Pēdējā laikā es redzu patiešām dīvainus un neloģiskus sapņus. Pirms divām dienām sapnī redzēju savu bijušo draugu (ar kuru man nav palikušas labas attiecības, drīzāk gan pretēji), sapnī viņš palika pie manis, tagad nesen atkal redzēju kādu personu ar kuru es skūpstījos, precīzāk sakot, nokrāpu savu puisi. Bieši saka, ka sapņi ir zemapziņa, tas ko un par ko mēs domājam. Bet man nevienu reizi nav tādas domas galvā bijušas, lai arī kādas nesaskaņas man ar draugu būtu, es viņu mīlu. Atliek man vien cerēt, ka šāda veida sapņi man beigsies. :-/

Ar savu viru izrunaties nevaru. Taja ir musu abu vaina. Esmu kopa ar cilveku, precejusies, bet…Esam kopa pusotru gadu, pirms paris meneshiem apprecejamies. Skaistaka diena bija musu kazas. Viss bija skaisti, ta diena bija ka pasaka. Bet musu kopdzive ir ka uz rozes dzelkshni. Musu attiecibas bija sakushas nepareizaja laika. Vinjs bija tik tikko ka izkskiries no savas draudzenes, bija pagajushas labi , ja paris nedeljas. Tad pec kopa pavadita skaisa vakara, kad jau bija norunatas vel tikshanas, vinjs pazuda. Uzzinaju no kopigiem draugiem, ka vinjs ir atgriezies pie savas bijushas draudzenes. Tad pagaja 2 meneshi, vinjs man atsutija sms, ka ir atkal brivs un vai es ar vinju gribetu tikties, protams, teicu, ka ne, nebushu vinjam nekads ielaps. Pec nedeljas musu kopigie draugi uzaicinaja atpusties kopa, jautaju vai tur bus ari vinjs, teica, ka ja, ljavos but pierunata , skaisti saposos, aizbraucu. Vinjs man protams centas skaidrot, ka centas saglabt attiecibas, bet tas neizdevas, teicu, lai, man vienalga, jo nedomaju but kopa ar vinju. Bet vakars izveras savadak…Sakam tikties, starp mums bija saikne, speciga un neapturama. Bija skaists laiks, tikos ar vinju, nesaja mani uz rokam, viss musu laiks kopa bija rozu lapinjam kaisits. Iemilejos. Biju tiesham ar roza brileem uz aciim…

esmu precejusies, bet dzivoju savu pagatnes pardzivojumu ena, nedzivoju tagadne, ir domas un plani par nakotni, bet taganes nav, jo katru dienu domaju, atceros un mokos ar pagatnes regiem, kas seko tagadne!!!nevaru but laimiga un apmierinata ar savu dzivi, jo visu laiku mokos ar sapem, kas seko.vienigo, ko gribetu, atminjas zudumu , lai nemoka sapes un kakla kamols.

Jau pagājis liels laika posms, kopš kaut ko šeit rakstīju. Jo pēc manām domām ir kaut kam jānoteik – nu – lai būtu par ko rakstīt… 🙂 Teikšu tā, ka ar mani ir noticis tik daudz, ka jums drīzāk apniktu lasīt, bet pats galvenais jau ir saturs. 🙂 Lielos vilcienos var teikt, ka ballīšu netrūka, draugu apkārt kā vinmēr bija daudz, kārtīgi izbaudīju vasaru (paspēju arī 2 nedēļas pastrādāt un augusta sākumā 2 ned paslimot) iepazīt jaunus cilvēkus un vietas utt. Maijā vienu nedēļu pabiju arī Rumānijā "Comenius" projekta ietvaros. Tas bija tiešām labs piedzīvojums un jaunu iespaidu pilns laiks. 🙂 Bet vissvarīgāko es šajā vasarā izdarīju – iestājos Latvijas Kultūras Koledžā uz Mediju producēšanu un savu izvēli nenožēloju. 😉 Un viens ir skaidrs – tas ir tikai sākums… 😀 Foto: Hipijs pims O-kartes nakts skrējiena. 😎

(savu rakstu pārcēlu no oho.lv portāla) Kur tas jautājums? Runāju par projektu (sk. Manu pamatinformāciju un albumu), kuram meklēju modeli vēl aizvien. Bet tagad gribas paviedēt kādas domas – par latvietēm un ne-… Tātad, latvietes pamatā – vispirms skatās, pēc tam atkal skatās, pēc tam vēl reiz skatās. Visas draudzīgā bariņā. Pēc tam domā. Pēc tam vēlreiz apskatās, tad atkal. Un vēlreiz skatās kā "trīs labas lietas trīs stundu garumā". Pēc kāda laika viena saņem drosmi un uzjautā – nevis gaidīto "kad sākam strādāt". Bet, vai "nesaķersim iesnas". Pēc ilga laika nākamā – "kas maksās… (par kurpītēm šajā gadījumā)". Pēc tam no lēnās piedurknes izbirst kādi t.s. secinājumi – "tas ir nenormāls", "tas ir gejs", un vēl sazin kas tāds tur tas ir… Protams, "stiprā" dzimuma latviskie pārstāvji – kuri ir štata komentētāji, arī šajā portālā: izsper kādas (kā pašiem liekas) asprātīgas piezīmes, kuras tomēr grozās ap "sexu un krāniņiem". Finālā, laika pulkstenis griežas. Un arī lieta arī griežas ap sausām čalām, nevis ap darbu uz rezultātu. ——————— Tagad vārdi par ne-latvietēm. Tur situācija ir savādāka, bet neko daudz labāka, tā teikt. Skaistā dzimuma pārstāves kopumā ir daudz atvērtākas, reizēm pat gatavas darīt lietas no šās minūtes. Taču… taču nez no kādiem krūmiem uzrodas ne-latvieši. Katrai krieviskās mēles daiļavai, jo sevišķi tādai- kurai kājas aug gandrīz no galvas, vienmēr ir "otrā puse". Vīrs, draugs, civilvīrs, un pat attāls draugs. Viņiem visiem ir samērā kopīga pazīme: savas daiļas "puses" uzskata par privātīpašumu. Kad nu it kā sākas kāds darbs ar kādu ne-latvieti, tad "spēcīgā otrā" puse vienmēr darbu izjauc. Caur greizsirdību, caur to, ka "nodokļus" nemaksā (pieprasa papildus samaksu un vēl nez kādus bonusus, piemēram līst kadrā plikam iekšā- un censonim fotogrāfam tas par velti arī jākadrē). Izplatīta attieksme, ja jau reiz fotografē kaut ko savādāk nekā plikņus, tad automātiski ir "maniaks, p*rasts, utt…". Un samērā bieži notiek fiziska saķeršanās. Arī sadzert aicina darba vakarā, ja atsakās un tad – "ti menja ne uzvazajesh". Viss pasākums ir sabojāts. Finālā – labāk es gaidu kad "kristīgi audzinātās" tomēr iešūposies, nekā kad liedagā fotosesijas laikā ir dūres jāvicina… No 2 ļaunumiem izvēlos mazāko 🙂

Man ar katru dienu aizvien vairāk liekas, ka es esmu cilvēks, kam visu patīk sarežģīt…laikam man vienkārši patīk sāpes..cita izskaidrojuma man nav..saprotu lietas pareizajā gaismā pārāk vēlu un tad nožēloju mērcējot spilvenu lielās asarās..Kas tas par apburto loku? Es to nevēlos, bet tas notiek mistiskā veidā bez manas ziņas..Laikam esmu cilvēks ar degradētu apziņu un jūtām, lai cik grūti būtu to atzīt.. Savā ziņā jau neko jaunu nepastāstīšu-kārtējais stāsts par pazaudētu iespēju, kas bijusi tepat līdzās degungalā, bet to pamana tikai, kad tā sāk slīdēt ārā no pirkstiem..Kādēļ mums, sievietēm, tik ļoti raksturīgi ir kaitināt vīriešus un likt viņiem ciest? Tajā pašā laikā saprotot, ka pašas vienkāršākās lietas ir tās pašas kvalitatīvākās? Mans stāsts ir par vīrieti un sievieti, kuri daudzus gadus ir bijuši labākie draugi-vienmēr spējuši uzklausīt viens otru par jebko un justies labi viens otra klātbūtnē jebkādos apstākļos..Neesmu gaišreģe, taču zinu, ka simpātijas no šī vīrieša puses(turpmāk sauksim par X)ir bijušas lielākas par vienkāršu draudzību, taču, nevēlēdamās izjaukt šīs draudzības saites, esmu izvairījusies aizskart šo tēmu..Vienmēr domāju, ka, kā vīrietis, X mani nesaista, taču dienu pirms viņa aizbraukšanas, redzot viņu kopā ar tā teikt vienas nakts meiteni, es sāku domāt, kādēļ mani tas uztrauc? Vai tiešām, lai lietas saprastu pareizajā gaismā, ir nepieciešams radikāls grūdiens mūsu zemapziņai? Un vai tiešām draudzība nav iespējama starp vīrieti un sievieti? Tas liek domāt, jo arī attiecībās svarīga ir draudzība un saskaņa..Un tādā gadījumā, kas atšķir draugus no mīļotajiem? Laikam jau tikai viens solis…

Sveikas mīļās meitenes, man jums ir neliels lūgums pēc palīdzības. Svētdien ciemos brauks sen neredzēts puisis un nezinu ko lai liek galdā. Nau jau tā ka nemāku taisīt ēst, bet šoreiz tiešām nezinu ko, lai tādu uztaisa. Negribās neko tādu šiku, lai baigi izceltos un neko tādu, kas parādītu, ka vispār neko nemāku 😀 Nekādas baigās vakariņas netaisos taisīt, jo nemaz arī nesanāktu laiks, svētdien man vēl pa dienu jāstrādā, bet kaut kādas nelielas uzkodas gan derētu. Būtu jauki, ja jūs man palīdzētu ar kādu padomu 🙂

Cik ir cilvēku, kuriem tu patiesi vari uzticēties? Uzticēt sevi visu, kā atvērtu grāmatu.. izlikt visas savas dziļākās sirdssāpes kā uz paplātes? Iespējams, ka man ir paveicies – man tādi ir divi. Mamma un labākā draudzene. Cilvēki, kuri ar mani ir kopā tādēļ, ka es viņiem patīku kā cilvēks.. kuri mani neizmanto, kuriem no manis nekas nav vajadzīgs. Cilvēki, kuri uzklausīs un atbalstīs. Klusībā nepriecāsies par manām neveiksmēm. Nestāstīs to tālāk citiem. Un tomēr es nevienam no viņiem nespēju atklāt sevi visu, līdz galam. Neapzināti, pat ar šiem tuvākajiem cilvēkiem, man ir maska. Man ir jābūt stiprai, neatkarīgai, apmierinātai un optimistiskai. Ir jābūt…bet kāpēc? Kurš man to ir licis? To visu esmu izdomājusi es pati. Es nemaz neatļauju sev aizdomāties par to, vai tiešām es esmu stipra, apmierināta ar dzīvi. Es neatļauju sev būt pašai. Es to visu krāju sevī, pat nepamanot. Un tad, dienā, kā šī, es attopos, ka ir grūti elpot. Ka es pati sevi nepazīstu. Ka nespēju atklāties nevienam…tikai pati sev.

Šodien kā vēl nekad vai vismaz nu ļoti, ļoti sen nebiju izbaudījusi tik ļoti daudz negatīvu emociju. Ieguvu arī atziņu, ka draugu man nav. Negaidīti! Sāpīgi… Bet tāda ir patiesība… Darbā nepatīkamas emocijas, skolā neiet, mīļotais cilvēks… zūd, visticamāk, ka zaudēts… Lai gan nekad nav bijis arī mans… Taču iespēja bija… Kā pārvarēt šo negatīvo emociju vilni? Kā izķepuroties un caur asarām uzsmaidīt? Kā celties un ar paceltu galvu iet tālāk? Kā nedomāt – kā būtu, ja būtu? Tik daudz jautājumu, bet atbilžu…

Snovborderi – 99,8% ir smuki, forši (+ ar lielisku augumu) un pilnīgi traki (man tas liekas pluss), taču brīdī, kad viņš Tevi mēģina apprecēt, rēķinies, ka nevainīgās ieņemšanas ceļā esi sev ieguvusi totālu bērnu. Pie tam, bērnu ar vismaz 3 nopietniem sasitumiem, 1 lauztu kaulu un 1 smadzeņu satricinājumu ik (sniega) sezonu. Ā, un daudz dzer un ballējas.Vasarā skeito (skat. zemāk) Bez manierēm. Tātad: der jautrībai, regulāriem apmeklējumiem slimnīcā, neder nekam nopietnam. Skeiteri – ir vēl 100000 reizes ļaunāki. Pirmkārt, ir pohuisti, otrkārt, šmucīgi (nu jā, otrais ir loģisks turpinājums pirmajam), treškārt, skatīties, kā čalis skeito skeitparkā, ir briesmīgi garlaicīgi (izņemot gadījumus, kad viņš ir slikts skeiteris un bieži krīt). Vienmēr ir bez naudas, sapņo par Portugāli. (Taču uz tumšas ielas es labāk turētos tuvāk 16gadīgam skeiterim, nekā vīrietim policijas formā. + regulāri nobrāzumi un lūzumi, daudz dzer un ballējas. Bez manierēm, toties vairums ir sirsnīgi. Der: tīnītēm un, ja esi ar mieru regulēri izmaksāt kino..un visu citu, neder: pēc 20 Sociālo tīklu fanāti – ir interesanti, vienmēr informēti par to, kas notiek, ar savu viedokli un bez bailēm to izteikt publiski (acīmredzami!), taču izšķiroties no tāda, uzreiz visos viņa soc.portālos parādīsies garumgaras ziņas par to, kādu tipu sievietes neprecēt. Un bildes ar Tevi un viņu. Un tikai Tevi. un bildes no vietām, kur esat bijuši kopā. Der: ja Tev patīk bieži apmeklēt dažādus pasākumus. Neder – ja negribi, lai pēc bildēm viņa blogā var sekot notikumiem Tavā dzīvē – kad esi nofotografēta miegā/kožot superduperdubultajā čīzburgerī/esi saķērusi Rota vīrusu/dzemdē/vienkārši izskaties slikti. Izklaidīgie: mīļi, jauki, lieliski, labprāt gatavo (tikai pagatavotais nav baudāms, jo ir piededzināts/pusjēls/nepilnā sastāvā/ļoti jocīgā konsistencē), taču, ja, dodoties prom uz divām nedēļām, uzticēsi viņam savu puķu podu laistīšanu, atgriežoties savā dzīvoklī, viņš Tevi sagaidīs ar teikumu ", kā jau pagājušas 5 dienas?" un mirušiem istabas augiem. Der: pacietīgajām. Neder: kārtīgajām un augu/dzīvnieku īpašniecēm. Celtnieki u.t.m.l.: Tavas guļamistabas durvis nekad nečīkstēs, plaukti un lampas nebūs jāskrūvē pašai, taču viņa zelta gredzenu un ķēžu kolekcija pārspēs Tavējo. Un pēc šķiršanās uzzināsi, ka viņš nav iezemējis Tavas veļasmašīnas kontaktu (lai ko tas nozīmē) un tā ir izskaidrojams tas, ka, katru reizi, mazgājot traukus, Tu jūti nelielus, bet nepārtrauktus strāvas triecienus. Iespējams, ka pametīs Tevi, jo, siltinot kādas daudzdzīvokļu mājas ārsienu, pa trešā stāva logu būs ieraudzījis savu mūža mīlu, kura, nezinot, ka pie viņas loga atrodas kaut kas (varbūtēji) sapratīgāks par kaiju, no dušas būs iznākusi ārā kaila. Der: Neder, jo kaut ko vienmēr nolaidīs greizi un ar saviem gēniem noindēs jebkurus kultūras asnus jūsu bērnos. Mākslinieki: Gudri, asprātīgi, interesanti, ar labu gaumi un manierēm. Uzgleznos Tevi. Gleznu pārdos Jarmarkā. Viņš izdomās, ka grib mājās taisīt vīnu. Vīnu taisīsi Tu. Un to vīnu, kas būs iesprādzis griestos, arī mazgāsi Tu. Malku vedīsi Tu, Tu arī šķūrēsi sniegu un pērnēsāsi mēbeles un mēģināsi tikt galā ar cauru jumtu un suni – bosiku. Rēķinus maksāsi Tu. Depresīvs. Der: ideālistēm. Neder: ideālistēm (un citām) ar trauslu veselību un nervu sistēmu. FiloZofi (nevis "s" – jo man tā labāk patīk, lai tā sofija iet iesālīties) – ir gudri, ar manierēm, iejūtīgi, saprotoši, rūpīgi, u.t.t., taču brīnās, ka Tu nesaproti latīņu valodu, pārāk daudz runā par attiecībām (arī tad, ja tas ir tikai sekss) un vispār, vēl joprojām apsver savu iepriekšējo attiecību dimensijas, nojēgumu, problemātiku, patību, šmatību u.t.t. Bet visdrīzāk vēl nav tikuši tām pāri. Der: ja to visu uztver vienkārši (un sāk mācīties latīniski). Neder: ja Tevi neinteresē ēnas uz sienām. Operatori: Diezgan gudri, mazliet interesanti, parasti – glīti. Taču ar gadiem uzaudzē darba tulznu (uz vēdera). Visu labo ar skoču. Ģērbjas draņķigi un noplucīgi. Pie friziera iet reti. Pērk nejēgā daudz dzelžu, stiklu un trubu (t.i., foto un video tehniku&aksesuārus, objektīvus un statīvus). Un ja par to sāk runāt, tad – uz stundām. Der: mmmmmm…dažām. Neder: pārējām Fotogrāfi: romantiski, pašpārliecināti un lecīgi. Der: modelēm vai modelēm to be. Neder: gudrām meitenēm. Marihuānas pīpētāji: draudzīgi un smaidīgi. Smaržo pēc zāļu tējas. Neko neatceras. Randiņa laikā 120 reizes ārkārtīgi aktīvi + ieinteresēti vaicā: "Kā iet? Kas jauns?" Der: marihuānas pīpētājām. Neder: depresīvajām un nepacietīgajām. Pokera spēlmaņi: neatlaidīgi. Neatlaidīgi turpinās zaudēt, neatlaidīgi turpinās uzskatīt, ka esi slikta draudzene, jo neatbalsti laika nosišanu interneta pokera spēlēs, jo tūliņ takš viņš vinnēs lielo piķi. Iemainīs kopīgu vakaru ar filmu un saldējumu pret spēli, jo ir taču pierakstījies šai spēlei un noteikti šoreiz vinnēs.Tas nekas, ka ir bijusi noruna, ka kamēr ciemojies pie viņa vai viņš ciemojas pie Tevis, viņš nespēlēs. Der: muļķēm. Neder: reālistēm. Alkoholiķi: sirsnīgi, draudzīgi, mīļi. Aizmirsīs visu, ko solījuši. Aizmirsīs Tavu vārdadienu, aizmirsīs visu, ko apsolījis (piemēram to, ka vairs nedzers), gala beigās aizmirsīs arī to, ka esi no viņa aizgājusi. Krīzes situācijā, kad Tev ļoti, ļoti, ļoooti vajadzēs viņa palīdzību, būs tā pārdzēries, ka nebūs pamodināms ne ar kādām metodēm. Pēc trim dienām, kad beidzot attapsies un Tu cerēsi pateikt visu, ko par viņu domā, izrādīsies traks. Der: NEDER!!!! NEKAD, NEKAD, NEKAD UN NEVIENAI!!!!!

Labrīt/labdien, mīļā Cosmo meitene. Šoreiz es vēlos parunāt par tēmu "brīvdiena klubā" veidojot atsauci uz Mīļuka izveidoto aktuālo diskusiju. Man vienkārši sanāca dusma – smieklīgi, vai ne (?) – jo tomēr es pati esmu bijusi šādā gluži nē, bet ļoti līdzvērīgā situācijā un pat vel tālāk. Vēlējos pastāstīt Jums, kuras domā, ka pati sieviete vienmēr ir vainīga un pastāstīt pati sev, ka esmu malacis, jo ar visu tieku lieliski galā. Tātad. Pirmkārt, es nekad neeju uz Vecrīgu vai kādu citu pasākumu viena – draugi, gan vienmēr smaidot saka – miesasargi aŗī var nākt. Bet mācība man ir smaga un es tiešām pilnīgi nekad neeju pirmkārt, ar kaut kādām mistiskām draudzenēm, jo viņas visas ir tikpat neaizsargātas kā es un otrkārt, vienai man šķiet ir pilnīgs neprāts iet, jo tu esi vēl neaizsargāta, pat tad, ja izvēlies apreibinošās dziras nelietot. Varbūt, sauciet mani par paranoitiķi, taču mana pieredze rāda, ka tā ir vienīgā izeja. Tātad vienmēr ejot kaut kur ballēties ņemam līdzi – puisi, kurš gan vajadzības gadījumā var tevi panest, kurš bezizejas gadījumā var tevi fiziski aizstāvēt un kurš vienmēŗ nostājas tavā pusē un ir gatavs patēlot tavu dusmīgo puisi, ja kādam neaiziet, ka deja ir tikai deja. Un man tiešām ir paziņu lokā daudz šādu puišu. Kuri ir man tikai labi draugi un kuriem pašiem ir meitenes un kuri tālāk attiecībā uz savam meitenēm praktizē tieši šos pašus pamatnoteikumus piektdienas ballītēm. Tas gan uzreiz nenozīmē, ka drīkstam piedzerties kā rukši, bet tas mūs pasargās tad, ja kaut ko iebērs glāzītē un palīdzēs nokļūt mājās tiklīdz būs viss pieņēmis pārlieku lielus apgriezienus. Kas attiecas uz pašu situāciju – arī man ir gadījies atmosties gultā kailai pie paziņas. It kā iepazināmies, mēnesi draudzējamies un tad viņš uzaicināji mani pie sevis uz bāru. Aizgāju viss bija kārtībā un no viena brīža pazūd filma. Tad rīts – aizslēgtas durvis privātmājai un puisis pats apmierināts ar situāciju un savu rīcību. Zinot, kas noticis es sevi valdīju un kļuvu draudzīga, lai iztiktu, bez liekiem ekscesiem un iespējamas turpmākas vardarbības. Pagāja laiciņš un atskanēja teksts "lūk, tavs telefons, es nezinaju, ka tu visu uztversi tik mierīgī". Vēlāk satiku vienu meieteni, bijuso klasesbiedreni, kura teica, redzējusi, kā mani bezsamaņā ieliek mašīnā tajā vakarā. Bet viņa redzieties padomāju, ka tā tam ir jābūt – nav pat klāt pienākusi. Lieki piebilst, ka vēlāk man bija morāli pārmetumi sev un lieki piebilst, ka es labu laiku nekur negāju – bet problēmu, tas neatrisina un atmiņas neizgaisina. Ar laiku sāku runāt par šo lietu kā pieredzi bagātinošu notikumu un man tiešām ir žēl meitenes, kuras var vazāties kailas pa Vecrīgas ielām un, kuras piedalās Slapjo kreklu konkursos turpat uz letes un tamlīdzīgi. Bet es pilnīgi vienmēr redzot meiteni, kurai ir kādas problēmas, vai kura knapi kājās turās, sūtu savu "miesasargu" noskaidrot situāciju. Un, kas attiecas uz policiju – tik tiešām, ja viņi paši nebrauc tev pakaļ – nav jēgas doties pie viņiem. Gadījās tā, ka darba dienas vakarā gāju cauri Audēju ielai uz Krastmalu – džinsās, džemperī un botās. Un mani piekāva – divi pajoliņi. Protams, kad es atjēdzos sapratu, ka jāzvana policijai – apzagta es nebiju, es nezinu, aks viņiem nepatika. Bet tur man pasgaidroja – veiks ekspertīzi, rakstīs iesniegumu, bet vairumā gadījumu vairāk neko arī neatklāj. Es jutos pārāk slikti, lai vēl brauktu uz Matīsa ielu un tādeļ sazvanīju draugus, kuri mani gaidīja un veiksmīgi nokļuvu mājās, velāk man konstatēja smadzeņu satricinājumu – smagus sasitumus un tamlīdzīgi. Bet ko viņiem vajadzeja un kāda bija viņu motivācija – vellns zina. Tādēļ skeptiķēm, kuram viss šis liekas paranoitiski un tām, kuras uzskata, ka meitenes pašas vainīgas – lūdzu domājiet ko Jūsu sacītais nozīmē cilvēkam, kuram kas tāds ir bijis jāpiedzīvo. Reizēm apstākļi ir cūkas un reizēm komentāri ar nosodošu piegaršu ir aizvainojoši. Bet visām pārējām es tomēr iesaku, rūpīgi izvēlēties ar ko doties izkalidēties un rūpīgi izvēlēties vietas un starp katru kokteilīti izdzert glāzi ūdens. Un vienmēr nēsāt līdzi aktīvo ogli, jo tā ir absorbējoša un prezervatīvus – ja ne pašu avāriju. Jauku dienu, mīļā Cosmo meitene. 😉

Naksnīga dežūra iekš DzN. Bērni, bērniņi -mazi, zilgani, brēcoši, pa vienam, pārī. Puisīši, meitiņas- peciņas. Un jaunās māmiņas -varones. Lai gan par varoņiem gribas saukt tētus, kas ir klāt. Velns, uztaisīt ta uztaisīja, bet kad ārā jādabū, tad nu spied, sieviete…Vaigus piepūtusi, vēl censties ieklausīties vecmātes norādījumos, kā atvieglot procesu. Daudzām māmiņām nav līdzi neviena. Nezinu, vai es gribētu dzemdībās savu vīrieti, jo tomēr…varbūt tas ir par daudz. Zinu, ka man klāt būs vai nu māsa, vai draudzene. Vīrietis….man bail zaudēt sievieti viņa acīs. Tas ir jauns un nebijis līmenis – māte. Visādā ziņā atbalstu ģimenes dzemdības, bet nu Mans vīrietis mani sagaidītu pēcdzemdību palātā. Tas ir mans pagaidu viedoklis. Protams, ir tēti, kuri aktīvi interesējas, cenšas balstīt, pamasēt muguriņu. Būt klāt un pa rokai. 🙂 Nu tad meitenes, lai arī cik stipras latviešu sievietes mēs nebūtu, ļausim sevi mīlēt 🙂 Nepīsimies ar vārguļiem, kam žēlsirdīga suņa paskats, tukšu runu skandētājiem. Mēs taču esam pelnījušas krietnus vīrus 😉 Ai, grūtnieces ir tik skaistas -atnāca un stūķē vaigos mūsu šokolādi. (l)

Labrīt, mīļā Cosmo meitene. Dienas tiešām rit strauji – vienu dienu tu vēl esi par jaunu, lai krāsotos, bet nākošajā jau svārki tapuši īsāki un tad pienāk diena, kad sāc draudzēties ar Cosmo un glamūrīgām kleitām. Nezinu kādēļ, bet šī doma man nelika mieru jau labu laiciņu. Un ir tik daudz ko atcerēties, bet dienas rit ātri un visu nepagūstu pat iegaumēt. Ir dienas kuras pavisam negribot izplēnē no atmiņas. Un tad vel ir tādas dienas, kuras pavisam ļoti – nu, tā – mierīgu sirdi varētu iemainīt, pret kādu zudušo, bet kas tev devis? Jāsadzīvo vien ar to, kas ir. Iemācīties mīlēt katru dienu, kura neizbāl – māksla, kas prasa daudz, jo ne visas šīs dienas ir tīkamas un ne visas dienas iet roku rokā ar ikdienu. Mīlēt – relatīvaku jēdzienu, laikam grūti būtu atrast. Mēs varam mīlēt – kā es saku – visu un neko. Un arī tā ir pareizi mīlēt. Mēs varam mīlēt savu suņuku un kaķēnu, mēs varam mīlēt saldējumu karsta dienā, un saulrietus ziemā, varam mīlēt vecākus un varam mīlēt vīru, mēs varam mīlēt it visu un tajā pat laikā atdurties pret strupu secinājumu – mēs nemākam mīlēt tā no sirds, jebšu manā gadījumā – citreiz es zinu, ka es vienkārši mīlu sevi par daudz. Veidosim atsauci uz Sekss un lielpilsētas Samantu arī viņa mīlēja, bet sevi viņa mīlēja vairāk. Un tas nav noziegums, pat ja mīlestībai pret sevi nav robežu un citi saka, kas ar to pietiktu pus pasaulei. Un tad vēl ir tā mīlestība, kuras nav vispār – tā kura slēpjas zem rozā brillēm un ar laiku "izbāl". Nav neīstas mīlestības – jo var mīlēt visu un neko. Un tad vēl bez dienām un mīlestības ir reizes. Ir tādas reizes, kuras ir tik īpašas tādēļ, ka tās ir un ir tādas reizes, kuras vērtību iegūst tikai vēlāk, kad saprotam, ko īsti šī reize nozīmēja. Es runāju par reizēm, kad ārā līst un tas sagādā neērtības, bet ir tādas reizes, kad saprotam – līst, jo vēlamies raudāt. Un kad lietus raud mūsu vietā, mēs ļaujamies nebaidzamiem gara lidojumiem – mēs klejojam, jo pēkšņi lietus ir vērtība. Tā ir daļa no mums un tad ir labi. Un ir tādas reizes, kad zinam – nedrīkst ēst saldējumu, jo ievērojam Atkinsa diētu, bet tik ļoti gribas un mēs nespējam sevi atturēt. Un tad pienāk diena, kad tu sevi sāc cienīt par spīti visam un varbū tieši sis saldējums lika tev saprast, ka tu esi vērtība sev un savā dienā un savā mīlestības piramīdā. Un tad arī šis saldējums kļūst par vērtību, jo tas ir aizsākums, kam lieliskam un nebeidzamam. Tad vēl ir nepiedomātās lietas – piemēram, mēs visi zinam, ka skaļa mūzika austiņās bojā dzirdi, bet ir vēl kāds cits aspekts kādeļ kalusīties to klusāk. Mēs paļaujamies tikai uz savu redzi. Tātad, ja no stūra kamēr šķērsojam, ielu – pēkšņi izgriezīsies kāds traks auto vai ātrā palīdzība – mēs riskējam ar savu dzīvību un veselību – bet dziesma bija tik mīļa, ka savādāk klausīties nevarēja. Lieta pie kuras mēs nepiedojam, kad šķērsojot ielu klausamies iPod. Un ja reiz tik sīka lieta kā austiņas spēj būt tik biedējoši bīstama – cik daudz vēl "nepiedomātās lietas" neatbildēs ar piedošanu, kad izmisīgi lūgsimies visus pasaules varēnos, lai tie mums piedod un ļauj beidzot mācīties… Kādeļ mācīties ir tik grūti – kādēļ būt ir tik grūti? Kādēļ reizem mīlēt ir viegli – bet reizēm tik grūti? Un ja mēs piedomātu pie lietām – vai dzīvot vairs nebūtu tik bīstami mūsu jūtām, emocijām un psihei? Un vai dienasbūtu atminēties patīkamāk un viieglāk? Vai par visu varētu runāt nesakot katram skapī ir savs skelets? Viens nu ir skaidrs – utopijā dzīvot nav iespējams. Romantikā nav robežu – viss tiecas aiz robežām un tālāk pēc neiespējamām tālēm un idilliskām sajūtām – realitātē viss ir tāds kāds tas ir – īsts un esoš – pastāvošs. Mēs gribam romantiku realitātē? Mēs gribam neaizsniedzamas tales un sajūtas, šodien un te? Tas nav tas kas apcerēts Aspazijas dzejā, bet tas ir iespējams – uz mirkli. Uz sekundes simtdaļu, jo dienas rit. Nepielūdzzami stauji. Arī utopija ir uz mirkli iespējama, ja vien mēs spētu dalīties ar sevi un mīlēt – visu un neko. Ja iemācīties apdomāt un iemācīties vārdus skaisti ietērpt sajūtās. Nepiedīvotu vilšanos, ja visus spētu asocēt ar savām mirkļa izjūtām, jo mēs nekļūdamies – nekad – mēs tikai aizmirstam iemeslus, jo reizem aizmirstam to patieso vērtību. Mēs aizmirstam kādēļ likās tik nepieciešami pateikt "es mīlu", kādēļ "diena ir svarīga" un aizmirstam kādēļ "es apēdu saldejumu" un pāri visam mēs aizmirstam cik lietus ļoti "raud manā vietā". Ar siltu mīlestību, šodienā – ēdot saldējumu – klausoties tikai vienu no divām austiņām – mīlot visu un neko – Jauku dienu, mīļā Cosmo meitene. (l)

kleitas aizmugure

Gāju laukā veikt savus maģiskos un raganiskos rituālus, jo domāju, ka ir pilnmēness. Dedzināju savu iepirkumu čekus, jo ceru,ka man tā nauda atnāks atpakaļ. Es nezinu kā tā nauda nāks vai brauks, bet nu esmu sākusi tagad gaidīt savus tūkstošus par kleitām. Neko vairāk par deguma smaku savā jakā neesmu sagaidījusi. Labi, man šodien bija uzdevums noskaidrot vai zvaigznes labi redzamas un vai vērts ir laukā sēdēt un gaidīt,kad kritīs kāda zvaigzne. Es nezinu, kas tā par lietu, bet es neredzēju nevienu krītošo zvaigzni. Tas, ka neredzēju nevienu krītošo zvaigzni, nozīmē,ka visas manas vēlēšanās tāpat jau ir piepildījušās. Ziniet, es pagājušajā gadā redzēju padsmit krītošos vizulīšus, vēlējos visādas vēlēšanās uz Vella paraušanu, bet nepiepildījās. 😀 Visu šo laiku, kamēr biju ārā un lūkojos debesu lokā, domāju par to,ko lai aši vēlos tajā brīdī,kad kritīs kāda. Neko nevaru izdomāt. Ko man vajadzētu vēl dzīvē? Re, man jau viss ir tāpat. Bet ziniet, kura metode ir labāka? Ceriņu. Nu tad gan var ēst ceriņus,cik vien lien. Man tā piepildījās – 10 gadu vecumā dabūju gan riteni, gan pilnu vēderu pieēdu. Un stārķim lūgt, lai viņš atnes jums brālīti vai māsiņu, vispār ir bezjēdzīgi. Viņam taču nav ausis! Viņš nedzird, kad tu sērīgā balstiņā viņam bļauj: “Stārķi,stārķi, atnes man brālīti!” Un tā viņš man neatnesa brālīti. (e) Ejot pāri tiltam pirmo reizi arī var ievēlēties vēlešanos. Šī metode ir visefektīvākā. Kauns stāstīt, ko ievēlējos. Tagad nožēloju,ka neievēlējos, ko labāku, ja tik efektīvi. Jārosina, lai Šleseri un Ušakovi padomā par vēl kādu tiltu Rīgā. Ak, biju piemirsusi par metodi, ja stāvi starp diviem cilvēkiem, kuriem vienāds vārds. Nav mēģināta, vienmēr aizmirstu.

Sveikas dailjaas daamas, taa kaa Jus dadzas ar ar smukaam lietaam esiet uz Tu gribu dzirdet jusu viedokli. man rudenii jaiet uz drauga braalja kaazam, tad nu vakar biju pirkt kleitu. nopirku vienu bet nesu 100% parliecinata par izveli. ko juus sakaat? rudens kazaam krasa itkaa atbilstosha + ligava shadu kraasu izvelejusies kaa teemu. uz muguras ir izgriests pliks tristuris.kaa jums?

Varbūt Jums tas liksies pavisam vienkāršs stāsts, bet man tā liekas kā pasaka – pasaka, kurai diemžēl nav beigu.. vismaz pagaidām.. Pēdējie divi manas dzīves mēneši ir pagājuši lidinoties kā pa mākoņiem. Pati nesaprotu tas ir labi vai slikti, jo viss notiek kā seriālos.. Pirms vairāk kā četriem gadiem biju neprātīgi ieķērusies vienā puisī, tikai diemžēl vai nu es viņam nepatiku, vai arī bij kāda cita vaina, to nu man laikam nekad neuzzināt.. Laikam ejot iepazinos ar citu puisi, nodzīvojām kopā vairāk kā 3 gadus, bet tomēr liktenis mums lika šķirties.. Bet tad, kādā pavisam vienkāršā vakarā uzradās šis puisis, kurā biju pirms daudz gadiem ieķērusies.. Ar pavisam vienkāršu vēstulīti – "kādēļ tik vēlu neguļu?" Protams, man tas bij liels šoks, jo nebijām tikušies un pat redzējušies vairākus gadus. Un izrādās, ka iemesls kādēļ nebijām redzējušies ir visiem zināmā un lieliskā Anglija. Pēc pāris sarakstēm konstatēju ka viņš jūnijā brauks uz Latviju. Protams, viņš atbrauca, mēs satikāmies, pavadījām diezgan daudz jaukus brīžus kopā, gan pie jūras, gan ballītēs… Bet pienāca laiks, kad viņam bij jālido atpakaļ, tā kārtīgi pat nepaspējām atvadīties. Nu jau vairāk kā mēnesi viņš ir prom, bet mans prieks nepazūd, jo katru dienu saņemu no viņa zvanus, kas parasti ieilgst no pus stundas līdz stundai. Runājam par visu – par to kas tajā dienā piedzīvots un kas būs rīt.. Jūtos tiešām kā seriālā, jo nekad nebiju domājusi, ka kādreiz kas tāds notiktu, jo patiesībā bijām diezgan atšķirīgi cilvēki, bet tomēr, pēc visa kopā pavadītā laika un garajām sarunām sapratu, ka esam diezgan līdzīgi. Skaisti, pat pārāk skaisti, tik nez kapēc man ar to nepietiek.. Neprotu nolaisties uz zemes.. vēl joprojām jūtos kā mākoņos, jo nezinu kā būs tālāk un vai vispār kaut kas būs.. Runāts ir daudz par to, bet viņš uz Latviju tik ātri ar nevar atgriezties un prom es ar nevaru lidot.. Ir tik daudz iemeslu, kas neļauj mums būt kopā. Brīžiem pat uznāk depresija, ka tad, kad Tu beidzot varētu būt laimīga, vienmēr būs kāds iemesls, kas neļaus Tev tādai būt. Ir dienas, kad liekas, ka jāmet tam visam ar roku, jānolaižas uz zemes un jādzīvo tālāk, bet tad atskan telefona zvans, es sadzirdu viņa balsi un atkal jūtos kā no jauna piedzimusi.. Tik grūti saprast ko darīt tālāk. Mest tam visam ar roku? Nē, tas būtu pārāk viegli. Gaidīt un cerēt, ka tomēr viss izdosies? Jā, tas būtu tas, ko man visvairāk gribētos, bet žēl ka nevar paredzēt kas būs pēc mēneša, diviem vai gada…

Saule, Juua, milotais cilveks, forshi cilveki ar kuriem sapazinamies, Shisha, baseins, hotelis, miegs, romantika, vasaas svelme, kaisle, miers, dejas z baara letes, muzika, kalni …. jeb-> es un mans Mr esam atpakal no atvalinajuma 🙂

Šodien atvērās četri jauni veikali Rīga Plaza, nolēmu tos iečekot. Vispirms aplūkoju Plazas mājas lapu rigaplaza.lv, kura solīja lielas atlaides jaunajos veikalos un vienkārši atlaide esošos, bija iespējams izdrukāt atlaižu kupnus, kur atlaide ir no 3-25 ls par pirkumu, protams, beigās izrādās 3 – 25 nav lati, bet %.Lai nu kā aplūkoju jaunos veikalus, divi man neaktuāli veikali – pārdod panas un otrs mūzikas diskus vai ko tamlīdzīgu. Veikas Mohito, ļoti skaistas lietas, par vidējām cenām, žakete ap 35 ls, maiciņas ap 18, ļoti oriģinālas, bet ne pārāk lētas. Veikals Reserved, kurš Plazas mājas lapā sola visām precēm 15 % atlaides, MMM… drēbes zināmas, vidējas kvalitātes vidējas cenas. Iegāju veikalā tieši atklāšanas brīdī izdomāju nopirkt divas lietas žaketi un apakšveļu. Pirmā veikala nelaime, visām precēm nav 15 % kā solīts tikai dažām, otrā veikala nelaime, nevar norēķināties ar bezskaidru naudu, trešā nelaime, Plazas bankas automāts jau tukšs, dabūju naudu no kolēģes, ceturā nelaime nedarbojas no plazas mājas lapas izprintētie atlaižu kupni, pārdevējas smaidīgas piedāvā tā pat visām precēm 15%, bet tas nekas manai jau tā pat būtu pienāku šie 15%, jo paņēmu no īpašās 15 % atlaižu vietas. Samaksāju ar karti un aizbraucu uz mājās. Tagad skatos čekā, apakšveļai uzreķināti 15% žaketei nē, zaudējums 4.80, zvanu uz Plazas informāciju, viņiem nav reserved telefons, zvanu uz Alfas reserve uzinu telefonu, Plazā šo telefonu neviens neceļ. Ko nu esmu dusmīga, baucu uz plazu, rādu čeku, pārdevēja dievojas, ka atlaide rēķinās automātiski un no 40 ls 15% ir 60 santīmi :)), izsauc menedžeri tā sarēķina pareizi izlabo čeku, atdod man čeku un brīnās ko es gaidu..aa Jūs arī naudu gribēsietīšu atpakaļ, protams, atkal gaidu. gaidu.. sagaidu. Beigās pasaku, ka rakstīšu par viņu veikalu atsauksmes, saņemu Reserved krūzi :). Resumējums veikala menedžere jauna un nepieredzējusi, pārdevēja nepieredzējusi, bet smaidīga un pats labākais Reserved mājas lapā ir dievīga mūzika, un manas iegādātās žaketes cena ir vēl lētāka kā ar Reserved atvēršanas atlaidēm !! Tāda mana pieredze.

Jau kopš agras bērnības mēs esam ieprogrammētas meklēt katra savu HAPPY END! Kad bijām pavisam mazas, mamma mums lasīja priekšā pasakas, mēs paaugāmies, un pašas sākām tās lasīt. Pelnrušķīte, Sniegbaltīte, Ērkšķrozīte, Skaistule un Briesmonis un kādas tik vēl nē! Pusaudzes gados skatījāmies visas ziepenes pēc kārtas, kā Marija laimīga apprec Pedro, Esmeralda- Huanu Karlosu un Paloma savu Djego! Vēl vēlāk bariņš paziņu iziet pie vīra, neatkarīgi no tā, lielas vai mazas kāzas, bet jaunlaulātie izskatās tik laimīgi un skaisti… Un mums šķiet, ka arī mēs vienu tādu esam pelnījušas- princi baltā zirgā!Uz priekšu, meklē un preci nost! BET! Pasakas beidzas ar kāzām, tāpat kā lielākā daļa ziepeņu. Tāpat arī draudzenes dzīvo savu “ideālo dzīvi” ar savu idealo vīrieti. Pirms sāc domāt, kā citiem ir paveicies, rēķinies ar to, ka, lai arī pasakām turpinājumu autors nav uzrakstījis, vairumā gadījumu tas ir vienāds. Princis apprecēja Pelnrušķīti, kura, protams, bija skaista, čakla un saticīga, bet izrādījās, ka viņas zupa nav ne tuvu tik garšīga un pankūkas mēdz piedegt nevis vienreiz, bet regulāri! Tāpat arī pēc Marijas un Pedro kāzām neviens nerāda, kā kāzu naktī jaunais vīrs, laimīgi precējies, piedzeras un atlūzt, labākajā gadījumā gultā, sliktākajā- zem galda. Mute vaļā, no tās ik pa brīžam atskan dīvainas skaņas un sīka siekalu urdziņa saslapina vai nu grīdu, vai spilvenu, ja ir palaimējies nogāzt galvu uz tā! Arī pēc draudzeņu kāzām sākas reālā dzīve, no kuras liela daļa realitātes, diemžēl (vai par laimi) tiek noklusēta. Neviens taču nestāstīs, ka vīrs miegā, piebikstot sievai, mēdz murgot kaut ko no sērijas, “celies, cūka, laiks braukt uz tirgu” vai, ka viņš pēc kārtīgs svētku vai ikdienas maltītes naktī mēdz sabojāt gaisu tik ļoti, ka no rīta nabaga sievai, kam tās šausmas nācies ostīt, sāp deguns, turklāt, izrādās, ja arī viņai ir paveicies un viņas vecis paceļ poda brilli, tad viņš to nenolaiž atpakaļ un daudz reižu viņa pati, skrienot uz tualeti un kārtīgi nepaskatoties, kur sēžās, ir uzsēdusies uz auksta poda malas! Un tie ir tikai sīkumi, nemaz nerunājot par nespēju daudz maz sakarīgi saprasties ar viņas vecākiem un draugiem, kamēr viņai pašai ir jāsamierinās ar vīra bļaustīgo, rupjo jociņu un skaļo atraugu laidēju, draugu baru, kas ar savu klātbūtni viņus pagodina vai katru nedēļas nogali, kad viņa pati labprātāk nodotos tantriskajai jogai, pastaigai ar mīļoto, vakariņām sveču gaismā vai vismaz kāda salkana romāniņa lasīšanai Danielas Stīlas stilā. Bet mēs tikai brīnamies, kur rodas izšķirto pāru skaits pēc laika. Viss taču sākās tik skaisti, kad tas viss beidzās!?! Patiesībā, manuprāt, tas beidzās jau pašā sākumā, kad meitenes, salasījušās Cosmopolitain padomus, kā un kur atrast ideālo vīrieti, metās kādu nogrābt un, kaut aiz ausīm, aizvilkt pie altāra, sak, re, es arī tā varu. Bet šī paša žurnāla redaktori aizmirsa izstāstīt, ko ar to ķēmu pēc tam iesākt! Nevajag aizmirst, ka princis, tas ir tikai tituls, kas ne vienmēr nāk komplektā ar naudas žūksni apkalpojošā personāla noalgošanai, bet viņš ir pieradis pie apkalpošanas un saimniecībā ir visai nederīgs, ne viņš Tev aizskarus pieliks, ne lampiņu nomainīs, būs vien tas jādara pašai, tāpat kā iepirkumu stiepšana un ēst gatavošana/mājas uzkopšana/bērnu audzināšana. Protams, mašīnai eļļu Tev nenomainīs ķirurgs un arī datoru viņš tev nepārinstalēs. Dažādām dzīves situācijām noder kāds “ideālais”. kad man sāpēja zobs, es ilgi sev pārmetu, kāpēc reiz apprecējos ar automehāniķi/celtnieku, nevis zobārstu, bet, tajā pašā laikā, kad mājās nojūdzās ūdens sūknis, es biju diezgan laimīga, ka ir, kas to uzreiz salabo 🙂 sirdij nepavēlēsi un neizvēlēsies vīru pēc profesijas, tas nu ir fakts. Bet arī gaidīt no viņa ideālu vai vismaz cerēt viņu par tādu padarīt, ir naivi! Ja girbi kādu audzināt, nopērc suni, vēlams plīša, jo tie tiešām neslapinās uz paklāja un nenoēdīs visu Tavu skaistumkopšanai paredzēto naudu. Reiz lasīju ar ko tad gurķis/banāns/burkāns ir labāks par vīrieti. Arī tur nebija pieminēts, ka, lai arī šie daudz nerunā un nepukst, jo viņiem nav mutes, viņiem nav arī mēles 😛 un, neviens neminēja arī to, ka ar laiku pat vislabākais burkāns savīst un vēlāk arī sapūst! Un SMIRD:D pasaulē nav nekā ideāla, ir tikai lietas, kuras mēs par tādām izvēlamies uzskatīt! Ja vēlies turpināt gaidīt savu princi baltajā zirgā, good luck, ja paveiksies, vismaz zirgs būs kaut nedaudz lietojams, kaut vai, lai labi izskatītos visiem zināmo portālu galerijās, no kurām arī lielai daļai rodas šis, apzināti radītais, nepareizais priekšstats par otra cilvēka dzīvi, jo neviens taču tur neliek bildes ar vīra atstāto nenomazgāto šķīvi, izmētātajām zeķēm, apsiekaloto spilvenu un sīkiem, nodevīgiem matiņiem uz ziepēm. Šo pašu var attiecināt arī uz sievietēm, neba nu viņi vienīgie vainīgi, bet pārsvarā jau tomēr sievietes ir tās sapņotājas, vīriešiem pietiek ar izcilu pavāri virtuvē, brīnišķīgu mammu bērnistabā, labu namamāti viesistabā un augstas klases prostitūtu guļamistabā. Tikai, viņš nevar atļauties viņas visas uzturēt… 😛 Nekā personīga, protams, tas ir tikai mans viedoklis. Šorīt bija daudz laika par šo tēmu padomāt, visus iebildumus pie mana priekšnieka, ka man ir tik daudz neplānotu paužu darbā:D

Debesis tumšas, bet tur tālu tālu prom spīd zvaigznes. To dotā gaisma vēl spoži staro, bet iespējams pati zvaigzne sen zudusi. Līdzīgi ir ar cilvēkiem, kuri bieži vien ilgi nogulsnējas mūsu atmiņā. Citreiz tās ir patīkamas atmiņas, bet citreiz tos šausmīgos brīžus gribās aizmirst un nekad, nekad neatcerēties… Jau vakars, bet miegs īsti nenāk, darīt arī itkā nav ko. Tikko vārītais ābolu ievārījums smaržo pa visu dzīvokli. Dīvaina miera un reizē arī nemiera sajūta. Viņu satiku pavisam nesen darba darīšanās, Viņš nav nekāds smukulīts no glancētajiem žurnāliem, tomēr Viņa stāsts mani aizrāva. Tādu pašaizliedzību vēl nebiju redzējusi, tādu mīlestību pret darbu ko dara arī nē. Šīs dažas dienas katru brīdi ilgojos Viņu satikt, kaut vai uz pāris vārdiem, pāris smaidiem… Njā bet tagad Viņš ir devies uz savām mājām un es esmu savējās. Esmu pārliecināta, ka vairs netiksimies, bet ko gan var zināt. Skumji, nostaļgiski un nedaudz vientuļi. Bet tomēr rodas cerība, ka taureņi turpinās dejot, un rīt taču jauna diena, kas zin, kas var notikt, kādi pārsteigumi gadās, kad tos negaida. Galu galā, viss, kas notiek, notiek uz labu.

Uzzīmēju kalendāru un saskaitīju dienas līdz pirmajam rudens mēnesim. Vai zini, cik to ir palicis? Tik, lai būtu mirklis savākt daudz, daudz saules staru nebaltai dienai. Tik, lai pamanītu 1000 zvaigžņu debesīs. Tik, lai saņemtu mīļāko vīriešu komplimentus par savu daiļumu! Tik, lai apgūtu māku apgriezt pankūku, metot to gaisā, lai pie griestiem tā nepieliptu! Tik, lai nosvinētu skaistu dienu! Vai darīsim tā, lai mums priecīgākas šīs 16 vasaras dienas? Vai izveidosim prieka rezervi cepurīšu, silto zeķu un pūkaino cimdiņu sezonai? Jā! Vai cepsim rīt melleņu pankūkas un baudīsm tās, elpojot vasarīgo gaisu?

taa kaa man nav ko darit, vel stunda lidz jaunajam darbam, tad moska kaut kas jauzraksta. es jau zinu, ka mani ipasji te neviens negaida, bet man kaut kaa vienalga, es pati sevi gaidu :D:D nu tad taa, esmu te nodzivojusi 55 dienas, ir gajis visadi, pirmaas 2 nedelas es nereaali gribeju majas, pinkskeju katru vakaru, nevareju izturet, kaa man te riebaas, un apzina, ka netieku maajas likas vnk sausmiga, bet tagad ir daudz, daudz labak! lai arii es parsvaraa esmu visu laiku viena, esmu jau pieradusi un tas mani galigi vairs nebiedee, pat man patik, ka nav nevienam jaatskaitas ko es daru, bla bla bla 😀 menesa laikaa esmu jau nomainijusi 3 darbus 😀 no viena es aizgaju, no viena mani atlaida un tagad tresais meginajums, ceru, ka bus beidzot labi, nekad jau nevar zinat, kaa bus, bet nu tad jau redzes… es tikai ar katru dienu parliecinos, ka esmu savaa istajaa vietaa un nekur citur man nemaz nevajag but, seit ir super, un galvenais, ka visu laiku karsti, zinu, ka juus tur jau visi salstat 😀 nezinu, kas notiek zinjaas lv, bet gan jau nekas labs. parliecinajos, ka seit likumdosana ir vnk pasaa labakajaa limenii jau nacas sastapties par varas iestadeem, izcakareju vienu vietu un dabuju pikji 😀 edu beizji garneles 😀 un dzeru alu vai sangriju, un visu laiku iespegts ventilators, taa delj gan man bija teneperatura 3 dienas 39, bet nu nekas, karstuma atrak izarsteejas 😀 karoce, nezinu, vai jums parak vispar interesee, tas ko es uzrakstiju, visu jau nevar stastiit, zin kaa pasaule maza 😀 bet nu vairak vai mazak skaidriba gan jau radaas :D:D:D davai, turaas, nesalstat 😀

sveikas, tātad par piektdienu. 🙂 ar draudzeni devāmies uz kādu ballīti, sanāca tā ka mums bija diezgan maz naudiņas. nopirkām katrai pa aliņam, un devāmies uz centru. tāka nebija naudiņas nenopirkām biļeti, bijām jau tā darījušas iepriekš, tāpēc ticējām ka kontrole neiekāps. bet protams ka iekāpa. izkāpām ārā un teicām ka mums naudas nav. viņš neatlaidās, tā nu beigās iedevu viņam savu ieejas naudu priekš ballīti. ar draudzeni nezinājām ko darīt tālāk, tā arī beigas aizgājām krastmalu un iedzērām aliņus. visstulbākais ka es kontrolei lūdzos, jo savādāk mums nebūs kur palikt pa nakti. viņi nu gan nav iejūtīgi. tā nu tika izbojāts mūsu vakars

Šorīt, pavērusi acu plakstus, ieskatījos pulkstenī. Tas rādīja 20 steidzīgas minūtes pāri vienpadsmitiem. Nodomāju: ”Kur gan Tu steidzies?” Un atkal sapratu, ka man neizdosies, pie tam šī būs kārtējā reize. Vakar apņēmos šodienu sākt citādāk. Gribēju pamosties un sajust prieku- prieku par savu apņēmību un prieku par ticību sev. Arī aizvakar, arī trešdien es vēlējos, lai rītdiena ir citādāka- tāda, kādu to esmu iztēlojusies. Nebija. Rītdienu es vēlos citādāku. Gribu smaidīt, ieraugot saules staru rokas, uz jautājumu ”Kurš ir stiprāks?” vēlos teikt: ”Es!”, savus sapņus padarīt par mērķiem un tos sasniegt. Es vēlos ticēt. Es vēlos ticēt, ka izdosies. Vai tiešām esmu pārāk maz vēlējusies, ka neesmu varējusi sevi pārliecināt par izdošanos? Kāpēc bailes no tā, ka laiks tā steidzas, nepadara siprāku un nemudina būt apņēmīgākai?

Ir piektdienas vakars. Sēžu istabā un rakstu blogu – nezinu, kur lai sevi iebāž. Ar vīriņu tikko sastrīdējāmies. It kā nekas, bet tomēr – apnicis, ka mani apber ar dāvanām. Tik pliki un nejēdzīgi. Saģērbos, uzkrāsojos – cerēju, ka viņš mani kaut kur aizvedīs – tā vietā paziņoja – dosimies spēlēt biliardu. Sapīku, bet neko neteicu – cerēju, ka varbū, tas tomēr ir joks. Uzvilku botas pie auduma biksēm – ienācu istabā un pateicu – tad es eju šāda. Un atbildē – ā, nu labi – tad ejam. Jēziņ – nekādu komentāru – tikai sēž datorā un velns zina ko tur dara. šodien mums jubileja, bet izņemot dāvanu vietā neesmu saņēmusi neko. Agrāk es nevarēju atkauties no viņa komplimentiem – tagad tā tik loti trūkst. Liekas, ka viņam viss ir vienalga – kādreiz viņš komentēja un ķircināja par visu, bet tagad kā tāds sapuvis mūdzis. Gala rezultātā apcirtos. Un viņš man paziņo – varam arī nekur neiet. It kā mēs vispār kaut kur baigi biezi dotos. Tad, kad vēlos doties viena – viņš pūšas kā pūpēdis, jo redziet – greizsirdīgs. It kā būtu kāds iemesls. Es neesmu vainīga, ka viņš strādā Vecrīgā, es neesmu vainīga, ka viņam tur ir apnicis, es neesmu vainīga, ka viņam nevajag draugus, kad viņš atpūšas – Es vienkārši NEESMU vainīga. Es vienmēr lieku justies viņam īpašam, ne pārlieku un tomēŗ ar sīkumiem – vienmēŗ, esmu uzticīga un cenšos īpaši neiespringt uz sīkumiem, bet viņam pēdējā laikā viss ir pilnīgi vienalga. Īstenībā, raudāt gribas. Vai tiešām ir tik grūti saprast otru? Protams, šeit to pasu var teikt arī par mani. Bet tā dziļā vienaldzība – un kad pajautā – vai kaut kas ir mainījies – nē, mīļā, beidz tu pati zini ko es domāju. Un tādā ar vienu aci televizorā stilā. Kā man pietrūkst to laiku, kad viss bija savādāk. Kad viss bija vienkāršāk un romantiskāk, kad es jutos īpaša un mīlēta – kad viņam nebija vienalga kādi izskatījās mani mati un ko biju uzvilkusi mugurā. Īstenībā sīkumi un tomēr. Ja ar kādu tik ilgi esi kopā sāc meklēt lieku reizi vainu sevī. Un tad sajūta tik nomācoša. Neko nespēj izdarīt pareizi, lai izpelnītos kaut trīsām pārņemtu smaidu. No šīm attiecībām dzīvē nebiju ko tādu gaidījusi. Bet tpat jau būš tumšs – ko uztraukties – var iet arī pidžammā. Es nealkstu pārmaiņas, ir jauki būt divatā, bet ir cilvēcīgi, fiziska nepieciešamība arī sāvādāk. Mīļāk, jaukāk, košāk, spožāk. Varbūt vienkārsi samierināties? Ja jānostāda prioritātes – ballītēm zūd vērtība. Bet justies kā tādai pelēkai mājas pelei. Varbū sākt par sevi nerūpēties vispār un tad vienu skaistu dienu – paķert uz šoku – BAMS un IR. Bet tā jau būtu noziedzība pašai pret sevi. īstenībā es nezinu, tāda sevis želošana vien sanāk, bet kas gan cits cels sunim asti, ja ne pats? Es gribu savādāk, bet kā ir tā jāddzīvo – jo krasas pārmaiņas es nevelos un par mīlestības trūkumu sūdzēties nevaru, arī gultā viss ir fantastiski, un sadzīviski – bet piliens darvas… Un ja mīl, tad cieš? Nē, murgs. Ar to ir jācīnās un steidzami. Labvakar,Cosmo meitene. 🙂

Sveikas! Jā… rakstīšu par mīlestību! Par mīlestību, kura nav iespējama pat pie teiciena – nekad, nesaki – nekad! Kaut šoreiz tā būtu! Cik ļoti sāp, ka nekad nebūšu ar viņu kopā. Cik smagi ir dzirdēt viņa balsi, redzēt viņu smaidam un zināt, ka esmu palaidusi savu iespēju garām… Kā būt? Kā nedzīvot sapņos, bet pieņemt skarbo realitāti? Kā nedomāt par viņu? Kā saņemt sevi rokās? Spēju domāt tikai par viņu… un cerēt, ka atkal izdzirdēšu viņa balsi… un sagaidīt otro iespēju…

Šī rīta rudenīgi dzestrais laiks nosaldēja manas augstpapēžu basenītēs ietērptās kājas, un laikam šis vēsums izmainīja dvēseles stāvokli, kad neviļus nonācu pie domām par bērnības sapņiem, ilūzijām un realitāti, pie kuras attopamies, kad izaugam. Bērnībā gan nebiju "klasiskā" leļļu meitene, drīzāk mani biežāk varēja pamanīt lecot no viena koka zaru uz citu zari kopā ar puikām, bet tas bija tas foršais laiks, kad nebija iedalījums: meitenes – zēni, visi bija viens vesels, bijām vienkārši bērni. Ja sāpēja, tad sāpēja vienīgi tas, ka nedabūjām kāroto saldumu vai sāpēja no koka krītot sasistais celis. Vairāk nekas. Ak, jā, es būtu ar mieru izciest reizes desmit, simts un pat tūkstošiem reižu sasistā ceļa sāpes, lai man nekad dzīvē nebūtu sāpējusi sirds. Kad izlēkājāmies ar puikām pa kokiem, tad jau šad tad savācāmies ar meitenēm, biezi iztiekot bez lellēm, jo pašas bijām kā lelles mammu ietērptās sarkanās, baltās, rozā un zilās kleitiņās, ar bantēm matos, kuras nereti bija lielākas par pašu galvām. satikāmies un nodevāmies sapņiem, bet tie bija tie sapņi, kuros puikas netika ielaisti, tad gan bija sadalījums puikas pa labi, meitenes pa kreisi. Sapņojām par prinčiem baltos zirgos (katrai jau tajā laikā bija savs princis, kura simpātiju stiprumu varēja izmērīt pēc tā, cik stipri viņš parāva aiz matiem), par baltām kleitām un karietēm un to, kā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi. Un tā varējām sapņot augām dienām, kādu reizi jau iztēlojoties reālu princi. Kad nācām lielākas, tad bērnību prinčus jau bija nomainījuši citi prinči, kurus klusībā uzlūkojām. Ķiķinot līmējām bildes burtnīcā, kur abi ietērpti balti melnās drēbēs, zirgu karietes nomainot pret mašīnām. Tā jau nekas nebija mainījies, tikai scenārijs, pati galvenā lieta jau nebija mainījusies – sapnis par lielo dienu un to, kā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi jau nekur nebija zudis. Tad nāca pirmā lielā mīla, kurai jau tikko uzzinot uzvārdu, tas tika pielīmēts pašu vārdiem, lai pārbaudītu, vai smuki skan. Ja neskanēja, tad izdomājām simts un vienu iemeslu, ka tomēr tas skan smuki 🙂 Tie bija tie gadi, kad katrs nākamais likās īstais, vienīgais, katra nodejotā deja, vai neveiklais skūpsts pēc ballītes likās kā liktenīgais, vienīgais un īstais. Un katram tika piemērīta un izdomāta domās jau cita baltā skaistā kleita. Tad jau nāca tie prātīgie gadi, kad baltās kleitas sapnis nekur nebija zudis, taču ļoti mainījušās vērtības, kuram tad gribas parādīties tajā baltajā kleitā. Bildes slepenajās burtnīcās vairs netika plēstas nost un pārlīmētas uz citām, uzvārds jau nu arī bijis kļuvis mazsvarīgs, un vēl visi lielie un mazie sirsnīgie iemesli kapēc tas ir īstais arī tika aizmirsti un mēs esam sākušas domāt ar prātu, nevis sirdi. Un līdz ar prātu, ir pazudis sapnis par balto kleitu, karieti, kristāla kurpi un mūžīgo – viņi dzīvoja ilgi un laimīgi. Kāpēc mēs pazaudējām bērnības neprātu (kaut gan man labāk patiktu to saukt par saprātu), kāpēc visi sapņi, domas, ilūzijas un vēlmes ir kaut kur pazudušas un nav īstenotas? Kāpēc lietas, kā piemēram, labs darbs, mašīna, māja, izglītība, par kuru mēs bērnībā pat neierunājāmies, tagad mums ir pārpārēm, bet tas, par ko sapņojām diendienā gan klusībā pie sevis, gan ar draudzenēm, mums nav vispār. Vai tiešām ir tā, ka bērnība paiet un viss izsapņotais paliek tur un tiek uz mūžiem aizmirsts? VAI TOMĒR NEVAJADZĒTU TO NO SIRDS PIEPILDĪT? Ietinam rudens dzestruma skartās pēdiņas segā, izvelkam savas bērnu dienu burtnīcas, aizveram acis un pasapņojam, varbūt sapnis tagad atgriezīsies un īstenosies! Par baltu kleitu, par princi (nu jau var arī bez zirga), par mūžīgo – viņi dzīvoja ilgi un laimīgi…

Sveikas. Šodien tāda lietaina diena,ne? 😀 Bet tādas dienas ir lieliskas ,lai pārdomātu dažas lietas dzīvē. Pašlaik man fonā skan tv un rokās ir vīna glāze, un radās iedvesma uzrakstīt blogu. Pēdējā laikā skatos, ka cosmo sarunās ir ļoti daudz sarosījušās diskusijas par attiecībām un visvisādas ar tām lietām saistītas problēmas. Un es sāku domāt, kāpēc gan tas viss ir tik sarežģīti? Kāpēc mēs visu sarežģījam vēl vairāk? Bet, ja godīgi, man liekas, ka viss patiesība ir ļoti vienkārši, bet mēs to atsakāmies uztvert tik vienkārši un visu sarežģījam savu ,pašu galviņās. Protams, es nesaku ,ka pilnībā visas situācijas ir vienkāršas, jo tiešām ir ļoti dažādi gadījumi. Un vispār ,manuprāt, nav attiecības-nav problēmu [ 😀 ] ,protams, izņemot to ,ka nav attiecības, ja tādas gribās. Ko es gribēju ar šo visu pateikt, ka būtu veselīgāk ja mēs padomātu par to visu vienkāršāk , un secinātu acīmredzamo nevis cerētu, ka kaut kas ,kaut kad mainīsies. Un pašas izturētos saudzīgāk pret sevi un nemocītu sevi ar kaut kādiem kretīniem. Un runājot par sevi, es ceru, kad nāks tas ”īstais”, lai visas šīs lietas atrisinātos pašas par sevi… Think simple.Think real. 😉

Kā jau šur tur ir manīts, Baldones dūņu kosmētikā ietilpst arī dūņu sejas maska. Ja godīgi, tad šis ir pats jautrākais produkts no visiem. Kāpēc? Tāpēc, ka tad var nosmērēties melns. Žēl, ka man pagaidām ir sanācis tikai seju iesmērēt. Tad nu tā. Pirmo reizi dūņu masku mēģinājām četras meitenes. Bija paredzēts to darīt visām kopā, bet viena pasteidzās. Bet labi vien bija, redzējām visu kas un kā. Nu tā teikt, mums bija izmēģinājumu trusītis. Pirmās atsauksmes – var just, ka velk ādu. Bet viņa masku bija uzsmērējusi ļoti plānā kārtā, tāpēc tā ātri žuva. Kopumā atsauksmes visai labas, jo beigās paliek ļoti mīksta āda. Tālāk pienāca kārta atlikušajām trijām. Uz visām bija viens produkta iepakojums, tāpēc tas gāja uz izķeršanu. Jāpiebilst, ka man ne pārāk patika šis iepakojums, jo dūņas jāspiež ārā ar spiešanu (tā kā pūšamais dezodorants). Turpmāk izvēlēšos tādu kā krēma burciņu vai lielo majonēzveidīgo spainīti. Beigās kaut kā jau sadalījām un visas bijām ar melnām sejām. Es īpaši pacentos un preci nežēloju, kā rezultātā arī nekādas vilkšanas sajūtas nebija. Un tik tiešām, pēc tām 15-20 minūtēm, kad masku jau var mazgāt nost, āda paliek dikti mīksta. Tā kā Baldones dūņu maska attīra un kopj sejas ādu, tāpēc noteikti to lietošu atkārtoti. Kaut gan visas esam jaunas, patīkamus rezultātus sajutām jau pēc pirmās lietošanas reizes. Tūlītējiem rezultātiem jābūt vecākas ādas īpašniekiem. Vēl tāda piebilde, ka sākumā masku var lietot līdz par 3 reizēm nedēļā, pakāpeniski samazinot līdz vienai reizei nedēļā. Vai tu jau pamēģināji? Oriģināls atrodams iekš http://baldones-dunas.lv/