Katrs bērns piedzimst ar lielu sevis mīlestību. Sabiedrība ir tā, kas iznīcina šo mīlestību, tā ir reliģija, kas iznīdē šo mīlestību. Jo… ja bērns turpinās augt, mīlot sevi, kurš gan mīlēs Jēzu Kristu? Kurš mīlēs prezidentu? Kurš mīlēs vecākus? Bērna mīlestībai pret sevi ir jābūt novērstai. Viņa jūtām jābūt virzītām tā, lai viņa mīlestība vienmēr izpaustos pret kādu ārpus viņa paša. Tas padara cilvēku ļoti niecīgu. Mīlot kādu ārpus sevis paša – vai tas ir Dievs, mācītājs, tēvs, sieva, vīrs, savi bērni… – lai arī kas būtu jūsu mīlestības objekts – tas padara jūs no tā atkarīgu. Jūs kļūstat sekundārs savās paša acīs. Kļūstat par ubagu.
Jūs piedzimstat par karali, pilnīgā sajūsmā par sevi. Bet jūsu tēvs vēlas, lai jūs viņu mīlat, arī jūsu māte pieprasa jūsu mīlu. Ikviens jums apkārt vēlas kļūt par jūsu mīlestības objektu. Nevienu neuztrauc tas, ka cilvēks, kurš neprot mīlēt pats sevi, neprot mīlēt arī kādu citu. Tāpēc ir izveidota ļoti nesaprātīga sabiedrība, kurā katrs cenšas kādu mīlēt, bet sniegt mīlestību nespēj. Un arī tam otram cilvēkam nav ko dot. Kāpēc mīlnieki nepārtraukti strīdas, uzplijas viens otram un neliek mierā? Iemesls ir ļoti vienkāršs – viņi nesaņem to, ko bija cerējuši saņemt. Viņi abi ir ubagi, abi ir tukši.
Pareizi audzinātam bērnam vienmēr ir ļauts iemīlēties pašam sevī tā, lai viņš taptu tik mīlestības pārpilns, ka dāvāt to citam kļūst par nepieciešamību. Viņam ir tik smaga mīlestības nasta, ka gribas ar kādu tajā dalīties. Un tādā gadījumā mīlestība nevērš jūs no kāda atkarīgu. Jūs esat devējs, un devējs nekad nav ubags. Un otrs arī ir devējs. Un, kad divi karaļi, savu siržu kungi, satiekas, ir milzu prieks. Neviens nav atkarīgs no kāda cita. Ikviens ir brīvs un individuāls, ļoti koncentrēts un sakņojies sevī. Viņam ir saknes, kas ieaugušas dziļi viņa būtībā, no kurienes par mīlestību dēvētā veldze nonāk virspusē un uzzied tūkstoš rozēs.
Jūsu praviešu, mesiju, Dieva iemiesojumu un dažādu citu idiotu dēļ šāda veida vīrietis līdz šim brīdim nav bijis iespējams. Viņi ir iznīcinājuši jūs sava ego un slavas vadīti. Tie jūs ir pilnīgi sagrāvuši.
Jūs varat saskatīt loģiku. Jebkurā gadījumā – ja mesija vai pestītājs kļūst par jūsu mīlestības objektu, jūs topat par ēnām, kas akli viņiem seko. Vai ja esat pilnībā apmierināts, mīlestības pārpilns un tūkstoš rozēs ziedošs – kuru gan nodarbina doma – tikt glābtam? Jūs jau esat glābts. Kurš gan uztraucas par paradīzi? Jūs jau esat tajā.
Priesteris izgaisīs, ja jūs iemācīsieties sevi mīlēt, politiķim nebūs sekotāju, un visas sabiedrības pilnvarotās intereses bankrotēs. Jo tikai ar viltību un psiholoģiski jūs ekspluatējot, viņi top spēcīgi.
Bet iemācīties mīlēt sevi nav grūti, tas ir dabiski. Ja jau jūs esat bijis spējīgs darīt kaut ko, kas ir pretdabisks, ja esat iemācījies mīlēt citus, nemīlot sevi, tad pārējais ir ļoti vienkārši. Jūs esat izdarījis gandrīz neiespējamo. Tas ir tikai sapratnes, vienkāršas sapratnes jautājums: “Man jāmīl sevi, citādi es nesaskatīšu dzīvei jēgu. Es nekad neaugšu, es vienkārši novecošu. Man nebūs nekādas individualitātes. Es nebūšu īsts vīrietis – cienījams un harmonisks.”
Turklāt, ja jūs neprotat mīlēt sevi, jūs nevarat mīlēt nevienu citu visā pasaulē. Daudzas psiholoģiskas grūtības ir radušās tāpēc, ka jūs tikāt novērsts no sevis. Jūs esat “nicināms”, jūs neesat tas, kam jums bija jākļūst; jūsu rīcība ir jālabo. Jums jātop par individualitāti…
Kad jūs ienācāt šai pasaulē, jūs nepiedzimāt par kristieti, par katoli, jūs nepiedzimāt par komunistu. Katrs bērns ierodas dzīvē kā balta, pilnīgi tīra lapa. Uz tās nekas nav rakstīts – ne Bībele, ne Korāns, ne Gīta, ne vācu traktāts “Kapitāls”. Uz tās nav rakstīts pilnīgi nekas. Viņš nenes sevī nekādu reliģisko grāmatu, viņš atnāk pilnīgi šķīsts. Taču šī nevainība kļūst par viņa vislielākajām grūtībām, jo visi, kas viņam ir apkārt, ir vilki – maskējušies par politiķiem, priesteriem, vecākiem, skolotājiem. Viņi visi metas virsū jūsu šķīstībai. Tie sāk uz jums rakstīt lietas, ko pēc tam uzskatīsiet par savu iedzimto mantojumu. Patiesībā viņi ir jūsu mantojumu iznīcinājuši. Tagad tiem ir visas iespējas jūs pakļaut, likt jums darīt visu, ko tie vēlas. Ja viņi vēlas, tie var likt jums nogalināt nevainīgus cilvēkus…
Esiet jūs pats, tikai jūs pats, vienkārši jūs pats. Un atcerieties, ka jūs uzņematies lielu risku, atzīstoties, ka esat vienkārši jūs pats. Jūs nepiederat nevienam baram, nevienam ganāmpulkam. Šie visi ir ganāmpulki: hinduisti, islāma musulmaņi, kristieši, komunisti. Pasludinot sevi par individuālistu, jūs lieliski zināt, ka tas ir riskanti. Pūlis jums to var nepiedot. Bet ir tik skaisti uzņemties atbildību, staigāt pa naža asmeni, kur katrs solis ir bīstams. Jo bīstamāk jūs dzīvojat, jo vairāk jūs dzīvojat. Un ir iespējams dzīvot esošajā mirklī visu mūžību, ja esat gatavs dzīvot pilnībā, riskējot ar visu.
Es nevēlos, lai esat biznesmenis, es vēlos, lai esat kāršu spēlmanis. Un, kad jūs spēlējat, lieciet uz kārts visu. Netaupiet neko nākamajam brīdim. Lai kas arī notiks, jūs jutīsieties laimīgs. Pat ja jūs kļūsiet par ubagu, jūsu esība būs daudz cienīgāka par liela valdnieka eksistenci.
Cilvēks nevar nolaisties vēl zemāk. Bet viņš ir nolaidies; viņš ir aizmirsis smieklus, kuri ir katram bērnam; viņš ir aizmirsis ceļu uz veselību un harmoniju.
Durvis atveras tieši šai brīdī – vienmēr šeit un tagad, kur dzīve un nāve nepārtraukti sastopas. Jūs esat izvēlējies nāves ceļu, jo tā vēlas pie varas esošie. Un esat aizmirsis – kamēr grimstat skumjās, dzīve paiet garām.
– Ošo
……………….
© Izdevniecība Sētava SIA, 2011
© ISBN 9789934810169
© “Grāmata par vīrieti: vīrišķības krīze kā pašatklāsmes iespēja”
