"Pirms gada, veicot sekretāru atlasi, mani pārsteidza viena no atlases dalībniecēm. Meitene bija zinoša un profesionāla, taču uz interviju bija ieradusies ļoti īsos svārkos un vaļējās augstpapēžu kurpēs. Tajā brīdī viss labais iespaids pazuda," stāsta būvuzņēmuma Re&Re biroja vadītāja Inga Liepiņa. Visticamāk, arī tavā darba vietā ir kāda kolēģe, kuras apģērbu valkā vai nu maksimāli seksīgās kombinācijās, vai arī izvēlas to pēc iespējas šaurāku un īsāku.
Taču ne jau tikai biroju četrās sienās varam novērot absolūtu nevērību pret ģērbšanās stilu un vispārpieņemtajām etiķetes normām. Katru gadu pieņemšanā pie valsts prezidenta ierodas vismaz pāris dāmas, kas izpelnās stilistu nopēlumu, turklāt parasti pārkāpta tiek tieši pieļaujamā seksualitātes demonstrēšanas robeža.

Klaja atkailināšanās darba vidē liek justies neērti. Lielākās kompānijas Amerikā un Eiropā jau pieņēmušas stingrākas normas, kas aizliedz darbiniecēm ierasties darbā īsos topiņos, pludmales čībās, krekliņos, kas turas uz krūtīm un mini svārkos.
Pagājušajā gada rudenī amerikāņu žurnāls Advertising Age publicēja aptauju, kurā piedalījās 1000 Amerikas iedzīvotāju, no kuriem 68% jeb 7 no 10 respondentiem piekrita, ka sievietes darba vietā pārāk daudz izrāda savu seksualitāti. Iespējams, šīs darbinieces ņem piemēru no strādājošām skaistulēm TV seriālos. Jaunās un seksīgās izmeklētājas CSI Miami vai sievišķīgā slimnīcas administratore, kuras kleitas izaicinoši apņem gurnus seriālā Dr. Hauss ir tikai daži no spilgtākajiem piemēriem. Taču, ja kino producentiem ar šādiem paņēmieniem izdodas celt skatītāju reitingus, tad reālajā dzīvē seksapīla demonstrēšana diez vai palīdzēs kāpt pa karjeras kāpnēm.

Nepiedienīgs ārējais izskats
Karjeras eksperti uzskata, ka tendence ģērbties pēc iespējas seksīgāk, dodoties uz darbu, ir izskaidrojama ar sieviešu vēlmi izrādīt savu neatkarību un brīvos uzskatus. Darbinieces ar nolūku izvēlas izaicinošus apģērbus, lai ar savu ārējo tēlu panāktu sev vēlamo rezultātu. "Izaicinošu ģērbšanās stilu bieži apzināti vai neapzināti izvēlas nenobriedušas personības. Visbiežāk šādi rīkojas sievietes, kurām ir vēlme pievērst sev uzmanību un nenoliedzami ar uzkrītošu ārējo tēlu to var panākt visātrāk un efektīvāk, " uzsver etiķetes, protokola un filantropijas eksperte Irma Kalniņa.
Ne tikai biroja darbiniekiem ir jābūt piedienīgi saģērbtiem, bet arī cilvēkiem, kuri turp dodas veikt darījumus. "Atceros gadījumu, kad mūsu uzņēmuma telpas nāca fotografēt žurnālam. Fotogrāfei mugurā bija īsi, koši sarkani svārki, ādas jaka un augstpapēžu zābaki. Sievietes izskats bija ļoti vulgārs, un lielākā daļa darbinieku, kas tobrīd atradās birojā, jutās ļoti neērti," stāsta biroja vadītāja Inga Liepiņa.
Mūsdienu visatļautība būtiski ietekmē arī skolu absolventu ģērbšanās stilu. Skolas formu jautājums, protams ir diskutabls, taču vienots apģērbs var iemācīt jaunietim sevi ierobežot milzīgajā apģērbu izvēles klāstā. Šobrīd liela daļa absolventu, beidzot skolu, vēlas ģērbties tā, kā viņi paši vēlas, nevis tā, kā to paredz viņa darba vide. "Es nevarētu sevi iedomāties valkājam pelēkos kostīmiņus…" šausminās Liene (18), un viņa tāda nav vienīgā.

Tevi vērtē pēc apģērba
Volkswagen centra personāldaļas vadītāja Laila Tetere uzskata, ka šķietami garlaicīgajam darba ietērpam tomēr ir savas priekšrocības: "Pirmkārt, esmu novērojusi, ka lietišķs kostīms emocionāli pasargā un – īpaši nopietnās tikšanās vai darba intervijās -sniedz papildu drošības sajūtu," viņa uzsver, piebilstot, ka ir vairāki paņēmieni, kā savu tēlu atsvaidzināt bez riska kļūt pārāk seksīgai. "Lai sieviete varētu izpaust savu individualitāti, protams, ikdienā var izvēlēties ne tik nopietnu, modes tendencēm atbilstošu blūzi vai džemperi, klāt pievelkot klasiskākus svārkus vai bikses. Taču ir jājūt pieklājības robeža," stāsta Laila Tetere. Vasaras laikā ietērpjot sevi, piemēram, lencīšu krekliņā ar atkailinātu vēderu vai plānā, pludmales tipa kleitiņā, iespējams, vieglāk varēsi paciest karstumu, taču, ja pārējie darbinieki būs ģērbušies solīdi un lietišķi, īsti neiekļausies darba vidē. "Darba pārrunās vienmēr novērtēju, vai meitene ir piestrādājusi pie sava ārējā izskata vai nav. Ja redzu, ka viņai ir izspūruši mati, nevīžīgs apģērbs, tad ir stipri jāpiedomā, vai šo cilvēku aicināt uz tālākām pārrunām," skaidro Laila Tetere.

Vienīgais izņēmums, kad tavs ģērbšanās stils var būt brīvāks, ir darba nedēļas pēdējā dienā – piektdienā, taču džinsiem noteikti nevajadzētu kļūt par tavu ikdienas apģērbu birojā. "Kāda darbiniece bieži mēdza ierasties darbā džinsa apģērbā – vai nu džinsu biksēs vai svārkos. Mūsu uzņēmumā tas nav pieņemts, taču ir nepatīkami iet klāt pieaugušam cilvēkam un lūgt viņam ģērbties piedienīgāk," atzīst Laila Tetere. Šādus nepiemērotus ģērbšanās incidentus nekad neatstāj bez ievērības. Arī minētajā situācijā kāda cita darbiniece brīvdomīgajai kolēģei pārjautāja: "Vai tu neesi sajaukusi, šodien taču nav piektdiena?" Pēc šī gadījuma sieviete sākusi ievērot etiķeti un ģērbties pievilcīgi un korekti.

Biroja kodekss
Šodien tikai retais uzņēmums saviem padotajiem uzstāda dzelžainus ģērbšanās standartus. Vairs nav nepieciešams valkāt noteikta garuma svārkus, aizpogāt blūzi līdz pēdējai podziņai vai valkāt tikai slēgtas kurpes. Modes industrija sabiedrībai demonstratīvi parāda, ka stilīgi ir atkailināt savu ķermeni. Tas noteikti rada apjukumu – īpaši jaunu sieviešu vidū. Šīs neizpratnes dēļ meitenes iekļūst muļķīgās situācijās, piemēram, uz darbu ierodoties īsās kleitiņās, pludmales čībās, kā arī krekliņos, kas vairāk kalpo kā staigājoša reklāma kādam skaļam sauklim un visai maz piesedz pašu valkātāju.
Vaļīgam ģērbšanas stilam biroju apstākļos agrāk vai vēlāk parādīsies savas ēnas puses. Kādā sieviešu psiholoģijas žurnālā 2005.gadā tika publicēts pētījums: tā dalībniecēm demonstrēja video ierakstu, kurā redzamas divas pilnīgi atšķirīgi ģērbtas sievietes darba vidē. Viena bija biznesa sieviete nevainojami solīdā tērpā – garās biksēs, līdz kaklam aizpogātā blūzē, žaketē, laiviņās, ar minimālu kosmētiku. Otra bija izaicinošāka – vairāk kosmētikas, izspūrusi frizūra, spilgtas zeķbikses, kleita līdz celim, īsa piegriezuma blūze ar izgriezumu, kā arī augstpapēžu kurpes. Kad seksīgā darbiniece tika stādīta priekšā kā nodaļas vecākā, viņas inteliģence tika novērtēta daudz zemāk par neitrāli ģērbto darbiniecei. Taču, kad seksīgā dāma tika prezentēta kā viesnīcas administratore, tad gan abu sieviešu reitings bija vienlīdzīgs.

Ja izvēlies ģērbties izaicinoši seksīgi, tev jārēķinās, ka darba devēji un kolēģi tevi var sākt uztvert nenopietni. "Mūsu uzņēmumā ir bijuši gadījumi, kad lietišķās etiķetes noteikumi tiek pārkāpti. Parasti tie ir vieni un tie paši cilvēki, kuri nesaprot vai nevēlas ievērot pat mutiski izteiktus aizrādījumus," stāsta biroja vadītāja Inga Liepiņa. "Iespējams, ka šīm darbiniecēm šķiet, ka vīriešiem – gan kolēģiem, gan sadarbības partneriem tas patīk, tomēr ikdienā novēroju, ka tas izraisa nepatiku, nicinošu attieksmi un nevēlēšanos ilgtermiņā turpināt profesionālas attiecības, " norāda Inga Liepiņa. "Ja šāds incidents ir noticis ar sadarbības partneri un tiek izteiktas nievājošas piezīmes, tas grauj uzņēmuma tēlu un var nopietni kaitēt darījumam".
Vairums jaunu meiteņu savu ārējo tēlu veido pēc līdzības ar medijos un televīzijas seriālos redzētajām sievietēm. Ekrānā redzam viņas kā pārspīlēti skaistas un izteikti seksīgas, turklāt vēl arī profesionālas darbinieces. Taču reālajā dzīvē pārāk dziļš dekoltē un īsi svārki var apdraudēt tavas iespējas tikt paaugstinātai amatā.

Kā novilkt robežu?
Tev jāpatur prātā, ka darba vidē tu radi savu zīmolu, kā produkts esi tu pati. Iegaumē divus svarīgākos likumus: pirmais – izskatam jābūt kārtīgam, otrais – ģērbies atbilstoši apkārtējai videi. Pievērs uzmanību tam, ko velk citi, īpaši tam, kā ģērbjas tava priekšniece. Etiķetes un protokola eksperte Irma Kalniņa uzsver, ka uzņēmuma vadītājs "nosaka toni" visiem dalībniekiem, gan tiešā, gan netiešā veidā. "Sievietēm, kuras uzņēmumā ieņem vadošas pozīcijas, ir jāvelta īpašu uzmanību tam, kādu apģērbu izvēlēties," stāsta Irma Kalniņa. "Ar savu tēlu augsta amata vadītājai ir jāiegūst ne vien respekts visu pārējo darbinieku acīs, bet arī jāpanāk, lai gan kolēģi, gan sadarbības partneri pienācīgi novērtētu viņas inteliģences līmeni. Vienmēr drošāk būs tad, ja tavs apģērbs vairāk slieksies uz klasikā stila pusi."
"Darbā mēs, pirmkārt, esam darbinieki, kuri pārstāv sava uzņēmuma kooperatīvās vērtības. Ne velti sekretāri dēvē par "uzņēmuma seju", tādēļ arī no viņas tiek sagaidīta pienācīga izturēšanās un āriene. Atkarībā no biznesa sfēras, kurā darbojas uzņēmums, sekretāres tēls būs atšķirīgs, taču ir kopīgas iezīmes: korekts apģērbs, viegls dienas grims, kopti, tīri mati, bez spilgtām rotas lietām," no personīgās pieredzes stāsta Inga Liepiņa.

Noteiktas darba sfēras dod iespēju vairāk variēt savā apģērba izvēlē. Tā, piemēram, reklāmas, sabiedrisko attiecību speciālisti var ģērbties brīvāk. Šo un citu tuvu darbības sfēru pārstāvjiem nopietns un stīvs kostīms var būt pat nepiemērots un lieks, taču arī šeit pastāv robežas. Kā uzsver Irma Kalniņa: "Cilvēkam pašam ir jāliek lietā veselais saprāts un mēra izjūta, lai izšķirotu, kāds tēls kur piederas un kāds nē." Tomēr profesijās ar gadsimtiem senu vēsturi, kā, piemēram, advokātiem, finansistiem, ierēdņiem arī šobrīd pieņemts vairāk orientēties uz klasiskām vērtībām.
Nebūt nav tā, ka tev jākļūst par pelēku ofisa peli bez jebkāda seksapīla stilā, bet ja vēlies uzsvērt, ka tavs izskats ir ne vien seksīgs un skaists, bet arī profesionāls, labāk pietaupi savu rotaļīgo kokteiļu kleitu kādam satriecošam sestdienas vakara randiņam un savā ikdienas ģērbšanās stilā ievēro mēra sajūtu. 
 

Profesionāli vai vieglprātīgi?

Ir vilinoši uzvilkt savas mīļākās drēbes, lai kurp arī tu dotos, ieskaitot darbu. Bet darba vides eksperti uzsver, ka tas nav prātīgs karjeras solis.
Seksīgi
Apģērba izvēlē ievēro līdzsvaru. Tu vari papriecāties, uzvelkot kleitu bez lencītēm, bet piesedz to ar īsu žaketīti un zābakiem, kas sniedzas līdz celim.
Pārāk seksīgi
Tops ar atkailinātu muguru, īsi šorti un lieli auskari izskatās lieliski tikai tai gadījumā, ja posies uz pludmales ballīti, taču būs pilnīgi nepiemēroti darbam.

Teksts: Ieva Leinerte

Saskaņā ar svešvārdu vārdnīcu, etiķete – ir stingri noteikti uzvedības un izturēšanās priekšraksti. Jā, tas nozīmē, ka tie ir vieni vienīgi noteikumi un normas, kas dzelžaini jāievēro. Tomēr visās darbavietās nav vienlīdz stingrs uzvedības normu reglaments. Piemēram, ja skaļas diskusijas un "mākslinieciska" nekārtība uz galda ir gluži vai pierasta aina kādā reklāmas aģentūra, tad finanšu kompānijā vai bankā tas ir absolūti nepieļaujami.
Un, lai cik tas dīvaini arī neizklausītos, galvenais darba etiķetes uzdevums ir nevis tas, lai tu darbavietā justos ērti un komfortabli, bet gan tas, lai mūsu darba efektivitāte būtu maksimāli augsta. Bet tas ir iespējams tikai tad, ja darbā valda savstarpēja cieņa un psiholoģiski pozitīva atmosfēra. Statistika liecina, ka apmēram 80% gadījumu konflikti darbā rodas tad, kad tiek pārkāptas darba etiķetes normas. Tāpēc ir svarīgi, ka pastāv noteikti iekšējās kārtības noteikumi un uzvedības principi, kas jāievēro ikvienam darbiniekam. Tas palīdz izvairīties no daudz nevajadzīgām problēmām. Kā gudri cilvēki saka – "Labas manieres – laba nauda!"

Aromterapija
Gadās arī tā
"Strādāju par jaunāko grāmatvedi. Grāmatvedības nodaļa mūsu uzņēmumā ir mazs kabinets, kurā sēž pieci cilvēki. Galvenā grāmatvede – dāma labākajos gados, kurai ļoti patīk lietot stipras smaržas, viņa ik pa laikam arī mūsu mazajā kabinetā izsmidzināja savu saldo aromātu. Mēs jau pie tā bijām pieraduši, neko darīt, bija jāsamierinās. Bet tad pie mums sāka strādāt jauna grāmatvedes asistente. Kad mūsu priekšniece kārtējo reizi sāka darboties ar savu smaržu pudelīti, mēs aiz ieraduma spiedām ciet degunus, bet jaunā darbiniece pēkšņi palika pavisam bāla, sāka smagi elpot un noslīdēja zem galda. Viņa bija noģībusi un mums nācās pat izsaukt ātro palīdzību. Izrādās, ka viņai bija alerģija pret kādu no smaržu sastāvdaļām."
Kā vajadzētu būt
Tā nu tas ir, ka ar nepatīkamiem aromātiem mums ir visgrūtāk sadzīvot. Acis var aizvērt, ausis var aizbāzt, bet elpot cilvēkam ir nepieciešams jebkurā gadījumā. Starp citu, politkorektie amerikāņi vispār ir aizlieguši publiskās vietās lietot spēcīgus aromātus, pielīdzinot pārāk intensīvas smaržas cigarešu dūmiem (kā zināms, smēķēšanas aizliegumi arī pie mums ir visnotaļ stingri!). Tāpēc ņem vērā, ka tavs dezodorants vai smaržas darba telpā citiem var likties nepatīkamas, kaut vai tikai tādēļ, ka gaumes mēdz būt ļoti atšķirīgas. Un tādus personīgās higiēnas pasākumus kā manikīrs vai dekoratīvās kosmētikas uzlikšana ieteicams veikt pirms iziešanas no mājas, nevis darbavietā.
Kaut gan no otras puses, daudzi ir gatavi izturēt pat visnepatīkamākās smaržas, lai tikai nebūtu jāsajūt ķermeņa dabiskais aromāts, kam dezodorants pat blakus nav stāvējis. Bet tas jau vairs nav biroja etiķetes jautājums, bet gan elementāras higiēnas neievērošana.
Ņem vērā:
Atceries, ka specifisks ēdiena aromāts var būt vēl nepatīkamāks nekā spēcīgas smaržas. Tāpēc nav ieteicams ēst pusdienas pie sava darba galda. Starp citu, daudzos uzņēmumos tas vispār ir aizliegts (iedomājies, piemēram, bankas darbinieci, kura apkalpo klientu un tajā pašā laikā našķējas ar žāvētiem vistu spārniņiem). Tāpēc ir jābūt pusdienas pārtraukumam, kura laikā speciāli šim nolūkam paredzētā vietā var mierīgi paēst.
Savukārt cits nerakstīts likums nosaka, ka ņemšanai līdzi uz darbu nedrīkst sagatavot, piemēram, sviestmaizes ar sīpoliem, ķiplokiem, zivīm vai citām stipri smaržojošām ēdamvielām, kuras taviem kolēģiem var šķist netīkamas.

Mantu glabātuve
Gadās arī tā
"Kāds mans kolēģis bija pieradis sakraut uz sava darbagalda simtiem vajadzīgu un nevajadzīgu lietu. Pie tam viņš iemanījās piesārņot arī blakus galdu (tas ir manējo!) – ar tukšām cigarešu paciņām, salauztām pildspalvām, nevajadzīgiem papīriem, netīrām kafijas krūzēm. Kādu rītu, kad darbā ierados agrāk nekā parasti, ieraudzīju šādu ainu – priekšniece sēdēja pie mana kolēģa galda un meta miskastē visu, kas, pēc viņas domām, bija nevajadzīgs. Paņēmusi arī visas mapītes ar dokumentiem, viņa, nesakot ne vārda, devās uz savu kabinetu. Kas notika pēc tam, man nav zināms. Bet tagad kolēģa darba galds vienmēr ir vairāk vai mazāk kārtīgs un viņš biežāk veic "ģenerāltīrīšanas" – it īpaši jau no rītiem."
Kā vajadzētu būt
Ja tev uz galda ir "mākslinieciskā" nekārtība, tas nebūt nenozīmē, ka tu esi neorganizēta un nevīžīga būtne. Bet tava priekšniecība un kolēģi gan tieši tā var padomāt. Statistika liecina, ka apmēram 80% "vajadzīgo" papīru uz darba galda, tev nekad vairs nebūs nepieciešami. Tas pats attiecas arī uz failiem tavā datorā. Tiem failiem, kurus tu gribi pasargāt no svešām acīm, uzliec īpašu paroli. Bet citādi, ja tu esi, piemēram, atvaļinājumā, jebkuram darbiniekam ir jābūt pieejamiem taviem dokumentiem un failiem. Tāpēc jau laikus par to parūpējies. Vai arī nekad neej atvaļinājumā.
Ņem vērā:
Jēdzienā "darba galds" svarīgākais vārds ir "darba". Kaut arī darbavietā vajadzētu justies kā otrajās mājās, tomēr nevajag pārspīlēt. Var jau novietot uz galda mīļoto cilvēku fotogrāfijas, bet dažādi pūkaini zvēriņi vai puskaila džeka fotogrāfija uz monitora drīzāk radīs pusaudža istabas iespaidu. Turklāt ir svarīgi, lai uz galda valdītu kārtība.
Nav korekti uz galda turēt kalendārus, pildspalvas, dienasgrāmatas u.c. priekšmetus ar svešas firmas logotipiem – it īpaši konkurentu reklāmu!

Zvans draugam
Gadās arī tā
"Kāda aizmāršīga kolēģe regulāri kaut kur kabinetā atstāja savu mobilo telefonu, bet pati aizgāja uz kādu citu kabinetu vai devās pusdienās. Un tad parasti telefons sāka zvanīt kā traks. Jāpiebilst, ka zvana signāls nebija no tiem patīkamākajiem. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr kāds no mums vairs to nespēja izturēt un gāja meklēt, kur kārtējo reizi ir atstāts viņas mobilais. Reiz kāds puisis, vairs nespējot izturēt šo nebeidzamo zvanīšanu, pacēla aizmāršas telefonu un teica: "Viņas pašlaik nav uz vietas, ko pateikt?" Pēc šī gadījuma aizmāršas kundze vairs nekad nepameta savu telefonu kur pagadās, jo izrādījās, ka toreiz bija zvanījis viņas greizsirdīgais vīrs."
Kā vajadzētu būt
Birojā tavam mobilajam telefonam ir atļauts tikai vibrēt un mirgot. Pēc ierašanās darbā mobilo telefonu vajadzētu iestatīt klusināta zvana režīmā. Kontrolē arī savas balss skaļumu, jo ir novērots, ka cilvēki pa mobilo telefonu runā daudz skaļāk nekā tas būtu nepieciešams. Un bieži vien, runājot pa darba telefonu, mēs neapzināti pielāgojamies sarunbiedram, kurš, piemēram, īsti labi nedzird, un sākam ļoti skaļi kliegt. Tad jau labāk pārzvanīt. Kas attiecas uz sarunu tematiem… Nu, parādiet man kādu cilvēku, kurš darbā nerunātu par privātām lietām. Ja tu negribi, lai par tavām personīgajām problēmām būtu informēti visi apkārtējie, tad labāk izej ārā no kabineta. Bet, ja tev zvana sapulces laikā, tad tas ir dzelžains noteikums! Un vislabāk jau izslēgt savu mobilo pirms sapulces sākšanās.
Ņem vērā:
Telefona klausuli būtu vēlams pacelt pēc diviem, maksimums trīs signāliem. Zvana skaļumu uzliec uz minimumu. Mobilo telefonu – uz vibrozvanu.
Centies neizmantot mobilā telefona skaļruņa funkciju, bet – ja tas ir nepieciešams, tad nogriez skaņu līdz minimumam.
Ir pierādīts, ka informācijas uztveršanas aktivitāte samazinās pēc 3-4 minūšu garas telefona sarunas. Tāpēc par darba lietām pa telefonu runā ne ilgāk par 5 minūtēm. Ja abi sarunbiedri ir vienādā statusā, tad sarunu būtu jāpabeidz tam, kurš ir piezvanījis. Bet, ja tu pa telefonu runā ar priekšniecību, tad iniciatīva ir bosa rokās.

Skaņu mežs
Gadās arī tā
"Mūsu birojā ir pierasts darba laikā klausīties mūziku – un jo skaļāk, jo labāk. Kolēģi saka, ka tas stimulējot aktīvāk darboties. Varbūt viņiem tas palīdz strādāt, bet tikai ne man – jo man bieži ir jārunā pa telefonu ar klientiem. Reiz, kad es zvanīju kādam svarīgam klientam no prestižas firmas, viņš pilnīgā nopietnībā man piedāvāja: "Varbūt uzreiz sarunājam tikšanos tajā klubā, kur jūs pašlaik atrodaties?" Laikam jau viņš nespēja iedomāties, ka šādos apstākļos ir iespējams arī strādāt."
Kā vajadzētu būt
Katram cilvēkam ir individuāls skaļuma līmenis, kas ļauj viņam justies komfortabli. Un nav noslēpums, ka muzikālās gaumes var būt ļoti atšķirīgas. Skaņas, kas tevi stimulē darbam un aktivitātei, tavu kolēģi var traucēt vai pat kaitināt. Jo skaļāks un daudzveidīgāks ir fona troksnis birojā, jo vairāk samazinās darba efektivitāte un tiek pieļauts vairāk kļūdu. Tas attiecas ne tikai uz mūziku, bet arī uz citiem trokšņiem (piemēram, skaļām sarunām). Absolūtā klusumā droši vien pat kosmonauti nestrādā, tomēr mūsu spēkos ir samazināt dažādu nepatīkamu trokšņu daudzumu.
Ņem vērā:
Necenties apspriest ar kolēģi no blakus kabineta kādu svarīgu jautājumu, izmantojot sakliegšanās metodi. Labāk piezvani viņam pa iekšējo telefonu vai uzraksti e-pasta vēstuli, protams, ideālajā variantā tev vajadzētu vienkārši piecelties un aiziet līdz viņa galdam. Starp citu, tā tu vismaz varēsi atbrīvoties no pāris kalorijām.
Mūziku ieteicams klausīties uz austiņām. Pie tam tik skaļi, lai kolēģi varētu pievērst tavu uzmanību, ne tikai metot dažādus priekšmetus tavā virzienā vai raustot tevi aiz rokas.
Lai parunātos ar cilvēkiem, kuri tevi ir apciemojuši, izmanto šim mērķim paredzēto sarunu telpu.
Mēģini pati uzvesties pēc iespējas klusāk – nesit ar pildspalvu pa galdu, skaļi nedungo pie sevis kādu melodiju, nesit ar troksni ciet atvilknes vai kabineta durvis. Tu taču pati ļoti labi zini, cik tas viss var būt kaitinoši.

Personīgā lieta
Gadās arī tā
"Man vienkārši ir apnicis tas komunisms, kas valda mūsu birojā. Es neesmu kabinetā tikai kādas piecas minūtes, bet kāds kolēģis jau darbojas pie mana datora vai rakņājas pa maniem dokumentiem. Par mūžīgi pazūdošajām pildspalvām, piezīmju lapiņām, dzēšgumijām un kalkulatoriem es vispār nerunāju. Vistrakākais ir tad, ja tu uz galda atstāj kādu šokolādīti vai cepumu, ar ko panašķoties pie kafijas, tad noteikti kāds to būs nospēris. Un pie tam neviens pat netaisās atzīties!"
Kā vajadzētu būt
Cilvēkam ir jābūt savai privātajai teritorijai. Pat birojā. Protams, ne visiem ir pieejami atsevišķi darba kabineti, tāpēc ir jābūt jo īpaši uzmanīgiem pret citu cilvēku īpašumu. Jo, ja nemitīgi tiek pārkāptas personīgās teritorijas robežas, cilvēks atrodas pastāvīgā stresa stāvoklī. Ja tavu kolēģu uzvedība ir kļuvusi apgrūtinoša un rada tev problēmas, nekautrējies ar viņiem par to parunāt. Tas būs daudz efektīvāk, it īpaši, ja tu par to runāsi ar humoru un nepiespiestā gaisotnē.
Ņem vērā:
Neļauj pati sev kaut vai uz piecām minūtēm aizņemties mantas no sveša galda vai kabineta.
Ja tev steidzami ir nepieciešams kāds dokuments vai fails, tad palūdz, lai atbildīgais cilvēks tev pats to iedod vai vismaz paprasi atļauju.
Nestāvi un neskaties uz rokām, kamēr tev vajadzīgais cilvēks ir aizņemts. Labāk pienāc pie viņa nedaudz vēlāk.
Ja tev ir jākoncentrējas darbam un tu nevēlies, lai kāds tevi traucētu, tad noliec redzamā vietā zīmīti ar uzrakstu: "Līdz pulksten 15.30 manis nav!"
Ja kāds tevi traucē nelaikā, tad izvairies no tieša acu kontakta un pat nepagriezies uz viņa pusi (protams, tikai tādos gadījumos, ja tas nav tavs priekšnieks!).
Nekad nelūri sava kolēģa monitorā, ja atrodies blakus viņa galdam. Un vēl jo mazāk ir ieteicams komentēt svešas sarunas vai atbildēt uz jautājumu, kas ir uzdots kādam citam!

Teksts: Natālija Rumjanceva

1. Šķietamai drošībai var būt pretējs efekts
Vairums cilvēku uzskata, ka, lai sevi apliecinātu, nav nepieciešams riskēt, jo galu galā tas var izrādīties visai bīstami. Taču patiesībā izvairīšanās no riska negarantē tev mieru un panākumus ne darbā, ne personīgajā dzīvē.
Jo visbiežāk attaisnojas tieši risks. Tas ir līdzīgi kā alegorijā par pērtiķi, kas būrī ierauga riekstu, iebāž roku pa šauru caurumu, lai riekstu satvertu, bet pēc tam vairs nevar roku izvilkt ārā. Ja viņš riekstu atlaistu, tad varētu tikt brīvībā. Bet pērtiķim gribas riekstu paturēt. Cenšanās izvairīties no riska ir kā pērtiķa pieķeršanās riekstam. Tev var šķist, ka esi drošībā, paturot to, kas tev ir, bet patiesībā tu tikai aizkavē savu progresu.

2. Neizdošanās = veiksme
Ja kaut kas neizdodas – tieši tāpat kā riska gadījumā – sekas nekad nav tik briesmīgas kā izskatās. Jebkurš cilvēks, kurš ir sasniedzis lielus panākumus, kļūstot par to, kas viņš ir tagad, pirms tam ir piedzīvojis kādu neveiksmi. Un tikai pārvarot neveiksmes un riskējot, ir ieguvis panākumus. Padomā, piemēram, par Maiklu Džordanu, kurš savulaik tika izslēgts no augstskolas basketbola komandas, vai Dž..K. Roulingu, kuru atraidīja vairāki izdevēji, līdz viens no viņiem tomēr izlēma publicēt viņas manuskriptu par jauno burvi Hariju Poteru.

3. Ņem vērā divu soļu likumu
Jebkurš var nosoļot vēl vienu papildus kilometru. Mēģini ieviest paradumu izdarīt vairāk nekā tev kāds lūdzis.
Pirms pāris gadiem vienā no Hearst žurnāliem House Beatutiful bija raksts, kurā leģendārais Estée Lauder vadītājs Leonards Lauders tika sajaukts ar kādu citu. Tā bija maza, tomēr šausmīgi stulba kļūda, tāpēc, pirms es kādam paspēju par to pastāstīju, jau zināju, ka mums nekavējoties jārīkojas. Tā bija piektdiena, diena pirms brīvdienām. Es sazvanīju Leonarda ofisu un uzzināju, ka viņš kopā ar savu sievu Evelīnu ir devies ceļojumā uz Franciju. Dzirdot manu izmisumu, Leonarda asistente man tomēr iedeva viņa viesnīcas numuru Parīzē.
"Leonard, es ļoti atvainojos!" es teicu. "Pirmkārt, es jūtos ļoti apmulsusi." Leonards pasmējās un teica, ka man viss tiek piedots. Vēlāk kādā intervijā, stāstot par mani, viņš atzinās, ka bijis ļoti aizkustināts, ka es darīju visu, lai viņu atrastu un atvainotos.

4. Ja nevari izmainīt situāciju, tad samierinies
Jebkurā darbavietā ir arī lietas, kuras tu nekādi nevari ietekmēt – piemēram, dažādas intrigas, kuras darbinieki vērš personīgi viens pret otru. Cilvēki bojā viens otram nervus, kāpj viens otram uz papēžiem, sacenšas par cita darbvietu un dažreiz var kļūt pat ļoti nepieklājīgi viens pret otru. Manas karjeras pašā sākumā man bija priekšnieks, kuram bija romāns ar vienu no darbiniecēm. Tas radīja daudz neveiklu situāciju un padarīja mūsu dzīvi daudz sarežģītāku. Protams, šādā situācijā visvieglāk būtu par to visu pažēloties, bet kāda tam visam būtu jēga? Vienīgā lieta, ko tu vari darīt – pieņem to, ko tu nevari izmainīt, un strādāt pie tā. Tas tev dos kaut nedaudz spēka un varas pat šādā situācijā.

5. Parādi savu nezināšanu
Uzdod jautājumus – tas ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai gūtu panākumus. Diemžēl pārāk bieži cilvēki uztraucas, ka jautājumu uzdošana atklās viņu nezināšanu, taču tā nav taisnība. Vārda nezināšana pamatā ir vārds zināšanas, un tas nozīmē, ka ikreiz, kad tu uzdod kādu jautājumu, tu sper soli zināšanu virzienā. Bet, ja tu centīsies savu nezināšanu ignorēt, tici man, drīz vien tu iekulsies nepatikšanās.

6. Pat ja domā, ka zini atbildi, pārbaudi to
Žurnālistiem ir kāds sens teiciens: "Ja tava māte saka, ka mīl tevi, tad pārbaudi to." Patiesībā tu nekad nevari būt pilnīgi pārliecināta par to, ka kaut kas, ko tu visu laiku esi uzskatījusi par pašsaprotamu, īstenībā nav kļuvis pavisam savādāks.
Kad mācījos vidusskolā, es biju tieva un neveikla meitene ar lieliem sapņiem par nākotni. Un tad kādu dienu es izlēmu, ka vēlos kļūt pavisam savādāka un nomainīju savu vārdu no Keitijas uz Ketiju. Muļķīgi, es zinu, bet tur neko vairs nevar izdarīt.
Es pat nevaru saskaitīt, cik daudz reižu esmu saņēmusi vēstules, kas adresētas Keitijai Blekai vai Ketlīnai Blekai. Var šķist, ka tas ir tikai tāds sīkums, taču man tas ir ļoti svarīgi. Šāda kļūda man uzreiz rada sliktu iespaidu par vēstules sūtītāju.

7. Reizēm vienkārši palīdzi savam priekšniekam
Pēc filmas Sātans Pradas brunčos noskatīšanās, man neizgāja no prāta kāda aina, kurā asistente Endija, ballītes laikā stāvot aiz muguras savai priekšniecei Mirandai, čukstēja viņai priekšā to ciemiņu vārdus, kuri viņai tuvojās. Miranda ikvienu laipni pasveicināja, parādot sevi kā uzmanīgu un rūpīgu namamāti, bet nevis saltu un garlaikotu snobu, kāda viņa bija patiesībā. Nav vieglāka ceļa, lai iekarotu sava priekšnieka cieņu un pateicību, kā palīdzot viņam citu acīs izskatīties nevainojami.

8. Iztiec bez liekiem pārsteigumiem
Nekad nesagādā savam priekšniekam negaidītus pārsteigumus. Ja tev ir kādas sliktas ziņas, tad izstāsti. Ja ziņas ir labas, tad neslēp tās. Jo nevienam taču nepatīk, ka tiek noklusēta būtiska informācija. Turklāt, slēpjot problēmas no kāda, kuram par tām tiešām ir jāzina, tu vari panākt tikai to, ka problēma kļūs arvien nopietnāka. Atklāj problēmu uzreiz, lai laikus tiktu rasts risinājums. Domā par savu priekšnieku kā par mazu meža dzīvnieciņu – centies neizdarīt straujas, neapdomātas kustības. Vienkārši dari visu, lai sava bosa dzīvi padarītu vieglāku.

9. Esi mazliet nepaklausīga
Likumu pārkāpšana ir nepietiekami novērtēta un neizmantota prasme. Ja tu ieskatītos visveiksmīgāko cilvēku sarakstā, tad tur ieraudzītu daudzus "likuma pārkāpējus" – sākot ar Microsoft dibinātāju Bilu Geitsu, kas jaunībā tika izslēgts no koledžas, līdz pat tādai celmlauzei kā eBay direktore Mega Vitmena. Tur varētu sastapt arī tādus brīnumbērnus kā Google izveidotājus Sergeju Brinu un Leriju Peidžu, kuri noticēja, ka arī mazam uzņēmumam var būt liela nākotne un ka šķietami nenozīmīgs sākums var pārvērsties par visveiksmīgāko un ienesīgāko virtuālo projektu pasaulē. Visi šie cilvēki tik ļoti ticēja savām idejām un sev pašiem, ka nebaidījās un zināja, kādus likumus viņi var lauzt. Tu vari darīt to pašu.

10. Arī izskatam ir nozīme
Tam, kā tu sevi prezentē, ir izšķiroša nozīme. Ir ļoti būtiski, kādu iespaidu tu par sevi atstāj. Jo balstoties uz to, ko tu esi izvēlējusies uzvilkt mugurā un kā tu izturies, citi spriež arī par tavām spējām, pašapziņu un gudrību.
Kad es tikko biju beigusi augstskolu un meklēju savu pirmo darbu, es devos uz interviju Condé Nats, kas tobrīd bija viena no lielākajām izdevniecībām Ņujorkā. Es biju uzvilkusi jauku, klasiska stila kostīmu, jutos ļoti labi un biju pārliecināta par savu izskatu – taču līdz brīdim, kad iekāpu Condé Nats ēkas liftā.
Es uzreiz sajutu uzbāzīgi pētošus skatienus, vismaz puse liftā esošo sieviešu mani nopētīja – no galvas līdz pat papēžiem. Dažas no viņām bija stingri sagrābušas savas Louis Vuitton somiņas. Pēkšņi es sajutos kā pilnīga lauķe. Un es nekādi nevarēju sev palīdzēt, nevarēju izlikties pašpārliecināta – tas bija pavisam pretēji tam, kā katra no mums gribētu justies, ejot uz pirmo darba interviju – un tas viss tikai tāpēc, ka es nebiju pietiekami nopietni padomājusi par to, kā man vajadzētu izskatīties. Šī pieredze man sniedza tādu mācību, ko es nekad neaizmirsīšu.

1. Ar ko tu riskē?
Protams, tev pašai ir vislabāk zināms, tieši kā būtu jārīkojas – citādi jau tu nebūtu ieņēmusi priekšnieces amatu vai kļuvusi par projekta vadītāju. Un tu vairāk par visiem uztraucies par uzņēmuma vai projekta labo slavu. Tieši tāpēc – no bailēm, ka kaut kas varētu noiet greizi – tu sadedzini sevi, uzņemoties simts un vienu uzdevumu, ko pavisam mierīgi varētu uzticēt arī citiem. Milzīgais darba apjoms un pārslodze var novest pie tā, ka tev vairs neatliks laika apdomāt svarīgus lēmumus un dažreiz pat nepietiks spēka šos lēmumus pieņem. Un pamazām tavi padotie sāks pierast, ka tu pati vienmēr visu pārbaudi, izlabo viņu kļūdas un galu galā visu izdari viņu vietā.

2. Kāpēc tas ir nepieciešams citiem?
Darba pienākumu deleģēšana, izsakoties zinātniski, nozīmē nodot uzdevumus un pilnvaras darbiniekiem, kuri uzņemas atbildību par kāda konkrēta darba izpildīšanu. Tas nozīmē, ka tu dod uzdevumu, nozīmē atbildīgo personu un pēc tam pieprasi no viņa rezultātu. Bet pati šajā laikā nodarbojies ar augstāka līmeņa uzdevumiem – analīzi, darba plānošanu, stratēģijas izstrādāšanu. Atceries, ka parasti attiecīgās nozares speciālisti daudzus jautājumus var atrisināt daudzreiz labāk nekā tu pati. Tavi padotie līdz ar zināmu rīcības brīvību iegūs arī iespēju realizēt savu radošo potenciālu, izjust komandas darbu un apliecināt savu kreativitāti. Tātad profesionāli pilnveidot sevi.

3. Ko darīt un ar ko sākt?
Ceļš uz jebkura mērķa sasniegšanu sastāv no vairākiem posmiem – jautājumiem, kurus atrisinot tu vari nokļūt pie vēlamā rezultāta. Piemēram, lai noorganizētu korporatīvu ballīti uzņēmuma darbiniekiem un lielākajiem klientiem, ir nepieciešams izstrādāt scenāriju, ir jāatrod piemērotas telpas, jāizvēlas vakara vadītājs, izklaides programma, zāles dekorācijas, ēdieni un dzērieni, dāvanas viesiem, ielūgumi, transports utt., tātad jānodrošina viss nepieciešamais, lai pasākums izdotos vienkārši nevainojams. Pēc tam, kad tu esi izstrādājusi rīcības plānu, ir nepieciešams formulēt uzdevumus:
Kas ir jāizdara? Kādam ir jābūt rezultātam?
Kā to izdarīt? Kādi resursi un palīdzība būs nepieciešama?
Kādos termiņos jāiekļaujas? Kad vajadzētu sākt un kad pabeigt?
Un pats svarīgākais – kurš būs izpildītājs?

4. Ja tu nē, tad kurš?
Ņem vērā, ka ne visus darbus var uzticēt visiem darbiniekiem. Ir lietas, kuras jebkurā gadījumā ir jāizdara pašam priekšniekam (skat. sadaļu Pat nedomā!). Visos pārējos gadījumos pirms izšķirošā lēmuma uzdod sev pāris jautājumus:
Vai ir cilvēks, kura pienākumos ietilpst konkrētais uzdevums? Ja ir – tad uzreiz skaidrs, kuram tiks uzticēts šis pienākums. Jā nē, tad seko jautājums:
Vai ir nepieciešama tava klātbūtne, lai atrisinātu šo uzdevumu? Protams, augsta līmeņa tikšanās laikā, piemēram, ar uzņēmuma lielākajiem klientiem, vai līgumu noslēgšanā tava klātbūtne ir obligāta. Vai ne? Bet citos gadījumos atbildi sev uz jautājumu:
Kas to varētu izdarīt tavā vietā? Kuram ir pietiekami daudz zināšanu, pieredzes, autoritātes un galvenais – ieinteresētības?

5. Katrs saņem pēc nopelniem
Sadalot pienākumus, padomā par katra uzdevuma raksturu: svarīgāko uzdevumu uztici visatbildīgākajam darbiniekam, steidzamāko – cilvēkam ar vislielāko pieredzi, ne tik svarīgu, bet steidzamu – jaunam darbiniekam (ja viņš iejutīsies asistenta lomā, viņam būs daudz vieglāk apgūt ko jaunu), bet ne tik steidzamu un mazāk svarīgu darbu – kādam, kas patiešām to vēlas darīt (lai viņu vairāk motivētu).
Izvirzot konkrētus uzdevumus, tev ir skaidri jādefinē:
Kas tieši ir jāizdara.
Kādu rezultātu tu sagaidi.
Ar kādiem resursiem (cilvēku un materiālajiem) var rēķināties.
Kas uzņemas atbildību – kurus lēmumus var pieņemt uzdevuma izpildītājs pats un kurus viņam obligāti jāsaskaņo ar tevi.
Kritēriji, pēc kuriem tu novērtēsi padarīto.
Tavs pienākums nebūt nav – detalizēti aprakstīt, tieši kā tu vēlies, lai tiktu izpildīts konkrētais uzdevums. Tieši otrādi, pēc tam, kad esi iepazīstinājusi savus darbiniekus ar vispārējo rīcības plānu un uzticējusi katram kādu konkrētu uzdevumu, pajautā, kā viņi plāno to realizēt, un uzmanīgi uzklausi visus. Tā tu varēsi pārliecināties, vai cilvēki tevi ir pareizi sapratuši, un jūs vēlreiz varēsiet pārrunāt uzdevuma grūtākos un problemātiskākos aspektus.

6. Izjūti situāciju
Būtībā darbu deleģēšana ir atbildības uzticēšana. Pirmkārt, tev pašai ir jābūt pilnīgi pārliecinātai par to – ka uzdevums ietilpst darbinieka pienākumos un ka viņš spēs ar to tikt galā. Tomēr iespējams, ka darbinieki ne vienmēr piekritīs tavam lēmuma. Lūk, vairākas pazīmes, kas varētu par to liecināt:
Žesti: ja cilvēks ieņem "noslēgtu" pozu (piemēram, sakrusto rokas, kājas), mēģina norobežoties, rauc pieri, neskatās acīs, neapzināti ar plaukstu pieskaras savai mutei vai degunam.
Vārdi: izteicieni "Nu, es nezinu", "Varbūt varētu pamēģināt", "Bet ja nu tas neizdosies" un citas tamlīdzīgas frāzes, kas maskē to, ka viņš nepiekrīt šādam lēmumam.
Izjūtas: ja būsi pietiekami vērīga, tu sajutīsi, ka cilvēks nav ar kaut ko apmierināts, viņš it kā ir uzpūties, viņa skatiens ir "izdzisis".
Ja tu nepievērsīsi uzmanību šīm niansēm, projekts galu galā var vienkārši izgāzties. Labāk būtu mierīgi izrunāt visus "par" un "pret", kopīgi vienojoties par vislabāko uzdevuma risinājumu. Ja cilvēks kaut ko dara piespiedu kārtā, tad rezultāts visticamāk būs neapmierinošs. Parādi savam padotajam, ka tu ļoti labi redzi, ka viņš kaut kam nepiekrīt un pajautā, tieši kur ir problēma: "Tu kaut kā neizskaties īpaši iepriecināta. Pastāsti, kas ir noticis?", "Kāpēc tu tik smagi nopūties?", "Tu klusē. Vai tevi kaut kas neapmierina?". Visticamāk, tu izdzirdēsi argumentus, kas tev palīdzēs pieņemt pareizo lēmumu.

7. Turi roku uz pulsa
Pēc tam, kad visi ir sapratuši, kas ir jāizdara un kas par ko ir atbildīgs, tavs uzdevums ir kontrolēt un virzīt uz priekšu darba procesu. Tas nozīmē, ka ir jānodrošina efektīva atgriezeniskā saikne. Sastādi grafiku sapulcēm, kuru laikā katram būs jāiesniedz atskaite par izdarīto (reizi nedēļa būs pavisam pietiekami). Bet, ja ir ļoti stingri termiņi (piemēram, jānoorganizē korporatīvā ballīte), tad, jo straujāk tuvojas plānotais pasākums, jo vairāk apspriediet darba gaitu – tiecieties biežāk, bet uz īsāku brīdi. Tavs uzdevums ir turēt roku uz pulsa un savlaicīgi palīdzēt ar labu padomu. Tomēr mēģini atturēties no kārdinājuma atkal pati darīt visus darbus – it īpaši, ja kāds no padotajiem tieši to no tevis gaida! Un mēģini bez īpašas vajadzības neiejaukties darba procesā.

8. Izdari secinājumus
Rīkojumi un uzdevumi, kuru liktenis nevienu neinteresē, nav pat graša vērti. Un priekšnieku, kurš regulāri aizmirst pats par saviem uzdevumiem un pienākumiem, pavisam drīz neviens vairs neuztvers nopietni. Par katru izdarīto darbu vajadzētu vai nu uzslavēt, vai arī (ja rezultāts nav apmierinošs) izteikt kritisku piezīmi. Tā ir neatņemama darba procesa sastāvdaļa. Galvenais nepārvērst to par savstarpēju apvainošanu. Tātad:
mēģini runāt mierīgi, bez liekām negatīvām emocijām – jo nekļūdās tikai tas, kas neko nedara;
analizē tikai faktus, nevis apspried darbinieka personības un rakstura īpatnības;
pavisam skaidri pasaki – ko tu gaidīji, kas ir izdarīts un kāda ir starpība;
pastāsti, ka tev ir vajadzīga nevis attaisnošanās, bet gan paskaidrojumi – kāpēc rezultāts nav tāds, kā bija plānots. Ja pieļauta kļūda, pajautā, kā cilvēks plāno šo kļūdu izlabot;
visbeidzot, paziņo, kāds būs atalgojums par padarīto darbu (vai arī izsaki objektīvas kritiskas piezīmes par pieļautajām kļūdām – bet mierīgi, bez liekām negatīvām emocijām).
Atceries, ka atbildība (gan par projekta veiksmi, gan izgāšanos) ir jāuzņemas visiem projektā iesaistītajiem cilvēkiem. Pie tam, katram ir jāuzņemas 100% atbildība! Pasaki to saviem padotajiem jau projekta sākumā – jo tikai tad, kad katrs pilnībā ir atbildīgs par rezultātu, darbs būs efektīvs. Kāda nianse: ja projekts ir izgāzies, tad gudrs vadītājs vienmēr pats uzņemsies atbildību par neveiksmi. Bet, ja projekts būs veiksmīgs, slavas laurus atdos tam, kurš šajā darbā ir ieguldījis vislielāko enerģiju un radošo aktivitāti. Tieši pēc šādas rīcības "lielie priekšnieki" varēs saprast, ka patiesībā tu esi viena no viņiem.

Teksts: Ērika Bērziņa

Runā, ka eņģeliski baltajos tērpos ģērbtās balerīnas cīņā par solo partijām viena otrai puantēs bērušas sasmalcinātus stiklus. Runā, ka sarkanajās sutanās tērptie kardināli cīņā par baznīcas amatiem viens otram biķeros kaisījuši šķipsniņu indes. Runā, ka smalki ģērbti augstmaņi senos laikos cīņā par zemi viens otram vienkārši izdūruši acis. Arī tā, protams, var cīnīties. Par laimi mūsdienās cīņas par varu norisinās ar daudz civilizētākām metodēm. Taču, iespējams, ka ikdienišķo biroja intrigu dēļ tev tā nemaz nešķiet.

Marta (28),
juridiskā konsultante sabiedrisko attiecību firmā

"Kad tikko sāku strādāt šajā darbā, man nezināmu iemeslu dēļ pret mani tūlīt nostājās gan mana priekšnieka sekretāre, gan firmas īpašnieka personīgā palīdze. Jau pirmajās dienās gluži vai juku prātā – viņas abas nemitīgi žēlojās abiem maniem priekšniekiem! Tad es pārāk vēlu esot ieradusies darbā, tad es ne tā runājot pa telefonu un apkaunojot firmu. Bez tā visa vēl dzirdēju runas, ka es vispār esot lieka mūsu uzņēmumā, jo vienīgais, ko es darot ar patiesu aizrautību – dzerot kafiju, un vispār no manis neesot nekāda labuma. Cietos cik varēju. Bet kad jau biju novesta tik tālu, ka biju gatava sarīkot skandālu un ar lielu blīkšķi aiziet no darba, izlēmu vēl pieteikties pēdējai sarunai ar priekšnieku.
Kad boss mani paaicināja uz savu kabinetu, viņš smaidīja un jautrā balsī vaicāja, ko tad es tādu esot izdarījusi, kas sakaitinājis nevis vienu, bet pat divas sekretāres. Teikt, ka man bija nepatīkami to dzirdēt, nozīmē vispār neko nepateikt! Pūlējos runāt ar šīm harpijām, noskaidrot, ko tieši esmu viņām nodarījusi un izdzirdēju atbildi, kas mani tiešām šokēja: "Nemaz neiedomājies, ka tev izdosies savaldzināt mūsu šefus!" Un tas viss notika pusotru mēnesi pirms manām kāzām, kad vienīgais vīrietis, par kuru es domāju, bija mans topošais vīrs! Lai pārtrauktu šo absurdu, nācās lūgt palīdzību tai pašai vadībai, kuras dēļ gāja vaļā lielais kašķis. Acīmredzot šefi ar savām palīdzēm bija runājuši nopietni, jo kopš tā mirkļa viņas mani lika mierā. Boss gan vēl ilgi centās man ieskaidrot, ka šīs, nabadzītes, firmā sākušas strādāt jau pirms veselas mūžības, jūtas šeit kā mājās un tāpēc jebkuras pārmaiņas, kas saistītas ar paplašināšanos, uztver pārlieku sāpīgi. Pagājis jau pusotrs gads, es mierīgi un kārtīgi pildu savus pienākumus, bet tās abas fūrijas ar mani pat kārtīgi nesveicinās."

Kristīne (24),
topošā ārste – pediatre
"Tā kā dienas nodaļā studēju medicīnu, bet mani vecāki nav tik bagāti, lai varētu apmaksāt manas studijas un dzīvošanu, jau pašā studiju sākumā nācās meklēt darbu. Nezinu, ko tik labu biju izdarījusi iepriekšējā dzīvē, lai man tā veiktos – atradu apkopējas darbu kādā privātviesnīcā. Mans pienākums bija uzturēt kārtībā visu trīs stāvu gaiteņus, kafejnīcu, nelielu suvenīru veikaliņu un vēl šādas tādas telpas. Darbu parasti sāku pussešos no rīta un jau ap deviņiem viss bija paveikts. Samaksa par šo darbu, kas kaulus tiešām nelauza, arī bija brīnišķīga – uz rokas saņēmu 300 latus, kas laikam ir lielākā apkopējas alga, par kādu vispār esmu dzirdējusi.
Visus trīs gadus, kamēr strādāju šajā viesnīcā, tās īpašniece – dzīvespriecīga sieviete ap gadiem piecdesmit – mani vai ikdienas slavēja par rūpīgi padarīto darbu. Viņa apgalvoja, ka tik rūpīga apkopēja viņas uzņēmumā sen neesot redzēta. Par uzslavām, loģiski, priecājos, tāpēc darbu centos padarīt vēl labāk. Ak, jā! Divas reizes gadā īpašniece visam nelielajam viesnīcas kolektīvam rīkoja arī ballītes, kurās pie reizes svinēja Jāņus un Ziemassvētkus un ar bagātīgām dāvanām sveica darbiniekus pagājušajās vārda un dzimšanas dienās.
Liels bija mans pārsteigums, kad pēc triju gadu darba šajā uzņēmumā, viesnīcas tehniskā direktore, kura līdz šim mani vispār knapi ievēroja, pēkšņi vai ik rītu sāka ierasties darbā un pārbaudīt manu veikumu. Turklāt atklājās, ka pēkšņi mans darbs ir padarīts nekvalitatīvi – paklāji neesot iztīrīti pietekami rūpīgi, putekļi neesot noslaucīti un sienas noberztas. Turklāt viņa to parasti paziņoja dienesta telpās, klātesot arī pārējiem darbiniekiem. Jutos ārkārtīgi pazemota. Vēl jo vairāk tāpēc, ka zināju – darbu esmu padarījusi pēc labākās sirdsapziņas. Šādu teroru izturēju divarpus mēnešus, bet pēc tam uzrakstīju atlūgumu. Tikai pēc tam no bijušajām kolēģēm uzzināju, ka tehniskā direktore mani centās izēst tāpēc, lai manā vietā varētu tikt viņas brāļa draudzene."

Elīna (29),
televīzijas projektu vadītāja
"Ikdienā man ir jārūpējas par filmēšanas procesa administratīvo pusi – jāvienojas par filmēšanas laiku, jādabū dažādas atļaujas, jāorganizē filmēšanas grupas nokļūšanu vajadzīgajā vietā, kā arī jārūpējas par sižeta varoņu atrašanu un daudz ko citu. Lai to izdarītu, loģiski, nepieciešami plaši sakari un milzīgs saraksts ar dažādu cilvēku kontaktiem un citu nepieciešamu informāciju. Šajā sarakstā iekļauts viss iespējamais – sākot ar slavenību telefona numuriem, beidzot ar dažādu bāru, restorānu un pat policijas atbildīgajām personām. Loģiski, es televīzijā neesmu vienīgā administratore, tādas ir vairākas un katrai no mums ir savi raidījumi, par kuriem esam atbildīgas. Līdz šim visas administratores savā starpā bija ļoti draudzīgas, atsaucīgas, regulāri apmainījās ar informāciju un padomiem. Mūsu vidū gan bija arī viena, piedodiet, īsta biroja maita, kas bojāja dzīvi visiem, kas pagadījās pa ceļam, taču savu darbu viņa darīja labi un tāpēc vadība pievēra acis uz viņas izlēcieniem.
Taču kādu dienu pēkšņi aptvēru, ka kolēģes man vairs negrib dot nevienu man nepieciešamo telefona numuru un no manis tā kā izvairās. Kad vaicāju, kas noticis, gluži kā sarunājušas visas teica – nekas. Tikai no savas draudzenes, kas ir sekretāre, uzzināju – jau pieminētā biroja maita visām administratorēm izkladzinājusi, ka es esot bijusi pie producentiem un centusies dabūt sev arī citus projektus. Ar radušos situāciju tiku galā viegli. Iegāju intrigantes kabinetā, kārtīgi izbļaustījos, apsolīju, ka iešu pie vadības un izstāstīšu par viņas intrigām. Viņa tikai smaidīja, bet redzēju, ka ir nobijusies. Jau pēc pāris dienām tiku pie vajadzīgajiem telefona numuriem. Un tomēr – dažas administratores attiecībā pret mani joprojām saglabā piesardzību."

Agnese (30),
liela uzņēmuma mārketinga nodaļas vadītāja
"Kad pārgāju strādāt uz jauno darbu par nodaļas vadītāju, jutu, ka padotie pret mani izturas ar tādu kā nicinājumu. Īsti nesapratu, kāpēc. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pirms vairākiem gadiem biju jau šeit strādājusi un daudzi kolēģi bija man labi paziņas. Pretēji pārējiem jaunajiem kolēģiem, kuri ar mani knapi sveicinājās un runāja tikai par darba jautājumiem, kāda kolēģe jau stipri gados, atklāti man lišķēja. Katru rītu apgalvoja, cik labi es izskatoties, slavēja manas zināšanas un tā tālāk. Gāja mēneši un tikai ar lielām grūtībām beidzot iemantoju jauno kolēģu uzticēšanos. Ar vienu no viņiem – kolēģi ar visasāko mēli beigās itin cieši sadraudzējāmies. Tikai tad uzzināju, ka lielā lišķētāja par mani nemitīgi stāstījusi visādas muļķības – es esot patriekta no iepriekšējā darba par nekvalitatīvu darbu, es īstenībā neko nezinot un mēģinot izbraukt uz viņu panākumiem un tā tālāk. Un tas viss tikai tāpēc, ka intrigante sapņojusi – par nodaļas vadītāju kļūs viņa.
Patlaban jau strādāju citā darbā. Taču zinu, ka intrigantei uz neilgu laiciņu tomēr bija izdevies iekarot nodaļas vadītāja vietu. Tiesa, vadība drīz vien sapratusi savu kļūdu un pārcēlusi viņu par nodaļas vadītāja palīdzi…"

Netici, nebaidies, nelūdz!
Lūk, daži padomi, kas tev neļaus kļūt par biroja intrigu upuri.

1. Runā tieši. Vienmēr centies atklāti pateikt, kas tev darbā patīk un kas nē. Turklāt labāk, ja to darīsi sapulces laikā, visiem dzirdot.
2. Nekādu noslēpumu! Atceries – darbs nav īstā vieta, kur apspriest konfidenciālu informāciju. Pie kafijas tases vari cik tik tīk apspriest to, cik lieli maitas ir vīrieši, bet nekādā gadījumā to nesaki par saviem kolēģiem. Neiztirzā arī viņu algas un izskata īpatnības. Reiz tas viss var tikt vērsts pret tevi.
3. Neizliecies labāka. Nekādā ziņā neslēp savas kļūdas un neizliecies nelabāka nekā esi patiesībā. Pat, ja sanākusi kāda ķibele, labāk atzīties, nevis lūgt kolēģiem, lai tevi piesedz.
4. Nespēlē spēles. Ja redzi, ka kāds no kolēģiem attiecībā pret tevi pēkšņi sāk augstprātīgi klusēt vai izlikties, ka tevi neredz, neatbildi ar to pašu. Pieej un noskaidro, kas noticis.
5. Neskaud! Bez komentāriem.
6. Neatriebies. Ja tev kāds dara pāri, meklē palīdzību pie sava tiešā priekšnieka.
7. Nežēlojies. Ja kāds pret tevi vērpj intrigas, nežēlojies visiem pēc kārtas. Izaicini intrigantu uz sarunas un tieši noprasi, kāpēc šis cilvēks tā rīkojas.
8. Nebaidies! Atceries, ka morālā un ētiskā ziņā gan apkopēja, gan priekšnieks atrodas vienā līmenī. Tāpēc droši stājies pretī katram intrigantam.

Nr.1: Zibens
Ko no viņa var sagaidīt?
Kolēģis "zibens" darbā meklē jaunus iespaidus un piedzīvojumus. Ar viņa darba sparu un enerģiju pietiktu desmit elektrostacijām. Un, pateicoties lielajai darba mīlestībai, šis cilvēks visu savu spēku iegulda tieši darba procesā, tādējādi iedvesmojot un uzmundrinot arī pārējos kolēģus.
Kā kopā ar viņu strādāt?
Šāds cilvēks ir ar izteiktām līdera dotībām. Tāpēc vislabāk viņam patīk strādā tieši tad, kad ir iespēja "būt uz viļņa" un paša spēkiem vadīt kādu projektu, pat, ja vienam jāvelk vesels vagons, kas pilns ar akmeņoglēm. Jāņem gan vērā, ka šī pāri plūstošā enerģija var būt arī iznīcinoša, tāpēc nebūtu ieteicams stāties "zibenim" ceļā.
Kā viņš var būt noderīgs?
"Zibens" ar savu klātbūtni vien var iedvesmot pat ļoti lielu kolektīvu. Plus šāds cilvēks nekad nebaidās riskēt.
Situācija.
Nostrādājot divus gadus vienā ofisā, Anna beidzot saprata – ja viņa steidzami nenomainīs darbības sfēru, tad vienkārši nomirs no garlaicības. Un palūdza savam priekšniekam, lai no darba ofisā viņu pārceļ uz loģistikas nodaļu. Tagad viņa kontrolē kompānijas produkcijas piegādi, diendienā klīst pa milzīgo kompānijas noliktavu un uzskata, ka viņa, iespējams, ir vienīgā meitene uz pasaules, kas nav nobijusies no šāda atbildīga amata.

Nr.2: Radošais
Ko no viņa var sagaidīt?
"Radošais" nepavisam nav piemērots sadzīvei, viņš nemitīgi lidinās pa mākoņiem un ir pieradis domāt abstrakti. Tev šķiet, ka tavs kolēģis raksta atskaiti, bet patiesībā "radošais" jau sen savā iztēlē ir aizceļojis, piemēram, uz Āfrikas džungļiem vai Amazones mūžamežiem. Tomēr "ceļojumi" viņa darbu ietekmē pozitīvi: šāda tipa darbiniekam ir liels radošais potenciāls, kas palīdz viņam katru reizi izgudrot kaut ko jaunu un oriģinālu.
Kā kopā ar viņu strādāt?
Strādāt kopā ar "radošo" ir interesanti, tikpat aizraujoši ir arī vērot viņa darbošanos. Galvenais laiku pa laikam palīdzēt viņam nolaisties uz zemes, kaut vai uz brīdi, jo nekas nevar labāk vest pie prāta kā realitāte
Kā viņš var būt noderīgs?
"Radošais" ir vienkārši neaizvietojams sapulcēs, kurās tiek deģenerētas dažādas jaunas idejas. Viņa kreativitāte un azartiskums iedvesmo pārējos kolēģus. Pie tam, šāds cilvēks var ne tikai modernizēt un pilnveidot jau esošās idejas, bet arī izdomāt vairākus oriģinālus veidus, kā šīs idejas realizēt.
Situācija.
Edgars strādāja reklāmas aģentūrā. Bet, pēc dabas būdams ļoti radošs cilvēks, viņš šajā vidē jutās nekomfortabli, visgrūtāk bija tikt galā ar stingro darba grafiku – katru dienu no deviņiem līdz sešiem, ar stundu ilgu pusdienu pārtraukumu. Viņš regulāri aizgulējās, nokavējās un par to saņēma aizrādījumus. Priekšnieks gan viņā saskatīja lielu radošo potenciālu, bet tā arī nespēja saprast, kas viņam traucē izpausties. Pēc sarunas ar Edgaru priekšnieks piedāvāja viņam daudz elastīgāku darba grafiku. Rezultātā tika īstenoti vairāki ļoti veiksmīgi un ienesīgi reklāmas projekti.

Nr.3: Motivators
Ko no viņa var sagaidīt?
Kolēģi "motivatoru" nekad nevajag piespiest darboties, jo viņš pats var ikvienu piespiest strādāt. Viņa izteiktais darbaholisms brīžiem var kļūt ļoti fatāls, viņš visu laiku ir uzvilkts un uzbudināts, un, saskatot kādu jaunu šķērsli, uzreiz metas to pārvarēt.
Kā kopā ar viņu strādāt?
Ar "motivatoru" nav nemaz tik viegli sadzīvot. Viņš pēc savas būtības ir perfekcionists, tāpēc arī apkārtējiem uzstāda ļoti augstas prasības. Bet no tā nevajag baidīties. Šāda tipa kolēģis ir jāpieņem tāds, kāds viņš, bet viņa aktivitāti un lielo darba sparu vajag novirzīt kompānijai vēlamā virzienā.
Kā viņš var būt noderīgs?
"Motivators" ir savdabīgs darba procesa katalizators. Stimulēt ne tikai sevi, bet arī pārējos kolēģus – tad ir viņa lielākais sapnis.
Situācija.
Simona bija hroniska darbaholiķe – no agra rīta līdz vēlam vakaram viņa bija ofisā un strādāja melnās miesās, nekādi nesaprazdama, kā citi kolēģi var darbam veltīt daudz mazāk laika. Kad kompānijā sāka strādāt jauni darbinieki, viņi no sākuma uz Simonu skatījās ar patiesu neizpratni, nedaudz vēlāk – ar apbrīnu, bet beigās – ar cieņu. Nemaz nepamanot, ka ar laiku jau paši ir iekļāvušies kopējā procesā un strādā kopējās lietas labā. Starp citu, atšķirībā no saviem kolēģiem, Simona nemaz negribēja kāpt pa karjeras kāpnēm – viņu pilnībā apmierināja tas, ar ko viņa nodarbojas. Vadība ar šādu situāciju arī bija mierā, jo Simona taču ir lielisks piemērs citiem darbiniekiem.

Nr.4: Aizstāvis
Ko no viņa var sagaidīt?
"Aizstāvis" ir ļoti godīgs, labvēlīgs un patiess cilvēks. Savā ziņā viņš ir kā aizbildnis, kas darīs visu, lai neļautu apkārtējiem kādam nodarīt pāri. Ja kādam nav bijusi taisnība, tad "aizstāvis" obligāti uz to norādīs, pat, ja šis kāds ir viņa tiešais priekšnieks.
Kā kopā ar viņu strādāt?
Strādājot ciešā kontaktā ar "aizstāvi", pārējie darbinieki jūtas pietiekami komfortabli, jo, kā zināms, iekšējai atmosfērai kolektīvā ir ļoti būtiska nozīme. Galvenais, lai tu nekļūtu par "aizstāvja" pretinieku. Tāpēc iemācies izvairīties no šādām bīstamām situācijām.
Kā viņš var būt noderīgs?
"Aizstāvis" ne tikai palīdz mazināt lieku sasprindzinājumu kolektīvā, bet ir arī neslikts darbinieks: viņš prot strādāt pie vairākām lietām vienlaikus, visu veiksmīgi novedot līdz galam.
Situācija.
Kad direktors pie ziņojuma dēļa bija novietojis savu rīkojumu par to, ka ikvienam darbiniekam ir obligāti jāpiedalās firmas korporatīvajā pasākumā, kas notiks ārpus pilsētas (bet tie, kas neieradīsies, nesaņems prēmijas), Natālija nevis vienkārši atteicās parakstīties, bet arī pārliecināja visu savu nodaļu ignorēt šo rīkojumu. Kad priekšnieks izsauca Natāliju pie sevi, viņa pavisam atklāti paziņoja, ka viņa atpūtīsies tad, kad viņa gribēs un tur, kur pati būs izvēlējusies. Un viņa neatļaus, lai kolēģiem tiku atņemtas tiesības uz atpūtu. Pēc tam Natāliju piemeklēja dažādas it kā "nejaušības". Viņu vairs nesūtīja ārzemju komandējumos, nelaida uz mācību semināriem, aizbildinoties ar to, ka viņa ir neaizstājams un ļoti vērtīgs darbinieks, bez kura firma vienkārši nevar iztikt. Pēdējais piliens bija tas, ka viņu piespieda pārcelt ikgadējo atvaļinājumu. Tagad Natālija strādā konkurējošā uzņēmumā. Direktors gan mēģināja viņu pārmānīt atpakaļ uz veco uzņēmumu, tomēr perspektīva atgriezties šajā diktatoriskajā darbavietā Natāliju it nemaz nevilināja.

Nr.5: Organizators
Ko no viņa var sagaidīt?
"Organizators" ir ļoti akurāts, kārtīgs, tīrīgs un, kā var spriest pēc apzīmējuma, patstāvīgs un organizēts cilvēks. Viņš vienmēr cenšas efektīvi un kvalitatīvi izpildīt savu darbu, prasmīgi organizējot darba procesu.
Kā kopā ar viņu strādāt?
Tā kā "organizators" ir pieradis visu darīt ļoti patstāvīgi, izmantojot, viņaprāt, vienīgo un pareizo risinājumu, tad būs ļoti grūti viņu pārliecināt rīkoties citādāk. Ja tu saskaries ar līdzīgu situāciju, tad vienkārši pamēģini paiet maliņā un atļauj viņam strādāt tā, kā viņš ir pieradis.
Kā viņš var būt noderīgs?
"Organizators", šķiet, ir viens no vērtīgākajiem darbiniekiem uzņēmumā. Viņa prasmes un iemaņas palīdzēs darba procesu padarīt gluži vai ideālu.
Situācija.
Gita savu karjeru sāka kā biroja administratore diezgan lielā kompānijā. Jau pirmajās dienās viņa sāka veidot sistemātisku biroja dokumentu elektronisko arhīvu (līgumi, rīkojumi, rēķini utt.) un rezultātā kompānijas darba efektivitāte ievērojami palielinājās. Tik iespaidīgus rezultātus nebija gaidījusi pat vadība. Pēc kāda laika priekšniecība Gitai piedāvāja kļūt par ražošanas nodaļas vadītāju. Nu jau vairākus gadus viņa ieņem šo atbildīgo amatu.

Nr.6: Darbaudzinātājs
Ko no viņa var sagaidīt?
Kolēģim "darbaudzinātājam" ļoti patīk pamācīt un pēc būtības viņš ir uzstājīgs, tāpēc dažreiz tas var šķist nedaudz biedējoši. Viņš vienkārši ir pārliecināts, ka kolēģiem obligāti ir jāklausa viņa padomiem. Jo viņš uzskata, ka tieši viņa rekomendācijas palīdzēs uzlabot darba procesu.
Kā kopā ar viņu strādāt?
Tā kā kolēģis "darbaudzinātājs" ir gluži vai apsēsts ar vēlmi pamācīt citus un dalīties ar savām zināšanās, tad viņš negrib atzīt, ka viņa padoms ir bijis nevietā vai nevienam tas nav vajadzīgs. Ja tu esi nokļuvusi līdzīgā situācijā, tad vienkārši pasaki viņam paldies un laipnā balsī paskaidro, ka ar šo problēmu tu tiksi galā pati.
Kā viņš var būt noderīgs?
Lai cik pārsteidzoši tas neizklausītos, bet no "darbaudzinātāja" kolektīvam tiek savs labums. Viņa iemaņas var izmantot, lai apmācītu jaunos darbiniekus un topošos speciālistus un lai varētu sastādīt dažādas apmācības programmas.
Situācija.
Juris nekādi nevarēja atrast savu vietu jaunajā darbā. Pirmajā gadā viņš strādāja pie tirdzniecības tīkla paplašināšanas – koordinēja jaunu veikalu atvēršanu. Bet viņa pamācošais tonis traucēja komunicēt ar kolēģiem, tāpēc Juris nolēma pamēģināt strādāt PR jomā. Bet arī šeit viņš saskārās ar līdzīgu problēmu. Tad priekšniecība viņam piedāvāja vadīt nodaļu, kas apmāca jaunos darbiniekus. Tagad viņš vada apmācības programmu un sagatavošanās kursu. Juris ir pārliecināts, ka beidzot ir atradis savu īsto vietu.

Nr.7: Centīgais skolnieks
Ko no viņa var sagaidīt?
"Centīgais skolnieks" ir izteikti mērķtiecīgs darbinieks, kas maksimāli īsā termiņā vēlas uzkāpt pa karjeras kāpnēm un iegūt finansiālus panākumus. Pie tam, lai sasniegtu savus mērķus, viņš ir gatavs strādāt 25 stundas diennaktī. Šāds cilvēks ir viegli apmācāms, ar augstām darba spējām un lieliski prot cīnīties ar stresu.
Kā kopā ar viņu strādāt?
Mērķtiecīgā karjeras izaugsme, kas ir tik svarīga "centīgajam skolniekam", nereti pārējiem darbiniekiem var uzdzīt depresiju un apātiju. Priekšniecībai nevajadzētu pārslavēt šo tik viegli apmācāmo darbinieku, un noteikti ir jāseko līdzi, kāda atmosfēra valda kolektīvā.
Kā viņš var būt noderīgs?
"Centīgajam skolniekam" bez bažām var uzticēt vissarežģītākos projektus, jo viņš darīs visu, lai panāktu veiksmīgu rezultātu.
Situācija.
Kad Olga sāka strādāt par PR menedžera mācekli jauniešu apģērbu veikalu tīklā, viņa vārda vistiešākajā nozīmē vēl bija skolniece – trešā kursa studente. Pirmos sešus mēnešus viņa strādāja uz pusslodzi, tomēr pavisam drīz Olga kļuva par gluži vai neaizstājamu darbinieku. Tieši viņa bija atbildīga par visiem svarīgajiem telefona zvaniem un kontaktiem. Kad atbrīvojās PR menedžera vieta, neviens pat nešaubījās, ka Olga tiks galā ar šiem pienākumiem. Šogad viņa pabeidza universitāti un ir kļuvusi jau par PR grupas vadītāju.

Nr.8: Individuālists
Ko no viņa var sagaidīt?
"Individuālists" pēc būtības ir vienpatis, kas pat ļoti lielā kolektīvā cenšas uzsvērt savu unikalitāti. Viņš nelabprāt izvēlas kompromisus.
Kā kopā ar viņu strādāt?
Būtu jāciena un jāatbalsta kolēģa "individuālista" vēlme strādāt autonomi un neatkarīgi no citiem. Protams, līdz brīdim, kad tas nenodara kaitējumu kompānijai. Pie "individuālista" var vērsties pēc padoma, jo viņš spēj spriest par lietām no pavisam cita redzespunkta.
Kā viņš var būt noderīgs?
Tas ir cilvēks ar augstu atbildības sajūtu, spējīgs pieņemt patstāvīgus un pamatotus lēmumus. "Individuālists" dod priekšroku oriģināliem un vēl nebijušiem risinājumiem, tieši tāpēc viņam vienmēr ir padomā kādā unikāla ideja.
Situācija.
Daina dizaina studijā izstrādāja nozīmīgu projektu, kura ideju bija auklējusi vesela gada garumā. Kad darbs bija jau līdz pusei izdarīts, priekšniece viņai piedāvāja strādāt kopā ar arhitektu-stažieri. Ar lielām pūlēm Dainai tomēr izdevās pārliecināt priekšniecību par to, ka savu projektu viņa grib realizēt pati. Rezultāts bija pozitīvs priekš visiem: gan pasūtītājam, gan Dainai, gan stažierim, kas lieliski sastrādājās ar viņas kolēģi, kurai tieši tad bija vajadzīga palīdzība.

Teksts: Baiba Kalna