14.11.2010. Šorīt ar buču uz pieres pamodos blakus puisim, pret ko jūtu to, ko nēsmu izjutusi ne pret vienu, nevienu ar ko jebkad esmu ielaudusies jebkādā , un jebkāda veida attiecībās vai vienas nakts pazīšanās. Tā sajūta, kad pamodies blaukus puisim, kurš ir tavs, kuram piederi tu, un ar ko tu esi kopā. Pirmoreizi dzīvē, sajutos tik īpaša. Lai arī man iekšēji sāp,sāp ka vinš vēl pieder kādai citai, bet iespējams tas mirklis kad vinš čukst tavā ausī, lai tu beidz viņu pavedināt, tas mirklis kad vinš ir laimīgs jo esat kopā, te un tagad, tas mirklis kads viņš saka ka ir tavs, tas mirklis kad skulpsta tevi.. Vakar bija izvēle, braukt uz balliti, vai palikt ar viņu, jā iespējams palaidu garām iespēju pabūt tiešām labā ballite, bet tomēr izvēlē uzvarēja mans vīrietis. Rīt jau būs nedēļa, kopš oficiāli aprit nedēļa kopš esam kopā. Šo nedēļu ir tik grūti aprakstīt , bet meiģināšu – • Salīdzinot ar mani, pagāšonedēļ kad nesarunājāmies, kad pat nesveicinājāmies, visi kā viens apgalvo kad esmu smaidīgāka, laimīgāka un starojošāka • Iespējams esmu pazaudējusi dažas vecas draudzenes, arī dažus draugus, pavadot laiku ar viņu , bet man ir vienalga, jo lai vai kā tas viss atsver laiku ko pavadu ar viņu un arī jaunos draugus, ko esmu ieguvusi esot ar viņu. • Beidzot esmu kļuvusi nopietna. • Dievinu cilvēku sejas izteiksmes brīdi, kad kādam pazīņoju ka esmu ar viņu kopā. • Sāp ka cilvēki netic, ka tas nav tikai uz dažām dienām • Kā jau teicu, pat nedēļa ar viņu ir tā vērta. • Pirmoreizi dzīvē, man telefonā ir kāda puiša bilde, viņa bilde, mūsu bilde. Uz kuru skatoties mani pārņem tik patīkams deža vu 15.11.2010. Trīsas kas iziet caur ķermeni brīdi kad vinš atraksta kad pamet tevi. Drebulis kas uzrodas no zila gaisa. Sajūta kad kaklā sāk atdzīvoties nelabums. Piedrāzt pasauli, piedrāst mīlestību, piedrāst draudzenes. SĀP tik ļoti sāp. Tu raksti datora kvaliātūrā sāpēs, raksti ātri lai nesāktu vienkārši raudāt. Ir tik slikti, tik sāpīgi, tik durstoši . Sajūta kad turies, bet zini kad aizsiesi blauks istabā, kur tevi neviens neredz tu sāksi histēriski raudāt. Raudāt lai tik ļoti dvēsele nepazustu. Nespēja neko uzrakstīt, vēlme pazust, vēlme nomirt, vēlme nebūt…

Atvainojos visām, bet šis ieraksts ir vienkārši kautkšan uz mēnesi, lai izrunātos, kad nav neviena dzīva ar ko parunāt. Vientulība. Man liekas, nē, es pat zinu, ka ļoti stiprs cilvēks, emocionāli noturīga, kāpēc tā, nezinu, bērnības dotumi. Vai es ar to lepojos, nē, bet mainīt arī nevaru, jo fiziski nespēju izturēt čīkstēšanu un ņaudēšu par lietām, kas nav nekas tiešām svarīgs. Esmu viena. Un ko es šobrīd daru? ņaudu. ņaudu viena, jo nav ne viena, kāpēc nav… nezinu, neesmu ne ledus, ne maita, ne ..ne…ne… es zinu, ko es gibu, ko man vajag un tādu nav daudz, man vajag blakus stiprāku cilvēku par mani, lai es varētu atāluties būt kaut mazliet vāja, kaut mazliet palūgt padomu un teikt, ak es nezinu, lai ko iesaka, ka varētu izraudāties kādam to redzot un man pat nevajadzētu ataisnoties un stāstīt kāpeč, pietiktu vienkārši, jo es girbu. Vienmēr esmu apbrīnojusi meienes, kurām vīrieši ir bijuši vienmēr, kā viens aiziet, tā otrs klāt. Jā, daudzi skaa, ak viņas ir vājas un bez otra balsta nevar. Bet vai tas ir tik slikti? Kas ir tik slikti patikt, ka es esmu vāja un man vajag, lai kāds mani atbalstītu? Bet.. domājot par tagad visiem sev tuvajiem cilvēkiem, nav ne viena, kuram es varētu plaūgt paraudāt uz pleca, jo vienmēr es taču esmu bijusi miss pozitivus ar nerimstošu motriņu un ieteikumi pie mazākajām grūtībām vai padoma ir – tev sanāks, viss notiek, tu taču zini, bet man tā gribas izraudāties un būt nekam… vienkārši būt vājai un iznāt, ak drīkstu pievilt un ka nav obligāti visos kalnos man jāuzkāpj, ka arī bez tā es esmu tas pats visu m”ilētais cil’veks, bet.. nav man šis sajūtas. Jau divas ne’dēļas ikdienu valdu asaras, jo gribas vienkārši gulēt un izlikties, ak manis nav.. un manis jau nav arī. Rīt ir mana dzimšanas diena. Esmu viena un rīt būšu viena un ir tik bēdīgi, jo tas nav pat atkarīgs no manis.

sveikas, sveikas jaukās dūdas:) šodien bija lietaina un vēsa diena, saņēmos, devos baudīt vienu brīvdienu un ķert mirkli uz pārādi- skatīt jaukos puišus formās, lielos ieročus un cilvēku pūļus. smagi. daudz drūmu seju. ha bet tik pat daudz smaidīgo un jauko- par to liels prieks. .- nu lūk kamēr gatavojas svētku vakariņas- aizdomājos par smagu lietu- sirdsapziņu. vecu kā pasauli, smagu nastu, vai labāko draugu!? kas lai zin, kāda tā patiesi ir, bet katram kā maza pelīte klusi sēž tur kaut kur dzīlēs. vai esmu slikts cilvēks, ka mana sirdsapziņa mazliet klusē, kad vajadzētu tai kliegt skaļāk par sirēnām!? :’-( nu nē!? kapēc !? kapēc ir tā ka ir lietas, darbības kas liek mums smaidīt un justies tiiiik labi, ka taureņi vēderā un pasaule kājām gaisā, bet patiesi sabiedrībā un pieņemtajās normās nav labas. oooo :-O pēdēja laikā nospļauties par to. par to pareizo,- kam!? tev -vai man!? 😛 kādēļ man būtu jādomā par citiem, katram būtu jābūt mazliet egoistiskam. pie velna, mani tik daudz dzīvē ir čakarējuši egoistiski cilvēki, un tie kuriem nospļauties galvenais lai labi katram pašam. nu ko vai nav mans laiks 😀 nu ko guli mierīgi mana sirdsapziņa, esi laba, tevi nesāpināšu, došu sev iespējas, dosim sev katrai iespēju. (l) paliec tur kaktiņā klusa, gana raudāts, gana paciests un gana pārmests sev 😛

Ziniet ko?! Es šodien esmu laimīga. Es atkal esmu laimīga. Aizgāju gulēt un pamodos ar smaidu uz lūpām. Man ir prieks par visu un visiem. Sen neesmu tā jutusies. Iekšā ir patīkams satraukums, kņudoņa. Vai tiešām tā ir iemīlēšanās vai tikai mana sirds spēlējas ar mani?

:-/ darba nedēļa jau labu laiku beigusies, īsa bet smaga sanāca. dienas liekas aizvien vairāk velkas, stundas lēnām mijās ar jaunām. esmu mājās nogurusi, gaidu savu vīrieti atgriežamies no darba, skatos uz pūlksteni un domāju, pēdēja laikā pārāk daudz … šausmas…. esmu pārgurusi no dzīves… no vīriešiem, mazie tarakān veidīgie vīrišķi 😀 kāpēc sievietēm piedēvēts Tas liktenis- mājsaimnieces, mīļākas, skaistas, neglītas- lietas kas iedala vai esam gana labas- kārtējam puišelim, kas pāragri izgājis pasaulē, vai gana rūdītam vecim kam sarkano piparu norīt būtu nieks. oj laikam tagad es iedalu. bāc, smadzenes kūp. 😎 ko tur daudz mīlu jau mīlu to vīriešus, tik nesaprotu kāpēc esmu vienam mīļotā sieviete, vienam mīļāka- citam draugs, nevienam tā īstā. brrr … lai gan kas zin cik vienai jāgaida tas gredzens no viena vīrieša- viens vai pieci gadi!? (e) cik viena sieviete spēj nest savā sirdī, glabājot tur savus vīriešu, savas mīlestības, aizraušanās!? mēs esam sasodīti spēcīgas būtnes, tik mēdzam smagi apmaldīties :-O nu ko lai saku vīrietim kas nav mans, bet vienlaikus ir bijis mans, kad piezvana pēc mēneša klusēšanas un saka: "sveika jaukā", bāc tā gribas kliegt man tevis pietrūkst, gribu tevi, vai skumstu pēc tevis, bet nē lūpas turas ciet, vārdi iestrēkt kaklā- nu neēsmu jau skuķis kas tagad to tā izspļaus, ha domās ka esmu ieķērusies, bet nē- vienkārši pietrukst tā tarakāna sabiedrības. oj kur nu paliku, domās esmu aizklīdusi, manas smadzenes apmaldās domās par šo auksto pausaules sabiedrību kurā esmu pēdējā laikā ieklīdusi :-/ 😀 ha nu ko, doma man ir skaidra bet lasot neko pati no sava rakstītā nesapratu, neņemat ļaunā, priecīgas jums brīvās svētku dienas, mīlat, dzīvojat, un esat gana labas pašas sev.. (l)Esmu tikai vienā eksemplārā un nav nozīmes brāķis vai šedevrs. (l)

Sveikas , Miilaas. Atkal jau ,kaa vienmeer staasts par sirdssaapiiti, Miilestiibu. No vasaras un skirsanaas ir pagaajusi tiesi triis meenesi ,esmu atpakal vecajaas atieciibas , bet sirds ne nakti nepaliek novaartaa, taa ikreiz ,kad iedomaajos saak straujaak puksteet. Iedomaajos kaapec notiek taa ka ,kaads ir jaapalaiz prom , vai tas pats aiziet un tu neespej to aizmirst, pat tad ja tev blakus ir lielisks cilveeks, kurs miil un lolo. Kurs ir pelniijis manu sirdi un miilestibu, bet veljoprojaam miilu un ceru uz to ,ko nekad sev blakus neredzeesu. Tiesi sodien bijusajam ir dzimsanas diena. Jau pulkst. 24.00 nosutiiju sms apsveikumu uz ko sekoja atbile, Paldies. Mana atbilde saprotosi ,luudzu. Pec tam tekts ar. – bija mili sanemt pirmo apsveikumu jubeleja, pec kura atkal luudzu un tuksums sirdii 🙁 Es tacu zinu un 100% saprotu ,ka siim cilvekeam nu ir gimene un es esmu tikai liekais ritenis. Velreiz un velreiz nosolos nekontakteet ar so cilveeku, bet sirds un domas nelaiz prom 🙁 Tik daudz saapju un paridarijumu bija saajas atieciibaas, kad nesaprasanaa, kaapec peec taam taa alkstu? Laikam jau ir cilveeki, kuri var buut mieriigi atieciibas un kuriem vajag spriedzi (t) Centiisimies miilas sevi vairak miilet un lolot pasas :* P.S Pace To Love (l)

Vai tas, kas ar mani šobrīd notiek, ir tas, ko es esmu vienmēr gribējusi? (t) Šķiet, ka jā, bet tās ir manas "bērna un bērnības" vēlmes. Tās ir balstītas uz pagātnes notikumiem un emocijām. Tā ir pagātne. Manas pagātnes vēlmes pavisam noteikt neiet kopā ar manām šī brīža vēlmēm. :-/ Šeit vietā šķiet ir Daughtry dziesmas "Home" vārdi – "Be careful what you wish for, ’cause you just might get it all. And then some you don’t want." Pēdējais laiks apdomāt un izdomāt, ko es patiesībā gribu no dzīves! Laiks ir pasapņot! Laiks – īstenot savus sapņus! ‘Cause I CAN!! 🙂

Ir tads teiciens ka bez viniem nevar un ar viniem ari nevar! kA tad butu ja vienigas radibas uz sis zemes butu tikai sievietes??? (l) (l)

Pulkstens rada jau precizi 2.22 un par spiti sodienas smagajai darba dienai man vel aizvien plakstinji pat biskinj nekrit ciet. Fona skanos "karuselis" Trianas Parka piedavajuma, liek tiesam saprast, ka, velns, dzive tiesam ir karuselis. Tu tikko saki, ka mili, peksnji ta ir rotala un Tu jau mili kadu citu. Bet es taja laika stavu un vienkarsi pamazam sabruku. Patiesiba ir tik interesanti sevi papetit dazadas dzives situacijas, izradas, ka nemaz neesmu tada ka domaju ka esmu. Izradas, ka neesmu tik lepna, nesasniedzama neivainojama, izradas, ka esmu tada pati ka citi- jutiga, ievainojama un milosa! Un tikai tagad es saprotu ko nozime teiciens- prats liek punktu, bet sirds komatu…. Sasodits, nekad nedomaju, ka varetu vispar ta justies- tik pazemota, bet gatava piekapties un pievert acis, un nolaist acis citu prieksa. Nepatik man ta parkapt savus principus, bet tik tiesam- sasodita sirds, ta velaizvien pec kaut ka mistiski cer,un prats jau ir izdomajis visu ka varetu un vajadzetu but, bet vai tad maz kads dod iespeju?! Traki sap. Pazaudeju sev vistuvako un svarigako, un pazaudeju, jo pati palaidu…. vajadzetu palaist vinju prom no sirds un prata , bet es vnk nevaru, nevaru atlaisties, man gribas ceret, sapnjot un ticet… Nu jau pulkstens ir bis vairak, rit atkal mani gaida traki smaga darba diena un karteja vientuliga nakts nu jau tuksaja istaba, kur pat katrs tuksakais sturitis atgadina….. Turpinu but stipra, smaidosa ar ne mazako iemeslu, kadam saprast , ka patiesiba esmu sagrauta un iznicinata! Tas ir mans sa briza lielakais talants! Pasai smiekli nak, ka tik salkani runaju, bet ko tur daudz, ari stiprie ir pelnijusi dazreiz but vaji! Saldus sapnjus, milas!

wo-hoo i did it. diploms man ir kabataa 🙂 sho pirmdien izlaidos. paskums bija looti feins.uz skatuves dabuju kaapt viena no pirmajaam, bet viss beidzaas labi- nenokritu no skatuves 😀 bija tik feini satik maasu un vinas gimeniiti. patik man taadi pasakumi. gribetos ielikt vairak bildites ar mammu un teeti, bet diemzel lauj pievienot tikai vienu 🙁

Mīlu savu vīrieti vienkārši nenormāli, taču sanāca tā, ka bija jābrauc prom darba meklējumos. esam ļoti tuvi, stāstam viens otram visu, attiecības ir atklātas, bez meliem. BET, līdz ar viņa aizbraukšanu sākās problēmas, jo vēlas mani ierobežot, esmu ieslodzīta 4 sienās un baidās mani laist tikties ar draugiem, kursa biedriem, jo redz es iešu uz ballītēm, lietošu alkoholu un krāpšot viņu. Ne reizi neesmu devusi iemeslu šādai neuzticībai un greizsirdībai. ko lai es daru ? nedrīkst izolēt cilvēku no ārpasaules. Kā lai ieviešu uzticību, ka man ne prātā nenāk viņu sāpināt? 🙁

Lai arī zinu, ka Emanuelle no manis gaida cita veida stāstu, bet tas šoreiz izpaliks… Šodien aizdomājos par vienu lietu… Vai smaržas, ko lietojam ikdienā mums ir tikai parasts aromāts vai kas vairāk…? Man šķiet, ka pēc smaržām var bieži vien ļoti daudz pateikt par cilvēku… Un tas nav tā, ka man konkrēti nepatīk kādas smaržas ar kurām cilvēks ir sasmaržojies, tad man nepatiks arī cilvēks… Vairāk es domāju par to, ka var just cilvēka noskaņojumu… Es zinu pati pēc sevis – man plauktā stāv ap 20 (ja ne pat vairāk) smaržu pudelītēm un es tās lietoju skatoties pēc noskaņojuma… Pamostos no rīta, noskalojos, un pieeju pie savām smaržām un saprotu – jā, šodien būs Nina Ricci, vai citu dienu – Versace, vēl citu dienu – Chanel… Visas smaržas ir tik dažādas savā starpā, tikpat dažādas, cik mans katras dienas noskaņojums… 😎 Un esmu ne reizi aizdomājusies – smaržām tač vēl ir doti savi nosaukumu, piemēram, Chanel "Chance" – "iespēja", un, ja padomā – jā es tās izmantoju dienās, kad priekšā ir izaicinājums 😀 , Calvin Klein "Euphoria" – dienās, kad esmu "eiforijā" 😀 , no Itālijas atvedu vēl pavisam maziņas smaržiņas ar nosaukumu – "Sexy Pink" – šīs man ir uz trakām ballītēm 😀 … Jā, tā noteikti ir ar mani… Rūgtākām dienām rūgtākas smaržas, trakākām – trakākas, un tamlīdzīgi… Bet ar smaržām vēl ir viens fenomens – jā, tieši "fenomens" ir tas vārds, kā es to nosauktu… Man smaržas ir ļoti lielā mērā saistītas ar atmiņām… Pat tagad ejot pa ielu, sajūtu garāmejošajai sievietei smaržas, kas man asociējās ar bērnu dārzu, jo tādas smaržas (senas! 🙂 ) bija auzdzinātājai dārziņā… Bet lielā mērā es vairāk atceros smaržas tieši saistot tās ar smagākiem dzīves posmiem… Diemžēl… Laiku pa laikam jūtu, kādam vīrietim tādas smaržas, kādas ir bijušas, piemēram, bijušajam vīrietim manā dzīvē… Man tajā mirklī tirpas izskrien pār ķermeni un viss ataust atmiņā, tā kā laiks, kad mēs bijām kopā, būtu atgriezies… Līdz ar smaržām man pat šķiet, ka ataust atmiņā ne tikai pats tēls manā dzīvē, bet situācijas un mirkļi… Pat elpa uz mana ķermeņa, pat pieskārieni… Un tā notika arī šodien, kad cilvēks (šoreiz ne svešs, bet gan īstais), kas diemžēl vairs nav manā dzīvē…, pagāja garām un viņam bija tās pašas smaržas, kas mūsu skaistajos kopā būšanas mirkļos… Man likās uz mirkli apstājās sirds, un gar acīm melns sametās… Viss… Viss sāpīgais bija atpakaļ… Visas atmiņas… Viss labais bij atgriezies atmiņā tā, it kā sliktā pēc tam nebūtu bijis… Hmmm… tās tādas manas sajūtu pārdomas… 🙂 Gan jau, ne man vienai smaržas ir tas, kas lielā mērā rada asociācijas par cilvēkiem mūsu dzīvē…

Labs rīts, Jā,jā esmu nomodā, kārtējo reizi cīnos ar bezmiegu, kamēr maneājis saldi guļ, īk viņš izskatās, pēc maza zeltcirtaina eņģeļa. (love) Godīgi manā dzīvē pamazām viss nokārtojas, bet dažreiz sajūta, ka manā ķermenī atrodas pavisam cits cilvēks nevis es pati. Un tad vienmēr vakarā pienāk tā deja vu sajūta, vnk gr, esmu pārāk depresīva, nevēlos žēloties, bet es gribu vairāk saulīti un nevis to,ka iestāsies ziema, nu jā, ir jau ziemas laiks, kad saule noriet 16.28… Par visu domājot, kas armani notiek? Pēdējā laikā vnk ingorēju savas draudzenes, bet ar draugiem- vīriešiem vnk brīvajā brīdī apsēžos un parunāju. Tā ir kāda došanas ziemas miegā vai, vienkārši tā ir rutōna, kuru gribas pienaglot zem galda…? Ticieit vai neticiet, bet za za zu,pozitīvisma deva vienkārši mani nesasniedz, visa joga un meditācija, es tiešām pēc visa skolas, darba mēģinu meditēt un vnk atslēgties no visa… Uznāca pūka rakstāmās minūtes mazai grēksūdzei vai precīzāk manu domu sakārtošanai. 😀

Šorīt pamodos pirms puksteņa zvana. Tas ļāva vēl nedaudz ilgāk pagulēt. Ātri saģērbos, paēdu brokastis un fonā ieslēdzu savu mīļāko mūziku. Paskatījos pa logu, ārā līst. Saģērbos, uzvilku mēteli, šalli, zābakus, paņēmu lietussargu un devos ārā. Sejā pūta ledains vējš.Tas traucēja man turēt lietussargu. Es devos pāri gājēju pārejai, un kāds neuzmanīgs autobraucējs man gandrīz uzbrauca virsū. Ielas otrā pusē kāda meitene zaļā mētelī skrēja uz tramvaja pieturu. Aiz manis raitā solī gāja zēni, kuri apsprieda kādu notikumu no skolas. Es pagāju garām maiznīcai. Ak, cik burvīgi tur smaržoja!Tomēr nenoturējos un iegāju iekšā nopirkt tikko ceptu kanēļmaizīti.Apsēdos pie galdiņa, pasūtīju vēl kafiju ar pienu un cukuru.Nolēmu,ka šorīt varu pārāk nesteigties.Es sāku caur logu vērot garāmgājējus.Visi steidzās savās gaitās,mašīnas veidoja sastrēgumus un nepacietīgākie autobraucēji taurēja.No rītiem un vakaros,šeit,manā Rīgā, valda kņada,juceklis un nemiers.Bet naktīs,ak,naktīs,šeit ir tik skaisti – klusums visapkārt,tumsa,tikai laternu gaismas un mēs,daži,kuriem patīk baudīt šādu naksnīgo Rīgu.Par to domājot,es neapzinoties pasmaidīju.Puisis,kurš stāvēja aiz letes,tā nedaudz dīvaini uz mani paskatījās,taču tad,ka es uz viņu turpināju skatītis,arī viņš sāka smaidīt. Maiznīcā ienāca vēl daži nosaluši cilvēki,kuri vēlējās savu silto ik rīta kafiju un tomr nespēja,tāpat kā es,pretoties vilinošai tikko ceptu maizīšu smaržai.Ir tik interesanti lūkoties uz tiem cilvēkiem ārā,tur,aukstumā,kuri domā katrs savas domas un kaut kur dodas,kamēr mēs,te,siltumā,nekur nesteidzamies un lēnām baudam rītu.Bet arī tā reizēm vajag,jo tikai lēnām un nesteidzoties,var par pa īstam izjust Rīgas burvību.Tai ir sava smarža,tā gandrīz vienmēr ir kustībā, un tai,kā jau īstai sievietei,visvairāk ir ko teikt tieši tadad tā klusē. Biju jau sen apēdusi savu gardo maizīti ,izdzērusi rīta kafiju, un tagad arī manbija jādodas tajā pilsētas burzmā.Ejot ārā no maiznīcas,vēl paspēju ievērot,ka puisis aiz letes man vēl uzsmaida.Es devos tālāk pa ielu ar smaidu uz lūpām.Un kas par to,ja ārā auksts un līst lietus?Ak,nē! Biju atstājusi savu lietussargu maiznīcā.Bet nekas – iegriezīšos tur arī rīt un to paņemšu.Lietus man lija uz galvas.Bet tas nekas,ka salīšu.Es izbaudīju Rīgu un visu turpmāko dienu smaids no sejas nepazudīs.Rīga,mana Rīga,es vienmēr būšu daļa no tevis!

Nezinu, vai kāda atceras, ka sūdzējos par iesprūdušo svaru. Man to ir izdevies iekustināt un nolēmu padalīties, kā. Ja kādai tas noderēs, man prieks. Daudzas meitenes te prasa, kā novājēt, dažas meklē brīnumpulverīšu receptes un ātro rezultātu diētas, bet prieks lasīt, ka citas būtu gatavas arī veselīgi to darīt, tikai nezin, kur sākt. Tā kā pašai nācās tam „burties cauri” un mācīties no savām kļūdām, varu padalīties ar to, ko atklāju. Kas gribēs, izlasīs 😉 P.S. Neesmu dietologs, arī rezultātus negarantēju, bet man palīdzēja. Un neesmu no tām, kam vienkārši nākas atteikties no baltmaizes un kolas un tievēt jau. Pat veselīgam, liesam ēdienam porcijas ir ļoti svarīgas, tāpat kā regulāras, biežas ēdienreizes. P.P.S. Tā nav diēta. Un nav domāta ātram, īslaicīgam rezultātam. Esmu mainījusi savus ēšanas paradumus un pie vecajiem atgriezties neplānoju. Tāpēc nav runa par „izturēšanu” vai „noraušanos”, tā es tagad ēdu. Vispirms nācās iemācīties, kas ir patiesi veselīgs un kas ne. Piemēram, sāku ēst jogurtiņus, likās, kur nu vēl veselīgāk! Bet kad palasa, kas tur iekšā ir, krāsvielas, aromtizētāji, E-vielas, kas paildzina realizācijas termiņu, nekas labs tur nav. Tagad ja ēdu jogurtu, tad tikai pāris karotes un dabisko 2% Grieķu jogurtu bez piedevām. Dienu sāku ar brokastīm. Tas no bērnības jau iegājies un nevaru iziet no mājas bez ēdiena un kafijas vai tējas krūzes. Brokastis ir mana lielākā ēdienreize gandrīz, kaloriju ziņā varu apēst pat 500 kcal un parasti tās ir auzu pārslas ar ābolu biezeni (āboli + kanēlis), reizēm grauzdēta tumšā pilngraudu maize ar tunci vai avokado vai Filadelfiju, citreiz vārītas olas, omlete ar tomātiem, (ja ēdu musli ar pienu, drīz jau gribas ēst, bet vēders uzpūšas, tāpēc reti to daru) un tml. lietas. Tas parasti ir ap 6:30 – 7:00 no rīta. Uz skolu eju ar kājām (3 km), tas man prasa pusstundiņu, pamostos, paklausos mūziku, sagatavojos gaidāmajai dienai, tā teikt „iesildos”. Ap 10 kaut ko uzkožu, tikai tāpēc, lai vielmaiņa darbojas un nav pārāk lielas atstarpes starp ēdienreizēm. Vakar bija ābols, šodien puķkāpostus uzgrauzu… burkāns, tomāts, tādas lietas. 12:00 man ir pusdienas, kas bieži ir no mājām paņemti, iepriekš sagatavoti cepeškrāsnī tvaicēti dārzeņi, plus lasis, vista, vai fetas siera kubiciņi, lai padarītu ēdienreizi sātīgu. Un periodā no 15:00 – 16:00 ēdu vēlreiz, tāpat; ābolu, dažas karotes jogurta, vai krūzi tomātu biezzupas utt. Vēlāk vakaros neēdu. Ne īpaši speciāli, bet neprasās uz vakaru ēst. Pie tam es agri eju gulēt, ap 21 jau un nepatīk ar pilnu vēderu likties gulēt un no rīta celties. Pa vidu lietoju šķidrumu, no rīta puses ūdeni, pēc tam tējas (kumelīšu vakaros, piparmētru pēc ēšanas, zaļo, balto), bet īpaši daudz nedzeru. 1,5 l – 2 l dienā max. Uzskatu, ka nevajag pārspīlēt. Bet kādreiz dzēru knapi glāzi ūdens dienā, tāpēc priekš manis jau tas ir progress. Katru otro dienu eju uz zālīti, pirmo stundu pavadu kombinējot kardio trenažierus, „slēpoju”, skrienu, airēju, braucu ar riteni, izmantoju steperi, mainu ilgumu un slodzi, kā kuru dienu jūtos. Tai stundā iekļaujas arī riņķa griešana ~20 min un staipīšanās. Pēc tam vēl apmēram pusstundu pavadu izmantojot pretestības trenažierus, kājām, rokām, presītei utt. Treniņu noslēdzu ar 10 – 15 min pastaigu un skrejceliņa un pēc tam pasēžu pirtī un atslābinos. Varbūt vēl dažus pieturas punktus: Ja jūtos slikti par kaut ko apēstu, sarēķinu kalorijas un secinu – nav nemaz tik traki, vai arī vienkārši tik nodedzinu nākošajā treniņā un ietaupu patērētās kalorijas izlīdzinot tās pa nākošajām 2 – 3 ēdienreizēm, ēdot attiecīgi mazāk. Kādreiz svēros katru dienu un ne izmaiņas varēju pamanīt, gan lieku stresu sev taisīju. Tagad, ja liekas, ka izmaiņas ir, uzvelku savas „mērbikses”, pārliecinos, un tad nosveros ~ 2x mēnesī. Vēl – izvairies no pārsteiguma kalorijām. Es sapratu, ka sieram, kas man ļoti garšo ir salīdzinoši ļoti daudz kaloriju, bet izsalkumu man lieliski apmierina arī tvaicēti saldēti dārzeņi, kuros ir smieklīgas 20 kcal uz 100 gramiem. Protams, joprojām ēdu sieru un nedzīvoju uz saviem 20 kcal dārzeņiem, bet viennozīmīgi paturu prātā, ka tas ir kā kārums retākām reizēm. Tagad skatoties atpakaļ es lieliski redzu, ka svaru ilgi nezaudēju, kaut gan domāju, ka ēdu ļoti maz, jo bija nepareizie produkti, nepareizās kombinācijās, nepareizos daudzumos. Par kombinācijām; dalīto uzturu neieturu it kā, bet tik un tā esmu pieradusi ēst gaļu + dārzeņus (visbiežāk), vai dārzeņus + piedevas (brūnos rīsus, griķus), (retāk) vai gaļu + piedevas (gandrīz nekad), skatos arī, lai būtu līdzsvars. Ja no rīta ēdu maizi ar avokado, tad pusdienas būs liesākas, veģetāras. Ja brokastis bijušas mazāk taukvielām un kalorijām bagātas, pusdienas būs sātīgākas. Lai ēdienkarte nekļūtu vienveidīga, tajā iekļauju arī pupiņas u.c. lietas, kuras ikdienā nav manā pirmajā izvēlē, par laimi, man garšo gandrīz visi svaigie dārzeņi, tāpēc parasti nedēļas vidū nopērku, piemēram, 2 dažādus dārzeņus, kas man „iet kopā”, sagriežu mazos gabaliņos, salieku plastmasas trauciņos un katru dienu paņemu pa daļai. Piemēram, puķkāpostus un ķiršu tomātiņus, brokoļus un kāpostus utt. Ar augļiem prātīgi, cukura un ogļhidrātu dēļ, dienā apēdu 1 vai 2; arī banānus ēdu reti. Reizēm izvēlos greipfrūtus vai ananāsus. Konservētus augļus neēdu, tajos ir daudz cukura, bet dabīgie augļu vitamīni apstrādes procesā nav saglabājušies. Saldētus augļus izmantoju, lai pagatavotu smoothies. Īpaši man garšo mellenes. Varbūt kādai izklausās strikti, bet tā nebūt nav, es ēdu ļoti normāli un jūtos enerģijas pilna. Ar saldumiem ir tā, ka nevaru atrast vidusceļu – vai nu saēdos dikti, vai labāk neēdu nemaz. Tāpēc pēdējā laikā neesmu saldumus ēdusi. Kura nevar atturēties un māk ievērot mērenību, arī saldumus vajag, normālās devās. Zefīrus, tumšo šokolādi, dažus auzu pārslu cepumus, uz priekšu 😉 Arī popkorns ir salīdzinoši nekaitīgāks, jo tam ir neliels blīvums – tāds uzpūsts kukurūzas grauds, plus, tajā ir pat saglabājies neliels daudzums šķiedrvielu. Protams, piedevas ir izšķirošas un izteikti sālīts vai sviesta popkorns piedod daudz kaloriju šķietami nelielam daudzumam gardā našķa. Arī zupas man patīk, jo tās ir viegli uztaisīt, viegli uzsildīt pēc tam un lietot nākošās dienas. Pirms sātīgākām ēdienreizēm ~ 10 min košļāju košļeni, tā ēdiens ātrāk sagremojas. (vismaz es tā esmu iedomājusies) Par produktiem, kurus neēdu. Majonēzi (negaršo), krējumu kādu ēdamkaroti reizēm pie omletes vai tml. Baltmaizi neēdu. Makaronus, baltos rīsus īpaši neprasās, bet viņi ir lēti un tāpēc reizēm uzvāru nedaudz makaronu un vāru ar Anneles garšvielām, bez sāls. Arī kartupeļus reti. Sāli un cukuru uzturā nelietoju tādā izpratnē, ka pati ar savu roku neberu nekur klāt. Tāpat pa dienu savācas. Reizēm pamēģinu lietas, kas man liekas interesantas. Invera sakni ar medu un citronu, pārlietu ar vārošu ūdeni, sanāk spēcīga, īpatnējas garšas tēja. Man personīgi, ēst veselīgāk sanāk ātrāk un lētāk. Lētāk, jo ēdu mazāk un pietiek ilgākam laikam, savas parastās porcijas tagad sanāk gandrīz divām reizēm. Un mazāk laikietilpīgi priekš manis ir skatoties televizoru sagriezt dārzeņus un no rītiem iemest tos trauciņos un paķert līdzi, nevis cept un vārīt, taisīt mērces utt. Jūtu, ka esmu dikti izplūdusi jau un ja kādai vēl kas interesēs, gan jau paprasīs. Bet gribēju vienkārši padalīties 😉 Lai jums jauka diena !

Noskatoties filmu „Ēd. Lūdzies. Mīli.” mani pāršalca negaidīts , bet ļoti noderīgs domu vilnis. Par dzīvi, tās baudu, ēdienu, sevi, citiem un vispār par attiecībām ar otru cilvēku. Es beidzot sapratu, ka nav galvenais, cik skaista tev ir frizūra, cik dārgas drēbes tev ir un cik tu sver. Īpaši mēs, sievietes, ģērbjamies kādam citam, un vispār izskatāmies un jūtamies tā , lai iepatiktos kādam citam,nevis sev. Nopērkam skaistas lietas, lai kādam puisim tas liktos skaisti, uzkrāsojamies tā, lai arī liktos kādam simpātiskāka. Bet kā tajā mirklī ir ar mani? Vai es sev tajā mirklī patīku vairāk? Mēs dzīvojam sev. Es nevaru būt laimīga, ja iekšēji es neesmu apmierināta ar sevi, savu dzīvi un visu, kas man ir. Un to laimi nevar iedot otrs cilvēks, tāpēc nav svarīgi, vai tu esi kopā ar kādu vai viena. Kā filmas citātā : „Man nav jāmīl tevi, lai saprastu, ka es mīlu sevi.”Parasti ar mīlestību standartā ir pieņemts saprast divu cilvēku attiecības, bet kur gan paliek mīlestība pret sevi? Manuprāt, šī mīlestība dzīvē ir vissvarīgākā – iemīlēt sevi. Tad arī būs līdzsvars dzīvē. Un tas nenozīmē, ja tev nav puisis, tu esi norakstāma, nevienam nepatīc un nepatiksi, tas vienkārši nozīmē, ka dzīvē tev ir dots periods sev, lai sakārtotu domas un atgūtu dzīves līdzsvaru. Tās meitenes, kurām pastāvīgi ir attiecības ar kādu, nav izbaudījušas to svētlaimi, ka vari būt ar sev vistuvāko un patiesībā visvajadzīgāko un mīļāko cilvēki, proti, pati ar sevi. Par šādu periodu jābūt pateicīgām, nevis jānoraksta sevi uz vecmeitas lomu visam mūžam. Un vispār es ļoti ilgi domāju, kāpēc filmai ir nosaukumā izmantots ēdiena motīvs. Kāpēc nevarēja izvēlēties dzeršanu, piemēram? Jo cik nav dzirdēts, ka mīlestības dēļ daudzi līdz nemaņai piedzeras. Un tad es sāku domāt dziļāk. Šī filma tomēr ir par dzīves baudām, sevis meklēšanu un mīlestību kā tādu. Ēst ir patiesībā viena no vislabākajām baudām. Un ļauties šai baudai nav viegli, it īpaši sievietēm, jo mēs atkal (protams, kāda cita dēļ) skaitam kalorijas un pārdzīvojam par katru apēsto kumosiņu. „Vai kāds puisis ir no tevis aizgājis, kad izģērbies? Aizgriezies? Nē! Jo viņš ieguvis to, ko vēlējies!” tajā mirklī, kas iemīlam sevi, kāds cits iemīl arī mūs, jo mūsu uzskati, domas un vispār mīlestība,ko sniedzam apkārtējiem un sev ir daudz specīgāka. Un baudīt dzīvi, mīlēt sevi un ēst – tas viss sniedz mums dzīves līdzsvaru. Aizliedzot sev apēst kaut ko, tajā mirklī mēs nebūt nedomājam par sevi, bet par to, kā mums vajadzētu uztver sevi. Mēs meitenes pārāk daudz aizliedzam sev, kas ne uz mirkli mūs nenoved pie dzīves un labsajūtas līdzsvara. Tādēļ mums jāatrod un jāiemīl sevi, lai varam ne tikai no otra cilvēka sagaidīt to, ka viņš mums atnesīs laimi, bet rēķināties arī ar to, ka spējam laimi dot arī citam, bet vissvarīgāk spējam būt apmierinātas un laimīgas pašas par sevi! 🙂

Es tā sēdēju un domāju par sevi, savu pagātni, nākotni. Un sapratu, ka esmu kkāda tā kā nežēlīga vai prasīga. Tātad, par puišu uzmanību neesmu sūdzējusies, bet esmu bijusi tāda izvēlīga, ja tā var teikt. 😀 Piemēram, aicina satikties tāds "populārais," sabiedrībā zināms, ievērojams un visādi citādi pievilcīgs puisis, es piekrītu satikties, viss kārtībā. Uzmanību pievērš tāds klusais, mierīgais – man rodas tāda kā žēlastība. Bet, ja ir kāds puisis no tādām kompānijām, ar tādiem draugiem, kas man tā ne visai – es "atšuju", pie tam tā nežēlīgi. Bet, ja nu viņam nav nekādi "slikti" nodomi pret mani? Man uzreiz rodas doma, ka viņš mani grib kkā tā kā "izmantot". Es pat neiedomājos, ka kko tādu varētu darīt tas populārais puisis, jo viņš taču var atļauties 😀 Nu tāda situācija man bija pirms kādiem 2 gadiem. Tgd man jau ir samērā nopietnas attiecības, bet aizdomājos.. Starp citu, vispār esmu diezgan nopietna un arī ar puišiem tā neaizrāvos, vismaz tā nopietni, ja saprotat, ko es ar to domāju. Man tika pievērsta diezgan liela uzmanība, tomēr kā jau teicu, bija kkāda sav "vērtēšanas sistēma." Stulbi, vai ne? :-/

Es tiešām vairāk nesaprotu, kas es esmu (t) es nepārtraukti domāju, ko darīt, kā justies, kā vajadzētu un kā nevajadzētu! kā lai es atrodu sevi?

Pirmo reizi iemilejos un ta pamatigi apdedzinajos.. viss jaw sakas ta patiesi jauki un milji. iepazinamies pietura. vinjsh mani pavadija uz majam un apmainijamies ar numuriem. nu gluzhi ka musdieniga romana. pec kada menesha sagajam kopa. attiecibas turpinajs tik paris nedeljas lidz uzzinaju ka vinjam ir draudzene Liepaja. nu ko kadu pusotru gadu netikamies. tad musu kopeja draudzene rikoja balliti kur bija ari vinjsh. nu sanaca ta ka tikai ra vinju vien kontaktejos.. uzzinaju ka vinjam attiecibas ar to meiteni ir izjukushas. num tad pec paris menesishiem ta pati musu draudzene rikoja sawas dz.d. balliti un taja sagajam atkal kopa. man vinjsh no sirsninjas vel nebija izkritis un njemot vera ka vinjsh ta pat ka es negribeja ar attiecibam sasteigt.es vinja lidz ausim iemilejos. ljoti lielu lomu speleja ari tas ka mums bija kopigas intereses un mes vienmer atradam par ko parunat ljoti ilgu laiku nodzivojam bez jebkadiem stridiem un kashkjiem. kad kopa bijam jaw pus gadu saka paradities stridi. itka nekas liels tadi sikumi vien bija. bet vienmer aizgaja tik talu ka vai nu pashkjiramies vai jaw sakam par to runat. un tad man vel sakas skola un protams ka man vairs nebija tik daudz laiak ka vasara piemeram… vinjsh teica ka to saprot.. bet ar katru dienu sapratu to ka ta naw vienu dienu kad wakara vinjam zvaniju vinjsh man nometa klausuli. nu labi zvaniju vinjam nakamaja diena tad vinjsh man necela. pec paris dienam tik parunajam un beidzas ar to ka atkal smagi sastridejamies. velak satikamies un visu izrunajam. itka viss bija ok. bet vareja just ka ta nav. itka vinjsh no manis attalinatos. viss beidzas ar to ka kadu dienu pastaigajos ar draudzeni un nedaudz iedzeram. tad vinjsh man zwanija. kad pateicu ko daru sanjemu uzbraucienu lai pazvanu vinjam skaidra. protams es aizsvilos njemot vera to ka es praktiski nedzeru un ar draugiem satiekos tik pat reti cik ar vinju. velak sanjemu shadu sms – ja tu labak izvelies piedzerties nevis ar mani satikties tad man tads attiecibas nav vaidzigas. protams es neiztureju un uzrakstiju ka man ar nav tadas attiecibas vaidzigas ja jaw mani gandriz par dzereju nosauc miljotais cilveks.. tagad es pat nezinu ko darit.. negribu vinju zaudet bet negribu bojat sew nervus talak. mani ir apnicis vinja delj raudat un pardzivot. bet zinu ka bez vinja bus vel grutak. un domaju ka shi bija pirma un pedeja reize kad iemilejos. lai gan nekad nesaki nekad…

Labdien visiem. Vai tas tiešām tā var būt? Info ņemta no saita http://lieliepupi.com

Mana draudzene piemēram izvēlas vīriešus pēc deguniem – tiešā nozīmē. Viņa saka , ka deguns atspoguļo vīrieša locekļa formu un izmēru (tāpēc viņas vīriešiem vienmēr ir lieli deguni). Tomēr gribu jūs nomierināt empīriskie novērojumi liecina, ka starp šiem izmēriem nevienmēr ir sakarības. Kopumā ņemot mēs tāpat kā vīrieši , esam uzsēdušās uz stereotipiem. Mēs gribam vairak vai mazāk muskuļotus , liela auguma , spēcīgus tarzānus. Nu labi , ja ne gluži tarzānus , tad vistmaz sportiskus slepenos aģentus gan. Piekritīsiet – labāk taču skatīties uz muskuļu grēdu ar proteīna saturu nekā uz lācīti ar celulītu. Kad esam atlasījušas veci kas mūs apmierina fiziski, ķeramies pie garīgajām kvalitātēm un savstarpējas saskarsmes. Mēs gribam, lai vīrietis būtu jauks. Protams — jauks pret mums, nevis pret citiem cilvēkiem, precīzāk, citām sievietēm. Mēs gribam, lai viņš būtu mīļš, kas nozīmē, lai viņš saka skaistus vārdus un nekad nepaceļ balsi, un nekad nekritizē mūs, kaut vai šļūcam halātā vai nolupušu nagu laku. Bet tajā pašā laikā viņš nedrīkst būt pārāk mīļš, jo tad atkal var sākt krist uz nerviem. Nu, principā, vīrietim ir jājūt balanss — jāsaprot, cik mīļš kurā situācijā, mēneša fāzē, nedēļā vai dienā viņš drīkst būt, citādi kašķis garantēts. Mēs esam ļoti apmierinātas ar dzīvi, ja viss notiek pēc mūsu holivudas scenārija. Programma apmēram šāda: svētdienu rītos mēs gribam brokastis gultā — lai pienes, samīļo, sabužina. Seksu gribam katru otro dienu vai arī tieši pretēji — lai takš liekas mierā ar saviem seksiem, kas mēs viņam kādas porno zvaigznes? Vēl mēs gribam, lai vīrietis mums dāvina puķes — vismaz katru otro nedēļu. BET… te vīrietim jāņem vērā daži nosacījumi — katru reizi pušķim jābūt lielākam. Ja uzdāvinās mazāku nekā iepriekšējā reizē, mēs varam sadomāties nez ko — ka viņš mūs mīl mazāk nekā iepriekšējā reizē vai arī viņam ir parādījusies mīļākā. Bet te atkal nedrīkst pārspīlēt — pušķis nedrīkst būt arī pārāk liels, jo arī tad mēs varam secināt, ka viņam ir parādījusies mīļākā un ka viņš grib izpirkt savu vainu. Vēl mēs gribam, lai vīrietis tīra māju un mazgā traukus — katrā ziņā viņam obligāti jāpiedalās, citādi mēs jūtamies kā verdzenes, kas feminisma ziedu laikos pilnīgi un galīgi nav pieļaujams. Interesanti — mēs esam feministes tikai tad, kad tas mums ir izdevīgi. Vēl vīrietim ir jābūt augstā ieņemamajā amatā, lai mēs varam izcelties uz draudzeņu fona. Pavisam ideāli, protams, ja viņam ir sava firma. Un, pasarg dies’, lai viņš neiedomājas piektdienas vai sestdienas vakaros iet ar draugiem uz krogu. Tad mēs speram zemes gaisā un sākam gatavot šķiršanās papīrus. Galu galā, labāk, lai sēž mājās un draudzējas ar teļļuku — vismaz pie vietas. Un vēl un vēl… Nākamā kategorija protams ir nauda! Vīrietis bez naudas? Kas tas tāds? Mums vajag vīrieti ar labu mašīnu, vēlams jaunu BMW . Vēl labāk – ar vairākām mašīnām , jo mums pašām taču ar kautko ir jābrauc. Nākamais kas svarīgi – lai ir kur dzīvot . Mašīnā taču nedzīvosi! Un tātad svarīgi lai vīrietim pieder dzīvoklis. Labāk protams , ja ir privātmāja… Bet vēl labāk ja ir abi un vēl vasarnīca. Vai ir kāda kura atteiktos no vīrieša ar šādu komplektāciju? Lūdzu dodiet ziņu! Jūs esat svētā! Bet nav jau tā , ka mēs vīriešus tikai izmantojam. Mēs viņus arī izklaidējam. Piemēram brīvdienās mēs viņus vedam uz dažādiem tirzniecības centriem. Vai nav perfekts tusiņš? Kleitiņas , kurpītes , somiņas un krāmi mājas interjeram. Kā an viņš dzīvou bez jaunas putekļu slotiņas, trauku paliknīšiem vai ledusskapja magnētiņiem? Tas viss protams par viņa naudu! Bet kā gan citādi? Mēs taču nevaram tērēt savējo kas paredzēta astotajam kurpju pārim. Uz šī visa vājprāta fona nevar iztikt arī bez briljantiem. OK der arī parasts zelts , ja jau kretīns tāds nevar vairāk nopelnīt. Te svarīgs fakts , ka rotaslietas japasniedz dažādos oriģinālos veidos – kristāla šampanieša glāzē pie jūras , gaisa balonā vai vel kur citur kur nu stiepjas katra fantāzijas lidojums. Protams , būtu pavisam ideāli , ja pie tā visa vīrietis lasītu mums dzeju. Tikai es tā īsti nesaprotu kā tas iet kopā ar BMW un iknedēļas šopingiem.Un Un tad es domāju , kas mēs esam? Atbilde uz šo jautajumu pie manis nonāca šajā pašā dienā. Aizbraucu uz lidostu pavadīt vienu labu draugu no Amerikas (mūsu ideālais vīrietis – ar augstu ieņemamu amatu, izskatīgs, uzmanīgs , draudzīgs) . Es viņam uzdevu jautājumu- "Kas tev visvairāk nepatika Latvijā" Un viņš man atbildēja , jāatzīst netipiski, – "Sievietes!" Šeit sievietes prot ikai rēķināt! Un tad es viņam iemācīju vienu krievu lamu vārdu – stervas! Tas ir par traku? Es teikšu – nē! Mēs prasām, pieprasām,ierobežojam, pārmetam : tu neiznesi miskasti, tu nometi drēbes,tu nenomazgāji krūzīti, tu ne tā paskatījies, tu vispār nepasktījies , es jau tev esmu vienaldzīga, manas draudzenes vīrs gan … tu jau mani nemaz nemīli… Tipiski! Nu, pamēģiniet atcerētis – kad pēdejo reizi savu vīrieti esat dricelējušas? Nebūs grūti! Varu derēt , ka tas bija šodien, vakar , nu labi, aizvakar – pilnīgi noteikti. Un tad mēs brīnāmies, ka viņi no mums bēg… Bet ko tad viņiem citu darīt? Bet ko darīt mums? Protams , mēs neesam un nebūsim ideālas , bet varbūt mēs varam mēģināt savas attiecības veidot brīvas , nepiespiestas , vieglas? Varbūt mēģināt pēc iespējas mazā braukt uz vīrieša kakla, pēc iespējas mazāk viņus grauzt un ēst un nesiet viņus saitītē? Varbūt varam? Varbūt tad mūs mīlēs vairāk un biežāk , ka mēs mīlesim nevis prasīsim un pārtaisīsim.

No dažiem liekiem darbiem tiku vaļā – bet tagadējais projekts ir dienaskārtībā. === Izraksts no bloga http://juraskurpes.wordpress.com/ pirmās lapas… " Mums ir jauna sacensība… kurpītes sacenšas ar ūdens pilēm un šļakatām. Jauna sacensība – pavisam zaigojošos ūdeņos. Esam pazīstami wet t-kreliem, bet pirmo reizi ar wet kurpītēm:) Ejam uz priekšu!"

Šodien noplūcu margrietiņu…ar visām vēl nenoplūktām lapiņām…Neskartu..Un kādēļ viņai ciest?.. Lai es uzzināt? Lai es uzzinātu to ko nemaz tā īsti negribu zināt?.. Atceros, kā maziņa būdama plūcu margrietiņas no necilā zālāja mājas pagalmā..un tad es rāvu lapiņas..Vienu pa vienai..Mīl?..Nemīl?..Mīl?..Nemīl?…Un katru reizi kā sanāca nemīl, es dusmojos un plūcu nākamo..Ak, kāda es biju muļķe!..Jo nesapratu, ka margrietiņa man mīlestību nedos…Un tagad virpinu savos pirkstos šo margrietiņu…Plūkt lapiņas?…Neplūkt?..Un ja nu sanāk, ka nemīl?…

…visvairāk sāp tieši tad, kad rīkojies pretēji savai sirdij… :-/ Kad vēlies rīkoties tā, kā sirds liek, bet ar prātu saproti, ka tā nevarēs…

Gribēju sākt ar to, cik stipri slikti man pēdējā laikā ir gajis, cik daudz strīdu un visādu citādu negatīvu emociju man ir bijis, tomēr tad apdomājos, ka nevajag citus apgrūtināt ar tādām nebūtiskām lietām. Stāstīt gribēju par saviem mīlas līkločiem un spēju piecelties pēc daudziem kritieniem. 🙂 Izšķīros no sava drauga [izšķīros visai nesmukā veidā], nezinu gan vai to vajadzētu definēt kā plusu vai mīnusu. Krāpšana bija, ja tā to var nosaukt. Bez gultas, bet emocionāla krāpšana pēc pilnas programmas. Pašlaik bijušais mani nelaiž vaļā, uzvedas labāk kā jebkad, vienmēr ir līdzās, kad man ir grūti, tomēr man tas nav nepieciešams [ok, te nedaudz sanāk melot pašai sev, jo brīžiem visa kā bija tik daudz, ka man vajadzēja atbalstu] Vārdu sakot sabrukums, bet parunāt ar jums es gribēju par to spēju atkal piecelties un iet. Kā lai savācas brīdī, kad liekas dzīve tevi ir atspārdījusi no visām pusēm? Man līdz šim tas prasīja milzīgu piepūli, jo tomēr stipri sāp, bet šodien šķiet atradu savu nelielo miera oāzi piev liriskām krievu dziesmām zem segas un muļīgu randiņa plānošanu. Esmu samērā ātri savākusies un rīt esmu atkal gatava iet cīnīties par sevi un savu laimīti. Cosmo meitene, pastāsti man kā Tu savācies smagos brīžos? [stāstus par šokolādes kalnu un asarām spilvenā paturi pie sevis] 😛

Kaut gan vakar bija pirmdiena, taa tomeer bija perfekta diena! Ar vecaakiem es daudz maz saliigu..un vinji pat ljaava man dziivot atsevishkji no vinjiem. Ar vienu nosaciijumu.. Man vienreiz nedeeljaa jaatnaak atradiities un…kaartiigi paeest.. 😀 Khm…piekritu! 😀 Tagad tikai jaatrod, kur dziivot…

sveikas daamas. izdomaju iekeepat kko,jo shodien mani draugos bija apskatijushas 3 cosmo daamas 😀 hmm.. ar ko sakt? Helloween- biju playboy zakjis. lieta taada ka lidz piektdienai nezinaju vai tikshu 😀 tad nu sesdienas ritaa manejais brauca uz veikalu pirkt man ausis. mans Mr ar ipashi neparcentaas- uzvilka vecu uzvalku,saulenes, iespiletu t-kreklu,nenoskujaas un bija dzeks no Miami vice 😀 bet neskatoties uz to ka nepiestradaajam pie kostimiem ,laiks pavadits bija tikunta superigi. tad no rita lidz ballites sakumam ”tusejamies” pa majam nedarot neko. edam visadus drankjus,dzeram alinju un skatijamies tv. patik man tada sestdienas dienas. ap 5ciem uzliku loti specigu make-up (halloweena var atlauties) un seshos un jau bijam ballitee. Un tagad par musu gadinju. musu gada jubileja maneejais straadaaja,un es visu dienu nebiju maajaas. tad nu es savaa galva jau biju izdomajusi,ka nau nekaada lielaa breeka ja mes neko nedarisim.davaninju jau vinjam biju sagatavojusi, to domaju vinam tikunta iedot,iepriecinat. kad vinsh mani pilseta savaaca protams pateica ”happy anniversary” un braucam uz maajaam. ienakot dzivokli bija man parstegums. 12 baltas garaas rozes, 1na katram meenesim ko esam pavadijushi kopaa. baltas jo ta ir mana milakaa kraasa. bija sagatavojis manu milako edienu mums vakarinjaas,saldo. uzlika man manu ziepeni -kaa solijumu ka vinsh vairs nepukstees ka es to murgu skatos 😀 un pavadijam pavisam mierigu,jaku vakaru viens otra apskavienos.

Kurām piestāvētu šādas kurpītes 🙂 —— * Amber… 🙂 —- * Žaklīna Cinovska 🙂 —- * Iveta Feldmane 🙂 —- * Daina Jāņkalne 🙂 —- * Ilze Jaunalksne 🙂 —- * Elita Marga 🙂 —- * Jenny May 🙂 —- * Liene Šomase 🙂 —- * Lilita Zatlere 🙂 —- * Agnese Zeltiņa

Tik daudz kas noticis pēc mana pēdējā Bloga. Esmu vismaz prātā beigusi domāt par viņu, un pati pieķeru pie domas, ka tagad domāju par kādu pilnīgi citu, un jūtos laimīga par to. Vakar satiku savu bijušo labāko draudzeni, kas zināt ko izdarija ja atceraties mani pēdējo blogu, un zināt, sajutos ļoti pacilāti kad esmu izslēgusi viņu no savas dzīves, viņus abus no savas dzīves. Kaut arī jutu pilnīgu dvēseles sabrukumu brīdi kad viņa stāstija kā viņiem iet, es spēju saņemties, spēju jo zināju ka jāspēj. Nenoliegšu ka manā dzīvē pēc tā visa bija peroids, kad mana dvēsele vienkārši meklēja plāksteri, un tagad esmu pateicīga tiem cilvēkiem kas kluva par šo plāksteri, un piedodiet ja sāpināju jūs. Jūtos labi, ka esot otrā, jeb mīļākā divu cilvēku attiecībās, es spēju pārkāpt sev un savai pieķeršanās sajūtam viņam , un atklāju visu viņa draudzenei, lai vēl kādai nesāp, tādā veidā iemantojot dziļu naidu no viņa puses, man. Laiku pēc tā visa, sāku piedalīties visur kur varēju, un iesaistīties visur kā varēju, tādējādi iespējams slēdzot smadzeņu daļu kas domāja par viņu. Bet nenoliegšu kad ir sāpīgi kad vinš vēl atrodas manā tuvumā, vai kāds piemin viņa vārdu. Manu dvēseli ir pārņemis cits, pat citi bet tas jau ir cits stāsts. Paldies visām kas bija ar mani (l)

*Šodien mazs zēns, kurš man sēdēja blakus lidmašīnā nebeidza skatīties pa logu. Es viņam prasīju, ko viņš tur meklē un uz to viņš atbildēja: ”Es meklēju savu mammīti, bet nevaru ieraudzīt. Es domāju, ka te ir debesis, vai ne?” *Šodien Atlantas lidostā, savā armijas uniformā dodoties uz lidmašīnu maza meitenīte pieskrēja pie manis, sagrāba roku vaicājot vai es drīz atgriezīšos no ārzemēm. Pateicu, ka būšu atpakaļ pēc 6 nedēļām. Viņa pasmaidīja un teica: ”Vai tu, lūdzu, nevari manam tētim pateikt, ka mīlu viņu. Mamma teica, ka viņš no turienes nekad neatgriezīsies.” *Es biju darbā un man vajadzēja uzkliegt bērnam, kurš lēkāja uz skatloga dīvāna. Es pacēlu balsi, bet viņa vēl joprojām turpināja. Es kliedzu vēl skaļāk un viņa nelikās nezinis. Tad pie manis atnāca viņas mazliet vecākā māsa un teica :”Piedodiet, viņa ir kurla, es tūlīt aiziešu viņai pakaļ..” *Šodien mans tētis man teica: ”Vienkārši dari to, pamēģini! Tev nav jābūt profesionālim, lai izveidotu veiksmīgu produktu. Amatieri sāka Google un Apple. Profesionāļi uzbūvēja Titāniku.” *Šodien kopā ar draudzeni biju sabiedriskajā tualetē. Es sūdzējos par to, cik mani mati izskatās nekārtīgi un nesmuki. Maza meitenīte, kura man blakus bija mazgājusi rokas teica: ”Varētu būt vēl sliktāk.” un pacēla savu parūku." Tev vispār tādu varētu nebūt.” *Šodien ap pusdienlaiku iegāju kafejnīcā un jautāju: ”Vai es lūdzu varētu dabūt vienu Latte?” Puisis aiz letes pasmaidīja un to pasniedza. Kad es vilku ārā naudu, viņš teica: ”Šis dzēriens uz mana rēķina. Jūs esat pirmā persona, kas šodien pateica ”lūdzu” *No rīta sastrīdējos ar omi (dzīvojām vienā mājā). Pēcpusdienā ap 15:00 viņa nomira un pēdējais, ko viņai teicu, bija: "Tu esi veca un stulba, tavs laiks jau sen tā kā pienācis". Es nezināju, ka viņa ir ļoti slima. Es sāku raudāt, jo tā vietā, lai sakliegtu uz viņu, es varēju pateikt, ka mīlu viņu, bet es nezināju…" *Šodien tikko kā mans mazais 5 gadus vecais brālis ienāca istabā, es sabļāvu uz viņa, pat nepaskatoties uz viņa pusi. Kad viņš negāja prom, es pagriezos, lai bļautu vēlreiz, un ieraudzīju viņa rokās bļodiņu ar ķiršiem. Viņš bēdīgi teica: ”Piedod, es tikai gribēju padalīties ar tevi.”

Vai esmu laimīga???Ko lai dara? Kāds ir pareizais risinājums??? Grūti atbildēt. It kā man viss būtu – dzīvesbiedrs, kurš domā, ka esmu viņam visa pasaule. Taču problēma – es vairs nejūtos pie viņa labi. Mani pārņem neizskaidrojams riebums pret viņa sviedru smaku, pret to kā viņš gremo pārtiku, vārda „gremo” skaļākajā nozīmē. Nejūtos kā pilnvērtīga sieviete. Seksu vairs negribas. Draudzeņu man vairs nav. Pie visa esmu vainīga tikai un vienīgi es. Viņš: „Ko tad es tādu daru? Neko! Tu jau..” Tā 3 gadus jau mokos. Pamest viņu žēl. Viņš ar asarām acīs lūdzās, lai nepametu..Pašai bail, ka palikšu viena. Brīžiem pat šķiet, ka vienai būt pat arī būtu tas labākais variants, šķiet, ka nespēju sadzīvot ar nevienu. Vai arī viņš man nav īstais??

Mainiit dziives ritmu, un dariit lietas ko tieshaam vienmeer esi veelejies… sadzirdeet sevi un tam arii pieveersties.. kaa izraadaas mana apzinja ir aizmigusi.. un muuzika tai tikai paliidz… un lai cik diivaini neliekas.. man bail atteikties no taas… ja nu es sajuutos pavisam beediigi? nu gluzzi kaa narkomaans.. tikai citaadaaka.. .. bet kas neriskee tas nevinee.. gribu meegjinaat.. vismaz centiishos .. un ceru ka kkas arii sanaaks 🙂 Vienu soli jau esmu speerusi, ceru ka arii naakamie lai cik bailiigi man neliktos ies no rokas..:)

Biju domajusi ka briwlaiku pawadiishu kkaa…nuu…forshi..newis wienaas asaraas.. ar puisi izshkjiiros, no maajaam naacaas aiziet.. 🙁 Pasakiet kads ka wiss buus labi! :-/

Peedeejaas dienas mani nepamet doma – kaa taa var buut, ka vienaa briidii ir cilveeks, bet jau naakamaajaa mirklii vinjs ir paarveerties par atminjaam. Palikusi nepabeigti darbi, nepateikti vaardi, neizdziivots prieks un tagadne ir pilna ar seeraam, neizpratni kaa dziivot taalaak, un apjukumu. Lai arii tiek teikts daudz labu vaardu, cilveeki apkaart ir iejuutiigi un sirsniigi, tas tomeer nedod mierinaajumu, tas tikai atgaadina par tuksuma sajuutu sirdii. Biezi naak praataa doma, kaadeelj kaadam, kas savu dziivi nenoveertee, tiek sniegta sii daavana to izdziivot, bet kaadam kas ir miileets un kas miil so dziivi, sii daavana peeksni tiek atnjemta?