Jauns Blogs par un ap seksu un attiecibam – http://s-he-nob.blogspot.com/ Mīlestība vai sekss? Lieta par kuru šodien gribās runāt. Jo tieši tā pēdējo laiku neliek mani mierā. Par to tad arī jāraksta. Par ko tādu, kas neliek tev mieru un liek rakstīt, domāt un prātot. Kāda ir atšķirība starp mīlestību un seksu. Šobrīd uzskatu, ka nekāda. Tikai reizi dzīvē man bija sekss bez mīlestības, vai pareizāk sacīt, bez iemīlēšanās. Ar šo pirmo reizi sapratu, ka tas galīgi nav domāts man. Šobrīd katra no sievietēm, ar kurām esmu bijis kopā, man bija interesanta, svarīga, mīlēta un tas ir iemesls, kāpēc viņas mīlēja mani. Mīlēja manu būtību, seksu ar mani, manu izskatu, prātu vai mani kopumā – to es nezinu. Pat tad, kad pēc pāris randiņiem mēs šķīrāmies, jā viņām bija sāpīgi, bet tai pat brīdi viņas saprata, ka ir pavadījušas satriecošu nedēļu vai divas, ar satriecošu cilvēku. Un ziniet kāpēc? VAIRĀK LASI BLOGĀ: http://s-he-nob.blogspot.com/

Vienmēr esmu bijusi attiecībās uzticīga un ar uzskatu- ja esi attiecībās, tad tikai ar vienu cilvēku. Bet dzīve mēdz piespēlēt dīvainas situācijas, liek pieņemt netradicionālus lēmumus. 

Viss sākās jau kādus dažus mēnešus atpakaļ. Uzsāku darbu jaunā darba vietā, un neilgi pēc tā “uzradās” man pielūdzējs. Tā nevainīgi, sasveicinājās uzsmaidīja un tas arī viss. Es, protams, neuztvēru to nopietni, jo man ir draugs. Lai gan ar draugu mēdzam diezgan bieži strīdēties, par citiem vīrīešiem savā prātā neielaidu nevienu domu. Kopā mēs nedzīvojam, kaut gan pāris esam jau vairāk kā divus gadus. Vienu brīdi sevi pieķēru, ka esmu kļuvusi kašķīga un meklēju mazāko iemeslu strīdam. Visu pastiprināja domas, kas jaucās man prāta par manu jauno pielūdzēju. Tajā brīdī  pieķēru sevi pie domas, ka domāju par citu vīrieti. Viņš vienmēr manā priekša parādījās tik izskatīgs, pievilcīgs un tas smaids… uh, tas lika sirdij sisties straujāk. Tad viendien vinš mani uzrunāja draugiem.lv. Pamazām raisījās saruna, un tik tālu, ka vinš aicināja mani uz satikšanos. Es, protams, tielējos, aizbildinoties ar laika trūkumu, bet beigu beigās piekritu. Vēl joprojām nezinu vai man to vajadzēja darīt. Jutos tik apjukusi- viņš man likās tik tuvu, bet tajā pašā laikā neaizsniedzams. Satikāmies, saruna vedās labi un laiks paskrēja nemanot.Protams, ne es ne viņš neko viens otram nesolījām. beigās viņš gan teica, ka varētu vēl kādu reizi satikties, bet kad tā arī nevienojāmies. Es gan būtu gribējusi dzirdēt ko vairāk par tekstu – kad būs garlaicīgi, dod ziņu. Viņam varbūt tā bija vienkārša tikšanās, bez jebkāda turpinājuma, bet man nē. Joprojām nespēju viņu izmest no prāta. Gaidu katru reizi darbā, kad satiksiemies, kad viņš man uzsmaidīs, kaut par tikšanos viņš vairs nebilst ne vārda, viss ir it kā tā kā bija pirms tikāmies ārpus darba. No tā visa pāri ir palikuši daži jautājumi. Un viens no tiem ir- kāpēc viņš tā rīkojas un kādi bija viņa rīcības motīvi? 

Ar draugu esam vēl joprojām kopā, kaut mūsu attiecībās iestājies atsalums. Šīs attiecības mani spiež pie zemes, jūtos nomākta nesaprasta un neapmierināta. Esam par to runājuši, varbūt centušies, bet līdz laimīgai saskaņai mums tālu. Esmu gribējusi tam pielikt punktu, bet bailes no vientulības liek to visu turpināt. Likās jau, ka šis vīrietis, ar ko iepazinos darbā, būs iemesls, lai saņemtos un pieliktu tam punktu. Bet arī šis bija tikai mirklis īss..

Rakstīt viņam uzdrošinājusies neesmu, klausot draudzenes padomam, ja pats viņš gribētu, neņemot vērā jebkādus apstākļus, mani sameklētu. Bet izsvītrot tā  vienkārši viņu no sava prāta es nespēju…

Katrās attiecībās (kopš pašām pirmajām) esmu domājusi, ka šis vīrietis nu ir tas īstais un vienīgais un, nē es nespēšu nevienam citam tā atvērties, uzticēties, tomēr es esmu bijusi tā, kas attiecības pārtrauc. Domāju, ka precoties ir tieši tāpat – liekas, ka būsim kopā uz mūžu, bet lielākā daļa laulību beidzas ar šķiršanos, tad kādēļ mēs vispār vēlamies šo savienību? Naivi ceram, ka mūsu laulība izdosies? Tāpat arī šoreiz, neskatoties uz dažādām ikdienas domstarpībām (nereāli, ja to nebūtu) Viņš ir tas ar kuru esmu gatava sagaidīt vecumdienas, jo patiešām neviens cits nepazīst mani labāk. Un jā, es arī esmu viena no tām naivulēm, kas vēlas apprecēties, cerot uz laimīgu ģimenes dzīvi. Un kā ir ar Jums – precētām, neprecētā, attiecībās esošām?

Pēdējā laikā esmu aizrāvusies. Nu, ne gluži ar humpalāmm, bet esmu uzgājusi dažus veikalus, kur jaunas drēbes ar visām birkām pārdod par dažiem latiem. "Veco kolekciju izpārdošanas". Kā ikdienas rituāls jau iegājies iegriezties kādā no tiem. Ja kādreiz nezināju nevienu, tad tagad tie kā sēnes pēc lietus saauguši visur man "pa ceļam" un ik dienas es atstāju šajos veikalos ne mazums naudas,protams, arī neizpaliek iziešana no veikaliem ar vairākiem maisiem. Šodien nolēmu pārskatīt, ko tad esmu sava atklājuma laikā sapirkusies… Neskaitāmi krekliņi, dažas kleitiņas vasarai, bikses, daži krekli draugam, šallītes, džemperīši.. It kā jau forši, bet tai pašā laikā, šīs drēbes joprojām stāv maisos, pat birkas nav noņemtas ( ar cenām 1-5ls 😀 + oriģinālās ar vairākiem desmitiem latu 😀 ) Zinu un saprotu, ka nu jau tā ir atkarība, varbūt tieši tādēļ es joprojām baidos skatīties šopaholiķes atzīšanos? Ik dienu uzsāku ar solījumu sev – no šodienas es taupīšu un nekādas drēbes vairs… bet ko es varu darīt, ja sanāk, nu, pa ceļam man ieskriet veikalā un ieraudzīt fantastisku peldkostīmu par 2 latiem? (l) (l) (l) (l) ehhh………

Mīlestība? Vērtība, mokas, jūtas, kaut kas, ko nevaram atminēt jau kopš brīža, kad sākām pētīt, šo mistisko vārdu un visu, kas slēpjas aiz tā. Varbūt esmu par jaunu, bet varu bilst, ja viens harizmātisks jauniets izslīdz caur meitenes sirdi, uzreiz nenozīmē, ka viņš ir tas ĪSTAIS. Stastistika rāda, ka sievietes līdz 40 un vairāk gadiem meklē savu mīlestību, taču gadās ka 20 gados un augstāk apprecās un dzīvo laimīgi. Kad mēs varam zināt, ka viņš ir īstais? Vai tas būs tad, kad gan es gan viņš būsim pieredzējuši attiecībās un gatavi būt kopā, vai varbūt kad viņš dzērumā piedāvā un es pieņemu uzaicinājumu, bet varbūt pat tad, ja viņam ir draudzene, kura nav viņa otra pusīte, bet viņam tā liekas un es ceru uz labāko, bet kad mēs esam divatā un runājam mēs vienmēr pavadam labi laiku? Gadu pēc gadiem meitenes raud un pārdzīvo, cenšās atminēt jauniešu mīklas, taču nav vēl bijusi viena meitene, kura pasaka: “Es zinu visu, ko viņš domā!” Katras sievietes sirds dziļumos, rosās gariņš, kurš palīdz atminēt pretējā dzimuma noslēpumus, taču viņš nekad nesaka priekšā un nekad neiznāk no domām, lai teiktu kā kas ir, jo tad dzīve būtu tukša kā tuksnesis, bez oāzēm, neinteresanta. Zinot daudzus piemērus no draugiem, filmas romāniem, klasiķu romāniem, Romeo un Džuljetas piedzīvojumiem, viena lieta kļūst viennozīmīgi skaidra, ka mīlestība ir neparedzama. Visiem zināma klišeja, ka katram ir sava mīlestība un vienmēr sakam: “Mans laiks pienāks, vienmēr būs un vienmēr pienāks, un kad būs, tad es būšu laimīgākias cilvēks visā Visumā!” Bet, kas ir ja tā nav, kas tad? Situācijai vienmēr ir divas puses gan pesimistiskā, gan optimistiskā. Un analizējot, ko sieviešu dzimuma pārstāves, dara jau simtiem gadu, ir jāņem vērā visi kritēriji, bet nedrīkst arī paļauties tikai uz analīzi, jo sirdsbalss būs tas, kas neļaus, loģikai un saprātam pārkāpt robežas. Esmu iemīlējusies divas reizes un abas reizes bija mokoši mirkļi, jo mani upuri nezināja par pastāvošo mīlestību, ko jūtu pret viņiem. Kad tikko apskatos uz savu mīļoto cilvēku, un zināju, ka neesmu viņa interesēs, caur manu miesu triecās karsts aukstuma vilnis, kurš manu sirdsbalsi sasaldēja, bet saprātu uzkarsēja līdz bezsamaņai. Kaut arī abas iemīlēšanās reizes bija tik dažādas un tik mīklainas, ka tajos laikos, es lūzu kā plāna, caurspīdīga, trausla vāze, bez ūdens un puķēm tajā. Līdz šim mīlestība man asocējas ar pārdzīvojumiem, taču es zinu, ka viss man ir priekšā, jo emsu ļoti jauna un galu galā neskarta meitene ar ugunīgu nākotni un vienmēr optimistisku skatu uz dzīvi, vai cik situācija kļūtu tumša… (l)

1. "Simttūkstos burunduciņu nav tik mīļi un pūkaini kā tu viens.” 2. Šī sms jāsūta vēlā vakarā : ”Ko? Tu vēl neguli? tad mēs nākam pie tevis! Tavi saldie, krāsainie sapnīši.” 3. Bet šāda no rīta : ” Patīkamu pamošanos pieteicāt?Parakstieties par saņemšanu. Piegādes dienests. ” 4. ”Uzmanību! Tevi ir ielenkusi mīlestība. Padodies!” 5. ”Reiz man bija sapnis. Un tad, kad mans sapnis satikās ar realitāti, manā dzīvē ienāci tu. ” 6. ” Ieslēdziet mani savā sirdī! Un atslēgu iemetiet jūrā…” 7. ”Manu mīļo eņģelīt! Kopš tā brīža, kad ieraudzīju tevi, mana sirds ir tavā gūstā.” 8. ”Šeit tīkla operators: ja nesūtīsiet SMS savai draudzenei/draugam, mēs Jūs atslēgsim!” 9. ”Es taču esmu labāks par suni, pastaigā ar mani!” 10. ”Pasmaidi, tavs smaids ir otra lieta, par ko es tik ļoti mīlu tavas lūpas! ” 11. ”Ja katru reizi, kad es domāju par tevi,man dotu santīmiņu, es nepārstātu to darīt…Es skumtu vēl stiprāk, lai kļūtu bagāts un varētu aibraukt pie tevis pat nakts vidū.” 12. ”No naida līdz mīlestībai ir viens solis. Mīlu, kad esam kopā. Un ienīstu tos brīžus, kad esma šķirti. ” 13. ” Es neesmu burvis, es tikai mācos. Un triks – es par tevi nedomāšu – man pagaidām nepadodas’. ” 14. ”Katra gada katra mēneša katras dienas katras stundas kartu minūtes katru sekundi es domāju par tevi! ” ’15. ” Tu tici mīlestībai no pirmā acu uzmetiena? Vai arī man vēlreiz parādīties? ” 16. ”Danger! Tavā telefonā ievietota bumba! ‘Tā uzsprāgs, ja 15 sekunžu laikā nepiezvanīsi man un nepateiksi, kur un kad mēs tiekamies!” 17. ”Uzmanību!!! Šis ir dīvains telefonu vīruss. Tas uzlauza manu katalogu, patvaļīgi izvēlējās pašu skaistāko, gudrāko un mīļāko cilvēku un aizsūtīja viņam šo SMS!” 18. ”Sveiks! Es esmu SMS, kam uzticēts tev nodot neierobežotu skaitu bučiņu!” 19. ”Tu ko, domā, ka esi labāka par citām? Ka es par tevi vien domāju? Ka baigi man patīc? Un pareizi domā!” 20. ”Sveika saulīt/zaķīt! Ārā auksti, līst lietus, pūš vējš, bet man nozaga telti. 🙁 Ielaidīsi pasildīties?” 21. ”Sveiki! Es esmu zaglis. Atnācu pakaļ tavai sirdij!”

Gribu pateikties shii saita dibinaataajiem! 🙂 pavisam nesen prieksh sevis atklaaju sho jauko laika pavadiishanu! (l) saaku lasiit,iedziljinaaties juusu rakstos!Tik forshi kla4oties ar meiteneem,daalities savaa pieredzee un kad tevi visi saprot, un kad veel dot labus padomus! 😀 tas tieshaam ir jauki un miilji!miilu gan zurnaalu cosmopolitan gan sho saiti! (l) Tieshaam forshi!Paldies! (l)

taa, tikko mans smukais koleegjis aizgaaja un es atkal palieku viena darbaa liidz riita gaismai! shoreiz gan esmu apbrunjojusies ar kko graadiigu,cigareteem savaa darba vietaa,tad veel darba piederumu skapii,nezinu kaadaa sakaraa,bet uzraku pat beisboleni 😀 visur gaismas sadegtas.. taa – mana nakts,peec vakardienas, solaas buut gara 😀 fjuu- ieshauju 50gramus drosmei un esmu gatava uz visu 😀

Eh, nu jau kuro dienu sēžu mājās viena un domāju par visvisādām morālām vērtībām, prioritātēm. Arī es esmu viens no cilvēkiem, kas "saprot ko pazaudē, tikai tad, kad pazaudē pavisam". Bet uzreiz rodas jautājums – kāpēc mēs tādi esam? Es vienmēr esmu bijusi sludinātāja, kas saka, ka draudzība starp puisi un meiteni var pastāvēt. Nevis vienkārši "čomiskas" attiecības, bet labākie draugi. Sapratu, ka tas tomēr nav iespējams.. Un ja kādai no jums, meitenes, tas burvīgi sanāk, es jūs patiešām no sirds apsveicu un apbrīnoju. 🙂