Kā uztaisīt tieši Jums piemērotu make-up? Kā pareizi izvēlēties kosmētiku un rūpēties par savu izskatu? Kādi matu griezumi un frizūras Jums piestāv un kā pašam ieveidot matus un veidot vakara frizūras kā salonā? Kā pareizi kopt matus? Elementāras sabiedriskas uzvedības normas un etiķetes jēdziens – to visu Jūs uzzināsiet un iemācīsieties izmantot maksimāli pareizi un efektīvi. Programmā: 1. Stila un imidža jēdziens, to atšķirības. Imidž-tēla veidošana, kā atrast savu stilu, sievietes silueta klasiskās proporcijas, personīgās garderobes veidošanas psiholoģija. 2. Optiskā māksla. Auguma tipi, silueta korekcija ar apģērba krāsas un formas palīdzību – rekomendācijas, krāsu un toņu raksturojums un īpatnības. 3. Koloristika. Paletes noteikšana (pavasaris, vasara, rudens, ziema) – praktiski. Teorija par krāsu tipiem (ieteikumi make-up, krāsās, audumos, siluetos, koptēlā). 5. Apģērbs un siluets. Kombinācijas, noteikumi un princips. Gaume un mode. 6. Aksesuāri Noteikumi, tipiskākās kļūdas, stilistiskas iezīmes apavos, somās, cepurēs, rotās. Make-up 1. Āda, tās īpatnības un kopšana. Kosmetoloģijas un higiēnas pamati (teorija). 2. Make-up jēdziens. Make-up materiāli. Make-up bāze un noteikumi (teorija). 3. Sejas morfoloģija. Uzacis. Sejas ovāla formas (teorija + prakse), uzacu formas noteikšana, to korekcija. 4. Make-up. Pamats (teorija+ prakse). Korektors, tonālais krēms, vaigu sārtums, pūderis (teorija + prakse). Pamata uzklāšana + ovāla korekcijas veidi. 5. Acis (teorija) Acu krāsošanas veidi, noteikumi, pamatprincipi, variācijas. 6. Dienas make-up + „natural eyes” krāsojums (prakse). 7. Vakara make-up + „cat eyes” krāsojums (prakse). 8. Make-up + „smoky eyes” krāsojums (prakse). Frizūras 1. Mats, tā uzbūve. Pamatkopšana. Faktori, kas bojā matu. Matu griezums un frizūras, ņemot vērā sejas ovālu, vaibstus, auguma proporcijas (teorija un prakse). 2. Frizūru un griezumu piedāvājumi dažādiem matu tipiem. Kā pareizi ieveidot matus, elementārie vakara matu sakārtojumu veidi un frizūras. Smaržas 1. Parfimērijas vēsture. Ieskats parfimērijas trendos un 20. gs. parfīmu vēsturē (10-ie, 20-ie, 30-ie utt. gadi). 2. Parfimērijas un aromātu pamatgrupas. 3. Parfīms un aromaterapija. 4. Aromātu tipi. Aromātu notes: 5. Kas ir smaržas, parfimētais ūdens, tralētas ūdens, odekolons utt. Cik ilgi un kā pareizi glabāt parfīmus. Kā pareizi nopirkt parfīmu (testeri, licenzes, iepakojums utt.). Parfīms kā aksesuārs. „Parfimērijas garderobes” jēdziens un pamatiezīmes. Sieviešu parfīmi. Vīriešu parfīmi. Smaržas un vizuālais iespaids. Sieviešu parfīmi no A līdz Z (brendi, markas). Parfīms un stils (parfīms un dabiska toņu palete). Franču, amerikāņu, itāļu, vācu, japāņu parfimērijas tradīcijas. 6. Smaržas un raksturs. Smaržu psiholoģiski – vizuālais iespaids (aktīvais, vamp utt.). Visi materiāli iekļauti cenā. Kursus vada: stiliste Jeļena Veļičko Kursu ilgums: 3 mēneši (12 nodarbības, 2 stundas katra)

Sveikas miiljaas meitenes! 🙂 Man ar puisi driiz apritees gads, kopsh esam kopaa. Gribeeju pajautaat, ko vinjam uzdaavinaat, vai kaa vinju iepriecinaat? piemeeram, romantisku vakaru, svechu gaismaa u.t.t. vai arii kaaadu originaalu pastaisiitu daavaninu, bet nevaru izdomaat ko! :-/ Mees abi veel dziivojam pie vecaakiem, taapeec ar to vakaru ir kaa ir. bet varbuut var kautkur aiziet? Dziivoju Jelgavaa 😛 Ceru ka juus man vareesiet ieteikt kaa nosvineet sho dienu! (l) Paldies. (Atvainojos par pieturziimeem, neesmu pie sava datora, un shajaa nevaru taas atrast 🙁 )

"Tu viņu pazīsti?" tūkstošiem atmiņu paskrien garām, bet es tikai nočukstu: "Vairs NĒ!" Tā šķiet pati grūtākā lieta, ko izdarīt, bet tev tas ir jāizdara, jāizmirst čalis, kurš ir aizmirsis tevi ! Un, kad tu to izdari, dzīve kļūst skaistāka ! 🙂

Agrāk vai vēlāk tam bija jānotiek. Tik negaidīti, tik satraucoši, tik asinis sabangojoši. Parasts sestdienas vēlais vakars. Šoreiz pa mājām, pusglāze vīna uz naktsskapīša, gultā žurnāli, fonā klusi guldzina televizors un pa vidu es – izpūrusi un drusku skumja par šī vakara neplānoto vienatni. Pī-pī! Iemirgojas mana telfona ekrāns. Ziņa! Droši vien vīrietis, lai pateiktu, ka ilgojas pēc manis. Tveru pēc telefona un nedaudz viļos – mans platoniskais vīrieškārtas draugs. „Vai varu Tev šovakar kaut ko piedāvāt?”. Atbildu, ka laikam būs labāk, ja viņš vakaru pavadīs ar savējiem (bērniem un sievu), gan jau tikai priecāsies, ka neblandās apkārt (kāpēc viņš raksta, ne zvana?). „Bet man Tevis pietrūkst, pietrūkst Tavu sarunu.” Esmu pārsteigta, viņš nekad nav lietojis šādus izteicienus, turklāt esmu pateikusi, ka šī tēma mums ir tabu. Atbildu, ka nevajag muļķīgi runāt, turklāt mēs jau esam pārsprieduši gandrīz visas iespējamās un neiespējamās tēmas, neko jaunu taču tik un tā nepateikšu, vai tad kaut kas deg? „Bet vai mēs tiešām šovakar nevaram satikties?”. Sāku kļūt burkšķīga. Kas tam vīrietim ir uznācis? Jau vairākkārt esam izrunājuši, ka esam vienkārši draugi un mūsu sarunu seansi nekādā gadījumā nedrīkst traucēt manām attiecībām un viņa laulībai. Ja ir kas ārkārtējs, skaidri un gaiši jāska, kas par lietu. Aizburkšķu, ka mēs to jau esam izrunājuši, vai tad viņš nesaprot, ka mūsu saskares punkti iespējami tikai tādā biežumā, intensitātē un veidā, kādā tie ir šobrīd? „Nu jā, visu saprotu, bet mana sieva mani nesaprot.” Kas tam cilvēkam ir iekodis?! Viņš ir piedzēries, sapīpējies? „Čalīt, varbūt Tu esi tas, kas nesaprot sievu? Mēs par to vairākkārt jau esam runājuši un manas domas zini – vainīgi parasti ir vismaz divi. Neticu, ka tu visus padsmit kopdzīves gadus esi bijis zelta gabaliņš. Visbeidzot, man šķiet, ka tev vienkārši vajag nokārtot savas attiecības jūsu divu starpā, jo tā ir tikai jūsu darīšana un atbildība. Piedod, ka skarbi, bet esmu pret tevi godīga.” Klusums. Telefons klusē, putni aiz loga klusē, pat iela klusa un rāma. Glāze tukša (pa kuru laiku?) un tāda kā drusku vainas apziņa. Tātad tomēr aizvainoju. Tomēr pāršāvu pār strīpu. Kāpēc man vajadzēja būt tika nešpetnai? Viņš taču nekad neko sliktu man nav teicis, tikai puspajokam rājis, sakot – mazuli, tu tiešām esi traka, ka savos gados dzīvo tā, kā dzīvo! Vienmēr visu labāko. Kurš man pēkšņi atveda garšīgās zāļu tējas, kad biju slima un jutos pēc suņa? Kurš man darbā ienesa „Vari”, lai iepriecinātu? Kurš Valentīndienā dūca telefonā mierinājuma vārdus (kā zinādams, ka man tos vajag, kaut gan pēc tiem nelūdzu), kad es kārtējo reizi biju vienatnē? Pī-pī! Telefons tomēr izrāda dzīvības pazīmes. Jā, ir ziņa no viņa! „Piedodiet, bet Jūs visu laiku sarakstījāties ar sievu. Parasti vīra telefonā nespiegoju, bet šoreiz intuīcija nepievīla.” Un tā tālāk. Jā, tad tāda ir sajūta „kā seriālā”. Nē, nav pārmetumu, apvainojumu, jocīgi, pat saņemu uzslavu no viņas. Viņa man neko nepārmetot, jo esot sapratusi, ka vīra vārdi par to, ka viņam nav afēras ar citu, ir patiesība. Tomēr, tomēr. Es jau jūtu to mazo dzalkstījošo greizsirdības dzelonīti. Īlenu tak maisā nepaslēpsi! Lai jau. Kurš gan ir teicis, ka viņai nav tādu tiesību? Atbildu, ka viņa var gulēt mierīgi – mana persona viņas laulību neapdraud ne par milimetru. Viņa atraksta vēl kaut ko (nu jā, arī to, ka tam jāpaliek starp mums) un komunikācija pārtrūkst uz draudzīgas (?) nots. Pēcāk ilgi nevaru aizmigt un domāju. Kā tagad rīkoties? Tas, ka neko neteikšu, ir skaidrs. Vai man tagad vajadzētu visu nogriezt kā ar nazi? Bet – kāpēc? Es ar viņu nemīcos, neguļu, šķirties nerosinu. Un kā es viņam paskaidrošu iemeslu? Vai mana lojalitāte pret sievieti šoreiz nav vienlīdzīga ar nodevību pret viņu? Tik daudz jautājumu. Nevienas atbildes. Pī-pī! Izbīstos. Vai viņa ir pieķerta urķējamies pa telefonu un tagad būs skandāls? „Rietumu frontē bez pārmaiņām un es Tevi ļoti mīlu. 1943. gada janvārī Volhovas purva ierakumos.” Vīrietis. Tomēr iedomājies par mani! Kaut kā viegli paliek. Dažas lietas mēdz sakārtoties pašas. Un kas galvenais – Rietumu frontē bez pārmaiņām. Tieši to man šovakar vajadzēja dzirdēt visvairāk.

Sveikas! gribēju jautāt, kā jūs pieteicāties uz RSU kojām..zvan’jāt uz tiem nr. kas ir atrodam mājas lapā..vai braucāt uz Mārupes ielu un pašas pieteicāties? Ceru,ka padalīsieties ar info 🙂

Sveika, mīļā Cosmo meitene. Šoreiz iedvesmojos no sarunu sadaļas. Vienkārši vēlējos izklāstīt savu viedokli, jo arī man drīz gaidāms sis lielais notikums. Un, iespējams, man izdosies būt argumentētai un taktiskai – jo kāzām ir gan plusi gan mīnusi. Tātad. Sākumā vēlos teikt, ka jebkurā gadījumā tā ir katra cilvēka paša izvēle – precēties vai nē un katra pāra kopīga vienošanās par savas saimniecības izveidi. Laulības ir sadarbības līgums ilgtermiņā, kam ir jābūt balstītam uz abpusēju, brīvprātīgu vēlēšanos un kuru nedrīkst aizēnot ļauni nodomi. Tā nedrīkst būt piespiedu un nedrīkst būt salta aprēķina, jo šāda laulība ir sodāma. Laulības nav balta kleita, šampanietis un neaizmirstama ballīte – laulības ir drošība, solījums, dažās reliģijās, piemēram, kotoļu ticībā – nešķiramas, mūžīgas saites un atbildība kā vienam pret otru, tā dažiem pret Dievu un sabiedrību, valsti un bērniem. Jau izsenis laulības ir veids kā nostiprināt attiecības un definēt tās. Un kā jau mēs visi zinām, laulības agrāk bija ne tikai pūrs un saimniecību apvienošana, bet goda jautājums. Es saprotu meitenes, kuras nevēlas apgredzenoties – taču vai Jūs visu savu dzīvi esat gatavas būt tikai piegulētājas? Atvainojos par izteicienu, bet kā gan savādāk to definēt? Un protams, tas nebija domāts kādā uzprokošā, pārākā pakāpē. Tātad – es tomēr uzskatu, ka laulība nav atslēga uz drošibu, taču uz zināmu stabilitāti un komfortu. Pasākumus vienmēr apmeklējot ar vīru, bērnu tēvu un definēt savu statusu tā, lai tas atbilstu izjūtām – komforts, jo tev vienmēr ir kāds uz kuru paļauties – vienmēr kāds kurš atbalstīs un neaizies tikai tādēļ, ka viņam nav jāmaksā par to, lai aizietu. Laulības ir spiediens. Tas ir iemesls, lai censtos saglābt un veidot savstarpēju komunikāciju, tas ir darbs ar sevi un vienam ar otru. Es domāju, pāris ir spiests risināt konflikta situācijas, nevar vienkārši salikt čemodānus un aiziet, jo viņš neatveda no veikala saldējumu. Laulības nav skaists pasākums – tā ir sevis un otra cilvēka iepazīšana, izprašana un pielāgošanās māksla. Gredzens pirkstā, skaisti skan, taču no psiholoģijas viedokļa tas ir arī slogs. Tas vienmēr kalpo par atgādinājumu, ka ir arī otrs – tur mājās, tādēļ jebkurš lēmums pieņemts vai pārsteidzīgi sperts solis, vienmēr atbalsojas prātā un uzdzen vai nu vainas apziņu vai atgādina par atbildību, aks tiek nesta. No psiholoģijas viedokļa gredzenam ir ļoti liela nozīme, vēl mēs varam teikt, ka tieši tādeļ īpašņieka gredzens ir partnera dāvāts un iekšpusē teorētiski vienmēr jābūt iegravētam partnera vārdam. Bez tā visa laulībā dzimušiem bērniem vienmēr būs tēvs – tavs vīrs, taču saskaņā ar likumdošanu puisis var atteikties no tava bērna, ja tas ir dzimis ārpus laulības, tādejādi – jau sarunu sadaļā minētie alimenti un uzturnaudas izpaliek, jo tēvs bērnu nevēlas. Manuprāt, vairums sieviesu vienkārsi nav īsti sapratušas vai domajušas par laulību patieso būtību – nav īsti līdz galam izpratušas tiesības un pienākumus ko šī savienība uzliek, vai priekšrocības ko sniedz. Te arī ir lielākā sieviešu problēma – viņas vēlas būt neatkarīgas, taču īsti nesaprot, ka neatkarīgs cilvēks ir pats sev un nevienas kāzas vai bērni nespēj to atņemt, cita lieta ir papildus pienākumi, bet tieši tādēļ tu mīli otru – jo viņš ir tavs balsts. Tieši tādeļ ir auklītes un bērnu dārzi. Nevajag apgalvot, ka tu kāzas nevēlies – tas ir muļķīgs princips, kurš neretos gadījumos sievietes noved krustcelēs un nelaimē. Ja tu kādu mīli, daudz vieglāk no morāles, ētikas, likuma un sabiedrības puses ir noslēgt šo abpusējo līgumu ar neierobežotu termiņu. Pēc termiņa beigām, ja neesi bijusi spējīga iemācīties sadarboties, jo esi pārāk "neatkarīga" vai otrs nav izrādījis padziļinātu interesi tu vari tikai iegūt. Jebkurā gadījumā, es uzskatu – vienīgais iemesls kādeļ neprecēties ir nespēja definēt ne tikai savas jūtas pret otru, ne tikai nespēja uzņemties atbildību par saviem vārdiem un dzīvi, bet arī absolūta sievietes muļķība, vieglbrātība un egoisms pret otru. Vēl tas varētu būt muļķīgs attaisnojums sievietei kura dzīvo viena ar pieciem kaķiem 60 gadu vecumā – viņa arī bija pārāk neatkarīga savā jaunībā. īsāk sakot esmu izklāstījusi vismaz aptuveni, savu viedokli un ceru, ka mana nostāja ir tapusi skaidrs. Jauku vakaru, Cosmo meitene – šodien ir piektdiena – lieliska diena jaunam sākuumam. (l)

Jā, turpinājums un jā-par Viņu. Es zinu, ka nedrīkstu turpināt domāt, jo pazīstot sevi zinu, ka varu nenoturēties un tomēr censties atgādināt viņam par sevi. Gudri cilvēki to sauc par dvēseles striptīzu-kad Tu sev un citiem atklājies mazliet vairāk nekā vajadzētu, mazliet vairāk nekā drīkst. Tad nu līdzībās runājot, novelkot topiņu, palika vēl krūšturis, ko novilkt. Viņam nepatika ikdienišķas lietas, Viņš gribēja augstāk, tālāk, ātrāk, savādāk. Augstāk Šoreiz bija pienākusi kārta-augstāk. Kārtējo reizi, kad apsvērām, ko pasākt randiņā, Viņš ierosināja lidot. Nē, man nevajadzēja meklēt pasi un ierasties lidostā 2 stundas iepriekš. Mēs devāmies uz Spilves lidostu, kurā Viņš jau bija sarunājis iespēju apskatīt Rīgu no augšas. Es redzēju Viņa acīs vilšanos brīdī, kad Viņš uzzināja-mums būs jālido atsevišķi, jo tobrīd vienīgā pieejamā lidmašīna bija divvietīgā, ar vietu pilotam un pasažierim. Kā man patika Viņa vilšanās, tas bija kā mazs triumfs, mana mikro uzvara un tomēr mēs lidojām atsevišķi. Neskatoties uz to, ka scenārijs neizdevās romantisko filmu cienīgs-gaisā neviens nesatvēra manu roku un necentās noskūpstīt, pasludināju to par labāko randiņu. Tālāk. Sarunājām doties vakariņās. Jautājums bija, nevis uz kuru restorānu, bet uz kuru pilsētu aizbraukt vienkāršās vakariņās pēc darba, lai pēc tām dotos katrs uz savām mājām. Pilsēta bija Liepāja un restorāns-jūras mala. Viņš bija pasūtījis neskaitāmus veidus ar suši un nopircis šampanieti. Kā vienmēr. Neskatoties uz to, ka vējš sapūta smiltis uz ēdiena, tas bija garšīgākais suši, kuru līdz šim biju ēdusi. Ne garšas dēļ. Vietas un sabiedrības dēļ. Ātrāk Tā kā vēl joprojām nebiju izlasījusi Viņa acīs to, ko vēlējos, biju devusies uz randiņu ar citu vīrieti. Randiņš neizdevās. Varbūt tāpēc, ka centos vīrieti salīdzināt ar Viņu. Jaunais zaudēja ar 0:13. uzreiz pēc randiņa, piezvanīju Viņam, man vajadzēja papļāpāt ar kādu, kurš manu omu spēj uzlabot pat stāstot nopietnas lietas. Protams, klusībā cerēju uz aicinājumu tikties. Tas sekoja, es biju gatava ielas vidū spiegt aiz sajūsmas, bet Viņam paziņoju, ka piekrītu, jo šovakar man plānu nav. Tik vienaldzīgā tonī, it kā grasītos satikt visvienkāršāko paziņu. Zaudētāja rozi salauzu un iemurcīju somiņā. Satikāmies un izdomājām, ka mums jāpaspēj uz saulrietu. Tā kā vislabākais saulriets ir Saulkrastos, bet mēs bijām Rīgā un saule draudīgi tuvojās horizontam, zvanījām uz 118, lai noskaidrotu, cikos saule riet. Laika nebija daudz, bet paspēt vajadzēja un viss. Viņš traucās kā nenormāls. Ieķēros sēdeklī un uzmetu acis spidometram- 210 km/h. Es nekad nelepojos ar pārmērīgu ātruma pārsniegšanu un nosodu, ja to dara citi, Bet ar Viņu es biju gatava pārkāpt visiem saviem principiem. Dubultā. Uz saulrietu paspējām un jau sen biju pārstājusi brīnīties, ka Viņa mašīnā atkal atradās šampanietis. Savādāk. Ar Viņu savādāk bija viss. Viņš necieta ne mazāko mušas nospiedumu uz auto stikla, tāpēc regulāri to tīrīja, mēs braucām neskaitāmos benzīntankos tikai tāpēc, ka kārtējo reizi beidzās logu šķidrums. Neskaitāmas reizes Viņš, tiekoties ar mani, kopā ar logu šķidrumu bija nopircis karsto šokolādi, jo zināja, ka man tā ļoti garšo. Jau vairākus gadus neciešu netīrus logus mašīnām. Mums ļoti bieži ar notikumiem, cilvēkiem, lietām, vietām saistās kādas konkrētas dziesmas. Nav neviena dziesma, kas man saistītos ar Viņu. Es nezinu, kāpēc, bet nav. Es ļoti ceru, ka ieraksti, kas saistītos ar Viņu vairs nesekos, citādi zinu, ka labi tas nebeigsies. (t)

if i just lay here šī dziesma man ,personīgi, pēdējā laikā neliek mieru, kaut vai nezinu tās īsto nosaukumu, visu laiku man skan galvā. 😀 [varbūt kāda zin?!] Šajā mēnesī esmu guvusi vienu atziņu – ko tu visvairāk vēlies, būs visgrūtāk sagaidīt, bet par ko viss vairāk saceries, par to visvairāk aplauzīsies.

Vienmēr taču ir tā, ka kaut ko ļoti gribās. Bet vai tas vienmēr piepildās? Citreiz piepildās un viss ir lieliski, bet dažreiz iegūtais nav nemaz tik vērtīgs, kā sākumā likās. Tur parasti slēpjas clvēka muļķība, jo kamēr kaut kā nav, tam ir neticami augsta vērtība, bet kad tas iegūts vairs nav vajadzīgs. Šādās situācijās laikam jau svarīgākais ir ceļš, kas ved uz nosprausto mēŗķi. Bet ko darīt, ja tik ilgi ietais ceļš nekur nenoved un visas iespējas zudušas, dzīve ir nospraudusi pavisam citu ceļu? Mēģināt par visām varītēm atgriezties sākumā un neatkāpjoties tiekties pie Sava mērķa? Vai tomēr pakļauties nolemtajam? Citreiz taču negaidītie pavērsieni atver kaut ko jaunu, nebijušu, iespējams tā ir ideālā iespēja, kura noteikti jāizmanto. Galu galā katrs ceļa posms, katra kļūda rada pieredzi, rada mūs pašus.

Kādu laiku jau domāju par to, ka vēlos izkratīt sirdi, bet tā īsti nezināju kam. Draugi man ir, taču, šoreiz priekšroku nolēmu dot rakstīšanai. Jau apmēram 6 gadus dzīvoju kopā ar vīrieti, kā man šķiet/šķita – cilvēku ar kuru vēlos nodzīvot līdz mūža galam. Bet nu laikam pēc kārtas. Iepazinos ar viņu, kad viņš bija dilemmas priekšā – viņš nespēja izdarīt soli un aiziet no sievas un bērna, vai precīzāk – no bērna. Es nebiju viņa aiziešanas iemesls. Varbūt mans piemērs viņam lika saņemties un aiziet. Arī es biju šādu soli savā dzīvē spērusi un salīdzinoši nesen. Sākumā mēs šad un tad iedzērām kopā tēju, jo ne viņš, ne arī es savā dzīvē neko nemeklējām, bijām vīlušies iepriekšējās attiecībās un gribējās atpūtas. Taču vēlāk viņš mani sāka aplidot, nenoturējos un pieņēma to. Attiecībās iesaistījām arī bērnus, ar laiku arī sākam dzīvot kopā, ceļot kopā. Kamēr bijusī sieva par mani nezināja, viss bija kārtībā. Kad uzzināja, bērnu sāka kūdīt pret mani. Par šiem gadiem atklausījos(un dzirdu vēl aizvien) tik daudz jēlību, riebeklību, apsaukāšanu, apmelošanu un ko tik ne, ka laikam jau tas mērs man ir pilns. Piebildīšu to, ka visus šos gadus neesmu viņam liegusi tikšanās ar bērnu, kā arī iesaistīšanu mūsu ģimenē. Kad viņa bērns slimoja, visbiežāk mātei nebija laika, tāpēc viņš dzīvoja pie mums vai precīzāk – ar mani. Pagājušajā vasarā uzzināju, ka bērnam kopš trīs gadu vecuma stāstīts, ka esmu ragana, kas nobur cilvēkus. Tagad man ir skaidrs, kāpēc, kad atbrauc drauga dēls, gaiss kļūst biezs… Daudzreiz esmu sev teikusi, ka bērns nav vainīgs, ka viņam tāda māte. Bet nu jau šim tekstam seko – es arī neesmu vainīga un arī mans bērns nav vainīgs. Kad atbrauc drauga dēls, mājās iestājas haoss un spriedze. Katru reizi nāk ārā tādi teksti, kas manai sirdij liek lūzt… viens no pēdējiem bija drauga bērna teiktais, ka mana meita nav man līdzīga, laikam jau ir paņemta no bērnu nama. kad viņam jautā, kāpēc tu tā saki, viņš tikai smejas sejā. Pēdejā laikā, viņš dzīvo viens – māte no rīta uz darbu, vakarā vēl kautkur, kur sirds iekāro, un ap deviņiem beidzot ir mājās. Bērns dzīvo viens, attiecīgi to var redzēt attieksmē – jo praktiski ir tikai viņa viedoklis un viss. Ja taujāsiet pēc Bāriņtiesas, tad teikšu, ka griezāmies un arī policijā, bet ja māte nav alko, narko atkarībā un nav ielas meita,tad viss ir skaisti un tēvam nav izredžu. Policija vispār pateica, ka tā nav viņu darīšana. Bāriņtiesa jau arī izcēlās – uz sūdzībam reaģē tik pēc pāris dienām. Mans vīrietis sities galējībā, žēl viņam sava bērna (man jau arī). Kad bērns atbrauc pie mums, tad šis no biksēm gatavs izlīst,lai izdabātu un izdomātu izklaidi viņam un arī mums visiem. Viss jau labi, man patīk, ka kopā darbojamies, taču… visas šīs aktivitātes ir tikai tad, kad ir viņa bērns (t.i. katru otro nedēļas nogali, viņš dzīvo citā pilsētā). Kad viņa bērns nav, tad mēs varam kaut visu dienu pie TV nosēdēt un es viņu nevaru dabūt ārā no mājas. Tad nu lūk, dzīvoju es savā dilemmas pasaulē… Cilvēks man mīļš un vēl aizvien uzskatu, ka ar viņu vēlos nodzīvot līdz mūža galam, taču patreiz sirdī iemājojusi dusma tāda, ka nesaprotu kā man būt. Viņa dēls brīžiem ir man tik nepieņemams, ka mums par to ir strīdi (vairs nespēju slēpt). Skatoties uz viņa dēlu, es saskatu viņa bijušo sievu, kas vēl aizvien dara man riebeklības, pašu dēlu, kas nu jau apzināti dara tā, lai es un mans vīrietis strīdētos, un mans vīrietis, kas izdabā visam bērna iegribām, bet man un manam bērnam no tā atlec – gandrīz nekas. Pēc pēdējās viņa bērna vizītes pie mums, esam abi pārdomās. To var redzēt un just. Jūtu, ka viņš vēlas būt kopā ar mani, bet mana attieksme pret viņa bērnu viņam nav pieņemama. Neperu, nesitu, mani vienkārši var izbesīt elementāras lietas, man iestājas neoma. Es pati to visu apzinos un cenšos kontrolēt. Taču visam ir robeža un šķiet mans kausiņš ir pilns. Atminos, ka nesen vīrietis man teica, ka man jāmaina attieksme pret viņa bērnu. Tad es pie sevis nodomāju, cik viegli, ka visu var novelt tikai uz mani. Varbūt tiešām ir pienācis laiks iet katram savu ceļu, taču, esmu bez darba un iespējas kur aiziet. Tāpēc nekas cits neatliek, ka samierināties un dzīvot kā ir, ja nu vienīgi – mainīt savu attieksmi pret viņa bērnu. Rakstītajā nepieminēju, ka vīrietis pret manu meitu izturās ļoti labi, bet šajos pēdējos mēnešos, viņš ir ieinteresēts tikai savā dēlā. Kad es viņam to pateicu, viņš palika uz mani dusmīgs. Eh, nu neiznu kā man būt. Ar prātu daudz spēju saprast un atbalstīt, taču arī es esmu cilvēks un man ir sirs, kura patreiz sāp… Kā man būt…

Ne pirmo reizi atklāju, ka mans tēvs ir alkoholiķis, bet man tā ir liela problēma. Bērība tēvs dzēris bija biežāk kā skaidrā. Visu bērnību baidījos, lai tikai kāds neuzzina kāds mans tēvs ir patiesībā. Vēljoprojām atceros, cik ļoti baidījos naktī, kad tēvs dzēra, ka viņš atnāks mājās, būs kārtējā kliegšana, skaļie zvani pie dzīvokļa durvīm. Vēl tagad saraujos, kad sākas kāds tracis ar kādu iedzērušo. Var jau būt, ka es visu uztvēru mierīgi, pat pārāk, bet tagad, tagad man ir bailes. Vienmēr, kad kadā ballītē pie manis pienāk puisis es atkal saraujos sajūtot alkohola smaku, man bailes, ka tūlī sāksies tracis, kāds kausies, kādam sāpēs.. Galu galā es baidos uzticēties puišiem, jo nebeidzamie tēva solījumi, kas netika un netiks pildīti sagrāvuši jebkādas uzticēšanās robežas. Man tagad ir ļoti labs draugs, vienkārši draugs, bet es jūtu, ka viņš vēlas nopietnas attiecības, bet es nespēju pārkāpt tēva slieksnim pāri. Vienmēr šķiet, ka viss būs tā kā mammai, vecmammai… Bet varbūt kaut kad beidzot vajadzētu saņemties un spert soli, mēģināt uzticēties, jo visi taču nav tādi kā mans tēvs? bet vēljprojām bail :-/

Lielākajai daļai šis mans ieraksts šķitīs sviests. Vai drīzāk-krējuma izstrādājums (tāds-nekāds), bet man šodien gribās rakstīt. Tas nekas, ka mani iepriekšējie bloga ieraksti bija ar domu izvilināt smaidu no tiem, kas lasīs. Šis būs citādāks. Kāpēc es par Viņu atcerējos? Ikreiz, kad sanāk kašķis attiecībās un gribas nesakrāmējot mantas vienkārši aizmukt, gribot negribot sanāk domāt. Domāt pārāk daudz. Un nelīdz nenormālā skaļumā uzgriesta mūzika. Tikuntā savas domas dzirdu. Jo vairāk nevēlos tās dzirdēt, jo skaļāk dzirdu-it kā manā galvā kāds turētu nospiestu "volume" pogu. Viņš uzradās brīdī, kad biju viena. Mans auto stāvēja nomests darba vietas stāvvietā. Ar to nebija iespējams braukt, izmisumā biju gatava pieraudāt spilvenus, jo princeses cienīgā manierē biju pieradusi, ka par auto parūpējas vīrietis. Jā, nenoliegšu, ka piekritu ar Viņu tikties TIKAI tāpēc, ka Viņš bija gatavs palīdzēt un kā atalgojumu pieprsīja manu sabiedrību pusdienās. Sajutos kā izmantotāja kvadrātā, taču nesapratu-tie ir mani spēles noteikumi, vai nemanāmi tos tomēr diktē Viņš? Viņš glāba mani no garlaicības. Katru reizi, kad tēloju, cik man viss ir skaisti, cik mana dzīve ir piepildīta, klusībā lūdzos, lai Viņš ierosina satikties. Es taču nevarēju tēlot vāju, nelaimīgu sievieti, izrādīt, cik ļoti man Viņš ir iepaticies, es gribēju, lai mani iekaro. Piekritu Viņa spontānajai idejai doties skrituļot uz Mežaparku. Mēs izlijām līdz pēdējai vīlītei un slapju žurku paskatā devāmies uz kino. Man bija vienalga, ka manas acis izskatās kā pandai un apakšveļa žuva lēnāk nekā džinsi. Brīdī, kad Viņš sūdzējās, cik ļoti negribās kārtot māju, pietiecos palīdzēt ar noteikmu, ka vakariņas gatavos Viņš. Tās bija izcilas. Es salauzu Viņa putekļu sūcēju, kurš maksāja gandrīz tikpat, cik mans sasodītais auto. Iedomājieties, cik sarežģīti ir salauzt putekļu sūcēja metāla cauruli? Man tas izdevās neticami viegli, bet Viņa acīs redzēju sašutumu. Pārāk banāli to būtu salīdzināt ar sejas izteiksmi, kad kāds ir apēdis tavu pēdējo desmaizīti. Bet noeteikti tā izskatās bērns, kad šmilšu kastē kāds viņam iemauc ar spēļu traktoriņu pa galvu. Viņš glāba mani brīdī, kad bija jādodas uz draudzenes kāzām, bet man nebija +1. Viņš ieradās izcilā uzvalkā, smaržojot tik labi kā nekad, izteica komplimentu manai kleitai, kurpēm un nagiem. Jā, Viņš ir no tiem, kas pamana katru sīkumu sievietes izskatā un atzinās, ka šausmās novēršas, ja ierauga atlupušu nagu laku. Kopš tās atzīšanās saviem nagiem sāku pievērt pastiprinātu uzmanību. Draudzenes kāzu naktī mēs aizmukām. Nozagām pāris šampaniešus un aizlaidāmies uz Kuršu kāpu. Jūs esiet mēģinājušas dzert šampanieti braucot pa LV ceļiem? Gandrīz neiespējami, toties iebraucot Lietuvā tas izdodas itin viegli, tāpēc noreibu ātri. Ceļā Viņš man ļāva gulēt Viņam klēpī. Bez zemtekstiem vai divdomībām. Vēl joprojām nesaprotu, kā Viņš varēja pastūrēt, ja mana galva atradās uz Viņa ceļiem. Tēloju, ka guļu, bet patiesībā baudīju mirkli. Mirkli, kurā nebija nekā TĀDA un tomēr… No rīta, kad bijām klāt, paņēmām guļammaisu, iekārtojāmies kāpas smiltīs, Viņš piedāvāja mani sildīt. Aizmigām. Devāmies tālāk, atradām nomaļu vietu un sauļojāmies. Kaili. Pēc tam vēl ilgi Viņu ķircināju, ka manā mobilajā telefonā ir neskaitāmas bildes ar viņu TĀDU. Viņš ticēja, bet neiebilda. Mēs izdauzījāmies pa neskaitāmām viesnīcām, valstīm, braucām ar skrituļslidām vietās, kur neviens cilvēks pie pilna prāta to nedarītu, taču viens otram neko nesolījām. NEKO. Negribēju sev atzīties, ka solījumu gaidīju. Nē, negribēju, lai mani bildina un sola laimīgu dzīvošanu līdz mūža galam, bet gribēju absolūtā klusumā izlasīt viņa acīs, ka viss ir iespējams. Neizlasīju. Aizmuku no viņa, iemīlējos citā vīrietī un biju laimīga. Nezinu, kā viņam klājas tagad. Mēs nekontaktējamies. Pat necenšamies skatīties un paspiegot viens otru sociālajos tīklos. Neinteresē? protams, ka interesē, bet vai vajag? 😉

Laikam jau dzīve tiešām ir kā melnbaltā zebra- balta svītra, melna svītra, balta, melna… un tā bez gala. Tikai šo svītru platums, garums ir atšķirīgs. Bet vai šad un tad cilvēks neatrodas kaut kā pa vidu starp melno un balto- uz kāda no pelēkajiem toņiem, jo dzīvē ne viss ir tikai melns un balts. Tāpēc jau arī ķīniešu iņ un jaņ nav tikai balts vai tikai melns. Galu galā nekas nav tikai slikts vai tikai labs. Man tagad ir tāds ogļu pelēkais posmss. Lai arī nesen pārrados no Stokholmas ar vislabākajām emocījām, pozitīvisma iedvesmota, tomēr ceļā uz mājām radās tāda kā slikta priekšnojauta. Par nelaimi tā piepildījās. Tētis kārtējo reizi satika savus pudeles brāļus, iedzeršanas ievilkās. Njā un šoreiz braukšana reibumā beidzās ar mašīnas sabojāšanu. Par laimi neviens necieta, bet tomēr. Nekādi nevau saprast, kāpēc citi nesavtīgi domā par citiem, rūpējas par apkārtējiem, bet pārējie izmato citu labvēlību un domā tikai un vienīgi kā iegūt labumu sev. Apbrīnoju mammas savaldību, nesavtību sakarā uz tēti, bet es tā nevaētu un arī negribētu. Ja agrāk mamma mēģināja saturēt ģimeni, tad tagad ir izmetusi tēvu laukā no dzīvokļa un no sirds. Bet varbūt ogļu pelēkais nav nemaz tik ļauns, jo citiem iet vēl grūtāk. Ir taču cilvēki, kuriem nav līdzekļu, lai normāli pabarotu savu ģimeni, lai apģērbtos, bet citiem atkal ir slikti, ja vēl kādam ir tāds pats gučī vai cita brenda mēsliņš… Brīžiem tā vien šķiet, ka viss labais beidzas tik ātri, bet sliktais nāk un nevar beigties. Bet melanajā zebras svītrā tomēr ir kas labs- apziņa, ka reiz tā beigsies un notiks kas ļoti labs. Lai nu kā, bet es Tev vēlu atrast visgaišāko zebru, lai melnās strīpas izbalo saulē vai solārija lampās, bet baltās, lai paliek platākas un vēl baltākas. 🙂

Mīlējoties ar partneri, visaugstākais izjūtu kāpums ir orgasms, kad sirds sāk pukstēt straujāk un elpošana paātrinās. Tik daudz runāts un dzirdēts par to, taču joprojām pat pieauguši cilvēki pārsteidz ar dažu faktu nezināšanu, taču jo plašāk tiek izzinātas ķermeņa spējas, jo īpašāks kļūst tuvības mirklis. 1) Atslābinoties un vienmērīgi elpojot, kulminācijas brīdi var panākt spēcīgāku un ilgāku. Orgasma brīdī skābeklis liek asinīm riņķot, asinsrite un elpošanas temps paātrinās. Kad dzimumorgāni tiek apgādāti ar asinīm, drīz pēc tam var sekot dzimumorgānu reflekss jeb orgasms. 2) Orgasma laikā savelkas iegurņa muskuļi, kurus šajā brīdī, vairākas reizes atslābinot un sasprindzinot, var paildzināt patīkamās sajūtas. 3) Jūtot, ka tuvojas kulminācijas brīdis, to uz ļoti īsu mirkli var pārtraukt, lai pēc tam, turpinot iesākto, izbaudītu ar vēl spēcīgākām sajūtām. 4) Dažām sievietēm mēdz būt ejakulācija, kas parasti tiek panākta stimulējot G-punktu, kas atrodas aptuveni 2.5 līdz 5 cm vagīnas sieniņas sākumā. Ne katra sieviete var apgalvot, ka savā dzīvē līdz šim būtu ko tādu izjutusi. Dažas sievietes, izjūtot pazīmes, kas liecina par ejakulācijas tuvināšanos, to aiztur, kautrējoties no partnera, iespējams, tieši tādēļ, ka par sieviešu ejakulāciju ir dzirdēts daudz retāk nekā tad, ja to piedzīvo vīrietis. Ejakulācijas izjūtas var būt līdzīgas vēlmei urinēt un, aizturot šo procesu, tiek traucēts orgasma sasniegšanas brīdis. Šāda bezkrāsaina, ūdeņaina šķidruma izdalīšanās, ko rada parauretrālais dziedzeris, sievietei ir augstākā uzbudinājuma pazīme. Lai baudītu šo mirkli, sievietei jābūt psiholoģiski nobriedušai šim procesam, nedomājot par to, kā uz to reaģēs partneris, un pilnībā jāatslābinās, tāpēc, lai pamudinātu viņu uz šādu soli, viņai ir jābūt informētai, ka arī partneris to noteikti vēlēsies. Jāizvēlas pozas, kurās uzbudinājuma brīdī visvairāk tiks stimulēts G punkts. Iespējams, ka vēl viens iemesls, kādēļ dažām sievietēm grūtāk panākt sekrēta izdalīšanos, ir, ja vīrietim ir grūtāk sataustīt G punktu. Lai piemērotu visbaudāmākos pieskārienus šai jūtīgajai zonai, rokas plaukstai jābūt uz augšu vērstai un var izmēģināt dažādu glāstu ilgumu, spiedienu un leņķi. To var stimulēt ar riņķveida, bungojošām vai masējošām kustībām. Ja ejakulācijas brīdis ir sagaidīts, to nevajadzētu pārtraukt uzreiz pēc sekrēta izdalīšanās, bet vēl īsu brīdi turpināt G punkta stimulēšanu, ļaujot turpināt izdalīties sekrētam un sievietei sasniegt orgasma augstāko punktu. Visticamāk, ka sieviete, kura ejakulāciju sasniegs pirmoreiz, būs apmulsusi, tādēļ vīrietis viņu var iedrošināt un pat paslavēt. 5) Glāstot vietas ap erogēnajām zonām, var vairot un kāpināt uzbudinājumu. Tas partnerei liks alkt pēc pieskārieniem tieši ģenitāliju zonai. Var sākt ar krūšu glāstīšanu, tuvinoties krūšu galiņiem, tos kairinot viegliem pirkstu galu pieskārieniem vai ar mēles galiņu, kas būtu īpaši jutekliski. 6) Vienlaicīgi glāsti dažādās ķermeņa zonās var sagādāt dubultu baudu, piemēram, ar vienas rokas pirkstiem stimulējot G punktu, ar otru – glāstīt klitoru. 7) Partnerei patiks pieskārienu dažādība, mainot to veidu un ātrumu, no ātriem, spēcīgiem glāstiem pārejot uz maigiem un plūstošiem. Pieaugot uzbudinājumam, klitors kļūst sevišķi jūtīgs uz pieskārieniem, tādēļ, lai to nesavainotu, sieviete pēc brīža visticamāk alks pēc maigākiem tam veltītiem glāstiem. Skūpsti ar mēli vai dzimumlocekļa galviņas pieskārieni tam būtu sevišķi maigi. Tas jāņem vērā, ja ir vēlme atkārtot vairākkārtēju orgasmu, jo pēc pirmā kulminācijas brīža, piemērotāki būs vieglāki pieskārieni. 8) Pārmaiņas pēc, kad ierasts no glāstiem pāriet uz dzimumaktu, var rīkoties pretēji, mainot secību, piemēram, no dzimumakta vai orālā seksa pievēršoties tikai skūpstiem vai mīlas pilniem apskāvieniem un glāstiem. Avots: http://sekss2.lv

Vasara, kur Tu joņo? Ābeļziedi, jasmīnu un ceriņu kupenas, tad liepas -viss jau bijis, paskrējis un pat piemirsts. Bet gribas vēl. Un atkal. Peldējos lietū -jūrā, īstā Liepājas jūrmalā. Skatījos, kā lietus lāses ietriecas un saviļņo bezgalīgo ūdens klajumu. Pirmo reizi šovasar peldēju. Skaists mirklis -skriet un bezspēkā ļauties viļņiem, lai tevi apņem. Un tā veidojas "vasaras mirkļu vācelīte" -ar šo peldi, ar saulrietiem, pastaigām, griezes dziesmu (diez vai par dziesmu to nosauksi) pļavā, upeņu ēšanu mēnesgaismā, Kalnciema ielas koncertvakari ar I.Ulmani un īstu dubultvaravīksni debesīs, plānās pankūkas ar svaigām zemenēm un aukstu pienu, un vēl, un vēl. Es tevi pazaudēju, un katru reizi atrodu no jauna… Jūtu, ka manī mostas mātišķā mīlestība, tādos lielākos apmēros kā iepriekš. Zinu, dabiski. Vēl jau gribas izdzīvoties, iztrakoties un iepazīt sevi. Ir mirkļi, kad Viņš kļūst tik samīļojams, kā mazs puika, tad arī saku: "Eh, puika mans lielais". Un pati brīnos, kas nu tās par emocijām un nezināmām alkām. Pa šo gadu, uh, kā esmu augusi…dzīvesgudrāka, vai? Izkopju gaumi, it visur- sevis izzināšana. Sāpīgs process, nemelot sev. Tikko noformulēju vēl vienu atklātu domu sev. Bez glaimiem un sarkšanas. Lasu, un pati nesaprotu, kur tajā visā pamatdoma. Haoss…kurā mēs patiesībā tik labi orientējamies.

Man ir tāds jautājumiņš.. šogad gribu sākt mācības BSA Rīgas filiāle Sabiedriskās attiecības. varbūt kads var pastāstīt kko par to?

Sveiki !!! Rakstu jums , jo ļoti vēlos uzzināt jūsu viedokļus. Varbūt mans jautājums ir diezgan muļķīgs… 🙂 Viens puisis, jau vairāk kā divus gadus ”lidinās” man apkārt, jo ir pamatīgi saķēries manī. Draudzenes visu laiku mani par to ķircina…Ka man viņš patīk utt. 😀 Es protams visu šo laiku esmu to noliegusi un nekādas, pamanāmas simpātijas pret viņu neesmu izrādījusi. Tad es vairāk kā gadu draudzējos ar vienu puisi, taču mums vispār nekas nesanāca…man pat nekādas jūtas pret viņu neveidojās. Tad es sapratu, kur ir visa vaina… Kaut kur zemapziņā, man visu šo laiku ir glabājies tas puisis, par kuru es stāstīju pašā sākumā. Atzīšu, ka viņš ir patiešām lielisks puisis…gan izskata ziņā, gan viņa iekšējā pasaule… 🙂 Un man liekas, ka es pamazām sāku ieķerties viņā. Protams, nedaudz viņam to tā neuzkrītoši izrādīju. Viņš par to ir ļoti laimīgs…visus šos divus gadus viņš ir gaidījis mani. Tāds ir neliels ieskats manā stāstā… Viņš mani divreiz aicināja uz kino, taču abās reizēs es nekādīgi nevarēju tikt. Bet es patiešām labrāt aizietu ar viņu uz kino. Es tikai gribēju jums pajautāt vienu jautājumiņu :)… Vai tas būtu stulbi, ja es viņu uzaicinātu uz kino ? Gaidīšu jūsu domas… 🙂

Sveikas. Kā jums šī vasara? Ja kāds jautātu man, tad labāk nejautātu. Kāpēc? Jo esmu atpakaļ tur, kur sāku. Nekur. Mana dzīve pašlaik ir bez emocijām. Un pats sliktākais ir tas, ka nezinu no kurienes tas sākās un kāpēc? Vienmēr jāsmaida, jāsaka ,ka viss labi, jābūt pacietīgai. Un vai tas atmaksājas? Nē. Ziniet, tas nekad neatmaksājas. Manuprāt, tas paliek tikai sliktāk un sliktāk. Bet tā vietā lai skrietu un kliegtu, es nezinu ko un kur. Es gribētu, es vēlētos, es zinu, ka tā tas nevar palikt. Laikam.

Vakars, ir iestājusies tumsa, lai gan pirms mirkļa bija gaišs un tas tādēļ ka Rīgā plosas vētra. Riebjas, mans slinkums, būtu stundiņu ātrāk saņēmusies un aizgājusi uz veikalu- piens, kafija, cukurs- bez tā rīt nespēšu pamosties. Nu ko, laiks baiss- mākonis kā milzīgs viesulis aizklāj debesis. Protams esmu uz ielas un man jau ir slapji mati, pēdas plikas- aukstā peļķē. Patiesībā, ir labi, baiss laiks, iela tukša- cilvēki ielīduši savos siltajos mitekļos. Kleita arī jau slapja un es vēl tikai stāvu pie mājas durvīm. Soļi lēni, jūtu lietu sitamies pret manu seju, aizskalojot asaras līdz. Negribu domāt, un nespēju jo nobīstos no pērkona un zibens liekas te pat blakus noplaiksnīja. Ievelku elpu un dodos uz tuvējo Rimi, visdrīzāk šis mans gājiens maksās man veselību, iesnas būs kā likts. Pagriežos uz Brīvības. Un tur pieturā, starppilsētu, sēž bariņš cilvēku, nebūtu nemaz pamanījusi. Bet atkal pērkons nodārd un meitene no pieturas iekliedzas tā ka pārbīstos arī es un nometu sānos iespiesto somu uz zemes peļķē, pamanu četrus puišus un divas meitenes- puisis blakus kliedzošais dīvai sāka skaļi smieties. Strauji savācu somu- sāku justies dīvaini un sireāli. Muļķīgi, naf līdu ārā negaisā plikām kājām bez lietussarga. Metu domas pie malas un pielieku soli redzu jau Rimi. Un tad kā šausmu filmās- "Hei!" balss man aiz muguras laužas caur lietu. Pirmā doma- ar mani ir cauri! pagriežos, puisis no pieturas stāv dažus soļus no manis un smaida. Apstūlpstu, smaids gaišs un pilnīgs-"Jūs nometāt!" Viņa roka sniedzas pretī man, protams, mans maks. Jūtos kā galīga muļķe, jo noteikti izskatos pārbijusies, slapja kā žurka un plikām kājām. Bet Viņš stāvs zem lietusarga, liela melna ar koka rokturi, stabila, ievēroju jo vējš jepkuru citu aizspūstu. "Paldies!" noraustos no zibens tieši aiz puiša muguras un paņemu maku no viņa rokas. Nekad dzīvē nebiju jutusies tik apmulsisi, mirklis likās gana garšs lai iegaumētu katru sīkumu. "Nav par ko!viņš nosaka un mierīgi pārlec pār peļķi, aiziet pie savas kompānijas, pieturā. Matiem pilot ietriecos veikalā, paķēru visu nepieciešamo un stāvot dīvaini garajā rindā, jūtu mazas meitenītes skatienu uz manām plikājām kājām. Aizgriežos, šodien kad manas domas bija par To kuru man būtu jādomā, aimaldas pie savādi skaistā puiša lietū. Sametu mantas somā un nu jau skriešus metos lietū uz majām, garām pieturai iespējams viņš tur vēl būs. Kluss. Tikai lietus, sitāmies pret pilnajām peļķēm. Skrienu uz majām jo jūtos nosalusi, vientuļa un mazliet nelaimīga… nu manas domas ir par to par kur nevajadzētu domāt … par puisi lietū… turpinājums sekos…

Kā jau pierasts arī šonakt negulēju,ar Mārtiņu norunājām līdz 05:40 no rīta un posos uz savu gandrīz ik rīta pastaigu gar jūru. Saģērbos,uztaisīju sev termokrūzē kafiju,paņēmu iPodu un gāju uz jūru sagaidīt saullēktu. Šorīt viss likās nedaudz dīvaini – rīts bija vēsāks nekā parasti,cilvēku vairak nekā ierasts,jau zināu,ka šis rīts būs aizvadīts pārdomās,(jau 05:58 kāds joprojām manāmi iereibis vīrietis ne pa ķeksi prasīja šķiltavas,lai piededzinātu cigareti, kaut arī es nesmēķēju,kamēr viņa draudzene centās ielīst ūdenī,lai nopeldētos),saule nebija pacēlusies virs kalniem kā parasti 06:02,bet gan 06:17.Pie jūras nelaimes kārtā pēc kārtējās trokšņainas piektdienas bija atstāti ļoti daudz atkritumui, nerunajot jau par to,ka pie jūras kāds pārītis vēl turpināja nodarboties ar seksu(visi viņiem garāmejošie cilvēki bija vnk šokēti ieraugot šo skatu,vīrietim manāmi apjuka,kad garāmejošas pūlciņš ar gados vecakiem cilvēkiem kko sāka pukšķēt viņu adresē,bet sievietei,kura sēdēja vīrietim klēpī PILNĪGI KAILA bija pilnīgi vienalga,man pašai palika mute vaļā,kad sapratu,ka viņa bija tik tiešām kaila!).Pagājusi kādus 30metrus tālāk uz viena no guļamkrēsliem ieraudzīju atstātas kādas sievietes biksītes(nu cmoon tas jau liecina par to,ka viņa lkm neko nefiltrēja no tā ko darija,ka pat apakšveļu aizmirsa!?). Un man prātā iešāvās doma,šo domu es nevaru izmest no galvas! Runa ir par mūsdienu Sievietēm un Vīriešiem.! Es saprotu,ka mūsdienu cilveki ir daudz atvērtāki,nepiespiestāki un viņus mazak uztrauc tas,ko par viņiem domā apkārtējie,bet man šķiet,ka mūsdienu sievietes ir pārāk sevi ,nesmuki izsakoties, noniecinajušas,rīkojoties tik bezrūpīgi un neapdomāti. Vēl pirms pāris gadu desmitiem vīrieši,bija gatavi gulties mums sievietēm pie kajām,lai tikai mēs pievēršam viņiem uzmanību, viņi varēja gadiem ilgi gaidīt,kamēr mēs tomēr izlemsim ar viņiem pārgulēt,bet pa šo laiku viss ir apgriezies gandrīz kardināli otrādāk – daudziem vīriešiem ir kļuvis vienalga,jo viņi zin,ka sievietes pašas skries pie viņiem,jo sievietes ir pārāk izmisušas pēc uzmanības,tāpēc pašas nepamana to,ka kļūst līdzīgas vieglas uzvedības sievietēm,kaut arī daudzas šis fakts var aizvainot,bet tā ir taisnība!.Ielūkojaties patiesībai acīs, ko tik sieviete nav gatava izdarīt,lai tikai būtu tuvāk kādam vīrietim,lai pievērstu viņa uzmanību,lai atļautos cerēt uz mīlestību,viņa pat ir gatava atļaut ievilkt sevi gultā ātrāk nekā vajag,lai tikai sajustu tā vīrieša tuvumu,ka pat pati neapjauš, kā krīt viņas vēstība.Es pazīstu tikai pāris sievietes,kuras tiešām spēja noturēties,jo viņas skaidri apzinās savu vertību un var skaidri saprast pie kā šādi notikumi var novest, un kādas var būt sekas. Es tiešām esmu lepna,ka pazīstu tādas sievietes! Vulgaritāte – Būdama šeit BG es redzu tik daudzas pavisam jaunas meitenes,kuras velk nereāli īsus svārkus,šortus,kleitas,blūzes un maiciņas ar dziļiem dekoltē utt.(tas pats arī ir novērots arī Latvijā)Sievietes jūs tiešām nesaprotat to,ka īsti vīrieši pamanīs jūsu krūtis arī bez milzīga dekoltē,viņiem jūsu dupsis šķitīs seksīgs pat garās jūsu figūrai piemērotās biksēs.? Daudzas sievietes domā,ka ja uzvilks visus tos īsākos un mazakos apģērba gabalus no savas garderobes, tad viņas vīriešiem patiks labāk? Jā,tas gan,bet viņiem vairāk patiks jūsu ķermenis,nevis jūs pati,ne jūsu būtība,bet tikai jūsu miesa! Vai jūs tiešām gribat tā nolaisties,lai sliktākajā gadījumā gadījumā jūs tie paši vīrieši sāk saukt par – ma*ku,pad*uzu,ku*i utt?? Var uzvilkt neizaicinošas,skaistas drēbes un izskatīties viņās seksīgāk nekā visos tajos minī! Nesaprotu,kāpēc daudzas meitenes to nesaprot?!? Kosmētika – Mīļās sievietes,nu nepārspīlējat taču!!! Rīgā jau ir ierasta lieta,diendienā redzēt meitenes ar pārāk tumši nospaktelētu seju,pārāk daudz uz acīm uzklātām acuēnām,pārāk sārti uzkrāsotiem vaigiem, itkā tos būtu noklājuši nevis ar vaigu ēnām,bet gan ierīvejuši ar bietēm.Katra taču lasa žurnālus, iedziļinaties taču tajos rakstos par kosmētiku un gan sejas,gan ķermeņa kopšanu,ne velti taču tie ir rakstīti! Krāsojaties minimālāk,dabiskāk,jūs taču negribas izskatīties,kā plankumainas ziemassvētku egles(plankumi uz sejas dēļ tonālā ir ļoti nepievilcīgi) un jo jūs būsiet dabiskāka,jo skaistāka jūs būsiet.!Bet ja tomēr jūs nevarat ikdienā iztikt,bez biezas špakteļa kārtas,tad vismaz nopērkat tonālo vai pūderi piemērotu jūsu sejasādas tonim! Es ļoti gribu,lai visas sievietes atceras vienu, kuras jau zin,lai vēlreiz aizdomājas,bet tās kuras nezin,lai iegaumē – apzinaties savu vertību,nevienam nešķitīs pievilcīga sieviete ar zemu pašapziņu un pilnu čemodānu ar kompleksiem.Tādas sievietes var visvieglāk izmantot un ievest depresijā! Un mīļie VĪRIEŠI! Beidzat visapkārt trallināt par saviem ideāliem!(viņai ir jābūt tādai un tādai) Neviens nav ideāls,jūs tikai ievedat sievietes kompleksos un pēc tam paši čīkstas "Kpc viņa ir tik kompleksaina?!Kpc tas?!Kpc šitas?!" Ja mēs sievietes sāktu pie jums piekasīties,par to kāpēc tu neesi tāds un tu neesi šitāds utt. jūs taču no nojūgsieties! Ja gribat redzēt pēc jūsu domām idealas sievietes – paskataties mūzikas klipus un pornofilmas,apmierinat savas acis,smadzenes un jūsu starp kājām esošo domājošo orgānu un, tad atgriezieties realitātē, pie īstas dzīves!!! —-Karolīna Stepanova—

Es izgāju ārā skatīties lietū. Lija aumaļām. Man bija mazliet vēsi, bet es tikai skatījos… Tad nāca viņš. Viņš man uzsmaidīja. Starp citu, kad viņš smaida, viņam vaigos ir mazas, mīlīgas bedrītes. (s) Es atsmaidīju pretī un sameloju, ka stāvu un gaidu viņu. Mēs visu vakaru melsām visādus niekus un es reibu no viņa smaržas un vīna. Biju jau gandrīz aizmirsusi, cik viegli ir smieties. Smiekli savijās ar manu mīļāko mūziku (kas, starp citu, viņam riebās, bet vīrieši jau mūsu dēļ dara ne to vien, ne tikai klausās netīkamu dziesmu). Aiz smaida es maskēju domas par citu. Nepārtraukti domāju, kā rīkotos, ja viņa vietā būtu kāds cits… Nekaunīgi ieaicinaju telpā tēlu no pagatnes. Ar mani tā ir katru reizi. Nezinu, vai spēšu atrast kādu, kas man liks aizmirst par cilvēku ar jaukāko smaidu pasaulē! :-/

Sen te nebiju neko rakstījusi,bet man sakrājās un uzrakstīšu. Sākšu ar to,ka tēma būs par Latviešiem un mūsu tautu kā vispār. Šodien es palasīju komentārus pie raksta par Marata (no grupas Mussic) un viņa draudzenes Ievas draudzībību. Nu tas ir tikai piemērs,bet kad palasīju vēl kādus rakstus par ārzemju cilvēkiem tad mani šokēja tas KĀ latvieši izsakās par citiem cilvēkiem! Vienkārši ĀRPRĀTS! Piem- viņa ir resna govs,nu neticu ka viņi ir kopā tik ilgi,man pat pipele nestāv uz tādu,ak kāda resna cūka,man paliek pretīgi no tādas gribu vemt u.c ! Palasot komentāros domāju,kādi tad ir tie cilvēki KAS TIK STULBI IZSAKĀS PAR CITU? Un es esmu sapratusi vienu ļoti labu atziņu- Mums ir paveicies ka mūsu zemē nav kataklizmu,visādas vētras,plūdi,ka nav nekādu karu un viss pārējais sliktais.Mēs dzīvojam pašā Dieva ausī un mēs vēl kunkstam! Vienkārši cilvēki savā starpā nemāk sadzīvot,mūždien par kko purkst un īd un tad viņiem ir tā un šitā,un vispār gribētos pakārties.. Bet varbūt kādā Japanā,cilvēki būtu gatavi atdot jebko lai dzīvotu,viņi ir saliedētāki jo zina kā tas ir ka ir jāpiedzīvo dažādas nelaimes. Es pat gribētu lai kkas traks notiktu,un tad redzētu kā cilvēki uz to reaģētu,cik labsirdīgi un līdzcietīgi viņi būtu. Es pati esmu gatava uz jebko lai kādam palīdzētu,pati esmu iemācījusies saprast,kā būt labākai un iecietīgākai vienam pret otru,un ceru,ka to iemācīsimies mēs visi! Gribētos jau vēl patteikt daudzko,bet par pārējo jau varētu grāmatu sarakstīt 🙂

Sveikas!!! Ir iespēja iegādāties1 biļeti uz Summer Sound Liepājā 22. un 23. jūlijā, tikai par 10 LV. Varam satikties pie biļešu servisa, lai pārliecinātos par biļetes īstumu. Ja ir interese – 28366520 🙂

Sveiki! Jau vairākus gadus radoši un jautrās kompānijās veicam dažādu rokdarbu darbnīcas. Jums ir liels sporta vai kāds cits pasākums, kurā brīvos brīžus vēlaties pavadīt mācoties dažādas interesantas lietas. Esam atklājušies plašākai publicitātei radošās darbnīcas izbraukumos. Speciāli Jums sagatavos programmu pēc izvēles, vecuma un iespējām. Ir iespēja arī tematisku lietu radošās darbnīcas. Ar idejām varat iepazīties plašāk izpētot mājaslapu. www.wolfartstudio.csw.lv Jauku vakaru velot "wolf art studio"

Sveikas visas, kas pašlaik lasa šo manu rakstu 🙂 Es kā viena no daudzam ļoti gaidiju vasaru, un nu jau ta ir gandrīz pusē, bet es vēl neko nēesmu izdarījusi.Mans uzksats ir tāds, ka sēdēt mājās bezdarbībā ir noželojami, bet pašalaik es to daru 😀 Varbūt kāds nu jums dara tapat 😀 ? Un tās kuras kaut, ko dara, ko jūs darat un ,ko vaŗetu ietk man, nu, lai nav garlaicigi. Es daudz lasu, dziedu, vingroju, bet to darīt es visu laiku neavru.Man gribās sevi kaut kā attīstīt, ko jūs iesakat, varbut kāda no jums man pasviedīs labu ideju sava brīvā laika aizpildīšanai 🙂

Kada var pateikt , kadu labu adresi, kur drebes var iegadaties interneta:) 😉

Šodien, meklējot un pārkārtojot māju, atradu kādu kasti par kuras eksistenci biju pavisam piemirsusi. Kasti, kuras dēļ es sēžu slapjām acīm un tāādu sentimentu iekšā. Par jaunības maksimālismu, par naivumu, par ticību, par ambīcijām, kuras bija tik īstas… Par to, kam nu jau dažreiz aizmirstu ticēt. Es gribu, lai mani sadzird. Es gribu, lai mani sadzird. Lai dzird aiz simts metru augstajiem kalniem un dziļajām jūrām. Lai visi – Āfrikas bāreņi un pamestie Amerikā, Austrālijas aborigēni un mūsu pašu bezpajumtnieki uz ielām. Lai visi mani dzird! Un ieklausās. Cik bieži cilvēkam nākas atteikties no savas ieceres tikai tādēļ, ka ir bail tikt neuzklausītam un nesadzirdētam. Cik bieži esam nepārliecināti par savām idejām, savām spējām! Cik daudz aiziet vējā… Aizceļo kaut kur maznozīmīgu iemeslu dēļ, jo visam pāri stāv bailes. Bailes, aizspriedumi, stereotipi. Mūsu mentālais krātiņš. Cilvēka prāts un domāšana ir tik ļoti attīstījusies pēdējo gadsimtu laikā, taču, manuprāt, ir divkosīgi sevi saukt par augsti attīstību būtni, ja esam tik vienaldzīgi un reizē bezpalīdzīgi. Mani aizrauj senatne. Seno romiešu dzīvesveids, kad bija noteiktas ģimenes vērtības un pienākumi pret valsti. Mūsdienās tas ir zudis. Zudis uz neatgriešanos, jo iznīdēt iekšējo egoismu, kas ir ikvienā no mums, ir teju neiespējami. Nav iespējams sākt domāt citādāk, ja nav neviena, kam cilvēce spētu noticēt no jauna. Mēs eksistējam komerciālā laika trūkuma pasaulē, kad paspēt uz darbu ir svarīgāk, kā sabučot sievu, dodoties prom. Tas nevienam vairs neliek aizdomāties, jo ir tik ierasts, tik pierasts, tik parasts… Tik klišejiski pareizs un uzspīlēts. Es vēlos ticēt, ka cilvēka vērtību sistēma neaprobežojas ar naudu, tās daudzumu, statusu un pārējām ārišķības izpausmēm. Es vēlos ticēt, ka ne par kādu naudu nevar nopirkt patiesu mīlestību, un, ka neviens pliks tūkstotis nespēj mūs bagātināt iekšēji. Es ticu, ka nauda nespēj barot dvēseli. Man patīk cerēt, ka cilvēka dzīves jēga nav tikai veiksmīga karjera, māja pie jūras krasta un zeltainais retrīvers, kas laimīgi luncina asti, ieraugot saimnieka mašīnu pie apvāršņa. Jo mēs neesam suņi. Mums nepietiek ar smaidu, ēdiena bļodiņu un muguras pakasīšanu, kad paejam garām. Mēs skrienam kā tādi kāmji nebeidzamā dzīves ritenī vai, iespējams, kā cūkas, kas sajutušas lopkautuves smaku. Mēs truli dzenamies pēc neīstiem ideāliem un falšām uzvarām, jo mums naivi šķiet, ka tad mēs kļūsim labāki – ietekmīgāki… varenāki… un tad mums vairs nebūs vajadzības vergot ofisā pie nemīlama priekšnieka garās darba stundas. Tad mūs beidzot sadzirdētu! No tā lielā ādas krēsla ar valsts karogu kabinetā… Viņu taču dzird. Bet vai kādam no tā kļūst labāk? Nē. Mēs negribam klausīties, mēs vēlamies teikt paši… Cilvēka dzīve ir tik neparedzama un reizē nolemta, jo mēs neuzdrošināmies ticēt citiem, jo nespējam uzticēties paši sev. Mūsdienu sabiedrības modelis ir tik ļoti noēdis mūsu identitātes spēku, ka vairs neizšķiram, kas esam un kas vēlamies būt. Es gribu, lai mani sadzird. Lai mani dzird pamestie Amerikā un Āfrikas bāreņi, jo tieši viņi vislabāk saprot īstās dzīves garšu, jo tieši viņi ir tie, kuri zina, kas ir dzīve visā tās krāšņajā skarbumā, jo tieši viņi ir iemācījušies novērtēt to, kas ir dots par velti. Mūsu unikālā daba. Un, nākamreiz, kad paiešu garām bezpajumtniekam ar izplestu plaukstu vai tukšu trauciņu blakus, es jautāšu sev, ar ko mana laime atšķiras no viņa laimes. Tad kāpēc mūsu spilveni ir mitri klusos vakaros? _______ Jā, mans latviešu valodas un literatūras izmēģinājuma eksāmena pārsprieduma darbs. Divu gadu vecas domas, kurām šobrīd es nemainītu nevienu vārdu vai komatu. Dalos ar jums, mīļās, jo… ticu labākai pasaulei. Tik vienkārši, jā.

…lai gan dzīve ir tik viena… 🙁 reizēm nākas atteikties no paša dārgākā… (t) Man bij tiešām lieliskas attiecības ar puisi. Bet traucēklis tam visam bij viņa vecāki, kas NU NEMAZ neatbalstīja mūsu attiecības!!! Arī paši bijām vēl pārāk jauni…Ziniet-pašķīrāmies. Laiks līdz atkal mūsu elpas apvienojās bij teju 10 gadi…Bet ik pa laikam notika nejaušas saskriešanās pasākumos, sabiedriskajos transportos, ikdienā…un ir palicis joprojām tas ilgu skatiens-tas nepazūd….tas ir tik skumjš….bet kad uzsmaidam viens otram-iedegas tā dzirkstelīte…tagad esam abi precējušies, katram ir sava ģimene, bet paslīdēja mums tā kāja abiem….bij pasākums-un mēs abi bez otrajām pusītēm…kas Tas bij par kaislīgu noilgojušos skūpstu….pat viņa elpu atceros uz sava kakla… mēs par to nerunājam, par sānsoli neesam teikuši arī saviem laulātajiem….bet tā jau ir ar to aizliegto mīlestību-tā nepazūd, tā dzīvo mums līdzās…un noteikti tā turpinās sekot vēl ilgi…. :%27-(

Tā kā man uznāk citreiz tā saucamais "pzdigs", ka vienkārši neaizeju gulēt, tad tieši šodien pārāk "vēlu" pamanīju, ka esmu pārāk aizrāvusies ar grāmatu. Grāmatas "Harry Winston Briljantu Medības" autore ir bestsellera "Sātans Pradas brunčos" autore L.Veisbergere. Tākā abi viņas iepriekš sarakstītie romāni bija visnotaļ interesanti man ( maz zinošajai pavēŗa vieglu ieskatu Manhetenas "augstākās" sabiedrības ikdienā), tad līdzko ieraudzīju šo grāmatu mētājāmies Karolīnas Līvānu "apartamentos", biju skaidri un gaiši sev likusi "ATRAST UN IZLASĪT". Un par to viņai saku lielu paldies, jo visas viņas lasītās grāmatas dīvainā kārtā man ir viegli tīkamas un baudāmas. Un tieši nesen staigājot ar Irīnu pa Zvaigznes ABC grāmatnīcu es ne mirkli nežēlodama Ls 8.99 iztērēju savu nesen sapelnīto naudu un atnesu mājās jaunu grāmatu. (Starpcitu pērkot šāda veida grāmatas tagad Zvaigznē ABC var vinnēt ceļojumu uz Spāniju vai arī dāvanu karti grāmatnīcā). Tā lūk, tiekot mazliet tālāk par pusi baltajos vākos "iepakotā" grāmatas saturā, es paskatījos uz pūlksteni. Mazliet pabrīnijos, bet šoka nepietika uz ilgu laiku. Sev par brīnumu es ātri atguvos un jau pieķēru sevi turam rokāš savas pusgarās skriešanas bikses un krekliņu. Ātri un pat gandrīz zibenīgi, paķerot savu mp4, izmetos ārā no mājas. Skrējiens devās viegli un baudāmi manām kājām, jo viņas jau sen tik ļoti ilgojās pēc ierastā skriešanas ritma un biezi otropēdiskās botu zoles. Daugavas Prominādē, tieši tā kā es cerēju un loloju, valdīja klusums. Tikai kādi daži zvejnieki bija sasēdušies gar Daugavu kur nu kurais. Kopumā, ja nebūtu man sākušās nebeidzamās vēdera sāpes es noskrietu līdz Dienvidu tiltam, bet sapratusi, ka šodien tas nespīd, mokoties devos lēnā solī atpakaļ un jau pēc minūtēm 5 varēju atsākt atlikušo ritmu. Pārnākot mājās(drīzāk uzskrienot pa kāpnēm kā tāda kalnu kaza) izjutu nebijušu gandarījumu un, nomazgājoties dušā, ietinos baltā un pūkainā, bet galvenais mammas atvestā, halātā…. Tagad sēžu uz balkona ar blakus novietotu kumelīšu tējas krūzi un datoru rokās situ pirkstus pret tastatūru…. Un man gribētos pajautāt- vai ar kādu no jums arī ir tā gadījies, ka vienkārši neaizejat gulēt. Nevis nedalasītas grāmatas vai pārāk garas filmas labad, bet tā vienkārši un bez iemesla? 🙂

Man ir divu dienu biļete bez telts vietas.. pašai diemžēl jāstrādā. Piedāvāju lielisku izdevību iegādāties šo biļeti par 10 Ls lētāk.. tātad tikai 23 Ls. Vari rakstīt man uz ēpastu- inese_grigorjeva@inbox.lv vai zvanīt.. 27477445 Esmu Rīgā.

īstenībā šo dienu gaidīju jau no vasaras sākuma, kad varēšu aizbraukt pie Lubānas ezera un atpūsties no visa – tur nav ne tv, ne datora, ne interneta, arī ne elektrības. parats dzīvojamais vagoniņš, ar divām istabām, garāža un malkas šķūnītis, protams arī labierīcības. tuvākā civilizācija 10km. cilvēki te rādās reti, dienā kādas 5 mašīnas pabrauc garām, tādēļ droši var dzīvot pa pliko 😀 viss šis mani bija saistījis kādus gadus piecus atpakaļ, kad pirmo reizi paliku tur viena pati pa nakti. un tā katru gadu. tikai šoreiz tētis pateica, ka man būs jāpaliek no pirmdienas vakaram līdz trešdienas vakaram. jo nav neviena cita, kas tur paliek pa nakti un visu pieskata. vispār, jā, mans tētis ārpus sava darba pagasta pārvaldē zvejo arī zivis. sapirkusi sev ēdamo, iekāpu mašīnā un tētis aizveda un atstāja mani. pirmajā mirklī apreibu no visa šī klusuma un miera. putni dziedāja savas dziesmas, ezers savus viļņus sita pret krastu, koki nedaudz šalca. es noliku mantas, uzvārīju tēju, paņēmu segu un uzkāpu uz garāžas jumta vērot dabu. lēnām malkoju tēju ietinusies segā un lēnām rietēja saule. miers, tas kas bija man visvairāk vajadzīgs. tā sēžot un domājot nemanot pienāca tumsa un nācās iet gulēt. tā ka esmu nedaudz bailīga, tad no garāžas paņēmu mačeti un noliku pie gultas 😀 sākumā bija iemigt, jo apkārt viss čabēja. nemanot bija pienācis rīts un es cēlos 4:30, vēlējos redzēt saulrietu. atkal tas miers. šajā mierā iejaucās krusttēva mašīna, viņš atbrauca pārbaudīt tīklus. sagaidīju, kamēr viņš iebrauc ezerā, devos atpakaļ gulēt. krusttēvs piecēla mani,pazobojās par mačeti pie gultas un aizbrauca. paliku atkal viena. uzvarot tēju, izgāju sēdēt uz kāpnēm. izdzerot tēju ķēros pie darba.likās, ka laiks ātri paiet, bet īstenībā viņš nekur neskrēja. paēdusi vakariņas, paņēmu grāmatu un uzkāpu uz jumta, lasīju grāmatu un baudīju dabu. biju tik ļoti iegrimusi grāmatā, ka nepamanīju, kā sāk kļūt tumšs. tāds pats dienas iesākums un notikumi, kā iepriekšējā dienā. padarot darbiņus, paņēmu grāmatu, iekāpu laivā, nedaudz iebraucu ezerā un lasīju grāmatu. atbrauca tētis, es viņam biju lūgusi, lai atved man riteni, jo viņš uzreiz nebrauca uz mājām. bet viņš neatveda, viņš priekšroku bija devis kaut kādu krāmu atvešanai, nevis man riteni. es sadusmojos, paņēmu mugursomu un pateicu, ka iešu kājām.viņš centās mani apturēt, jo teica, ka salīšu, neko nesakot un dusmu pilna sāku iet, austiņās skanēja mūzika. nogriežoties jau no ezera dambja, pamanīju, ka man priekšā ir tumši mākoņi, kas liecināja, ka mēs viens otram ejam pretīm, viens otram apskāvienos. ilgi nebija jāgaida un sāka līt kā no spaiņa. sāku vēl vairāk dusmoties. nevarēju paiet. visa bija slapja. sāka skanēt http://www.youtube.com/watch?v=R08q2wzGpzk skanot šai dziesmai sapratu, ka dzīve ir taču brīnišķīga, man ir ispēja samirkt lietū, just un redzēt to. man ir iespēja lēkāt pa peļķēm un pasmelt ūdeni plaukstās. dzirdēt to, dungot līdzi. tā nu celš man pagāja smaidot. nepamanīju kā tiku mājās. life is wonderful! p.s.te nav iespējas visu aprakstīt, ko tika piedzīvots. izmirkusi, bet laimīga : )

Ar ko lai sāk… Ar to, ka man ir tāda sajūta, ka dzīve apstājusies? Kāpēc? Laikam jāsāk ar to,ka, redziet, man ir 20 gadi (jā, jauna), esmu pabeigusi profesionālo vidusskolu un laikam esmu nonākusi tur, kur nonāk lielākā daļa jauniešu. Smieklīgi, bet es tiešām nezinu, ko darīt. Esmu laukos un fakts,ka ar vecākiem nesadzīvošu, ir acīmredzams. Un arī tie,kas mani pazīst, zina, ka neesmu tāda, kura sēž mājās. Un pats labākais ir tas,ka man ir darbs, kur man tikai jāsaka piekrišana. Bet ir tik daudzi blakusfaktori… Bet šeit laikam raksta par vīriešiem. Un kā tad viss ir saistīts? Ir tā,ka draugs (nosacīti) ir Rīgā, bet es esmu vairāku km attālumā. Un tas ir sīkums, jo tik un tā nākotne mūsu attiecībām ir nereāla. Varu pateikt arī kāpēc – tur nu ir taisnība, ka vīrieši pieņemas prātā daudz vēlāk, nekā sievietes. Skarbi, bet nu nav mans tips. Pati varbūt esmu vēl bērns, bet tomēr esmu arī daudz ko sapratusi un visi pieļauj kļūdas. Viens no maniem secinājumiem – attiecības tiešām ir pareizāk uzsākt tikai tad,kad esi tiešām 100% droša,ka to vēlies. Pretēji – vienam vai otram tas sanāks sāpīgi. Lai cilvēku iepazītu, ir randiņi, nevis uzreiz ir jāpasludina,ka ir kopā. Man viss tas sākums liekas tik nogurdinošs – tā iepazīšanās un 10x pēc kārtas stāstīt savu dzīvesstāstu. Viss ir tik vienāds. Tāpēc arī mana apņemšanās tāda ir – uzsākt kko tikai ar tādu vīrieti, kurš atbilst maniem kritērijiem, nevis tāpēc,ka tāpatās nav ko darīt. Un kā man teica kāda sveša sieviete stacijā – katrai sievietei ir jāzin savs līmenis. Un kāpēc viņa to teica? Jo mani sauca kaut kādi jaunieši apsēsties pie viņiem, parunāties. Kliedza pāri visai stacijai, tā vietā, lai pieklājīgi pieietu klāt. Mana reakcija – ignorēšana. Un par to arī šī sieviete, kura bija gados, mani arī uzslavēja. Tieši tie vārdi ir palikuši man atmiņā. Tā ir tīrākā taisnība. Un nekad nevajag padoties žēlumam. Turpinot runāt par līmeni. Iepazinos ar puisi, kurš izskata ziņā mani nekādīgi nepiestaistīja. Tā kā man bija pazudis telefons, viņš man uzzvanīja,lai es varētu to sameklēt. Nākamjā dienā saņēmu zvanu un arī uzaicinājumu tikties, jo viņš arī bija Jūrmalā. un te nu es aizgāju principa dēl – tāpatās nav ko darīt. Un kas to būtu domājis,ka viņš brauc ar tik smuku ‘bembi’. Ziniet, viņš jau nav neglīts un nemaz nav "nūģis", tikai mazliet apaļīgs, ne resns,bet gara auguma un tāds…’būdīgs'(nezinu,kā lai labāk pasaka). Rezultāts bija tāds, ka iepzinu viņa foršo raksturu un tagad esmu sapratusi to,ka tikai ar to viņš var pievilināt meitenes,ja izskats nenostrādā (bet uzvalkā viņš ir tik glīts). Un tiešām – neskati vīru no cepures. Ja es uzreiz būtu zinājusi, cik viņš ir foršs… Nezinu, ko tas man būtu mainījis, bet pārējām meitenēm gan jau ka mainītu. Un tā ir lielākā meiteņu kļūda. Izrādījās,ka viņš ir tik atraktīvs, visur piedalās, sabiedrisks, draudzīgs, var atrast kontaktu ar ikvienu. Un man bija tāds lepnums viņu rādīt saviem draugiem. Viņš bija mazliet vecāks par mani, bet manos gados bija sportists, nodarbojās ar vieglatlētiku un ai ai ai, kādi viņam bija panākumi. Tajā laikā ar meitenēm arī viņam nebija problēmu. Un arī tagad, teikšu godīgi, es vēlētos sev tādu vīru. Un es nesapratu,kāpēc viņš ir tik pašpārliecināts, kāpēc flirtē ar tik skaistām meitenēm. Un tikai tad es sapratu. Iepriekš viņš varēja iegūt jebkuru meiteni, kuru vēlas un joprojām to var. Un jā, atsaucība viņam bija liela. Jā, es iemīlējos. viss it kā bija kā pēc grāmatas – randiņu periods, kārtīga izklaidēšanās, ar to domājams, spēlējot volejbolu, skrituļojot u.t.t. Tikai izrādījās,ka viņš negrib attiecības. Kāpēc? Tāpēc,ka nesen bija pielicis punktu ilgām attiecībām. Un tas arī bija mans klupšanas akmens, jo bieži jutos,kā…plāksteri..Gribēja brīvās attiecības- lai neierobežotu viņu. Un viens otru nekrāpjam,bet kopā neesam. Bet es to nevēlējos, es beidzot gribēju būt ar kādu. Liku izvēlēties – vai nu kopā vai nē. Un rezultātā bija vairāk nē. Tā nu netikāmies, kādreiz piezvanijām viens otram, lai apjautātos kā iet. Tomēr nesaprotu viņu, jo viņš leik noprast,ka vēlas mani. To,ka man viņš joprojām patīk, sapratu nesen, pirms pāris dienām, kad sagaidīju viņa zvanu. viņš vēlējās mani satikt. Un par spīti tam,ka man ir draugs, es piekritu, kaut gan es varēju vairāk laika pavadīt kopā ar viņu. Viņš gribēja mani redzēt un zināja,ka es braucu uz laukiem. Aizbraucu un nenožēloju, jo zināju,ka pavadīšu labi laiku. Vēl vairāk – es zinu,ka viņš mani grib satikt vēl. Un tur šis stāsts iet kopā – esmu laukos un mana dzīve ir apstājusies. Arī šodien viņš piezvanīja,lai apjautātos,kā man iet un kad būšu atpakaļ. Es zinu,ka man ir jāizcīna sava vieta dzīvē, bet es nemaz nezinu, kur lai vispirms ķeros klāt. Un tā dziesma – Reamonn – Million miles. Ehh. Un galu galā tomēr nezinu,ko gribu, jo to ko gribu, nevaru dabūt. Un ja dabūšu.. cik daudzas reizes ir izrādījusies taisnība tam – skaists,kamēr nepieder tev. Jo,kad esi to ieguvusi, tad neliekas vairāk interesanti. Un citur tā zāle vienmēr ir zaļāka – tad liekas – draudzenēm ir tāds draugs, es arī tādu gribu un eju citos meklējumos, nenovērtējot to,kas ir. Un tad varbūt viss iegrozītos savādāk. nu ko, laukā ir ir draņķīgs laiks, tad klausāmies – million miles.

es beidzot piereģistreejos… 😀

Sveiki. Vēlējos noskaidrot vai Rīgas lidostā var ņemt rokas bagāzā tādas lietas kā skuvekli, skroptu tušu, krēmus, tonālo un tādas lietas. Būtu jauki, ja kāds konkrēti zinātu, labāk būtu ja būtu pazīstams cilvēks no lidostas. 🙂

Piedāvāju bez salonu uzcenojuma mājas atmosfērā veikt manikīru un pedikīru : Manikīrs( slapjais vai sausais pēc izvēles)+ lakošana 3ls Welness manikīrs( papildus manikīram roku skrubis, maska un masāža līdz elkonim) 5ls Pedikīrs(sausais(ietver arī pēdu apstrādi un skrubi pēdām), drīzumā piedāvāšu arī aparātpedikīru) +lakošana 6-7 ls atkarībā no darba apjoma Welness pedikīrs( papildus skrubis kājai līdz celim, maska un masāža līdz celim) 9 ls Nagu dizains ( pēc izvēles visiem 10 nagiem vai dažiem) + 0,50 ls pie pakalpojuma cenas Veicu roku un instrumentu dezinfekciju, Man ir nagu kopšanas speciālista sertifikāts, kā arī profesionālās izglītības apliecība. Veicu roku un instrumentu dezinfekciju. Atrodos Pārdaugavā, netālu no Riga Plaza un CSDD Bauskas ielā. Mans epasts: blade_best@inbox.lv Ja kādi jautājumi droši rakstiet

Sveikas! Tik ļoti pietrūkst dažu labu draudzeņu, ka nolēmu, ka tādas beidzot ir jāatrod, un kāpēc gan to nedarīt šeit (galu galā – kur gan citur?). Meitenes, vai nav pazīstama situācija, ka esi kopā ar cilvēku, kuru ļoti mīli, pat labāku grūti iedomāties, bet tas iepriekšējais, tas sliktais puisis, tik un tā stāv prāta un nelien ārā!? Un kā Jūs ar to tiekat gala? Es nepavisam šobrīd nespēju tikt ar to visu galā… :-/

Sveikas meitenes 🙂 Shis raksts ir manas paardomas par manu tikko aizsakushos patstavigo dzivi un par izvelem taja, tai skaitaa arii religiju. Es velos kljut par musulmani, negribu runat ar aplinkiem, tachu sabiedribas nostaja biezhi vien ir neizpratne un pat biezhi pazemojosha, ari es biju viena no siem cilvekiem, lidz es patiesi iepazinos ar to, kas isti Islams ir. Mani nav ietekmejis neviens, viss ir manis redzetais un pashas "aptaustits", mani neaplido musulmanju virietis, kaa iemesla delj sievietes biezhi izvelas Islamu. Man Islams rada mieru tada meroga, ka Kristietiba mani nekad nav aizskarusi, esmu bijusi Kristietibaa ilgu laiku, katram ir savas ticibas, kas palidz vinjam virzities uz priekshu un nevienu es nenoliedzu, jo jebkura gadijumaa svarigas ir tavas personigas attiecibas ar Dievu vai vienalga, kam jus ticat, nevis attiecibas, ko nolicis, kads cits cilveks. Man ir butisks iemesls manai izvelei – mana pagatne, es zinu, ka katram tada ir, bet es nezinu, ka tikt gala ar savejo, jo ir parak daudz sapju un Islama es atrodu sho veldzejumu savam tikko apdzijusham brucem, man pat nav ar nevienu jarunaa, es vienkarshi jutos kaa paeedusi, primitivs salidzinajums, bet nju jaa..man ir bail no savu tuvako nesapratnes, draugu nesapratnes, jo es vinjus milu, esmu augusi savadak, jaa, protams, es shaubos,jo shi izvele izmainis manu dzivi, bet tas nenozime, ka uz slikto pusi..tikai sheit atljaujos pagaidam izklastit savas domas..es zinu, ka sanjemshu daudz kritikas, droshvien ari sheit, tachu ir dazhreiz cilvekiem verts atcereties, ka kritika nav tikai apvainojumi.. Lai nu ka meitenes, es gribetu dzirdet jusu domas par to, ka jus uztvertu, ja kada no jusu draudzenem domatu lidzigi? ja nu jus pati butu kadas lielas izveles priekshaa, kas jums liktu izdarit, jusuprat, pareizo izveli? lai jums jauks vakars,ceru,ka padalisieties savas domas…

Not_for_sale, tā būs atbilde Tev, tikai pagarākā bloga ieraksta veidā 😉 Bērnībā izlasīju kalnu grāmatu. Protams, prātā palikuši kādi spilgtākie momenti. Aizķēra Poliannas tēva, kurš laikam bija invalīds – dzīves skatījums. Tā bija savdabīga spēle, ko abi ar meiteni spēlēja, viņi priecājās par to, kas viņiem IR. Un es novērtēju, ka esmu sieviete. Man patīk sajust dzīvi līdz mielēm…vai dieniņ, tā ka kaukt gribas. Aiz laimes. Vīrieši tā neprot. Savādāk, bet pa savam. To, ka ļaujamies vasaras lietum, noģērbjam kurpes, palēkdamies aizskrienam pa tvanošo asfaltu, izgaršojot un sajūtot lietus piles uz ķermeņa. Ja man nav loģiska pretargumenta, tad balstos uz intuīciju. Un man vienalga, ja vīrietis norausta degunu mana "darīšu tā, jo jūtu, ka tā būs pareizāk" priekšā, savās domās nokristot mani par pilnīgu nekonstruktivitātes iemiesojumu 😀 Nākamā īpašība, kas noteikti saistās ar sievieti – ir "māju sajūta", "pavarda turētāja". Tā smalkā nots, kad pie Tevis gribas atgriezties. Jo Tu nomierini, varbūt tieši otrādi – uzmundrini, Tu spēj veldzēt…Laime taču ir ligzdā, vai ne? Katrai noteikti ir īpašību kopums, kas nāk prātā, dzirdot vārdu "sieviete". Maigums, iejūtība, kaisle, dzīvesprieks… Pat neņemos visas piesaukt, tikai vēlos pateikt, ka mēs esam dažādas. varbūt šobrīd Tava dvēsele tiek skrāpēta kaķa nagiem, tāpēc varētu būt jebkas cits, izņemot sievieti. Sieviete…jā, protams, pirmais bērns puika, tas nozīmē, ka dzimta turpinās .Bet, redZi, arī konservatīvie japāņi atļāvuši par imperatori nākotnē kļūt mazajai Aiko. Tā ka – varbūt dzīve tomēr ir tāda, kādu mēs to iedomājamies, un ejam uz to…nevis skatāmies vēsturiskā aspektā (t)

Sveika, mīļā Cosmo meitene. Ir pagājis laiciņš kopš pēdējā bloga. Un šis laiks bijis tik ļoti pārdomam bagāts. Uh. Bet tā kā atgriežoties no Jāņiem secināju, ka kompītis ir aizgājis pie tēvien, jebšu citiem vārdiem nosvilis barošanas bloks, tad paliku vien gribot parunāties pati ar sevi šajā virtuālajā vietnē. Šobrīd nav īsti vēlmes iegrimt dziļās pārdomās par dzīvi un lietām man apkārt, bet pilnīgi noteikti man pietiek laika vienkārsi pavēstīt, ka esmu atpakaļ un esmu dzīva. Tad nu dodoties lietainajā Rīgas pievakarē saku – jauku vakaru un uz salasīšanos mīļā, Cosmo meitene.

Mmm, sveikas, meitenes 🙂 Šobrīd dzīve tiešām liekas -kā full box of chocolate, kā teica Forests Gumps, vai viņa mamma -precīzi neatceros. Guļu gultā un smaidu kā tāda kaķene. Mīlēta, gribēta, lolota, gaidīta…novērtēta. Gandarīta. Būt sievietei ir tik skaisti (l) Pamatatziņas, kuras man liek justies labi – kā mežā sauc, tā atskan; dari otram labu nesavtīgi. Novērtē tos cilvēkus, kas Tev ir, neaizmirstot pateikt -cik labi, ka Tu man esi 🙂 Un vispār – Lates ideja pārsteigt draudzeni ar sms, man ļoti iepatikās :))) es tikai priecātos par tādu draudzeni, kā Tu 🙂