Nu tad taa. Jau kadu labu laiku esmu atpakal Skotijaa. Kaa tad mums gaaja? ideali. Russells iemileja manu dzimteni,un pavisam noteikti tur atgriezisimies. Lv bijam tikai 14 dienas. Un gandriz katru dienu bija ar kaadu jatiekas,tapec dienas kad varejam but divi vien izbaudijam vissvairak. Un par to,ka dazi draugi ir apvainojushies ,ka nesanaca aizbraukt pie vinjiem- smagi,bet tas bija mans atvalinajums un mums tiesam paris dienas vnk gribeju darit-neko. Edam tikai kafeinicas,restoranos lai nebutu jataisa majas, sedejam alus darzos un gulejam pludmalee. dzeram cik vien daudz alu varam izdert un edam visu ko sirds karo neuztraucoties par kalorijam. Jasaka- manejais dievina Latvieshu edienu. Labakais ediens kaa vinsh atdzina- bija kartupeli ko krustmamma izraka no sava darza,krustmammas audzeti salati un protams -shasliki. Lielakais parsteigums no mana mr puses, kadu dienu atnakot maajas no sporta zaales- vinsh piezvanija pie durvim. kad es taas atveru, tur vinsh staveja turot 21 baltu rozi. kaa lai taadu nemil? loti daudz laika pavadijam ar manu jaunako masicu- njemam vinju lidzi uz pludmali,vedam uz kino un kafeinicu. viss bija ideali. veljoprojam smaidu iedomajoties par musu braucienu. jaa un ta vien liekas ,ka pec brauciena esam palikushi vel tuvaki. nesam pavadijusi vel nevienu nakti atseviski ( sonakt bus pirma nakts) . ta divaini,liekas nepareizi. un liekas vinsh doma tapat jo sanjemu sms ka mums javacas kopa (l) (l)

"Parasti saka, skaistas lietas jāvalkā ikdienā, jo tā mēs piesaistām skaistas lietas. Bet mēs sievietes visu skaisto glabājam plauktiņā, līdz brīdim, kamēr gaidām īsto vīrieti. To vienīgo, kura pieskāriens līdzināsies elektriskam lādiņam un kura dēļ mēs iztērēsim kaudzi naudas, lai iegādātos pavedinošāko veļu un zeķes."

Manī ir divējādas sajūtas attiecībā pret iziešanu lielajā dzīvē, proti, dzīvošanu patstāvīgi.. * tas ir SUPER – neviens nekontrolē, varu darīt ko vēlos, draugs var dzīvoties pie manis, pēc ballēšanās ir mājas centrā nevis kkur jābrauc nez cik kilometri utt utjp *it SUCKS, jo dzīvošana prom no mājām izmaksā dārgi – īre, komunālie, paika un tā tālāk. Nebūtu jau tik slikti, ja būtu regulārs darbs un ienākumi. Tad gan nebūtu ko pīkstēt. Bet tas naudas jautājums. Tātad sanāk, ka tā lielā dzīve man pagaidām ir koks ar diviem galiem – forši un ļoti grūti! Nu, meitenes, ir kādi lieliski ieteikumi, kur lai atrod darbu? 😀

vēlies kautko uzzināt vairāk par Oriflame? Pasūtīt preces, vai kļūt par konsultantu? raksti man – esesmuzeltene@inbox.lv (l)

Katram no mums ir sava autoritāte, paraugs, kam mēs vēlamies līdzināties. Dažiem tā ir mātes, citiem tēvs vai kāds cits draugs vai radinieks. Bet man nē. Nē, man interesantā kārta nefascinē neviens savs radagabals. Esmu novērojusi, ka manu apbrīnu izraisa veiksmīgas karjeras sievietes, kas reizē ar savu spīdošo karjeru ir lieliskas sievas un brīnišķīgas mātes. Sievietes, kas paspēj it it visu! Pelnīt lielu naudu, apčubināt vīru, pievērst uzmanību bērniem reizē, nekad nejūtoties nogurušas! Vismaz tā izskatās un reizē ar to viņas nekad neizskatās slikti, gluži pretēji- nevainojami. Un pats galvenais, ko gribētos iemācīties vai kā citādi iegūt no vienas manas autoritātes ir tā smalki vienkārši inteliģentā elegance, kas mani jaunu skuķīti apbur un rada vēlmi līdzināties. Īsumā, kā es apbrīnoju sievieti, kas ir lieliska teju visās jomās! Jums jau arī noteikti ir savi elki, favorīti, autoritātes. 🙂 Ideālā ES formula= esam mēs pašas+ iemantojam tās īpašības, kuras tā apbrīnojam citos. Čau! 😉

šodien atkal neesmu izgulējusies. nu kas ar mani ir? 😀 naktī cēlos, bet šodien gan pie vainas nebija suņi un lietus!! 😀 caurš miegs, jopcik žēl, protams, jo gribas normāli izgulēties!! tas rītam :

Nu jau pasen neko neesmu rakstījusi, tāpēc laikam jāatgādina par savu eksistenci 🙂 Pēdējā laikā dzīvojos kā īsta kosmo meitene – mana vasara lielākoties sastāv no ballītēm. Pabiju Kubā, kur sapazinos ar nenormālu kvantumu ļoooti interesantu cilvēku, tāpat katra diena, ko pavadu ar savu mīļo E. nu jau ir kā ballīte. Vakar tā sanāca patrokšņot, ka šorīt visi, kas dzīvo kaimiņos uz mums dīvaini lūkojās it kā paši nekad nebūtu bijuši jauni un aktīvi. Tikko izlasīju par COSMO ballīti un nu jau no sajūsmas nevaru nosēdēt, jo tā gribas savam vasaras aktivitāšu sarakstam pievienot vēl vienu jauku pasākumu. šodien esmu tāda viegli pacilāta, nodarbojos ar pilnīgiem niekiem, dzeru kafiju un baudu mierīgu mūziku, tomēr iekšējais motoriņš man liek kaut kur vēl skriet un kaut ko darīt. Man nenormāli patīk vasara (l)

Sveikas, cosmo meitenes 🙂 Skatos un funktierēju, ka vajadzētu tak beidzot izmantot iespēju "mans blogs". Nu tad, lai iet pirmais ieraksts. Saglabāšu šeit ļoti mīļu rindkopu,varbūt, ka kādai noderēs 🙂 …Tu saki, ka mīli lietu, bet kad līst lietus, Tu atver lietussargu. Tu saki, ka mīli vēju, bet kad pūš vējš, Tu pacel apkakli. Tu saki, ka mīli sauli, bet kad spīd saule, Tu aizej ēnā. Tieši tādēļ es baidos, jo Tu taču saki, ka mīli mani…

esmu pamodusies, neizgulējusies. lietus līst, laiks ārā draņķīgs. ārā suņi rej, arī garastāvoklis nomākts! jauku dienu visām bučas (l)

Sveika,jaukā,kura lasa šo rakstu! 🙂 Dzeru savu ikdienas kafiju ar saldējumu un aizdomājos par to,cik gan dīvaini tas ir, mēs savā dzīvē satiekam tik ļoti daudzus cilvēkus, daži uzkavējas ilgāku laiku, daži paziņu līmenī tā arī paliek, daži ir cilvēki, bez kuriem nemaz nevaram iedomāties savu dzīvi, bet reizēm pienāk mirklis, kad viss izsapņotais sabrūk kā ziepju burbulis un rodas jautājums – kādēļ gan viņš, kuru saucu par savu vīrieti vairs nav mans(?), "piederēs"kādai citai un šis aplis kādu laiku turpinās, protams,ir arī veiksmīgi gadījumi.Bet cilvēks jau cilvēkam nepieder…un no katrām sāpēm ir jāpaņem kaut kas sev…tik daudz domu un smagums..

sveikas Nu jau nez cik ilgi meklēju dzīvokli īrēšanai, bet līdz šim pilnīgi neveiksmīgi… katru dienu pāršķirstu entākos sludinājumus, bet nekā… varbūt kāda zin kādu labu variantu? 🙁

Agrāk, kad izdzirdēju vecākus vai vecvecākus sakām, ka laiks skrien šausmīgi ātri, es uz viņiem skatījos dīvaini. Skolas laiks likās tik ilgs un arī brīvlaiks likās velkamies tā,ka drīz vien jau sagribējās uz skolu…bet tagad? Skrien…ne vien dienas un nedēļas,bet mēneši un gadi. Nupat sākās vasara un jau šur tur sāk uzplaiksnīt rudens triepieni… Pagājušajā nedēļā uznāca dusma. Nesen kā nācās iepazīties ar jaunu darba kolēģi – dzīvē un sevišķi vīriešos vīlušos sievieti. Viendien sanāca kopā pusdienot un tad tik sākās – es pusstundu klausījos to,cik vīrieši ir slikti,ka viņi nekam neder un,ka iesaistoties nopietnās attiecībās ar vīrieti,sieviete sev tikai izbojā dzīvi,beigu beigās viņa vēl piemetināja,ka man dzīvē paveiksies vien tad,ja atradīšu bagātu veci. Kad ieminējos,ka man "vecis" jau ir,bet ne bagāts un man tas netraucē,tad atkal dzirdēju lekciju par to,ka es jau nekā vēl nesaprotu un man tādi būs vēl 100. Pieklājības pēc neko neteicu,taču iekšā viss vārījās un atlikušo dienas daļu pat nevērās mute uzsākt kādu sarunu par jebko ar viņu.Vakarā atnācu mājās,nomierinājos un sapratu,ka man no vienas puses šīs sievietes ir pat žēl. Žēl tas, ka viņai saskarsme ar vīrieti viņas esošajās attiecībās,no kurām kā viņa pati saka,viņa aiziet nevar,jo citur nav kur dzīvot, ir tik negatīva,ka tas nogremdē jebkādu ticību mīlestībai,saticībai,romantikai…jebkam pozitīvam…un pēdējais salmiņš,kur pieķert dvēseli ir biezs maks…bet vai gan ar to pietiks? Tajā pašā vakarā devos pie Viņa…izbaudīju lutināšanu un visas mīlestības izpausmes…kārtējo reizi nopriecājos,cik ļoti man ir paveicies. Par spīti tam,ka es esmu "smaga rakstura" cilvēks, dažādām nesaskaņām u.tml. mēs esam kopā nu jau mazliet vairāk kā divus gadus,mīlam viens otru un man šad tad joprojām vēderā dejo tauriņi. 🙂 Un pie sevis vien nospriedu – nē,šo visu es neiemainītu pat ne pret visbiezāko maku. (l) Kaut nu katrai no mums,sievietēm, paveiktos, un dzīvē izdotos rast laimi,vienalga kā un kur,bet būt laimīgām un iemācīties patiesi priecāties arī par citiem. 🙂 Mīli sevi! 🙂

Katrās attiecībās (kopš pašām pirmajām) esmu domājusi, ka šis vīrietis nu ir tas īstais un vienīgais un, nē es nespēšu nevienam citam tā atvērties, uzticēties, tomēr es esmu bijusi tā, kas attiecības pārtrauc. Domāju, ka precoties ir tieši tāpat – liekas, ka būsim kopā uz mūžu, bet lielākā daļa laulību beidzas ar šķiršanos, tad kādēļ mēs vispār vēlamies šo savienību? Naivi ceram, ka mūsu laulība izdosies? Tāpat arī šoreiz, neskatoties uz dažādām ikdienas domstarpībām (nereāli, ja to nebūtu) Viņš ir tas ar kuru esmu gatava sagaidīt vecumdienas, jo patiešām neviens cits nepazīst mani labāk. Un jā, es arī esmu viena no tām naivulēm, kas vēlas apprecēties, cerot uz laimīgu ģimenes dzīvi. Un kā ir ar Jums – precētām, neprecētā, attiecībās esošām?

Sveiciens visām šajā brīņišķigajā un saulainajā dienā, dienā kad man vajadzētu pārņemt gaidīšanas un prieka izjūtām jo rīt kā nekā ir mana dzimšanas diena , bet neko tādu diemžēl es nejūtu, tieši pretēji mani ir pārņēmusi mana ikgadējā dzimšanas dienas depresija. Pat vairs nespēju atcerēties sevi tajā vecumā kad man šis depresijas nebija, taču kā katru gadu , arī šogad es prātoju kāpēc mani ir šāda sajūta, un noskaņojums ko sauc par depresiju? Kāpēc? Jo es kļūstu par neatgūstamu gadu vecāka? Es nēsmu izpildījusi sev dodos pagājušā gada solījumus? Nēsmu izdarījusi neko ievērības cienīgu? Esmu bijusi netaisna un nepietiekami laimīga? Nēsmu atradusi savu laimi, un spējusi piedod sev par daudzām lietām? Vēljoprojām esmu viena bez otras pusītes? Nespēju mainīt domāšanu , bet vai vispār vajaga? Nezinu kurš no variantiem ir pareizais , taču rakstot notiekot prāta pašatīrīšanās, tapēc ar dzimšanas dienas noskaņu uzmantoju šo metodi. Jaukus atlikušos vasaras mirkļus, meitenes! xoxo Aiva

🙂 Ja kaadai ir intrese pardodu pilnigi jaunas baltas 38 izmera kurpes! 🙂 rakstiet uz epastu 🙂 studiopro@inbox.lv Bildes var apskatit sheit: http://foto.inbox.lv/studiopro/kurpes

Skatījos Sex and the city sērijas un viens izteiciens no tām man lika aizdomāties. Proti, ka tas kuru sievieti vīrietis apprec ir atkarīgs no tā vai viņam ir iedegusies esmu-gatavs-precēties gaismiņa. Varbūt, ka daļā gadījumu tā ir taisnība. Respektīvi vīrieši ir kā takši – var braukāt gadiem ilgi bez tās esmu-gatavs-precēties gaismiņas un pēkšņi -hop – viņi saprot, ka ir gatavi un apprec savu nākamo draudzeni… Un ja es, piemēram, zinu, ka mans puisis būtu bildinājis savu ex draudzeni ja šamā nebūtu viņu pametusi, tad es varētu domāt, ka viņa gaismiņa ir ieslēgta un es būšu tā laimīgā? 😀

Katra dzīvē ir tāda diena vienreiz gadā, ko sauc par dzimšanas dienu! Šajā dienā ir jājūtas īpaši, jo šī fakta zinātāji pret Tevi izturas īpaši, Tev tiek vairāk uzmanības nekā parasti, bet esot starp nezinātājiem, vari klusībā smaidīt, jo ir tik patīkami zināt kaut ko foršu, ko nezina citi.. Un tieši šodien man sagribējās padalīties domās/ atmiņās ar jums par savu dzimšanas dienu! 🙂 Sākšu ar to, ka es pati izvēlējos dienu, kad piedzimt! Smiesieties! 😀 Bet patiesībā tā arī viss notika! Pēc mammas stāstītā man bija jāpiedzimst jau mēnesi iepriekš! Taču tā kā es neizrādīju nekādas ieinteresētības pazīmes par dzīvi laukā, tad mamma tā arī turpināja staigāt un gaidīt! Nezinu, kā viņai izdevās apmuļķot ārstus un nepieļaut, lai mani izvelk laukā piespiedu kārtā, jo pārnēsāt taču esot slikti, bet es piedzimu tieši tajā dienā, kad es pati beidzot izdomāju, ka ir īstais laiks! 😀 Tētis toreiz esot smējies – es vienkārši esot gribējusi viņam sagādāt dzimšanas dienas dāvanu, piedzimstot tieši viņa dzimšanas dienā! 🙂 Tā šajā dienā katru gadu mēs svinējām dubultu dzimšanas dienu un gadus vienmēr skaitījām kopā un tik svecītes arī likām uz tortes.. 😀 Bērnības dzimšanas dienas es īpaši neatceros, vienīgais, kas palicis atmiņā ir puķuzirņu smarža, jo tos man krustmāte katru gadu dāvināja.. Kā pirmo sakarīgo dzimšanas dienu atceros to, kurā es pēc 7 gadu neredzēšanas atkal ieraudzīju savu krusttēvu. Viņi ar manu krustmāti bija precējušies, kad viņus izvēlējās mani vecāki par maniem krustvecākiem, bet drīz pēc tam izšķīrās, pie tam, diezgan nedraudzīgi, un līdz ar to manās dzimšanas dienās krusttēvs nekad nepiedalījās.. (mācība nākotnei – nekad nelieciet saviem bērniem par krustvecākiem pāri, jo nav garantijas, ka viņi neizšķirsies..:) ) Taču 12 gados viņš pēkšņi ieradās un uzdāvināja man tukšu audio kaseti – ak kas tā bija par laimi tajos laikos!!! Es taču varēju ierakstīt tieši to mūziku, kuru es gribēju!!! 😀 Un vēl krusttēvs, kurš beidzot uzradies un vēlas tiešām būt krusttēvs! 😀 Tā viņš mani pēc tam katru gadu pārsteidza ar pārsteidzošām dāvanām – medus burku, naudu kārotajiem mini svārkiem, kurus mamma man nepirka, un citām tikpat interesantām lietām! 🙂 Savu 18 dzimšanas dienu es pavadīju iestājeksāmenā un vakarā – koju istabiņā, kur biju izmitināta uz iestājeksāmenu laiku, uz balkona, flirtējot ar divus stāvus zemāk mītošajiem puišiem.. 😀 un atbraucot mājās konstatēju, ka mani gaida pastkarte no mana labākā drauga, par kuru neko nebiju dzirdējusi vairāk kā mēnesi.. Pēdējā dzimšanas diena, ko svinēju, bija mani 20 gadi – pikniks Daugavas krastā bija neaizmirstama lieta un tad nolēmu pielikt punktu, jo dzimšanas dienas sāka šķist bezjēdzīgas.. Kāda jēga priecāties, ja tu paliec tikai vecāka un vecāka.. 😀 Un lai gan savas dzimšanas dienas vairs nesvinu, dzīve ir sagādājusi šādus tādus pārsteigumus tieši manā dzimšanas dienā vai ap to, kā dāvanu.. 🙂 Cirks blakus mājām ar iespēju paglaudīt īstu ziloni pirmo reizi mūžā.. Kāda īpaša dāvana tieši dzimšanas dienā, kuru reālajā dzīvē varētu ieraudzīt un paturēt rokās tikai pēc 9 mēnešiem.. Stikla rozīte no cilvēka, kuru līdz tam un arī pēc tam vēl ilgu laiku dzīvē nebiju redzējusi.. Teorijas eksāmena veiksmīga nokārtošana CSDD… Darba devēja netaisnīgs darba uzteikums, kas patiesībā jāuztver kā dāvana, jo bez tā es nebūtu tikusi tālāk (lai gan tobrīd tā nešķita).. 🙂 Un tagad domāju – ko man gaidīt uz priekšu?! Dzimšanas dienas turpinu nesvinēt, bet, kā redzams, dzīve jau tāpēc neapstājas un turpina mani „apdāvināt”.. Lai kas arī notiktu, tās ir dāvanas, par kurām jāpriecājas, jo tās notiek tieši šajā – manā īpašajā laikā! 😀 Daudz laimes!!!

kāda varbūt paspēja izlasīt, ko te pirms kāda laiciņa sarakstīju. ja ne, tad labi. that was the crazy side of me. tagad mans noskaņojums ir mainījies. izrādās nemaz neesmu viena, man ir superīgs labākais draugs – man suns. tikko tā izņurcījāmies pa gultu un es iedomājos, ka reti kurai meitnei ir tāds spalvains, rēcošs zvērs, kurš tev vienīgajai ļauj sevi visādi ņurcīt un mīcīt. jā, jocīgi, ka no pilnīgi crazy noskaņojuma kaut kā vienkārši nācu pie prāta. man prieks par sevi. vajadzēja jau ātrāk atcerēties, ka rīt būs forša diena – braukšu ar mašīnu, satikšos ar draudzni, atļaušos sevi iepriecināt, iemācīšos ko jaunu, būšu ar savu mīļo zvēru, DZĪVOŠU! paldies par to! |-)

Dzīvojam savu dzīvi ikdienas – no dienas dienā, no rīta līdz vakaram, no vakara līdz rītausmai, no mirkļa uz mirkli, no smaida līdz asarai, no piedzīvojuma līdz garlaicībai, no bēdām līdz priekiem, no mīlestības līdz naidam, no dienas dienā… Tā iet un paiet dzīve, bet pa vidu tai ir mirkļi, kas liek apstāties un apkārt apskatīties, tie mirkļi liek kaut ko ieraudzīt, kaut ko saprast, tie liek kaut ko mainīt dzīvē… Te nu es esmu, nu man ir pienācis tas mirklis, kad ir kaut kas jāmaina. Īsumā – esmu skaistās attiecībās jau vairāk kā pāris gadus, man ir bezgala jauka ģimene ar saviem niķiem un stiķiem, bet par to es viņus tik ļoti mīlu. Man ir darbs, ir izglītība, ir šodienas stabilitātes sajūta, ka rīt būs ko ēst, mugurā vilkt un citus priecēt. Ir man paziņas, kur nelielā daļā var būt ir pat kāds draugs. Bet ne par to ir stāsts, ka man draugu trūkst, nē par to ne… Par to mirkli, kas dzīvē pienāk, kādam klusi, kādam kā ar bomi pa pieri! Ir laiks! Ir laiks kaut ko mainīt! Ja jau lietas un apstākļi nemainās, ir jāmainās pašam. Jā par to ir stāsts. Es sevī kaut ko sajutu, sajutu, ka man gribas, lai ir citādāk, lai ir savādāk… Es nevaru pateikt kā, bet zinu, ka ir kas jāmaina. Un to es darīšu, darīšu tagad un tūlīt, ar šo pašu mirkli, ar šo pašu dienu.

Šodien, arī visu iepriekšējo nedēļu, manas domas un skatījums uz dzīvi ir bijis visai mainīgs, bet tas tāpēc, ka viss notiek tieši tā kā to ir “izspēlējusi” mana dzīve. Aizdomājos par to, cik daudz uzņēmības, motivācijas, iedvesmas var būt vienā cilvēkā, cik daudz laika esmu gatava ”iemainīt” pret saviem sapņiem un vēlmēm kaut ko sasniegt savā dzīvē. Pāris dienas iepriekš, skatījos vienu filmu, neatceros ne nosaukumu, ne par ko bija filmas sižets. Bet tajā kārtējo reizi bija viens (nedaudz piemirsts) atgādinājums vai dzīves patiesība: “Cik daudz lietu savā dzīvē mēs izdaram līdz galam?” Tad nu aizdomājos par to, ka cilvēks ikdienā domā un mēdz izdomāt neskaitāmas lietas, ko vēlas vai tieši pretēji nevēlas savāt. Kurš gan no mums jebkad nav sapņojis par savu paša izveidotu dzīves idilli. Bērnībā, kad bijām mazi, mūsu sapņi un fantāzijas pretēji mums bija neiedomājami lielas, ko tik savā mazajā galvā neizdomājam- par ko vēlamies kļūt, ko sasniegt attiecīgā vecumā, utt. Nekas netraucēja mūsu fantāzijai ļoti bieži “skriet debesīs”, jo it viss, ko izsapņojām šķita pilnīgi iespējams. Tagad, kad paši esam lieli, liekas, ka dažbrīt pretēji mums pašiem, mūsu prāti un sapņi ir kļuvuši pavisam “mazi”. Dzīve mums katram ir sniegusi savu pieredzi, kaut kas ir izdarīts, kaut kas sasniegts, ir vēl kaut kas uz ko tiecamies dienu no dienas. Bet kāpēc dažkār tā ļaujamies ierobežot paši sevi, neticēdami, ka viss ir realizējams? Bet ne par to šoreiz ir manas pārdomas! Bērnībā mamma vienmēr man bija mācījusi- ja ko dari, tad izdari to maksimāli labi un līdz galam, ja nedari, tad nedari labāk vispār, nevis izdari to pavirši. Pie šīs atziņas cenšos turēties joprojām, jo kādē ļgan šķiest laiku lietām, cilvēkiem un notikumiem, kas man nešķiet saistoši, kāpēc darīt to, kas nepatīk, ja tā vietā var visu izdarīt savādāk un ar prieku, veltīt laiku cilvēkiem, kas ir nozīmīgi manā dzīvē un visbeidzot- visu kopā sasienot- radīt notikumus, kuri sagādās laimes pilnus mirkļus un iespaidos manu turpmāko dzīvi! Tomēr, lai cik dīvaini nešķistu, lai kā es necenstos- sapratu vienu- cik daudz savā dzīvē esmu paveikusi un izdarījusi tā pa īstam līdz galam? Cik? Cik daudz esmu kritusi un cēlusies, cik daudz cīnījusies- kur ir bijusi robeža, kad nemanot esmu padevusies un atstājusi visu “kā būs lemts tā notiks”? Manuprāt, to katrs pats nekad nespēs izmērīt un saskaitīt. Arī es nē. Pārdomājot visu, ne jau vienmēr visu vajag “pabeigt” tā līdz galam. Ne velti “pabeigt” līdz galam ieliku pēdiņās, jo katram notikumam mērķim ir vajadzīgs iesākums un nobeigums. Es vairāk domāju par to cik daudz laika tiešām veltam nobeigumam un cik daudz lietas atstājam “tāpat vien” ar cerību, ka kaut kad jau būs arī nobeigums? Un šis “nepabeigtās lietas” mums velkas līdzi dienu no dienas, ieskaitot tās, kuras negribas atcerēties un kuras gribas aizmirst kā nekad nebijušas. Bet nekas jau nav aizmirstams, viss kas ar mums ir noticis pagātnē ir darījis mūs katru tieši tādu kāds esam katrs pats šobrīd. Kāpēc tik bieži, neapzināti (dažkārt pat apzināti) “velkam” līdzi savu pagātni, nespēdami novest iesākto līdz galam un pabeigt/ pielikt atkāpi/ noslēgt nodaļu kādā savas dzīves posmā? Kaut kas ir jāatsāj vai jāpalaiž, lai spētu sniegties un sasniegt kaut ko jaunu, skaistāku, īpašāku- ieraudzīt jaunas dzīves paralēles!!! Cik daudz esam gatavi paturēt no tā kas jau ir bijis? Cik daudz esam gatavi, tā no sirds, iet tālāk? Cik?….

Man bija puisis, kurā iemīlējos! Jau sastopoties mūsu skatieniem pirmajā reizē sapratu, ka vēlos vienmēr lūkoties tajās acīs. Bija bija, izbija. Atkal satikāmies pēc gada, atkal kaisle, jūtas, viņa vārdi, es gribu būt ar tevi.. Dzīvoju, satiekamies, baudām viens otra sabiedrību, bet tad vārdi,ka nevaram satikties, tad viņš atkal atgriežas, atkal mēs esam, vnk esam. Bet tad vnk vēstule no viņa:" Man pret tevi nekā nav, mēs nevaram būt nekas, vnk dzirksteles nav." Paiet 2 mēneši, satiekamies ballē, viņš mani iekaro no jauna, un saka, ka esot tā teici, jo vecuma starpība, un vnk tie esot bijuši meli,ka vēlas mani. Bet nākošajā rītā, atkal vārdi, es biju iedzēris… Bet es viņam uzstādiju jautājumu:"Un tu teici, ka dzirksteles nav?" Tā nu neesam tikušies, vairs nekā nav. Novēlēju viņam laimi. Bet pašai sirdī siena. 🙂

Šodien kārtējo reizi aizdomājos par to,ar ko konkrēti es sastopos tikpat kā katru dienu…SIEVIETES! Es kopš bērnudārza laikiem nekad neesmu sev par īstu draugu uzskatījusi sievieti. Man ir pāris paziņas ar kurām varu doties izklaidēties vai paklačoties par sievišķīgām vājībām un vīriešiem,taču par uzticamu draugu,kam uzticēt problēmas un klapatas,es uzskatu tikai vīrieti. Sievietes ir sarežģītas. Ne vien priekš vīriešiem,bet arī pašas priekš sevis – pārlieku sarežģītas. Vīrieši strīda gadījumā…nu iedos pa muti…un? Abi pasmiesies un viss būs kārtībā…bet mums? Mēs izplēsīsimies,tad viena ar otru nerunāsim,savērpsim intrigas un labākajā gadījumā pēc velnsviņzin cik ilga laika salabsim (joprojām ļaunatminīgi paturot prātā notikušo, lai izdevīgā brīdī to pieminētu). Vēl nesen pati sevi pieķēru pie sacensības ar vienu no paziņām. Mēs kontaktējamies samērā reti,dažkārt kopā kaut kur izejam,bet ikdienā mūsu vienīgās sarunas ir par un ap to kā otrai iet darbā,skolā,attiecībās,seksā,cik otrai ir paveicies vai neveicies,cik otra ir resna vai tieva…atliek pateikt cik iet labi un Tu klausīsies kā viņai iet vēl labāk vai gluži otrādi – pasaki,cik grūti un klausīsies viņā kādā bezdibenī šamā nonākusi. Nu kam man tas viss? Kā gan mēs varam prasīt,lai vīrieši mūs saprot un tiek ar mums galā,ja mēs pašas tā īsti ar sevi galā netiekam? Ja arī gadīsies pēkšņi atrast sridsdraudzeni,tad varu derēt uz mīļākajām kurpēm,ka tas nebūs uz ilgu laiku…es ar sievieti divatā vienā telpā nespēju uzturēties ilgāk par pāris stundām un tā līdz galam uzticēties ar laikam nekad nespētu…tad nu mans draugs ir un būs vīrietis(kurš starp citu VIENMĒR dos labākos padomus par attiecībām,izskatu utt. 🙂 ). P.S. Jo vairāk domāju,jo vairāk apbrīnoju stipro dzimumu! 😛

sveikas meitenes!! Ziniet, arī vasarā cenšos pasportot – doties riteņizbraucienos, skriet, kaut vai plunčāties kādā ūdenstilpnē.. 😀 Protams, kompānijai ir liela nozīme – tā ir gan feina komunikācija, gan kopīgi ārpussportiskie pasākumi 😎 Un rādās, ka drīzumā uz sportisku piedzīvojumu varēs pulcēties tepat Rīgas centrā, un piedavām bez maksas!!! 😀 Tā ka informēju arī Jūs!! 🙂 Tiekamies!! Piedalies piedzīvojuma sajūtu treniņā – izbaudot kustības brīvību, atbrīvojot prātu – aizmirsties, vairojot laimes hormonu sevī. Tver šo iespēju bez maksas – ģimenēm, foršajām meitenēm, draudzenēm, arī vīriešiem, – visiem !!! Azartisks dinamisks treniņš – kopības sajūta, mainot vispārējo priekšstatu par garlaicīgajiem treniņiem. Treniņš ietver: vieglu iesildīšanās skrējienu, tam seko koordinācijas kustības vingrinājumi, kas attīsta ķermeņa kustības plastiskumu, pilnveidojot tavu ikdienas gaitu, kustības. Ātruma vingrinājumi – vairo tevī dzīvesprieku, adrenalīnu, azartu. Muskuļu tonusa vingrinājumi – stiprina tavu ķermeni, pilnveido stāju, miesasbūvi. Sākot ar 29. jūliju katru otrdienu, ceturtdienu treniņš Kronvalda parkā pulksten 18:30. Tikšanās pie Kongresa nama. Pirms tam jau esot vieglā brīvā sporta tērpā, līdzi ņemot sviedru dvieli, ūdeni un azartisku noskaņu. 😛

Ilgi domāju un šaubījos – stāstīt vai nestāstīt jums kādu atgadījumu no savas dzīves. Vēl jo vairāk, ja atgadījums ir tāds, kuru es nekad nevienai dzīvai dvēselei neesmu izstāstījusi un visu šo laiku kopš tā esmu to glabājusi tikai pie sevis.. Ja jau rakstu, tad izšķīros par labu izstāstīšanai – bet būs gari.. Jūs jau zināt, ka es īsi neprotu rakstīt! 🙂 Tātad – toreiz biju vēl jauna un dumja. Mācījos universitātē, bij man draudzene, kura toreiz aizbrauca praksē uz pavisam citu pilsētu un es biju apsolījusi aizdoties pie viņas ciemos nedēļas vidū, kad man bija mazāk lekciju. Sarunājām, ka mani aizvedīs mūsu kopīgs paziņa. Noteiktajā dienā un laikā nokonstatēju, ka kopīgo paziņu nav iespējams sadabūt rokā. Sazvanot pa telefonu viņa māte pateica, ka viņš pēc vakardienas tusiņa guļ pilnīgi atslēdzies un lai es tūlīt pat izbeidzot viņu traucēt un vairāk nezvanot! Dusmas bija pamatīgas, sazinājos ar draudzeni, pateicu, ka nebūšu, jo vedējs nav spējīgs sēsties pie stūres.. Abas sabēdājāmies, viņa ieteica braukt ar stopiem, bet tā kā es lāgā nezināju ceļu, kā līdz tai pilsētai tikt, tad neriskēju.. Teicu – gan satiksimies, kad atbrauksi atpakaļ! 🙂 Diena tik un tā bija brīva, tāpēc izlēmu to izmantot lietderīgi – aizbraukt uz savām mājām pēc studijām tik nepieciešamās literatūras. Visi rīta transporti bija nokavēti, bet uz pēcpusdienas man patiešām negribējās gaidīt. Izlēmu stopot! Galu galā – uz mājām biju stopojusi ne reizi vien, ceļš taisns, lielā šoseja, nevis kādi lauku celiņi, parasti viss gāja gludi. Arī šoreiz! No pilsētas izbraucu veiksmīgi, līdz stopotāju iemīļotajai vietiņai šosejas malā tiku bez starpgadījumiem. Pēc pāris neveiksmīgām rokas pavicināšanām uz manu izstiepto roku apstājās blāvi zaļas krāsas auto. Izrādījās, ka vadītājs – vīrietis vidējos gados ap 35 – var mani aizvest pus ceļu – piekritu, jo jebkurš mazāks attālums ir un paliek mazāks attālums. Braucām, runājām, noskaidrojās, ka viņš ir darbā – ved preci nelieliem veikaliņiem un ikdienā vienam braukāt ir ārkārtīgi garlaicīgi. Piedāvāja, lai es braucu kopā ar viņu, es gan atteicos, jo man tomēr bija savs mērķis. Un tad nāca kompromiss – sarunājām, ka ja viņš mani aizvedīs līdz mājām, es atpakaļceļu arī pavadīšu kopā ar viņu, lai viņam nav tik garlaicīgi. Tā arī notikās. Viss bija itin jauki, izbraukājām mazos veikaliņus, apskatīju vietējos pagastiņus.. beigu beigās izlēmām, ka jānosvin šī patīkamā iepazīšanās. Nopirkām vīna pudeli, aizbraucām līdz tuvējam ezeriņam, sēdējām mašīnā, pļāpājām, dzērām vīnu.. Ar katru malku es konstatēju, ka reibstu arvien vairāk.. Galu galā – visas dienas garumā neko nebiju ēdusi, līdz ar to alkohols manās asinīs uz manām prāta spējām sāka iedarboties arvien spēcīgāk.. Tālāko atceros pa fragmentiem.. bija skūpsti… tika atpogātas bikses.. tika pacelts džemperītis… bet es pat nespēju pateikt, ka es negribu.. jā, mani izvaroja, tikai to es sapratu vēlāk, pēc neskaitāmām dienām liekot šos fragmentus kopā.. fragmentiski atceros viņa darbības, viņa teiktos vārdus.. bet kopā visu salikt nevaru.. tālāk atceros, kā vējš man plandīja matus, kad mani pusaizmigušu veda atpakaļ uz pilsētu, izsēdināja nomalē, pie garāžām, nezinu, cik ilgi tur sēdēju, zināju tikai to, ka man ir ārkārtīgi slikti. Zināju to, ka man ir jātiek līdz savai istabai un jāieritinās gultā.. Naktī pamodos ar lielu temperatūru. Nu jau vairs ne alkohola transā, bet gan paaugstinātas temperatūras transā aizbraucu ar autobusu uz mājām, divas nedēļas pus komā nogulēju mājās, pēc tam vēl divas slimnīcā.. Pagaidu diagnozi man uzstādīja, bet beigu beigās tā neapstiprinājās.. Kad atgriezos universitātē, bija pienākuši eksāmeni, nebija laika domāt par to, kas ir noticis.. Bet tā bija vieglāk, jo es to vienkārši negribēju darīt.. Tagad, protams, atskatoties, es zinu un redzu savu vieglprātību, savas kļūdas, savu vainu visā šajā, bet labot jau es neko vairs nespēju… vienīgi sadzīvot ar to, kas ir noticis.. Ja godīgi – savā ziņā es esmu pateicīga liktenim, ka neatceros visu, kas notika… Zinu tikai faktu, zinu tos fragmentus, ko atceros.. un iekšēji saraujos joprojām katru reizi, kad redzu blāvi zaļas krāsas auto..

Šovakar pēc pabūšanas dušā, dvielī ietinusies, basām kājām izbridu uz balkona. Pat nemanot iegrimu ziedu smaržu buķetē, kas it sevišķi vakaros ir pašā krāšņumā. Visapkārt liegs vējš un klusums…miers. Pēdējā dziļā ieelpa un izelpa pirms kārtējās darba nedēļas, kur nebūs laika atelpai. Cik daudz gan mēs zaudējam veltot sevi darbam – spriežu pēc sevis. Piecus skaistus vasaras rītus, dienas un vakarus kopā ar Viņu esmu iemainījusi pret sāpošu muguru, milzu nogurumu, miega badu un ne to labāko garastāvokli. Tas viss dēļ tā vien, lai varētu normāli dzīvot. It kā…jo kas gan ir normāla dzīve – dzīvot laimīgi,izbaudīt visas netveramās sajūtas,redzēt,piedzīvot vai arī rausties melnās miesās dēļ pāris grašiem, tā, lai spētu nodrošināt savu eksistenci un būvētu tiltu uz nākotni. Kā reiz tieši šodien gadījās spriedelēt par to vai konkrēti es naudu tērēju tikai nepieciešamajam un krāju tikai tam,kas būs nepieciešams kādreiz…Es nemāku naudu taupīt,nekad neesmu taupījusi. Ja tā ir – tērēju. Es mīlu kurpes,kleitas un citas skaistumlietas, mīlu kaut kur aizbraukt,kaut ko redzēt un par to es saņemu pārmetumus. Jā, bez šaubām nevar 100% dzīvot tikai šodienai, bet vai tiešām man jāgaida pensijas vecums,lai nopirktu kolosālas kurpes ar 12 cm papēdi, lakādas somu,skaistu apakšveļu, aizietu uz kino, aizbrauktu ceļojumā vai vienkārši aizietu vakariņās ar Viņu? Varbūt nav pareizi naudu "notriekt" un pēctam pusmēnesi knapi vilkt galus kopā, bet…vismaz man labāk ir tā,nekā knapi vilkt galus kopā mēnesi, lai tās pašas nopelnītās kapeikas iemestu zeķē,sak noderēs kādreiz. Attopos, ka manas pēdas jau ir gluži vai ledaini aukstas un mans domu lidojums pārtrūkst. Ir pamatīga krēsla,kas atkal atgādina par dienas tuvošanos beigām. Verot ciet balkona durvis vien pie sevis nosmīnu par visiem variantiem,kas šaujas prātā,kur varēšu tērēt nākamo algu… 😎 -Fe.

Liepaja laicins tads nomacies, esmu jau pieradusi 3. izdzivosanas diena. Esam ar draudzeni uz nazhiem, un rit japako mantas majupcelam. Izskatas,ka sodien iesu uz kino 22.oo uz Plesonjam. 🙂 ps. zhel,ka vakar neizgaju ar savu bileti uz bbp, kas darits, izdarits

Lieliski pavadiita diena no 1. bbp dienas, ka ari dzivaja dzivaja dzirdets tuvu skatuvei Rasmus 🙂 Tachu neliela enas puse,ka laikam ta ir 1diena par maz 2 par daudz. Kopa esam ardraudzeni,vismaz man likas,ka vinja ir mana labaka draudzene kops vakardienas, ne nu kjer kaifu, prieku,bet izkatas,ka arii es tur vareju nebut (e)

Jau 2.dienu pa Liepaju pie radiniekiem. Diemzhel,ah shaja klaviatura nav garumziimju 😀 Tatd ka pagaja mana un draudzenes vakardiena, ka vienmer man bija fiksa ideja stopet aiz Liepajas vienkarsi un gaidit,varbut kads brauks lidz Kuldigai, pec 3h celja pavadita beidzot pietureja maz amazda un aizveda mus pat lidz Rumbai, velak vienkarsi gajam uz Rimiti pec pelemnjiem,saku satraukties nu ka visas mashinas ka izslaucitas,bet musm palaimejas, aizbraucam ar izkatigiem kaiminju lietuviesiem,sie piedavaja mus lidz pat Palangai vest,bet ne mes te tapat uz Liepaju 😀 Sovakar ejam uz BBP drosi vien, ap kadiem 19.oo ne no sakuma,ceru bus izdevies vakars 🙂

Otrdienas vakarā sēdēju mājās un domāju, ko lai dara rīt – jūrmala jau nedaudz apnikusi un mājās sēdēt arī īsti negribas. Tā nu es izdomāju, ka jāpiezvana draudzenei: – Čau! Ko Tu dari rīt? – Nekas nav ieplānots. Tev kas labāks padomā? – Varbūt kaut kur aizbraucam? – Davaj! Rīt 10:00 esi pie manis. Tā nu es sakrāmēju savu mugursomu un nākošā rītā devos uz Grobiņu, lai turpinātu ceļu tālāk. Šoreiz par mērķi izraudzījāmies Irbenes lokatoru, kas pievilina ar saviem grandiozajiem izmēriem un noslēpumainību. Līdz Jūrkalnei mūs aizveda pensionāru pāris, un tālāk turpinājām ceļu līdz pašai Ventspilij ar jaunu puisi, kas dzīvo Dobelē un brauca darba darīšanās un pirmo reizi bija Ventspilī. Jaunietis bija ļoti atsaucīgs un runīgs, kārtīgi izsmējāmies. Viņš pirmo reizi ved stopētājus un atzinās, ka šī noteikti nebija pēdējā reize. Lai tiktu cauri Ventspilij tiešām vajag būt ģēnijam, jo izraktas ir visas malas. Tā nu mums likās noderīgāk sazināties ar radiniekiem, kuri izveda krustu šķērsu cauri pilsētai līdz mums nepieciešamajai šosejai. Ceļš, kas ved uz Kolku tiešām mēdz būt ļoti tukšs, taču ar divām mašīnām tikām līdz mūsu galamērķim – Irbenes lokatoram. Cauri bija jāiet nelielai "mirušai pilsētai" – krievu laiku mājas, necilas, pamestas un biedējošas kā vientuļi skeleti stāv nelielā ceļa malā. Sajūtam nedaudz neomulības pieskārienu, jo ēkas sevī nes milzu noslēpumu, ko līdz šai dienai nevar precīzi atklāt. Pēc apmēram 1,5 km iešanas pa šauro meža celiņu, paveras iespaidīgs skats, jo priežu meži sevī slēpj Padomoju laiku mantojumu – milzīgo, noslēpumanino lokatoru. Ar gidi sarunājām, ka viņa mūs ielaidīs iekšā (kaut gan parasti šim priekam vajag vismaz 10ls, bet viņa bija ļoti atsaucīga un nevarēja beigt brīnīties, ka esam mērojušas ceū no Liepājas ar stopiem) Iekšā viss ir atsāts tā, kā bija Padomju laikos – grīdas segums un krāsojums nav atjaunots. Tācu zinātnieki ir paveikuši milzīgu darbu un to saveduši kārtībā, lai lokators kalpotu kosmosa izpētes vajadzībām. Padomju armija, pirms došanās prom (kas bija tikai 1994. gadā) izpostīja lokatoru līdz pēdējam, lai neatstātu nekādas pēdas – izrāva vadus, shēmas aplēja ar skābi un sadauzīja svarīgas vadības pultis. patiesībā, tikai sagatvotas sprāgstvielas, lai to pavisam uzspridzinātu, taču zinātniekiem izdevās pārliecināt atbildīgos, ka to darīt būtu neprāts. Mēs uzkāpām arī uz balkona, kur paverās skats pāri priežu galotnēm. Ainava ir tik brīnišķiga! Pēc lokatora apskates mēs devāmies atpakaļ Ventspils virzienā. Ceļš bija ne vien tukšs, bet es teiktu kā izslaucīts. Mēs nogājām aptuveni 5km, saule svilināja, nebija ne vēja pūsmiņas un mašīnas nebrauca nevienā virzienā, taču drīz vien mūs paņēma 2 sievietes no Talsiem, kas devās uz Ventspili. Pa ceļam mēs visas 4 apskatījām Ovišu bāku, uzkāpām tajā un izbaudījam vēl vienu neaizmirstamu ainavu – priežu meži, jūra un tālumā esošais lokators, kas tomēr paceļas virs koku galotnēm. Uz bāku veda trepes, kas izvietotas pa apli (līdzīgi kā Rundāles pilī). Tā kā man ir lielas problēmas ar griešanos, respektīvi, es aprgriežos vienreiz ap savu asi un jūtos apdullusi, tad pēc 30m nepārtrauktas kāpšanas uz riņķi mana galva bija pavisam dulla 😀 Pēc nokļūšanas Ventspilī mēs jutāmies ļoti nogurušas, ceļs tomēr nogurdina, tāpēc iegājām tur pat esošajā Hesburgerā un ieturējāmies. Nedaudz apskatījāmies Ventspili un tad devāmies mājās. Atpakaļceļā tikām ar vienu mašīnu – 2 puišiem no Liepājas, kas izlaida mūs tieši centrā. Paldies visiem mūsu šoferīšiem, gidei un, protams, manai ideālaijai ceļošanas partnerei. Atkal viena skaista, neaizmirsatama diena. Secinājumos: * Ceļojuma ilgums: 10:30 – 19:00 * Garums: apmēram 305 km * Izdevumi: Lokators 1ls + Ovišu bāka 0.50ls + Hesburgers 1.45ls = 2.95ls

😎 Idiālai dienai … Ejot pa ielu skaistā kleitā un uzsmaidot garām gājējiem garastāvoklis uzlabojās 100%, bet tas ir tik grūti šo sajūtu noturēt visu dienu. vienu brīdi liekas kad esmu atradusi recepti perfekti laimīgai dienāi , bet tai ir derīguma termiņš , tā teikt tā nestrādā ilgu laiku. cenšoties atrast veidu kā noturēt šo sajūtu esmu sapratusi. kad to nevar noturēt, jo ja katra diena būtu ideāla tā vars nesagādātu tādu prieku. (l)

* Emociju uzplūda ieraksts, kurš drīzumā tiks dzēsts. 😛 🙂 Šovakar bija kārtējais viesību vakars, kura laikā, vienīgais, par ko es varēju domāt, bija VIŅŠ. Tik žēl, ka sēdējām pie koka galda BEZ galdauta. 😀 Mazsālītais lasis, Chianti un sieru izlase šovakar palika bez manas uzmanības. (s) Arī šobrīd, sēžot te, savā guļamistabā, un atceroties, kā pirms nieka 6h bijām vēl te… un spriedām, ka varbūt tomēr nevajag nekur iet, pāri mugurai pārskrien skudriņas un nedaudz nožēloju, ka tomēr aizgājām. 😀 Tad ieplānoti mierīgā pastaiga uz jūru, pirms kuras, protams, ienācām pēc suņiem un aizkavējāmies uz kādu pusstundu starp siltumnīcu un saimniecības ēku.. 😛 Tad foršās ūdens spēles… Ahh, kā man patīk! (l) Atkal viesību galds. Atkal klejojošās domas, kuras reti kad atradās augstāk par pašu galdu.. (s) Pāris skatieni, pāris pieskārieni, daži čuksti… Cik maz vajag, lai visu saprastu! * Ieiešu dušā, uztaisīšu kakao un gaidīšu laiku, kad varu lavīties ārā, lai atkal satiktos… 😛 (l) Lai arī jums tiek neliels prieciņš – izbaudiet šīs bildes skaistumu… 🙂

Sen neesmu veidojusi rakstisku atskaiti par saviem tievēšanas panākumiem. Godīgi sakot, panākumu jau īpašu nav. Esmu apstājusies pie 64kg uz 173cm auguma. Kg protams nedaudz svārstās, vairāk gan uz lielāko pusi, bet tomēr 😀 Kopumā esmu apmierināta, vairāk mani priecē nevis svaru cipari, bet skaitlīši no mērlentas. Viduklī gan nāca klāt 2cm, bet tas noteikti no manas pēdējā laika lielās aizraušanās ar saldējumu. Esmu nolēmusi, ka svars mani mazāk vai vairāk apmierina, tāpēc esmu atlaidusi nedaudz ēšanas režīmu. Tas gan nenozīmē, ka tagad pusdienoju maķītī, bet atļaujos ēst to, kas iepriekš man bija stingri noliegts, piemēram, šodien panašķojos ar veselu cepumu paciņu un saldējumu, bet nenosodu sevi par to. Vasara vispār ir ļoti pateicīga – peldēšana, staigāšana ar kājām, ballītes, tas viss tomēr sekmē kaloriju patēriņu. Taču apetīte arī man ir paliela, ko slāpēju ar dārzenīšiem, sautējumiem, veselīgiem ēdieniem un saldējumu. Svars klāt nenāk, pašsajūta lieliska. 🙂 Pēdējā laikā gan nedaudz par daudz atļaujos sevi lutināt – tas jālabo! Protams, līdz ideālam man vēl 4kg, no kuriem plānoju tikt pakāpeniski vaļā un tagad jau plānoju ēdienkarti nākamajai nedēļai un vēl kādam laiciņam uz priekšu. Nekādas badošanās, vienkārši pakoriģēšu vēl nedaudz savu ēšanu, lai viss notiktu. Jo, kā jau teicu, esmu nedaudz palaidusies, lai gan sevi nenosodu, bet tomēr, jāsaņem sevi rokās un jāmet nost to saldējumu ēšanu. Vienu jau var, bet nejau trīs 😀 Pagaidām mans ēšanas režīms ir šāds: brokastis – auzu pārslu putra ar medu (vārīta ar ūdeni), zaļā tēja ar citronu uzkodas: ābols, gurķis, tomāts, biezpiena sieriņš (mana vājība ar kuru nu nekādīgi netieku galā, bet derētu, jo sieriņi ir īsta kaloriju bumba) pusdienas: dārzeņu ēdieni, citreiz pilngraudu makaroni, vistas fileja. Bet dārzeņi un palielā daudzumā ir obligāta sastāvdaļa uzkodas: gurķi, tomāti, puķkāposti ar jogurta mērcīti (bezpiedevu jogurts+svaigas dilles, kaltētu dārzeņu garšvielas, citas garšvielas bez sāls) vakariņas: vājpiena biezpiens ar rozīnēm vai kādu ievārījumu, banānu, citreiz kefīrs, ābols Tā lūk. Dažreiz starp maniem veselīgajiem ēdieniem pasprūk kāds našķis, bet nu mans raksturs par vāju laikam, kā arī negribas sevi mocīt, ja sirdij kāro, tad lai tiek 🙂 Pēdējā laikā bieži našķojos ar arbūzu. Vēlamās korekcijas vaiāk ir saistītas ar ēdiena nomainīšanu un cepumu izslēgšanu, bet plānoju joprojām palikt pie ogļhidrāti no rīta, dārzeņi pusdienās, olbaltumvieas vakariņās un ābols,gurķis, tomāts uzkodās. Tā kā dārzos sāk pamazām nogatavoties pašu dārzeņi domāju ieviest ēdienkartē kabačus, kāpostus, ziedkāpostus palielā daudzumā (saprāta robežās). Ieraksts sanāca tāds diezgan haotisks, atvainojos par to tām, kuras tika līdz šīm rindiņām 🙂 Nobeigumā vēlējos pajautāt kā citām domubiedrenēm sokas ar panākumiem? 🙂 Pagaidām viss un mans mazais mērķis, lai vieglāk būtu virzīties uz priekšu, līdz 1augustam sasniegt 62,… svaru. 🙂

Viena no manām draudzenēm katru dienu, katru brīdi, kad vien ir iespējams ko piebilst, saka, ka viss ir jāuztver pozitīvi, viss vienmēr ir pozitīvi. Vispār laikam jau, ka esmu drīzāk reāliste, bet cenšos domāt pozitīvi, tomēr vismaz man ne vienmēr tas sanāk. Ir taču situācijas, kad tas pozitīvisms un tās pozitīvās domas vienkārši nav. Bezcerīgos gadījumos es cenšos domāt, ka viss nokārtosies, cenšos darīt, lai tā būtu. Bet ne visos gadījumos tas ir iespējams. Vismaz man tā šķiet. Kā domājat JŪS? 🙂

Tātad.. Vēl joprojām atceros šī gada Dziesmu un deju svētkus. Pati biju dalībniece, iespējams, tāpēc ir tik brīnišķīgas atmiņas. Neesmu no Rīgas, tāpēc sākumā šķita, ka būs nedaudz satraucoši atrasties starp tik daudziem nepazīstamiem cilvēkiem. Patiesībā ļoti kļūdījos. Protams, dažādas personības tur bija, 😀 bet nu man sanāca parunāt ar satriecošiem cilvēkiem. Ar katru var atrast kādu kopīgu tematu, ne tikai, piemēram, dziedāšanu. Un tās sajūtas bija tik neaprakstāmas. Vairs jau man skolēnu svētkos nesanāks piedalīties, tāpēc šo iespēju ļooooti centos izbaudīt. Tie, kuri jau ir bijuši kādos Dziesmu un deju svētkos, gan teica, ka šie salīdzinājumā ar citiem ir bijuši diezgan blāvi, bet es priecājos par to, kas bija! Jaunu paziņu nekad nav par daudz! Varbūt kādam var šķist muļķīgi, ka es tā rakstu par tādiem svētkiem, tomēr vēlējos uzrakstīt. Laikam šodien jūtos ļoti optimistiska 😀