Valentīna dienā — tuvāk sirdij! Šokolādes konfekšu un citu saldumu dāvināšana Svētā Valentīna dienā ir tradīcija jau kopš 17. gadsimta. Lai apvienotu tradīcijas ar patiesiem mīlestības apliecinājumiem, «Rimi» piedāvā «Mīlestības receptes», kurās sniegti padomi, kā svētku kārumus saviem mīļotajiem varam pagatavot paši. Receptes piedāvā idejas iecienītāko konfekšu — «Serenāde», «Gotiņa», «Trifele», «Rafaello» un citu — pagatavošanai mājas apstākļos. «Rimi Olympia» šefpavārs Ivo Babincevs īpašu uzmanību pievērsis tam, lai konfekšu pagatavošanai vajadzīgās sastāvdaļas būtu viegli pieejamas visos «Rimi» veikalos, kā arī lai receptes būtu tik saprotamas un konfekšu pagatavošana tik vienkārša, ka nesagādātu ne mazākās grūtības arī tiem cilvēkiem, kas ikdienā ar gatavošanu ir uz «jūs». «Rimi» «Mīlestības receptes» ne vien rosinās jūsu idejas par pašdarinātiem svētku pārsteigumiem, bet arī pačukstēs priekšā atbildi uz jautājumu, kā romantiskā, jautrā un saldā noskaņā svinēt Valentīna dienu kopā ar saviem mīļajiem! Marcipāna konfektes Nepieciešams: 200 g marcipāna masas 300 g tumšās šokolādes valrieksti dekorēšanai Pagatavošana: Marcipānu sagriež kubiciņos, ūdens peldē izkausē šokolādi, marcipāna kubiciņus mērcē šokolādē, dekorē ar valriekstiem un ļauj sacietēt.

Sveikas. Sveicu ar neciešamo auksto laiku. Bet ne par to šoreiz. (t) Kuļoties pa dzīvi, pa attiecību līkločiem, sajūtām un saprašanu par to kas ir mīlestība. Laiku pa laikam nonāku pie secinājuma ka mīlestības īsie cēlieni, ir par īsu priekš manis, bet tie starbrīži kas ievelkas pa vidu nemaz man nepatīk. Respektīvi- rutīna, strīdi, mainīgās sajūtas uz otru cilvēku,- kā saka no mīlestībās līdz naidam ir sīka neredzama strīpa. Tas ir lieki. VELNS. Tas tiešām ir vajadzīgs. Kapēc nevarētu mīlēt kaislīgi, visu laiku, kam vajadzīgi mirkļi kad iekšā kaut kas apgriežas un otru sāc ienīst :%27-( Sirsniņa sāp un acis asaro, veselība čupā un attiecību drumslas vari tikai mēģināt salasīt. AHH kam tas nervu stress pātīk, bet dzīve ir kā viena liela starpbrīžu un mīlestības cēlienu juceklis, laikam svādāk mēs cilvēki dzīvot nevarētu. 😛 Es meklēju to isto ceļu, īstos mirkļus, izbaudīt pēc iespējas vairāk un mazāk to starpbrīžu 😛 novēlu arī JUMS mīļās ķerat mirkli, lai cik nogurušas jūs būtu, ķerat, dzīvojam tikai vienreiz 🙂

Kur ir milestiba,tur nav ciesanu,kas spetu salauzt cilveku.Visbriesmigaka nelaime ir egoisms,ja cilveks mil tikai sevi,tad grutos dzives parbaudijuma brizos vins nolad savu likteni un cies drausmigas mokas.Bet kur ir milestiba un rupes par citiem,tur nav izmisuma.

Sveikas visām un priecīgus šos sirsniņsvētkus!! Gribas izsūdzēties par savām bēdām : Es šodien sapratu ka man neviena nav, neviena, šodien netišām nokritu uz ledus un sasitos, sāpēja roka un domāju ka vajadzētu aizbraukt uz traumpunktu paņēmu telefonu lai pazvanītu kādam lai man palīdz, bet atskārtu ka man neviena kam zvanīt vairs nemaz nav.. tomēr vēl nespēju aizmirsts zaudējumu.. Mana simpātija atkal mani ignorē , ko gan var gribēt viņš jau ir augstākā līmenī par mani bet tomēr pretīga sajūta… Tagad dzeru un nespēju saprast vai tas ka mana pirmā mīlestība ir parādījusies ir kā liktenis , bet kāds? Uzlaust vecās brūces vai arī atjaunot vecos labos laikus un viņš man ir īstais..Kādreiz tā likās un šodienas 2 minūtes ko saskrējāmies jau man lika justies labāk un runājot ar viņu sajutos tiešām dīvaini – pozitīvi dīvaini. Bet viņš jau attiecības atjaunot nez vai gribēs.. XoXo Aiva

Esmu jauna. Vai varu sevi saukt par pieredzējušu mīlestībā?! Nezinu. Domāju, ka man vēl daudz piedzīvojumiem bagātu aizraujošu mirkļu ir priekšā.

Vai es esmu mīlējusi? Jā. Vienreiz. Lai gan attiecības man ir bījušas vairākas. Savukārt, vienīgais vīrietis, kuru mīlēju ne kad par visiem 100 nevarēja saukties kā mans vīrietis. Es viņa dzīvē biju vismaz Nr2., lai gan nevar zināt. Viņš lika man justies kā vienīgajai. Līdz kaut kādam mirklim. 

Domāju, ka ar mani viņš iemācijās būt pats. Es nedomāju viņa vietā. Es ļāvu viņam izdarīt izvēli. Īstenībā pamudināju uz salabšanu ar to sievieti, jo neuzstāju uz laimīgo lozi, kas iekristu manās rokās. Necentos panākt, lai viņš nesalabst ar savu ilggadējo sievieti. Viņš izdarīja izvēli un nonāca arī līdz altārim un tika pie sen gaidīta dēla. 

Savā kāzu dienā viņš ieradās pie manis. Tas mani valdzināja. Biju akla, jo tā gribēju. Tagad es uz daudzām situācijām skatos citādāk. Reizēm domāju, ka negribētu sev to laimīgo lozi, jo nav garantijas, ka mūsu kāzu dienā viņš neierastos pie kādas citas.

Viņš ir vienīgais, kuru es esmu no visas sirds mīlējusi un nicinājusi. Vienīgais, kurš man licis raudāt gan no nevaldāmiem smiekliem, gan dziļi aizvainojot mani. Visu piedevu. Vai viņš bija kļūda? Nē! Es viņa kļūda?! Nē! Viņš man toreiz pat pateica paldies par to, ka nu viņa attiecības ir kļuvušas labākas. 

Īstenībā viņš man atkal parādija ceļu. Es atbrīvojos no saistībām, kurās degradējos, nespēju attīstīties uz priekšu. Parādīja man, ka esmu iekārojama, jauna sieviete. Iemācīja, ka es varu vāldīt pār vīrieti. Ļāva man justies kā Dievietei.

Viņš. Nav vairs manā dzīvē. Cenšos izvairīties no viņa. Neskatos acīs. Kāpēc? Viņās var apmaldītes. Kaut kāds neredzams spēks. Domāju, ka tā ir draudzība. Mēs viens otru sapratām no pus vārda.

Bieži noskatos filmu “Friends with benefits”. Šķiet, ka stāsts par mums. Tikai ar citām laimīgajām beigām un bez dramatiskās fona mūzikas. Lia gan mums bija sava dziesma. Un bija arī noruna- neiemīlēties. Mēs abi neturējām doto vārdu.

Es. Tagad esmu viena. Man nav patstāvīgu attiecību. Es nomainīju darbu, dzīvesvietu. Gandrīz visu. Muku no viņa? Nē. Meklēju sevi. Vēl arvien meklēju…

Vai vēl arvien mīlu viņu? Nezinu. Domāju, ka satiekot viņa acu skatienu, es atkal justos kā toreiz. 

Lielā mīlestība?! Varbūt. Kaut kur lasīju vai dzirdēju, ka lielā mūža mīlestība ir lielā mūža mīlestība tikai tāpēc, ka tā nav iespējama. Tai jāļauj pastāvēt, tikai jāiemācās mīlēt un dzīvot sev, neskatoties uz to, ka mūža mīlestība nav līdzās. Vai viņš ir mana mūža mīlestība?! Nezinu. To es uzzināšu dzīves nogalē. Bet vispirms man ir jāizbauda tas, ko man piedāvās liktenis! 

Laimīgs? Es ceru. Vismaz novēlu viņam to.

Cik gan cilvēki ir naivi cerēdami iedot mīlestībai vārdu, arī es esmu mēģinājusi iedot tai vārdu,ielikt to šaurā rāmītī un piekarināt pie sienas, lai papriecātos. Esmu mēģinājusi mīlestību apkarināt ar birkām un piedēvēt tai savas īpašības,bet vai ieguvu vēlamo rezultātu?-Neesmu vairs pārliecināta! Cilvēki murgaini dzenas pakaļ spokam, kuram tic tikai tie, kas to redzējuši. Un tie kas nav redzējuši vai nu izdomā savu „sievieti baltā” vai noliedz tās pastāvēšanu pavisam. Mēs saucam to dažādos vārdos, aprakstām ar dažādām izjūtām, smejamies dažādus smieklus un jūtam to katrs pa savam. Mīlestība ir dažāda,tā ir tāda,kas pret mums var pagriezt gan savu dusmīgo, gan laipno vaigu un mums pašiem nav ļauts izvēlēties, kuru seju redzēsim šodien. Mīlestība ir dzīves sulu saldākais un tajā pašā laikā arī rūgtākais kokteilis. Kādam tas būs zemeņu sapnis vasaras naktī, kādam auksti ledus gabaliņi ar visstiprāko un kaislības pilnāko rumu. Kādam tie būs glāsmaini vīna pieskārieni aukslējām, kādam citam dedzinošs degvīns, kas apreibina, atņem spriešanas spējas un beidzas ar smagām paģirām. Bet nevajag aizmirst, ka arī zemeņu kokteilī var trāpīties iepuvusi oga. Mīlas dziesmas kā saldi sīrupains, pārcukurojies medus līp klāt un salipina kopā putekļus, kas pārklājuši tik pat saldās, romantisma laikmeta dzejas rindās.Nevajag aizmirst, ka arī pēc saules var nākt lietus, jo pārāk daudz saulesstaru var izdedzināt auglīgo zemi. Tās svelmainie stari var dedzināt līdz sāpēm tik ļoti, ka nedomājot metīsies skriet, lai patvertos tuvākajā ēnā. Pavēnī atguvis spēkus, mēs visticamāk atkal priecāsimies par saules zaķīšu rotaļu starp sulīgi zaļajām lapām. Un jo vairāk uzturēsimies saulē, jo vairāk mūsu āda pieradīs pie tās. Un beigās, svelmainie stari vairs neliksies dedzinoši, bet gan maigi sildoši kā rīta pirmā gaisma. Bet no rītiem, vēl ir auksti… Bet jo vairāk mēs cīnīsimies ar šī saules dzirnavām, jo vairāk savainosimies,jo vairāk mēs šķetināsim neizšķetināmo kamolu, jo vairāk sapīsimies pavedienos. Jo vairāk mēs centīsimies to savā dzīvē ietērpt vārdos, prasībās pēc uzmanības un greizsirdīgos skatos, jo vairāk mēs attālināsimies no tās patiesās būtības. Ai, bet nedodiet rāmjus, netērpiet nonēsātās vārdu drānās, neglāstiet ar netīrām rokām un mīlestība būs jums pateicīga. Nekaitiniet un neraustiet aiz astes, jo mīlestība nav kā pateicīgs suns un var iekost rokā, kura to baro.

Mīlestība reizēm ir kā aklais, kas savas skaistākās melodijas spēlē kurlajiem.

Jauns Blogs par un ap seksu un attiecibam – http://s-he-nob.blogspot.com/ Mīlestība vai sekss? Lieta par kuru šodien gribās runāt. Jo tieši tā pēdējo laiku neliek mani mierā. Par to tad arī jāraksta. Par ko tādu, kas neliek tev mieru un liek rakstīt, domāt un prātot. Kāda ir atšķirība starp mīlestību un seksu. Šobrīd uzskatu, ka nekāda. Tikai reizi dzīvē man bija sekss bez mīlestības, vai pareizāk sacīt, bez iemīlēšanās. Ar šo pirmo reizi sapratu, ka tas galīgi nav domāts man. Šobrīd katra no sievietēm, ar kurām esmu bijis kopā, man bija interesanta, svarīga, mīlēta un tas ir iemesls, kāpēc viņas mīlēja mani. Mīlēja manu būtību, seksu ar mani, manu izskatu, prātu vai mani kopumā – to es nezinu. Pat tad, kad pēc pāris randiņiem mēs šķīrāmies, jā viņām bija sāpīgi, bet tai pat brīdi viņas saprata, ka ir pavadījušas satriecošu nedēļu vai divas, ar satriecošu cilvēku. Un ziniet kāpēc? VAIRĀK LASI BLOGĀ: http://s-he-nob.blogspot.com/

Vienmēr esmu bijusi attiecībās uzticīga un ar uzskatu- ja esi attiecībās, tad tikai ar vienu cilvēku. Bet dzīve mēdz piespēlēt dīvainas situācijas, liek pieņemt netradicionālus lēmumus. 

Viss sākās jau kādus dažus mēnešus atpakaļ. Uzsāku darbu jaunā darba vietā, un neilgi pēc tā “uzradās” man pielūdzējs. Tā nevainīgi, sasveicinājās uzsmaidīja un tas arī viss. Es, protams, neuztvēru to nopietni, jo man ir draugs. Lai gan ar draugu mēdzam diezgan bieži strīdēties, par citiem vīrīešiem savā prātā neielaidu nevienu domu. Kopā mēs nedzīvojam, kaut gan pāris esam jau vairāk kā divus gadus. Vienu brīdi sevi pieķēru, ka esmu kļuvusi kašķīga un meklēju mazāko iemeslu strīdam. Visu pastiprināja domas, kas jaucās man prāta par manu jauno pielūdzēju. Tajā brīdī  pieķēru sevi pie domas, ka domāju par citu vīrieti. Viņš vienmēr manā priekša parādījās tik izskatīgs, pievilcīgs un tas smaids… uh, tas lika sirdij sisties straujāk. Tad viendien vinš mani uzrunāja draugiem.lv. Pamazām raisījās saruna, un tik tālu, ka vinš aicināja mani uz satikšanos. Es, protams, tielējos, aizbildinoties ar laika trūkumu, bet beigu beigās piekritu. Vēl joprojām nezinu vai man to vajadzēja darīt. Jutos tik apjukusi- viņš man likās tik tuvu, bet tajā pašā laikā neaizsniedzams. Satikāmies, saruna vedās labi un laiks paskrēja nemanot.Protams, ne es ne viņš neko viens otram nesolījām. beigās viņš gan teica, ka varētu vēl kādu reizi satikties, bet kad tā arī nevienojāmies. Es gan būtu gribējusi dzirdēt ko vairāk par tekstu – kad būs garlaicīgi, dod ziņu. Viņam varbūt tā bija vienkārša tikšanās, bez jebkāda turpinājuma, bet man nē. Joprojām nespēju viņu izmest no prāta. Gaidu katru reizi darbā, kad satiksiemies, kad viņš man uzsmaidīs, kaut par tikšanos viņš vairs nebilst ne vārda, viss ir it kā tā kā bija pirms tikāmies ārpus darba. No tā visa pāri ir palikuši daži jautājumi. Un viens no tiem ir- kāpēc viņš tā rīkojas un kādi bija viņa rīcības motīvi? 

Ar draugu esam vēl joprojām kopā, kaut mūsu attiecībās iestājies atsalums. Šīs attiecības mani spiež pie zemes, jūtos nomākta nesaprasta un neapmierināta. Esam par to runājuši, varbūt centušies, bet līdz laimīgai saskaņai mums tālu. Esmu gribējusi tam pielikt punktu, bet bailes no vientulības liek to visu turpināt. Likās jau, ka šis vīrietis, ar ko iepazinos darbā, būs iemesls, lai saņemtos un pieliktu tam punktu. Bet arī šis bija tikai mirklis īss..

Rakstīt viņam uzdrošinājusies neesmu, klausot draudzenes padomam, ja pats viņš gribētu, neņemot vērā jebkādus apstākļus, mani sameklētu. Bet izsvītrot tā  vienkārši viņu no sava prāta es nespēju…

Katrās attiecībās (kopš pašām pirmajām) esmu domājusi, ka šis vīrietis nu ir tas īstais un vienīgais un, nē es nespēšu nevienam citam tā atvērties, uzticēties, tomēr es esmu bijusi tā, kas attiecības pārtrauc. Domāju, ka precoties ir tieši tāpat – liekas, ka būsim kopā uz mūžu, bet lielākā daļa laulību beidzas ar šķiršanos, tad kādēļ mēs vispār vēlamies šo savienību? Naivi ceram, ka mūsu laulība izdosies? Tāpat arī šoreiz, neskatoties uz dažādām ikdienas domstarpībām (nereāli, ja to nebūtu) Viņš ir tas ar kuru esmu gatava sagaidīt vecumdienas, jo patiešām neviens cits nepazīst mani labāk. Un jā, es arī esmu viena no tām naivulēm, kas vēlas apprecēties, cerot uz laimīgu ģimenes dzīvi. Un kā ir ar Jums – precētām, neprecētā, attiecībās esošām?

Pēdējā laikā esmu aizrāvusies. Nu, ne gluži ar humpalāmm, bet esmu uzgājusi dažus veikalus, kur jaunas drēbes ar visām birkām pārdod par dažiem latiem. "Veco kolekciju izpārdošanas". Kā ikdienas rituāls jau iegājies iegriezties kādā no tiem. Ja kādreiz nezināju nevienu, tad tagad tie kā sēnes pēc lietus saauguši visur man "pa ceļam" un ik dienas es atstāju šajos veikalos ne mazums naudas,protams, arī neizpaliek iziešana no veikaliem ar vairākiem maisiem. Šodien nolēmu pārskatīt, ko tad esmu sava atklājuma laikā sapirkusies… Neskaitāmi krekliņi, dažas kleitiņas vasarai, bikses, daži krekli draugam, šallītes, džemperīši.. It kā jau forši, bet tai pašā laikā, šīs drēbes joprojām stāv maisos, pat birkas nav noņemtas ( ar cenām 1-5ls 😀 + oriģinālās ar vairākiem desmitiem latu 😀 ) Zinu un saprotu, ka nu jau tā ir atkarība, varbūt tieši tādēļ es joprojām baidos skatīties šopaholiķes atzīšanos? Ik dienu uzsāku ar solījumu sev – no šodienas es taupīšu un nekādas drēbes vairs… bet ko es varu darīt, ja sanāk, nu, pa ceļam man ieskriet veikalā un ieraudzīt fantastisku peldkostīmu par 2 latiem? (l) (l) (l) (l) ehhh………

Mīlestība? Vērtība, mokas, jūtas, kaut kas, ko nevaram atminēt jau kopš brīža, kad sākām pētīt, šo mistisko vārdu un visu, kas slēpjas aiz tā. Varbūt esmu par jaunu, bet varu bilst, ja viens harizmātisks jauniets izslīdz caur meitenes sirdi, uzreiz nenozīmē, ka viņš ir tas ĪSTAIS. Stastistika rāda, ka sievietes līdz 40 un vairāk gadiem meklē savu mīlestību, taču gadās ka 20 gados un augstāk apprecās un dzīvo laimīgi. Kad mēs varam zināt, ka viņš ir īstais? Vai tas būs tad, kad gan es gan viņš būsim pieredzējuši attiecībās un gatavi būt kopā, vai varbūt kad viņš dzērumā piedāvā un es pieņemu uzaicinājumu, bet varbūt pat tad, ja viņam ir draudzene, kura nav viņa otra pusīte, bet viņam tā liekas un es ceru uz labāko, bet kad mēs esam divatā un runājam mēs vienmēr pavadam labi laiku? Gadu pēc gadiem meitenes raud un pārdzīvo, cenšās atminēt jauniešu mīklas, taču nav vēl bijusi viena meitene, kura pasaka: “Es zinu visu, ko viņš domā!” Katras sievietes sirds dziļumos, rosās gariņš, kurš palīdz atminēt pretējā dzimuma noslēpumus, taču viņš nekad nesaka priekšā un nekad neiznāk no domām, lai teiktu kā kas ir, jo tad dzīve būtu tukša kā tuksnesis, bez oāzēm, neinteresanta. Zinot daudzus piemērus no draugiem, filmas romāniem, klasiķu romāniem, Romeo un Džuljetas piedzīvojumiem, viena lieta kļūst viennozīmīgi skaidra, ka mīlestība ir neparedzama. Visiem zināma klišeja, ka katram ir sava mīlestība un vienmēr sakam: “Mans laiks pienāks, vienmēr būs un vienmēr pienāks, un kad būs, tad es būšu laimīgākias cilvēks visā Visumā!” Bet, kas ir ja tā nav, kas tad? Situācijai vienmēr ir divas puses gan pesimistiskā, gan optimistiskā. Un analizējot, ko sieviešu dzimuma pārstāves, dara jau simtiem gadu, ir jāņem vērā visi kritēriji, bet nedrīkst arī paļauties tikai uz analīzi, jo sirdsbalss būs tas, kas neļaus, loģikai un saprātam pārkāpt robežas. Esmu iemīlējusies divas reizes un abas reizes bija mokoši mirkļi, jo mani upuri nezināja par pastāvošo mīlestību, ko jūtu pret viņiem. Kad tikko apskatos uz savu mīļoto cilvēku, un zināju, ka neesmu viņa interesēs, caur manu miesu triecās karsts aukstuma vilnis, kurš manu sirdsbalsi sasaldēja, bet saprātu uzkarsēja līdz bezsamaņai. Kaut arī abas iemīlēšanās reizes bija tik dažādas un tik mīklainas, ka tajos laikos, es lūzu kā plāna, caurspīdīga, trausla vāze, bez ūdens un puķēm tajā. Līdz šim mīlestība man asocējas ar pārdzīvojumiem, taču es zinu, ka viss man ir priekšā, jo emsu ļoti jauna un galu galā neskarta meitene ar ugunīgu nākotni un vienmēr optimistisku skatu uz dzīvi, vai cik situācija kļūtu tumša… (l)