Sveikas visas, kas pašlaik lasa šo manu rakstu 🙂 Es kā viena no daudzam ļoti gaidiju vasaru, un nu jau ta ir gandrīz pusē, bet es vēl neko nēesmu izdarījusi.Mans uzksats ir tāds, ka sēdēt mājās bezdarbībā ir noželojami, bet pašalaik es to daru 😀 Varbūt kāds nu jums dara tapat 😀 ? Un tās kuras kaut, ko dara, ko jūs darat un ,ko vaŗetu ietk man, nu, lai nav garlaicigi. Es daudz lasu, dziedu, vingroju, bet to darīt es visu laiku neavru.Man gribās sevi kaut kā attīstīt, ko jūs iesakat, varbut kāda no jums man pasviedīs labu ideju sava brīvā laika aizpildīšanai 🙂

Kada var pateikt , kadu labu adresi, kur drebes var iegadaties interneta:) 😉

Šodien, meklējot un pārkārtojot māju, atradu kādu kasti par kuras eksistenci biju pavisam piemirsusi. Kasti, kuras dēļ es sēžu slapjām acīm un tāādu sentimentu iekšā. Par jaunības maksimālismu, par naivumu, par ticību, par ambīcijām, kuras bija tik īstas… Par to, kam nu jau dažreiz aizmirstu ticēt. Es gribu, lai mani sadzird. Es gribu, lai mani sadzird. Lai dzird aiz simts metru augstajiem kalniem un dziļajām jūrām. Lai visi – Āfrikas bāreņi un pamestie Amerikā, Austrālijas aborigēni un mūsu pašu bezpajumtnieki uz ielām. Lai visi mani dzird! Un ieklausās. Cik bieži cilvēkam nākas atteikties no savas ieceres tikai tādēļ, ka ir bail tikt neuzklausītam un nesadzirdētam. Cik bieži esam nepārliecināti par savām idejām, savām spējām! Cik daudz aiziet vējā… Aizceļo kaut kur maznozīmīgu iemeslu dēļ, jo visam pāri stāv bailes. Bailes, aizspriedumi, stereotipi. Mūsu mentālais krātiņš. Cilvēka prāts un domāšana ir tik ļoti attīstījusies pēdējo gadsimtu laikā, taču, manuprāt, ir divkosīgi sevi saukt par augsti attīstību būtni, ja esam tik vienaldzīgi un reizē bezpalīdzīgi. Mani aizrauj senatne. Seno romiešu dzīvesveids, kad bija noteiktas ģimenes vērtības un pienākumi pret valsti. Mūsdienās tas ir zudis. Zudis uz neatgriešanos, jo iznīdēt iekšējo egoismu, kas ir ikvienā no mums, ir teju neiespējami. Nav iespējams sākt domāt citādāk, ja nav neviena, kam cilvēce spētu noticēt no jauna. Mēs eksistējam komerciālā laika trūkuma pasaulē, kad paspēt uz darbu ir svarīgāk, kā sabučot sievu, dodoties prom. Tas nevienam vairs neliek aizdomāties, jo ir tik ierasts, tik pierasts, tik parasts… Tik klišejiski pareizs un uzspīlēts. Es vēlos ticēt, ka cilvēka vērtību sistēma neaprobežojas ar naudu, tās daudzumu, statusu un pārējām ārišķības izpausmēm. Es vēlos ticēt, ka ne par kādu naudu nevar nopirkt patiesu mīlestību, un, ka neviens pliks tūkstotis nespēj mūs bagātināt iekšēji. Es ticu, ka nauda nespēj barot dvēseli. Man patīk cerēt, ka cilvēka dzīves jēga nav tikai veiksmīga karjera, māja pie jūras krasta un zeltainais retrīvers, kas laimīgi luncina asti, ieraugot saimnieka mašīnu pie apvāršņa. Jo mēs neesam suņi. Mums nepietiek ar smaidu, ēdiena bļodiņu un muguras pakasīšanu, kad paejam garām. Mēs skrienam kā tādi kāmji nebeidzamā dzīves ritenī vai, iespējams, kā cūkas, kas sajutušas lopkautuves smaku. Mēs truli dzenamies pēc neīstiem ideāliem un falšām uzvarām, jo mums naivi šķiet, ka tad mēs kļūsim labāki – ietekmīgāki… varenāki… un tad mums vairs nebūs vajadzības vergot ofisā pie nemīlama priekšnieka garās darba stundas. Tad mūs beidzot sadzirdētu! No tā lielā ādas krēsla ar valsts karogu kabinetā… Viņu taču dzird. Bet vai kādam no tā kļūst labāk? Nē. Mēs negribam klausīties, mēs vēlamies teikt paši… Cilvēka dzīve ir tik neparedzama un reizē nolemta, jo mēs neuzdrošināmies ticēt citiem, jo nespējam uzticēties paši sev. Mūsdienu sabiedrības modelis ir tik ļoti noēdis mūsu identitātes spēku, ka vairs neizšķiram, kas esam un kas vēlamies būt. Es gribu, lai mani sadzird. Lai mani dzird pamestie Amerikā un Āfrikas bāreņi, jo tieši viņi vislabāk saprot īstās dzīves garšu, jo tieši viņi ir tie, kuri zina, kas ir dzīve visā tās krāšņajā skarbumā, jo tieši viņi ir iemācījušies novērtēt to, kas ir dots par velti. Mūsu unikālā daba. Un, nākamreiz, kad paiešu garām bezpajumtniekam ar izplestu plaukstu vai tukšu trauciņu blakus, es jautāšu sev, ar ko mana laime atšķiras no viņa laimes. Tad kāpēc mūsu spilveni ir mitri klusos vakaros? _______ Jā, mans latviešu valodas un literatūras izmēģinājuma eksāmena pārsprieduma darbs. Divu gadu vecas domas, kurām šobrīd es nemainītu nevienu vārdu vai komatu. Dalos ar jums, mīļās, jo… ticu labākai pasaulei. Tik vienkārši, jā.

…lai gan dzīve ir tik viena… 🙁 reizēm nākas atteikties no paša dārgākā… (t) Man bij tiešām lieliskas attiecības ar puisi. Bet traucēklis tam visam bij viņa vecāki, kas NU NEMAZ neatbalstīja mūsu attiecības!!! Arī paši bijām vēl pārāk jauni…Ziniet-pašķīrāmies. Laiks līdz atkal mūsu elpas apvienojās bij teju 10 gadi…Bet ik pa laikam notika nejaušas saskriešanās pasākumos, sabiedriskajos transportos, ikdienā…un ir palicis joprojām tas ilgu skatiens-tas nepazūd….tas ir tik skumjš….bet kad uzsmaidam viens otram-iedegas tā dzirkstelīte…tagad esam abi precējušies, katram ir sava ģimene, bet paslīdēja mums tā kāja abiem….bij pasākums-un mēs abi bez otrajām pusītēm…kas Tas bij par kaislīgu noilgojušos skūpstu….pat viņa elpu atceros uz sava kakla… mēs par to nerunājam, par sānsoli neesam teikuši arī saviem laulātajiem….bet tā jau ir ar to aizliegto mīlestību-tā nepazūd, tā dzīvo mums līdzās…un noteikti tā turpinās sekot vēl ilgi…. :%27-(

Tā kā man uznāk citreiz tā saucamais "pzdigs", ka vienkārši neaizeju gulēt, tad tieši šodien pārāk "vēlu" pamanīju, ka esmu pārāk aizrāvusies ar grāmatu. Grāmatas "Harry Winston Briljantu Medības" autore ir bestsellera "Sātans Pradas brunčos" autore L.Veisbergere. Tākā abi viņas iepriekš sarakstītie romāni bija visnotaļ interesanti man ( maz zinošajai pavēŗa vieglu ieskatu Manhetenas "augstākās" sabiedrības ikdienā), tad līdzko ieraudzīju šo grāmatu mētājāmies Karolīnas Līvānu "apartamentos", biju skaidri un gaiši sev likusi "ATRAST UN IZLASĪT". Un par to viņai saku lielu paldies, jo visas viņas lasītās grāmatas dīvainā kārtā man ir viegli tīkamas un baudāmas. Un tieši nesen staigājot ar Irīnu pa Zvaigznes ABC grāmatnīcu es ne mirkli nežēlodama Ls 8.99 iztērēju savu nesen sapelnīto naudu un atnesu mājās jaunu grāmatu. (Starpcitu pērkot šāda veida grāmatas tagad Zvaigznē ABC var vinnēt ceļojumu uz Spāniju vai arī dāvanu karti grāmatnīcā). Tā lūk, tiekot mazliet tālāk par pusi baltajos vākos "iepakotā" grāmatas saturā, es paskatījos uz pūlksteni. Mazliet pabrīnijos, bet šoka nepietika uz ilgu laiku. Sev par brīnumu es ātri atguvos un jau pieķēru sevi turam rokāš savas pusgarās skriešanas bikses un krekliņu. Ātri un pat gandrīz zibenīgi, paķerot savu mp4, izmetos ārā no mājas. Skrējiens devās viegli un baudāmi manām kājām, jo viņas jau sen tik ļoti ilgojās pēc ierastā skriešanas ritma un biezi otropēdiskās botu zoles. Daugavas Prominādē, tieši tā kā es cerēju un loloju, valdīja klusums. Tikai kādi daži zvejnieki bija sasēdušies gar Daugavu kur nu kurais. Kopumā, ja nebūtu man sākušās nebeidzamās vēdera sāpes es noskrietu līdz Dienvidu tiltam, bet sapratusi, ka šodien tas nespīd, mokoties devos lēnā solī atpakaļ un jau pēc minūtēm 5 varēju atsākt atlikušo ritmu. Pārnākot mājās(drīzāk uzskrienot pa kāpnēm kā tāda kalnu kaza) izjutu nebijušu gandarījumu un, nomazgājoties dušā, ietinos baltā un pūkainā, bet galvenais mammas atvestā, halātā…. Tagad sēžu uz balkona ar blakus novietotu kumelīšu tējas krūzi un datoru rokās situ pirkstus pret tastatūru…. Un man gribētos pajautāt- vai ar kādu no jums arī ir tā gadījies, ka vienkārši neaizejat gulēt. Nevis nedalasītas grāmatas vai pārāk garas filmas labad, bet tā vienkārši un bez iemesla? 🙂

Man ir divu dienu biļete bez telts vietas.. pašai diemžēl jāstrādā. Piedāvāju lielisku izdevību iegādāties šo biļeti par 10 Ls lētāk.. tātad tikai 23 Ls. Vari rakstīt man uz ēpastu- inese_grigorjeva@inbox.lv vai zvanīt.. 27477445 Esmu Rīgā.

īstenībā šo dienu gaidīju jau no vasaras sākuma, kad varēšu aizbraukt pie Lubānas ezera un atpūsties no visa – tur nav ne tv, ne datora, ne interneta, arī ne elektrības. parats dzīvojamais vagoniņš, ar divām istabām, garāža un malkas šķūnītis, protams arī labierīcības. tuvākā civilizācija 10km. cilvēki te rādās reti, dienā kādas 5 mašīnas pabrauc garām, tādēļ droši var dzīvot pa pliko 😀 viss šis mani bija saistījis kādus gadus piecus atpakaļ, kad pirmo reizi paliku tur viena pati pa nakti. un tā katru gadu. tikai šoreiz tētis pateica, ka man būs jāpaliek no pirmdienas vakaram līdz trešdienas vakaram. jo nav neviena cita, kas tur paliek pa nakti un visu pieskata. vispār, jā, mans tētis ārpus sava darba pagasta pārvaldē zvejo arī zivis. sapirkusi sev ēdamo, iekāpu mašīnā un tētis aizveda un atstāja mani. pirmajā mirklī apreibu no visa šī klusuma un miera. putni dziedāja savas dziesmas, ezers savus viļņus sita pret krastu, koki nedaudz šalca. es noliku mantas, uzvārīju tēju, paņēmu segu un uzkāpu uz garāžas jumta vērot dabu. lēnām malkoju tēju ietinusies segā un lēnām rietēja saule. miers, tas kas bija man visvairāk vajadzīgs. tā sēžot un domājot nemanot pienāca tumsa un nācās iet gulēt. tā ka esmu nedaudz bailīga, tad no garāžas paņēmu mačeti un noliku pie gultas 😀 sākumā bija iemigt, jo apkārt viss čabēja. nemanot bija pienācis rīts un es cēlos 4:30, vēlējos redzēt saulrietu. atkal tas miers. šajā mierā iejaucās krusttēva mašīna, viņš atbrauca pārbaudīt tīklus. sagaidīju, kamēr viņš iebrauc ezerā, devos atpakaļ gulēt. krusttēvs piecēla mani,pazobojās par mačeti pie gultas un aizbrauca. paliku atkal viena. uzvarot tēju, izgāju sēdēt uz kāpnēm. izdzerot tēju ķēros pie darba.likās, ka laiks ātri paiet, bet īstenībā viņš nekur neskrēja. paēdusi vakariņas, paņēmu grāmatu un uzkāpu uz jumta, lasīju grāmatu un baudīju dabu. biju tik ļoti iegrimusi grāmatā, ka nepamanīju, kā sāk kļūt tumšs. tāds pats dienas iesākums un notikumi, kā iepriekšējā dienā. padarot darbiņus, paņēmu grāmatu, iekāpu laivā, nedaudz iebraucu ezerā un lasīju grāmatu. atbrauca tētis, es viņam biju lūgusi, lai atved man riteni, jo viņš uzreiz nebrauca uz mājām. bet viņš neatveda, viņš priekšroku bija devis kaut kādu krāmu atvešanai, nevis man riteni. es sadusmojos, paņēmu mugursomu un pateicu, ka iešu kājām.viņš centās mani apturēt, jo teica, ka salīšu, neko nesakot un dusmu pilna sāku iet, austiņās skanēja mūzika. nogriežoties jau no ezera dambja, pamanīju, ka man priekšā ir tumši mākoņi, kas liecināja, ka mēs viens otram ejam pretīm, viens otram apskāvienos. ilgi nebija jāgaida un sāka līt kā no spaiņa. sāku vēl vairāk dusmoties. nevarēju paiet. visa bija slapja. sāka skanēt http://www.youtube.com/watch?v=R08q2wzGpzk skanot šai dziesmai sapratu, ka dzīve ir taču brīnišķīga, man ir ispēja samirkt lietū, just un redzēt to. man ir iespēja lēkāt pa peļķēm un pasmelt ūdeni plaukstās. dzirdēt to, dungot līdzi. tā nu celš man pagāja smaidot. nepamanīju kā tiku mājās. life is wonderful! p.s.te nav iespējas visu aprakstīt, ko tika piedzīvots. izmirkusi, bet laimīga : )

Ar ko lai sāk… Ar to, ka man ir tāda sajūta, ka dzīve apstājusies? Kāpēc? Laikam jāsāk ar to,ka, redziet, man ir 20 gadi (jā, jauna), esmu pabeigusi profesionālo vidusskolu un laikam esmu nonākusi tur, kur nonāk lielākā daļa jauniešu. Smieklīgi, bet es tiešām nezinu, ko darīt. Esmu laukos un fakts,ka ar vecākiem nesadzīvošu, ir acīmredzams. Un arī tie,kas mani pazīst, zina, ka neesmu tāda, kura sēž mājās. Un pats labākais ir tas,ka man ir darbs, kur man tikai jāsaka piekrišana. Bet ir tik daudzi blakusfaktori… Bet šeit laikam raksta par vīriešiem. Un kā tad viss ir saistīts? Ir tā,ka draugs (nosacīti) ir Rīgā, bet es esmu vairāku km attālumā. Un tas ir sīkums, jo tik un tā nākotne mūsu attiecībām ir nereāla. Varu pateikt arī kāpēc – tur nu ir taisnība, ka vīrieši pieņemas prātā daudz vēlāk, nekā sievietes. Skarbi, bet nu nav mans tips. Pati varbūt esmu vēl bērns, bet tomēr esmu arī daudz ko sapratusi un visi pieļauj kļūdas. Viens no maniem secinājumiem – attiecības tiešām ir pareizāk uzsākt tikai tad,kad esi tiešām 100% droša,ka to vēlies. Pretēji – vienam vai otram tas sanāks sāpīgi. Lai cilvēku iepazītu, ir randiņi, nevis uzreiz ir jāpasludina,ka ir kopā. Man viss tas sākums liekas tik nogurdinošs – tā iepazīšanās un 10x pēc kārtas stāstīt savu dzīvesstāstu. Viss ir tik vienāds. Tāpēc arī mana apņemšanās tāda ir – uzsākt kko tikai ar tādu vīrieti, kurš atbilst maniem kritērijiem, nevis tāpēc,ka tāpatās nav ko darīt. Un kā man teica kāda sveša sieviete stacijā – katrai sievietei ir jāzin savs līmenis. Un kāpēc viņa to teica? Jo mani sauca kaut kādi jaunieši apsēsties pie viņiem, parunāties. Kliedza pāri visai stacijai, tā vietā, lai pieklājīgi pieietu klāt. Mana reakcija – ignorēšana. Un par to arī šī sieviete, kura bija gados, mani arī uzslavēja. Tieši tie vārdi ir palikuši man atmiņā. Tā ir tīrākā taisnība. Un nekad nevajag padoties žēlumam. Turpinot runāt par līmeni. Iepazinos ar puisi, kurš izskata ziņā mani nekādīgi nepiestaistīja. Tā kā man bija pazudis telefons, viņš man uzzvanīja,lai es varētu to sameklēt. Nākamjā dienā saņēmu zvanu un arī uzaicinājumu tikties, jo viņš arī bija Jūrmalā. un te nu es aizgāju principa dēl – tāpatās nav ko darīt. Un kas to būtu domājis,ka viņš brauc ar tik smuku ‘bembi’. Ziniet, viņš jau nav neglīts un nemaz nav "nūģis", tikai mazliet apaļīgs, ne resns,bet gara auguma un tāds…’būdīgs'(nezinu,kā lai labāk pasaka). Rezultāts bija tāds, ka iepzinu viņa foršo raksturu un tagad esmu sapratusi to,ka tikai ar to viņš var pievilināt meitenes,ja izskats nenostrādā (bet uzvalkā viņš ir tik glīts). Un tiešām – neskati vīru no cepures. Ja es uzreiz būtu zinājusi, cik viņš ir foršs… Nezinu, ko tas man būtu mainījis, bet pārējām meitenēm gan jau ka mainītu. Un tā ir lielākā meiteņu kļūda. Izrādījās,ka viņš ir tik atraktīvs, visur piedalās, sabiedrisks, draudzīgs, var atrast kontaktu ar ikvienu. Un man bija tāds lepnums viņu rādīt saviem draugiem. Viņš bija mazliet vecāks par mani, bet manos gados bija sportists, nodarbojās ar vieglatlētiku un ai ai ai, kādi viņam bija panākumi. Tajā laikā ar meitenēm arī viņam nebija problēmu. Un arī tagad, teikšu godīgi, es vēlētos sev tādu vīru. Un es nesapratu,kāpēc viņš ir tik pašpārliecināts, kāpēc flirtē ar tik skaistām meitenēm. Un tikai tad es sapratu. Iepriekš viņš varēja iegūt jebkuru meiteni, kuru vēlas un joprojām to var. Un jā, atsaucība viņam bija liela. Jā, es iemīlējos. viss it kā bija kā pēc grāmatas – randiņu periods, kārtīga izklaidēšanās, ar to domājams, spēlējot volejbolu, skrituļojot u.t.t. Tikai izrādījās,ka viņš negrib attiecības. Kāpēc? Tāpēc,ka nesen bija pielicis punktu ilgām attiecībām. Un tas arī bija mans klupšanas akmens, jo bieži jutos,kā…plāksteri..Gribēja brīvās attiecības- lai neierobežotu viņu. Un viens otru nekrāpjam,bet kopā neesam. Bet es to nevēlējos, es beidzot gribēju būt ar kādu. Liku izvēlēties – vai nu kopā vai nē. Un rezultātā bija vairāk nē. Tā nu netikāmies, kādreiz piezvanijām viens otram, lai apjautātos kā iet. Tomēr nesaprotu viņu, jo viņš leik noprast,ka vēlas mani. To,ka man viņš joprojām patīk, sapratu nesen, pirms pāris dienām, kad sagaidīju viņa zvanu. viņš vēlējās mani satikt. Un par spīti tam,ka man ir draugs, es piekritu, kaut gan es varēju vairāk laika pavadīt kopā ar viņu. Viņš gribēja mani redzēt un zināja,ka es braucu uz laukiem. Aizbraucu un nenožēloju, jo zināju,ka pavadīšu labi laiku. Vēl vairāk – es zinu,ka viņš mani grib satikt vēl. Un tur šis stāsts iet kopā – esmu laukos un mana dzīve ir apstājusies. Arī šodien viņš piezvanīja,lai apjautātos,kā man iet un kad būšu atpakaļ. Es zinu,ka man ir jāizcīna sava vieta dzīvē, bet es nemaz nezinu, kur lai vispirms ķeros klāt. Un tā dziesma – Reamonn – Million miles. Ehh. Un galu galā tomēr nezinu,ko gribu, jo to ko gribu, nevaru dabūt. Un ja dabūšu.. cik daudzas reizes ir izrādījusies taisnība tam – skaists,kamēr nepieder tev. Jo,kad esi to ieguvusi, tad neliekas vairāk interesanti. Un citur tā zāle vienmēr ir zaļāka – tad liekas – draudzenēm ir tāds draugs, es arī tādu gribu un eju citos meklējumos, nenovērtējot to,kas ir. Un tad varbūt viss iegrozītos savādāk. nu ko, laukā ir ir draņķīgs laiks, tad klausāmies – million miles.

es beidzot piereģistreejos… 😀

Sveiki. Vēlējos noskaidrot vai Rīgas lidostā var ņemt rokas bagāzā tādas lietas kā skuvekli, skroptu tušu, krēmus, tonālo un tādas lietas. Būtu jauki, ja kāds konkrēti zinātu, labāk būtu ja būtu pazīstams cilvēks no lidostas. 🙂

Piedāvāju bez salonu uzcenojuma mājas atmosfērā veikt manikīru un pedikīru : Manikīrs( slapjais vai sausais pēc izvēles)+ lakošana 3ls Welness manikīrs( papildus manikīram roku skrubis, maska un masāža līdz elkonim) 5ls Pedikīrs(sausais(ietver arī pēdu apstrādi un skrubi pēdām), drīzumā piedāvāšu arī aparātpedikīru) +lakošana 6-7 ls atkarībā no darba apjoma Welness pedikīrs( papildus skrubis kājai līdz celim, maska un masāža līdz celim) 9 ls Nagu dizains ( pēc izvēles visiem 10 nagiem vai dažiem) + 0,50 ls pie pakalpojuma cenas Veicu roku un instrumentu dezinfekciju, Man ir nagu kopšanas speciālista sertifikāts, kā arī profesionālās izglītības apliecība. Veicu roku un instrumentu dezinfekciju. Atrodos Pārdaugavā, netālu no Riga Plaza un CSDD Bauskas ielā. Mans epasts: blade_best@inbox.lv Ja kādi jautājumi droši rakstiet

Sveikas! Tik ļoti pietrūkst dažu labu draudzeņu, ka nolēmu, ka tādas beidzot ir jāatrod, un kāpēc gan to nedarīt šeit (galu galā – kur gan citur?). Meitenes, vai nav pazīstama situācija, ka esi kopā ar cilvēku, kuru ļoti mīli, pat labāku grūti iedomāties, bet tas iepriekšējais, tas sliktais puisis, tik un tā stāv prāta un nelien ārā!? Un kā Jūs ar to tiekat gala? Es nepavisam šobrīd nespēju tikt ar to visu galā… :-/

Sveikas meitenes 🙂 Shis raksts ir manas paardomas par manu tikko aizsakushos patstavigo dzivi un par izvelem taja, tai skaitaa arii religiju. Es velos kljut par musulmani, negribu runat ar aplinkiem, tachu sabiedribas nostaja biezhi vien ir neizpratne un pat biezhi pazemojosha, ari es biju viena no siem cilvekiem, lidz es patiesi iepazinos ar to, kas isti Islams ir. Mani nav ietekmejis neviens, viss ir manis redzetais un pashas "aptaustits", mani neaplido musulmanju virietis, kaa iemesla delj sievietes biezhi izvelas Islamu. Man Islams rada mieru tada meroga, ka Kristietiba mani nekad nav aizskarusi, esmu bijusi Kristietibaa ilgu laiku, katram ir savas ticibas, kas palidz vinjam virzities uz priekshu un nevienu es nenoliedzu, jo jebkura gadijumaa svarigas ir tavas personigas attiecibas ar Dievu vai vienalga, kam jus ticat, nevis attiecibas, ko nolicis, kads cits cilveks. Man ir butisks iemesls manai izvelei – mana pagatne, es zinu, ka katram tada ir, bet es nezinu, ka tikt gala ar savejo, jo ir parak daudz sapju un Islama es atrodu sho veldzejumu savam tikko apdzijusham brucem, man pat nav ar nevienu jarunaa, es vienkarshi jutos kaa paeedusi, primitivs salidzinajums, bet nju jaa..man ir bail no savu tuvako nesapratnes, draugu nesapratnes, jo es vinjus milu, esmu augusi savadak, jaa, protams, es shaubos,jo shi izvele izmainis manu dzivi, bet tas nenozime, ka uz slikto pusi..tikai sheit atljaujos pagaidam izklastit savas domas..es zinu, ka sanjemshu daudz kritikas, droshvien ari sheit, tachu ir dazhreiz cilvekiem verts atcereties, ka kritika nav tikai apvainojumi.. Lai nu ka meitenes, es gribetu dzirdet jusu domas par to, ka jus uztvertu, ja kada no jusu draudzenem domatu lidzigi? ja nu jus pati butu kadas lielas izveles priekshaa, kas jums liktu izdarit, jusuprat, pareizo izveli? lai jums jauks vakars,ceru,ka padalisieties savas domas…

Not_for_sale, tā būs atbilde Tev, tikai pagarākā bloga ieraksta veidā 😉 Bērnībā izlasīju kalnu grāmatu. Protams, prātā palikuši kādi spilgtākie momenti. Aizķēra Poliannas tēva, kurš laikam bija invalīds – dzīves skatījums. Tā bija savdabīga spēle, ko abi ar meiteni spēlēja, viņi priecājās par to, kas viņiem IR. Un es novērtēju, ka esmu sieviete. Man patīk sajust dzīvi līdz mielēm…vai dieniņ, tā ka kaukt gribas. Aiz laimes. Vīrieši tā neprot. Savādāk, bet pa savam. To, ka ļaujamies vasaras lietum, noģērbjam kurpes, palēkdamies aizskrienam pa tvanošo asfaltu, izgaršojot un sajūtot lietus piles uz ķermeņa. Ja man nav loģiska pretargumenta, tad balstos uz intuīciju. Un man vienalga, ja vīrietis norausta degunu mana "darīšu tā, jo jūtu, ka tā būs pareizāk" priekšā, savās domās nokristot mani par pilnīgu nekonstruktivitātes iemiesojumu 😀 Nākamā īpašība, kas noteikti saistās ar sievieti – ir "māju sajūta", "pavarda turētāja". Tā smalkā nots, kad pie Tevis gribas atgriezties. Jo Tu nomierini, varbūt tieši otrādi – uzmundrini, Tu spēj veldzēt…Laime taču ir ligzdā, vai ne? Katrai noteikti ir īpašību kopums, kas nāk prātā, dzirdot vārdu "sieviete". Maigums, iejūtība, kaisle, dzīvesprieks… Pat neņemos visas piesaukt, tikai vēlos pateikt, ka mēs esam dažādas. varbūt šobrīd Tava dvēsele tiek skrāpēta kaķa nagiem, tāpēc varētu būt jebkas cits, izņemot sievieti. Sieviete…jā, protams, pirmais bērns puika, tas nozīmē, ka dzimta turpinās .Bet, redZi, arī konservatīvie japāņi atļāvuši par imperatori nākotnē kļūt mazajai Aiko. Tā ka – varbūt dzīve tomēr ir tāda, kādu mēs to iedomājamies, un ejam uz to…nevis skatāmies vēsturiskā aspektā (t)

Sveika, mīļā Cosmo meitene. Ir pagājis laiciņš kopš pēdējā bloga. Un šis laiks bijis tik ļoti pārdomam bagāts. Uh. Bet tā kā atgriežoties no Jāņiem secināju, ka kompītis ir aizgājis pie tēvien, jebšu citiem vārdiem nosvilis barošanas bloks, tad paliku vien gribot parunāties pati ar sevi šajā virtuālajā vietnē. Šobrīd nav īsti vēlmes iegrimt dziļās pārdomās par dzīvi un lietām man apkārt, bet pilnīgi noteikti man pietiek laika vienkārsi pavēstīt, ka esmu atpakaļ un esmu dzīva. Tad nu dodoties lietainajā Rīgas pievakarē saku – jauku vakaru un uz salasīšanos mīļā, Cosmo meitene.

Mmm, sveikas, meitenes 🙂 Šobrīd dzīve tiešām liekas -kā full box of chocolate, kā teica Forests Gumps, vai viņa mamma -precīzi neatceros. Guļu gultā un smaidu kā tāda kaķene. Mīlēta, gribēta, lolota, gaidīta…novērtēta. Gandarīta. Būt sievietei ir tik skaisti (l) Pamatatziņas, kuras man liek justies labi – kā mežā sauc, tā atskan; dari otram labu nesavtīgi. Novērtē tos cilvēkus, kas Tev ir, neaizmirstot pateikt -cik labi, ka Tu man esi 🙂 Un vispār – Lates ideja pārsteigt draudzeni ar sms, man ļoti iepatikās :))) es tikai priecātos par tādu draudzeni, kā Tu 🙂

Viss sākās ar mazu flirtu, smaidiem, sarunām Internetā… Pārvērtās par vienu satikšanos, divām, trīs un vienmēr pa naktīm. Lieliskas sarunas, jautrība, satriecošas emocijas un labākais sekss manā mūžā. Tam visam sekoja milzīga pieķeršanās, ko ir tik nenormāli grūti pārvarēt. Jūtu, ka mūsu kontakts pazūd, VIŅŠ vairs negrib tik bieži satikties un iespējams, ka vispār vairs negrib, bet man tik ļoti pietrūkst to sajūtu, kas ir, kad pavadām laiku kopā – tajos brīžos es jūtos patiešām laimīga (l) Kā lai tagad atkal pierod pie parastās ikdienas, pie tā, ka vairs nesatikšos ar viņu, kaut gan viņš strādā turpat, kur es? Ir tik grūti, jo ilgas pēc VIŅA ir neizsakāmas… Kad visu uzsākām, par visiem 100% zināju, ka attiecības mūsu starpā nav iespējamas, bet tāpat iesaistījos šajā avantūrā. Kāpēc mēs pieļaujam tās pašas kļūdas atkal un atkal? Jau 2 gadus atpakaļ pārdzīvoju ko tādu un pagāja krietns laiks līdz spēju tikt pāri ilgām pēc emocijām, ko sniedza tas cilvēks! Ceru, ka vismaz šoreiz būs vieglāk :-/ P.S. Dziesma Bruno Mars "Marry me" skanēja vienmēr, kad pavadījām nakti kopā viņa mašīnā vienkārši runājoties, smejoties un izbaudot viens otra sabiedrību. Šobrīd mana Top dziesma (l)

Sveikas daamas… Taa nu sanaca dienaa ,kad es jums te apsolijos,ka iegriezishos cosmo pasaulee biezaak, man darba notika nelielas parmainjas un paris peedejas nedelas biju iesprostota ofisaa ar lielajiem shefiem, tapec como netiku nemaz. Bet te nu es atkal esu. Sodien beidzot taada mirigaa diena, varu atsesties divaanaa, dzert kafiju un nedaudz atslegties no visa kas pedeja laikaa noticis, atputinat praatu. Tapec izdomaju parunaties ar Jums. Pat nezinu kur saakt. Sakshu ar to ka veljoprojam esu mazs laimigs mulkjitis. Nedelas divas atpakal beidzot atkal redzeju maasas mazos Engelishus. Abus forshos puikas un viens no vinjiem ir mans krustdelinsh. Mirklos kaa divas nedelas atpakal kad mes visi cetri bijam kopaa-mamma,teetis, maasa un es gribas lai mirklis apstajas. Nedelas nogalee kad masa apciemoja muus sapratu ka es emocionali esu noslegusi sevi. Es vairs savu masu nelaizu sev klat, neizradu cik loti vinju miilu un cik loti vinja man pietrukst. Kad vinja aizbrauca prom sedeju un blisinajos, nesparotu kapec es sevi taa nosledzu. Es sevi nosledzu mirklii kad mes atkal tiekamies, jo zinu cik loti sapetu skirties atkal, jo kad vinja brauc prom es zinu paies gads lidz mes atkla tiksimies, es neredzu savu krustdelinju uzaugam,neredzu abus maasas delinjus. pagajusho reiz jaunakais delinsh tikai veelaas pa zemi,un nu jau skrien. ehh_ parak nopietni. secinajums -ataalums suck. Kas vel? esu holiday-shopping addicted. 😀 bet nu jau saku nomierinaties. pieliku punktu kleitu pirkshanaam piektdien. kad es iegaju Zara un nopirku ( draugs man uzdavinaja)kleitinju kuru tik loti gribeju. tagad tikai jasagaida bikini kuru paajusho nedelju pasutiju janoperk vel viens paris kurpju un thats – me. bring on the sun. Abi jau katru darba dienu celjoties vienigais par ko domajam ir holiday. mirklis kad iesedisimies lidmashinaa lai dotos uz Bulgariju. mirklis kad iesedisimies ertajos kreslos hoteli,pacelsim pirmo glaazi un taa divas nedelas… bez raizeem un ruupeem par darbu, par visu kas notiek apart. busim tikai mees. es un vinsh. mmm. Mans Mr Right veljoprojam mani padara par laimigako meiteni ( un es zinu ka katra meitene kura ir laimigaas attiecibas to apgalvotu).. Visam mazaas un lielas lietas kuras vinsh dara… Skatiens ar kadu vinsh skatas uz mani no riita.. Tas ka vinsh sestdienas vakara aizies uz veikalu pec saldejuma jo zina ka tas ir vienigais ko es edishu kad mani ir apciemojushas pohas 😀 Tas,ka vinsh uzaicina un grib lai es eju ar vinju aaraa kad vinji ar darba biedriem iet uz pabu. Tas ka ne tikai es bet arii vinsh runaa par naakoti. Tas ka vinja ”best man speach” vinsh piemin mani. Tas ka vinsh man noperk kleitu kru tik loti gribu. Tas ka lai ari kopa esam divus gadus veljoprojam esam iemilejushies… Nu jau par daudz cukurs. Es beigshu runaat. Ceru ka Jums dailjaas daamas viss forshi. Bildee es un mans pirmais vissvarigaikais virietis -Teetis

Ļauj man vispirms ieelpot, pirms saskaros ar turpināmo. … Tagad klausos Norah Jones – Don’t know why – tā ir vienīgā dziesma, ko varētu klausīties. Ja godīgi, es esmu šausmīgi apjukusi. Es jūtu ,ka kaut kas jāsāk, bet vienlīdz jūtu, ka kaut kas ir beidzies pārāk ātri. Un man nav nemaz sajūta, ka sāksies kaut kas labs un beidzās kaut kas slikts. Tas vienkārši notiek. Dienas paiet. Bez garastāvokļa- jebkāda, izņemot slikta, man nav. Es pat nesapratu, kas nogāja greizi. Itkā viss ir tāpatām kā bija, bet viss tas ir daudz citādāk, varbūt pat drūmāk. Bet c’mon! ir vasara! Tieši šo vasaru es gaidīju, kā nekad. Bet laikam viss ko biju cerējusi pēkšņi ir nomests un pamests. Laikam izklausos pēc baigi depresīvās, bet nu nezinu… varbūt tāda arī esmu. Vo, tagad man skan Coldplay – Lost. Tā vien liekas,ka esmu kaut kur noklīdusi. Jo pēdējās 3-4 dienas nejūtos savā ādā. Viss ko mēģinu – izgāžas. Arī pagulēt normāli nevaru, guļu ,ja labi 6 h. Sākumā visam vainoju laikapstākļus, sliktu miegu, to,ka nav puiša u.t.t. bet ir aptrūcies iemeslu, un es nezinu. Zinu tikai to ,ka gribu būt laimīga, pa visām reizēm!!!

Fonā skan Alexis Jordan ”Happiness”. Kāds Happiness, ja šobrīd šķiet,ka atrodos bezdibenī? |-) Laikam jānokļūst pašā zemākajā punktā kāds vien iespējams, lai sāktu visu no sākuma un dzīvotu tā, kā vēlētos. Varbūt mani bezdibenī ievilka skolas absolvēšana, kā rezultā jūtos izsviesta un nekam nepiederoša. Iespējams,ka attiecību trūkums jeb neesamība, bet laikam tā tam jābūt, jo kāds tur Augšā domā,ka neesmu gatava. Un ir jau arī taisnība – jāsakārto sevi. 😐 Iespējams, ka mani norāva no rozā mākoņiem apziņa, ka esmu palikusi viena. Teiksiet,ka viena nemaz nevaru būt? Jums taisnība, ģimene man ir, taču… Man nav sanācis sastapties ar atvērtiem cilvēkiem, kuri vēlētos uzturēt ciešu draudzību vai arī manu ceļu šķērsoja liekuļi un vislabākie aktieri. Sastapu tikai vienu tādu cilvēku,kas kļuva par manu draudzeni uz gadiem, bet tagad…tagad visi kaut kur skrien, kaut kur traucas. Viss mainās, jo katrs esam izkaisīti savā pusē. Skola pabeigta, tagad katrs cīnās par sevi un katrs dodas uz savu pusi.Arī viņa. :-/ Rūgtumu rada arī tas,ka ex dzīve kopš mūsu šķiršanās ir pilnībā mainījusies.Strauji kāpusi uz augšu. Viņam ir draugi, viņš ir nemitīgā kustībā, izklaidējas, ir laimīgs..un bez manis viņš var iztikt,kas ir vissāpīgākais, jo viņš ir sakārtojis to,pie kā man vēl jāstrādā – pašvērtējumu, taču es… es joprojām esmu tāda kā biju un nu jau arī viena. Sajūta pavisam neforša, bet laikam jau visa šī kopsumma ir novedusi mani zemākajā punktā. Brīžiem ,asarām birstot, domāju, kāpēc man šis viss? Šķiet,ka kāds tā spēcīgi iedunkājis un piespiedis pie asfalta uz ceļa,kas sadalās 2 joslās. Viena josla ir uz nekurieni, otra – durvis uz ko nezināmu, pavisam jaunu, reizē biedējošu. Lai arī tagad šķiet,ka viss ir sabrucis un esmu palikusi pavisam viena, taču to var mainīt, vai ne? Iespēja ir. Pavisam drīz uzsākšu studijas kopā ar visām studētgribētājām, taču līdz tam – jāsapurinās, jāsagatavojās jaunai dzīvei. Es taču to vienmēr vēlējos – nokļūt uz kādas salas, kur mani nepazīst, kur es varēšu no sākuma sākt un saplēst visus būrus, rāmjus, kādos citi mani ielikuši. Varēšu būt tāda,kāda patiesībā esmu,kāda vēlos būt, nevis tāda, kādu mani vēlas redzēt citi. Iespēja ir, bet ļoti bail… Ar "Ēd. Lūdzies. Mīli" un "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari" rokās esmu gatava rāpties laukā no tās bedres, kurā esmu viena, bet pat ja nebūtu viena…vienai man no tās ir jāizlien, ķeroties pie katra akmeņa, smailītes un stūra. 🙂

Šodien daudz domāju par draudzību. Pavadīju patīkamu dienu kopā ar savām mīļajām. Tā nejauši aizrunājāmies par pagātni, par savu Pirmo BFF /labākā draudzene uz mūžu/. Cik no jums vēl attcerās savu Pirmo draudzeni, ar kuru jūs runājat par to kā precēsieties vienā dienā, un abas vilksiet mugurā vienādas kleitas.Runas par to kādi būs jūsu bērnu vārdi,un pārejie sīkumI. Bet pats savarīgākai, vai jūs attceraties to sajūtu , kad likās ka nekas jūs nekad nevar šķirt ? Vispār tad pat tāda doma neienāca prātā. Es nesaprotu kā mēs to pieļaujam , kā mēs vispār uzdrīkstamies attļaut kādam kas kadreiz ir bijis tik nozīmīgs pamets savu dzīvi? Daudz domājot par šo tematu, ik pa laikam, es izvirzu teoriju. Draudzībai ir Derīguma termiņš. Skan diezgan muļķīgi, ja to pagriestu otrādāk tad sāk ka mēs esam kaut kādi izmantotāji. Bet tā padomājo, bija kāds iemesls kpc es attsvešinājos no savas draudzenes, kas tajā brīdi man bija kā māsa. Kāpec dzīve nevar būt kāda vienkārša lieta , piemēram, draudzība? Kāpec viss ir ‘tik sarežģīt i ?

Sveiki meitenes! Starptautiskā manikīra studija meklē modelītes rīt 21. jūnijā Dzirnavu 113.,2.stāvā.Rīgā ( Upīša pasāža) Plkst. 10:00 uz klasisko manikīru 2 modeles Plkst. 10:00 gēla nagiem 1 modeli Plkst. 11:00 uz biogēlu 1 modeli Plkst. 12:00 uz klasisko manikīru 2 modeles Pieteikties var, zvanot mums (+371) 67244200; (+371) 20004588

Katrs cilvēks ir individualitāte. Katram no mums ir sapņi, cerības un vēlmes. Taču, lai viss notiktu tā, kā mēs gribam, ir nepieciešamība ticēt tam ko Tu dari -ticēt savām spējām. Vai cilvēks, kurš netic pats sev, spētu kāpt pa ”karjeras kāpnēm”, veidot konstruktīvu un saturīgu dzīvi pēc visa iepriekšminētā? Nu,šaubos.. Taču no kā ir atkarīgs tas, kā tiek veidota cilvēka pašapziņa? Vai tie ir draugi? apkārtējā vide? personīgie talanti? Jā, būtībā viss iepriekšminētais. Taču pats pamats tam visam ir Vecāki. Jau bērnam piedzimstot, vecāki ir atbildīgi par audzināšanu un izturēšanos pret tiem. Lai bērns augot kļūtu pašapzinīgs, vecākiem ir jāiemāca tiem, kā tikt galā ar problēmām. Svarīgi ir arī ne tikai viņus uzklausīt, bet arī ļaut tiem paust savu viedokli. Agrīnais vecums, no kura ir jāiemāca bērnam rast izpratni par to, kas ir pareizi/nepareizi ir sākot no 1,5g. – 3,5g. Tai laikā veidojas pamati pašapziņai. Tadejādi vecākiem ir jābūt racionāliem, taču arī nieslīgstot galējībās. Turpretī, kādos gadijumos rodas atkarībnieki? -azartspēļu tīksmotāji, alkoholiķi uc. veida cilvēki, kas ir gan agresīvi, gan ar dzīvi neapmierināti cilvēki, kuri ir lemti sagrāvei, ja radikāli nemainīs savu dzīvi.. tie ir tādi cilvēki, kurus jau kopš mazotnes vecāki ir pārlieku aizsargājuši, izlutinājuši. Centušies izdabāt ikkatrai kaprīzei un vel vairāk.. -darijuši visu viņu vietā. Tādi cilvēki nav spējīgi rīkoties patstāvīgi, jo pieraduši pie bezrūpīga dzīvesveida. šāda tipa cilvēkiem tīk pavēlēt. Diezvai, ja kāds no tādiem nokļūtu viņam neadekvātā stresa situācijā, kurā teiksim, pašam būtu jāpieņem lēmuni, kā rīkoties, lai sevi pasargātu,izvilktu no ‘bedres’ utml. tātad, visnotaļ apšaubāmi, ka cilvēks būtu spējīgs domāt pietiekami racionāli, ja līdz šim, nekad savā dzīvē nav saskāries ar tādām vai līdzīgām situācijām, kad pašam ir jaatbild par savām sekām. Tādi cilvēki nespēj būt pašpietiekami. Kā arī lai sev rastu pašapziņu, tie vislabprātāk ‘baro’ savu EGO uz citu cilvēku noniecināšanas aprēķina, jo regulāri centīsies rast pārliecību tam, ka ir labāki,skaistāki un gudrāki par citiem. Ir labi,ja ir saprotoši draugi, vai kāds, kurš dod Tev tavus "spārnus" -iedvesmu,uzmundrinājumu un dažreiz pat spēju -dzīvot ar prieku. Bet ko lai dara ja šādas personas nav? Ja trūkst spēka un nav neviena kas pamudina un pārliecina Tevi, ka vari labāk,ja vien gribi? Ir cilvēki,kuri "nolaiž savus spārnus" un nedara neko lietas labā, bet ir arī tādi, kuri nepadodas un turpina censties par spīti visam. Tieši šo cilvēku "lidojums" jeb, dzīvē arī izdodas vislabākais,viskvalitātīvākais unn vispatīkamākais. šie cilvēki ir ieguvuši spēju un māku cīnīties,lai cik grūti arī nebūtu,lai kādi šķēršļi dzīves ceļā nestāvētu priekšā. Viņi spēj izveidot savas dzīves tālāko ceļu un "nostāties paši uz savām kājām". Tad nu izsveriet -kādu Jūs vēlaties savu turpmāko "lidojumu"? Skaistu, atmiņām bagātu un baudāmu vai varbūt, centīsieties akli uzticēties liktenim? 😉

Esmu spērusi mazu solīti uz priekšu izvēles ziņā. Laiks piezemēties. Izvēlējos aizbraukt pie tēva uz Latgali. Mums nav diez ko spīdošas attiecības, jo mamma mūs uzaudzināja viena. Un labi mēs viņai esam sanākuši. Tēvam…vecumdienas klāt. Bet lai vai kā, manas bērnības jaukākās atmiņas saistās ar tēti. Mamma- tā bija ikdiena; tētis -svētki. Viņam ir cita ģimene, dzīvojam arī dažādos Latvijas nostūros, viņš ir meklējis kontaktus ar mani, es esmu izvairījusies…Nu jā…tas būs pārbaudījums šovasar atkal satikt viņu. Mans neviltotais prieks ir sportists ar viegli iesirmajiem deniņiem 🙂 kad atceros ,ar kādu iejūtību viņš mēģināja kupēt manu panikas lēkmi, kad nevarēju dabūt vakarā lēcu no acs 🙂 tāds miers un labsirdība, par spīti maniem puņkiem un asarām. Nu ja -beigās, kad viņš ieslēdza gaismu, lēcu atrada pie konteinerīša, kamēr es minūtes 5 ķimerējos pa tukšu aci, ko biju padarījusi gluži sarkanu 😀 Dzīvē jau tā ir tik maz patiesu un īstu attiecību… Un vēl viens prieciņš – māsas mazā meitiņa mani sauc par "die Tante Barbie" (l) tādā čiepstītes balstiņā (l)

Sveikas! Ir jau gana vēls, bet tā jau ir gandrīz vienmēr, kad man uznāk radošie mirkļi. Šoreiz es ar jums gribēju parunāt par to, vai jūs ticat sapņiem… ? Es lielākajā daļā gadījumu pieturos pie racionālās(?) versijas, ka sapņus rada mūsu zemapziņa. Ka tie pamatā sastāv no kādiem pārdzīvojumiem vai domām. BET… Kā jau katram stāstam arī šim ir viens liels "bet"… Man kādu laiku atpakaļ bija viens khm… dīvains sapnis; kad pamodos, es nesapratu, kā varu kko tādu nosapņot, jo par to, ko redzēju, nebiju pat ne reizi aizdomājusies. (nesapratāt, ja?). Īsāk sakot, es nosapņoju notikumu, kas man tobrīd likās absolūti neloģisks. Un, ticiet vai neticiet, pēc kāda laika šis sapnis tiešām piepldījās . How cool is that? Un vēl kas… Ar vienu cilvēku man atkal ir tā: ja es viņu redzu sapnī, tad, kā lai to pasaka, drīzumā satikšu vai kkādā citadā veidā "mūsu ceļi krustosies". Bet vispār, mīļās, vislabākie ir nomoda sapņi, un, ja tie piepildās, tad to jau var saukt par laimi.

Roberts Džounss ir teicis: ”Apzinies sev piemītošo skaistumu-mīli sevi šodien un katru dienu!” Meikapam ir jābūt skaistam,un skaists meikaps ir atkarīgs no krāsām, kuras izvēlies un no tā, kur tās liec, nevis, cik daudz kosmētikas izmanto. *Iemācies izvēlēties tieši sev piemērotās krāsas un toņus meikapā un apģērbā, atbilstoši savam sezonas tipam, kā arī ieveidot un sakārtot matus attiecīgi savai sejas formai. *Izzini krāsu psiholoģiju un noskaidro, kādas krāsas tērpu izvēlēties dodoties uz darba pārrunām vai vienkārši ejot izklaidēties ar draugiem! *Iepazīsti dažādus stilus un izkop savu, jo tas, kā Tu izskaties, maina to, kā Tu jūties! Tikai šovasar Stila kursi sievietēm pie Inetas Lesītas par 30LVL mēnesī. Vairāk informācijas www.arstudio.lv Piesakies uz anda@arstudio.lv vai 20038534 un saņem 5% atlaidi, bet nākot ar draudzeni vēl 5% 😉 Būsim skaistas un stilīgas šajā vasarā kopā ar Alises Rozes mācību centru.

Brīt, mīļā Cosmo meitene. 🙂 Es nezinu kādēļ, bet vēlējos mazliet padalīties savā viedoklī par ideālu un vīrieti. Nereti sanāk dzirdēt kādu sakām "viņš/viņa ir ideāls/-a" un visbiežāk nav ilgi jāgaida kad parādās kādi iestarpinājumi "ja vien" un "bet". Šie ievad/pamat vārdi nekad nebeidzas bez komatiem. Un nereti mēs ideālu definējam kā – nedzer, nepīpē, pieklājīgs un mīļš un tā bezgalīgi turpinot ar to, kas mums katrai ir vajadzīgs un svarīgs savā pozitīvo vērtību skalā. Manuprāt, lūk tas ir rozā briļļu ideāls, kad aizmirstam visu pasauli un spējam uztvert vien to, ko vēlētos uztvert un ko spējam sniegt pašas vai varbūt arī to, ko uzsver mūsu vecāki un draugi sakot "viņš/-a ir lielisks/-a". Bet dzīve ir dzīve un visam ir norieta laiks. Ar to pavisam vienkārši atliek vien samierināties un pieņemt vai iet tālāk un bēgt ko kājas nes. Ņemot vērā meiteņu populāciju šajā portālā uzreiz runāšu par vīrieti. Arī viņš ir cilvēks ar savām vēlmēm un ideāliem. Arī viņam gribāš šokolādi, arī viņam gribās gulēt un arī viņam gribās piepildīt savus sapņus – karjerā, gultā un ikdienā. Meitenes ir tā radītas, tas "nezūdošais gēns", ka mēs jūtamies apspiestas, ja mums lūdz, mēs jūamies aizvainotas, ja mums aizrāda, mēs jūtamies pazemotas, ja mūs apspriež draugu lokā, mēs jūtamies piekrāptas ik vienā sīkumā, ja tas nav ar mums, par mums, iekš mums. Un ir vai nu visas šīs lietas vai vēl kāda – tas nu mums katrai ir individuāli. Bet visbiežāk caur visiem "man", "es" un histērijām mēs aizmirstam cik arī vīrietim ļoti ir "man" un "es". Mēs visbiežāk sevi nepareizi definējam un nepareizi definējam lietas sev apkārt. Un tas ir tikai dabiski, jo esam jutīgākas, maigākas un… publiskākas. Ne velti, vīrieši, visbiežāl šāda tipa blogus neraksta un ja raksta, tad nepaspriež vai vismaz dara to krietni šaurākā lokā un mazāk publiskojot savu identitāti. Slēpjoties tā teikt. Mēs katra saucam savu vīrieti par "ideālu", jo viņš sarūpē rīa kafiju un maigu skūpstu, ir gatavs nakts vidū skriet ne tikai uz diennakts veikalu pēc saldējuma, bet pārpeldēt arī visu pasauli, lai mēs dabūtu to ko vēlamies, mēs katra mīlam savu vīrieti ar savu – viņa plusu. Bet par mīnusiem un ideālu mēs aizmirstam runāt vienā teikumā. Lietas nekad nav tik rozā, cik rozā mēs tāš redzam. Arī tu pati kā personība neesi pilnīga un es nedomāju, ka esi informēta par pilnīgi visām lietām kas tevī ir "ne tādas kādas viņš tās vēlas". Bet vīrietis ir tolerants – viņš smaida un tevi uzmāna un vairāk vai mazāk izsver lietas, kuras var teikt un kuras nē. Viņš arī cenšas pārlieku ļoti nejaukties iekšā taqvā privātajā dzīvē un ja to dara, viņš vienkārši ir greizsirdīgs un norūpējies. Bet sievietes vienmēr atradīs iemeslu kā paskaidrot kādēļ ielīda viņa īsziņās, makā vai laptopa histry. Mēs aizmirstam par viņa tiesībām uz privātumu un akceptējam tikai savējās. Pat ar to visu – viņi klusē un ļauj sevi bāzt zem tupeles, tā vietā, lai noliktu tevi pie vietas un kā viduslaikos uzbļautu – sēdi mierā sieviete, arī man ir dzīve, emocijas un vēlmes. Ja mums nepatīk, kā viņš skūpsta kaklu mēs to pasakam, ja vēlamies tā – viņš dara tā, ja gribam to – viņš sarūpē to. Un tad nāk lielais "bet". Viņš aizmirsa to un tas nekas, ka starp visām manām kaprīzēm, prasībām un klīrīgajām vēlmēm viņš aizmirsa, ka man nepatīk cigarešu dūmi, kas ieplūst istabā no balkona. Viņš aizmirsa iznest mistkasti un novākt savas zeķes, ieslēgt veļasmašīnu un nomainīt spuldzīti. Mēs pārāk ļoti aizmirstam, ka vīrietis strādā pilnu slodzi – darbā un pluss vēl tevi. Un tad rodas tas – es viņam pateicu, bet viņš atkārtoja. Es eju prom, bet viņš man rāpo pakaļ. Un varbūt, tu varētu nebūt tik ciniska un bēŗnišķīga savu kompleksu nogurdināta un pieņemt lietas tādas kādas tās ir? Nekas nav neizdarāms, ja to tiešām vēlas izdarīt. Vīrietis nav sliktās par kucēnu – arī viņu pirms pieradināt ir jādomā ar galvu. Ir jāsaprot, ka mūšu "ideāls" ir arī ar saviem mīnusiem. Viņš arī harmonē ar sevi un balans starp plusu un mīnusu ir tas kas liek mums redzēt tikai vienu pusi, kad taureņi sāk lēkāt vederā. Es nevēlos Jūs mācīt, es tikai dalos savā viedoklī runājot caurmērā nevis šķirojot katru tipāžu. Es tikai saku, ka ne mums vienām ir skeleti skapī. Un visbviežāk, sanāk tā muļķīgi, mēs nekaunamies viņa skeletus apspriest ar mammām, tētiem, draugiem un portāla blogos – jo mums vbajag padomu. Un tas nekas, ka sen jau pamperi nomainīti pret tualeti un pašas tā kā lielas un pašām tā kā būtu jāmāk izvērtēt un pieņemt. Bet ja viņš redz ģērbtuvē kādam pagaudīsies par to, ka tev atkal ir sarkanās dienas un mīlēties pat nesanāk vairs reizi nedēļā – lai dievs nogrābstās gar viņa dvēseli. Tu viņu apraksi, taisīsi scēnu iesi prom un zini – viņš tev rāpos taisnība, jo tas mazais sīkums nav tā vērts lai zaudētu tevi ar visu labo un skaisto. Viņš rāpos un lūgsies, kaut gan zinās, ka tev nav taisnība, kaut gan viņam būs ko teikt viņš klusēs. Jo tu tāpat nespēj sagremot un pieņemt to, kas viņam jau sen ir skaidrs – mums katram ir dzīve un katram savs "skelets skapī". Kad nākošo reizi pieķersi viņu darām lietas, kas nav tev pa prātam – lūdzu, apdomājies vai pati maz esi tik svēta, cik svētu vēlies pataisīt viņu. Un parasti – es pasmaidu par to, ka mans vīrietis…. Jauku dienu, mīļā Cosmo meitene. (l)

Sveikas, manas mīļās! (l) 😀 Pēdējās dienas ir pārāk drūmas priekš mana garastāvokļa. Vai nevarētu palūgt saulīti? 😀 Gribās izbraukt no Rīgas, lai rastos Tās sajūtas, nu Tās foršās sajūtas, kad jūt ,ka saulīte silda, pludmales sezona sākusies, un jā, viss pārējais… Ja kāds man nedos to visu, tad mani pašu pārņems drūms garastāvoklis un iegrimšu vēl dziļāk savā rutīnā. Vajag no tā visa izrauties. Kas man atgādināja vienu tekstu ko lasīju kāda jau aizmirstā grāmatā – ja stāvēsi uz vietas,tad tava dzīve stāvēs uz vietas, bet ja tev ir labi kā ir, tad esi sasniedzis neiespējamo, pilnīgu laimi – Nezinu kāpēc, bet šis teksts sevi pievilināja. īstenībā ir daudzi tādi labi teksti,ko atcerēties, bet tagad neviens nenāk galvā. Bet šajos tekstos man patīk, ka lai cik viņi būtu patiesi un pamācoši, reti kurš no tiem mācās un ņem piemēru. Nu vismaz es nē. Bet ir tikai viena lieta, ko zinu kā likumu – karma ir kuce -. Piedodiet par izteicienu, bet tā ir. Un tā ir skārusi jebkuru no mums. Kādreiz tam neticēju vispār, un noliedzu to. Bet dzīve māca jau mūs visus, vai ne? Un iemāca ticēt tam, kas pareizs. Ai, es laikam aizrāvos. 😀 Novēlu Jums skaistu, neaizmirstamu un galvenais SAULAINU vasaru. bučas. (l)

Nu ko, kas jaunāks mūsu attiecībās? Martā bija gandrīz šķiršanās,jo atkal atklāju,ka ir skatījies porno pa kluso. Pateicu,ka viss čau,gribu citu džeku,gribu normālas attiecības,nevis mūžīgās piedošanas un melus.. Viņš uzrakstīja uz A4 formāta lapas man piedošanas vēstuli,ka ļoti mīl mani,ka grib,lai es esmu laimīga..ka nevēlas mani pazaudēt,un pats nezin- kā izstrēbt to putru,ko pievārījis..un vai vispār ir vērts kaut ko teikt,jo viņš negrib,ka atkal būs tukša runāšana utt… Nu neko- piedevu..pat uzticēties sāku..tā nu pagāja 2 mēneši..kautkā izdomāju paskatīties history, youtube dziesmas nosaukumu vai kaut ko tādu vajadzēja. Skatos- njā, nekā nav,viss izdzēsts,kaut gan zinu,ka no rīta viņš sēdējis.. ieeju caur Explorer-mamma mia, porno,porno veselo zadorno…atkal..! Šoreiz pat bez emocijām bija,un tas mani mazliet pārsteidz..viss šis laiks kopā ar viņu manas jūtas pamazām atsaldē.. Nākamajā dienā,ejot prom uz darbu speciāl kompī savēu dažas lapas vaļā,lai viņš zin,ka es ZINU. Uzrakstīju zīmīti,uzliku uz kompja- NU KO,BEIDZOT ES PROM,JAUKI VAI NE? Viņš to bija sapratis tā- es aizeju pavisam. Visu dienu nekādas ziņas nebija, nerakstīja,nezvanīja..Tikai pašā vakarā,kad jau beidzu darbu sāka rakstīt sms-pirmā bij ar tekstu,ka mēs šķiramies,un ka viņš saprot,ka nav jēgas neko teikt,jo es viņam VAIRS NETICU… Atbildēju- ok,ja tā ir tava izvēle. Viņš sāka rakstīt,ka nevēlas šķirties utt. Atbildēju,ka tad satiksimies un,lai izdomā,ko grib,ko teiks man utt.. Satikāmies..neko daudz pat nepateica. Kā parasti-bla,bla,bla…nu tā, esam kopā joprojām. Aprīlī vēl bija gadījums, nedēļas garumā,kad viņš slikti izturējās,atbrauca pie viņa draugs, šis viņam palīdzēja kā vien varēja,aizmirstot par manu eksistenci.. pārmeta man,ka redzies es neļaujot draugam palīdzēt utml,bet runa vispār par kaut ko citu bija. Tā nu histērijā noraudāju nedēļu no vietas..katru dienu,vairākas stundas..MR aizkavējās pat nedēļu.. Kā ir tagad? Nezinu,bet liekas,ka slikti. Man seksu ar viņu gandrīz negribas. Kā kaut kas sākas,tā gaidu mirkli,kad ātrāk viss beigsies…nejūtu mīlestību. Seksa laikā acīs rādās aina,ka viņš dročī pie kompja.. Pēdējā laikā ir brīži,kad pat neguļam kopā, viņš pie TV atlūzt,no rīta ielien tikai pie manis..vai arī es aizeju pēc kāda strīda uz viesistabu gulēt..nakti nāk mani sauc uz gultu,man pat negribas iet,bet pieklājības pēc eju. Man laikam sāk riebties viņš. Pamazām. No manis tik ļoti liela vienaldzība staro. Un viņš to jūt. Bieži raud. Ja agrāk es bimbāju katru otro dienu,tagad viņš…. Viņš cenšas, nāk pie manis, lien klāt.. pamasē muguru,pēdas,apķer..bet man tas viss liekas tik auksti…. Tajā pašā laikā runājam par kāzām,vai gribētu, runājam par kaut kādiem plāniem uz priekšu..man liekas tas viss kā joks,kas nekad nepiepildīsies,jo viņš taču ir MELIS. Spēlēju līdz kā teātrī (bet pie sevis domādama,liekas,ka ar viņu tas viss diezvai man kopā būs,lai arī es gribētu laimīgu ģimenes dzīvi ar cilvēku,kas mani mīl,kuru mīlu es..). Vakar runājām par seksu.. sākās saruna par mūsu abu pirmajām reizēm,partneriem utt.. aizrunājāmies. Pateicu,ka man ar viņu kādas 2 reizes tikai paticis tā pa riktīgo sekss.. viņš palika nekāds..atlikušo vakaru gandrīz nerunāja.. kad sēdējām pie tv,ieliku roku biksēs, domāju pačamdīties,gribējās seksu-tādu,par kuru bijām runājuši,kāds abiem patīk.. a ko es saņemu pretī-viņš pieceļās un aiziet… ignorēšana atkal no viņa puses. Kad es pirmā uz seksu pavelkos,viņam allaž kaut kas cits jādara…kad viņš grib-man jāgrib vienmēr.. Skaidrs ir viens-diezvai manī atpakaļ atnāks jūtas,kad es viņu dievināju,pat ar visiem viņa trūkumiem……..

Vakarnakt, nevarot aizmigt, pārdomāju savu dzīvi, jo īpaši pēdējos četrus gadus, kuri man ir bijuši krāsaini, piedzīvojumiem pilni… Bet ārprāts! Liekas,esmu tik daudz kļūdu šajos gados pieļāvusi, ka, tagad atskatoties, liekas, ka divi cilvēki būtu laimīgāki. Bet diemžēl pagātni mainīt nevaram, varam tikai labot savu rīcību tagadnē, vērst visu par labu. Un nedomāt par to, kas ir aiz muguras! Kā ir ar jums, meitenes!? Noteikti mums katrai ir bijuši šī šaustošā sajūta, dažbrīd jūties bezpalīdzīga…. Bet jādzīvo tagadnei… lai laimīga taptu! 😉

Nežēlīgākā sesija dzīvē. Puse pieveikta, manis nīstā ķirurģija arī, bet tāpat šogad par Jāņiem jāaizmirst. Tādiem īstiem, ar tautiskiem brunčiem, zāļu lasīšanu, dančiem, "saulītes" ielaišanu ūdenī un saullēkta sagaidīšanu. Klausos Placebo… šodien ļāvos mazam plezīram pie jūras. Par spīti sesijai. Ai, sevi takš jālutina. Ja gribas, tad mazliet drīkst. Un vispār- es ļāvos vasaras neprātam. Kaislei. Ar vīrieti, kurš nespēj mani aizmirst. Kurš ir neatlaidīgs un uzmācīgs kā pats nelabais. Pārmetu- bet Tu taču esi uzmācīgais tips! "Zinu. Kad atceros, kā mīlējos ar Tevi, kļūstu vēl uzmācīgāks…" pievērsīšos rehab. gudrībām 🙂

Šorīt biju baznīca, jā pēc ilgiem laikem nolēmu Vasarsvētkkos palūgt Dieviņu. Baznīcā mani pārņēma interesantas pārdomas par to kas ir grēks. Vai tiešām grēks skaitās, tas, kad reti apmeklē baznīcu vai ēd piektdienās gaļu? Vai tomēr svarīgāk ir dzīvot tā, lai nedarītu pāri ne sev, ne arī citiem? Paskatoties uz tām liekulīgajām večiņām, kas itkā visai pilsētai parād- redz kādas mēs svētas un labas, katru svētdienu ejam uz baznīcu. Nekas, ka viņas vis Misi aprunā kādu jaunieti, kam nav gluži tas matu sakārtojums, lai viņām patiktu, aprunā kādu sievitie, kurai itkā esot neskaitāmi daudz mīļāko. Glavenais taču ir tas, ka viņa katru svētdienu atrādās visiem, ka ir bezgalīgi ticīgas… Vai tomēr labāk ir klusiņām katru vakaru no sirds pateikties Dievam par visu labo? Un tomēr, kas ir grēks? Vai grēks ir tas, par ko mēs automātiski atsaitamies grēksūdzē bez jebākdiem sirdsapziņas pārmetumiem? vai arī grēks ir nodarījums, kuru izdarot mūs ilgi moka sirdsapziņa?

Ir mirkļi ko mēs vēlāmies paturēt, un ir tie ko vēlāmies aizmirst. Cik tas būtu jauki ka mēs šos nepatīkamos mirkļus varētu aizvietot ar patīkamajiem un mīļajiem, bet ko darīt, ka dzīvē pienāk brīdis ka pat viss skaistākais mirklis kas palicis tāvā attmiņa ir tavs ļaunākais ienaidnieks, jo attceroties to sāp vēl vairāk ! Ja mūsu prāts būtu kā skapis, mēs varētu šo mirkli iepakot izlitotā kastē un nolikt paša skapja apakšā, vietā kur mēs saktāmies tikai tad ka esam pilnībā izmisuši. Diez vai mēs varētu šo metodi izmatot kārtojot domas. Par cik man patlabam ir daudz daudz domu prātā, esmu nolēmusi nākamo nedēļu pavadīt vienatnē ar sevi un sakārtot savas domas. Es izvirzu Hipotēzi, ka prāts ir kā skapis. Tad jau redzēs kas paliks no manis pāri.

Sveikas. Brīdinu šis būs garš teksts, kā jau redzat 😀 . Pa ilgam laikam jūtu ,ka ir ko teikt, ir ko atcerēties. Gribēju izlikt visu kas manī sakrājies. Tas viss krājas un krājas, kamēr arvien grūtāk virzīties uz augšu. Šodien esmu tāda-nekāda. Nav emociju. Tagad tikai klausos mūziku, kas atgādina visu, kas bija. Un jūtu, ka mana pagātnes bagāža ir pārāk liela. Atmiņas ir jaukas, bet… Liekas, ka pati sevi savā viedā mēģinu sāpināt, kā tāda mazohiste un sadiste vienlaikus. Tas kaitina un bieži vien uztrauc. Jo pēdējā laikā vien rodas jautājumi kā būs? būs labāk? vai kaut kas jelkad mainīsies? -Nezinu… We go on our own way…tā tas ir. bet vai tikai tas man liekas sāpīgi? Man nepatīk zaudēt kādu. Bet man nepatīk iestrēgt vienā vietā. Man daudz kas nepatīk. Bet es ienīstu atmiņas. It īpaši tās, kas man kādreiz ikdienā atgādina par to kas varēja, nevarēja būt. Un mana nākotnes plānošana, pirms kaut kas ir noticis es izdomāju 101 lietu kas varētu notikt. Nuu varbūt es tomēr pārspīlēju, bet tā tas ir… Ja vien varētu uz dienu, vai brīdi aizmirst par visām lietām un dzīvot tagadnei un nekam citam, nevienam citam. Pašlaik mūzika ko klausos mani neizraisa nekādas sajūtas. tā vienkārši skan. Jūs jau gan jau paspējāt padomāt, ka esmu problēmām apsēsta vai depresījā iegrimusi. 😀 Tā nemaz nav. Ir tieši otrādāk, jūtos pavisam gandrīz laimīga. Bet vienīgais ,kas mani attur vēl ir mana pagātnes bagāža un atmiņas. Tāpēc tas viss ir jāatlaiž vaļā. Savādāk tas viss velk uz leju. Tas ir beigu sākums. Vai tad ne? Man ir sajūta, ka kaut kas beidzas un kaut kas sākas. Un manuprāt, sākas kaut kas labāks un siltāks. Es tiešām no visas sirds ceru ,ka tā arī ir un būs. Bet man tiešām nepatīk, ka vienmēr ir kāds. Vienmēr. Vienmēr katras dzīvē ir kāds maita , kas padara mūs savādākas un beigu beigās maina visus uzskatus un mūsu uztveri. Izbrāķē. Nu fuj! Kā tā var!? Bet no otras puses skatoties, kāda cita dzīvē arī esam bijušas maitas. [es nerunāju par visām, bet nu lielākoties gan] Un gan jau es arī. Tāpēc , pēc idejas, nevajadzētu nemaz dusmoties. Bet sāpīgi paliek sāpīgi. Es tiešām ceru , ka nepalikšu uz vietas vai iešu uz leju. Es gribu iet augstāk. Un novēlu to visām Jums. Vienalga ,kas notiek apkārt,vai kas notiks- tā tam jābūt.

Sveika, mīļā Cosmo meitene. 🙂 Vasara ir sākusies un lielais karstums liek bēgt zem gultas. Iespējams šis ir pirmais vakars kad ledus manā citronūdens krūkā turās ilgāk kā pāris minūtes, tas ir labi. Pretējā gadījumā – vasaras nokaitētā zāle jau sāka kļūt pārlieku dzeltena. Bet tas par ko es velējos parunāt ir pavisam kas cits. Par elementāru piedošanu sev. Redzi, es esmu pieaudzis cilvēks, bet tikai ar vienu kāju. Dzīves apvāršņus un mācības nekad nevar zināt tik labi, lai nezinātu labāk. Un reizēm situācijas kurās mēs nonākam ir mazāk atkarīgas no mūsu spējas rīkoties, bet no spējas savaldīties. Taču, katram ir sava reize, kad negribas un reize, kad reakcija ir lēnāka par lietu patieso gaitu. Vai ir jēga nožēlot, šaustīt sevi un mocīt? Jeb labāk piedot un censties analizēt? Sēžot un raudot par savām zudušajām perspektīvām un izniekotajām minūtēm es pēkšņi aptvēru, ka esmu muļķe tāpēc vien ka sēžu. Pirmo reizi dzīvē es jutu tādu spiedienu savā skaustā. Šķita, ka tas var nospiest mani pie zemes līdz galam un un mājās beidzot būs ilgi kārotais dekoratīvais paklājs. Iespējams reizēm saņemties atzīt sev, ka nav vārdiņa "nevaru", ir tikai "negribu" ir grūākais, bet kad tas ir aiz muguras… Var sanākt šmuces un neglītumi – mēs visi esam tikai cilvēki, un nestāstiet man ka bez šmucēm var arī dzīvot. Kā tad jūsuprāt rodas harmonija? Krājas pieredze? Kā bez šmucēm un neglītumiem vispār šajā dzīvē kaut kas var tapt, augt, atīstīties? Labas pašsajūtas pamatā ir līzsvars – it visā. Tādēļ atzīsties sev, par visu – labo, slikto – nenoliedz, ka kādreiz esi kaimiņu dārzā zagusi ābolus un varbūt ne tik vien, bet arī ne pārlieku smuko, bet tomēŗ intriģējošo kaimiņdraudzenes puisi. Bailes no sevis noved apātijā – tas rada bardaku mūsu dzīvē. Pareizi, mūžīgās bailes no apkārtējo nosodījuma. Nerunā skaļi -aprunājies ar sevi. Analizē – audz, cīnies, krīti, un rāpo. Lec iekšā sevī un atzīsties cilvēcībā un celties būs vieglāk. Nebaidies iziet saulē ar celulītu uz kājām, nebaidies pasmieties par lēto lūpukrāsu kuru nopirki, nebaidies atzīties, ka par kurpēm iztērēji visu mēnešalgu. Vienkārši neiespringsti attiecībās ar sevi. Un reizēm nekrāpt ir vieglāk. Un vieglāk ir uztvert dzīvi, ja spēj sev piedod. Jo, ja nespēsi pati sevi piekaut tevi piekaus sveši un tas sāpēs, jo būs jau par vēlu apzināties cēloņus. Tas viss šim vakaram. Jauku sestdienu.

Tā kā augstais termometra stabiņš liek par sevi manīt, vakar sadomāju pasauļoties uz velosipēda. nabaga ritens pēc ziemas vēl nevienu reizi nebija ticis ārā no mājas, tāpēc nolēmu, ka sagādāšu tam īpašu prieku un aizmīšos uz laukiem pie vecvecākiem. Kas tad tur, nieka 3 km. Tā nu es sāku braukt, tikko biju tikusi uz lielās šosejas un pārslēdzu ātrumus, minis, minos un saprotu, ka ripoju arvien lēnāk, izrādās, ka manam ritenim ir nokritusi ķēde. Īpaši neuztraucos, jo nebija jau pirmā reize, aši to uzliku, pirkstus noslaucīju bikšu kabatu oderēs [tā daru jau kopš bērnu dārza, lai citi nepamana] un braucu tālāk. Izrādās, ka neesmu necik laba mehāniķe, pēc minūtes ķēde jau atkal bija nost. Un tā es tur stāvēju vismaz pusstundu, ņemdamās ap riteni. Lai nu kā, beigās kaut kādā maģiskā veidā man izdevās visu savest kārtībā un tiku apciemot vecvecākus. Šorīt no rīta bija jāmēro vēl ceļš atpakaļ. Diena tā neko – vējiņš un nav arī tik karsts kā vakar, kāpu virsū uz velosipēda priecīga, ka šodien braukšana ies daudz ātrāk, bet te tev nu bija, tikko apsēdusies uz sēdekļa, sapratu, ka man šausmīgi sāp dibens, vēl dzirdēju, kā omīte aiz muguras par mani smejas, tā nu 3km garais ceļš vakardienas 15 minūšu vietā, vilkās vismaz 45. Visbeidzot, kā punkts uz "i" – biju jau gandrīz pie mājas, kad pamanīju 2 riteņbraucējus tuvojamies, man nav pārāk laba redze, tādēļ sākumā neatpazinu, bet, kad biju tikusi viņiem garām, sapratu, ka tie bija mana bijušā džeka draugi. Un tādu nosvīdušu ar sarkaniem vaigiem viņi mani redzēja. Šausmas. Lai nu kā, vismaz esmu iesildījusi dibena muskuļus. 😀

Sen šeit nebiju neko rakstījusi,un jāatzīstās,ka nebija laika. Pa šo laiku daudzko esmu sapratusi. Ka tērēšu mazāk naudas,ka mīlēšu vairāk,ka mācīšos labāk un tā es varētu vēl turpināt,un turpināt. Bet es aizdomājos. Būtu vēl labāk,ja mūsu dzīve šādi arī būtu sakārtota- pēc saraksta. Lai tu zinātu,kas notiks,kas būs jāizdara,kā izdarīt pareizāk.. bet diemžēl šāds saraksts jāsastāda man pašai..Būtu jau viegli vadīties,pēc visa kas dzīvē jāizdara,bet diemžēl savs ikkdienas ritms tev ir jāsastāda pašai. Man citreiz nolaižās rokas,skriet,iet un darīt,un tāpat no tā nekāda labuma nav.. Es gribētu dzīvot tikai tā,lai būtu labi tikai man un maniem tuvākajiem cilvēkiem,bet citreiz uzrodas arī cilvēki,kas alkst pēc tavas palīdzības,padoma.. gribās vienreiz patteikt- lieciet mani mierā,bet nē man jābūt laipnai un pieklājīgai. Kādēļ man liekas,ka mani visu laiku kāds vada,kā tādu rotaļu lelli? Nopietni! Vai tad kādam tā nav gadījies,ka citreiz nemaz negribas darīt to darbību,bet tevi kāds it kā vada un saka,nē tev tas ir jādara. Iekšējā sirdsbalss vai kas cits? Tās es uzskatu par mistiskām lietām.Bet esmu sapratusi to ka zīlnieces neredz tavu dzīvi uz priekšu.. to redz tikai,tas pats..nezināmais.