😛 pAskaidrojiet kā var ielikt bildi profilaaa savaa … lai radiitu mani (s)

Driz jau bus apmeram 2 menesi kops mes satiekamies un jasaka godigi, lidz sim mani isti nav interesejis nekas par Viriesa privato dzivi. Ne gimenes, ne biznesa, pricipa tas kas man jazina, to man vins pats pastasta un par to informacijas minimalo kvantumu esmu vairak neka prieciga. Ka saka – mazak zini, labak guli. Sodien, ka jau bija planots devamies uz kadu baru, kas atrodas viena no pilsetas augstakajam ekam. Skats bija elpu aizraujoss, es teiktu pat labaks ka piedavatie kokteili par tikpat augstam cenam, cik augstu atradamies mes. Jau saku pierast pie ta, ka vins mani vienmer ved uz diezgan privatam vietam, kur parastam garamgajejam ieeja butu liegta, tacu tapat ka man, soreiz ari vinam si bara apmeklejums bija pirmais. Pirmo reizi dzirdeju vinu nosaucam savu uzvardu pie recepcijas,kas izskatijas vairak ka viesnica. Pierakstot visus musu datus, tikam aizvesti lidz liftam, kur sekoja brauciens lidz 32. stavam. Lifta pajokoju, ka nu es beidzot zinu, kads ir vina uzvards uz ko vins atbildeja, ka uzticas man pietiekosi, lai es sadu informaciju zinatu. Te nu sakas fantazijas.. vai vins tiesam ir tik loti piesardzigs, vai ari tomer vinam vairak patik noslepumainibas spele? Bet nu labi, ne par to ir stasts sodien. Man ir neliela teorija, kurai meginasu rast atrisinajumu jau tuvakaja laika, jo zinkariba mani nomac neaprakstami. Virietis ir precejies 2 gadus. Cik atceros no retajam reizem, kad vins ir ieminejies par "gimeni", berns ir apmeram taja pasa vecuma amplituda. Tatad te nu rodas jautajumi – vai vins apprecejas, jo sieviete palika stavokli? Vai apprecejas, jo mil/mileja vinu vai sabiedribas spiediena del? Ka neka vecums bija tads, ka butu jau japrecas, javeido gimene. Es domaju, ka es noteikti meginasu neitrala veida so informaciju no vina izspiest,man ir loti interesanti! Dazreiz mani biede fakts, ka man si afera pati par sevi liekas daudz interesantaka neka vins. Kas mani aizrauj vairak ir izzinat viriesu nevis Viriesa pasa dabu. Vins man sak vairak un vairak atklaties par savu dzivi, kas mani, godigi sakot, isti neuztrauc, jo es negribu taja visa piedalities emocionala limeni, bet ja vinam nepieciesams mans atbalsts es esmu turpat blakus. Ka neka, vins mani palutina ar 10 minutem katru ritu, lai ieskrietu un atnestu man karsto sokoladi un maiziti no starbucks pirms dosanas uz ofisu, un tas ir mazakais ko vins dara mana laba. Vai nav jauks? Es zinu, ka ir. Par to ari es varu but jauka un atbalstit vinu tajos jautajumos, kuros vins atbalstu "gimene"/pie sievas meklet nevelas. Tikai vel viens jautajums…vai man priecaties vai tomer bedaties, ka lai tur vai kas, pie velna, ja vins ir lielisks, bet nu nevaru es sevi nekadas jutas saklausit. Pat ne mazakas! Vai tiesam esmu 21. gadsimta sieviete – bezsirde? Ehh…

sveikas daamas. ilgi,ilgi neesu juus apciemojusi,ieraxtijusi savaa blogaa. bet te nu es esmu. mans virietis skataas arsenal speli kopa ar braali, un man ir laiks pasedet netaa. isteniba shodien esu nedaudz apslimusi. bet tikunta no riita laicigi uzmodos,beidzot kartigi savacu maaju un uztaisiju Chorizo & Chickpea zupu. tagad gan sezu ietinusies segaas ar strepsils,paracetamol un teeju blakus. ziemassvetku brivdienas man pagaja feini. nesakshu visu stastit,jo kas man liktos interesanti,juus visticamak garlaikotu. isuma- ziemassvetkus pavadiju ar sava viriesha gimeni. liela lauku maaja kamins,karstvins un 4dienas ar pilnigi nekaa nedarshanu. jo tante, vina braalis un teetis jau par visu bija parupejushies. mums atlika tikai izbaudit. bija nedaudz jo nepavadiju ziemassvetkus ar savu gimeni,ko parasti daru, bet nu dariju visu ko varu- apciemoju vecakus 23.decembriii(sava 21.dzimshanas dienaa) un pavadijam vakaru kopaa. paedam latviskas ziemassvetku vakarinjas,apmainijamies davanam,un jau 24. decembri no pasa rita devamies celjaa uz rassa teeta maju. jaunais gads? taa kaa man bija loti citigi jastrada,nebija laika vai veleshanaas domat par kleitas iegadi. isteniba- lidz pedejai dienai par to pavsam aizmirsu. vecgada vakara dienaa acerejos ,ka man isti nav ko vilkt, bet neko darit- bija jastrada lidz pieciem tapec samierinajos ar to ka vnk vilkshu kko no taa kas jau skapii ir. kad mans Mr piebrauca pie manas darba vietas lai mani savaktu,iekapjot mashina es uzduuros,mazam lina sainitim kuraa ieksha atradu peleku kleitinju. taa nu mans virietis bija aizgajis uz veikalu un iegadajies kleitu prieksh manis. ko vairak piebilst? pec ta varat secinat ka vecgada vakars bija izdevies. attiecibas ar manu Mr? veljoprojam- sudzeties nevaru. esmu laimiga. isteniba tur tiesam nav ko piebilst- vinsh man liek smaidit… ceru ka jums jaukaas daamas bija izdevushas ziemassvetku brivdienas un nu jau esat ierastajaa darba rutinaa. laimigu jums 2011

Sveikas. Priecīgu, priecīgu jauno gadu (vēlējums ar nokavēšanos) 😎 Tik daudz darba bija sakrājies, tik daudz svētku iekritis dažās dienās, tik daudz daudz domu manā mazājā galviņā virpuļo! Vienozīmīgi šim gadam būs krietna nozīme manā dzīvē, jūtu to ar katru savu šūnu. Esmu nonākusi pie secinājuma ka man ir jāspēj sajust, zināt- apzināties ka varu un gribu- lai man izdodas. Pārsteigumiem pilns bija gads ko glabāšu savā atmiņu kambarītī. Bet nu soļoju pa labi zināmu taku tikai + zinu kas es esmu 😎 Beidzot esmu es, izsijājušies draugi, izvēlēs ir izdarītas, punkts. Hopā tur pie tiem sirds straujajiem pukstiem kuriem gribās dzīvot. Mēs nedzīvojam pasakā bet vienmēr ir cilvēks kas liek mums tā justies! Un beidzot es to spēju, spēju just pasakas, kur raganas un prinši. Un zinu ka esmu realitātē, neko nezaudējot no sevis. Mēs- jaukās, esam spējīgas savā apziņa sapņot, un turēties pie zemes vienlaikus. Spējam mīlēt un ienīst saprātīgi- neprātīgi. Tikai mums ir spēks turpināt dzīvību, un tikai mūsu dvēseles dzīles ir lielākais pasaules brīnums kuru neviens nekad neatklās un neizpētīs. Un mīlestība, mēs vienīgās spējam mīlēt klusi, apslēpti, skaļi un neprātīgi. Un tikai VIŅI, alkst pēc mums, lai justu kaut kripatiņas spēka kas mīt mūsos. Mums katram ir sava laika mašīna. Atpakaļ mūs ved atmiņas, bet uz priekšu – sapņi. (l)

Tas iesakas pavisam nejausi, neapzinati. Mes iepazinas viena kluba, kas izradijas ir viens no vina ipasumiem, ko gan iesakuma es nezinaju. Pec skata- vienkarss simpatisks virietis, ap 30, laipns un labs sarunu biedrs, tacu pectam, kad pec paris dzerieniem attapamies vienkarsai publikai nepieejamas telpas pilniga cita atmosfera, sapratu, ka vins ir kas vairak ka tikai "pastavigais apmekletajs", ka vins ar sevi iesakuma iepazistinaja. Vards pec varda, vina glaze pec glazes un nakts beidzas mana dzivokli ar kaisligiem skupstiem, divainam sarunam par visu uz pasaules un vel vienu pudeli pakertu no ta pasa kluba. Japiebilst, ka sekss mums nebija, vina iniciativa. 8 no rita dodoties uz taksi, vins paludza manu numuru, sakot vien, ka iespejams piezvanis kadu dienu. Nakama diena sanemu iszinu, ka vins kaut ka nespej beigt par mani domat un labprat ar mani aiziet paest vakarinas. Paris dienas velak te nu mes esam, vina milakaja francu restorana. Skita, ka tualete ir shikaka neka mans mazais dzivoklitis, nemaz nerunajot par lielisko vina izveli un skaisto interjeru. Skita, ka ir grutak sarunaties nekaa iepazisanas nakti, jo esmu pilnigi skaidra prata, tadel turpinu pasutit "ja jau tu uzstaj, vel vienu vina glazi", kas pec apmeram 3. beidzot sak izskatities pec tiksanas. Ari domas par to, ka vins ir diezgan zinama persona savas aprindas un naudigs cilveks liek saubities vai esmu gana interesanta personiba, lai noturetu vina uzmanibu. Izradijas, ka laikam esmu gan. Viena tiksanas, otra. Aizvien ekstravagantakas vietas. Privati klubi, ekskluzivi restorani, koncerti, apmaksati frizieri un citi pakalpojumi, nauda saviem teriniem. Saku nedaudz pierast pie shikas dzives. Davanas birst ka no debesim – rotaslietas, telefons, portativais, apgerbs, naktis viesnica man vienai pasai, lai atpustos, principa mans vards vina likums. Skan ka pasaka? Nevaru sudzeties, bet tam visam ir liels pamats apaksa, kur pasaka beidzas.. Vins ir precejies virietis, ir berns, kas cik es noprotu vinam viss naca sabiedribas spiests. Nacis no labas gimenes, gozejas sabiedriba, kura imidzs ir loti liela dala veiksmes it visa ko tu dari. Mes neesam par to konkreti runajusi, bet no ta, cik esmu vinu iepazinusi esmu sapratusi, ka tas nebija milestibas varda, bet drizak pienakuma. "Man taka butu laiks.." variants. Varbut pirms gadiem diviem es butu pilnigi pret ko tadu, bet mana situacija ir iespejams nedaudz citadaka, par ko nedaudz velak. Pagaidam par vinu pasu. Gara auguma, blonds, gaisas acis, loti simpatiska kaulu struktura, vienmer uzvalka, loti zolids it visa ko dara un saka, nedaudz pec 30. Nedzer jau vairak ka 7 gadus, dzivo dubultu dzivi pielauju ne pirmo reizi vien, jo dara to parak profesionali. Kontakti jebkura joma, tadel zin kur iet, ko darit, ko est, patik gan jaunatklasmes, gan zinamas vertibas, diezgan piekasigs un kritisks. Un tagad nedaudz par mani. Dzivoju viena no pasaules lielakajam pilsetam, kas paver plasas iespejas darit lietas par ko citi cilveki visdrizak nekad neuzzinas, jo nevienam ipasi nemaz neinterese kur un ar ko tu nodarbojies, visi ir parak aiznemti ar savam lietam, par ko es esmu sava zina pateiciga. Es esmu 20 ar kaut ko gadus veca, videja auguma, kaut kur starp 36/38 izmeru, labas krutis, dibens, nekad neesmu sudzejusies par komplimentu trukumu, bet ka jau sievietes…nekas un nekad nav gana labs, lai butu ideals. Ikdiena es stradaju darbu ka darbu, sanemu diezgan labu algu, visam, kas nepieciesams pietiek, brivdienas var aizbraukt ik pa paris menesiem, iepirksanas ari nav ekskluziva izklaide, bet tomer.. Man ir savi draugi, ir dazi "normali" puisi ar ko es satiekos ik pa laikam, kad netiekos ar Virieti, vai kad ir garlaicigi un gribas ar kadu aiziet kur uz kokteili vai pusdienam. Ir savi hobiji, principa normala dzive. Taka ta visu kopuma nemot, es esmu pilnigi normala jauna sieviete, kas dzivo pilnigi normalu dzivi, atskaitot to, ka sava zina esmu prostituta. Es nenemu naudu par seksu. Nu, vismaz ne tiesa nozime. Bet Virietim es esmu ka deserts, kad vins ir noguris no sievas, no darba, kad vins grib justies brivs no spiediena darba, majas un es vinam esmu ideala draudzene, kura vienmer ir laimiga un prieciga par visu, kura nekad nav greizsirdiga, kura nekad neko neparmet, vienmer izskatas lieliski un ir lieliska seksa. Tas ir sava zina ka darbs, ka lomu spele, mes neesam kopa visparigi, bet tad, kad esam, es vinam esmu vislabaka, milaka un skaistaka visa pasaule. Un ne es, ne vins nepretende uz neko vairak. Nu..vismaz es noteikti ne. Ja, man vins loti patik ka cilveks, ka virietis, sekss ir lielisks, es tieku lutinata un ucinata ta, ka citu virieti nevejag, kas principa ir musu "attiecibu" vienigais noteikums. Es sanemu jebko ko es velos, bet es esmu tikai vina un neviens cits virietis mana dzive nedrikst but. Vins, protams, saprot, ka aizliegt man neko nevar un loti labi to apzinas, bet tai pasa laika vins ari saprot kadu karti liek uz speles. Mes nerunajam par rotaslietam no bizuterijas veikaliem, bet par gaiszilam tiffany&co kastitem ar miligam melnam lentitem apkart, par 5 zvaigznu viesnicam ar televizoriem pat dusas kabine, par koncertiem vip zonas, par dargakajiem sampaniesiem pie vienkarsam pusdienam. Un kas ir pats labakais vai varbut sliktakais visa saja stasta? Man nav nekadu iebildumu pret sadu dzivesveidu. Manuprat, to var nosaukt par moderno prostituciju, es nenemu naudu par seksu, bet par fiktivam attiecibam, kas balstitas uz pavisam nedaudziem, vienkarsiem, bet specigiem noteikumiem. Labi vai slikti, to laiks radis. Nesen atgriezos no vakarinam, ceturdien tiekamies jau atkal. Pec plana ir vakarinas restorana nu ne gluzi debesskrapi, bet 33. stava ar, ka vins saka, fantastisku skatu uz visu pilsetu, un pec ta busot kads parsteigums. Noskaloju seju, uzvilku majas drebes un te nu esmu ES. Tada es, kadu vins nez vai kadreiz redzes. Jauku vakaru, damas.

Noskaņojums: Mazliet miegains un nostaļģisks Klausos: Sum41 un dažas citas dziesmiņas, kas uzdzen sentimentu Mīlu: Vasaru (!!!) Dienas gaišākā doma: Ja esi uzbūvējis gaisa pilis, tas nenozīmē, ka tavs darbs ir bijis veltīgs: tieši šādi ir jāizskatās īstām pilīm. Atlicis tikai tām ielikt pamatus./Toro/ ______________________________________________________________________ Laimīgu, laimīgu… Kaut vai ar nokavēšanos… (s) Gadiņš jau atkal aiz muguras… Šonedēļ atskats uz aizvadītā gada notikumiem ir ļoti aktuāla tēma blogos. 🙂 Es ar’ nebūšu izņēmums. But I’ll do it my way! 😎 Man visas skaistās pagājšgada atmiņas saistās ar vasaru (diezgan tipiski, es zinu). Tieši šovasar es iemīlējos lietū. (l) Tajā sīkajā, siltajā vasaras lietutiņā… Nu, tajā… Vēl apvienojamā ar daudz, daudz zvaigznēm… nakti… pareizo cilvēku! Ir vērts mirt (vai dzīvot) tādu nakšu dēļ! (l) Dejot lietū, "izkust" viņa rokās… /aptur uznākušo sentimentu… meitēn, jau pārāk aizrāvies!/ Vērtīga atziņa, ko šogad guvu bija, ka pagātne jāatstāj pagātnē. Cilvēkiem, kuri bija pagātnē, nav vietas tavā nākotnē! Ja kādreiz bija jauki brīži, nelīdzēs nekādi līdzekļi, lai šos mirkļus atgūtu. NEKAD vairs nebūs, kā bija! :-/ Kopumā esmu kļuvusi ciniskāka, neiejūtīgāka, gudrāka 🙂 ,rerālistiskāka un labāka (?). Nobeigumā; diskusiju klubiņš: Kāpēc vīrieši vairāk tic citiem vīriešiem, nekā sievietēm? :-/

"I hate the way you talk to me, and the way you cut your hair. I hate the way you drive my car. I hate it when you stare. I hate your big dumb combat boots, and the way you read my mind. I hate you so much it makes me sick; it even makes me rhyme. I hate it, I hate the way you’re always right. I hate it when you lie. I hate it when you make me laugh, even worse when you make me cry. I hate it when you’re not around, and the fact that you didn’t call. But mostly I hate the way I don’t hate you. Not even close, not even a little bit, not even at all." Viens no maniem visu laiku mīļākajiem filmu citātiem.

Kkā baigi skaisti skan… parasti man ķēdes vēstules besij, bet šī liek cerēt, ka vienmēr var būt labāk nekā ir… pat ne var būt… būs…. Sveiki, kā klājas? Klausies, te divi interesējas par Tevi.Es viņiem iedevu Tavu adresi un telefona numuru, tikai Tu mani nebar un nedusmojies lieki. Rīt viņi pie Tevis atnāks, bet šodien noteikti pazvanīs. Ja kas, viņus sauc – PRIEKS un LAIME. Ļauj, lai viņi dzīvo Tavā mājā. Laimīgu jauno 2011. gadu!

Tāds kluss, mierīgs rīts… Temperatūra nodzīta, kakls pat nedaudz patīkami smeldz (ingvera tēja gan to drīz labos), iespēja izrauties no darāmo darbu kaudzes, kaut uz 2 stundām un koncentrēties uz lietām, kas šai gadā paveiktas un izdevušās; bez spiediena un stresa pasapņot un plānot Jaunā gada vēlmes un pienākumus. Tik daudz, kas ikdienā gāžas uz galvas un reti, kas nāk viegli – vismaz par lietām, kas ir cīniņa vērtas visbiežāk ir jāplēšas ar zobiem un nagiem. Vai tā ir skola, karjera, attiecības vai ārējais izskats – kad vēlies būt labākais, tas paņem laiku un spēkus un reizēm Tu attopies – esmu piekususi. Dienasgrāmatu rakstu jau no 12 gadu vecuma. Un ziniet, tiešām palīdz. Kad reizēm uznāk besis var gan izlikt savas emocijas veselīgā ceļā, gan "pagriezt laiku atpakaļ" un iedvesmoties no pagātnes (ja varēju tad, tad varu arī tagad), vai tieši otrādi – sasparoties un nolemt – jā, tur vairs negribu atgriezties. Pagājušajā gadā gājis visādi. Joprojām taustos, meklēdama pamatu zem kājām, jo vēl esmu jauna un nepieredzējusi. Mācos daudz par citiem cilvēkiem, bet visvairāk atklāju pati par sevi. Tieši tāpēc vairumā gadījumu viss ar mani šogad notiek pirmo reizi – daudz nebijušu pieredžu (ne vienmēr tās labākās, bet – savā ziņā visnozīmīgākās). Ko šorīt sev apsolu ir – tvert dzīvi nedaudz vieglāk, laimīgiem cilvēkiem piemīt aura, kas apņem arī pārējos, jeb, kā teicis Ralfs Valdo Emersons, "laime ir kā smaržas, ko nevari izlaistīt uz citiem, neuzšļakstot pāris piles uz sevis paša". Raizes jau nekur nepazudīs, bet mūsu attieksme pret tām noteiks, cik tās ir pārvaramas. To pašu novēlu arī Jums, mīļās cosmo meitenes, novērtējiet visu, kas Jums ir, ja kas neizdodas ar pirmo reizi – mēģiniet vēl ! Ja neizdodas arī pēc labākajiem pūliņiem – varbūt nebija lemts. Viss notiek uz labu, lai cik muļķīgi tas neizklausītos 😉 Jaukas brīvdienas Jums, Laimīgu Jauno Gadu un tiksimies 2011. ! (l)

Es šodien biju pie..pie piegulētājā, jā, tā es viņu šodien saukšu. Bet nav svarīgi,kā es viņu saucu, tas tā pat ir tikai mirkļa iespaidā. Guļot gultā un skatoties,kā viņš šņaukājās un klepo, tad nodomāju, cik tie vīrieši ir vārgi,patiesībā. Tad palaidu skatienu pāri istabai, viss samētāts, viena zeķe tur-otra tur, šorti uz krēsla, maika uz zemes. Pats nokritis gultā-guļ. No rīta pie gultas nomesta pudele ar spriti, mati izpūruši, bet tā viņš tur stāv un tad man ir pilnīgi vienalga, kur ir viņa zeķes,maika un kādi viņam mati, jo viņš tak tur ir un stāv, gaida,kad atvēršu acis un teikšu labrīt. (l) Bet patiesībā, es nesaprotu,kas viņos ir tik īpašs, nu nesaprotu. Mēs stundām pavadām pie veikalu plauktiem,lai nopirktu iespējams labāko šampūnu, vai nagulaku,kas nedrūp un dušas želeju,kas smaršo bruvīgi. Viņi tai pašā laikā ir tik bezrūpīgi un paķer to,kas tuvāk rokai, vai,kas lētāks, bet viņiem tik un tā viss sanāk lieliski. Jo pēc dušas tak viņi smaržo un mati stāv,kā viņiem patīk. Galu galā, varbūt,ja mēs sievietes arī kādu brīdi necenstos visu tik ļoti idealizēt, tad varbūt arī mums viss būtu tik harmonisks un tai pašā laikā vienaldzīgs,kā viņiem.

Sveikas manas milas damas. Nju burvigais pardomu laiks ir pagaisis, atkal jau divas darba dienas un pardomas par svetku davanam 😀 Katru gadu lielaja gimenes loka davinam viens otram davanas, jau sogad nodomaju , ka man tas davanas ir apnikusas, protams citam sagadat kadu milu lietinu ir patikami, bet nodomaju cik praktiski.Katru gadu ziepites dvielisi, svecites un visadi struntini , ko patiesi jau apnicis kramet skapiti, kur jau stav lietinas ar puteklu kartinu no pagajusa gada. Kuras tikai parstumdu no viena sturisa uz otru. Tad nju ziemassvetku vakars klat, pec ilgiem laikiem visa gimene kopigi apmekleja baznicas dievkalpojumu Luteranu baznica. Jasaka biju patikami parsteigta par so gaisumu un milumu runa, tik neierasta un sirsniga ta soreiz likas. ari dziesmas un cilveku siltums bija sajutams. Protams pec tam dosanas uz svetku mielastu. Ka jau pieklajas pie devinu edienu klata galda. Jau divus gadu esmu vegitariete un pilniga Hinduisma un nedaudz budisma ticibas parnemta, bus cilveki, kas par to zinas vairak. Stasts par to ka needu galu, tik mili likas ,ka bija padomats ari par mani pie si galda krustmamina bija sagatavojusi 5 edienus ipasus man bez galas, kopa vel man bija 4 edieni, tatad ari man kopa sanaca 9 edienu galds vegitarais 😛 Hi hi atkal aizpeldeju netur, saku runu tacu par davanam, bet visi sie milie sikumini ari liekas ka davanas. (l) Par cik majas atkal ir bernu balsis, nakama paaudze, tad protams gaidijam ziemassvetku veciti , ko ari sagaidijam . Sakas davanu dalisana, dziesmu , pantinu , un dzejolisu atradisana vecitim, lai sanemtu davaninas :)) Lielakoties protams bernu izpildijuma 😀 Tiesam liekas jauki, ka sogad visi bija pie davaninam piedomajusi vairak, jo naudinas katram ir cik ir un zinams lietu sarakstins ko jaiegadajas ir katru menesi :)) Tadnu esmu sanemusi tiesam labas smarzas , ko sen jau karoju no puisa un ipasi mili likas cosmo abonoments gadam (l) Kuru varesu majas sanemt un prieceties veselu gadu ,reizi menesi:)) protams jauns meditacijas, jogas paklajins, speciali pasutits viraks no Indijas , jaukas gramatas vesajiem ziemas vakariem. Ka ari lerumu lietinu no kosmetikas, ko katru dienu lietoju 🙂 Tadnu jasecina, ka izpaliek plauktina un skapisos liekamas lietinas un par davanam no milajiem atceresos katru dienu vai menesi ,lasos un aptaustot tas :)) Jasaka, ka sogad izdarijam velvienu loti labu darbu katram gimenes loceklim bija jasagatavo liela partikas paka , ko nodevam trucigajam gimenem, kopa sanaca 14 pakas, kas prieceja kadas 14 gimenes. (l) Ka ar Jums iepriecinosam lietinam damas sajos ziemisos???

Neskatoties, ka ir Ziemassvētki, šis ir kārtējais svētdienas vakars un pēc ierastās filmas rodas daudz sakrājušos kunkstienu, piemēram, es laikam neatradīšu to īsto puisi vai atkal neko jēdzīgu rīt neizdarīšu. Es meklēju kko izklaidējošu istabā, jo interneta tīmeklis ir jau pārlūkots līdz ausu galiņiem. Aizgāju noņēmu kosmētiku un uzvilku savu lielo t-kreklu un īsos zvaigznīšu šortiņus, neskatoties, ka ir tikai deviņi es vairs nezinu, kā sevi izklaidēt! Vēlreiz aizgāju uz tualeti un ieskatijos spogulī, aplūkoju mazliet zilos riņķus zem acīm, iesārtušus vaigus, skatos uz sevi un domāju, kas pie velna notiek? Nekas nenotiek! Un tad pamanīju – nav smaida, nespēju atcerēties, kad es patiesi smaidīju pēdējo reizi. Kaut es krietnu laiku sevī iestatu pozitīvo noskaņojumu es pati nejūtos tik pozitīvi. Uztaisīju tēju, jo aizliedzu sev pārāk vēlu dzert kafiju, ieveļos gultā un paņemu Cosmo žurnālu, kuru esmu pāršķirstījusi jau entās reizes, bet tik un tā to izdaru vēlreiz. Es jūtu iekšēju… neko, ne depresiju, ne skumjas, es nejūtu neko. Vēl nedēļa un jauns gads, viss sākas no jauna. Laikam naivi domāt, ka no janvāra iešu uz sporta klubu un cītīgāk gatavošos eksāmeniem. Vēl nedēļa. Vēl tikai nepilna nedēļa. Ņemot vērā, ka es visu šo nedēļu tā pat laiskošos pa mājām, kādēļ es nevarētu šīs piecas dienas pavadīt darot tikai tās lietas, kuras man patīk, neskaitot šokolādes kūku un mājas filmas. Es varētu, sākot ar pirmdienu, darīt tikai tās lietas, kas liek man smaidīt, domāt tikai par to, kas iepriecina. Neko es nezaudēšu. Kas būtu, ja es sāktu savu jaunā gada solījumu pildīt pirms jaunā gada? Kas būtu, ja es sāktu smaidīt pirms salūta?

Sveikas dārgās dāmas. Mani interesē kleita ar uzplečiem, tāda fifīgā 😀 varbūt kāda grib nopārdot? 🙂 Gribu zilu, vai melnu… izņemot baltu, visas citas krāsas derēs. Un ne pārāk garu.. 🙂 Tātad? 😉 P.s. Priecīgus svētkus. 🙂

Kad apguvu konsultēšanas prasmes un iemaņas, mācību programmā kā viena no mācību gada tēmām ar tai 4 atvēlētām dienām bija seminārs, kurā visspilgtāk parādās ģimenē iesakņojušies un pārmantotie stereotipi un vēstījumi, kuri pieaugušo dzīvē sagādā ne mazums raižu – „Sekss un nauda”. Lai cik patīkami būtu abi no tiem, šoreiz par naudu. Katras nodarbības „Labrīt!” vietā dalījāmies, parasti gan pārāk gari un plaši, ar to, kas jauns un labs. Līdzīgi kā „How do you do?!” neprasa izplūst stāstījumā par to, kā klājas, „Kas jauns un labs?”, gluži otrādi, ir ne tikai sveiciens, bet jautājums ar āķi – kas ir tas, ar ko šodien esi atnācis, kas tās par sajūtām, kas tevi satrauc, ar ko vēlies padalīties, ko rāda tavs emociju barometrs? Un tā – mana kārta. Pat ļoti atbilstoša tēmai, jo stāsts bija par naudu. Dalījos piedzīvotajā naudas zaudējumā valstij un pogainajiem par godu. Neievēroju šādus tādus ceļu satiksmes noteikumus, kā rezultātā negaidīti nācās atvadīties no tobrīd pieklājīgas un, kā man šķita, man ļoti nepieciešamas naudas summas. „Kā tu domā – kāpēc tu zaudēji šo naudu?” jautāja pasniedzēja. Grupas biedri sazvērnieciski smaida. Tas mēdz būt tik tracinoši! Visi bez izņēmuma redz tavu problēmu, vien tu pats jūties kā izmuļķots skolnieks, kuram pie muguras pielīmēts kas nejauks, par ko pārējie ķircinas. Un es neredzu. Neredzu! Tāpēc, ka pārkāpu satiksmes noteikumus, es taču jau teicu! „Nē, padomā vēl…” tik neatlaidīgi, tik kaitinoši. Ir reizes, kad gribas nevis domāt pašam, bet, kā manas kursabiedrenes ieviestajā terminā, „palūgt receptīti”. Nu, lūdzu – pasakiet taču vienreiz, kas par lietu! Ko es neredzu? Kāpēc man bija jāzaudē naudu sasodītas situācijas dēļ, ja es būtu varējusi nopirkt to un to, un vēl šo, arī aizdot kādam, ieguldīt, ieskandināt cūciņā vai apēst dārgā restorānā? Pasniedzēja: „Labi, un tagad vēlreiz pasaki tos vārdus, ar kuriem sāki stāstīt „Kas jauns un labs?”.” Es: „Nu, kā – man bija parādījusies lieka nauda, bet es tik stulbā veidā… Āaaaaaaaaaa!… Man bija lieka nauda. Lieka nauda. Lieka.” Pasniedzēja: „Nu, re… Labi, kurš nākamais? Kas jauns un labs?” No latv.val.skaidrojošās vārdnīcas: Lieks – nevajadzīgs, tāds, bez kura var iztikt. Ir lietas, kuras tik spēcīgi „iesit” pa pieri, ka paliek atmiņā uz mūžu. Es to nekad neaizmirsīšu. Lai vienmēr pietiek un paliek pāri! Elīna

(publicēts ar klienta atļauju) Šodien piedzīvoju fantastisku mirkli ar klienti, kura strādāja smilšukastē. Vien iedomājies mūs abas sēžam abpus smilšukastes – brīnumā ieplestām acīm, starojošas, bez vārdiem kopīgā atklāsmē pārsteigtas ar šurpu turpu skrejošām skudriņām pār muguru… Situācija veca kā mūžība – neticība saviem spēkiem, pamestības sajūta, nespēja lūgt palīdzību, jo tas dara kaunu un liek atzīt pasaulei, ka esmu neveiksminiece. Galvenais tēls – no jūras izsviests, saulē lēni dzīvību zaudējošs delfīns, kurš zaudējis balsi, tāpēc nespēj lūgt palīdzību. Vien noraida to domās tik spēcīgi, ka blakus stāvošais zilonis (lasi – Dievs) ar snuķi apslaka gulošo, neļaujot aiziet pavisam, dodot cerību, ka kāds pamanīs, pirms būs par vēlu. „Galvenais – ļauj man saglabāt dzīvību, turi mani pie tās…”, viņš lūdz zilonim. Un gaida. Jo gribas taču tikt atpakaļ jūrā – tur ir mīlestība, darbs un nauda. Sakiet, cik bieži jums izdodas tikt pie tā, ko gaidāt? Ne vairāk, ne mazāk, bet tieši gaidāt. Un neko vairāk. Cik liela ir iespēja, ka kāds lēni dziestošajam delfīnam patiešām pienāks klāt un palīdzēs tikt atpakaļ jūrā? Ir, protams, nenoliedzami. Bet kāds ir paša delfīna nopelns? Jo ko viņš lūdz? Viņš, kurš no visas sirds tic, lūdz saglabāt dzīvību. Nevis dot balsi, lai runātu, kliegtu, sauktu pēc palīdzības. Šis mirklis bija kā atklāsme mums abām. Man grūti aprakstīt to prieku, kad esmu klāt tādos brīžos. Tas ir brīnums, tas ir tik intīmi, tas ir domas un pārliecības radīšanas mirklis. Jo īpaši sajūtās nozīmīgs tāpēc, ka visbiežāk es to ieraugu un sajūtu vēl pirms klienta. Ar ko to salīdzināt?.. Iedomājies, ka zini, kas paslēpts dāvanu kastē, kuru saņem kāds cits – tu jau zini, kas tajā ir, bet vēl neesi redzējis, vien kāpini sevī prieka sajūtu, kad dāvanas saņēmējs lēnām tin vaļā pušķi. Kā palēnināti kadri filmā. Un tad pēkšņi ir! IR! Tāds prieks, tāds atvieglojums, tāda jauniegūtas harmonijas sajūta. „Tagad būs labi, tagad viss būs kārtībā..” Mēs, protams, kopīgiem spēkiem radījām dinamiku – delfīns beidzot palūdza balsi, sasauca palīgus, tie viņu iestūma atpakaļ jūrā, kur bija viss kārotais, delfīns tika galā ar pārējiem traucēkļiem un… Un tajā brīdī klientei iezvanījās telefons. Arī tas bija zīmīgi, jo parasti taču tos mēdzam izslēgt. Zīmīgi, jo zvanītājs piedāvāja darbu. Ilgi gaidītu, domās auklētu, bezmiega naktīs cerētu un to īsto – savā profesionālajā jomā. Mums abām bija sajūta, ka pats Dievs ir bijis klāt mūsu darbā – tikko bija atklāta kļūda lūgumā un radīta darbība, atskanēja „glābējzvans”. Tieši tajā mirklī – ne ātrāk, ne vēlāk. Zvans būtu pienācis tik un tā, bet tas, kā viss saslēdzās vienotā ķēdītē, radīja šo mirkļa burvību. Tas lika piedzīvot brīnuma sajūtu. Jo viss notiek tā, kā tam jānotiek. Viņa neaizgāja, viņa aizlidoja. Šķita, ka viņas pirkstgali knapi pieskaras zemei – tā laikam spēj pārvietoties tikai iemīlējušies un brīnumu piedzīvojušie. Vien palūgt citādi, piedomāt pie tā, ko lūdz, lai brīnums spēj izšķilties un tapt piedzīvots. Nevis saglabāt dzīvību, bet iekliegties „Es esmu!”. Lai pasaule sadzird, ko vēlies. Vai esi domājusi, ka Tavai lūgšanai ir milzīgs spēks? Ka, jo precīzāk Tu to izteiksi, jo lielāka iespēja, ka tā piepildīsies? Mierīgu dienu, Elīna

Man šodien ar draudzeni sanāca tāda ka pastaiga pa veikaliem, meklējot Ziemassvētku dāvanas radiem un draugiem. Tā staigājot, iegriezāmies arī Vecrīga. Tur valda tāda Ziemassvētku noskaņa, vienkārši burvīgi, piparkūku smarža, jaukas Ziemassvētku dziesmas, tas smukais un krāsainais panorāmas rats un protams sniega snigšana. 😀 Man tik ļoti sagribējas ātrāk svētkus.(l)Nu jau palika gaidīt pavisam maz un mēs visi varēsim pavadīt šos burvīgus svētkus ar sev mīļajiem un tuvajiem cilvēciņiem. 🙂 P.S. Neaizmirstiet, rīt ir pēdējie Adventi, jāiededzina ceturtā, pēdēja svecīte 😉 😀

ir saspringst laiks, pieļauju, ak ne tikai man, bet vēl daudziem citiem cilvēkiem, nē, šis nav Ziemassvētku ieraksts, ne tuvu. Man vakaros ir grūti aizmigt, par daudz stresa, domas, vēlmes un nebūšanas. Citi skaita aitas, bet es eju pastaigāties- savās domās. Citreiz tās ir pastaigas cauri pagājušās denas gaitām, citreiz nākošās dienas, citreiz tā ir pastaiga pa mežu vai vietu, kura mani ir mīļa un nes drošības sajūtu. Bet aju vairāks nedēļas es, lai iemigtu domāju par kādu cilvēku un domās mēdzu izfantazēties visādi. Nē, šis nav stāst arī par kāislīgām, slēptām simpātijā vai nelaimīgu mīlestību. Tas ir mans draugs, labs draugs, kuru es satieku ļoti reti, varbūt reizi pusgadā vai gadā. Citreiz ciemojos, citreiz ceļojam kopā. Domāju kāpēc tieši viņš? Un atbildē varu atrast vienīgi to, ka man ir drošibas sajūta un bezrūpība esot ar viņu. Viņš izdomā ko mēs darīsim, kur brauksim, kad ēdīsim, ko ēdīsiem utt. Tā ir tā sajūta, es esot kādam blaksu var nolikt visu nost un vienkārši elpot un zināt, ka viss būs, ka mans darbs ir tiaki elopt. 🙂 Teicu draugs, bet stāst izklausās mazliet pat romantiski. Un arī, kā aju teicu- fantazēju par visu ko, par mūsu ceļojumiem, par pavadīto laiku, par sarunām utt. Esmu arī fantāzijās attīstījusi kā tas būtu, ja mēs būtu kopā? Un atbilde ir – nekādi. Nezinu kāpēc, bet nespēju iedomāties attiecības ar viņu, jo nebūtu drošibas sajūtas, nav viņš no tiem, kam ir plāns vai ambīcijas, nestāv viņš kā mūris, un tas man ir svarīgi, lai es zinātu, ka pēc strīda nebūs koferu savākšanas un prom. Un te s”akas interesantākais, ak tas ir viens un tas pats cilvēks ar pilnīgi pretējām īpašībām, nu mansi aprakstītajām, ko manī izraisa un izskaidrot es to nevaru. Kā tas ri iespējams, ak esot kopā dod man to drošibas sajūtu, ka man pat ie’migt ir vieglāk, bet iedomājots nākotni, ir pilnīgs neticība. Varētu jau teikt, ka tas tāpēc, ak esam draugi un attiecības maina, bet…vai arī uz šādām sajūtām? P.s. pilnīgs murgs! piekrītu, vienkārši ir interesanti dažreiz padomāt, ko es īsti domāju, jo es vairāk dzīvoju uz sajūtām, bet tagad attopos, ja kāds man teiktu, ak esmu neloģiska un lēmumi ir pilnīgi stulbi, es karsti protestētu, bet…atskatoties uz to, ko uzrakstīju varu piekrist tikai tam, ka sievietes prāts ir pilnīga mistika! 🙂

tad nu pagajusho nedelu bija ziemassvetku darba ballite- taa,kaa es biju peec diezgan garas darba dienas(10h) ipashi nepucejos. pargerbos turpat locker-room uzliku luupukraasu un gaju balleties. un protams-intrigas,intrigas. ~kolege kurai ir draugs skupsijas ar vienu no musu kopigiem kolegiem. ~puisis kuram ir draudzene skupsijas ar kopigu kolegi(kursh atdzist ka ir gejs un ir briivs) ~prieksniece pardzeeraas un bija nebijusi jauka ~ ”vacaas” John lewis partneres krita virsuu jaunajaam,par to,ka vinjas vinneja bingo balvas un redz mes tas neot pelnijushas jo esam jauninjaas. ~ dzerienu limits ”pieci kokteili katram” beigas neatiecas uz nevienu jo nez no kurienes uzradaa vesala kaudze ar ”free-drink” kuponiem,taa kaa visi bija diezgan nost ~mes ar draudzeni ejot prom ”aiznemamies” zaales dekoracijas (heelija balonus). esu parliecinata ka notika vel daudz un dazadas lietas par kuram es neuzzinashu. bet man ir tik liels prieks,ka ”sliktaakaa” lieta kura naca no manis bija balonu nospershana. un pats labakais- man nemaz negribas lielakus piedzivojums.. negribas iekrist cita puisha apskavienos, negribas skupstit citus… diezgan skumji apzinaties cik daudz ir tadu cilveku (gan puishi,gan meitenes) kuri bez sirdsapzinas parmetumiem to izdara gandriz katru reizi kad iziet araa… rodas jautajums-kada tad jega no attiecibam? esi briivs un miers. protams nejau es vienigaa biju uzticiga savai otrai pusitei. ir vekl daudzi tadi cilveki,kuriem pat prata tas nenaktu.. kaa ir ar jusu darba ballitem? biezi notiek intrigas? bildee- es un fashion department menidzere (lielis ”boss”). un lejaa es un kolege (aizmuguree cits kolegis man uzliek ragus) 😀

"I will leave my mouth between your legs, my soul in photographs and lilies, And in the dark wake of your footsteps, My love, my love, I will have to leave Violin and grave, the waltzing ribbons." – Federico García Lorca (Little Viennese Waltz) 49to reizi klausos vienu un to pašu dziesmu… Viņa dziesmu. Dziesmu, kas viņam ir "mana". Skaista, emocijām un cerībām bagāta un… tik skumja. Šoreiz par ilgām. Cik bieži mēs gaidām. Gaidām notikumus, gaidām mūsu darbībām labvēlīgākus apstākļus, gaidām uz citiem… bet visbiežāk, protams, uz sevi. Meklējam sevī spēkus, izvērtējam motīvus, pārdomājam, šaubāmies, nespējam saņemties… Ahh, kā es gribētu, lai visi apzinātos, ka dzīve nav jāgaida… ka tā nebremzē mirkļos, kad esam nolēmuši atpūsties… no atbildības, no bailēm, no lēmumiem. No tā, kas, būtībā, arī veido mūsu dzīvi. Es tik bieži redzu sevi no malas. Kā savdabīgi veidotā filmā. Redzu sevi te. Sveču gaismas pielietā istabā, kur smaržo pēc kanēļa, karamelēm un nedaudz tumšās šokolādes rūgtuma. Uz aitas vilniņas ar siltu pledu un tējas krūzi blakus… Un paralēli redzu viņu. Šobrīd, droši vien, guļot un sapņojot. Patīkami apzināties, ka, iespējams, šobrīd esmu divās vietās. 😛 😉 Tā gribu izjust! Izjust smaržu, izjust garšu, izjust ādas maigumu un just to apziņu, ka ir labi. Tāpat. Klusējot. Esot blakus. Bet…. Bet. Cik gan ļoti cilvēkiem patīk sarežģīt dzīvi mirkļos, kad atbilde ir tik pašsaprotama un skaidri saredzama. Atkal jau – bailes un šaubos ir stiprākas par jaušamas ilūzijas iespēju. Jo… var kļūdīties. Var vilties. Var sāpēt. Un rētas par palikt… uz mūžu. Un ļoti ticami, ka tur, kur tās noslēpt nebūs iespējams. BET es sliecos domāt, ka dvēseles rētas mūs viennozīmīgi rotā. Piedod dziļumu mūsu domām, izturētību mūsu attieksmei un… zināmu skaistumu mūsu eksistencei. Kā laika pārbaude vīnam, tā dzīves pārbaudījumi un spēja tos pārvarēt – cilvēkiem. Tikai, atšķirībā no vīna, mūsu domas un izaugsme nav iesprostota ozolkoka, kastaņkoka vai sekvojas mucās. 😉

mani nomoka dilemma.. kastītē plauktā stāv bijušā drauga dāvināts gredzens, kura aptuvenā vērtība ir LS 20.. tas nav saderināšanās gredzens, vnk dāvana.. prātoju, varbūt gredzenu pārdot, tad no tā vismaz būs kāds labums. Ja es gredzenu atdotu atpakaļ, bijušais droši vien tāpat to pārdotu vai nobāztu kkur kaktā. Un valkāt gredzenu, kaut tas ir ļoti skaists, man ir neērti, jo visu laiku tad uzmācas atmiņas.. ko jūs darītu?

sen neko nesmu raxtijusi. taa nu sanacis,ka visu laiku esmu aiznemta. sodiena briiva,izdomaju ka esu pelnijusi dienu uz diivana ar laptopu un tv pulti. bet riit jau atkal uz darbu… pirmaa lieta par ko gribeju rnaat- kas notiek ar musdienu daamaam? visas,kaa vienas apsestas ar svaru. taa kaa stradaju JL-Ted Baker nodalaa, mana iktdiena ir saistita ar daamaam kuras izvelas teerpus. vismas 4x dienaa sanak dzirdet teikumu ka vinjas apgerba gabalu nenjems tikai tapec,ka nevar tajaa ieliist, normali redzi vinja esot ”m” bet shinii ”m” ielist nevar tapec atsakas merit lielaaku. vai vel labaak iespiilejas tajaa ”m” un saka ka derot kaa uzliets,jo negrib atdzit faktu ka ir pienemusies svaraa.tatad vina labak izskataas taka paarvarijies ciisinsh kurs spraucas araa no aadas,neka noper vienu izmeru lielaku kleitu un izkataas eleganti un skaisti?! vel labaak ir tas ka dienaa dzrdu taadus kaa parmetumus ”ko tu te vispar runaa,tev tachu nav nekadu problemu ar svaru” vai ko tamlidzigu. bet ne visas taadas… ir jau arii savi plusi kuri liel pasmaiddit. tad kad tu palidzi izveleties daamai kleitu,un vinja tiesham ir aizkustinata cik labi izskataas, jo nekad nebutu uzdrosnajusies ko tadu izveleties,jo jau sen ir aimirsusi ka ir arii sieviete ne tikai mamma vai sieva. kad tu domaa ka darbs ir padariits,un atgriezies savaa pozicijaa, bet daama staiga apkart pa veikalu meklejot blondo latvieshu pardeeju ,lai varetu pateikt paldies… nakama lieta- protams- mans misters. kas noticis? vai ticesi ,ka viss ir vel labaak nekaa ieprieksh? esam iesligushi taadaa ,kaa iktdienas rutiinaa, bet ik pa bridim censhamies no taas izrauties. bet ja esu pilnigi godiga man patiik muusu ikdiena- man patiik apzinja ka pec darba vinsh mani savaaks ar mashinu ,lai aizvizinatu maajaas,jo ara ir parak auksts un sniegots un vinsh negrib lai es pa tadu laiku staigatu apkart svarkos (darba forma). tas ka mes kopa paedisim vakarinjas un tad pavadisim mierigu vakaru. tas ka nav jaisprings par to lai vinsh vai es butu izklaidets jo kopaa but ir labi. sini weekenda vinsh naaca man lidzi staigat pa veikaliem,jo pirkam visiem ziemassvetku daavanas, kad vinsh saaka palikt puucigs uzreiz sapratu ,ka taa ir ziime ka jaiet paeest- un ta arii bija. paedam un viss atkal bija ideali. mes pazistam viens otru un tas liek smaidiit. sodien sanemu sms ar bildi kura bija nobildeta zimite ”i love you” kuru es vinjam biju atstajusi julijaa kopa ar vinja pusdienam ( es gan menesi neatcerejos ,bet acimredzot vinsh atcereejas). un sms kura lika atgadinat man lai ari mes esam iesligushi tadaa ka maza rutiinaa, vish katru dienu paskatoties uz sho zimiti,jo tur vinju makaa… es sapratu- es esmu laimiga

Ir zināms, ka daudzas uzkodas ar nodomu ir veidotas tā, lai izraisītu atkarību. Čipsi, cepumi un tam līdzīgi produkti – apvienojot saldo un sāļo garšu, pievienojot garšas pastiprinātājus un citas papildvielas – tie rada vēlmi tos ēst un ēst vēl. Paņemot vienu cepumu pēc brīža redzat, ka visa paka jau nemanot apēsta! Vai tad tā nav? Tas nozīmē, ka pārtikas sastāvdaļas iedarbojas uz organismu, garšas kairinājums iedarbojas uz smadzenēm radot ražotājfirmām vajadzīgo atbildes reakciju – nepārtrauktu vēlmi kaut ko ēst, uzkost un našķēties, pat ja mūsu organismam tas absolūti nav nepieciešams un mums nav nekādas bada sajūtas. Kāpēc gan lai ēdiens nevarētu iedarboties tieši pretēji? Vai tad nevar iedarboties ar pārtiku uz organismu un smadzenēm tieši tādā veidā, lai pazeminātos vēlme uzkost? VAR! PATIKA TEKSTS no www.notievēt.90.lv

(l) Tātad Iztēlojies ES tev dodu Vienu vēlešanos. Patiešām Tikai vienu – ! Pajautā sev kas IR tava karsākā kvēlākā vēlēšanās ?? = Ja domājot par to Tev prātā IR doma[vēlēšanās]par kuru tu ar visu sirdi vari apsolīt ka nepārdomāsi. TURI TO SAVĀS DOMĀS, un tā piepildīsies. =Bet ja tu nevari iedomāties Nevienu konkrētu lietu un prāta nāk vairākas iespējas, Paturi manu doto Vēlēšanos Sev, GAN JAU TU KĀDĀ RĪTĀ PAMODĪSIES [piem]PĒC TRAKĀKA SAPŅA. UN IZMANTOI ŠO IESPĒJU. 🙂 Bet vispār es to šeit ierakstīju lai jūs aizdomātos un appzinātos savas patiesās vērtības, ātāk nekā es ! 😉 [DOMAS IR VISS MUSU DZĪVE NO TĀ SASTĀV, UN BRĪŽIEM MĒS PAT NEAPZINĀMIES TO IETEKMI] =http://www.youtube.com/watch?v=6njG4TL4WOg

Ārā tik skaisti snieg.Liekas,ka tāds miers ir pārklājis zemi, reizēm šķiet,ka kaut kur tālumā ir pierimis arī karš,nemieri,strīdi,negatīvas emocijas,naids…Reizēm rodas jautājums – kādēļ cilvēki ir tik ļauni,kādēļ sāpina sev tuvākos un ja nožēlo,tad bieži vien pēc nāves.Vai notiekot kam negatīvi nemainīgam cilvēks sāk domāt?PRotams,bez pretējiem faktiem un emocijām mēs nespētu novērtēt to,kas ir.Cilvēks vienmēr tiecas pēc kaut kā labāka,reizēm nemanot,ka tas prasa citu cilvēku pārdzīvojumus.Cilvēkā vienmēr ir jānotiek attīstībai.Bet viss dzīvē notiek pēc attiecīgas secības.Likteņa pirksta?Vai vispār pastāv liktenis?Vai tās ir tikai cilvēku iedomas skaidrojot notikušo!?Bet reizēm tomēr notikušais liek aizdomāties….

pēdējā laikā, aizvien biežāk vēlos sava bijušā drauga tagadējai draudzenei pateikt, lai beidzot atver acis un nav tik naiva – viņš krāpj viņu. jau iepriekš viņi izšķīrās, jo viņa pieķēra viņu guļot ar citām sievietēm. un tagad notiek tas pats. un es ar viņu arī guļu, bet man vairs nav pārmetumi sevī, ka viņš šādi rīkojas. bet gribas kaut kā ieriebt, nē,tā nebūs ieriebšana, tieši otrādi acu atvēršana. tagad kaļu plānu un meklēju meiteni, kura būtu gatava nelielam eksperimentam….

Nodot!? Kas par par lietu? Kopš kura laika, prātā zibsnī doma,- nodod, apstādināt laiku, aizmirst saites, pārkāpt, pieklusēt, izlikties? Kur paliek saprāts ar kuru augi, izaugi- dzīvoji? Tā gribas kliegt, skriet,- nezināt virzienu, lēkt, pasmieties- būt nedaudz ļaunai- tikai nekad atriebīgai. Dzirkstīt, šprakstēt- tā lai apkārtējie apžilpst un nospļauties par to ko par tevi padomās. Mīlēt- aizliekti- tā lai sāp un kņudina, tā kā nedrīgst. Nepiedot pāridarītājiem, aizgriesties, pazust-lai uztraucas. Priecāties, raudāt ( tikai mazliet, garšai), oooo jā izgaršot! Neklausīties, apklusināt, pārtraukt, neatvainoties, neatgriezties. Tu maldies, ja domā, ka nevaru pagriezties un aiziet. Tu maldies. Es gribēju būt balta un pūkaina, tāda nevaru būt, negribu, nē, vairs ne! Ne jau sāpēts, bet pārāk labi zināms- viss nav zelts kas spīd. Nē nebaidos, zinu tā ir dzīvē, izturēt, saņemties, neklusēt, aizmirst! Tiekties…. Atcerēties…. Sapņot…. Gribēt…. 😉

jaunais faberlik katalogs ar pārsteidzošām atlaidēm- http://mail-lt.lt.faberlic.com/flash_lv/ ja ir vēlme palutinat sevi ar krievijas kosmētiku, tad droši raksti marika.supe@inbox.lv

Pirmo reiz savā dzīvē, kad ar tik lielu prieku un entuizmu gaidu Ziemassvētkus. Lai gan šogad mazliet skumīgi domāt par dāvanām un līksmību, bet sirsniņā līdz ar sniegu ievēlies gaidīšanās laiks. Tik ļoti gaidu mirkli kad krāsniņā cepsies pīrāgi un piparkūkas, kas ar savu smaržu pildīs izstabas un kutinās garšu kārpiņas. Un lielās sniega kupenes, kurās tā vien ievelties un taisīt sniega eņģelīšus, velt lielas sniega pikas un uztaisīt godam skaistu sniegavīru. (l) MMM un tad pašā Ziemassvētku vakarā baudīt mirkli, karstvīns (aromātisks, pagatavots ar krustnagliņām, kanēļu standziņām- tā lai smaržo pēc Ziemassvētkiem), siltums, mājīgums, mīļums (no tev tuviem un dārgiem cilvēkiem). Ak, labās domas kas priecē sirdi! Tik sen nav bijusi tik tīra velme smaidīt par sniegu, par ikkdienu, par līdzcilvēkiem! (l) Par dienu kas nodzīvota priekam 😀 Laimīgu Jums gaidīšanas laiku (l)

on the face you cant`t always read that,is realy goin` on in my soul. You can`t see the blood, you can`t see the broken strings inside my heart. Pain is so deep,that it goes out like tears.. Diena ir tik īsa, pat nezinu – tas ir labi vai nē. Parasti, man nav jēgas par to domāt. Ziema.. Pirmā diena. Nelaba diena, vispār. Pilnīgā apātija. Pilnīgi nav ko darīt. Ar kam.. Gribu būt mājās. Kur ir vienmēr siltums. JĀĀ! Es zinu kas man pietrūkst. SILTUMS! Nu un ko tagad? Veikalā ne uz vienas plauktas nav preces ar siltumu. Žēl. Bet šobrīd vienalga ir ziema. Pelēkā auksta ziema. Ko lai darīt.

…live as if you’ll die today.” – James Dean, 1931-1955 Šodien tāda sajūta, ka prasās rakstīt. Prasās dalīties. Nojaušu, ka aiz loga ir skaistā ziema, jo dzidrās debesis vienmēr nodod ārā esošo aukstumu. Bet man te ir tik silti. Te. Sirdī. Manī. Nevajag ne kakao, ne karsto šokolādi, ne konjaka glāzīti, ne arī ingvera tēju ar medu, kad Tavā sirdī mājo… jā, mīlestība. Mīlestība, pirmkārt, pret sevi. Pret sevi, kā personību, kā unikālu un neatkārtojamu pasaules sastāvdaļu, kā allaž mainīgu un ar katru minūti citādu.. Jā, mirkļus nevar atkārtot un laiks, vismaz matērijas pasaulē, iet tikai vienā virzienā. Tieši tādēļ ir jānovērtē. Ir jāmāk redzēt vērtīgais. Šoreiz citēšu Vaildu, kā sev mīļu autoru, kura atziņās vienmēr saskatu sevi… viņš ir teicis "Pieredze ir nosaukums, ko mēs dodam savām kļūdām". Būtu viņš man blakus, es sāktu strīdēties pretī! :-p Pieredze ir ne tikai zaudējumi, tās ir arī uzvaras. Jā, tā, iespējams, ir mazāk vērtīga un pamācoša, taču – daudz saldāka! Un uhh, kā man trūka šī skudriņas rosinošā salduma… tā, ka tirpst. Tā, ka sāp sāpēt zobi. Es vēlos ticēt, ka dzīve mums piedāvā visu iespējamo garšu spektru. Tikai, kā jau teicu, ir jāmāk atrast tās savdabīgās nianses, kuras veido mūsu ikdienu labāku un.. gardāku. Un šobrīd es nebaidos. Jā, man sāpēs. Tās sāpes es daļēji jūtu jau tagad. Es atgādinu sev to, ka tas, kurš nezina sāpes, nemāk izjust prieku. Saistot to ar manu gastronomisko tēmu – nezinot, kas ir rūgts, nekad nespēsi saprast, kas ir patiesi salds…

Sveikas. Sveicu ar neciešamo auksto laiku. Bet ne par to šoreiz. (t) Kuļoties pa dzīvi, pa attiecību līkločiem, sajūtām un saprašanu par to kas ir mīlestība. Laiku pa laikam nonāku pie secinājuma ka mīlestības īsie cēlieni, ir par īsu priekš manis, bet tie starbrīži kas ievelkas pa vidu nemaz man nepatīk. Respektīvi- rutīna, strīdi, mainīgās sajūtas uz otru cilvēku,- kā saka no mīlestībās līdz naidam ir sīka neredzama strīpa. Tas ir lieki. VELNS. Tas tiešām ir vajadzīgs. Kapēc nevarētu mīlēt kaislīgi, visu laiku, kam vajadzīgi mirkļi kad iekšā kaut kas apgriežas un otru sāc ienīst :%27-( Sirsniņa sāp un acis asaro, veselība čupā un attiecību drumslas vari tikai mēģināt salasīt. AHH kam tas nervu stress pātīk, bet dzīve ir kā viena liela starpbrīžu un mīlestības cēlienu juceklis, laikam svādāk mēs cilvēki dzīvot nevarētu. 😛 Es meklēju to isto ceļu, īstos mirkļus, izbaudīt pēc iespējas vairāk un mazāk to starpbrīžu 😛 novēlu arī JUMS mīļās ķerat mirkli, lai cik nogurušas jūs būtu, ķerat, dzīvojam tikai vienreiz 🙂

Pēdējā laikā sanāk daudz domāt, tik ļoti daudz domāt… no viens dzīves posms ir noslēdzies. Bet grūti pateikt Atā, un pieķeru sevi pie domas – nekas nav beidzies. Es tāpat turpinu. Bet ne par to… Sapratu, ka triecieni, kas dzīves laikā mūs skar, tiešām dod pieredzi un ar laiku izmaina Tevī dažas lietas. Teiksi – Labrīt? Jā, saki, bet katrs mēs ar kaut ko saskaramies pirmo reizi….

Jau gaidu pavasari. Bet tikai termometra stabiņa rādījuma dēļ. Pa īstam gaidu jūliju. Tad ir vislielākais karstums. Un vēl gaidu kādu, kurš patiešām spēs mani aizraut… Un gaidu, kad piepildīsies mani plāni un sapņi…jo pati vēl nespēju tos sākt piepildīt. Bet varbūt jau rīt?

Jau nedēļu mani nepamet tas riebīgais slinkums! Skolā lēnām krājas parādi. Un jo dziļāk tajos slīkstu, jo grūtāk sākt kaut ko vispār darīt! Pat tagad, kad varētu sēdēt un mācīties es sērfoju pa cosmo, twiteri un visādām citādām interesantām lietām. Daru visu izņemot mācības un prakses meklējumus. Īstenībā prakse savā ziņā pati ir pie manis atnākusi, jo man piedāvāja praksi kaut kādā mediju aģentūrā. Bet es jau redz gribu nez ko un esmu nomērķējusi uz konkrētiem izdevumiem, kur vēlos praksēties. Nedod Dievs nesanāks! :@ Jau pagājušajā gadā cepos, ka mums zaļajiem studentiem ir jāmeklē pēc iespējas ātrāk veidi kā iegūt praktisku pieredzi. Rezultāts izvērtās tāds, ka es "cepos" savukārt prātīgā kursa biedrene vienkārši lēnākiem soļiem iet un dara! Bet ko man darīt, ka man tik ļoti patīk sapņot un plānot un plānu un sapņu ir ļoti daudz! Laikam būtu jāpieradinās kaut mazliet vairāk darīt un mazāk runāt. Laikam esmu pļāpa 😀 Nesen izlasīju "Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari" u tur bija minēts, ka ja vienu lieto praktizē 21 dienu pēc kārtas tas izveidojas par pieradumu. Velns, cik gan es reizes esmu centusies sevi pie visa kaut kā pieradināt! Pie ūdens dzeršanas, garām pastaigām pie jūras, sporta, visa darīšanas savlaicīgi utt. Pašai par sevi smiekli nāk, jo vislabāk man patīk kaut ko apņemoties, no izlielīt draudzenēm, ka man ir jauna un nozīmīga apņemšanās! Lieki piebilst, ka bieži vien es izgāžos. Un tas mani beidz nost! Liekas, ka neesmu gana laba pati sev. Tie tādi iekšējie dēmoni. 😀 Bet es esmu pārliecināta, ka tādi ir mums katram.

16.10.2010 Sajūta, kad teksts, vienkārši teksts kas pārādās skype iznīcina tavu iekšējo pasauli sekundes simtdaļā. Ķermenis, kas vairs nespēj adekvāti reaģēt uz sāpēm, kas pārņem ķermeni tik lēni kas jūti ka ķermenis saraujas krampjos. Sajūta, kas viss ir biedzies, prāts neļauj šai informācijai nonākt līdz sirdij lai sirds tik sāpīgi neciestu Bet ar prātu tu jau gaidi to brīdi, brīdi kad sirds sāks aptvert kas notiks, bet pirms sāpēm prāts un miesa pieprasa lētu un nožēļojamu ārstēšanu – alhakolu un cigaretes. Sajūta kad apzinies ka pat nepazīsti nevienu puisi kas spētu radīt pieteikami lielu un spēcīgu plāksteri dvēselei. Un tu apzinies ka šoreiz to visu nāksies vienkārši spēcīgi izsāpēt, izjust un aizmirst. Brīdis kad vinš pēc visa notikušā tev speciāli pienāk klāt un tu jūti ka dvēsele asiņo, kā brūce kas pārrauta, pat jau tad ja tas notika tikai vakar. Sajūta kad vairs nesāp, jo alkahols remdē sāpēs, remdē tik labi ka zini ka nespēsi atgūties no ši dvēseles remdināšanas veida. 17.11.2010. Sajūta, kad pieej viņam no muguras un nezini kā vinš reaģēs. Sajūta, kad vinš tevi nosauc par saulīti. Sajūta, kad redzi viņu, un saproti cik ideāls vinš ir. Sajūta kad preicājies, kad neredzi viņu, jo nezini vai spēsi izturēt ka vinš ir tavā tuvumā. Apziņa, kad zini, ka lai vai kas notiktu, un lai kas netagadītos, tu nedrīksti, nedrīksti iekrist uzticīgā plākstera apskāvienos,ja pat zini, ka nav neviena, lai aizstātu to kādēl šobrīd tu esi tāda, tu nedrīksti , nedrīksti pakļauties vienīgajam puisim kurš jau ir pārbaudīts kā perfekts dvēseles plāksteris, lai cik ļoti pieviktu viņa izskats , runa un iekšējā pasaule, vinš, kaut arī atcerēsies tevi nākamajā rīta, uzturēs sakarus, divdomīgi apzinoties savu respektablo reputāciju svecinās tevi starbrīžos brīdi kad stāvi pie savas klases meitenēm, jo vinš labi zin, ka jautājumi sekos, bet tomēr, tu viņam nenozīmēsi neko, absolūti neko.