Ikviens no mums ikdienā zināmā mērā saskaras ar stresu, taču mēdz būt arī situācijas, kad tas ir krietni par daudz un kļūst sarežģīti to kontrolēt. Savukārt stress ietekmē cilvēka nervu sistēmu un tās vispārējo darbību. Pastāv arī uzskats, ka stresa un uztraukuma laikā zaudētās nervu šūnas neatjaunojas – vai tā ir taisnība? Kā funkcionē cilvēka nervu sistēma, vai nervu šūnas atjaunojas un kā saglabāt mieru jebkurā situācijā, skaidro “Euroaptieka” farmaceite Zane Melberga.

Nervu sistēma – kas to ietekmē?

To veido nervu šūnas jeb neironi, kuru galvenais uzdevums ir informācijas uztvere un pārvade no galvas un muguras smadzenēm uz visu pārējo ķermeni. Tie arī nodrošina organisma pielāgošanos apkārtējai videi, kā arī veicina apzinātu un neapzinātu kustību koordināciju, piemēram, tādā veidā mēs varam staigāt vai reaģēt uz sāpēm. Nervu sistēmu un tās darbību ietekmē ne tikai cilvēka novecošana, bet arī daudzi citi faktori. Viens no būtiskākajiem ir ilgstošs un paaugstināts stress. Tā laikā samazinās jau esošo nervu šūnu izturība pret citiem kaitīgiem faktoriem. Kad stress samazinās, nervu šūnas pilnībā vai daļēji atgūst savu sākotnējo funkcionalitāti. Tāpat ietekmējošie faktori ir arī ikdienas uzturs, fiziskās aktivitātes, pārslodze, toksisko vielu (alkohola) patēriņš. Nervu sistēmas darbību var ietekmēt arī dažādas slimības, piemēram, ateroskleroze vai Alcheimera slimība. Savukārt insulta un traumu gadījumā, atkarībā no bojājuma atrašanās vietas un lieluma, nervu sistēmas defekts var būt ļoti dziļš un neatgriezenisks.  

Ja cilvēks atrodas ilgstošā stresa stāvoklī, var parādīties tādas blakusparādības kā: 

• galvassāpes, 
• paātrināta sirdsdarbība un elpošana, 
• miega traucējumi, piemēram, grūtības aizmigt,
• izmaiņas ēšanas paradumos – lielāka vai mazāka apetīte, 
• nogurums, apātija un pastiprināta trauksme, 
• pazemināta imunitāte, kas veicina saaukstēšanos,
• pārmērīgs alkohola patēriņš vai regulāra smēķēšana, 
• depresija vai izdegšanas sindroms.

Vai nervu šūnas atjaunojas?

Cilvēka smadzenēs veidojas jaunas šūnas, to sauc par neiroģenēzi. Jo cilvēks ir jaunāks, jo aktīvāka ir jaunu šūnu veidošanās – gados jaunākiem cilvēkiem vidēji diennakts laikā var izveidoties līdz pat 700 jaunām nervu šūnām. Nervu šūnas arī var atjaunoties, taču tas notiek lēni un ne pilnīgi. Cilvēkam kļūstot vecākam, šie procesi kļūst lēnāki, mazāk veidojas jaunas sinapses jeb saistības starp nervu šūnām, kas nodrošina impulsu pārvadi visā organismā. Medicīnā to dēvē par neiroplasticitātes trūkumu, kura dēļ vecākiem cilvēkiem var būt dažādi emocionālie vai atmiņas traucējumi. 

Kā uzturēt nervu sistēmas veselību?

Ir dažādi veidi, kā cilvēks ikdienā pats var mazināt stresu un saglabāt mieru. Turklāt jaunu ikdienas ieradumu ieviešana neprasa pārāk lielus ieguldījumus. Ikvienam ir būtiski atrast sev patīkamākās metodes. 

1. Fizisko aktivitāšu, piemēram, jogas, skriešanas, malkas ciršanas, lapu grābšanas vai aktīvas pastaigas laikā cilvēka smadzenēs izdalās laimes hormons endorfīns, kas rada pacilātības, prieka un laimes sajūtu, kas palīdz ķermenim atbrīvoties un uzlabot garastāvokli. 
2. Prāta nodarbināšana, lasot grāmatas, apgūstot jaunas valodas vai minot krustvārdu mīklas nodarbina smadzenes un palīdz tām atpūsties. Šādas aktivitātes prātu novērš no ikdienas stresa, palīdz nomierināties un atbrīvoties. 
3. Veselīgs uzturs ir būtisks, jo tas var samazināt stresa negatīvo ietekmi uz organismu. Tāpat arī cilvēkiem paaugstināta stresa brīžos ir tendence vairāk ēst ēdienus, kas ir piesātināti ar ogļhidrātiem, taukiem vai kofeīnu. Tāpēc būtiski uzturā iekļaut dažādus augļus, dārzeņus, liesu gaļu, pilngraudu un pākšaugu produktus. 
4. Vitamīni un minerālvielas, kurus nepieciešams uzņemt papildus un kas veicina normālu nervu sistēmas darbību. Kā norāda “Euroaptieka” farmaceite Zane Melberga, tie ir B grupas vitamīni, it sevišķi B6 un B12 vitamīni, kas var palīdzēt nervu šūnām ātrāk atjaunoties. Tie visvairāk atrodami ābolos, banānos, piena produktos, zivīs, kā arī olās. Tāpat nepieciešams arī D vitamīns (zivs produkti), kālijs (žāvēti augļi, pupiņas) un kalcijs (piena produkti). Magnijspiedalās nervu impulsu regulācijā, kā arī palīdz nervu sistēmai atslābināties. Tas ir gan pilngraudu, gan pākšaugu produktos. Savukārt omega-3 taukskābes, kas visvairāk ir zivīs, nepieciešamas, lai uzturētu smadzeņu darbību. Attiecīgos vitamīnus un minerālvielas var uzņemt ar kompleksajiem uztura bagātinātājiem, kur attiecīgie vitamīni un minerālvielas ir noteiktās devās. Savukārt magniju vai omega-3 taukskābes var uzņemt šķidrā veidā balzāmu, sīrupu vai eļļas formā. Līdzekļi, kas ir šķidrā formā, organismā ātrāk uzsūcas un iedarbojas. Noderēt var arī baldriāna vai māteres tinktūras, kas nomierina paaugstināta stresa situācijās.
5. Pilnvērtīgs miegs un kvalitatīva atpūta ir veselīga dzīvesveida pamatā. Atpūtas brīžos, kā arī pirms miega ieteicams domāt pozitīvas domas, aizmirst ikdienas stresu un nelietot viedierīces, kas samazina prāta noslodzi. Palīdzēt var arī elpošanas vingrinājumi ar dziļu ieelpu un izelpu veikšanu. Lai cilvēks justos labi, nepieciešams gulēt vismaz septiņas līdz deviņas stundas.
6. Komunikācija ar apkārtējiem cilvēkiem ir nepieciešama, lai dalītos sajūtās, pārdzīvojumos un izpaustu emocijas, tādā veidā samazinot stresu un raizes. Svarīgi, ka ikvienam ir kāds tuvs draugs, ģimenes loceklis vai speciālists, piemēram, psihologs vai psihoterapeits, kurš būtu gatavs uzklausīt. Norobežošanās no cilvēkiem tieši vairāk var izsaukt negatīvas emocijas un vairāk stresa.

2021. gada veiktajā “NielsenIQ” pētījumā “Euroaptieka” atkārtoti atzīta par populārāko aptieku tīklu Latvijā, iedzīvotājiem nodrošinot zemākās cenas. Vērtējot aptieku tīklu lojalitātes programmas, iedzīvotāji “Euroaptieka” lojalitātes programmu “Medus karte” atzina par pievilcīgāko starp visiem aptieku tīkliem. 

Ieilgstot Covid-19 izplatībai un ierobežojumiem, aizvien biežāk izskan nopietnas bažas par pandēmijas radīto ietekmi uz iedzīvotāju mentālo veselību. Krīze, strauji mainīgie apstākļi, ilgstoša atrašanās izolētībā un neziņa par nākotni ir labvēlīga augsne mentālās veselības sarežģījumiem, tai skaitā depresijai, kam ne vienmēr tiek pievērsts pietiekami daudz uzmanības. Tādēļ par to, kā atpazīt depresiju un pandēmijas apstākļos rūpēties par mentālo labsajūtu, stāsta psihoterapeite-psihiatre Sandra Pūce un BENU Aptiekas farmaceite Zanda Ozoliņa. 

Depresija nav nolaidība

Attiecībā uz mentālo veselību Latvijā joprojām pastāv dažādi aizspriedumi, tai skaitā nereti depresija tiek uztverta kā nolaidība ar tekstu, ka “vienkārši vajag saņemt sevi rokās un strādāt”, lai gan patiesībā depresija ir ļoti nopietna slimība, uzsver S. Pūce. Depresija ir viens no garastāvokļa traucējumu veidiem, kas ietekmē emocijas, kognitīvo jeb izziņas funkciju, uzvedību un ķermeņa fiziskās funkcijas. Tā ir slimība, kurai lielāko dienas daļu ir raksturīgs nomākts garastāvoklis bez noteikta iemesla un nespēja izjust prieku, kas ilgst vismaz divas nedēļas. Saskaņā ar SPKC speciālistu izstrādātajām depresijas atpazīšanas un ārstēšanas vadlīnijām, uz depresiju norāda vairākas pazīmes, piemēram, pēdējā mēneša laikā cilvēks ir juties grūtsirdīgs, nomākts vai bezcerīgs un ar samazinātu interesi par lietām un darbībām, kas agrāk sagādāja gandarījumu. Depresijas pazīmes var būt arī nespēks, nogurums, svara zudums bez medicīniska iemesla, miega traucējumi, ilgstoša miega līdzekļu vai bezodiazepīnu (trankvilizatoru) lietošana. Tāpat depresijas pacientiem var būt sūdzības par atmiņas traucējumiem, koncentrēšanās grūtības, trauksmes simptomi (iekšēja spriedze, nemiers, sirdsklauves, reiboņi, smakšanas sajūta, “kamols kaklā”, panikas lēkmes) un citas  medicīniski neizskaidrojamas somatiskas sūdzības, kam nav skaidru cēloņu vai diagnozes. Savukārt kā depresijas riska faktori ir vientulība, vardarbība, sociālekonomiskās problēmas, nabadzība, kā arī smēķēšana, narkotisko vielu un alkohola lietošana.

Pandēmijas efekts

Covid-19 pandēmija ir saasinājusi mentālās veselības riskus, ko rada ne vien iespējamā saslimšana un ierobežojumi, bet arī tuvinieku zaudēšana, izolācija, potenciālā ienākumu samazināšanās un citi aspekti. Tāpat saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem, pandēmijas laikā pieaug arī alkohola un citu apreibinošo vielu lietošanas riski, kā arī palielinās bezmiegs un trauksme. S. Pūce skaidro, ka, lai arī liela daļa cilvēku ir piemērojušies pandēmijas apstākļiem, joprojām ir atsevišķas sabiedrības grupas, kurām klājas sliktāk, piemēram, jaunieši, kuriem šajā vecumā ir jāiegūst zināšanas, dzīves pieredze un socializēšanās prasmes, kā arī jāveido attiecības, draudzība un jāiepazīst mīlestība. Turklāt šobrīd jauniešiem ir ierobežotas iespējas nodarboties ar saviem iecienītajiem sporta veidiem un hobijiem, kā arī pārmērīgi liels laiks tiek pavadīts virtuālajā, nevis reālajā vidē. Attiecībā uz jauniešu depresiju eksperte norāda, ka būtisks faktors ir mikroklimats ģimenē, jo nelabvēlīga agrīnās bērnības pieredze (vardarbība, psihotraumējošas situācijas, mātes zaudējums pirms 11 gadu vecuma) paaugstina indivīda jūtību pret stresu dzīves laikā. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem, 22,9% pieaugušo garastāvokļa traucējumu un 31% trauksmes traucējumu ir saistīti ar nelabvēlīgu dzīves pieredzi bērnībā. Piemēram, bieža iebiedēšana bērnībā var gandrīz 40 gadus vēlāk veicināt paaugstinātu pašnāvību risku, depresiju, trauksmi un alkohola atkarību, skaidro S. Pūce.

Mentālās veselības sarežģījumu ārstēšana

Nogurumu, astēniju un izdegšanu var ārstēt ar psihoterapiju, atpūtu, miega normalizēšanu un visa veida labo sajūtu veicināšanu. S. Pūce aicina nekautrēties par mentālās veselības sarežģījumiem runāt ar speciālistu (ģimenes ārstu, psihologu, neirologu, psihoterapeitu, psihiatru), kas izvērtēs stāvokli un palīdzēs rast labāko ārstēšanas risinājumu. Depresijas ārstēšanā tiek izmantotas bioloģiskās ārstēšanas metodes – medikamenti, gaismas terapija, miega deprivācija, kā arī psiholoģiskā ārstēšana ar psihoterapiju – atbalsta, ģimenes, psihodinamisko, kognitīvi biheiviorālo terapiju, kā arī starpdisciplināru komandu iesaisti. S. Pūce uzsver, ka vislabākais terapijas efekts panākams, apvienojot vairākas ārstēšanas metodes, kā arī ir svarīgi, ka pacients atrodas ģimenes ārsta un speciālista uzraudzībā. Vienlaikus depresijas ārstēšanas metodes ir atkarīgas no depresijas smaguma pakāpes, piemēram, vieglas depresijas gadījumā varētu pietikt ar ārsta konsultācijām regulārai pacienta psihiskās pašsajūtas izvērtēšanai, dzīvesveida izmaiņām un psihoterapiju. Viena no smagas depresijas pazīmēm ir pašnāvības riski, tādēļ šajos gadījumos tiek apsvērta stacionārās ārstēšanas nepieciešamība, kur pacients saņemtu medikamentu terapiju, kā arī psiholoģisko un psihoterapeitisko ārstēšanu ar starpdisciplināras komandas iesaisti, kur var būt gan mākslas un kustību terapeits, mūzikas un deju terapeits, drāmas terapeits, psihologs, psihoterapeits, uztura speciālists, fizioterapeits, ergoterapeits un citi profesionāļi. Lielākajai daļai pacientu kombinētā terapija ir efektīvāka nekā tikai psihoterapija vai antidepresanti, piebilst S. Pūce. 

Ieteikumi mentālās veselības stiprināšanai

Psihisko veselību lielā mērā ietekmē cilvēka emocionālā labsajūta, par kuru bieži vien tiek aizmirsts līdz brīdim, kad tā ir ievērojami pasliktinājusies. BENU Aptiekas farmaceite Zanda Ozoliņa norāda, ka ir svarīgi nodarboties ar sev patīkamām lietām. Fiziskā aktivitāte, izrunāšanās vai ieraksts dienasgrāmatā var būt palīdzošs veids. Tāpat nevajadzētu baidīties grūtos brīžos lūgt palīdzību apkārtējiem, dalīties ar savām emocijām un pārdzīvojumiem gan priekos, gan bēdās. Lai arī cik grūta būtu apkārtējā situācija, ir jāspēj saglabāt gaišums un pozitīvas domas, kā arī jāmeklē veidi, kā atbrīvoties no dienas garumā krātajām raizēm. Jāatceras, ka gan fiziskajai, gan mentālajai veselībai ļoti svarīgs ir dienas ritms – miegs, atpūta, fiziskās aktivitātes, veselīgs uzturs, pozitīvi cilvēki un ticība rītdienai.

Gada aukstajā sezonā kņudināšana kaklā, aizsmakums vai pat kakla sāpes mēdz būt ierasta parādība, no kā pasargāts nav neviens. Visbiežāk nepatīkamos simptomus izraisa dažādi augšējo elpceļu vīrusi, taču dažkārt pie vainas var būt arī bakteriālā infekcija, kas ir cēlonis angīnai. Lai gan simptomi abos gadījumos var būt līdzīgi, to pareiza ārstēšana atšķiras, tāpēc ir būtiski jau laikus noteikt kakla sāpju cēloni un piemērot atbilstošu ārstēšanu. Kas jāņem vērā, ārstējot sāpošu kaklu, skaidro aptieku tīkla Apotheka sertificētā farmaceite Ivanda Krastiņa.

Vīruss vai bakteriāla infekcija?

Vairumā gadījumu kakla sāpju cēlonis ir virusāla infekcija, piemēram, gripa, rinovīrusi, adenovīrusi un citi vīrusi, kam bieži vien raksturīga sezonalitāte un pakāpeniska simptomu pastiprināšanās. Virusālas infekcijas ietekmē kakls kņud, ir pietūcis, var būt aizsmakums, ir sāpes, apgrūtināta siekalu norīšana, pacientam lielākoties ir subfebrila temperatūra – tā nepārsniedz 38 grādus. Tāpat iespējams novērot arī citus saaukstēšanās slimībām raksturīgus simptomus, piemēram, iesnas un galvassāpes. 

Ja kakla sāpes izraisa bakteriālas izcelsmes infekcija, piemēram, streptokoks, tās ir izteikti stipras un intensīvas, sāpes var izstarot uz ausi, ķermeņa temperatūra bieži ir augstāka par 38 grādiem. Limfmezgli ir pietūkuši, bet uz kakla aizmugurējās sieniņas un mandelēm var parādīties bālgans strutu aplikums. Atšķirībā no virusālas infekcijas bakteriāls iekaisums parasti sākas strauji, un jau pirmajā saslimšanas dienā to pavada izteikti simptomi.

„Pieeja ārstēšanai abos gadījumos ir atšķirīga. Pie bakteriālas infekcijas ir nepieciešama ārsta konsultācija. Terapija visbiežāk būs kombinēta, proti, būs nepieciešams lietot ārsta izrakstītās antibiotikas kopā ar lokāli lietojamiem līdzekļiem simptomu atvieglošanai – kakla aerosoliem, sūkājamajām tabletēm, skalojamajiem līdzekļiem, kā arī preparātiem, kas palīdz mazināt sāpes un temperatūru, piemēram, paracetamola vai ibuprofēna tabletēm. Savukārt vīrusālas infekcijas gadījumā jālieto preparāti, kas atvieglo simptomus, un jāvelta pienācīgs laiks atpūtai – simptomi visbiežāk izzūd septiņu līdz desmit dienu laikā,” stāsta Apotheka sertificētā farmaceite Ivanda Krastiņa.

Līdzekļi kakla sāpju mazināšanai

Izvēloties līdzekli kakla sāpju remdēšanai, jāņem vērā akūto simptomu veids un intensitāte, kā arī dažādu preparātu atšķirīgais sastāvs un pielietojums. Ja kaklā ir kņudinoša, skrāpējoša sajūta, ja tas ir aizsmacis, bet nav izteiktas sāpju sajūtas, palīdzēs dabīgus augu ekstraktus saturoši kakla aerosoli uz eļļas vai ūdens bāzes. To sastāvā var būt kliņģerīšu, kumelīšu, Islandes ķērpja, ceļtekas, altejas un citu augu ekstrakti, C vitamīns, laktoferīns, cinks, jūras sālsūdens, kā arī dažādas dabīgas izcelsmes eļļas, piemēram, piparmētru, eikalipta, smiltsērkšķu, kliņģerīšu vai tējas koka eļļa. Aerosoli pārklāj kakla gļotādu, aizsargājot to no kairinājuma un mazinot nepatīkamos simptomus, bet C vitamīns, cinks un laktoferīns stiprinās imunitāti, tādējādi palīdzot organismam ātrāk un efektīvāk uzveikt infekciju. 

Aizsmakums vai pārpūlētas balss saites nereti gadās profesiju pārstāvjiem, kuri daudz un bieži lasa lekcijas. Ieteicams pirms uzstāšanās sagatavot remdenu ūdeni, ko padzerties ik pa laikam. Pirms lekcijas nosūkāt kakla tableti ar gļotādu mitrinošu iedarbību (piemēram, tableti, kas satur Islandes ķērpi, hialuronskābi u.c. mitrinošas vielas).

Savukārt gadījumos, kad kakla sāpes ir izteiktas un ir apgrūtināta rīšana, noderēs aerosoli  ar dezinficējošu vai pretiekaisuma darbību uz spirta vai ūdens bāzes. Tie satur propolisa ekstraktu vai heksetidīnu kam piemīt antibakteriāla iedarbība, vai pretiekaisuma līdzekļus – flurbiprofenu vai benzidamīna hidrohloridu. Tāpat simptomu mazināšanai noderēs arī sūkājamās tabletes un kakla skalojamie līdzekļi ar furagīnu, kas īpaši ieteicami tad, ja uz gļotādas izveidojies strutu aplikums, ko nepieciešams mehāniski noskalot. 

“Lai gan visi simptomus mazinošie līdzekļi savā starpā ir kombinējami, ir svarīgi ievērot to lietošanas biežumu. Nav vajadzības iepūst aerosolu un uzreiz pēc tam sūkāt tableti vai skalot kaklu. Ieteicams izvēlēties kaut ko vienu, bet pēc divām līdz četrām stundām – atkarībā no tā, kas minēts lietošanas instrukcijā, – kādu citu veidu. Pretējā gadījumā var tikt pārmērīgi sakairināta kakla gļotāda, izjaukta mutes mikroflora un pat parādīties alerģija,” norāda Apotheka farmaceite Ivanda Krastiņa.

Kļūdas, ko nepieļaut, ārstējot sāpošu kaklu

#1 Nelieto karstu šķidrumu. Visiem zināms, ka kakla sāpju gadījumā nedrīkst dzert aukstu šķidrumu, taču jāņem vērā, ka arī karsti dzērieni kaklam nenāks par labu. Karsta tēja vai karsts sildošais dzēriens pastiprinās apsārtušās un jutīgās kakla gļotādas iekaisumu, pastiprinot sāpes, tāpēc būtu jādod priekšroka siltam vai remdenam dzērienam. Arī maltīte nedrīkst būt pārmērīgi karsta, kairinoša, pikanta vai graudaina – tai jābūt maigai un viegli norijamai.

#2 Nekombinē zāles. Lietojot kādu no kombinētajiem saaukstēšanās līdzekļiem, papildus nedrīkst lietot līdzekļus pret sāpēm un temperatūru, piemēram, paracetamolu vai ibuprofēnu, jo šīs vielas jau atrodamas   pret saaukstēšanās preparātos. Kombinējot dažādus medikamentus, iespējama zāļu pārdozēšana.

#3 Ievēro piesardzību, skalojot kaklu. Pārmērīgi bieža kakla skalošana kairina gļotādu, pastiprinot sāpes un diskomfortu. Kaklu ieteicams skalot ne biežāk kā divas reizes dienā.

#4 Nesildi kaklu. Ja neesi drošs par saslimšanas diagnozi, kaklu nekādā gadījumā nevajadzētu sildīt – bakteriāla iekaisuma gadījumā siltumprocedūras var veicināt infekcijas attīstību.

#5 Neatliec vizīti pie ārsta. Ja papildus sāpēm kaklā novērojama ilgstoši paaugstināta temperatūra, ir pietūkuši limfmezgli vai, ārstējot kakla sāpes, pašsajūta neuzlabojas trīs līdz četrās dienās, vērsies pēc palīdzības pie ārsta. 

Kad nepagūtos darbus steidzam padarīt uz miega rēķina, ir pilnīgi normāli, ka jūtamies miegaini un noguruši. Taču mūsu vidū ir cilvēki, kas guļ pietiekami un tāpat nekad nejūtas izgulējušies. Viņi var iemigt visnepiemērotākā brīdī, pašiem to negribot, kas ļoti, ļoti apgrūtina dzīvi. Un pie tā ir vainīga narkolepsija. Tā pieder retajām slimībām un mūsdienās to var diagnosticēt un ārstēt, ļaujot cilvēkiem  atgriezties normālā dzīvē. 

No katriem 10 tūkstošiem iedzīvotāju pasaulē apmēram 5-16 cilvēki slimo ar narkolepsiju. Vērtējot statistikas datus citās valstīs, neirologs, Veselības centru apvienības (VCA) Neiro klīnikas un Neiroloģijas dienesta vadītājs Jānis Mednieks lēš, ka Latvijā narkolepsijas slimnieku varētu būt ap 400, bet iespējams – līdz pat 900. «Latvijā pašlaik šī slimība ir noteikta vien desmit cilvēkiem, un tas ir nepiedodami maz.  Tas nozīmē, ka mūsu vidū joprojām ir cilvēki, kas cieš no specifiskiem miega traucējumiem, kas pazemina viņu dzīves kvalitāti un darba spējas, un kuriem ir iespējams palīdzēt,» uzsver Jānis Mednieks. «Latvijā ir pieejama diagnostika, kas ļauj šo slimību diagnosticēt, bet diemžēl paši cilvēki un bieži vien arī ārsti neatpazīst šos būtiskos miega traucējumus, līdz ar to netiek saņemta arī palīdzība.» 

Miega traucējumu mēdz būt dažādi

Visbiežāk mēs saskaramies ar bezmiegu, ko rada trauksme vai kāds cits psihoemocionāls iemesls. Šajā gadījumā maz ko var līdzēt medikamenti, turklāt hroniski lietot miega zāles nav pat vēlams. Bezmiega gadījumā palīdzību būtu jāmeklē pie psihoterapeita, jo, kamēr neatrisinās tā patieso iemeslu, šo miega traucējumu novērts neizdosies. Nākamais ir jau plašāk zināmā obstruktīvā miega apnoja, kas izpaužas kā elpošanas traucējumi. Cilvēkam miegā samazinās skābekļa piesātinājums asinīs, kas ilgtermiņā ir ļoti kaitīgi. Ja apstāv šāds risks, izmeklējumus pavisam noteikti vajadzētu veikt cilvēkiem ar lieko svaru. 

Trešā grupa – specifiskie, retie miega traucējumi. Pie tiem pieder pārlieku liela miegainība, arī miega paralīze, kad cilvēks pēc pamošanās kādu brīdi nevar pakustināt ne rokas, ne kājas, un katapleksija, kad, piedzīvojot pēkšņas pozitīvas emocijās, zūd muskuļu tonuss vai – citiem vārdiem sakot – jaušams muskuļu vājums. Un visas šīs pazīmes liecina par narkolepsiju. 

Diemžēl mēs Latvijā esam iekavējuši ar šīs slimības diagnosticēšanu, jo nebija pieejami vajadzīgie izmeklējumi.  

Kas ir šīs retā saslimšana?

Narkolepsija ir hroniska neiroloģiska slimība, – tās gadījumā smadzenes izstrādā par maz hormona oreksīna, kas palīdz mums palikt nomodā. Līdz ar diennakts cikla regulācijas traucējumiem arī rodas šī neatvairāmā miegainība dienas laikā, neskatoties uz to, ka naktī cilvēks ir gulējis pietiekami. Narkolepsijas slimnieks var aizmigt, ēdot pusdienas, var iemigt pie stūres, kolīdz apstājas pie sarkanās gaismas luksoforā. Var apsēsties, lai nedaudz atpūstos, un tūlīt pat aizmigt savā darba vietā…  Tie ir reāli pacientu stāsti. «Un tas nenotiek tāpēc, ka cilvēks ir pārguris vai vairākas dienas negulējis, bet tāpēc, ka viņam ir specifiskas izmaiņas galvas smadzenēs, kas saistītas ar diennakts cikla un miega apjoma regulāciju,» skaidro neirologs. «Diemžēl pat ārsti bieži neatpazīst šos simptomus, un domā, ka cilvēkam ir kādi psihiski traucējumi. Viņiem dažkārt tiek nozīmēti medikamenti, visbiežāk – neiroleptiķi, kas, nevis palīdz, bet padara cilvēku vēl miegaināku, tā vēl vairāk apgrūtinot viņa dzīvi.»

Lai gan liela daļa reto slimību tiek pārmantotas ģenētiski, narkolepsija vairumā gadījumu nav pārmantota. Tai ir arī  autoimūni cēloņi, kas izpaužas jau agrīnā pusaudžu vecumā. Bet tā kā agrāk nebija iespējams šo slimību diagnosticēt, cilvēki par savu slimību tagad uzzina, būdami jau pieaugušā vecumā. «Arī tiem trim mūsu pacientiem, kam esam atklājuši narkolepsiju, simptomi parādījās jau bērnībā. Sākumā tas ir tikai liels nogurums un miegainība, ar ko cilvēks samierinās, citiem simptomiem pat nepievēršot uzmanību. Vienam no mūsu pacientiem, kuram atklājām šo slimību, tagad ir 45 gadi. Viņš jau no bērnības tika ārstēts pie psihiatra un lietojis daudz dažādu medikamentu, un nekādu uzlabojumu. Cilvēks zaudēja tik daudz gadus no savas dzīves, ko būtu varējis kvalitatīvi pavadīt. Tā vietā viņš ir dzīvojis diskomfortā, jo neviena no ikdienas aktivitātēm nevar būt līdz galam pilnvērtīga,» stāsta Jānis Mednieks. «Cilvēks jau jūt, ka kaut kas nav kārtībā, ka ir kādas veselības problēmas un meklē palīdzību. Bet tas ir ārstu uzdevums – spēt atpazīt šos simptomus. Par tiem ir jārunā, lai arī cilvēki paši zinātu, kas ar viņiem notiek un ka viņiem var palīdzēt. Ja var iemigt jebkuras aktivitātes laikā, tas jau ir ļoti nopietns simptoms. Un arī ļoti bīstams simptoms, – parasti cilvēks dienas laikā ēdot tomēr neaizmieg.»

Kādi izmeklējumi palīdz slimību atklāt?

Narkolepsiju var diagnosticēt, veicot polisomnogrāfiju un multiplo miega latentes testu. Vēl necik sen šādus izmeklējumus Latvijā vispār nebija iespējams veikt pieaugušam cilvēkam. Sākotnēji tie bija pieejami tikai Bērnu universitātes klīniskajā slimnīcā, bet nu jau vairāk nekā pusgadu šādi izmeklējumi ir pieejami VCA Neiro klīnikā. 

Veicot polisomnogrāfijas izmeklējumu (atšifrējot nosaukumu: poli – daudz, somno – miegs, grāfija – pieraksts, tātad tiek pierakstīts daudz miega), cilvēkam uz nakti tiek pievienoti elektrodi līdzīgi kā veicot elektroencefalogrāfiju, kā arī citi sensori elpošanas, sirdsdarbības parametru novērtēšanai. Šis izmeklējums ļauj nomērīt un aprēķināt, cik garas cilvēkam ir konkrētās miega fāzes, vajadzības gadījumā – arī kāds ir skābekļa piesātinājums asinīs, kāda ir sirds darbība un elpošana, kādas krūšu kurvja kustības u.c. parametrus. Līdz ar to tiek iegūta detalizēta informāciju par to, kā cilvēka organisms funkcionē miegā.  Savukārt nākamajā dienā pēc tam, kad pa nakti veikta polisomnogrāfija, seko multiplais miega latentes tests. Tā laikā cilvēku lūdz apgulties, bet neaizmigt. Tiem, kam ir narkolepsija, ir ļoti grūti palikt nomodā. Viņi aizmieg gandrīz tūliņ pat kolīdz apgūlušies. «Lai gan izmeklējumi kļūst pieejamāki, tie paši par sevi vēl neko nedod, – svarīgi, lai ārsti spētus šos specifiskos miega traucējumus vispirms atpazīt. Retās slimības vienmēr ir grūtāk ārstējamas tieši tāpēc, ka tās ir retas un grūtāk atpazīstamas,» paskaidro Jānis Mednieks.  

Tikai neko uz savu galvu!

Bieži vien cilvēki, kad viņiem rodas aizdomas par kādu saslimšanu, vēlas konsultēties ar speciālistu. Jautājums – kurā brīdī nepieciešama speciālista konsultāciju? Vai tad, kad ir jau veikts kāds no izmeklējumiem, kas potenciāli varētu būt nepieciešams diagnozes uzstādīšanai, vai arī pirms izmeklējumiem? «Miega traucējumu gadījumā es viennozīmīgi ieteiktu vispirms konsultēties ar miega speciālistu. Tomēr ir vairāku veidu izmeklējumi, – dažkārt ir nepieciešams poligrāfijas izmeklējums, kur nepierakstām miega fāzes, bet pierakstām tikai elpošanas, sirds darbības un citus parametrus miegā. Dažkārt nepieciešams papildus mērīt ogļskābās gāzes līmeni asinīs, bet dažkārt ir nepieciešama polisomnogrāfija ar vai bez multiplā miega latentuma testa. Šie visi ir gari un pietiekami dārgi izmeklējumi, līdz ar to tas būtu aplami – pacientam pašam izvēloties, veikt kādu no šiem izmeklējumiem, pēc tam doties pie speciālista un saprast, ka nav veikts īstais izmeklējums. Ja cilvēku izmeklējot ir aizdomas par kādu noteiktu saslimšanu, tad papildus izmeklējumi tiek veikti, nevis lai kaut ko atrastu, bet lai aizdomas vai nu apstiprinātu vai arī izslēgtu tās. Izmeklējumu mērķis nav tos veikt, lai kaut ko atrastu. Šī klīniskā domāšana nav fundamentāli mainījusies vairāku gadsimtu gaitā. Tāpēc labāk, lai ārsts izsakās par iespējamo diagnozi, ļaut viņam konkrēto saslimšanu diagnosticēt, lai pēc tam konsīlija veidā to apstiprināt un nozīmēt ārstēšanu,» silti jo silti iesaka neiroloģijas dienesta vadītājs. Narkolepsijas ārstēšanai pieejami vairāki medikamenti, kas individuālās kompensācijas kārtībā tiek arī pacientiem nodrošināti.

Iespējamas arī attālinātas konsultācijas

Noteikti vērts zināt, ka miega problēmu gadījumā pirmā konsultācija pie ārsta var būt attālināta. Šāda veida konsultācijas Parkinsona slimniekiem, galvas sāpju pacientiem un arī miega traucējumu gadījumā pasaulē eksistē jau sen. Konsultācijas laikā ārsts nozīmē nepieciešamo izmeklējumu un tad pacients var pēc izmeklējuma veikšanas vai nu klātienē vai atkārtoti attālināti ar speciālistu konsultēties. Miega traucējumu gadījumā tas ir būtiski, jo miega speciālistu Latvijā nav daudz. «Esmu priecīgs, ka mūsu neiroloģijas dienestā ir gan pieaugušo, gan bērnu miega speciālisti. Daktere Marta Celmiņa ir bērnu miega speciāliste un daktere Madara Mičule – pieaugušo miega speciāliste,» atzīst VCA Neiro klīnikas vadītājs Jānis Mednieks.