, ka es neatrodos tādā nebūtības telpā, bet reālā vietā, reālā laikā. Un visām tām klišejām, kam vajadzētu norādīt uz kaut mazliet jēdzīgāku veidu, kā dzīvot – es tām vairs nespēju sevi piespiest ticēt. Tā varētu būt laba lieta, ja vien es spētu atrast kaut ko īstu, ar ko aizpildīt tukšo, cinisma pilno neko, kas paliek pāri.

pavasarīgi silta diena, gāju cauri Kronvalda parkam virzienā uz centru, man pretī nāca viegli iereibuši trīs krievu tautības vīrieši, kad viens pienāca man klāt un lauztā, bet tomēr skaidri saprotamā latviešu valodā paziņoja – es Tev labprāt tūlīt atdotos! nezināju ko atbildēt, šoks un neliels izbīlis.. taču ātri izspļāvu klusu "nekad!!" un steidzos prom! 😀 tas viss šķiet tik smieklīgi, bet viennozīmīgi varu teikt ka tas notikums uzlaboja manu tās dienas tā jau labo garastāvokli! 🙂

Es pašlaik ienīstu sevi, ienīstu par vājumu izvēlēties- ļaut pagātnei gulēt un turpināt ceļu ar Tevi vai iet prom neatskatoties uz visu kas bijis un ir… Kad īsti mana aizrautība sagādāt Tev dāvaniņu uz svētkiem noplaka, kur īsti nozuda tā meitene, kura pierakstīja pilnu blociņu vienu lapiņu katrai dienai, lai prombūtnē tev nav skumīgi. Kur īsti palika tas vīrietis, kas sanumurēja šīs lapiņas piezīmēja smaidiņus.Kur palika vīrietis, kas dāvāja man puķes un interesējās kādas man patīk.Ak,tik sen neesmu dzirdējusi vārdus-ilgojos pēc tevis.Kur palika tā sieviete, kurai nepatika ēst gatavot, bet tomēr atrada kādu gardu recepti un pagatavoja Tev,pozitīvi pārsteidzot gan sevi gan Tevi.Kur palika tas vīrietis, kuru sajūsmināja mana straujā daba un bij gatavs pamest visu, lai tik būtu kopā ar mani.Kur palika tas vīrietis, kuram bij sapņi… Kad tad īsti mēs sevi pazaudējām? Vai tad kad pirmo reizi piekrāpi?Vai pazaudējām jau iepriekš?Visu šo laiku jautājums kāpēc, par ko?Saki, ka neesmu vainīga, ka tas esi Tu, bet tad par ko man tas?Kāpēc, kāpēc meloji man tad, ka viss ir pateikts un varu izlemt, kāpēc tu noklusēji, ka tad jau biji krāpis divreiz. Cik sāpīgi to uzzināt pēc tik ilga laika… Apzināties, ka Ziemassvētkos neiedevi buču man un neteici priecīgus svētkus mīļā, bet sūtīji viņai veselu pantiņu… Kāpēc man tik grūti noticēt, ka viņa bij tikai vienas nakts sakars ar kuru pēc tam tikai draudzējaties…Par ko tad runāji ar šo sievieti, ja pat nezināji, ka viņai divi bērni, ne kur viņa strādā, par ko tad ar citām var parunāt vairāk nekā ar mani?Kas mainījās, mēs agrāk runājām par visu un nebij tabū, kāpēc noslēdzies no manis?Kāpēc nedalies savos sapņos vēlmēs, kāpēc Tava atbilde vienmēr ir nezinu? Kāpēc, kāpēc Tu moki mani un saki, ka mīli, kāpēc gaidi norādījumus kā no darba devēja, kāpēc mūsu ikdiena ir abiem skumju asaras ne prieka.Saki, saki lūdzu, ka nemīli mani, ka Tev vienalga, lūdzu lūdzu atbrīvo mani, jo nespēju būt ar kādu citu, kamēr mana sirds ir tikai Tev. Ak ja vien es nejustu to siltumu, ka esam kopā, to drošības sajūtu un vārdos neizteikto mīļuma sajūtu, tad zinātu, ka man ir vienalga jau… Saki lūdzu ko daram, jo ienīstu es pašlaik sevi par dzīvošanu tajā mirklī kad nodevi mani un dzīvošanu tagad itkā nekas nebūtu bijis.Tev rokā mana sirds ar iedurtu dunci tajā, tā asiņo… neklusē, dziedē manas brūces, ja patiešām mīli pirms mana sirds nenoasiņo un nepaliek cieta un auksta.

Sveikas daamas, Nu jau akal saku biezaak piekaapt cosmo, taa kaa offisaa esu iejutusies, nu zinu ko un kad varu dariit, tapec arii cosmo atliek vairaak laika 🙂 taa kaa no manis jus valjaa tuvakajaa laikaa netiksiet 😀 mani pedeja laika notikumi – Ar draugu iegadajamies celojumu uz Bulgariju. Abi nebeidzam priecaties un katru dienu atgadinam viens otram ka katrs riits ko piecelamies ir viens riits tuvaak briivdienaam.. Tik looti vajag so 2vu nedelu ilgo atvalinajumu kuraa vnk gulesim saulee, saulosimies, atputisimies, dzersim koteilus, edisim un izbaudisi romantiku… ehhh…. bet tik ilgi vel jagaida nakamaa lieta – biju drauga vecaa teeva pieminjas pasaakumaa. bija loti loti emocionaali.. neticas ka jau pagajis gads…. emocionali, dziedajam vinja milaakaas baznicas dziesmas un draugam bija jaizkaisa vecaateeva pedejie pelni. Russam bija jaiestada roze kuras nosaukums no Francu valodas bija tulkots kaa ”joy for life” un vecaateeva atlikushie pelni tika izkaisit bedree kuraa rozi ieraka. pirmaa pelnu dalja tika izkaisiti juuraa, otraa vinja vecajaa daarzaa, treshaa vinja miljakajaa vietaa (kur vinjsh medza iet pastaigaties) un tad ceturto Russ izkaisija zem shiis rozes. . Kad bijam Bazniicaa mans Mr iechuksteja man ausii ,ka mani miil… Jaa, vinsh to man pasaka katru dienu, bet shii reize likaas tik iipasa, nezinu vai tas bija baznicas iespaidaa, vai tapec ka vinsh turejaas lai neraudatu (jo vinsh man parasti telo stipro)… Ja godigi neticeju ka ir iespejams milet vinju vel vairak, bet pec shiis nedelas nogales es iemilejos vinjaa vel stiprak ( zinu ka salkani, bet taa ir) . Shis pieminjas pasakums mus satuvinaja vel vairaak.. Treshaa lieta par ko gribeju parunaaat- hey daamas. man jaiet uz kaazaaam, kaazas buus taadas kur vinji Dievu vispar nepiemin, tad nu es domaju vai es melnu kleitu driikstu vilkt? (t) Ceturta lieta – sezu uz dieetas 😀 nomokoshi est katru dienu zupu vai salatus, bet tik looooti gribas but smukinjai briivdienaam, tapec es turos. 😀 kaada vel ir uz pirmsvasaras dieetas? 🙂 jauku jums atlikusho vakaru p.s. zinu ka man tekstaa 100000 kluudu , bet es tiesam negribu paarlasiit 😀

Kāpēc ir tā, ka vienmēr atceroties savas bērnu dienas, tu atceries tikai tās saulainās? Es kaut kā nemaz nespēju atcerēties nevienu dienu, kad būtu lijis, vienmēr spīdēja saule. Ak tad tāpēc to sauc par dzīves saulaino daļu. (l) Pats pirmais, ko es atceros no savas dzīves bija tas kā gulēju koka redeļu gultiņā. Nākamo filmu es atceros, kad man bija 3 vai 4 gadi – no tā laika es atceros savas istabas iekārtojumu. Bet es labāk pastāstīšu par to, ko es darīju vasarās. Tas bija laiks, kad skolā vēl negāju un rakstīt vēl nemācēju. Mēs ar kaimiņu draudzeni spēlējām kantoros. Tā kā draudzenes kaimiņiene bija pagasta kantora ierēdne, viņa allaž atdeva viņai veidlapu blokus, kurus mēs pildījām. Katra sadalījām sev profesijas, jeb kas mēs būsim pēc vārdiem, vai nu kantora Līga vai kantora otrā Līga. Tā kā man brāļu nebija, draudzenes brālis pieteicās reiz būt mūsu priekšnieks Elmārs. Veidlapas mums bija jāpilda uz ātrumu, jeb kura ātrāk savilks ķekšus, kas izskatījās pēc rakstītajiem n vai v burtiem, lapās. Tā visbiežāk tika pavadītas mūsu dienas kantora darbībā. Kad vēroju savus ceļgalus, es bieži iedomājos par to – kāpēc uz tiem nav rētas? Katru vasaru kā tika krists uz asfalta, zemes ceļiem, bet nekādu rētu no tā nav palicis. Lai arī man meitenei būdamai vajadzēja būt kārtīgākai, bet ceļgali gan bija nobrāzti kā sētas pirmajam bosikam. Vispār atceraties, ka visnepatīkamāk bija nobrāzt plaukstas, tā drausmīgā sūrstēšana bija vēl riebīgāka par ceļu un elkoņu nobrāšanu. Ziniet, kas vēl bija briesmīgi? Man bija tādi paši dzelteni gumijas zābaki kā ciema lielākajam palaidnim. Un viņš bija puika! Saprotiet, man bija tādi zābaki kā puišelim! Vēl man ir kāds noslēpumus, kuru nezina pat mana mamma. Stāsts par pirmo uzpīpēšanu. Neatceros gan cik tad man bija gadu, bet es laukos no papus biju paņēmusi Prīmas cigareti, neatceros vai tad bija jau filtri tām cigaretēm, bet no tādas cigaretes es uzvilku savu pirmo dūmu. Biju paslēpusies siena zārdā, kur mani neviens neredz un nu izdomājusi, ka vajag pamēģināt kā tās lietas notiek. Par laimi siena zārds nenodega un visi dzīvi. Kādreiz, kad modē bija mūzikas kasetes, es klausījos kaut kādus šlāgerus. Man topā bija dziesma – "Es brunete, es brunete, tu esi salds kā rulete". Uzlikusi to dziesmu, mūsu viesistabā griezos uz riņķi, kamēr saķēru lielo kaifu, apkritu gultā un visa pasaule griezās. Bet tā bija īstākā izklaide, ja biju viena. http://www.youtube.com/watch?v=D-b3f-pqQKQ Tad, kad dzīvojos pie omes, man tādu sētas draugu nebija, tad nu es viena pati biju uztaisījusi avīžu kiosku, pie loga biju salikusi vecas avīzes un žurnālus, un tirgoju saviem iedomu draugiem, pa retam arī omei kaut ko iesmērēju. O, tad vēl laiks, kad piedzima māsa. Vispār drausmas, man bija konkurente! Un viņas rati bija tik augsti, ka es nemaz iekšā nevarēju ieskatīties tajos. Kad viņa maza bija, tad viņa bija tīri tā neko – ciešama. Ak, kāda man bija Bārbija. Viņai locījās kājas un rokas. Tāda ar ogļmelniem matiem un garu, zilu kleitu. Iespējams, ka man kopš tā laika tik ļoti patīk zilā krāsa. Ļoti spilgti atceros kā mācījos braukt ar velosipēdu. Man bija glauns divritenis ar mazajiem palīgritenīšiem. Vecāki bija izdomājuši, ka man nu laiks iemācīties braukt bez palīgritenīšiem un tos noskrūvēja. Cik tad bija bēdīgi! Bija jāmācās no jauna! Raudādama sēdos uz tā velosipēda un braukāju apkārt traktoram. Kā īsta lauķe. Bet iemācījos arī. Un vispār, tas bija laiks, kad nebija datora, mobilā telefona, play-station utt. Mums bija jāspēlē klasītes, akmentiņ, lēc laukā, kāpostiņus, krāsas, paslēpes, sālstabus, tupsunīšus, augstāk par zemi. Tad bērni nebija ne resni, ne atkarīgi no datorspēlēm. Lielā sacenšanās notika pagalmā, kurš tiks tālāk klasītēs, nevis mājās pie datora, kurš kuru virtuāli novāks kādā datorspēlē. Modē bija Flinstoni, Bruņurupuči Nindzas. Modīgie apģērbi bija bārkšaini t-krekli. Visiem mammas iegrieza kreklos bārkstis un tā nu mēs stilodami dzīvojām. Cik daudz blēņu atceries Tu? 🙂

Labrit! 🙂 Esmu loti interesanta situacija,kad ari man ir jaapvieno darbs ar studijam, un interesejos, vai ir kada/kads kura/kurs 2dienas,3dienas vai 4dienas brauc no rita ap pl. 7 uz Ogres pusi? Butu LOTI jauki,ja varetu kaut ko sarunat,paldies. 😉

Dzeru šampīti. Šovakar tā sakārojās, ka nošaujies. Viens paziņa saka, tā esot slimības pazīme, ka sakārojas tieši to, kā mājās neesot 😀 Diebu uz veikalu. Tas tā – liriskai atkāpei. Palasīju dažus blogus. Sapratu, ka man arī tādu vajag – un te nu es startēju 🙂 Pāris glāzes dzirkstošā – labs pamudinājums, ne? 😛 Fonā Adele sirdi plosoši dudina. Pamazām izlikšu sirdi uz papīra – kā Čakam bij dzejoļu krājums -"Sirds uz trotuāra". Man patīk rakstīt, patīk skriet garus gabalus pa Imantas mežiem, patīk teātris. Esmu ar eksakto ievirzienu – tā ka līdzsvars ir. Protams, man ir, par ko cepties. Taču -ja salīdzina ar šo pašu laiku, tikai gadu atpakaļ -jūtos apmierinātāka ar sevi.Gan profesionāli, gan attiecību jomā. Dažreiz kretīniski pašpietiekama. 😀 Un es necepšos -jo ir pavasaris, "zaļais" sprādziens, viss un visi vairojas. Izkāpjot no takša ap pusnakti, pamanu, ka kastanis ir kuplāks, zaļāks nekā iepriekšējā vakarā. Njā, esmu jaunu attiecību pirmsākumos. Tik savādi, jo nez kāpēc daudzas lietas mēdzu skaidrot racionāli…Laikam vienkārši jāļaujas un jābauda…. Tā, jāiesprauž kāda atziņa – vienīgais, kas nāk prātā – "kāpēc vairot sāpes, lai vairojas prieks?" (K.Skalbe) P.S. Vso, Adeli nomainīs Zemfira (l)

Hmm… Lietaina diena. Blenžu uz cosmu.lv reklāmas banerīti labajā malā un nesaprotu, ko es īsti vēlos pateikt. Fonā skan radio ar simtiem reižu nodrillētajām dziesmām. Nu, labi.. klusumā tomēr sēdēt negribas. Dzīvoklim visi logi vaļā – nedaudz vēsi, bet vismaz nejūtos tik ļoti izolēta no ārpasaules. Diemžēl vienīgie, kas uztraucas par manu izolētību, ir odi. Vakardien aizdomājos par to, ka viss, kas aizsācies mūsu dzīvēs, kādreiz taču arī beidzas. Labi, varbūt ne viss. Savā jaunības maksimālismā ticu, ka ir mīlestība, kas turpinās līdz mūža galam (it īpaši, ja iemīloties tev ir ap 90). Bet ja nopietni – atkal kārtējais gads ir paskrējis (tikpat kā). Skolas gads. Un jāteic, ka šis pēdējais ir bijis viens no skaistākajiem. Ir satikti jauni, brīnišķīgi cilvēki. Nē, nav nekadas lielās mīlestības vai sirdsdraudzeņu būšanas. Toties ir pāris cilvēki, kuru personības apbrīnoju un noteikti nevēlos atvadīties. Tas arī viss.. Zinu, ka pēc visiem daiļliteratūras nosacījumiem te vajadzētu būt loģiskam nobeigumam vai kādai gudrai pamācībai, bet šajā sestdienas vakarā mana loģika sazvērnieciski klusē. Savam mierinājumam tikko atcerējos, ka beigu vietā taču vienmēr nāk jauns sākums.. ….lai jauks vakars!

Mūsu attiecības ir savdabīgas. Savādākas. Ne-standarta. No sākuma mocījos un pārdzīvoju, tagad izbaudu un novērtēju. Nedomā, nav nekādas krāpšanas, nav nekādu mīļāko. Nav trešo iesaistīto. Nav pat neatbildētas mīlas. Esam mēs 2. Es, viņš. Un sekss. Lielisks, brīnišķīgs un vislabākais. Un sarunas. Garas, caurām naktīm, vieglākas un smagākas. Pierastas un mīļas. Un viss. Nav iemīlēšanās un visdrīzāk arī mīlestību tur grūti atrast. Varbūt vienīgi pret seksu. Mūsu kopēju. Draugi mūs abus uzskata par dīvainiem. Jo sabiedrībā tak pieklājas būt vai nu kopā vai atsevišķi. Bet mēs neesam ne tā, ne tā. Un visdrīzāk nemaz negribam tajā neko mainīt. Neatkarība ir tik dārga un saskaņa ir tik skaista, tik noslīpēta, bet tik intīma, nepubliskojama. Emocijas uznāk un pāriet, bet mēs paliekam. Un atkal ir brīnišķīgs sekss, garas sarunas un draugi, kas mūs nesaprot. Bet lai jau!