Foto: National Geographic/Reza Riazi

Rozā debesis ar zelta rotājumiem, gardi ēdieni un dzērieni kā no pārpilnības raga… vai mokošas sāpes, vaimanas un divnagains ragainis, kas sagaida sodrēju pilnā karstumā…Skaisti un ne tik skaisti pieņēmumi reliģijās par aizkapa dzīvi. Bet mūžsenais jautājums tā pa īstam arī paliek neatbildēts – kas tad īsti tur ir, otrā pusē?

Pasaulē ir aptuveni 4 200 dažādu ticību, kuras iedalās piecos galvenajos virzienos – kristietība, islāms, jūdaisms, hinduisms un budisms (par šo gan zinātnieki vēl strīdas, vai tā ir reliģija vai filosofija). Lai arī daži no tiem savā starpā ir mijiedarbojušies, tomēr atšķirības izpratnē par aizsauli ir visai manāmas.

Par to, ko dažādas reliģijas vēsta par paradīzes un elles eksistenci un kā tas ietekmē cilvēku laicīgo dzīvi, plašāk sava dokumentālā raidījuma „Stāsts par Dievu ar Morganu Frīmenu” jaunākajā sezonā stāstīs populārais aktieris Morgans Frīmens.

Bet kamēr gaidām, “National Geographic” piedāvā īsu ieskatu galveno reliģiju novirzienu uzskatos par paradīzi un elli.

Kristietība

Vēsturiski kristietība ir stāstījusi par debesīm kā par vispārēju konceptu, vietu mūžīgai dzīvei visiem dievbijīgajiem un izredzētajiem bez sāpēm, asarām un nāves. Tomēr katram kristietības virzienam ir savs priekšstats par to, kā cilvēks var nonākt debesīs. Piemēram, Romas katoļi tic, ka pēc nāves dvēsele nonāk šķīstītavā, kurā tā attīrās no grēkiem. Pēc tam tā nonāk debesīs. Tas gan attiecas vien uz piedodamiem grēkiem, jo nāves grēkus var piedot tikai caur grēku nožēlošanu un piedošanu, vēl uz Zemes esot. Savukārt pareizticīgo baznīcā tikai Dievs nosaka, kurš nonāk debesīs. Bet daži protestantu novirzieni uzskata, ka mūžīgā dzīvošana ir atkarīga no Dieva žēlastības (nepelnītas svētības Dieva mūžīgās mīlestības veidolā) caur ticību tam, ka Jēzus ir miris viņu grēku dēļ un augšāmcēlies.

Kristietībā izmantotais termins “elle” ir trīs grieķu vārdu tulkojums: “Hades”, “Gehenna” un “Tartarus”. “Hades” burtiski nozīmē “neredzēts”, bieži tiek izmantots runājot par mirušu stāvokli, tādu, kas gaida augšāmcelšanos vai kā bezsamaņu, kas ir sinonīms pašai nāvei.

“Gehenna” tiek attiecināts uz sodīšanu un ir tuvāks mūsdienu elles koncepcijai. Savukārt “Tartarus” tiek izmantots, lai aprakstītu grēka eņģeļu sodīšanu.

Daļa kristiešu elli uzskata par mūžīgo ciešanu vietu, bet citi tic, ka pēc augšāmcelšanās grēciniekus tiesās un attīrīs uguns ezerā, bet vēlāk – uzņems debesīs. Daļa tic, ka pēc augšāmcelšanās grēciniekus uguns ezerā iznīcinās. Pastāv vairākās elles moku interpretācijas, sākot ar uguns bedrēm, pilnām ar vaimanājošiem grēciniekiem līdz pat vientuļai izolācijai no Dieva klātbūtnes.

Islāms

Islāma ticībā māca par paradīzi tiem, kuru labie darbi ir bijuši pārāki par sliktajiem kā noteikts Korānā. Tā teikt, uz kuru pusi svaru kausi sliesies… Paradīze ir neiedomājami skaists dārzs ar dzidrām upēm, pārpilniem augļkokiem – tiek piepildīta ikviena vēlme. Iemītnieki dzer no kristāla kausiem un mielojas no sudraba traukiem. Ticīgie ir ģērbti zaļā zīdā un brokātā, bet rotāti ar sudraba rokassprādzēm.

Savukārt elle islāmticībā ir uguns pekle. Korānā tā minēta precīzi tikpat reizes, cik paradīze. Turklāt, paragrāfā, kurā runā par elli, noteikti tiks pieminēta arī paradīze, iespējams, lai radītu kontrastu. Uguns ir tikai sākums elles mokām, jo uguns patiesībā ir kā siena, kas norobežo ļaunos. Kad tie kliedz, tos pāršalc ūdens kausēta misiņa karstumā. Taču arī tas nebūt nav viss! Neticīgie ir ģērbti uguns drēbēs un iekalti važās, lai tie nevarētu aizbēgt.

Jūdaisms

Lai arī ebreju ticība ir viena no vecākajām un ietekmīgākajām, tajā jēdziens par debesīm un elli nav iesakņojies tik stipri kā islāmā vai kristietībā. Šī reliģija māca domāt par dzīvi šeit un tagad, nevis par to, kas notiks pēc nāves. Ebreju rakstos atrodami nostāsti par “jauno zemi”, kas būtu mājvieta pēc augšāmcelšanās. Šajā ticībā nav ideoloģijas par debesīm kā par šķīsto dvēseļu mājvietu, drīzāk kā par vietu, kur mitinās Dievs.

Tikpat neskaidra nostāja ir arī par elli. Svētie raksti elli piemin mazliet, aprakstot to kā vietu, kur mitinās mirušo dvēseles, uzskatot to par sava veida šķīstītavu. Lielākā daļa rabīnu uzskata, ka dvēseles nepaliek šķīstītavā uz visiem laikiem. Ilgākais laiks, ko dvēsele pavada šķīstītavā ir 11 mēneši.

Hinduisms

Austrumu reliģijās debesu koncepts nav tik būtisks kā rietumos. Tā vietā parasti tiek piedāvāta atbrīvošana no ciešanām mirstīgajā pasaulē. Hinduismā uzsvars ir uz reinkarnāciju, šajā konceptā debesis ir tikai uzturēšanās vieta starp pārdzimšanām. Hinduisti tiecas uz dvēseles izglābšanos no mokošā dzīvības un nāves cikla un savas dievišķās dabas atkalapvienošanos.

Katras dvēseles karma – visu darbību, domu, vārdu un nodomu kopsumma visās dvēseles dzīvēs – nosaka dvēseles nonākšanu uz Zemes cauri vienam no debesu vai elles līmeņiem. Kopā ir septiņi augstākie un septiņi zemākie līmeņi. Augstākajos līmeņos dvēseles atpūšas pēc taisnīgi paveiktām rīcībām uz Zemes vai izbauda garīgu saziņu ar personīgo Dievu, tad atkal pārdzimst, lai turpinātu mācīties. Zemākajos līmeņos ļaunās dvēseles “pļauj, ko sējušas” ar savu nepareizo rīcību. Tiklīdz dvēsele ir atbrīvojusies no visām laicīgajām iegribām, tā kļūst atbrīvota no reinkarnācijas.

Budisms

Līdzīgi kā hinduisms arī budisms tic pārdzimšanai, taču mērķis ir iemantot Nirvānu – apgaismību. Saskaņā ar Budas mācību pastāv vairākas paradīzes un elles. Tāpat kā hinduismā, arī tās ir sadalītas “atpūtas un ciešanu līmeņos” un nav pastāvīgas uzturēšanās vietas. Pastāv uzskats, ka tas, kur būtne nonāks pēc nāves, ir atkarīgs no tā, cik laba vai slikta ir bijusi laicīgās nāve. Tāpēc budisti pavada daudz laika, palīdzot uz nāves gultas esošajiem.

Budisti uzskata, ka debesīs dzīvo arī dievišķās būtnes, kuras tāpat ir pakļautas pārmaiņām un nav mūžīgas, taču ir jau sasniegušas Nirvānu. Šie dievi sākotnēji ir bijuši zemākajos elles līmeņos, taču pamazām attīstījušies. “Dzīvildze” katrā no līmeņiem atšķiras – jo augstāks līmenis, jo ilgāk būtne dzīvo.

Arī elles līmeņi nav pastāvīga uzturēšanās vieta – būtne pārdzimst elles iemiesojumā un paliek tur, līdz tās negatīvā karma ir iztīrīta, lai varētu pāriemiesoties vēlreiz. Taču vairāki mūsdienu budisti uzskata, ka patiesā elle un paradīze ir tepat, uz Zemes. Mēs to piedzīvojam katru dienu un tas, vai dzīvojam paradīzē vai ellē ik dienu, ir atkarīgs tikai no mums pašiem un mūsu izvēlēm.

Dokumentālā seriāla “Stāsts par Dievu ar Morganu Frimenu” 2.sezonas sērijas “National Geographic” būs skatāmas no 17. aprīļa, pirmdienās plkst. 21:00.