Es kaut kā naivi domāju ka mūsdienās lietas vairs tik iztekti neiedala Meiteņu vai Puišu, kad šīs vecums ir palicis bērnuDārza pagalmā, lieki teikt,šodien smagi aprāvos. Tā tad stāstu par to kas un kā: Man patīk, vai nu jau jāsaka patika viens puisis, ilgu laiku jau esam draugi, labi paziņas, bieži pajokojam papļāpājam. Šodien ar viņa labāko draugu pa viņu runājām, es nekādies nevaru saprast, kāpec viņš esot vietā ar daudz cilvēkiem uzvedās kā pēdējais idiots[labā nozīmē, daudz jokojās izrādās, ir pašpārliecināts ], un esot ar mani divātā viņš pārvēršās par kluso, kautrīgo, komlpeksaino, bet tomēr seksīgo puisi kurš mani tik ļoti nepiesaista. No sarunas izspriesu ka šīs mana simpātija citēšu "ir aizrāvies ar tipisajām puišu lietām, tāpec nesaprot meitenes" KO kādām puišu lietām ? > ai nu , futbools, basketbools, hokejs, medības. Kas tas tāds kopš kura laika tās ir pusišu lietas ? es esmu ļoti liela šo lietu fanne, varbūt ne medību, bet nu visuu sporta veidu 100%. Es nesaprotu ,ja jau mēs tāgad sāksim te dalīt meiteņu vai zēnu lietas, tād kur mēs liksim sexu, nezinu bet man liekās ka man tas patīk tik pat ļoti kā džekiem ja nevairāk. aak. Šie vīrieši, ak mēs sievietes, kad reiz mēs viņus sapratīsim. Viens solis uz priekšu, divi atpakaļ !

Čau. 🙂 Es esmu Regīna un strādāju AVON cosmetics kompānijā par pārdošanas vadītāju. Tā kā AVON kompānija paplašina savu darbību, varu piedāvāt divas vakances. Viena ir konsultants un otra asistensts koordinators Konsultanta darbs ir saistīts ar AVON kosmētikas izplatīšanu ar kataloga palīdzību. Asistenta koordinatora darba pienākumi ir konsultanta komandas veidošana, apmācīšana un koordinēšana. Es meklēju kominikablu cilvēku, kas būs spējīgs sastrādāties komandā, vadīt 40 cilvēku lielu struktūru. Darbs aizņem vidēji 20 stundas nedēļā. Ja vēlies uzzināt kaut ko sīkāk, prasi, pastāstīšu un sarunāsim sīkāk 😉

Lai cik arī šī diena nebūtu auksta un vējaina viss tā pat ir daudz krāsaināk nekā liekas (l) (l)

Lai jau laiks tic mūsu sāļajām asarām, Es ar tām bruģēšu ceļu uz mūsu zaudētiem vakariem. Es klusībā sevi pieķeru pie domas- Kā man tevis trūkst.

… Blonds un ar zilām acīm… Tāds bija mans sapņu vīrietis (puisis) bērnībā vai labāk teikt – agrā jaunībā 😀 Atceros, kā ar draudzeni skatījāmies MTV un ģībām no Backstreetboys Nika Kārtera, aktiera – Devona Savas, Westlife blondajiem puišiem… MMMM… Jā, blondie puiši bija manas bērnības sapnis… Bet nu, ko tur kavēties atmiņās… Laikam jāuzraksta kaut kas, ko dažas no Jums jau sen, sen kā gaida… 🙂 Zinu, ka šeit ir parādījušās ļoti daudz jaunu seju un jauni cilvēki, tad viņas diez vai sapratīs par ko es runāju, bet tās, kuras sapratīs… … ….. ……. Tātad… paliku pie sasistas siles… Ļoti ilgi un smagi pārdzīvoju… Lai arī ar savu vīrieti mēģinājām visu no gala, jo tomēr jau tas pieradums vēl bija… Šad tad, kad jutos pavisam slikti, sapratu – sasodīts, es tač viņu vēljoprojām mīlu… Bet tajā pašā laikā nevarēju viņu pielaist sev klāt… Eh, nezinu, vai mani saprotat, jo tās sajūtas nav vārdos izsakāmas… :’-( Un visu laiku tuvumā bija arī tas otrs cilvēks, kurš nu jau veidoja samērā veiksmīgas jaunas attiecības… Bet pamanījās arī man drusciņ iedurt dunci mugurā ar tekstiem – "Tu man esi bijusi pati labākā"… "es nespēju Tevi izmest no prāta"… "Nespēju par Tevi nedomāt, kā par sievieti" u.tml.. Kā es jutos?… smagi – no vienas puses, bet no otras – jutos tā kā brīva… Jo mazāk domāju par to visu, jo vairāk visu centos atlikt, jo sarežģītāk un smagāk kļuva… Sevi laikam mānīju… Bail bija palikt vienai, tādēļ arī savā ziņā "čakarēju" sevi, bet galvenokārt jau savu vīrieti… Teicu, ka nevaru saprast sevi (nu tajā mirklī tā arī bija), bet zemapziņā tās bija tikai bailes palikt vienai… Viņš neizturēja un diezgan smagā veidā mani izmeta no dzīvokļa (mīļās, nu Jūs jau atceraties to gadījumu)… Pēc tam gan es jutos drausmīgi… Sapratu, ka vainīga, bet no otras puses – viena pagale jau nedeg, tādēļ, es domāju, ka bij netaisnīgi mani izlikt uz ielas ar visām manām mantām… Nu, neko – "Čau, mammu! I’m back! :D", tiesa jau tajā mirklī zināju – tas nebūs uz ilgu, jo es tač nevaru atgriezties mājās pie vecākiem uz ilgu laiku… Esmu jau pietiekami atradinājusies no tās domas – dzīvot kopā ar vecākiem… Bet nu tajā mirklī man nebij izvēles… Biju diezgan sašutusi, bet nācās sadzīvot un saprast ka jāturpina dzīvot… Tad, kā no skaidrām debesīm, man viens paziņa piedāvāja braucienu uz Zviedriju… Viņam bija nopirktas biļetes, bet viens braucējs atkrita un viņš piedāvāja man… Daudz nedomāju, sakrāmēju somu un pēc mirkļa jau ļāvos uz kuģa klāja vējam plivināt savus matus :)… (l) Jau diezgan sen to cilvēku pazinu un zināju, ka viņš nav pret mani absolūti vienaldzīgs… Eh, viņa skatieni viņu jau bija nodevuši sen, sen… 🙂 Bet es, kā jau visu laiku aizņemta meitene, tam nepievērsu uzmanību… Neteikšu, ka mēs bijām super labie draugi, bet nu paziņas gan… Un te nu mēs abi stāvam uz kuģa klāja un neticam, ka viņš man ir piedāvājis braukt, un, ka es esmu piekritusi… 🙂 Atgriezušies mēs laiku pa laikam satikāmies, bet tā – pa vienkāršo… Iedzērām glāzi šampanieša, kādu vakaru, tad kaut kur aizgājām, tad pastaigājāmies ar manu suni utt… Bet tas nebij bieži… Tiesa ar laiku tas kļuva biežāk, bet tas bij, lai kliedētu drūmo noskaņojumu man un arī viņam (viņš no savas draudzenes ar bij šķīries, tiesa jau stipri ilgāku laiku atpakaļ)… Tagad, kad ir pagājuši jau vairāki mēneši mēs dzīvojam kopā un daram viens otru laimīgu… Viņš pats saka, ka ir laimīgs, jo… Jā… sapņi piepildās – par mani esot domājis, sapņojis jau ļoti, ļoti ilgu laiku (pat vēl esot iepriekšējās attiecībās)… Savukārt es esmu laimīga, jo patiešām ļoti, ļoti īsā laikā es esmu atguvusi sevi, esmu atkopusies, un man blakus ir vīrietis, kurš par mani rūpējas, mīl mani, un kuram es esmu vajadzīga… Es vēl joprojām nespēju sev bieži vien noticēt, ka TIK ātri tas viss manā dzīvē ir noticis… Bet, nu kā ir tā ir… Un galu galā – pasakiet man, Jūs – vai es kaut ko daru nepareizi? Un vai pēc tik daudz sāpēm, nevaru būt laimīga? Un es zinu, ka es sev nemeloju, un tas noteikti nav vīrietis-plāksteris… Jā… es esmu iemīlējusies… (l) Eh, pavasari, Tu dari mani tik laimīgu… 🙂 P.S. Un viņam ir blondi mati un zilas acis… 😀

Sveiki viesiem! 🙂 Ir jau diez gan pavēls un vēl daudz kas jāpadara(varu derēt, ka ārā joprojām līst), bet tas nebūt neattur no bloga uzrakstīšanas. Ja runāju par to – kā man kopumā pagāja diena – varu teikt, ka ļooti slapji un lietaini, jo bija jābrauc uz Rīgu kopā ar klasesbiedreni uz LKK "atvērtajām lekcijām", jo plānojam tur stāties pēc vidusskolas. Lai nu kā – nebiju paņēmusi līdzi lietussargu un manai jakai nebija kapuces, tādēc saliju pamatīgi. :’-( Bet vismaz kaut kādai "extrai" jau jābūt – lai būtu ko atcerēties. 😀 Tagad laimīgi sēžu siltumā un dzeru (nez kuro) tējas krūzi un atpūšos. Lai jauks atlikušais vakars un atcerieties rīt uzvilkt ko siltāku, jo sola tak vētru. :-O 🙂

Šodie, par spīti nežēlīgi drūmajam laikam, jutos tīri jauki. No sevis to nebiju gaidījusi, jo esmu tipisks saulmīlis(gluži kā daži augi). Ceru, ka arī jums bija laba diena. Tici man, dienai nav jābūt lieliskai, šad un tad pietiek ar to, ka diena vienkāŗis ir laba, bez paskaidrojuma. Šodien kādā no pārdomu brīžiem izlēmu, ka vairāk nespēju rīkoties tā kā vēlas apkārtējie. Beidzot ir pienācis laiks saņemties un dzīvot SEV! Īsti nesaprotu cilvēkus, kuri ir spējīgi pārmest citiem viņu rīcību attiecīgajā situācijā. Manuprāt tas ir gaužām stulbi. Lai nu kā, šodien iemācījos izbaudīt lietu, kas noskaloja no manis diez gan daudz negatīvo emociju. Pēc pastaigas lietū sajutos brīva no apkārtējo nosodījuma, pamācībām, pēc ilgiem laikiem sajutos tiešām labi. Tātad par spīti visam un viesiem izlēmu, ka iesniegšu dokumentus tajās augstskolās, kuras mani saista, nevis, kur vēlas mīļie vecāki. Par spīti drūmajam laikam, par spīti apkārtējo drūmajam noskaņojumam šī diena tiešām bija vienkārši LABA. 🙂 Pasmaidi sev un apkārtējiem!:)

Es pat nespēju izskaidrot kāpēs, bet man tik ļooooti patīk kā izsaktās meitenes ar kafijas krūsi rokās(Narvese, Statoel). Vienkārš un it kā nevērīgs apģērbs + krūze liekas tik stilīgi… 😎

Sveikas! 🙂 Jau sen,sen man nav bijis sakarīgu blogu. Nu- tādu, pie kā es biju aizdomājusies un nerakstīju kaut ko uz dullo. Bet nu šodien lika aizdomāties mana rīcība un pašreizējā uztvere pret visu. 😉 Nu tā. Sāku domāt par to cik daudz laika kādreiz pavadīju, lai uzlabotu attiecības, sāktu jaunas, flirtētu, pievērstu sev uzmanību, iepazīties u.t.t. Bet tad sapratu, ka es jūtos laimīga tad, kad man neviens nepatīk. Protams, ir jauki ja kādam es patīku, un tā vienmēr ir bijis. Bet tagad- man neviens nepatīk, un laikam arī neviens baigi neprasās uz manīm. Un tā vien liekas, ka esmu uzbūvējusi kādu barjeru starp visiem puišiem, lai tie netiktu man klāt, un nevarētu mani sāpināt. Jo iepriekšējās attiecībās es apdedzinājos ar to un Pamatīgi! Tāpēc tagad, pat īsti nezinu ko darīt. Jo kā uzrodas kāds simpātisks puisis- uzreiz viņu ,tā sakot, pašuju, jo bail atklāt sevi un atkal sākt visu no gala. bet viena- nu nē arī negribetos palikt. un tagad nezinu kā lai atkal pārvaru kaut ko sevī ,kas man liedz atkal sākt kaut ko. Bet tagad, nu jūtos īstenībā laimīga. un varbūt nemaz man nevajag kādu ,lai tā justos. varbūt viss ko man vajag ir ir paklausīties kādu coldplay dziesmu staigājot pa jūras krastu un sarunājoties ar draudzeni. jo šādi es pašlaik, laikam, iztēlojos vienkārši brīnišķīgu dienu. Varbūt kādai ir bijis līdzīgi? ka vienkārši apnīk noņemties ar to visu? vai ir vienkārši kāda barjera starp mani un attiecībām? es pat īsti nezinu vai esmu laimīga.vai laimīga, bet skumīga…?

8. aprīlī plkst. 19:00 klubā “Melnā Aita” (Mārstaļu iela 10) notiks jauno izpildītāju konkursa “New Legend” septītais pusfināls. Jau septīto reizi konkurss “New Legend” uzņems pie sevis uz skatuves spilgtus un talantīgus izpildītājus, kuri ir gatavi nodemonstrēt savas vokāla un aktiermeistarības prasmes, lai izietu projekta finālā un, iespējams, kļūtu par „Jauno Leģendu”. Dažas stundas piesātinātas ar krāšņu vokālu, intriģējošiem notikumiem un lielisku garastāvokli. Vai neizklausās vilinoši? Neaizmirsiet arī to, ka vienu no finālistiem nosaka skatītāji, un varbūt, ka tiešu Jūsu balss šoreiz kļūs par noteicošo. Ja Jūs gribat nokļūt mūzikas notikumu epicentrā un lieliski pavadīt laiku – gaidām Jūs 8. aprīlī plkst.19:00 klubā “Melnā Aita” konkursa “New Legend” septītajā pusfinālā. Nepalaidiet garām Jaunas Leģendas dzimšanu. Uz tikšanos konkursā “New Legend”!

Labdien! Mekleju kadu jaunieti, kas ir gatava kopa ar mani meklet un iret kopigu dzivokli centra puse! Mana iztele tas varetu but, kads jauks 2 istabu dzivoklis, kur drosi var vest ciemos draugus. Mekleju cilveku(jauki butu, ja tu butu meitene,) kurai nav nekas preti sad un tad uztaisit kadu balliti musu mitekli. Maksatu visu uz pusem, mekletu tadu nedargu katrai apmeram +,- 70-80 ls. Gaidu, kad dos zinu mans toposais dzivokla biedrs, lai varam sakt kopigi meklet musu mitekli!:)

Tas ir daudzsološs vakara ievads – mēs, dažāda vecuma, pieredzes, ģimenes stāvokļa un dzīves gaidu sievietes, domās žigli pārcilājam savu dzīves CV, jo tūliņ to prezentēsim viena otrai pasākumā, kuram varētu piešķirt nosaukumu līdzīgi kā Veidemanes k-dzes literārajam darbam „Vīrieši manā dzīvē”. No kurienes šāda ideja? No pieredzes trūkuma un tās pārbagātības. No apziņas, ka mammai nav iespēja vienas nejaušas tikšanās laikā izklāstīt meitas draudzenei visu to, ko piedzīvojusi pati un ko ieteiktu izbaudīt vai, gluži otrādi, apiet attiecībās ar vīru, vīramāti, bērniem un citiem „trešajiem liekajiem”. Tāpēc mums ir pirts ar ieeju tikai sievietēm, klāti galdi ar saldu meiteņu liķieri un katrai savs stāsts. Manu uzmanību un, neslēpšu, profesionālu interesi piesaistīja stāsts par vīrieti, kurš vienmēr ir blakus, jau gadu desmitus. Viņš lieliski gatavo, sevišķi dažādus konditorejas brīnumus, kādus pat mēs, sievietes, neuzņemtos bez īpašas vajadzības, ja vien nerastos vēlme kādam atstāt iespaidu par mums kā virtuves dievietēm mīlestības radīšanai „caur vēderu”. Bet pats galvenais – viņš savai sievai no braucieniem vienmēr ved dāvanas. Vienmēr! Viņa nekautrīgi min vairākus piemērus, bet ne jau tāpēc, lai izraisītu mūsu vidū apbrīnu vai baltu skaudību. Nē, viņa sūkstās. Jo dāvanas, redz, esot nelaikā, nevietā, neīstā izmēra un vispār – kāda jēga!? Viņas stāsts kopumā ir visnotaļ sulīgs, mēs smejamies un šūpojam galvas, jo „Jā, jā! Tieši tā tas notiek! Manējais arī tā dara!” Tomēr tas nav par dāvanām, jo mums nākas atzīt, ka tikai viņas vīrs no komandējuma mēdz atvest sarkanas laiviņas kā mīlestības apliecinājumu ar gluži vai prasību tās arī nēsāt. -„Es viņam teicu – ravēšanai dārzā būs gana labas!” viņa mums lepni stāsta. Un es ieraugu to, ko viņa pati neredz. To, ko vīrietis no viņas gaida. Nav jau runa par sarkanām laiviņām , franču smaržām vai šifona kleitu. Viņš gadiem ilgi gaida viņas atzinību, viņas īpašo novērtējumu. Kā vīrs, kā vīrietis, kā vienīgais īstais. Bet viņa spītīgi to nedod – sarkanās laiviņas tā arī stāv skapī jau gadu gadiem. -„Saki, kā Tev šķiet, kāpēc viņš dāvina visas tās dāvanas? Ko viņš no Tevis gaida?” es uzdrošinos pajautāt. -… Iestājas dažu sekunžu klusums, burtiski mirklis, bet es sajūtu vārdos neizteiktu atbalstu no pārējām vakara dalībniecēm, uzķeru pāris sazvērniecisku skatu. Arī viņas ir pamanījušas, arī viņām radies kas līdzīgs dzīvē neiespējamai solidaritātei ar vīrieti, kuru varbūt pat nekad nesatiks. Viņa man lepni nepiekrita, tomēr es sajutu, ka aizdomājās. Un, kas zina, varbūt viņa šovasar tomēr uzvilks sarkanās laiviņas un pirmo reizi ilggadējas laulības laikā pateiks savam vīrietim tādu „paldies” par dāvanu, kas viņam beidzot ļaus noticēt paša nozīmībai viņas acīs. Elīna Neilande Labo Domu Pietura

Tik sen neko neesmu rakstījusi, bet šodien jau ir sakrājies par daudz. :-/ Tā kā vēljoprojām dzīvoju ar vecākiem, savā ziņā man ir jāpakļaujas viņu spiedienam. Tas nemaz nebūtu tik slikti, ja dažkārt tas būtu par daudz. Mamma man ir lieliska, par to nav runa. Galvenais, kas mani parasti nomāc, sabojā dienu, pat nedēļu ir tēvs. Ticu, ka šāda problēma nav nekas nebijis, varētu būt, ka gandrīz ikiena ģimene sastopas ar to- ALKOHOLISMS. Mans tēvs šad un tad mīl iedzert, bet, kad to dara, tas ieilgst, citriez līdz pat 2 nedēļām. Nevienam neko tādu nenovēlu. Es vienkāŗši nevaru saprast, kā var pazusts uz 10 dienām, neko nesakot, nedodot nekādu ziņu, tad pēķši parādīties, kā saulītei maija rītā. Kamēr tēvs "atpūšas", tikmēr mājās ir savadbīgs miers, bet tajā pašā laikā es nevaru nedomāt, kur viņš ir, vai vispār vēl ir dzīvs. (t) Kad tēvs ir "atpūties" diezgan, tad mājās sākas lielie skandāli, mūžīgā skaidrošānās. Es vienkārši vairs nevaru to izturēt, man iekšā viss ir pilns, rokas trīc, ļoģiski enspēju domāt.. Un tad atkal kāu bŗīdi ir miers, līdz nākamajam vakaram, kad viņš neatbrauks mājās. Šoreiz es neizturēju un pateicu, visu ko domāju, bet viņš tikai skātījās savām tizlajām acīm un nevarēja saprast par ko es tā cepos… Galu galā nekas īpašs nebija noticis. Viss kā vienmēr.

Cik bieži jūs apņematies kautko? Sākt diētu, uzrakstīt beidzot kursa darbu, atmest smēķēšanu, beidzot atrast vai pamest veci? 😀 Sāku domāt, ka jaunas apņemšanās man ir vidēji 2x nedēļā. Piemēram- laicīgi iet gulēt, nenosēdēt visu vakaru internetā bet beidzot palasīt grāmtu, nekavēt darbu, neēst saldumus(neēst pēc 6iem un citas diētu padarīšanas), beigt lūrēt bijušā jauno meiteni no fake profila. Bet pēc pāris dienām viss vecajās sliedēs. :’-( Šodien man ir kārtējā tāda diena. Turklāt kāda sakritība-rīt visu dienu ir atslodze! 😀 Tāpēc šo vakaru pavadu ar zaļo tēju(pudele alus pa dienu neskaitās)un cenšos noskaņoties vismaz pāris veselīgām dienām un un rīt pievērsties mācībām(rakstot šo blogu jau gribēju ar sevi vienoties, ka pamācīšos nākamnedēļ :D). Un ceru, ka pēc pāris dienām, kad apņemšanās būs pagaisusi, varbūt atcerēšos par šo blogu un saņemšos vēl kādam laiciņam. (l) Varbūt kāda pievienosies, lai viena otru var ik pa laikam pabakstīt vai vismaz pēc tam ierēkt par sevi? 😀 Lai vai kā-jauku vakaru visām. 😛

theres a world out there then we should see… JĀ. tagad klausos Rocketeer. Šī dziesma pēdējā laikā ļoti iepatikusies (l) Nu tā. pēdējā laikā ar mani notikuši daudzi notikumi. 😀 Bet laikam šis blogs būs diezgan kā beztēma. 😀 😛 Nu, tātad kas jums jauns? varbūt kādi interesanti notikumi? 😀

Cilvēks savā būtībā ir brīvs un viņam vienmēr ir dota izvēles iespēja, tikai svarīgi izdarīt pēc iespējas pareizākas izvēles, lai viņa dzīve būtu patīkama ne grūta nasta. Viena no svarīgākajām izvēlēm katra cilvēka dzīvē ir tieši karjeras izvēle, kādu specialitāti labāk apgūt, lai sasniegtu to, ko vēlies savā dzīvē panākt un piedzīvot. Gadās, protams, ka izdarīta nepareizā izvēle, kura pati par sevi ir laba, bet gluži vienkārši nav piemērota tieši tev, tad nākas visu sākt no sākuma un studēt kaut ko citu, bet mazliet žēl iztērētā laika, kurā ir arī pozitīvais – ir iegūtas zināšanas – tās vienmēr kaut kur var noderēt. Labākais vienmēr ir ieklausīties sevī un objektīvi izvērtēt, ko tiešām visvairāk patīk darīt, kas viegli padodas, pieliekot gan piepūli, bet tas ir tieši tas, kur rezultāts ir vislabākais – tā arī būs īstā joma, profesija, kurai veltīt savu dzīvi, sasniegt izaugsmi, papildinot to ar kādu citu interesi, kura arī labi padodas. Neviens nevar būt izcils visās jomās, bet katrs ir izcils savā jomā, tāpēc jāizvēlas rūpīgi sava nozare, neskatoties tikai uz to, kas visaugstāk kotējas, ko iesaka draugi, vecāki, bet vairāk objektīvi vērtējot un padomājot, ko tieši pats vēlies no dzīves, un salīdzināt, kāda būs nākotne, ja izvēlēsies vienu vai otru nodarbošanos, tad rodas priekšstats, kur sevi vairāk vēlies redzēt. Varbūt no sākuma tas nebūs pats augstāk apmaksātais amats, bet vienmēr, ja tiek darīts tas, ko patiesi vēlies, tad tas ļoti labi padodas un veiksme neizpaliks, tomēr nepieciešama pacietība un reizēm nogaidīšana. Kā vēsta dzīves gudrība, tad ,,veiksmīgs cilvēks ir tāds, kas no rīta ceļas… vakarā iet gulēt un pa dienu dara to, ko vēlas” . Reizēm, protams, var rasties sajūta, ka līdz mērķim un veiksmei ir vēl tik tālu kā līdz zvaigznēm, jo nav gaidītie rezultāti, šķiet, ka izvēle bijusi nepareiza, bet tad jāatceras, kas un cik daudz patiesībā jau ir paveikts, jāļaujas optimismam, ka veiksme jau gaida aiz stūra, nedomājot par to, ka varbūt vēl daudz ko nāksies izdarīt, tā tikai nolaistos rokas. Labāk vienmēr domāt par sasniegto rezultātu, vizualizēt to, ko vēlies sasniegt, un tad pa pakāpienam domās virzīties no rezultāta uz sākumu, kad viss vēl tikai jāsasniedz. Tas palīdz konkrētāk noteikt, kas nepieciešams, lai sasniegtu mērķi, rada pozitīvismu, jo ir sajūta, ka panākums jau ir tuvu un jāizdara ir vēl tikai nedaudz. Protams, dzīves ceļš visu laiku nav tikai ar rozēm bez ērkšķiem kaisīts, nākas arī sadurt kājas, jo gadās arī likstas, nepareizas izvēles, bet, tā kā viss notiek uz labu, arī šādas lietas sniedz spēku un pārliecību par to, ko patiesībā spēj izdarīt. Tāpēc, neskatoties uz šķēršļiem, ko dzīve piespēlē, svarīgi neatteikties no saviem sapņiem un cerībām, kuras agrāk vai vēlāk noteikti piepildās, saglabājot optimismu, realitātes sajūtu, izvirzot reālus mērķus, jo, kā vēsta mana mīļākā dzīves atziņa no Džo Rīanes gudrības vārdu grāmatas, kuru iesaku visiem palasīt, lai iedvesmotos – ,,iztēle ir spēcīgāka par zināšanām… sapņi ir varenāki par faktiem, un cerība vienmēr gūst uzvaru pār pieredzi”. 🙂

Sveikas, cosmo blogeres un apmeklētājas! Šodien atcerējos par vienu savu veco dienasgrāmatu, kur beigās veidoju sarakstu ar lietām, ko vēlos paveikt savā dzīvē. Cik savādi tas nebūtu, bet dienasgrāmatai ir Cosmo vāks 🙂 Bet nu atgriežos pie "to do" listes – vai Jums tāda ir – uz papīra vai galvā? Un vai vispār cilvēkam tāds saraksts ir nepieciešams? Pārlasīju savējo – dažas lietas šķiet baigi nereālas, bet pie dažiem ierakstiem var ielikt ķeksīti – done! Atcerējos – filmā "A Walk to Remember" galvenā varone vēlējās būt uzreiz divās vietās, bet nu man izdevās būt uzreiz trijās vietās. Varbūt kāda no Cosmo uzminēs, kā es to paveicu? 😛 Hmm, un vēl sarakstā bija vēlēšanās, lai apceļoto valstu skaits būtu lielāks par manu vecumu. Savāds sapnis, bet pāris gadus atpakaļ man tas izdevās. Vai Jums meitenes arī ir kādi "savādie" sapņi un vai tie ir piepildījušies? Novēlu visām, lai vēlmes piepildās – neatkarīgi no tā, vai tādi "to do" saraksti ir vai nav. Ar labu nakti! |-)

Sveikas, Cosmo meitenes! Piedodiet, ka jūs pametu uz veselu nedēļu. Mani pameta mūza, un biju mazliet apvainojusies uz cosmo 🙂 Kāpēc? Pēdējam ierakstam nebija komentu 😛 Bet tas joks! Neņemiet galvā! Bet nu esmu atpakaļ. Vakar saņēmu pasūtījumu no Promod un biju mazliet vīlusies – nu bildē izskatās smuki, bet dzīvē atšķiras vai izmērs ne tas. Aizsūtīju atpakaļ, bet mētelīti paturēju (l) Un šodien iedomājos, ka ar iepirkšanos internetā ir tāpat kā ar iepazīšanos internetā. Nu nolūko kādu, iepatīkas (l), bet, kad atnāk uz randiņu – hmmm… bildē izskatās labāk 😀 Mjā, slikts salīdzinājums – bet nu man tā gāja ar "iepirkšanos" internetā. Kā Jums meitenes? Es domāju – gan par iepirkšanos internetā, gan par iepazīšanos internetā? Man ir pagājusi "aklo randiņu" ēra, nu uzsākta aklā shoppinga ēra 😀 P.S. Pielieku klāt bildi ar mētelīti (l) (l)

Sveikas! Šodien nejūtos galīgi ne savā ādā, ne vispār labi. Garastāvoklis kaut kā nokritās uz leju un uznāca tādas kā dusmas uz sevīm- par neko. kā arī biju pie ārsta un vēdera problēmju dēļ nevaru ēst neko ceptu vai vārītu, maizi,biezpienu,pienu… bet man nekā cita pašlaik nav mājās. :-/ nu jā. mēģinu sevi nomierināt klausoties coldplay. bet es zinu,ka rītdiena būs labāka. 😀 (l) un daudzreiz labāka. 😛 un kā jums šodien gāja? varbūt arī kādai šodien garastāvoklis nav tas augstākais ? un ko jūs tad darat lai paliktu labāk? 😉 🙂

Jau sesto reizi jauno izpildītāju konkurss „New Legend” pulcēja jaunus un talantīgus artistus, viņu līdzjutējus, Latvijas šovbiznesa pārstāvjus un mūzikas cienītājus klubā „Melnā Aita”. Konkursa žūrijas kolēģijā šoreiz piedalījās Nijole Berezina, Viktorija Babanova, Dimitrijs, Ella Opaleva, Boriss Levi un konkursa žūrijas priekšsēdētājs – Riks. Vairāki artisti, kuri šoreiz cīnījās par izeju konkursa „New Legend” finālā spēja pārsteigt žūrijas locekļus un skatītājus ar vokāla skaistumu un izpildījuma iejūtīgumu. Tikt līdz trešajai tūrei izdevās trim labākajiem izpildītājiem – Noemi, Ester un duetam „Ilze un Elīna”. Konkursa sestā pusfināla priekšnesumiem beidzoties, visvairāk baļļu no žūrijas locekļiem saņēma duets „Ilze un Elīna”. Bet par uzvarētāju nominācijā „skatītāju simpātiju balva” ikļuva duets „Kristina un Vadims”. „Jaunieši no dueta „Kristina un Vadims” pat nevarēja iedomāties, ka situācija izvērtīsies tā, ka viņi iekļūs „New Legend” finālā – saka konkursa orgkomitejas locekle – Jekaterina. Kad duets iesniedza pieteikumu, tā sastāvā bija divi jaunieši, no kuriem viens diemžēl saslima divas dienas pirms konkursa. Palīgā mūziķiem nāca jaunā dziedātāja – Kristina, kura aizvietoja saslimušo vokālistu. Vienas dienas laikā artistiem nācās izvēlēties un iemācīties jaunu repertuāru. Rezultāts –duets „Kristina un Vadims” ieguva skatītāju simpātiju balvu. Sestajā pusfinālā tika paziņotas labas ziņas arī „New Legend” pagājušo pusfinālu dalībniekiem. 29. aprīlī notiks papildus pusfināls, kurā visiem izpildītājiem, kuri netika finālā ar pirmo reizi, tiks dota otra iespēja pierādīt, ka viņi ir pietiekami talantīgi, lai atrastos „New Legend” finālistu starpā. Par pirmajiem pieaicinātajiem dalībniekiem šim papildus pusfinālam ir kļuvušas 6. pusfināla dīvas – Noemi un Ester. Bet ar duetiem „Ilze un Elīna” un „Kristīne un Vadims”, kā arī ar citiem konkursa „New Legend” pusfinālu uzvarētājiem, skatītāji varēs tikties 6. maijā, konkursa finālā. Bet konkursa nākamais pusfināls notiks jau pavisam drīz – 8. aprīlī. Nepalaidiet garām Jaunas Leģendas dzimšanu. Uz tikšanos konkursā «New Legend»!

Sveika, Cosmo meitene. 🙂 Sen – laikam, jau nu nē, bet pāris dienas neesmu ar tevi dalījusies savāš izjūtās un domāš. Vienkārši nesanāca laika. Vīra māte nu ir aizbraukusi – atstājot mani ilgi kārotājā mierā un laimē. Šķiet, es kļūšu par alkoholiķi, jo šī ir jau otrā diena, kad nespēju atteikties no vīna – jā, par spīti tam, ka ir darba diena. Bet es jau tikpat nestrādāju. Lai gan. Darbiņu atradu – tagad atliek vien sīkumus sakārtot un mesties ar pilnu jaudu iekšpus darba. Un paldies Dievam, citādi es jutu kā zūd mans potenciāls un lēnām rutīna sāk ņemt varu pār manu dzīvi. Es saprotu, meitenes, kas spēj būt mājsaimnieces, taču man labāk patīk būt strādājošai mājsaimniecei – jo vairāk darba, jo labāk. Es nemāku sēdēt dīkstāvē, kaut kad ļoti augstu vērtēju iespēju izgulēties sestdienas rītā… āh, kad vasarīgi siltie saules stari pielijuši pilna istaba un mati izbužināti uz visām pusēm. Es zinu, ka tu arī gaidi vasaru un šobrīd domā par baltiem palagiem, mīļoto vīrieti vai absolūtu harmoniju ar sevi un savām lietām. Dievīgi, es zinu. Dienas rit un mans labākais draugs drīz atgriezīsies mājās. Kā man viņa pietrūkst. Tā stingrā siltā pleca, uz kura nekaunoties izkratīt visu uz sirds. Nav jau tā, ka ar savu vīru nevaru izrunāties, bet ir liela starpība starp cilvēku ar kuru dzīvo blakus mājāš no bērnības un cilvēku, kuru zinistipri īsāku laiku. Bez tam – nekad neesmu varējusi iedomāties izkliedzam neapdomātas un bezsakarīgas frāzes citu cilvēku priekšā – jā, kaut zinu, ka vīriņā tas izraisītu smaidu. Bet katram nepieciešama sava dienasgrāmata uz kājām un viņš zin manu biogrāfiju no pamperiem. Arī pašas tumšākāš lietas, kuras šķietami, ņemšu līzi kapā. Garšo man tas vīns. Vakar un šodien. Vakardienu veltīju lieliskam pasākumam – simtām bilžu, desmitiem albūmu. Mēs ar mammu izlēmām sakārtot atmiņas un atmest visu lieko. Bija tik jautri izsekot visas dzimšanas un ziemssvētkus. Izpētīt cilvēkus, kas sen nav manīti un kuri kādreiz bijusi tik ļoti "tuvi"… Ak atmiņas – laternu spēle. Pēdējās dienās ļoti bieži domāju – cik daudz var maksāt cerības? Redzami daudz. Taču es nerunāju par dienām vai naudu. Runāju par mums pašām. Sēdēt un cerēt, ka – mainīsies, atnāks, sapratīs, būs un nebūs. Kādēļ sievietes prot cerēt? Varbūt, šī ir tā īpašīma ko likt "vienā maisā" ar aklo zarnu? 😀 Labi, smieklīgs salīdzinajums – un tomēr. Mūsu emocionālā pasaule ir nestabila un pārsvarā mēs rīkojamies spontāni un neapdomīgi – kas protams, neattiecas uz dzīvei svarīgiem jautajumiem, taču es runāju globālā mērogā. Vispārīgi. Mēs nemākam visu aizmirst un piedot, līdz galam aizlaist vējā un saberzt pelnos. Bet pelni jau arī stāv un atgādina… Ak, mīļā. Īstenībā – saņēmu tikko zvanu no vīiriņa un pazuda mana dziļā doma. Laikam nepieciešama karsta vanna un kāds klasiskās mūzikas skaņdarbs. Yiruma – Kiss the rain. Ar labvakaru. 🙂

Jums nekad nav šķitis, ka tas, ko mēs saucam par debesīm ir plakne? Tā, ka zvaigznes atrodas uz zilas lapas un tur tās uzzīmētas lielākas un mazākas? Un ka debesis kā tapešu rullis tinās apkārt Zemei. Vienā ruļļa pusē Saule, otrā Mēness ar zvaigznēm. Es nezinu, cik ļoti man attīstīta telpiskuma izjūta, bet es vēljoprojām zvaigznes iztēlējos vienā plaknē. Man šķiet, ka cilvēks savā dzīvē piedzīvo vairākas mazas nāvītes, lai pēc tam piedzimtu no jauna, sāktu dzīvi no cita punkta. Es ļoti priecājos, ka vienu šādu nāvīti esmu pārdzīvojusi, likās,ka manā dzīvītē bijušas neskaitāmas sirdsapstāšanās un sazin vēl kādi vājumi, bet nu jauna dzīve kā mazam bērnam-papīra lapa uz kuras kaut kas jāsāk rakstīt. Tikai mums pašiem rokā ir tas zīmulis, nē pildspalva,jo to izdzēst laikam nevarēs. Tā vien gribas atvērt logu, uzkāpt uz vispasaules pjedestāla un kliegt-es esmu laimīga. Ar piebildi-dikti. Vai bērniem skolā iemāca būt laimīgiem? Augstskolā arī nemāca. Bet dzīve māca. Tā piespēlē tik daudz uzdevumu, gandrīz kā 10 grūtākos logaritmus,kurus Tu vari iedomāties. Un tik, cik uzdevumus atrisināsi, tik lielu atzīmi iegūsi, nē, es gribēju teikt, tik augstu laimes pakāpi iegūsi. Matemātika man nav padevusies, bet logaritmu vienādojumi un nevienādojumi bija vieni no tiem,kas padevās mazliet vieglāk. Pietiek dzīvē darīt lietas, kuras nedod pozitīvu rezultātu. Pietiek domāt,ka mēs dzīvojam citiem, jo pienāks laiks,kad jāsāk dzīvot sev. Liekas, ka man šis laiks pienāca un pienāca skaisti. Tagad manos plānos ietilpst: * iemācīties mīlēt visus bez izņēmuma. Jo tad, kad sākam mīlēt, mīlestība kā spogulīša sauleszaķis pavēršas pret tevi pašu. Tici vai nē, bet tā ir. Es zinu, jo kāds cilvēks tā iemīlēja mani. * izmest daudz vecu lietu, kas atgādina pagātni(vienīgi grūti būs šķirties no siltajām ziemas čībām un manām mīļākajām kurpēm), bet zinu,ka tas pirmais solis, kas jāveic jaunajā piedzimšanā. * iztīrīt vēstuļu kastīti e-pastā un īsziņu krātuvi.

Sveiciens visapkārt.. Vēršos pie Jums pēc padoma – idejām ir tāda doma uzspēlēt Duraku uz izģērbšanos … bet tā pliki nospēlēt, nav azarts.. gribas tā lai riktīgi paliek atmiņā šī spēle.. es izdomāju tā – ka pēc katras partijas zaudētājs izvelk kartiņu ar uzdevumu kas viņam jāizdara (papildus) (vai arī tas ir kāds bonus partijas uzvarētājam), jautrībai un uzkurināšanai.. pāris idejas jau man ir.. Tātad… Jūsu ieteikumi.. (varbūt pat pēc Jūsu pieredzes, bet tas nav skaļi jāsaka… kas piemēram pašas uzkurinājis vai jūsu partneri, bet tam vajadzētu būt kam vienkāršam)?

Daudzviet esmu lasījusi par to, ka vīram un sievai/draugam un draudzenei ir jāatpūšas vienam no otra un jāaiziet atpūsties atsevišķi. Vai tiešām? Par šo tēmu esmu daudz domājusi un runājusi ar dažādu vecuma cilvēkiem. Man ir kāda pazīstama kundzīte nu jau viņai ir pāri 80 gadu. Ar savu vīru laulībā viņa ir nodzīvojusi 53 gadus.Nekur un nekad viņa nav gājusi bez sava vīra, vai vīrs bez viņas.Visu darījuši kopā, nekad nestrīdējušies viens otru ļoti mīlējuši, pat strādājuši kopā.Mūsdienu cilvēkus viņa nosoda, jo uzskata ka viss ir jādara kopā, kā gan cilvēks viens otram var apnikt?!!Tās ir viņas personīgais viedoklis. Runāju ar sievieti un viņas vīru kuriem jau ir pāri 45 arī viņi uzskata tieši tāpat…Jo nekad jau nevarot zināt kad tas melnais kaķis pārskries pāri ceļam un varētu negribot sanākt krāpšana, jo tādā ziņā dzīve ir pārāk gara. Mūsdienās biežu vien precētie atpūšās viens no otra un šķiršanās statistika ir ļoti bēdīga. Vai tas nav viens no šķiršanās iemesliem?!! Krāpšana…Vai tiešām mums būtu par to jāuztraucās, pat tad ja ļoti mīlam savas otrās pusītes, ja nu tas melnais kaķis pārskrien pāri ceļam??!!! Vai mūsdienu viedoklis ir pareizs?Mēs nekad nevaram zināt kas mūs sagaida nākotnē. Visi mēs esam greizsirdīgi- sievietes un vīrieši, vai tad ja mūsu otrā pusīte kaut kur aiziet mūs nemoka greizsirdība?Lai kā mēs uzticētos tam otram, vai mēs tiešām varam būt pārliecinātas par pilnīgu godīgumu? Bet kāpēc kaut kur jāiet? Vai nevar uzaicināt pie sevis ciemos uz kādu vīna glāzi, un par visu aprunāties piem., virtuvē vai citā istabā?Kāds ir Jūsu viedoklis?

Šodiena, Pirmdiena. /28.marts/ Parasti 1.diena ir šausmīga diena, bet es šodien piecēlos ar SMAIDU, un domu, ka viss būs tieši tā kā es vēlos. Un par Brīnumu Tā arī bija, par cik šodien sanāca tāda īsāka diena ar darbiem, jau ap 13:00 varēju attpūsties,un nevarētu teikt ka līdz 13:00 Nebiju jau paspējusi izsmieties no sirds, pateicoties savam draugam. Rīts bija iesācies Ļoti,Ļoti Labi, es izbaudīju pat šausmīgās pussdienas ēdnīcā, [peeh]! Dienas attlikušo daļu es pavadīju ar sen nesatiktu draudzeni, mums abām ir vājība uz vecām filmām. Par spīti nejaukajam laikam mēs aizgājam līdz manai mājai. TēJA,Lazanja, karstmaizītes, mmmm. Gastranomiskās izvirtības, es attradu @savā P.C. Filmu Breakfast at Tiffany’s, mmm, visām kas nav viņu noskatījušās, es IESAKU, (l) . Vēlāk mēs rakājāmies pa maniem Bilžu albūmiem, un parrunājām dzīvi. +| es viņu iepazīstināju ar savu mīļako sēriju no Sex ‘d the city. mmm. Mana diena noritēja kā pēc perfekta scenārija, un šadu dienu dēļ ir vērts dzīvot, ar šo ieraktu gribēju vienkārši palielīties, un citēt kādu teicienu "LAI KATRA DIENA BŪTU DZĪVOŠANAS VĒRTA" . (s) ES novēlu lai jūms arī ir Tāda Perfekta diena kā man. p.s. Šodien vai tag. 19:45 NORIET SAULE, ar nepacietību gaidīšu Rītdienu un ceru ka tā būs Tika pat Lieliska, vai pat vēl labāka, ja man ļauts tā cerēt.

Cilvēkam, nonākot pasaulē, piemīt īpašība vēlēties un izvēlēties lietas, kas viņam liekas vērtīgas, tāpēc viņa dzīvi nosaka ne tikai liktenis, bet arī katra viņa izdarītā izvēle. ,,Vēlēšanās nav tas, ko tu redzi, bet gan tas, ko tu iztēlojies,’’ raksta Paulu Koelju. Tātad, kad mēs kaut ko vēlamies, mēs jau redzam savā apziņā vēlmes realizēšanos. Tomēr tiek apgalvots, lai vēlme piepildītos, nedrīkst tai pārāk pieķerties, jo bieži gadās taču tā, ka tieši tas, ko visvairāk vēlamies, beigās mums par nožēlu nepiepildās. Tāpēc sanāk, ka nepieķeršanās rezultātam ir būtisks priekšnoteikums mērķa sasniegšanai. Cilvēkam piemīt vēlme nepārtraukti kaut kam pieķerties – lietām, cilvēkiem, attiecībām, notikumiem un mērķiem, bet būtiski ir saprast atšķirību starp vēlēšanos un vajadzību. Tikko vēlēšanās kļūst par vajadzību, kuru obligāti gribas sasniegt, tā skaistā vēlēšanās kļūst par negatīvām emocijām – bailēm – un rodas šķēršļi tās realizācijai. Tādēļ dzīves gudrība māca aizrautīgi tiekties uz mērķi, vēlēties to, bet nekad neuzskatīt to par vajadzību, nedaudz vienkārši ļauties dzīves plūsmai un liktenim. Protams, ir neatlaidīgi jāstrādā pie mērķa sasniegšanas, taču tas jādara bez pieķeršanās rezultātam, jo labāk mērķi sasniegt, koncentrējoties tikai uz procesu, bet par rezultātu domājot tikai tik daudz, cik to pašā sākumā precīzi noformulējot. 🙂 Bet tā kā katra izdarītā izvēle nosaka, kāda būs turpmākā dzīve, tad vienmēr jāizvēlas rūpīgi, apdomājot izvēlētā vērtību, kuru katrai lietai nosakām mēs paši. Kā apgalvo Ž.P.Sartrs: ,,Vērtība nav nekas cits kā jēga, kuru jūs izvēlaties.’’ Tas, kas vienam liekas vērtīgs, var kādam citam likties nevērtīgs, tas ir tāpat kā ar patikšanu – vienam kaut kas patīk, otram ne. Tomēr, par laimi vai dažiem par nelaimi, lai kādas vēlmes cilvēku vadītu un lai kādas izvēles viņš izdarītu, cilvēks ir brīvs, tā ir viņa nolemtība un būtība. Tomēr primārais nav būtība, bet gan eksistence, jo no sākuma cilvēku nav iespējams definēt, tad viņš vēl nav nekas. Par cilvēku viņš kļūst vēlāk, turklāt par tādu, kādu viņš sevi padara, kāds vēlas būt. Cilvēku eksistence no lietu eksistences atšķiras tieši ar to, ka cilvēks ir vērsts uz nākotni, viņš projicē sevi nākotnē, tiecoties uz to, izdarot dažādas izvēles savā dzīvē. Cilvēks ir iemests pasaulē un ir viens, bet tas nozīmē, ka viņš ir nolemts arī brīvībai, vismaz savā apziņā noteikti, ko viņam nespēj atņemt pat nekādas važas. Viņam ir jārada sava pasaule, jo būt brīvam nozīmē radīt. Cilvēks kaut ko rada ik brīdi, domājot, veicot fizikālas darbības, tā apliecinot savu eksistenci. Pasaulei par sevi nav formas un jēgas, tā ir ,,tukšums’’ un nesakārtotība, bet cilvēks tajā ienes formu un pabeigtību, izveidojot savu pasauli pasaulē un ietekmējot kopējās pasaules ainu, apliecinot sevi radīšanas procesā. Tomēr, neskatoties uz cilvēka brīvību, lai viņš pilnībā izbaudītu eksistenci, viņam jāiemācās mīlēt gan sevi, gan citus. Paulu Koelju šajā sakarā apgalvo, ka ,,mīlestība nav jāmeklē citā cilvēkā, tā mīt mūsos pašos. Mēs to tikai pamodinām. Un, lai mīlestību pamodinātu, nepieciešams otrs cilvēks’’. Šādi atklājas augstākā mīlestības pakāpe, bet mūsos esošā mīla māca mīlēt sevi – rūpēties par sevi, esot apdomīgiem un cenšoties izdarīt pareizās izvēles, lai dzīve būtu bagāta ar daudziem patīkamiem mirkļiem, lai varētu mīlēt citus un citi mīlētu mūs. 🙂

Palasīju savu iepriekšējo blogu 😀 haha, DEPRESIJA. 😀 Man vienmēr likās, ka mainīt savu domāšanu un attieksmi uz lietām ir ļooti grūti. reizēm pat neiespējami.. Bet patiesībā tas ir tiiik vienkārši. Vienu rītu pamodos un ārā spīdēja superīga saulīte, likās, ka vasara. Uzreiz iekšā tāds kā klikšķis – jāiet un kaut kas jādara. Saņēmos un sakārtoju skapi 😀 tas ir varoņdarbs, jo mans skapis bija, tā teikt, miskaste 😀 bet pie lietas – savācos visas drēbes, kuras es nu nekad nevilkšu, saliku maisā un devos uz sarkano krustu atdot tās kādam, kuram viņas tiešām noderēs. Es sajutos kā paveikusi varoņdarbu. Tik laba sajūta sen nebija bijusi 🙂 Un tieši tad es sapratu, ka MAN iet pasakaini salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuriem es tā drēbītes aiznesu. Banāls notikums, jā, bet tas ir mainījis ļoti daudz. 🙂 Nesen arī sāku vingrot un veselīgāk ēst, uzreiz pašsajūta uz visiem 1000000000! Es jūtos tiiik labi!! 🙂

.. kādai ir jābūt sievietei,lai viņu mīlētu tā kā viņa to ir pelnījusi? Internets ir tik plašs ar atbildēm, ka no tā visa izvilku pašu galveno- uzticies un mīli, esi stipra! Ir vēlēšanās izkratīt sirdi, jo šodiena bijusi spraiga dieniņa: bērna audzināšana, ēst gatavošana, veļas mazgāšana un gludināšana, mācību prezentāciju sagatavošana,mājas uzkope. Tu pagriezies pa labi, un noskaties, kā vīrs nosēžas pie TV ,malko tēju un aizsmēķē cigareti-nolikdams kājas uz galda. Akhh.. kā gribētos būt viņa vietā,tikai bez izsmēķa! Esmu nogurusi no tā visa,liekos gultā ar tādu atvieglojumu, ka viss ir padarīts,akh.. mana muguriņa :(Vēlāk ievelkas vīrs un ar savu sliņķa šarmu vēlas neaizmirstami karstu seksu. Tad kad man ir tik nepieciešams kāds blakus, viņa nav-kaut kur starp draudziņiem saviem izklaidējas un par mani piemirst, bet tad kad man tas nav vajadzīgs,tad viņš uzrodas. Paskatos uz savām draudzenēm, kā viņas atpūšas klubiņos, malko saldus kokteiļus, aplenko puišu barus, izdejojas līdz nebēdai, un beigu beigās nododas kaislīgai naktij. Ak..kādreiz arī man tā bija- tagad ir vīrs un bērni-cita atbildības sajūta. Neesmu tā seksīga meiča,kurai bij daudz pielūdzēju. Tagad tik viens vienīgs 🙂 Citreiz pārņem skaudība, ka citas tā forši izklaidējas, bet mierinājums ir tāds, ka agri vai vēlu viņas arī būs mātes un sievas. 🙂

jaunā Birtnijas dziesma, ja kas. 😀 Sveikas! 😛 Ko daraties šajā jaukajā sestdienas vakarā? Šodien viena draudzenese galerija draugos lika atcerēties par vasaru. un AHH!! gribās tik ļooti to visu siltumu, jaukumu un BRĪVĪBU.<3 (l) 😛 Ā. un sāku interesēties par kādām diētām, jo takā tuvojoties siltajam laikam gribētos parūpēties lai arī tie daži 3-5 kg pazustu. 😀 Varat varbūt ko ieteikt? Es jau tā cenšos dzert ļoti daudz ūdens un vingrot, bet saldumi ir tie, kas mani iegāž. jo kādreiz vienkarāsi nevar atturēties! Varbūt jūs arī tajā lietā varētu ko ieteikt? 😉 😀 Labu vakaru Jums visām. 🙂 🙂 (l)

Tā kā tuvojas pavasaris un mēs vēlamies kļūt skaitas, piedāvāju bezmaksas konsultācijas uz šādiem aktuāliem jautājumiem: 1. Kā attīrīt seju (Piedāvāju mikrodermabrāziju, kas kosmētiskajos salonos izmaksā ļoti dārgi,bet šo varat veikt paši un par saprātīgu cenu) 2. Kā pasargāt sevi no pigmenta plankumiem? (profilakse, ārstēšana) 3. Sejas aizsardzība pret ārējiem faktoriem 4. Dienas un nakts vitamīni sejai! 5. Dekoratīvā kosmētika. Rakstiet uz e-pastu: eva.jekobsone@inbox.lv Eva

Es šodien pārliecinājos, ka esmu galīgi nekudišā 😀 kulināre 😀 es mēģināju cept savus slavenos marsa mafinus, nu un sanāca pilnīga feils 😀 mani secinājumi: 😀 1. Marsu negriezt gabaliņos, bet gan samalt 2. formu iesmērēt ar kaut ko, jo šoreiz pielipa klāt (ja taisa papīrīšos, tad noteikti, ka tāda laža nebūs) 3. atļaut gatavot kādam, kurš to māk 😀 pievienoju bildi, ar savu feilu, puzijukuši, pussabrukuši, bet rezultātā, garšīgi vienalga 😀

Brīt, Cosmo meitene. 🙂 Šorīt traks rīts. Strīdi, nesaskaņas un aizstāvēšanāš – mājās gaiss tā nokaitēts, ka neizvēdināt nākošās tūkstots gades laikā. Māte ceļ tračus, vīra tēvs grib palīst zem zemes, vīrs ir nīgrs un es šokā. Kā vienā pieaugušā cilvēkā var būt tik niecīgs saprāta procents? Vai ar gadiem neiemācās runāt un domāt pirms teikt – analizēt rīcību, tās sekas? Klasificēt notikumus pēc to svarīguma pakāpes? Respektēt sabiedrību sev līdzās? Vai to nav jāiemācās? Un vienīgais arguments šim cilvēkam ir – tu neesi tik veca kā es un tādēļ tev nav taisnība, un tādēļ tavi lūgumi man ir tukša vieta, un tādēļ tev nav tiesību man teikt, lūgt vai aizrādīt. Viņas nervu noturība ir vājāka par vāju un tā vietā, lai cilvēks censtos risināt lietas viņa pielieto bērnudārza metodes – sūdzēties svešiem, burkšķēt sev zem deguna un turpināt darīt visu, lai radītu iemeslus no jauna un jauna. Starpcitu, ledusskapim kontaktdakša šonakt pati no sevis izrāvās no rozetes. Interesanti… :-/ Ļaunākais ir tas, ka no manas puses ir tikai divi lūgumi – respektēt manu esību, lai man nebutu jāstāv plikai brīdī, kad ierodas ciemos vēl nesatiktā vecmāmiņa, un otrā – lai neaudzina manu suni, jo viņa vēl ir tik maza, ka viņai jāiemācās saprast un respektēt, kurš ir saimnieks un kura vārdam jāklausa. Nekā drastiska un nepieņemama ņemot vērā faktu, ka viņa ir atbraukusi ciemos uz četrām dienām. Ignorēšana – vājums, lepnība vai cenšanās izskaust? Ai mīļā, ir grūti saprast kā cīnīties, ja cīnīties nevēlies, bet vēlies rast kompromisus. Tam gan ir nepieciešamas sarunas, otra viedokļa apzināšana, vēlmju izprašana un savstarpējs dialogs, kas nenorisinās fāzē – "tu nemāki glābāt lietas, nevajag jaunu skapi, bet gan enģi" un tajā pašā laikā nepilnus trīsdesmit centimetrus zem jaunām mēbelēm viņa vāra olas. /Skaidroju – skapis ir no padomijas, bet zem jaunā virtuves skapja stāv mazā plītiņa./ Un pat nelūdzu – iedarbināju gāzesplīti un olas pārlikusi tur, pabrīdināju, ka citādi tvaiki vienkārši bojās mēbeles apdari. Itkā viss kārtība, taču izrādāš, ka viņai tas šķiet kas nepieņemams un lieks. Jauki – taupīt padomju draņķus, bet bojāt jauno. Ideāla izpratnes par pareizu mājas kopšanu. Īstenībā, es vienkārši vēlos, lai tas beidzas. Lai viss atkal ir mierīgi un rami un rit savu ierasto gaitu. Es negribu cīnīties, es negribu karot – es vienkārši vēlos, lai respektē manu esību un saprot, ka suns ir jāaudzina saimniekam, ne kuram katram četrdienniekam. Un tas nav daudz.

Tā ir mana vājība! (l) Pagājšgad kaut kā bija lūzuma punkts, domāju – vai man maz to vajag. Diemžēl daudzas sacīkstes neredzēju, tikai sekoju līdzi rezultātiem. Galvenokārt tāpēc, ka bija jāskatās atkārtojumā vēlu vakarā, jo internets nevarēja pavilkt tiešraides. Kā arī mans favorīts bija pametis šo sporta veidu… Bet man tomēr tā pietrūka! Tas ir kā daļa no manis pašas – varbūt izklausās smieklīgi, saistībā ar kaut kādām autosacīkstēm, bet tā tas ir. Šodien pamodos 15 minūtes pirms sākuma, lai paspētu pagatavot brokastis un tēju. Apsēdos, apsedzos ar pledu un gaidīju! Un sagaidīju. Sagaidīju to neatkārtojamo prieku, tās emocijas – tās pašas, kas bērnībā un pusaudža gados. F1 – tā ir cita pasaule, tā laikā nekas cits neeksistē. |-) Sajūta, kas rodas, atbalstot savu favorītu, pat ar hokeju nav salīdzināma! Tu sēdi, turi īkšķus, bet sirds sitās tik strauji, brīžiem pārskrien skudriņas pār kauliem, ja ir kāds bīstams moments. Ja tavs favorīts apdzen kādu, uzreiz tāds pacilāts noskaņojums, tāds prieks! (l) Un vēl domāju atsākt labo tradīciju fiksēt visus rezultātus pati savā tabulā ekselī. Kā man tas patika! Pēc tam varēju brīvā laikā stundām sēdēt un veidot visādas diagrammas, grafikus… savas prognozes, balstoties uz iepriekšējo gadu, sacīkšu rezultātiem. Jū, F1 ir slimība. Uz mūžu. 😛 P.S. Mani favorīti – McLaren! Luiss un Džensons! (l)

Sveika, mīļā, Cosmo meitene. Dienas rit – vien pēc otras, brīžiem sķiet, ka esmu iestrēgusi starp sevi un sevi. Brīžiem šķiet, nav spēka tam visam. Grūti jau ir, bet es tiecos pēc baudpilnās uzvaras. Kas gan var būt vēl saldāks, par skatu spogulī uz sevi un līksmu smaidu, kas sevī ietver apziņu – "es to paveicu!" – un par spīti visam – reizēm sev, reizēm liktenim, reizēm nelabvēlim – mēs turpinam savu ceļu. Kur un kā – pareizi un nepareizi – taisni un zigzagā, bet mēs saņemamies un ejam. Jo zinam, ka būs saldi apzināt sevi – ar visu iegūto – startā, ceļā un finišā. Jau esmu raksījusi – grūtībās cilvēks top liels – ar to es nedomāju pārākumu vai lepnumu, bet dvēseles izaugsmi. Ja esi spēcīga personība, ja esi par sevi un nebaidies mazliet kritikas un mazliet sevis rāšanas – tad spēj no visa sliktā, no visas "melnās strīpas" gūt labumu iekšēji. Rast atziņu tam ko esi veicis ne tā, un rast apziņu, ka vairs nevēlies būt šādi klasificējamā stāvoklī. Bet mēs visi esam cilvēki – kļūdas reizēm nemanot mēdzam tās atkārtot – un kad tas notiek, ja esam tapuši jau reiz lieli, mēs spējam tās apzināt un risināt daudz tempiskāk un veiksmīgāk. Ar to es tikai vēlos veidot vēl vienu atsauci uz Dāles rakstīto par gara grāciju. Katram no mums ir iespēja saskatīt pasaulisko daili un katram no mums iekšā ir bagāta un dziļa dvēsele. Vien atliek to izkopt un izaudzināt. Nepadoties, būt stipriem un rast iespējas panīkuma brīžos. Neklasificēties ar cilvēkiem, kuri mūsos sējuši nīgruma, bezspēka vai cita negatīvisma sēklu. Bet rīkoties tiem pretēji. Būt cēliem, raudāt un varbūt mazliet paklusēt. Reizēm neizteiktajos vārdos slēpjas dziļāka jēga un spēks, neka tajos, kuri mums nule lidojuši sejā un atstājuši rētas sirdī. Kop sevi, lai taptu laimīgs. Un izkopjot sevi tu sadzirdēsi un izpratīsi, spēsi pateikt un spēsi paklusēt. "Labi tam, kas dzīvo vārdu dzird, kas to dzird un neaizmirst." /P.Dāle "Vārdu vara" Kādēļ es sāku ar pazušanu – starp sevi un sevi. Jo jūtu krituma smago varu. Jūtu to dziļi un spēcīgi. Bet apzinos sevi un apzinos, to, kas nevēlos būt – zinu, ir jāizskauž sevi un to, kas dara mani vāju iepretim kritiena cēloņiem. Savas esības vārdā ir jāizskauž. Ir jāiznīdē viss līdz pat saknei – jo. Man ir tikusi apbrīnojamā iespēja dzīvot – nest savu vārdu pasaulē – skaļāk vai klusāk un tomēr ir. Man anv tiesību nebūt pateicīgai par to, ka sēžu un klabinu taustiņus, jo esmu dzīvotāja. Esmu šeit un tagad. Un neviens pasaules spēks nav tik stiprs, lai gāztu manu varu pašai pār sevi. Tā nedrīkst būt. Ir jāatrod atslēga un jāaizslēdz tās durvis caur kurām manī ielaužas citu netīrais gars un ļaunie nodomi. Ir jāsmaida un jāstaro. Sev. šeit un tagad. Rīt un parīt. Ir. Es esmu ābele, un man mīļie āboli manos zaros. Un savukārt otrādi – viņi ir ābeles, bet es ābols. Nav vietas tārpiem šajos zaros un šajos ābolos. Nav vietas saltiem rasas pilieniem. Ir tikai dzīslas un salda sula. Tā vieno, tur un neatlaiž. Un ir jāpietiek spēkam nekrist. Ir jāpietiek spēkam noturēt.

Kad es biju maza meitene, es jau atšķiros no pārējiem. Nebiju par to aizdomājusies, bet vecmamma atgādināja. Kad es gāju bērnu dārzā, mana labāka draudzene uz ziemassvētkiem saņēma Lelli, bet ne šādu tādu lelli tā bija tajos laikos populārā BabyBron, vai kaut kas ar tādu nosaukumu. Tā bija lelle kas čurāja, kakāja ēda. Bija kā īsts bērns, ar laiku visām meitenēm tādas nopirka. Izņemot mani, es lūdzos savai mammai, bet viņa nepiekāpās. Savā dzimšanas dienā es saņēmu lielu kasti. Biju pārliecināta ka tur ir TĀ Lelle. Atverot kasti es jutos vīlusies, tur bija lupatu lelle. Lelle kas bija darināta no auduma, tai bija mammas pašūtā kleita un diegu mati. Zinot ka mamma to man dāvina no viss sirds es viņai pateicos un aizgāju uz savu istabu, raudāt, kad nekad nedabūšu TO lelli. Nākamajā diena mamma man lelli lika paņemt līdzi uz bērnudārzu . Man bija drusciņ kauns. Aizejot uz bērnu dārzu es sāku domāt par to kā lai draudzenēm pasniedzu to ka mani ir prasta Lupatu lelle. Es aizgāju pie viņam un iepazīstināju viņas ar Luīzi[lelles vārds] , viņas bija starā un teica ka nekad neko tik foršu nav redzējušas. Tad es paskatījos uz šo lelli no viņu skatupunkta un sapratu ka man tomēr ir foršākā lelle pasaulē, jo mana lelle bija dāvināta ar mīlestību, un viņa bija roku darbs, un tas ka viņai bija mati no diegiem to visi padarīja vēl foršāku, jo es varēju eksperimentēt ar matu frizūrām un krāsu, bet babyBorniem nebija matu vispār. Tajā dienā es sapratu ka ar tādām lellēm ka babyBorni vēl paspēšu saspēlēties Kad pieaugšu apprecēšos un tikšu pie sava Bērna. Vispār es esmu visu savu bērnību atšķīrusies no visiem tas bija manas mamma mērķis mani audzinot, kādreiz es to nenovērtēju bet tagad viss ir savādāk. „Paldies viņai.” (l)

Sveikas! Nesen nomainīju bildi, kā redzat 😛 😀 kā ARĪ nupatkā izlasīju grāmatu – Alķīmiķis – teikšu godīgi, es mūžā esmu izlasījusi , ja labi 3[normāla izmēra] grāmatas[ no sākuma līdz beigām] un vispār esmu ļoti skeptiska pret katru grāmatu. Kā arī domāju ka šī būs citādāka, jo atsauksmes bija ļoti labas. BĒT, izlasot šo grāmatu biju ļoti pārsteigta, ka tā nebija ne tuvu tāda kā iedomājos. Protams, bija ļoti daudz patiesu atziņu, kas man patika, bet beigās likās, ka tā uzpiež sava veida ticību un reliģiju, kas man nepatika. Varbūt kāda arī ir lasījusi šo grāmatu? kādas atsaukmes? 😉 😛 nu vo. ā. kā arī gribēju pajautāt, vai ir slikti ja dzer pārāk daudz ūdens. -piemeram 3-4 litri dienā? kādreiz izdzēru ja labi 1 l dienā. bet tagad ļoti daudz, bet saka ka tas arī neesot labi? bet kas tad var notikt? 😀 :-O un jā. kā arī domāju rīt braukt kaut kur tusēt. bet ar draudzeni nevaram atrast kādu labu tusiņu. varbūt varat ieteikt? 😀

Spoža saule caur aizskaru iespīd sejā… Ir jauns rīts… Bet tas nav parasts rīts, jo ir pavasaris, tāpēc saule sāk lutināt arvien vairāk. No skapja gribas izvilkt savas košākās drānas un zābaciņus ar stiletto, lai dotos ielās un baudītu krāsas un smaržas, kuras daba katru dienu cenšas dāvāt, palielinot to intensitāti. Pavasaris ir juteklisks baudījums, tas ir bagāts ar krāsām, smaržām un gaišumu. Katru gadu pavasaris iznirst no tumsas un aukstuma apdvestās ziemas, lai valdzinoši apskautu mūs. Tieši pavasaris visvairāk apbur mūs ar savu krāsu dažādību, jo aukstuma periodā esam nedaudz aizmirsuši dabas daudzveidību, tāpēc tā spēj īpaši reibināt. Mēs it kā atklājam atkal no jauna pirmos zāles asniņu un putnu treļļus. Tas ir kā smaržīgs eliksīrs, ko tikai daba var dāvāt, bet šim brīnumam nedaudz cenšas līdzināties jaunās Nina Ricci smaržas ,,L’elixir”, ieskaujot sarkano ābolu, jasmīna, citrona, meža ogu plīvurā, aizvedot saldā sapņu pasaulē, ļaujot izpausties dabiskumam, svaigumam un šarmam. (l) Pavasaris dāvā cerības, prieku, mirdzumu acīs, sejā smaidu, iedveš visā dzīvības spēku un parāda atdzimšanas brīnumu kā Fēnikss. Senie romieši pavasari atzīmēja pat ar īpašiem svētkiem – Florālijiem. Tajos tika godināta dieviete, kas sargā un dāvā skaistus ziedus – Flora, svētki tika svinēti 28. aprīlī, kad risinājās dažādas spēles un jokošanās, lai visiem būtu prieks par skaistumu un jaunām atvasēm dabā. Viņai tika veltīti arī otri svētki – 3. maijā. Floru konsuli nolēma atcerēties tieši pavasaros, kad viņa visapkārt rada krāsainus un smaržīgus ziedus. Florālijos tika rīkotas dažādas spēles, jo dieviete pati uzskatīta par rotaļīgu, maigu un piemīlīgu kā zieds, tāpēc ar ziediem rotājās cilvēki un tika rotāts viss sev apkārt, pat kolonnas apvija ar ziedu vītnēm. Šajā svētku laikā dzēra vīnu, tad nevaldīja nopietnība, bet gan Bakha dzēriena iespaidā rotaļīga gaisotne. Zaļas atvases tika ienestas arī katrā mājoklī, lai simbolizētu jaunu dzīvību, ko sniedz pavasaris. Flora vēlēja, lai viņas svētki ir pieejami visiem, jo viņa arī savus ziedus dāvā visiem cilvēkiem, viņus nešķirojot. Viņas svētkos cilvēki ģērbās krāsainās drēbēs, jo arī ziedi dabā ir daudzkrāsaini. Arī maija mēnesis pagāja jautrās noskaņās, jo tajā svinēja pavasara kvintesenci. 🙂 Pavasaris jau ir klāt, tāpēc atliek tikai doties uz parku vai citur dabas ārēs, aizvērt acis, dziļi ieelpot un ļauties saules staru rotaļām uz sejas. Bet, iespējams, kad acis atvērsiet, viss visapkārt būs jau krāšņos ziedos un zaļā rotā, kā uz burvju mājiena vai dievietes Floras pieskāriena skarts. 😉

Viņa ir klāt. Lai dievs nogrābstās gar manu mirstošo dvēseli. /ļoti atvainojos reliģiozajām cosmo meitenēm/ Es jau jūtos stūrīga. rar. Bet – paņem Paulu Dāli un lasi: "… Dzīve vispār ir gribēto un negribēto, patīkamo un nepatīkamo iespēju, gaiso un traģisko notikumu piepildījums, saprātīgo un irrocionālo spēku rotaļas un cīņu lauks. Mūsu dzīves vērtību un centienu jēgu nenosaka tik daudz tas, ko mēs faktiski sasniedzam, bet tas, cik uzcītīga ir mūsu griba augstākai vērtībai, cik šī griba ir laba, cildena un stipra. Stiprās dvēseles ir gatavas arī ciešanām un upuriem, likteņa sitienus tās panes ar klusu varonību un gudru pacietību. (…) Laiks skrien, taču pāri laika straumei un parādību plūsmai nemainīga paceļas augstākas vērtības saule, un tās bezlaicīgās jēgas gaismā stiprais cilvēks iziet nākotnei pretim ar ticības drosmi, izturības spēku un nesalaužamu gribu." Tempus currit – šie vārdi aicina laika skrējienā nenokavēties, bet dzīvot pilnvērtīgi. Un to nevar izdarīt rūcot un ņurdot uz vīramāti. Tādēļ turu Dāli pa rokai un viņš vienmēr man palīdz saprast ko es daru nepareizi, vienmēr parāda, kur es attapšos, ja rīkošos neapdomāti un cik zemu krist es negribu un nedrīkstu. Es būsu labāka un nečīkstēšu – smaidīšu un pacietīšu viņas aizrādījumus un nosodījumus – paužot nostāju, ka arī viņa ir persoība ar savu dzīvi un uzskatiem. Stāvēšu tam pāri un nekļūšu par tirgus bābu. Nesāpināšu to kuru mīlu un nepieteikšu karu. Es ļaušos šai laika plūsmai ar viesiem tā plusiem un mīnusiem, jo visam reiz pienāk beigas… Siltu vakaru un tējas tasi, arī Jums Cosmo meitenes. (l)

Vai tu kādreiz esi azidomājusies par to, kā pavērstos tava dzīve, ja tu varētu izmainīt kādu notikumu savā pagātnē? “Katram savs liktenis – smagnējs vai negantāks, mērenāks vai tāds, kas salauž jūs”. Man liekas, ka viss, kas notika ar mani – tā tam arī bija jābūt, un ja es mainītu kaut ko, tad būtu sliktāk. Ticu liktenim. Ticu, ka ir iepriekšnolemtība. Ticu, ka likteni nevar mainīt. Bet, ja pat varētu mainīt kaut ko dzīvē, tad tomēr pieturos pie izteiciena – labāk pārdzīvot par izdarīto, nevis neizdarīto. Un kā ir ar tevi? Vai tu vēlētos kaut ko mainīt savā dzīvē? Un kāpēc? P.S. Un kā ir ar brīnumiem – kurš ir tavas dzīves lielākais brīnums?

Laika plānošana ir pati svarīgākā veiksmīgai karjierai un dzīvei. esmu kaut ko tādu lasījusi. Viegli pateikt grūti izdarīt. Nezinu kā citiem cilvēkiem , bet man nekad nesanāk neko izdarīt kā plānots, tas ir tā pat kā ar visām diētām kuras es apņemos. Es vairs nezinu ko darīt. Man trūkst apzinīguma, un esmu slinka. Ehh, ja būtu kāds veids kā sevī labot šo īpašību varbūt man arī dzīvē veiktos vairāk. Varbūt kādai ir idejas kā sevi piespiest izdarīt to ko negribās, bet ir jādara? 😎

Sveikas, laiks- tas skrien jo ātri. Biju ietinusies ikdienas rūpēs un darba soļos. Uz mirkli modos un esmu cosmo blogā. Sveikas jaukās.:) Vērtības, ziniet šis vārds man pieķēries un spēcīgi spiež sirsniņu- nē, nē neko nenožēlojot, vienkārši liek mazlie padomāt. Skaudra tā dzīvīte, smagi lēmumi jāpieņem, bieži jāzaudē kas tiešām svarīgs- ne jau kārtējais vīrietis, draudzene- piedodiet bet bieži viņi iet un nāk. Bet lietas kas pastāv ar tevi un bez tevis, būtība kas tevi padara īstu, patiesi un līdz galam. Vērtības. Smagi ir apzināties, nonākt līdz faktam ka tev no kaut kā ir jaatsakās, izprast- būt pieaugušam. Izsāpēt. Vērtības. Ar gadiem apzinos jo vairāk ka vērtības manā dzīvē nozīmē ļoti daudz, īsti mirkļi vietas, cilvēki. Tas izkopj tevi, tavu apziņu, tavu prātu. Tu kļūsti īsts, ja spēj īšķirt īstas vērtības. Tās kas tevi padara par labāku cilvēku, tiem kurus mīli un galvenais priekš sevis. Jo mēs dzīvojam lai būtu laimīgi un nekas cits nav svarīgs,- nē nekas cits, galu galā kas būs beigās? nekas. un kamēr ir iespēja jādara tas kas liek dzīvot, ticēt, mīlēt -tās ir vērtības. Jābūt sasodīti laimīgām, mīlētām, superīgām, skaistām- šodien un tūlīt- a ko? KO GAN TU GAIDĪSI? 😀 (l)

Hmmm noteikt katrai no mums ir kādi knifiņi ieteikumi piem. kosmētikas izvēles ziņā, modē vai vnk sadzīvē, bez kuriem nav iedomājama mūsu ikdiena.. Manā kosmētikas maciņā īpaša vieta ir skropstu glābējam Talika- lipocils, ko man reiz ieteica Kolonnā kāda pārdevēja, viņiem gan veikalā tādu nevar nopirkt..sūtiju no ebaya..man patiešām patīk un pats galvenais ir redzams rezultāts. Nākamais mans nesenais atklājums ir aptiekā iegādāts dezoderants- Driclor, kas patiešām izrādījās tik efektīvs kā biju dzirdējusi pēc nostāstiem…stresa situācijās..pasākumos, kur patiešām nav vajadzīgi lieki pārdzīvojumi par pleķīšiem padusēs, viņš ir brīnumlīdzeklis..protams visam ir sava mīnusi..ikdienas lietošanai neder, jo satur alumīniju, kas noteikti nenāk par labu veselībai..bet šad tad, kad viņš tiešām nepieciešams…o jā 🙂 Nu jau kā gadu arī Guinot kosmētikas produkcija ir manā nepieciešamības sarakstā..padārga, tāpēc arī sūtu no ārzemēm..bet patīk un redzami sejas āda burtiksi atdzīvojusies! Patreiz tiek izmēgināts aptiekā nopirktais pūderkrēms Aknecolor, ko pēdējā Shape numurā iesakā Sindija Vilde, kā brīnumlīdzekli problemātiskai ādai..tā kā cena draudzīga, nolemu pamēgināt..jo arī es savu sejas ādu noteikti nevarētu nosaukt par labu, redzēsim kā būs 🙂 Gribētu dzirdēt ieteikumus par tonējošiem ķermeņa losijoniem..tā kā tuvojas pavasaris, tas bālums nekam neder..bet ar paštonējušiem naw bijusi laba pieredze…solārijs itkā ir risinājums, bet pēdejā laikā nopietni piedomāju par tā ieteikmi uz veselību..ar tā apmeklēšanu noteikti negribētu pārforsēt! Te nu manas šī mirkļa pārdomas, par šo tēmu…Turpināšu čivināt, lai jauka diena!!! 🙂