Kad nepagūtos darbus steidzam padarīt uz miega rēķina, ir pilnīgi normāli, ka jūtamies miegaini un noguruši. Taču mūsu vidū ir cilvēki, kas guļ pietiekami un tāpat nekad nejūtas izgulējušies. Viņi var iemigt visnepiemērotākā brīdī, pašiem to negribot, kas ļoti, ļoti apgrūtina dzīvi. Un pie tā ir vainīga narkolepsija. Tā pieder retajām slimībām un mūsdienās to var diagnosticēt un ārstēt, ļaujot cilvēkiem  atgriezties normālā dzīvē. 

No katriem 10 tūkstošiem iedzīvotāju pasaulē apmēram 5-16 cilvēki slimo ar narkolepsiju. Vērtējot statistikas datus citās valstīs, neirologs, Veselības centru apvienības (VCA) Neiro klīnikas un Neiroloģijas dienesta vadītājs Jānis Mednieks lēš, ka Latvijā narkolepsijas slimnieku varētu būt ap 400, bet iespējams – līdz pat 900. «Latvijā pašlaik šī slimība ir noteikta vien desmit cilvēkiem, un tas ir nepiedodami maz.  Tas nozīmē, ka mūsu vidū joprojām ir cilvēki, kas cieš no specifiskiem miega traucējumiem, kas pazemina viņu dzīves kvalitāti un darba spējas, un kuriem ir iespējams palīdzēt,» uzsver Jānis Mednieks. «Latvijā ir pieejama diagnostika, kas ļauj šo slimību diagnosticēt, bet diemžēl paši cilvēki un bieži vien arī ārsti neatpazīst šos būtiskos miega traucējumus, līdz ar to netiek saņemta arī palīdzība.» 

Miega traucējumu mēdz būt dažādi

Visbiežāk mēs saskaramies ar bezmiegu, ko rada trauksme vai kāds cits psihoemocionāls iemesls. Šajā gadījumā maz ko var līdzēt medikamenti, turklāt hroniski lietot miega zāles nav pat vēlams. Bezmiega gadījumā palīdzību būtu jāmeklē pie psihoterapeita, jo, kamēr neatrisinās tā patieso iemeslu, šo miega traucējumu novērts neizdosies. Nākamais ir jau plašāk zināmā obstruktīvā miega apnoja, kas izpaužas kā elpošanas traucējumi. Cilvēkam miegā samazinās skābekļa piesātinājums asinīs, kas ilgtermiņā ir ļoti kaitīgi. Ja apstāv šāds risks, izmeklējumus pavisam noteikti vajadzētu veikt cilvēkiem ar lieko svaru. 

Trešā grupa – specifiskie, retie miega traucējumi. Pie tiem pieder pārlieku liela miegainība, arī miega paralīze, kad cilvēks pēc pamošanās kādu brīdi nevar pakustināt ne rokas, ne kājas, un katapleksija, kad, piedzīvojot pēkšņas pozitīvas emocijās, zūd muskuļu tonuss vai – citiem vārdiem sakot – jaušams muskuļu vājums. Un visas šīs pazīmes liecina par narkolepsiju. 

Diemžēl mēs Latvijā esam iekavējuši ar šīs slimības diagnosticēšanu, jo nebija pieejami vajadzīgie izmeklējumi.  

Kas ir šīs retā saslimšana?

Narkolepsija ir hroniska neiroloģiska slimība, – tās gadījumā smadzenes izstrādā par maz hormona oreksīna, kas palīdz mums palikt nomodā. Līdz ar diennakts cikla regulācijas traucējumiem arī rodas šī neatvairāmā miegainība dienas laikā, neskatoties uz to, ka naktī cilvēks ir gulējis pietiekami. Narkolepsijas slimnieks var aizmigt, ēdot pusdienas, var iemigt pie stūres, kolīdz apstājas pie sarkanās gaismas luksoforā. Var apsēsties, lai nedaudz atpūstos, un tūlīt pat aizmigt savā darba vietā…  Tie ir reāli pacientu stāsti. «Un tas nenotiek tāpēc, ka cilvēks ir pārguris vai vairākas dienas negulējis, bet tāpēc, ka viņam ir specifiskas izmaiņas galvas smadzenēs, kas saistītas ar diennakts cikla un miega apjoma regulāciju,» skaidro neirologs. «Diemžēl pat ārsti bieži neatpazīst šos simptomus, un domā, ka cilvēkam ir kādi psihiski traucējumi. Viņiem dažkārt tiek nozīmēti medikamenti, visbiežāk – neiroleptiķi, kas, nevis palīdz, bet padara cilvēku vēl miegaināku, tā vēl vairāk apgrūtinot viņa dzīvi.»

Lai gan liela daļa reto slimību tiek pārmantotas ģenētiski, narkolepsija vairumā gadījumu nav pārmantota. Tai ir arī  autoimūni cēloņi, kas izpaužas jau agrīnā pusaudžu vecumā. Bet tā kā agrāk nebija iespējams šo slimību diagnosticēt, cilvēki par savu slimību tagad uzzina, būdami jau pieaugušā vecumā. «Arī tiem trim mūsu pacientiem, kam esam atklājuši narkolepsiju, simptomi parādījās jau bērnībā. Sākumā tas ir tikai liels nogurums un miegainība, ar ko cilvēks samierinās, citiem simptomiem pat nepievēršot uzmanību. Vienam no mūsu pacientiem, kuram atklājām šo slimību, tagad ir 45 gadi. Viņš jau no bērnības tika ārstēts pie psihiatra un lietojis daudz dažādu medikamentu, un nekādu uzlabojumu. Cilvēks zaudēja tik daudz gadus no savas dzīves, ko būtu varējis kvalitatīvi pavadīt. Tā vietā viņš ir dzīvojis diskomfortā, jo neviena no ikdienas aktivitātēm nevar būt līdz galam pilnvērtīga,» stāsta Jānis Mednieks. «Cilvēks jau jūt, ka kaut kas nav kārtībā, ka ir kādas veselības problēmas un meklē palīdzību. Bet tas ir ārstu uzdevums – spēt atpazīt šos simptomus. Par tiem ir jārunā, lai arī cilvēki paši zinātu, kas ar viņiem notiek un ka viņiem var palīdzēt. Ja var iemigt jebkuras aktivitātes laikā, tas jau ir ļoti nopietns simptoms. Un arī ļoti bīstams simptoms, – parasti cilvēks dienas laikā ēdot tomēr neaizmieg.»

Kādi izmeklējumi palīdz slimību atklāt?

Narkolepsiju var diagnosticēt, veicot polisomnogrāfiju un multiplo miega latentes testu. Vēl necik sen šādus izmeklējumus Latvijā vispār nebija iespējams veikt pieaugušam cilvēkam. Sākotnēji tie bija pieejami tikai Bērnu universitātes klīniskajā slimnīcā, bet nu jau vairāk nekā pusgadu šādi izmeklējumi ir pieejami VCA Neiro klīnikā. 

Veicot polisomnogrāfijas izmeklējumu (atšifrējot nosaukumu: poli – daudz, somno – miegs, grāfija – pieraksts, tātad tiek pierakstīts daudz miega), cilvēkam uz nakti tiek pievienoti elektrodi līdzīgi kā veicot elektroencefalogrāfiju, kā arī citi sensori elpošanas, sirdsdarbības parametru novērtēšanai. Šis izmeklējums ļauj nomērīt un aprēķināt, cik garas cilvēkam ir konkrētās miega fāzes, vajadzības gadījumā – arī kāds ir skābekļa piesātinājums asinīs, kāda ir sirds darbība un elpošana, kādas krūšu kurvja kustības u.c. parametrus. Līdz ar to tiek iegūta detalizēta informāciju par to, kā cilvēka organisms funkcionē miegā.  Savukārt nākamajā dienā pēc tam, kad pa nakti veikta polisomnogrāfija, seko multiplais miega latentes tests. Tā laikā cilvēku lūdz apgulties, bet neaizmigt. Tiem, kam ir narkolepsija, ir ļoti grūti palikt nomodā. Viņi aizmieg gandrīz tūliņ pat kolīdz apgūlušies. «Lai gan izmeklējumi kļūst pieejamāki, tie paši par sevi vēl neko nedod, – svarīgi, lai ārsti spētus šos specifiskos miega traucējumus vispirms atpazīt. Retās slimības vienmēr ir grūtāk ārstējamas tieši tāpēc, ka tās ir retas un grūtāk atpazīstamas,» paskaidro Jānis Mednieks.  

Tikai neko uz savu galvu!

Bieži vien cilvēki, kad viņiem rodas aizdomas par kādu saslimšanu, vēlas konsultēties ar speciālistu. Jautājums – kurā brīdī nepieciešama speciālista konsultāciju? Vai tad, kad ir jau veikts kāds no izmeklējumiem, kas potenciāli varētu būt nepieciešams diagnozes uzstādīšanai, vai arī pirms izmeklējumiem? «Miega traucējumu gadījumā es viennozīmīgi ieteiktu vispirms konsultēties ar miega speciālistu. Tomēr ir vairāku veidu izmeklējumi, – dažkārt ir nepieciešams poligrāfijas izmeklējums, kur nepierakstām miega fāzes, bet pierakstām tikai elpošanas, sirds darbības un citus parametrus miegā. Dažkārt nepieciešams papildus mērīt ogļskābās gāzes līmeni asinīs, bet dažkārt ir nepieciešama polisomnogrāfija ar vai bez multiplā miega latentuma testa. Šie visi ir gari un pietiekami dārgi izmeklējumi, līdz ar to tas būtu aplami – pacientam pašam izvēloties, veikt kādu no šiem izmeklējumiem, pēc tam doties pie speciālista un saprast, ka nav veikts īstais izmeklējums. Ja cilvēku izmeklējot ir aizdomas par kādu noteiktu saslimšanu, tad papildus izmeklējumi tiek veikti, nevis lai kaut ko atrastu, bet lai aizdomas vai nu apstiprinātu vai arī izslēgtu tās. Izmeklējumu mērķis nav tos veikt, lai kaut ko atrastu. Šī klīniskā domāšana nav fundamentāli mainījusies vairāku gadsimtu gaitā. Tāpēc labāk, lai ārsts izsakās par iespējamo diagnozi, ļaut viņam konkrēto saslimšanu diagnosticēt, lai pēc tam konsīlija veidā to apstiprināt un nozīmēt ārstēšanu,» silti jo silti iesaka neiroloģijas dienesta vadītājs. Narkolepsijas ārstēšanai pieejami vairāki medikamenti, kas individuālās kompensācijas kārtībā tiek arī pacientiem nodrošināti.

Iespējamas arī attālinātas konsultācijas

Noteikti vērts zināt, ka miega problēmu gadījumā pirmā konsultācija pie ārsta var būt attālināta. Šāda veida konsultācijas Parkinsona slimniekiem, galvas sāpju pacientiem un arī miega traucējumu gadījumā pasaulē eksistē jau sen. Konsultācijas laikā ārsts nozīmē nepieciešamo izmeklējumu un tad pacients var pēc izmeklējuma veikšanas vai nu klātienē vai atkārtoti attālināti ar speciālistu konsultēties. Miega traucējumu gadījumā tas ir būtiski, jo miega speciālistu Latvijā nav daudz. «Esmu priecīgs, ka mūsu neiroloģijas dienestā ir gan pieaugušo, gan bērnu miega speciālisti. Daktere Marta Celmiņa ir bērnu miega speciāliste un daktere Madara Mičule – pieaugušo miega speciāliste,» atzīst VCA Neiro klīnikas vadītājs Jānis Mednieks. 

Glaukoma ir acu saslimšana, kas ierodas nemanot un nepiesakoties, tāpēc ir svarīgi to atklāt savlaicīgi un sākt ārstēšanu. Diemžēl, šī slimība mēdz progresēt, pat tiktāl, ka cilvēks kļūst akls. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem šī slimība ir otrais biežākais akluma cēlonis pasaulē pēc kataraktas. Janvāris ir glaukomas kontroles mēnesis^[1]. Plašāk par glaukomu, tās simptomiem un iespējām to apturēt stāsta ārsts oftalmologs Oļegs Kučerenko un optometriste Jeļena Stūriška.

Kas ir glaukoma un kādi ir tās agrīnie simptomi?

„Vairumā gadījumu šī slimība ir asimptomātiska un nav nekādu pazīmju vai sajūtu, pēc kurām pats cilvēks varētu saprast, ka viņam ir glaukoma,” skaidro „OC Vision” galvenā optometriste Jeļena Stūriška. „Retos gadījumos, ja ir ļoti liels acu spiediens, var sāpēt galva pieres daļā. Tātad, ja ir šādas galvas sāpes, tad vajadzētu arī acu spiedienu pārbaudīt. 

Katrs no mums, kurš ir bijis pie acu ārsta vai optometrista, ir dzirdējis par acu spiedienu, kuru mēra ar gaisa plūsmas tonometru. Tieši paaugstināts acu spiediens var liecināt par glaukomu. 

Paaugstināts acs spiediens veidojas no tā, ka izjaukts līdzsvars starp acs iekšējā šķidruma veidošanos un atteci, proti, šķidrums acī veidojas par daudz vai tas netiek pietiekami izvadīts. 

Kāds no tā sliktums? Lielais acu spiediens nospiež acs dziļumā esošo redzes nervu, kurā ir nervu šķiedras. Nervu šķiedras iet bojā, tās, diemžēl, nav atjaunojamas – līdz ar to sašaurinās redzes lauks un sliktākajos gadījumos var pat iestāties neatgriezenisks aklums. Ja savlaicīgi tiek konstatēta glaukoma, tad, to ārstējot, spiediens tiek līdzsvarots, lai tas mazāk ietekmētu redzes nervu šķiedras,” norāda Jeļena Stūriška, piebilstot, ka spiedoša smaguma sajūta acīs no ilgstošas redzes slodzes gan nenozīmē, ka ir paaugstināts acu spiediens. 

Kā atklāt glaukomu?

Lai savlaicīgi atklātu šo acu saslimšanu, nepieciešams vismaz reizi gadā izmērīt acu spiedienu. To var izdarīt arī optikas veikalos. Līdz janvāra beigām izmeklējumam ir atlaide OptiO optika, Vizionette un Vision Express veikalos. Plašāka informācija par piedāvājumu –   https://optio.lv/lv/akcijas/glaukomas-kontroles-menesis/. 

Glaukomas diagnostikai ir nepieciešama aparatūra, ar kuru var pārbaudīt redzes nerva disku un novērtēt redzes lauku, vai tas nav sašaurināts. Optometriste Jeļena Stūriška uzskata, ka glaukomas diagnostikā redzes lauka noteikšanai ir ļoti liela nozīme, jo izmaiņas sākotnēji parasti skar vienu aci. „Tā kā mums ir divas acis, tad viena otru kompensē un cilvēks nejūt, ka kaut kas iztrūkst redzes laukā. Novērtējot redzes lauku, ārsts pamanīs, kurā vietā ir zudis acs jūtīgums un izkrīt redzes lauks. Redzes lauka zudums sākas no ārējām malām, tātad pirmā zūd perifērā redze. Tālu aizgājušas saslimšanas gadījumā cilvēks redz tā kā caur caurulīti, tikai pavisam mazu laukumiņu.”

Kā rodas glaukoma? 

Ārsts oftalmologs Oļegs Kučerenko atzīst: „Diemžēl vēl arvien nav īsti skaidrs glaukomas rašanās cēlonis. Pirms trīsdesmit gadiem bija vienas teorijas, tagad citas. Glaukoma ir vairāk izplatīta cilvēkiem lielākā vecumā, sākot no 40, 50 gadiem, līdz ar to ir pieņēmums, ka tās rašanās ir saistīta ar novecošanās procesu. Tai pašā laikā glaukoma nav visiem cilvēkiem gados, kas šo pieņēmumu neapstiprina kā galveno. Ņemot vērā novērojumus, ka saslimšana parādās vēlākos gados, iesaka acis regulāri pārbaudīt, sākot 40 gadiem, ja iespējams, arī ātrāk,” skaidro ārsts.

Kā ārstē glaukomu?

„Ārstēšana ir gan konservatīva, gan operatīva,” stāsta oftalmologs Oļegs Kučerenko. „Kad ir skaidra diagnoze un skaidra saslimšanas forma, tad sākotnēji ārsti iesaka lietot zāles pilienu veidā. Vienā gadījumā nepieciešams paplašināt visus novadceļus. Citā gadījumā – samazināt šķidruma atteci. Tāpēc ir divu grupu acu pilieni, ko izmanto glaukomas ārstēšanai, atkarībā no konkrētā pacienta situācijas. No tā arī atkarīgs, vai jāpilina acīs zāles vienu vai divas reizes dienā. Ārsts var nozīmēt ne tikai vienu zāļu veidu, bet arī kombinētus preparātus. 

Tikai tad, ja no pilienu lietošanas nav efekta, tiek piedāvāta operatīva ārstēšana, kas ir gan ķirurģija, gan lāzerķirurģija. Lāzeroperācija parasti tiek veikta saistībā ar kanāliņiem, kas atrodas acs dziļumā, lai ievietotu mazas drenas novadceļu problēmas vietā, vai arī izveidotu caurumu un līdz ar to palielinātu šķidruma drenāžu. Kad tiek veicināta notece, normalizējas arī spiediens. Pēdējos gadus tiek pielietota vēl viena jauna metode – implantu ievietošana, kuros ir zāles. Tās no implantiem pakāpeniski izplūst acs dobumā un palīdz normalizēt acu spiedienu.”

Regulāra ārstniecība un uzraudzība.

Oftalmologs Oļegs Kučerenko skaidro, ka pateicoties pēdējām tehnoloģijām ir iespējams precīzi diagnosticēt glaukomu, lai saprastu vai šī slimība jau ir, vai tikai ir uz robežas. “Arī robežsituācijās jāturpina regulāras pārbaudes. Glaukomas pacientiem iesaka rūpīgi ievērot ārsta rekomendācijas par acu pilienu lietošanas biežumu un divas reizes gadā pārbaudīt gan spiedienu, gan arī acu pamatfunkcijas – redzes asumu un redzes lauku. Ja ir bažas, spiedienu drīkst pārbaudīt katru mēnesi. Glaukoma ir slimība, ko nevar pilnībā izārstēt, tā paliek ar cilvēku līdz pēdējām dzīves dienām, tāpēc jāseko un jādara viss, lai tā neprogresētu. Ārstējot glaukomu, var saglabāt to situāciju, kas ir glaukomas diagnosticēšanas brīdī, bet ne uzlabot situāciju.”

Glaukomai ir dažādas formas, tā nav viena saslimšana. Ir sekundārā glaukoma, kas rodas no citām acu saslimšanām, piemēram, no iekaisumiem. Ir arī jaundzimušo glaukoma, kas tiek diagnosticēta pēc dzemdībām. Ja glaukoma nav saistīta ar acu spiedienu, tāpat tiek bojātas nervu šķiedras un zūd redze, jo ir arī normāla acu spiediena glaukoma.

Daudzās darba vietās noteiktu funkciju veikšanai nosūta uz obligāto veselības pārbaudi, kuras laikā nereti secina, ka cilvēkam paaugstināts acu spiediens. Šādos gadījumos ir svarīgi vērsties pie acu ārsta, lai precizētu, vai tā ir glaukoma. Paaugstināts acu spiediens var būt saistīts ar dažādām veselības problēmām, piemēram, reizēm augsta asinsspiediena vai stresa laikā var uz īsu brīdi paaugstināties intraokulārais spiediens.

Diemžēl, Latvijā joprojām ir daudz nediagnosticētu glaukomas gadījumu, nav arī izstrādāta skrīninga sistēma agrīnai glaukomas diagnostikai.

Biežākās ir primāras atvērta kakta glaukomas (augsta un zema spiediena) formas, ko novēro Latvijā, saistītas ar vecumu — slimība lielākoties attīstās pusmūžā, progresē lēni, bet nemitīgi. Spriežot pēc Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (9. VDEĀVK) datiem, ar katru gadu palielinās pirmreizējo redzes invalīdu skaits tieši glaukomas dēļ. No 2005. līdz 2015. gadam šādu indivīdu skaits ir gandrīz divkāršojies.^[2] 2017. gadā darbspējīga vecuma iedzīvotāju grupā pirmreizēja invaliditāte glaukomas dēļ noteikta, piešķirot III invaliditātes grupu (69 % gadījumu) un II invaliditātes grupu (31 %), bet pensijas vecuma iedzīvotājiem 42 % gadījumu piešķirta I invaliditātes grupa, kas liecina par ļoti smagu invaliditāti, 35 % gadījumu piešķirta II invaliditātes grupa, kas liecina par smagu invaliditāti, bet III invaliditātes grupa noteikta 23 % gadījumu.^[3]

Glaukoma aizņem 36 % kopējā pirmreizējās invaliditātes struktūrā, ieņemot pirmo vietu (2. un 3. vietā ar 25 % katra seko invaliditāte tīklenes slimību dēļ (galvenokārt tīklenes distrofiju un acs traumu seku dēļ). 2018. gadā invaliditāte glaukomas dēļ pirmreizēji noteikta 272 personām (14 % darbspējīgā vecumā, 86 % valsts vecuma pensijas vecumu sasniegušām personām).^[4]

Glaukoma rada nopietnu slogu sabiedrības veselībā pasaulē, tā ir otrais galvenais akluma cēlonis pēc kataraktas, un šis aklums parasti ir neatgriezenisks. Tiek lēsts, ka primārā atvērtā kakta glaukoma skar 57,5 miljonus cilvēku visā pasaulē. Paaugstināts glaukomas risks ir cilvēkiem, kas vecāki par 60 gadiem, to ģimenes locekļiem, kuriem jau diagnosticēta glaukoma, steroīdu lietotājiem, cukura diabēta slimniekiem, kā arī tiem, kuriem ir augsta tuvredzība, hipertensija, centrālās radzenes biezums <5 mm un acu traumas. Paredzams, ka līdz 2040. gadam aptuveni 111,8 miljoni cilvēku cietīs no glaukomas.^[5]

^[1] https://glaucoma.org/january-is-glaucoma-awareness-month/

^[2] Ausekle, S. 05.12.2015. Redzes lauks un invaliditātes ekspertīze. 9.VDEĀK

^[3] Ausekle, S. 27.02.2019. Glaukoma un invaliditāte 2018. gadā. 9.VDEĀVK

^[4] Ausekle, S. 13.03.2018. Glaukoma un invaliditāte 2017. gadā. 9.VDEĀVK

^[5] Allison, K., Patel, D., & Alabi, O. 2020. Epidemiology of Glaucoma: The Past, Present, and Predictions for the Future. Cureus, 12(11), e11686. https://doi.org/10.7759/cureus.11686