Pēc garās, aukstās ziemas, nekas neiepriecina vairāk kā pirmās siltās un saulainās pavasara dienas. Saule spīd spožāk, kļūst siltāks, mostas daba, sāk plaukt pumpuri, raisot mūsos gan fizisku, gan emocionālu labsajūtu. Taču pozitīvo sajūtu dēļ bieži vien neaizdomājamies par to, ko pavasaris var nodarīt mūsu veselībai. Kādi ir populārākie mīti par un ap pavasara sauli, siltāku dienu sagaidīšanu un pavasara ietekmi uz veselību kopumā, kā ir patiesībā un kā pasargāt sevi jau tagad, skaidro “Euroaptieka” farmaceite Zane Melberga. 

1.mīts: pavasara saule nekaitē ādai 

Var likties, ka pavasara saule ir mazāk bīstama par vasaras sauli, jo ārā nav tik karsti, taču šis priekšstats ir mānīgs. Vasarā ir grūti ilgstoši uzturēties tiešos saules staros, jo ir karsti. Savukārt pavasarī nav vēl tik silts, tāpēc varam ilgu laiku pavadīt saulē, nemaz nenojaušot, ka nodarām pāri savai ādai. Saule izstaro siltumu, redzamo gaismu un ultravioletos starus. Siltumu mēs jūtam, gaismu redzam, bet ultravioleto starojumu nekā neizjūtam, tomēr tas ir saules radīto ādas bojājumu galvenais vaininieks, tādēļ to varam uzskatīt par neredzamo draudu ādai. 

Saule izstaro trīs ultravioleto staru veidus – UVA jeb ultravioletā A starojums ir klātesošs un intensīvs visu cauru gadu, tas veicina priekšlaicīgu novecošanos un var radīt grumbas. UVB stari visintensīvākie ir no aprīļa līdz oktobrim un tiek absorbēti ādas virsējā slānī (epidermā), tādējādi tie ir svarīgi D vitamīna sintēzes procesā, bet tie var ietekmēt cilvēka veselību arī negatīvi, izraisot ādas apsārtumu un apdegumu. Savukārt UVC starus absorbē ozona slānis atmosfērā, kas nozīmē, ka tie līdz zemes virsmai nenonāk. Ultravioletie stari ir klātesoši visu cauru gadu, gan saulainās, gan mākoņainās dienās. Atrodoties saulē, ieteicams izvēlēties apģērbu, kas nosedz ādu, kā arī nedrīkst aizmirst par saules aizsargkrēma lietošanu – tas ir mīts, ka aizsargkrēmi jālieto tikai vasarā, karstajās dienās. UVA staru ietekmē āda ātrāk novecojas un tiek pakļauta onkoloģijas riskam, turklāt dienā ieteicams pavadīt saulē ne vairāk kā 20 minūtes. Nedrīkst aizmirst arī par saulesbrillēm, tās pasargās acis no UV stariem. Bet, ja tomēr gadījies apdegt, tad palīdzēt var pantenola putas, kā arī speciāli losjoni, kas nomierina un mitrina ādu.

2.mīts: nost ar siltu apģērbu!

Līdz ar siltāku dienu parādīšanos rodas vēlme vilkt plānāku un pat vasarīgu apģērbu. Iestājas tās saulainās dienas, kad ielās vienlaikus var vērot cilvēkus vieglos krekliņos un biezās ziemas jakās. Pavasaris ir mānīgs laiks – saulē var būt karsti, bet aiz stūra, ēnā – auksti. Šis ir gadalaiks, kad cilvēki ir īpaši pakļauti saaukstēšanās riskam. Tam par iemeslu kalpo ziemas periodā novājinātā imūnsistēma, kā arī straujais gaisa temperatūras kritums vakaros un no rītiem, kā arī negaidīti vēsie vēji, tādēļ pāragri sākot staigāt bez šalles un cepures, pastāv lielāka iespēja saslimt. Šajos mainīgajos laikapstākļos ieteicams ģērbties pēc “sīpoliņa principa”. Tas dod iespēju vajadzības gadījumā kādu apģērba kārtu novilkt, vai ja kļūst vēsi – uzvilkt papildus kārtu. 

3.mīts: tā ir vienkārša saaukstēšanās, nevis alerģija

Pavasaris ir gadalaiks, kad bieži vien saslimstam ar iesnām. Tās var izraisīt gan vīrusi, gan arī alergēni. Cilvēki reizēm domā, ka ir saaukstējušies, bet īstenībā tā ir reakcija uz ziedputekšņiem. Aizdomas par ziedputekšņu izraisītām alerģijām varētu pastiprināt arī fakts, ja saaukstēšanās katru gadu notiek vienā laikā. Alerģijas simptomi var parādīties pēkšņi vai arī attīstīties pakāpeniski. Ziedputekšņu alerģijas gadījumā auga ziedēšanas periodā iespējama acu niezēšana un asarošana, šķaudīšana, deguna aizlikums, kasīšanās sajūta kaklā, klepus. Sākumā šīs sūdzības grūti atšķirt no vīrusa izraisītām iesnām. Turklāt alerģija var parādīties jebkurā dzīves periodā. Lielākajā daļā gadījumu alerģiju simptomi parādās jau bērnībā, taču tā var uzrasties arī 20 vai 30 gadu vecumā, un pat vecumdienās. Ja alerģijas simptoms ir aizlikts deguns, ieteicams lietot speciālos aerosolus vai pilienus, kuru sastāvā ir aktīvā viela, kas sašaurina deguna asinsvadus un mazina tūsku. Šos līdzekļus jālieto atbilstoši savam vecumam, ievērojot lietošanas instrukcijā noteikto laika intervālu, kā arī ne ilgāk par 7 līdz 14 dienām. Tos var pārtraukt lietot ātrāk, ja alerģijas izraisītie simptomi ir mazinājušies vai pazuduši vispār. Šos līdzekļus var lietot arī bērni, taču tikai vecāku uzraudzībā. Farmaceite atgādina, ka aptiekās ir pieejami arī speciālie deguna aerosoli un pilieni, kas paredzēti tieši bērniem. Simptomu mazināšanai var lietot uztura bagātinātājus, kuru sastāvā ir tādas dabiskās sastāvdaļas kā gaiļbiksīšu ziedu sausais ekstrakts vai priežu mizas sausais ekstrakts, kas var atvieglot elpošanu un nodrošināt normālu elpceļu funkciju. Par piemērotāko pretalerģijas līdzekļu lietošanu ieteicams konsultēties ar farmaceitu.

4.mīts: ērces pavasarī vēl dus

Iestājoties pavasarim un siltākiem laikapstākļiem, mēs aizvien biežāk dodamies dabā, līdz ar to pastāv lielāka iespējamība sastapties ar ērcēm. Pastāv maldīgs uzskats, ka pavasarī ērces vēl nav modušās – gaisa temperatūrai sasniedzot +4 līdz +5 C grādus, ērces jau kļūst aktīvas un ir gatavas piesūkties. Ja dodaties dabā, tad ieteicams vilkt gaišas krāsas apģērbu, lai ērci būtu vieglāk savlaicīgi pamanīt. Pēc pastaigas ieteicams drēbes novilkt, apskatīt ķermeni un apģērbu. Lai arī visbiežāk ar ērcēm var sastapties mitrās, ēnainās un aizaugušās vietās, tomēr ir maldīgi domāt, ka ērces dzīvo tikai un vienīgi mežā, krūmu biezokņos vai kokos – tās dzīvo uz zemes, līdz 10 centimetru augstumam, labprāt uzturas zālē un ērces var sastapt arī pagalmā, kur ir gludi pļauts zāliens. Lai atbaidītu ērces, uz apģērba un apaviem jāizsmidzina aizsardzības līdzeklis pret insektiem, tai skaitā ērcēm – uz ādas līdzeklis jāuzsmidzina minimāli un vienmēr jāatceras to nomazgāt, atgriežoties telpās.

5.mīts: pavasarī ar pilnu jaudu var mesties sportā, dārza darbos

Mīti par pavasari ir ne tikai par ārējiem faktoriem, bet arī saistībā mūsu organismu. Pastāv maldīgs priekšstats, ka organisms ir pietiekami spēcīgs, lai atgrieztos pirmsziemas rutīnā, piemēram, skriešanu atsākot ar tādu pašu intensitāti, ātrumu un distanci vai visu dienu rokot dārzu. Tā tikai tiek palielināts risks dažādu sastiepumu un pat stresa lūzumiem, kas var rasties no nepierasti ilgstošas slodzes, tāpēc jebkura aktivitāte ir jāatsāk pamazām un lēnām. Ja radies sastiepums, tad traumētā vieta viegli jānosien ar fiksējošu pārsēju, piemēram, elastīgo saiti. Ar tās palīdzību tiek uzlabota stabilitāte locītavās un samazināta asins plūsma, mazinot zilumu un sāpes. Lokāli, uz traumētās vietas var ziest iekaisuma mazinošus gēlus tūskas un ziluma mazināšanai. 

Jaunākajā “NielsenIQ” pētījumā “Euroaptieka” atkārtoti atzīta par populārāko aptieku tīklu Latvijā, iedzīvotājiem nodrošinot zemākās cenas. Vērtējot aptieku tīklu lojalitātes programmas, iedzīvotāji “Euroaptieka” lojalitātes programmu “Medus karte” atzina par pievilcīgāko starp visiem aptieku tīkliem. 

Bērnam augot, būtiski sekot līdzi viņa sēdēšanas pozām. Kuras no tām būtu jākoriģē, lai neveidotos stājas deformācija, un kā to pareizi darīt, skaidro Rimi Bērniem eksperte, fizioterapeite Jekaterina Bovtramoviča.

Kāpēc sēdēt pareizi ir svarīgi? 

Ievērot pareizu sēdēšanas pozu ir būtiski, lai nepārslogotu muskuļus, neveidotos stājas deformācija un asimetrija, skaidro Rimi Bērniem eksperte. Stājas traucējumi ar laiku var izraisīt sāpes galvā un citās ķermeņa daļās. Īpaši bieži šādas problēmas attīstās, nepareizi sēžot viedierīču lietošanas laikā. “Bērniem ātri var rasties saspringums plecu daļā, no kā tālāk attīstās galvassāpes,” piebilst Jekaterina Bovtramoviča. Ilgstošas sēdēšanas laikā būtiski ķermeņa pozu ik pa laikam mainīt un arī izkustēties.

Sēdēšanas poza uz grīdas 

• Situācija. Spēlējoties vai skatoties televizoru, bērniem bieži patīk atrasties uz grīdas. Taču viņi mēdz sēdēt ar salīkušu muguru un W veidā novietotām kājām – saliektiem ceļiem un pēdām uz aizmuguri. Šādā pozā dibens atrodas pie zemes. 
• Fizioterapeites komentārs: “Poza ir pieļaujama tikai zīdaiņa vecumā, kad mazulis ilgi nespēj nosēdēt vienā stāvoklī. Lielākiem bērniem uzmanības noturība ir lielāka, un ar W veidā novietotām kājām viņi spēj nosēdēt gana garu laika periodu. Ilgstoša atrašanās šādā pozīcijā izraisa pēdu, ceļu, muguras un stājas deformāciju.”
• Kā būtu pareizi? Rotaļājoties uz grīdas, vislabāk būtu sēdēt garensēdē – uz priekšu iztaisnotām kājām un taisnu muguru. Ja pozu grūti noturēt, muguru var atbalstīt, piemēram, pret krēslu, dīvāna vai gultas malu. Aiz jostas daļas ieteicams aizlikt sarullētu dvielīti. Vēl var sēdēt uz grīdas tā sauktajā turku pozā. 

Sēdēšanas poza mācoties vai zīmējot

• Situācija. Mācoties, zīmējot vai citādi radoši darbojoties, bērni mēdz sēdēt uz grīdas salīkušu muguru un priekšā sakrustotām kājām vai arī tupēt uz viena ceļa.
• Fizioterapeites komentārs: “Ja bērns ilgstoši ieņem un notur kādu ķermeņa pozīciju, stājas deformācija veidojas ļoti ātri. Izlabot to ir grūti. Aprakstītajā situācijā var attīstīties muguras un ķermeņa stājas deformācija.”
• Kā būtu pareizi? Mācoties un radoši darbojoties, bērnam vēlams sēdēt atzveltnes krēslā ar roku balstiem pie galda. Tas dod iespēju turēt taisnu muguru, bet plecus – nolaistus. Abām pēdām jāatrodas uz zemes. Ja krēsls ir par augstu un bērna kājas nesniedzas līdz grīdai, zem pēdām var novietot paliktni vai nelielu soliņu. Nepieciešams ievērot 3×90 grādu likumu. Tas nozīmē, ka gūžas locītavās, ceļos un potītēs jābūt taisnam leņķim. 

Sēdēšanas poza, skatoties viedierīcē 

• Situācija. Bērniem, lietojot viedtālruni, patīk ierāpties gultā un skatīties ekrānā, novietojot ķermeni sāniski un atbalstoties uz viena elkoņa.
• Fizioterapeites komentārs: “Šādā pozīcijā galva atrodas pagrieztā stāvoklī, skatiens vērsts šķībi, pleci rotēti uz iekšu, ķermeņa poza ir asimetriska. Tas var izraisīt stājas vājumu, deformāciju, asimetriju. Ilgstoši noturot nesimetrisku pozu, veidojas muskuļu pārslodze. Vēl tiek pārslogoti plaukstu muskuļi, kas var izraisīt sāpes rokās.”
• Kā būtu pareizi? Vislabāk būtu sēdēt krēslā ar roku balstiem un atzveltni, pievēršot uzmanību potīšu, ceļu, gūžu locītavu pozīcijai, un viedierīci novietot uz galda. To drīkst turēt arī rokās, taču jāpievērš uzmanība tam, lai ierīce atrastos acu līmenī 30–40 attālumā, skatiens būtu vērsts taisni, pleci netiktu savilkti uz priekšu. Vienmēr jācenšas ievērot simetriju! Ja bērns viedierīcē spēlē spēles vai skatās filmas, ieteicams pozu ik pa laikam mainīt un pēc 20–30 minūtēm atpūtināt acis.

Svarīgi! 

Zīdaiņiem un bērniem līdz divu gadu vecumam viedierīcēs vispār nevajadzētu ļaut skatīties. Pirmsskolas vecumā to nevajadzētu ļaut ilgāk par 0,5–1 stundu dienā, pārtraukumiem jābūt vismaz 15–20 minūšu gariem. Pusaudžiem viedierīces ieteicams lietot ne ilgāk par divām stundām dienā un arī ar pārtraukumiem.

Rimi Bērniem eksperte vecākus aicina: pavērojiet, kā sēž jūsu bērns dažādās situācijās! Kā sēž, mācoties pie galda, kā – lasot grāmatu, skatoties TV vai lietojot mobilo tālruni.

Pārslimotie vīrusi ziemas sezonā organismam ne tikai atņem spēku, bet arī patukšo uzkrātās vitamīnu un minerālvielu rezerves. Bieži vien tieši pēc ziemas perioda cilvēki sastopas ar pastiprinātu nogurumu, jūtas nomākti un apātiski, sajūt enerģijas trūkumu, var būt arī apetītes traucējumi. Gripas vai citu vīrusu pārslimošanas laikā organismā ir izdalījušies toksīni, kas bojā organisma šūnas un audus, un, kamēr tie neatjaunosies, pašsajūta tik ātri neatgriezīsies. Kā atgūt spēku, enerģiju pēc garās ziemas, padomus sniedz aptieku tīkla Apotheka sertificētā farmaceitei Laila Zālīte.

“Esam ievērojuši, ka līdz ar pavasara iestāšanos cilvēki aptiekā farmaceitam biežāk jautā – iesakiet kaut ko pret bezspēku, nogurumu, apātiju, miegainību – jūtos gluži kā izžmiegts citrons,” stāsta aptieku tīkla Apotheka farmaceite Laila Zālīte. Tā patiešām ir – tumšais laiks, ziemā pārslimotie vīrusi novārdzina organismu, iztukšo vitamīnu un minerālvielu rezerves. Ja pēc parastas saaukstēšanās var atgūties diezgan ātri, tad pēc gripas un citiem līdzīgiem vīrusiem atkopšanās ir laikietilpīgāka un progress lēnāks. 

C vitamīns – vajadzīgs, bet ne vienīgais risinājums

Lai gan nav tādu atsevišķu vitamīnu, kas izolēti darbotos tikai un vienīgi par labu imūnajai sistēmai, zināms, ka C vitamīns stiprina gan imūno šūnu darbību, gan veicina brūču dzīšanas procesus un ir ļoti nepieciešams organismam. Visi bioķīmiskie procesi organismā ir kompleksi un saistīti, arī vitamīnu vielmaiņa ir smalks, sarežģīts mehānisms, bet, ja ir jānosauc, kuri vitamīni imūnās sistēmas darbībai ir svarīgākie, tie ir  A, C un E vitamīns, kā arī cinks. “C vitamīnu aptiekā var iegādāties visdažādajās formās – pieejams gan putojošais jeb ūdenī šķīdināmais, gan ilgstošas darbības, gan košļājamās tabletēs vai pastilās,” saka Apotheka farmaceite Laila Zālīte. Lai uzņemtu vitamīnus pavasarī uzturā ieteicams lietot arī dažādus zaļumus, kuros vitamīnu ir daudz vairāk nekā dažā labā citrusauglī. Piemēram, raspodiņu lapās C vitamīna ir pat tūkstoš reižu vairāk nekā citronā.

D vitamīns gan mazam, gan lielam

Jāteic, ka uzskats – ja bieži slimoju, tātad ir zema imunitāte un ir vajadzīga papildu C vitamīna deva – visbiežāk ir mīts. “Ar biežu slimošanu drīzāk būs saistīts D vitamīna deficīts. D vitamīns veicina normālu imūnsistēmas darbību. Tie, kuriem organismā ir pietiekams D vitamīna līmenis, slimos ne tikai retāk, bet saslimšana noritēs vieglāk un arī pēc slimošanas ātrāk izdosies atgūt spēkus,” piebilst Apotheka farmaceite Laila Zālīte. Tāpēc cilvēkam, kurš sūdzas par nogurumu un atzīst, ka jau labu laiku D vitamīnu nav lietojis, ieteicams būtu pārliecināties par D vitamīna daudzumu organismā, veicot analīzes, un nepieciešamības gadījumā to uzņemt ar uztura bagātinātājiem. 

Dārzeņi, zaļumi un augļi – papildu enerģijas avots

Ziemas nogurdinātajiem noteikti tiks vaicāts, kādu uzturu ikdienā patērējat? Kāda ir jūsu ēdienkarte? Vai šis uzturs ir pilnvērtīgs? Vai uzņemat pietiekami daudz dārzeņu, zaļumu un augļu? “Saldumi, trekni un taukaini ēdieni traucē imūnās sistēmas pilnvērtīgai darbībai un ātrākam atjaunošanās procesam. Tāpēc paviršs uzturs arī var būt pie vainas enerģijas trūkumam,” saka Apotheka farmaceite Laila Zālīte. “Ja apetīte pēc ziemas perioda vēl nav līdz galam atgriezusies un enerģija patiešām ir zemā līmenī, var lietot kādu preparātu, kura sastāvā ir gan multivitamīni, minerālvielas, gan aminoskābes, kam ir imunitāti spēcinoša iedarbība. Reizēm iesakām izvēlēties multivitamīnus, kas paredzēti atbilstošajam vecumam vai dzimumam – ir pieejami multivitamīni bērniem, pusaudžiem, sievietēm, vīriešiem, cilvēkiem vecākiem par 50 gadiem.” 

Vai esi draugos ar mikroelementiem?

Cinks arī tiek dēvēts par imūnsistēmas stiprinātāju, lai organisms var cīnīties ar vīrusiem un baktērijām. Cinks sastopams sarkanajā gaļā, austerēs, zivīs, garnelēs, olu dzeltenumos – produktos, kurus pat pieauguši cilvēki ēd ne sevišķi regulāri, tāpēc nākas domāt, kā šo vielu uzņemt papildus. Cinks palīdz nodrošināt, lai šūnu vielmaiņas process noritētu nepārtraukti, lai šūnām pietiktu barības vielu. Tomēr viens pats cinks arī nav spēlētājs. Arī selēnam ir liela nozīme imunitātes stiprināšanā – tas ir spēcīgs antioksidants, kas pasargā šūnas no brīvajiem radikāļiem, uzlabo aizsardzību pret audzējiem un vīrusiem, bet jāuzņem arī dzelzs. Nogurums var liecināt arī par dzelzs deficītu organismā. Imunitātei nepieciešams arī varš – ja tā pietrūkst, sākas izmaiņas leikocitārajā formulā, rodas nosliece biežāk slimot ar infekciju izraisītām slimībām. 

Ja šoziem lietotas antibiotikas

Antibiotiku kurss vienmēr nozīmē, ka ar šiem medikamentiem organismā tika iznīcinātas ne tikai sliktās, bet arī labās baktērijas, tātad izjaukts arī mikrobioma balanss kopumā, kas piedalās daudzos procesos, tajā skaitā imūnās sistēmas atbildes reakcijās. Ja būs nodrošināts veselīgo baktēriju sastāvs, tad arī caur zarnu gļotādu visas organismam nepieciešamās vielas uzsūksies pilnvērtīgāk un organisms atjaunosies ātrāk. Tādēļ reizēm mikrobioma līdzsvara atjaunošanai farmaceits var ieteikt lietot probiotiķus.

Veselīgu dzērienu receptes mundrumam

Kā ikdienā, tā slimošanas laikā un īpaši pēc slimošanas, jāatceras par pastiprinātu šķidruma uzņemšanu, jo ūdens palīdz atjaunoties novārdzinātajam organismam. Lai stiprinātu imunitāti, var pagatavot kādu no šiem veselīgajiem dzērieniem:

1. Smiltsērkšķi + kanēļa standziņas + medus

Smiltsērkšķu ogas sasmalcina, pievieno kanēļa standziņas, visu aplej ar vārošu ūdeni, ļauj ievilkties 5 minūtes, nedaudz atdzesē, pievieno medu. Šo dzērienu dzer dienas laikā.

2. 150 ml mandeļu piena + 100ml kefīra + 170ml apelsīnu sulas + 100ml burkānu sulas

Tā kā aizvien pārliecinošāk tiek pierādīts, ka gremošanas trakts ir tieši saistīts ar imunitāti, tad pēc slimošanas var lietot uzturā dzērienu ar probiotiķiem. Šī būs piemērota recepte!

• Citronūdens + ingvers + medus

Klasiskais citronūdens ar ingveru un mazliet medus patīkamākai garšai ir vērtīga recepte imunitātes spēcināšanai. Šis dzēriens ne tikai ļaus uzņemt C vitamīna devu. Ingvers pēcslimošanas periodā arī papildus palīdzēs izvadīt toksīnus no organisma.

Neatņemama Lieldienu svinību sastāvdaļa un jautrākā aktivitāte visai ģimenei ir olu krāsošana. Lai gan mūsdienās ir pieejami dažādas sintētiskās krāsvielas, taču var likt talkā sentēvu metodes, un nokrāsot olas ar dabiskiem materiāliem, iesaka Latvijas Apvienotās putnkopības asociācijas (LAPNA) izpilddirektore Anna Ērliha. 

Mūžīgais jautājums: kādas olas labāk krāsot – brūnās vai baltās? Eksperti atbild, ka krāsojot atšķirības starp baltajam un brūnajam olām nav īpaši manāmas, tāpēc var izvēlēties arī bēšas vai brūnas olas. Jāatzīmē arī, ka brūnajām olām čaumala var būt gludāka, līdz ar to krāsa var vieglāk iesūkties. 

Starp citu, pirmajās Lieldienās, 9. aprīlī, Rīgā, Lucavsalā no plkst. 11.00 līdz 15.00 notiks Lieldienu lustes, kurās būs gan olu krāsošanas meistarklases, gan arī kustības “Olas ir spēks” organizētā aktivitāte “Olpratības ceļš”. Tajā varēs gan uzzināt praktiskas un noderīgas zināšanas par šo vērtīgo proteīna avotu, gan, izpildot nelielu uzdevumu, sacensties par balvām.

Olu krāsošana ar dabas materiāliem ir aizraujoša – viss, kas nepieciešams, ir dažas plaši pieejamas sastāvdaļas, dedzība un laiks. Vispirms jāizvēlas tīkamāko toni un jāatrod, kurš produkts to var nodrošināt. Pēc tam vajadzēs savākt nepieciešamos materiālus un tad var ķerties pie darba! Lai Lieldienu olu krāsošana noritētu pēc iespējas gludāk un patīkamāk, bet olas sanāktu košas LAPNA projekta “Olas ir spēks!” eksperti sagatavojuši padomus un trikus. 

Kādas krāsas var iegūt no dabiskiem produktiem

Lai nokrāsotu olas brīnišķīgi sārtā vai rozīgā tonī, noderēs svaigi spiesta biešu sula. 
Oranžai un brūni-dzeltenīgai krāsai – klasiskās dzelteno vai sarkano sīpolu mizas. Brīnišķīgi dzeltenu un oranžīgu toni Lieldienu olām piešķirs pelde kurkumas šķīdumā. 

Lai to pagatavotu, apmēram 60 gramus jeb divas paciņas kurkumas pulvera iemaisa puslitrā ūdens. Pievieno ēdamkaroti etiķa un visu pusstundu vāra uz lēnas uguns katlā, kas nosegts ar vāku. Ja vārīšanās laikā šķidruma līmenis pazeminās par vairāk nekā centimetru, papildus pievieno karsto ūdeni. Kad virums gatavs, to atdzesē un ielej burciņā. Noglabā līdz brīdim, kad būs jāķeras pie olu krāsošanas. Glabāt drīkst līdz pat septiņām dienām.

Lai iegūtu zilganu vai violetu toni, sakapā pusgalviņu sarkanā kāposta, liek katlā un pārlej ar apmēram puslitru ūdens. Pievieno ēdamkaroti etiķa un liek vārīties uz lēnas uguns apmēram pusstundu, uzmanot, lai kāposti visu laiku būtu zem ūdens. Ja šķidrums pārāk daudz izgarojis, pievieno vēl karsto ūdeni. Atdzesē un nokāš. Lej sagatavoto krāsošanas šķīdumu tīrā burciņā un noglabā līdz brīdim, kad būs jākrāso olas. Šķīdumu vēsumā var glabāt līdz četrām dienām. 

Šokolādes brūnas olas iegūsi, ja krāsosi tās sarkano sīpolu mizās. Divas saujas mizu pārlej katlā ar puslitru ūdens, pievieno ēdamkaroti etiķa un visu vāra uz lēnas uguns apmēram pusstundu – katlam jābūt nosegtam ar vāku. Ja šķidrums pārāk iztvaiko, to papildina, pielejot karstu ūdeni. Gatavo šķīdumu nokāš, lej tīrā burciņā un glabā līdz olu krāsošanai. Krāsa saglabāsies līdz pat četrām dienām

Vislabāk krāsot jau vārītas olas, tā varēsiet būt droši, ka krāsojot neviena ola nesaplīsīs.  Daži eksperti iesaka vārītās olas pirms mērkšanas krāsvielā, vismaz 15 minūtes izpeldināt ledus ūdenī – tas veicinās krāsas pieķeršanos čaumalai un pēc tam olas būs vieglāk nolobīt.

Olu krāsošanas tehnika

Sagatavotās olu krāsu burciņas liek uz darba virsmas, tuvumā sagatavo papīra dvieļus vai dzesēšanas režģi, ko parasti izmanto cepumu vai kūku atpūtināšanai pēc krāsns.

Olas ar karoti ievieto sagatavotajos krāsu šķīdumos. Papildu krāšņumam, olām var pietīt dažādus sīkus ziediņus, lapiņas vai putraimus, katru olu liekot marles drāniņā, kurā iestiprina izvēlētās dekorācijas.

Olas tur krāsvielā, līdz iegūts vēlamais tonis – no 30 minūtēm līdz pat diennaktij. Ja paredzēts krāsot ilgāk par 2 stundām, traukus ar krāsvielām (un olām tajā) vēlams ievietot ledusskapī.

Kad panākts vēlamais tonis, olas izņem no krāsas šķīduma, nosusina ar salveti vai drāniņu un novieto uz dzesēšanas statīva, ļaujot pilnībā nožūt.

Ieteicamie krāsošanas laiki ir šādi: biešu sulai un kurkumai: pusotra stunda, sīpolu mizām un sarkaniem kāpostiem – divas stundas. Kāpostos labāk paturēt olas visu nakti.  Mūsu eksperimentā no sarkanā kāposta sanāca tāda tumši pelēka krāsa. Savukārt, ja izmantojat krāsošanai mellenes, tad jārēķinās ar 15-30 minūtēm violeti zilam tonim, bet izteiksmīgi zilai krāsai būs nepieciešama visa nakts. 

Projektu “Olas ir spēks!” finansē Eiropas Savienība. Tomēr paustie uzskati un viedokļi ir tikai autora(-u) uzskati un viedokļi un ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Lauku atbalsta dienesta uzskatus un viedokļus. Ne Eiropas Savienība, ne Lauku atbalsta dienests ar tiem nevar tikt saukti pie atbildības.

Projekts “ES ražotu olu informācijas un veicināšanas pasākumi Latvijā un Lietuvā” (EU Eggxpert, projekta nr. 101046173)

2023. gada pirmajos trīs mēnešos apdrošināšanas sabiedrībā BALTA (PZU grupa) jau reģistrēti 15 atlīdzību pieteikumi par saslimšanu ar Laimas slimību. Tas apdrošinātāju pieredzē ir vairāk, nekā ierasts gada aukstajos mēnešos. Saskaņā ar oficiālo Slimības un profilakses kontroles centra (SPKC) statistiku jau šī gada janvārī un februārī reģistrēti 23 Laimas slimības un divi ērču encefalīta gadījumi, kas, visticamāk, norāda, ka šis gads izcelsies ar lielu saslimstības intensitāti. 

Saskaņā ar SPKC statistiku vēsturiski “visaktīvākās” ērces bijušas Kurzemes reģionā, kam seko Rīga un Pierīgas reģions, daudz gadījumu novēroti arī Vidzemē. Apdrošinātājs atgādina – pasargāt sevi no ērču encefalīta un smagajām sekām, ko izraisa šī slimība, var tikai vakcinējoties. 

BALTA katru gadu saņem vairāk nekā 100 pieteikumu saistībā ar ērču koduma izraisītiem Laimas slimības un encefalīta gadījumiem, par kuriem kopējais atlīdzību apjoms ir virs 50 000 EUR. 

“Pēdējos trīs gados ērču encefalīta gadījumu skaits ir pieaudzis – par saslimšanas intensitātes kāpumu liecina arī BALTA pieteikto un izmaksāto atlīdzību skaits, kas palielinās ar katru gadu. Ērču encefalīts ir bīstama slimība, kas var atstāt ļoti smagas sekas, un katrs cilvēks var sevi pasargāt vakcinējoties, tomēr statistika rāda, ka vakcinācijas iespējas joprojām netiek pilnvērtīgi izmantotas. Diemžēl no Laimas slimības jeb laimboreliozes vakcīna nepasargā,” saka BALTA personu produktu vadītāja un risku parakstītāja Ludmila Ščegoļeva. 

Saskaņā ar SPKC datiem jau tradicionāli lielākais ērču encefalīta gadījumu skaits ir Kurzemē, kur tiek reģistrēta gandrīz trešā daļa visu gadījumu; tam seko Rīga un Pierīgas reģions. SPKC ik gadu publicē tā saukto endēmisko teritoriju sarakstu, kur ir vislielākais vidējais ērču encefalīta gadījumu skaits uz 100 000 iedzīvotāju, un pēdējo piecu gadu laikā Kurzeme nemainīgi ir saglabājusi pirmo vietu šajā statistikā. Bērniem no 1 līdz 18 gadu vecumam, kuru deklarētā dzīvesvieta atrodas endēmiskajās teritorijās, valsts nodrošina bezmaksas vakcināciju pret ērču encefalītu. 2023. gadā tas ir Kuldīgas novads, Ventspils novads, Dienvidkurzemes novads, Talsu novads un Tukuma novads.

Savukārt ar Laimas slimību Latvijā ik gadus saslimst 200–600 iedzīvotāju, un vidēji 20–40% ērču pārnēsā slimības izraisītājus. 

“Laimas slimības gadījumu joprojām ir ievērojami vairāk nekā encefalīta gadījumu, kaut arī kopš 2020. gada redzams samazinājums. Kaut arī atsevišķos reģionos, piemēram, Latgalē tiek fiksēti vien daži gadījumi, vidējās izmaksas katram saslimušajam ir lielas. Tāpēc ir ļoti svarīgi maksimāli izvairīties no ērces piesūkšanās. Ja būs karsta vasara, jāņem vērā, ka aktuāls risks būs arī čūsku kodumi,” brīdina L. Ščegoļeva.

Lai izvairītos no ērces piesūkšanās, BALTA aicina ievērot piesardzības pasākumus, dodoties brīvā dabā:

• nodrošinies, lai kukaiņi nevarētu pakļūt zem apģērba – ieteicamas ir bikses, kuru galiem pārvilktas pāri zeķes, aprocēm un apkaklei jābūt cieši pieguļošām, krekls jāliek biksēs;
• valkā gaiša un slīdīga auduma drēbes – uz tām ērces ir labi saskatāmas, tādējādi samazinās iespēja, ka tās pieķersies drēbēm un tālāk nokļūs uz ķermeņa;
• pastaigas laikā ik pa brīdim aplūko apģērbu, lai laikus notrauktu pamanīto ērci. Tāpat arī pēc pastaigas mājās ieteicams pārbaudīt, vai uz ķermeņa nav ērču;
• svarīgi pārbaudīt arī mājdzīvniekus, vai to kažokā nav ieķērusies vai jau piesūkusies ērce;
• izmanto arī kukaiņu atbaidīšanas līdzekļus;
• ja ērce tomēr piesūkusies, tā uzmanīgi jānoņem;
• vakcīna pret ērču encefalītu var pasargāt no smagas saslimšanas ar ilgstošām sekām.

Regulāri lietojot uzturā pārtiku un dzērienus, kuru sastāvā ir daudz cukura, kā arī nesekojot līdzi glikozes līmenim asinīs, varam nepamanīt, ka cukura līmenis asinīs ir kļuvis paaugstināts, kas var izraisīt dažādas veselības problēmas, kā, piemēram, nervu un asinsvadu sistēmas bojājumus. Smagākajos gadījumos paaugstināts cukura līmenis asinīs var izraisīt saslimšanu ar 2. tipa cukura diabētu. Lai izvairītos no šādām veselības problēmām, ir ieteicams ikdienā samazināt neveselīgu, cukurotu ēdienu un dzērienu lietošanu uzturā. Kā ikdienā savā ēdienkartē aizstāt cukuru un kā varam nomākt vēlmi pēc kā salda, skaidro “Euroaptieka” farmaceite Zane Melberga.   

Paaugstināts cukura līmenis asinīs – viens no 2. tipa cukura diabēta ierosinātājiem

Paaugstinoties cukura līmenim asinīs, tiek dots signāls aizkuņģa dziedzera šūnām izstrādāt insulīnu – hormonu, kas palīdz cukuram nokļūt organisma šūnās. Cukurs ir galvenais cilvēka enerģijas avots, un, ja šūnas to ir saņēmušas pietiekamā daudzumā, cilvēks var normāli funkcionēt – var būt fiziski aktīvs, strādāt, mācīties. 

Cukura diabēts ir hroniska slimība, kas rodas, ja aizkuņģa dziedzeris neražo pietiekami daudz insulīna vai arī organisms nevar efektīvi izmantot saražoto insulīnu, kas regulē cukura jeb glikozes līmeni asinīs. Cilvēkiem, kuri saskaras ar šādām problēmām, ir bojāts metabolisms un vielmaiņas procesi. Laika gaitā diabēts var radīt risku veselībai un izraisīt sirds, asinsvadu, acu, nieru un nervu bojājumus. 2. tipa cukura diabēts nav iedzimts, par tā ierosinātājiem kļūst mazkustīgs dzīvesveids, liekais svars, paaugstināts stress, neveselīgs ēdiens, paaugstināts cukura līmenis asinīs, tāpēc tas ir biežāk sastopams kā 1.tipa cukura diabēts, kas ir iedzimts. Maldīgs ir uzskats, ka tikai taukaini un trekni ēdieni ir atbildīgi par lieko svaru, visbiežāk tas ir cukurs. Liekais cukura daudzums organismā pārvēršas par taukiem, radot lieko svaru, kas ir viens no cukura diabēta riska faktoriem. Ja ikdienā esam aktīvi, tad organismā esošās cukura rezerves tiek pārvērstas glikozē un enerģijā. 

Cukura veidi – mīti un patiesība

Ikdienā cukuru uzņemam pat neaizdomājoties kuros ikdienā bieži patērējamos produktos un dzērienos tas ir sastopams, bieži vien pat tādos, kuros var šķist, ka cukura nav, piemēram, cīsiņos, maizē. Cukuru klasificē vairākos veidos, tostarp pēc kristāla izmēra (granulēts, pulverveida vai īpaši smalks) un krāsas (balts vai brūns). Dažādie cukura kristālu izmēri nodrošina katram no tiem unikālas funkcionālās īpašības, padarot to piemērotu atšķirīgiem pārtikas produktiem un dzērieniem. Cukura krāsu galvenokārt nosaka uz kristāliem palikušās vai tiem pievienotās melases daudzums – tā ir viela, kas rodas cukurniedru vai cukurbiešu apstrādes rezultātā un, jo tumšāka melase, jo vairāk vērtīgo vielu saglabājušās cukurā. Piemēram, cukurniedru melase ir ievērojama ar augstu dzelzs saturu.

Cukuru uz pārtikas produktu etiķetēm mēdz dēvēt arī citādi, piemēram, agaves nektārs, niedru sulas kristāli, dekstroze, galaktoze, glikoze, kukurūzas sīrups ar augstu fruktozes saturu, melase un saharoze. Saldi un cukuroti ēdieni var izraisīt dopamīna izdalīšanos, ko smadzenes asociē ar baudas sajūtu, kas savukārt var izraisīt atkarību no cukura. Visbīstamākais cukura veids ir fruktoze – cukurs, kas sastopams saldumos, gāzētos un saldinātos dzērienos, kā arī augļos, tāpēc, lai gan augļus uztveram kā veselīgus un vēlamus ikdienas uzturā, būtu jāievēro mērenība – ieteicams ēst mazāk tādus augļus, kas satur daudz fruktozes (bumbieri, banāni, ķirši, vīnogas un mango). Lielākā daļa fruktozes, ko uzņemam, nonāk aknās, radot tām ievērojamu pārslodzi un patērējot aknu šūnu fosfātu rezerves. Fruktoze ne tikai bloķē hormonus, kas regulē apetīti un rada sāta sajūtu, bet arī izraisa metabolo sindromu, kas izraisa vidukļa aptaukošanos. Īpaši cieš vēdera iekšējie orgāni un aknas, ap kuriem pastiprināti veidojas tauki.

Cik cukura ieteicams uzņemt? 

Dienas cukura deva drīkst būt ne lielāka kā 10% no kopējās dienas enerģijas – vidēji 50 g jeb 10 tējkarotes, savukārt veselības veicināšanai ieteicams uzņemt ne vairāk kā 5% no kopējās dienas enerģijas devas – vidēji 25 g jeb 6 tējkarotes. Šīs normas attiecas uz papildus pievienoto cukuru jeb to, ko pievienojam klāt tējai, kafijai, apēdam kā saldinātos jogurtus, konfektes, ievārījumu šokolādi, smalkmaizītes, kūkas, limonādes, u.c.

Kādas ir alternatīvas cukuram?

Pastāv uzskats, ka 2. tipa cukura diabēta slimnieki un cilvēki, kuriem ir šāds risks, nedrīkst vispār uzturā lietot cukuru un produktus ar augstu cukura saturu, bet tā nav, ir tikai jāseko līdzi tā patēriņam. Tomēr, mājās gatavojot vai, ja ir vēlme saldināt tēju vai kafiju ar cukuru, varam meklēt alternatīvas, piemēram, stēviju, kas ir dabiskais cukura aizvietotājs. Stēvija var būt pat 200 – 300 reižu saldāka par cukuru, tāpēc lietojama daudz mazākās devās. No dabiskajiem saldinātājiem varam lietot arī dateles, medu un kļavu sīrupu. Viens no zināmākajiem mākslīgajiem saldinātājiem ir saharīns, kas ir ķīmisks savienojums ar saldu garšu. To var pievienot ēdienam un tas var būt līdz pat 300 – 400 reizēm saldāks par cukuru. Kā alternatīvu var izvēlēties arī aptieku sortimentā nopērkamos cukura aizvietotājus pulveru formā, ko pievienot ēdienam.

Ko darīt, ja visu laiku gribas ko saldu?

Reizēs, kad kārojas kas salds, meklējam tūlītēju risinājumu, kas acumirklī varētu mazināt šo vēlmi, un pat liels gribasspēks var nepalīdzēt, lai roka nepastieptos pēc kā cukurota. Ieteikums ir nevis aizliegt sev saldus produktus pavisam, bet šo problēmu risināt kompleksi, lai vēlme pēc saldumiem mazinātos. Farmaceite Zane Melberga dalās 7 vienkāršos un praktiskos ieteikumos, lai mazinātu kāri pēc cukura:

1. Ievēro regulāras ēdienreizes. Pieturies pie stingra ēdienreižu režīma, lai situācijās, kad ir aizmirsies paēst, nemeklētu našķus, kas ir viegli pieejami. Atceries, visam jābūt līdzsvarā, tāpēc neēd par daudz un arī nebadojies. 
2. Izvēlies veselīgus našķus. Tie var būt burkāni, gurķi, āboli, kas ir saldeni, bet ne ar augstu cukura līmeni. Tie var būt dabiski žāvēti augļi, rieksti, tādas pavasara veltes kā diedzētas sēklas. Laba alternatīva ir arī tumšā šokolāde, kas satur mazāk cukura un ko nespējam tik daudz apēst.  
3. Uzņem pietiekamu daudzumu šķidruma. Šķidrums organismam ir nepieciešams, lai samazinātu dehidrācijas risku, taču, ja nepatīk ūdens garša, ir iespēja pievienot citrusaugļus, citronu vai arī kādu garšaugu. 
4. Neaizmirsti fiziskās aktivitātes. Tās ne tikai palīdzēs izvairīties no liekā ķermeņa svara, kas ir viens no riska faktoriem 2. tipa cukura diabētam, bet jo vairāk nodarbosimies ar fiziskajām aktivitātēm, jo vairāk cukura patērēsim, lieki neuzkrājot to organismā. Atceries, ka cukuru organisms izmantoto enerģijai. 
5. Uztura bagātinātāji. Aptiekās un to sortimentā ir pieejami dažādi uztura bagātinātāji, kuru sastāvā ir hroms, kas palīdz uzturēt normālu glikozes līmeni asinīs. Atceries, ka pirms iegādes noteikti konsultējies ar farmaceitu. 
6. Maini paradumus. Tās var būt arī tik vienkāršas darbības, kā izvairīšanās no saldumu iegādes, veikala apmeklējuma laikā vai saldumu novietošana tālāk no tādām viegli pieejamām vietām kā uz galda vai plauktā. Atteikties no saldumiem būs vieglāk, ja, piemēram, nospraudīsi mērķi atļaut sev saldumus vienu dienu nedēļā, pārējās dienas no tiem atturoties.
7. Reizi gadā veic pārbaudes. Reizi gadā jāveic asins analīzes tukšā dūšā, kas pārbauda glikozes jeb cukura līmeni asinīs. To var izdarīt gan aptiekās pie farmaceita, gan pie ģimenes ārsta. Aptiekās ir nopērkami arī paškontroles testi cukura līmeņa noteikšanai mājas apstākļos – farmaceits izstāstīs un izskaidros to lietošanu.

Lieldienās, kā daudzos citos svētkos, atļaujamies ēst neveselīgāk un vairāk nekā citās dienās. Kā pavadīt Lieldienas veselīgi un bez pārmetumiem par apēsto maltīti svētkos? Konsultē BENU Aptiekas piesaistītā eksperte, sertificēta uztura speciāliste Liene Sondore un BENU Aptiekas klīniskā farmaceite Ilze Priedniece.

Lieldienas ir kā malks svaiga gaisa pēc garās ziemas, jo pavasaris ir klāt un vasara nav aiz kalniem! Tādēļ šos svētkus vēlamies nosvinēt, neierobežojot sevi un izbaudot visas tradīcijas, kuras esam iecerējuši. 

Lieldienu tradīcijās ietilpst olu krāsošana, meklēšana, sišana un ēšana, kā arī dažādu citu ēdienu gatavošana svētku galdam un saldumu izmantošana Lieldienu aktivitātēs. Taču, lai nākamajā dienā pēc svētkiem justos labi, uztura speciāliste L. Sondore un klīniskā farmaceite I. Priedniece iesaka ievērot pāris vienkāršu padomu, kuri palīdzēs nosvinēt svētkus veselīgāk un atbildīgāk.

Apdomā, cik olu vārīt!

Vārot olas krāsošanai, olu kaujām un ēšanai, mēdzam izvārīt pārāk daudz. Uztura speciāliste iesaka apdomāt, cik olu ir patiešām nepieciešams, kā arī, ja iesim ciemos vai gaidīsim ciemiņus ar saviem mielastiem, cik un kādi ēdieni vēl būs uz Lieldienu galda. 

Olas ir labs olbaltumvielu avots, tās sniedz sāta sajūtu, tādēļ, ēdot gan olas, gan papildus maltītes, varam pārēsties. Pēc uztura rekomendācijām dienā ieteicams apēst vienu olu, bet nedēļā līdz septiņām olām. Lieldienās parasti apēdam vairāk par vienu, bet, ja iepriekšējās dienās neesam ēduši olas, tad divas trīs apēstās olas veselībai neko sliktu nenodarīs. Taču ir jāatceras, ka īpaši maziem bērniem būtu jāievēro lielāka mērenība. 

Izmanto neapēstās olas dažādās receptēs!

Viena no Lieldienu tradīcijām ir olu paslēpšana, lai bērni ar prieku tās meklētu. Kad bērni olas atraduši un olu kaujas izcīnītas, lai neapēstās olas neizmestu ārā, tās var pievienot zaļajiem salātiem kopā ar pirmajiem pavasara gurķiem un zaļumiem. Tas būs sātīgs un veselīgs svētku mielasta papildinājums. Neapēstās olas var pagatavot arī kā pildītās olas, pārgrieztajās olās sapildot samīcītu olu dzeltenumu ar franču sinepēm un kaperiem. Turklāt olas var pasniegt uz vārīta kartupeļa kā uzkodu kopā ar ķilavām. Ja kartupeļu un olu uzkoda šķiet par sarežģītu, var pagatavot ķilavu maizītes ar olu. 

Alternatīvas ar cukuru pilnajiem saldumiem Lieldienās!

Lieldienas bērniem noteikti asociējas ar saldajām šokolādes olām, konfektēm vai šokolādes zaķiem. Uztura speciāliste L. Sondore atgādina, ka svētkos nevajadzētu pārēsties saldumus, lai neizraisītu vēdera sāpes un sliktu dūšu. Lai nepārēstos Lieldienu šokolādes saldumus, speciāliste aicina iesaistīt bērnus desertu gatavošanā, piemēram, tradicionālā garduma pasha vai biezpienu desertu pagatavošanā ar olām, žāvētiem augļiem un riekstiem. Lieldienu svētku galdā arī labi iederēsies biezpiena vai cepumu kūka vai mājiņas, saldais biezpiens ar saldētu zemeņu mērci, buberts un debesmanna. Taisot desertus mājās, ir iespēja receptēs samazināt cukura daudzumu, it īpaši, ja desertiem liekam klāt žāvētus augļus un cepumus. 

Krāso olas ar dabas veltēm!

Lai Lieldienas kļūtu par vēl veselīgākiem svētkiem, BENU Aptiekas klīniskā farmaceite Ilze Priedniece iesaka Lieldienu olas krāsot ar dažādām dabas veltēm, no kurām var iegūt visdažādākos Lieldienu olu toņus:

• Olas krāsojot tradicionālajā sīpolu mizu novārījumā, tās kļūs zeltaini brūnas vai sarkanbrūnas.
•  Izmantojot biešu sulu vai sagrieztas, sarīvētas bietes, olas nokrāsosies rozā tonī. 
• Lai iegūtu zilas vai violetas olas būs nepieciešams izmantot upeņu vai melleņu ogas, vai sarkano kāpostu. 
• Ja ir vēlme olām pievienot raibumu vai kādu rakstu, to palīdzēs iegūt dažādas lapiņas, ziedi, sūnas, skujas, smilgas, dzijas gabaliņi, rīsi, putraimi un citi materiāli. 
• Materiālu nostiprināšanai pie olas izmanto marli vai auduma gabaliņus un diegu. 
• Lai olu krāsa būtu izteiksmīgāka un košāka, kā arī, lai olai neplīstu čaumala, vārot olas, ūdenim var pievienot sāli, bet, lai olas būtu skaisti spīdīgas, tās var iesmērēt ar sviestu.

Iesim dabā, gatavosim ēdienus atbilstoši ēdāju skaitam un atcerēsimies, ka svētki ir kopā būšanas un satikšanās laiks!