Mans stāsts sākas ar to, ka iepazinos ar puisi no citas valsts. Dzīvojām kopā Latvijā – manā dzīvoklī, ko tolaik īrēju. Kopā nodzīvojām 3 mēnešus. Viss bija ideāli. Zināju, ka viņš man ir īstais un vienīgais, līdz viss mainījās. Viņam bija jāatgriežas savā valstī. Raudāju, pārdzīvoju, domāju: par ko man tas viss. Jutos, kā būtu zaudējusi daļu sevis.
Gāja laiks un lēnām apradu pie domas, ka kādu laiciņu jāpagaida, un mēs atkal būsim kopā, jo pirms prom braukšanas puisis nopirka man biļeti uz viņa valsti. Vienīgais bija jāsagaida mans atvaļinājums, kas būs vasarā.
Kādu dienu manā darbā pie priekšnieka ciemos atnāca viņa draugs no Ēģiptes, vārda M. Biju šo vīrieti manījusi jau iepriekš, viņa jaukā izskata dēļ. Viņš vienmēr bija laipns, labi ģērbts, smaidīgs, pieklājīgs pret mani, gara auguma. Vārdu sakot, ļoti simpātisks vīrietis. Viņš uzrunāja mani, apvaicājās, kā stradājās, kā man iet. Pats pastāstīja, ka tikko atgriezies no divu nedēļu ceļojuma un tagad meklējot dzīvokli. Tā kā viņš nerunāja latviešu valodā, tad tas viņam sagādājot problēmas. Protams, labu gribēdama, piedāvāju palīdzēt ar dzīvokļa meklēšanu.
Katru dienu viņš nāca uz manu darbu un mēs zvanījām uz sludinājumiem, kopā smējāmies, runājāmies. Tā kādu nedēļu. Līdz kādu vakaru, kad darbā paliku viena pati – viņš atkal atnāca. Teicu, ka priekšnieka nav, bet, ja viņš vēlās, viņš var viņu pagaidīt. Viņš apsēdās pie galdiņa un es pagatavoju viņam kafiju. Protams, runājāmies par darbu, dzīvi, u.t.t.. Vēlāk, kad klienti bija aizgājuši, devos uz blakus telpu, lai novāktu galdiņu. Viņš piecēlās, paķēra mani aiz rokas un noskūpstīja. Apjuku. Atjēdzos un teicu: ”Ko tu dari? Tā nedrīkst! Man ir draugs un tu esi priekšnieka labākais draugs.” Bet viņš atbildēja, ka esot ievērojis mani jau iepriekš, bet baidījies. Beidzot viņš esot saņēmies drosmi. Apjukusi aizgāju uz blakus telpu, novācu galdiņu un izgāju ārā uzpīpēt. Domāju: ”Kas tik tikko notika? Kāpēc?”. Kamēr pīpēju, atbrauca priekšnieks, par ko ļoti nopriecājos. Visu vakaru darbā, braucot mājās, domāju par to kas notika. Atzīšos – bija patīkami, bet tai pašā laikā es nedrīkstēju to pieļaut, jo man taču ir puisis, ko es dievināju, bet kurš šobrīd nav man līdzās.
Gāja dienas. Mēs ar M. tikāmies arvien vairāk un vairāk. M. arvien biežāk sāka nākt uz manu darbu. Iekšēji biju pārbijusies, ka kādam darbā var rasties kādas aizdomas, un ka par to var uzzināt mans boss. Arvien mazāk sāku domāt par savu puisi, jo viņš bija tālu prom, bet M. bija tepat līdzās. Un man ļoti pietrūka mīļuma un sajūtas, ka kāds par tevi rūpējās. Un M. man to sniedza. Viņš allaž mani smīdināja, kad biju noskumusi. Viņš allaž bija līdzās, kad vēlējos, lai kāds mani samīļo. Viņš allaž mācēja mani uzklausīt, kad sirsniņa man bija pilna, un sniedza padomu, ja man to vajadzēja.
Lai arī mans puisi ir man dārgs, viņš nekad nemācēja man to visu sniegt kā M. Gāja dienas, nedēļas un mēs katru dienu tikāmies. Par tikšanās reizēm tālāk nestāstīšu, jo tas ir garš stāsts. Tad pienāca 19. jūnija vakars. Zvanīju M. ,lai atbrauc pie manis, ka gribu ar viņu parunāt. Viņš piedāvāja aizbraukt uz jūru, un es ,protams, neatteicu. 20.jūnijā man bija jālido pie sava puiša uz viņa valsti. Bet nu jau vairs par to nemaz nepriecājos, jo tik ļoti biju pieķērusies M.
Aizbraucām uz jūru, un es izstāstīju M., ka man rīt jālido pie puiša un, ka tur būšu mēnesi, jo biļete bija uz priekšu un atpakaļ. Sēdējām pie jūras un klausījāmies jūras viļņos. Viņš apsēdās man aizmugurē, pievilka mani sev cieši klāt, apķēra un teica: ”Kādēļ! Nebrauc! Paliec pie manis. Paliec pie manis visu laiku.”. Bet es atbildēju, ka nevaru, jo ja es gribu būt kopā ar viņu, tad man jāpasaka puisim, ka viss cauri. Jo es negribēju viņam melot, un mocīt viņu. Labāk visu pārtraukt ātrāk, nekā vēlāk. Sēdējām vēl kādu laiciņu pie jūras, un tad devāmies uz mājām. Ceļā uz mājām M. visu laiku klusēja un visu laiku klausījās vienu Shereen dziesmu. Piebraucot pie manas mājas, teicu M., lai paliek šonakt pie manis. Viņš, protams, arī piekrita. Uzgājām augšā uz manu dzīvokli, runājāmies un, protams, pirmo reizi pārgulējām. Atzīšos, tas bija kaut kas vienreizējs. Pēc tam visu nakti pavadījām runājoties. No rīta, kad M. devās prom, viņš pienāca pie manis, noskūpstīja mani un vaicāja: ”Bet tu atgriezīsies? Man tevi gaidīt? Tu paliksi mans saules stariņš šai pelēkajā dzīve mūžīgi?”. Raudāju un zvērēju viņam, ka obligāti būšu atpakaļ. „Gaidi mani! Es aizbraukšu tikai uz mēnesi. Aizbraukšu, izbaudīšu atvaļinājumu un pateikšu puisim, ka viss ir cauri un būšu atpakaļ”. Sēdēju lidmašīnā un visu laiku domāju, kā lai pasaka puisim, ka viss ir beidzies. Ka man ir cits draugs un ka vēlos būt kopā ar M., nevis ar viņu.
Vēlāk jau satiku puisi. Viņš mani sagaidīja kopā ar draugiem. Viņš mani noskūpstīja, bet nu jau šis skūpsts bija pavisam savādāks. Viss bija mainījies. Viņa draugi, ģimene mani uzņēma ļoti mīļi, lai arī sazināties bija ļoti grūti, jo viņi nerunāja angliski, un es nerunāju arābu valodā, tomēr visi izturējās pret mani kā pret princesi.
23.jūnijs. Pamodos un puisis ienāca manā istabā un teica: ”Šodien pie mums atbrauks mani ģimenes radinieki un atnāks mācītājs. Viņš mūs salaulās.” Biju šokēta. Neko nesapratu. Nezināju, ko atbildēt. Izrādās, viņu valstī, tas viss notiek ļoti ātri un vienkārši. Tiešām, neko nesapratu, tikai raudāju. Protams, puisis nesaprata, kas notiek, bet es viņam meloju un teicu, ka gribu savus vecākus līdzās, lai arī īstenībā, nemaz nevēlējos precēties ar viņu. Bet ko gan es varēju izdarīt. Biju tur viena pati, un neviens nevarēja mani pasargāt. Tas viss notika ļoti ātri. Pēc tā visa zvanīju mammai un raudādam stāstīju, kādu kļūdu esmu izdarījusi.
Pa šo mēnesi, kamēr biju prom, M. visu laiku bija nācis uz manu darbu un prasījis maniem kolēģiem, kā man iet un kad būšu atpakaļ. Kolēģe bija viņam izstāstījusi, ka es esot apprecējusies tur ar savu puisi.
Pēc mēneša es atlidoju atpakaļ, un tā kā atvaļinājums bija beidzies, atgriezos darbā. Protams, visi kolēģi mani apsveica ar sievas statusu. It kā jutos laimīga, bet līdz brīdim, kad kolēģe man pastāstīja, ka M. esot aizbraucis prom pavisam. Iekšēji jutos bēdīga, bet tai pašā laikā nodomāju – varbūt labi vien ir ka viņš ir prom. Tagad esmu precējusies, un uzvesties tā kā biju uzvedusies iepriekš vairs nevarēju atļauties. Pagāja nedēļa, jutos nelaimīga, jo nebija līdzās vīra. Nodomāju, dīvaina laulība, it kā tu esi precējusies, bet tai pašā laikā dzīvo viena bez vīra. Un arī M. biju pazaudējusi uz visiem laikiem.
23. augusts, vakars. Darbā atkal vakara maiņa. Biju sākusi strādāt arvien vairāk, lai nebūtu jāsēž mājās vienai un stundas arī nāca par labu maciņam. Sēžam ar kolēģīti un dzeram kafiju. Atbrauca boss un ar viņu kopā iekšā ienāca arī M. Vienkārši sastingu. It kā iekšēji priecājos, ka viņš ir atpakaļ, bet bija arī kauns, ka biju solījusi būt kopā ar viņu, bet solīto neizpildīju. Nezināju ko darīt. Kā reaģēt. Skatījos uz viņu un likās, ka vairs nepazīstu viņu. Viņš bija mainījies. Bija pazudis viss- viņa jaukais smaids, laipnība. Viņš vispār pat nesasveicinājās ar mani, ienāca tā it kā manis tur nemaz nebūtu. Laikam jau biju to pelnījusi, jo biju viņu sāpinājusi. Tā arī viņš tur sēdēja, runāja ar bosu, izturējās pret mani kā pret tukšu vietu. Bet tiešām, tas viss bija pelnīti. Ko gan es gaidīju.
Vakarā aizbraucu mājās, iegūlos gultā un raudāju. Raudāju kā mazs bērns, jo jutos briesmīgi. Domāju, kādēļ viņš ir atbraucis atpakaļ, kādēļ es viņu redzēju. Viņš taču varēja atnākt,tad kad es nestrādāju. Kādēļ tieši šodien. Pēc tā vakara vairāk nebiju viņu redzējusi. Viņš vairāk nenāca uz manu darba vietu. Un ja arī atbrauca, tad palika sēdēt mašīnā un iekšā nenāca. It kā jau tas bija labi, bet tai pašā laikā vienkārši gribēju pieskriet pie viņa un samīļot. Bet zināju, ka nedrīkstu to darīt. M. man bija kā aizliegtais auglis.
Tā pagāja kādi 2 mēneši. Strādāju un domāju tikai par vīru un darbu. Vairāk nekam citam nebija nozīmes. Tad kādu vakaru uz manu telefonu man atnāca sms no nepazīstama numura: „Varam satikties? Mums jāparunā.” Tā kā tas bija rakstīts angļu valodā, sapratu, ka tas ir M.. Atbildēju labi, esmu mājās. Ilgi domāju, kāpēc es atbildēju. Vajadzēja vienkārši ignorēt.
Bailēs gaidīju, kad viņš atbrauks. Viņš atbrauca. Sākumā sēdējām virtuvē, dzērām tēju un klusējām, un tad es prasīju, par ko viņš grib ar mani runāt. Viņš paskatījās uz mani un lēnām sāka runāt. Vēl tagad atceros viņa teikto. „Es tevi iemīlēju. Mīlēju. Un ko tu- tu vienkārši pasmējies par mani, izmantoji mani un tad neko nepasakot izmet ārā kā vecu grāmatu. Tu salauzi mani. Es nespēju bez tevis. Man tevi vajag.”. Skatījos, klausījos viņā un raudāju, jo viņš sāka bļaut uz mani un raudāja. Pirmo reizi redzēju, ka vīrietis raud. Es nebiju dusmīga uz viņu, par to ka viņš bļauj uz mani, jo tas viss, ko viņš teica, bija taisnība. Zināju, ka tas viss ir pelnīti. Piegāju pie viņa un apķēru viņu. Piespiedu viņu sev cieši, cieši klāt. Viņš apķēra mani un mēs sākām skūpstīties, un tad es padevos. Mēs atkal pārgulējām.
Nākamajā dienā uz darbu neaizgāju, jo jutos slikti. Tā arī bija. Raudāju visu dienu, jo atkal biju uzkāpusi uz tā paša grābekļa. Vēlāk zvanīju mammai un prasīju, ko man darīt. Vīrs ir ārzemēs. Nav līdzās, un vispār es nemaz nezinu vai viņu mīlu. Bet šeit, Latvijā, ir puisis, kuram esmu nežēlīgi pieķērusies, kurš dara mani laimīgu. Kurš ir kā skābeklis man. Mamma tik atteica: ”Meitiņ, tā ir tava dzīvīte. Tev ir jādzīvo. Ko es tev varu ieteikt, ja nezinu, kā tev būs labāk. Klausi sirsniņai.”
Zināju, ka vēlos dzīvot Latvijā, bet mans vīrs nebija gatavs nekam tādam. Tur viņam bija labs darbs, māja, draugi. Viņš nebija gatavs ziedot to visu un pārcelties uz dzīvi Latvijā. Tāpēc sapratu, ka viss. Ja jau Dievs man lika satikt M. vēl vienu reizi, tad laikam man jābūt ar viņu. Zvanīju vīram, teicu, ka tur nekas nesanāks, un ka labāk būs, ja šķirsimies. Nav jēgas mocīt vienam otru. Un tā nav normāla laulība, kad viens ir vienā valstī un otrs otrā valstī. Vīrs nebija tam ar mieru. Strīdi turpinājās vairākus mēnešus, bet nu man jau bija vienalga, jo man bija M.
Darbā visiem sāka rasties aizdomas, ka man ir romāns ar M., bet es tik noliedzu, teikdama, ka esam tikai labi draugi. Bija pagājuši 5 mēneši, kopš biju precējusies. Vīrs visu laiku zvanīja. Mēs strīdējāmies pa telefonu katru reizi, kad viņš zvanīja. Viņš visu laiku lūdzās, lai es aizbraucot pie viņa un izrunājoties, kas par lietu. M. arī bija projām darba darīšanās.
Veselu mēnesi atkal dzīvoju viena, un atkal iekšā sajūta, ka nezinu, ko darīt. Vēlos kādu sev blakus. Visi slavē manu vīru, ka man esot paveicies, ka man ir tik burvīgs vīrs. Īstenība, tā arī bija. Kā cilvēks viņš tiešām bija labs. Bet neviens jau nepazina M.. Varbūt ja mana ģimene zinātu par viņu, tad varbūt slavētu arī viņu.
Pienāca 1.Advente. Vīrs atsūtīja biļeti uz viņa valsti. Skatījos uz biļeti un domāju-„ Ko man darīt? Aizbraukt un izrunāties ar viņu? Atklāt viņam visu? Kādēļ Dievs mani tā moka? Ko Dievs vēlās no manis? Kas man jāizvēlas?” Gāja dienas. Izdomāju- vīrs ir vīrs. Un viņš nav slikts cilvēks. Rūpējās par mani. Viņš ir ļoti labs, tikai es te uzvedos kā princese uz zirņa. Nezinu, ko gribu. Izklausās egoistiski. Un īstenībā, biju baigā egoiste, jo visu laiku domāju tikai par sevi.
Aizsūtīju M. sms- „Zinu, tu mani ienīdīsi, bet es tā vairs nevaru. Man ir jādzīvo sava dzīve kopā ar vīru, un tev savējā. Piedod!”. Bija zvani, sms, bet es neatbildēju. Vairāk es nedrīkstu būt vāja. Aizgāju uz darbu, parunāju ar bosu un pateicu, ka man tomēr ir vīrs, un man jābūt kopā ar viņu. Uzrakstīju atlūgumu un boss tik noteica: ”Beidzot, mana blondīne. Beidzot tu esi nākusi pie prāta. Brauc! Un ja kādreiz gribēsi atgriezties, tev darbā vienmēr būs vieta garantēta”. Visi kolēģi bija šokā, ka es visu tā pametu un aizbraucu. Šokā bija arī mani radinieki, bet es tik nodomāju, kas neriskē- nevinnē, un es jebkurā laikā varu atgriezties mājās. Un biju prom.
Tagad dzīvoju kopā ar vīru viņa valstī. Neprasiet man, vai es viņu mīlu, jo atbildi nezinu. It kā dzīvoju labi, un kaut kas mani tur šeit, bet vai tā ir mīlestība? Diezin vai. Drīzāk tā ir cīņa ar dzīvi un pieķeršanās, lai tikai kāds ir līdzās. Kas ir ar M., nezinu. Viņš tagad tik dzīvo manās atmiņās un mana dienasgrāmatā, ko sāku rakstīt, tad kad atbraucu uz šejieni, jo dzīve pierādījusi, ka cilvēkiem uzticēties nedrīkst. Protams, ik pa laikam pārlasu, ko esmu tur rakstījusi un ik pa laikam noklausos Shereen dziesmu, un atceros M.. Domāju, ko viņš dara? Kā viņam iet un kur viņš vispār ir? Un kā būtu bijis, ja es būtu palikusi Latvijā? Bet kas gan to lai tagad zina.
Vineta (25)
