Koncerts un tam sekojošā DVD ieraksta izdošana ir ilgstošs un darbietilpīgs process. Kā Tev izdodas saprast, kad radošais process ir pabeigts un to var nodot publikas vērtējumam? Vai Tu uzticies savai komandai vai visu gribi darīt pati?

Šis gads bijis labiem pārsteigumiem bagāts – esmu atklājusi foršus cilvēkus, ar kuriem es varu strādāt profesionāli un arī emocionāli varu būt tāda, kāda esmu. Man pārmet, ka es vienmēr gribu sēdēt blakus, bikstīt ar pirkstu un jebkuram darbam norādīt, ka vajag tā un ne savādāk. Taču beidzot esmu atradusi cilvēkus – profesionāļus, kuriem man nav jāsēž blakus, jo viss notiek tā, kā tam jānotiek. Nav vajadzības nevienu kontrolēt, viss notiek. Acīmredzot, es esmu to nopelnījusi.

Tas ir ne tikai nopelns, tas ir arī talants spēt atšķirt cilvēkus. Vari izpelnīties dīvas vai neapmierinātas sievietes slavu, bet patiesībā – ja cilvēks nedara savu darbu kvalitatīvi, ir tikai dabiski piekasīties, jo vajag rezultātu. Par to nav jājūtas neērti.

Lai nejustos par to neērti, ir jāiziet cauri īstām elles mokām, sabiedrības uzskatiem un nebeidzamiem rakstiem par šo tēmu.

Nevajag tos lasīt!

Jā, bet es domāju, ka melos tie, kas teiks, ka šādi raksti viņus nekādi neskar.

Tu teici, ka koncertā vissvarīgākais ir tas, cik labi esi nodziedājusi.Tev nešķiet, ka šajā patēriņa laikmetā cilvēkam svarīgākais ir aiziet uz koncertu un zināt piecus hitus, kuriem dziedāt līdzi, neskatoties uz to, cik kvalitatīvi tu esi dziedājusi? Kurā brīdī māksliniekam ir dilemma, lai viņš neaizietu sabiedrības pavadā un nedarītu to, ko no viņa pieprasa? Varbūt viņš tomēr dara to, kas ir kvalitatīvs, un saprot, ka masu atzinību viņš tādējādi nesasniegs?

Tas ir tāpat kā attiecībās – sākumposmā gribam sevi parādīt labākus nekā esam. Sākumā viss ir ideāli, jo mēs gribam dot otram, un nav svarīgi, cik saņemam atpakaļ. Tad kādā brīdī tu sāc just, ka kaut kas tevi neapmierina un tavi uzskati tomēr ir savādāki. Es nonācu pie secinājuma, ka būt patiesam vienmēr atmaksājas, tādējādi var ietaupīt laiku ar cilvēkiem. Reizēm tu baidies teikt vai domāt savādāk tāpēc, ka liekas, ka otrs cilvēks varētu no tevis atteikties, jo esi šīs lietas pateicis. Es nerunāju par rupjību, nevīžību vai nevērību, runa ir par fundamentālām lietām. Arī daiļrades sākumposmā man bija ļoti svarīgi patikt, es centos nespert soli greizi, lai tikai neviens nevarētu pateikt, ka tas ir slikti. Es klausījos miljons ierakstu un domāju, kā uzrakstīt hitu, lai tas patiktu visiem. Tagad saprotu, ka ilgtermiņā tas neatmaksājas, jo slava ir tik relatīva. Ir tikai piecas minūtes, kuru laikā tu saņem Grammy balvu, un pēc tam cilvēks lielāko dzīves daļu pavada procesā, nevis rezultāta sasniegšanā. Ja tas process pašam nepatīk, tad iedomājies, cik daudz dzīves laika jāpavada neesot harmonijā ar sevi. Tas nav tā vērts, tāpēc atmaksājas būt patiesam pret sevi. Skaidrs, ka katram dzīves un daiļrades posmam ir savs laiks un domāju, ka savā ziņā šodien varu justies ļoti atvieglota, jo, lai gan man ir svarīgi gūt atzinību, gribu to iegūt no cilvēkiem, kuriem patīk mana mūzika, patīk tas, ko es daru, un mana attieksme pret dzīvi, kam patīk patiesums, īstas lietas.

Arī atzinība, ja tu dari to, kas patīk, un dari to kvalitatīvi, nāk jebkurā gadījumā.

Arī tā var būt. Manuprāt, ļoti labs piemērs šobrīd ir Adele. Viņa ne tuvu nav modele, viņa nespēlē neko instrumentāli, bet aizrauj tas, kā viņa dzied, viņas degsme. Adeles hits Nr.1 Someone Like You ir tikai klavieres un balss – vispār vairs nekā, bet tā atdeve. Tas ir apskaužami, ja cilvēkiem izdodas vienkārši aiznest kaut ko īstu līdz klausītājam.

Tu pieminēji Adeli kā labu piemēru. Ja runājam par īstumu, kuru no jaunajiem māksliniekiem vari nosaukt kā iedvesmojošu?

Es teiktu Muse. Esmu bijusi uz abiem viņu koncertiem gan Arēnā, gan Positivus. Positivus man patika daudz labāk, jo Arēnā bija milzonīgs šovs, brīnišķīgi skaists, taču Positivus nāk grupa pēc grupas, un tur tu redzi īsto, patieso kodolu. Tu nevari pusstundas laikā pielāgot skatuvi savam šovam. Tur redzams tikai tas, ko vari sniegt no sevis, tu esi gandrīz vai kails publikas priekšā, to neapžilbināsi ar gaismām un šovu. Es esmu skatījusies miljons Muse dzīvo ierakstu, katru reizi solists dzied kā pēdējo, viņa balss saites katru reizi ir izmantotas līdz pēdējām robežām. Muse ir ideāli visos punktos – solists dzied bez nevienas šķības nots, ar degsmi, harizmu. Arī vizuāli viņi visi ir pievilcīgi un stilīgi. Viņiem ir milzīgas darbaspējas, skaņa koncertos ir lieliska, pilnīgi katrs punkts ir check, check, check.

Ko tu jūti, redzot tādus perfektus sasniegumus? Tev pašai nenolaižas rokas?

Nē, tas tieši iedvesmo. Ja cilvēki man jautā, vai paticis kāds koncerts, es vienmēr vērtēju to, vai tas mani iedvesmoja. Pēc Muse koncerta ar ģitāristu Kasparu Zemīti devāmies uz lauku mājām, sēdējām pie ugunskura zem zvaigžņotām debesīm un runājām par koncerta iespaidiem kādas piecas stundas. Mani iedvesmo sarunas ar cilvēkiem, ar kuriem var vienā līmenī runāt par augstākām matērijām. Skaidrs, ka kafija ir kafija un garšīgs ir garšīgs, jo par to mēs, cilvēki, esam vienojušies. Bet, kad vari runāt par lietām, kas nav nodefinējamas vienā līmenī, tad ir tāds kaifs. To es šobrīd meklēju – tādus dvēseļu radiniekus.

Vai tu negribētu būt Muse vietā? Vai tu esi mierā ar to, kas tev ir?Nē, tad jau es nebūtu mākslinieks. Katrā ziņā esmu apņēmusies vienmēr būt ceļā. Viens draugs man saka – tu tik reti vari vienkārši fiziski nosēdēt mierā. Vienmēr ir tāda sajūta, ka ir laiks ko meklēt, šobrīd es meklēju savu identitāti. Es negribu tā īsti sevi nodefinēt, gribu laika periodos mainīties. Šobrīd man interesē dzīvā štelle – džezs, souls un popa sakausējums.

Runājot par mūziku, albumiem un iepriekšējiem ierakstiem, kā tu jūties, kad skaties atpakaļ uz paveikto?Tev bijis Arēnas šovs, iepriekšējais Operā, un, noskatoties tos, tu kritizē sevi vai drīzāk esi pārsteigta par to, ko esi izdarījusi?Drīzāk otrais variants – es paklausījos Let`s Go Insane – savu pirmo albumu un, lai gan nu jau pagājuši 10 gadi, varu tikai pabrīnīties, kā 20 gados zaķis var šitādu tekstu uzrakstīt? Arī muzikālais materiāls ir labs. Pāris no viņām prasītos pēc tehniska apdeita, bet ne emocionāla. Varu likt roku uz sirds un teikt, ka albums radies pilnīgi pa īstam. Tāpēc arī dziesma Not to fall again dzīvo joprojām un skan, ka ir sarakstīta uz noraudāta manuskripta, un, kad emocijas ir īstas, tās nekad nenoveco. Vienīgā lieta, uz kuru joprojām tiecos, ir skatuviskais laiskums, atbrīvotība, spēja uzticēties sev tik ļoti, ka izdotos prātu atslēgt.

Tu man privātā sarunā teici, ka ir jāmāk ieklausīties tajā, ko tev pašai vajag, nevis darīt tā, kā ir pareizi, kā grāmatā rakstīts. Tev izdodas to sabalansēt vai joprojām meties kādās pārliecībās?Vispār es esmu aizrautīgs cilvēks un man ir raksturīgi, atklājot jaunu lietu, uzreiz iet to sludināt. Taču paiet kāds pusgads, un es jau daru ko citu, atkal esmu par to iedegusies. Es joprojām iedegos, bet esmu sevi iepazinusi, un esmu gatava tam, ka man tas pāries, tāpēc arī es nemaz necenšos to apslāpēt vai mākslīgi paildzināt. Ja kāds mēģina man ko iestāstīt vai ielikt savā rāmī, tad man ieslēdzas spīts.

Runājot par striktiem jā un nē, par pagātni un esošajām attiecībām, tu vari teikt, ka tev ir situācijas, kuras tev riebjas, un cilvēki, ar kuriem nekad nerunāsi?

Nē, tādu cilvēku nav. Bet ar pagātni noteikti ir jāstrādā, ja ir kādas dziļas rētas, tās vienmēr būs redzamas uz ķermeņa un dvēselē. Tāpēc vien, ka uzvelc kaut ko mugurā un citi to neredz, sev nepalīdzēsi. Es ar to strādāju, ir lietas, ar kurām esmu tikusi galā, un lietas, ar kurām nē. Tomēr es neesmu no tiem cilvēkiem, kas var ilgi nerunāt. Es nespēju fiziski paciest strīda atmosfēru. Vienmēr būšu tā pirmā, kas ies izlīgt. Es skatos no malas, cik dusmas patiesībā ir smieklīgas, tad man sanāk tāds smieklu spurdziens, un viss strīds beidzies. Tomēr dažkārt ir jāatšķir brīdis, kad jānovelk robežas.

Par privāto dzīvi jautājot, arvien vairāk sievietes, izvēloties veiksmīgu karjeru, upurē ģimeni. Tas jau kļūst par standartu, ko cilvēki akceptē. Vai tu tici, ka tas ir ok, vai arī sievietes piepildījums agri vai vēlu ir ģimene?Arvien vairāk man sāk likties, ka tā ir liela Dieva dāvana – vispār spēt būt ģimenē. Tas nav vienkārši un nav pašsaprotami. Tas bija pašsaprotami kādu laiku atpakaļ, kad vienkārši visi precējās 18, 20 gados, nedomājot, vai viņi to vispār vēlas. Šobrīd šī laikmeta priekšrocība ir izvēlēties, nevis iet kā aitu bariņam vienā virzienā. Es domāju, ka arī karjeras sievietes savu ceļu ir apzināti izvēlējušās, un varbūt viņām Dievs nav iedevis šo vēlmi būt ģimenē. Es nedomāju, ka tā ir nespēja savienot karjeru ar ģimeni. Es domāju, ka tā ir izvēles un aicinājuma lieta, dāvana – spēt būt ilgstoši ar kādu cilvēku kopā. Man pašlaik vēl ir grūti iedomāties, kā es spētu upurēt savu laiku, savu Ego. Dažreiz gan es domāju – man ir šī brīvība, bet vai tad es izmantoju savu brīvību? Ko tad es tādu īpašu ar to daru?

Runājot par ģimeni, kad īsti ir laiks bērnam? Karjeras sievietes uzskata, ka pabeigs šo projektu, un tad būs laiks, vai sasniegs 30 gadu vecumu, tad būs laiks. Tu tici tam, ka ir pareizais laiks, vai arī šeit, tāpat kā radošajā sfērā, ir jāļauj lietām notikt?

Tā ir tikai cilvēka izvēle. Pie kam, ne vienmēr ir skaidri nošķirams – pareiza vai nē. Skarbs piemērs – ļoti jauna meitene pēc trakiem tusiņiem paliek stāvoklī no cilvēka, kurš ne grib, ne var būt tēvs, viņiem arī nav plānots būt kopā, vienkārši tā notika. Ko darīt? Es domāju, kādu padomu es dotu šai meitenei, ja es būtu viņas māte? Šis piemērs ir skarbs nevis sociālā, bet emocionālā ziņā. Tu saproti, ka bērns saista tevi ar otru cilvēku, un šī saite nekur nepazudīs. Es uzskatu, ka katra izvēle, ko cilvēks izdara, ir pareiza. Ja viņš domā – nē, es negribu būt saistīts ar šo cilvēku vai arī tieši otrādi – man vienalga par otru cilvēku, jo vēlos šobrīd kļūt par māti, tad abas atbildes ir pareizas. Cilvēks pats sajūt, vai ir laiks vai nav. Bieži vien izvēle nav viegla un tā prasa tik lielu sevis, otra un dzīves izvērtēšanu.

Jo cilvēks paliek vecāks, jo vairāk viņš pierod pie sava komforta. Tam ir gan plusi, gan mīnusi, jo grūtāk ir atteikties no privātās telpas, cilvēks ir pieradis dot tikai sev.

Atbildības sajūta pamatīgi pieaug, tāpēc tu vairs nevari būt savā ziņā bezrūpīgs. Ja bērns piedzimst 40 gados, tas ir savādāk, nekā bērns piedzimst 20 gados.

Kad tu būtu gatava atdot savu brīvo laiku bērnam?

Man vienmēr ir licies, ka tas notiks ļoti zīmīgā brīdī. Esmu domājusi, bet saprotu, ka šo jautājumu nespēju apzināti izsvērt. Nespēju atrast izskaidrojumus, argumentus, jo katrs no viņiem atduras pret kādu pilnīgi iracionālu argumentu. Man ir sajūta, ka tas būs ļoti liels emocionāls pagrieziens manā dzīvē. Es parasti redzu un spēju vizualizēt, kad aptuveni notiks kādas lietas, bet uz šo lietu man nav nekādas priekšnojautas. Tāpēc man ir sajūta, ka tas atvērs man kādu jaunu lappusi. Šī tēma ir ļoti šķetināma, un jautājums ir delikāts. Es vēlos pēc iespējas vairāk uzzināt par šo pasauli un sajust, izbaudīt visu, un tā ir viena no lietām, kas ir cilvēkiem dota. Bērns nav tikai gēni, asinis un DNS, bērns ir audzināšana, mīlestība, pilnīgi viss.

Runājot par ģimeni, tu tici tādai klasiskai ģimenei? Kurā ir vīrs, sieva, bērni un mazbērni…

Es zinu, ka šādi notiek. Dažādiem cilvēkiem ir dažādas vēlmes. Bijušajam draugam bija māsa, kura nestrādāja, viņai piedzima mazais, apprecējās un dzīvojās pa māju. Es teicu – klau, tu nejūc prātā, visu laiku pa mājām dzīvojot? Viņa atbildēja – bet Linda, es vienmēr esmu to gribējusi un jūtos ļoti laimīga! Es ticu, ka tā var būt; nevērtēju ne labāk, ne sliktāk, ja cilvēks vienkārši jūtas laimīgs. Patiesībā es pat mazliet apskaužu, ja cilvēks var būt laimīgs no tāda mazumiņa, taču patiesībā spēja būt laimīgam nav nekāds mazumiņš! Cilvēku, kurš spēj būt laimīgs, Dievs ir apdāvinājis ar spēju būt tādam, kuru ir vērts un gribas mīlēt. Pilnīgi vienalga, vai kļūsti laimīgs, uzstājoties uz lielās skatuves vai taisot ģimenei vakariņas.

To, kāds cilvēks tu esi, vari uzzināt dzīves laikā. Tu nevari zināt – varbūt gribēsies sēdēt ar bērnu mājās un veltīt laiku tikai viņam.

Zinot savu mainīgo dabu, pilnīgi iespējams, ka uz gadu līdzīgi arī būs. Bet man vairāk patīk modelis, kurā bērns tiek ņemts visur līdzi un viņš pats tādējādi iemācās pašpietiekamību. Galvenais, ka mamma un drošība ir tepat blakus. Es tā gribētu dzīvot, tas ir foršs variants. Tie laiki ir pagājuši, kad, dzemdējot bērnu un apprecoties, sieviete sāk staigāt netīrā halātā un neiet uz sporta zāli, nerūpējas par sevi tikai tāpēc, ka kļuvusi par māti.

Tas ir atkarīgs no paša cilvēka – ja sieviete gribēs staigāt netīrā halātā, viņai nevajag priekš tā bērnu. Runājot par uzticēšanos cilvēkiem – vai tu spēj uzticēties par visiem 100 % vīrietim, kurš ilgāku laiku ir bijis ar tevi kopā? Vai arī vienmēr paturi piecus procentus kontroles?

Nosacītie pieci pašsaglabāšanās procenti nāk ar laiku. Manuprāt, 18 gadu vecumā nekādi pieci procenti nemēdz būt, ir sajūta – visu vai neko. Tas nāk ar gadiem. Arī šobrīd nav kategoriska sprieduma, jo es nedomāju, ka katram ir tikai viens īstais cilvēks. Mums tiek sūtīti īstie cilvēki īstajā laikā. Vienam tas ir viss mūžs, otram tā ir nedēļa, citam pieci gadi. Viens vai otrs cilvēks mainās, tāpat mainās vajadzības, iespējas. Līdzīgi kā uz skatuves, cilvēkam vienmēr ir jāsaglabā pieci procenti kontroles, jo tu esi atbildīgs par izrādi, kas notiek. Tu esi pats sev režisors, un ir jāzina, ko un kā darīsi. Ja partnerim ir vēlme iet un būt kopā ar kādu citu, tas ir laika jautājums. Tad kāda jēga par to uztraukties, ja tas tāpat neizbēgami notiks vai nenotiks. Kā jau teicu, patiesums atmaksājas – nevajag tērēt laiku veltīgi ar cilvēkiem, lietām, notikumiem, kuri nenes patiesi pozitīvas sajūtas. Arī šī sajūta nāk ar laiku.

Negribēt patikt par katru cenu ir ļoti grūti, jo zemapziņā cilvēki rīkojas tā, lai citiem patiktu.

Un ko cilvēks iegūs, ja visiem patiks? Kas mainās, ja tu nepatīc visiem? Es pat neteiktu, ka ir jāsaglabā pieci procenti kontroles, bet drīzāk jāsaglabā vairāk kā pieci procenti sevis. Ir jāapzinās, ka tu pats sevi vari izvilkt aiz matiem kā Minhauzens un esi pietiekami spēcīga. Protams, vīriešiem patīk sievietes, kuras paļaujas un ļauj viņiem būt stiprākiem. Sievietēm nekad nevajag pārstāt attīstīties, nekad nevajag pārstāt pelnīt pašai savu naudu, lai cik liela vai maza tā būtu. Vīriešiem neatkarīgas un pašpārliecinātas sievietes šķiet ļoti pievilcīgas, jo pašpārliecinātība pati par sevi ir pievilcīga īpašība. Es nerunāju par augstprātību, bet pašpietiekamību.

Kuri pasaules līmeņa cilvēki tevi iedvesmo, kuri ir kā piemērs dzīvei, karjerai un veiksmei?

Pirmais noteikti ir Merila Strīpa, jo viņa ir veiksmīga gan ģimenē, gan karjerā. Man šķiet, viņa ir nospēlējusi visas iespējamās lomas, sākot no Devil Wears Prada, kur viņa perfekti nospēlēja šiku dāmīti, paralēli spēlējot drāmās bez meikapa tiešā un pārnestā nozīmē. Merila savam vecumam ir spējusi atrast atbilstošas lomas. Ļoti svarīgi ir apzināties, kā iet laiks, kādas pēdas tas atstāj uz tevi, spēt katrā dzīves posmā saprast – jā, arī šobrīd esmu forša, noderīga un skaista savā veidā. Viņa, laikam ejot, gan kā aktrise, gan sieviete un vienkārši cilvēks ir spējusi skaisti noturēties virs ūdens. Otrs cilvēks varētu būt Stings.

Ar Lindu sarunājās Santa Kristiāna Zāmuele.

Visi foto: Nils Vilnis

Līga Andžāne ir festivāla Positivus un labdarības maratona Dod pieci komunikācijas vadītāja. Līdzās intensīvajam darba ritmam Līga savā dzīvē būtisku vietu atvēl sportam un veselīgam uzturam, kas viņai ir palīdzējuši veicināt pašdisciplīnu, mērķtiecību un ikdienas labsajūtu.

Lai rosinātu no dīvāna piecelties arī citus, tīmekļa dienasgrāmatā HappyWhispers.lv Līga dalās pamudinošos iedvesmas stāstos un personīgajā pieredzē. šoreiz Līga atklāj, kā fiziskās aktivitātes un sabalansēts uzturs ir veidojis un ietekmējis viņas personību.

Kā Tavā dzīvē ienāca regulāras fiziskās aktivitātes?

Ja neņem vērā ļoti agrā jaunībā neilgu brīdi apmeklēto aerobiku un pāris nodarbību uz tolaik modīgajiem bodybike, sporta klubiem metu līkumu. Uz pirmo īsto treniņu sporta zālē aizgāju vien pirms pāris gadiem. Man vienmēr labāk paticis darīt kaut ko individuāli – nodarboties ar jogu, skriet, braukt ar velosipēdu, pastaigāties pa mežu vai gar jūru. Tomēr pieredzējušā vingruma trenera Ralfa Upmaņa iedrošināta, pārvarēju savus aizspriedumus, bailes un nedrošību. Biju nesen nosvinējusi 37. dzimšanas dienu, kas pēkšņi likās tik draudīgi tuvu četrdesmit, ka izaicināju pati sevi būt vislabākajā formā, kādā jebkad esmu bijusi. Būt vingrai. Būt stiprai. Būt lokanai. Būt veselai. Tādi bija mani galvenie mērķi.

Kādas pārmaiņas piedzīvoji, kad fiziskās aktivitātes kļuva par būtisku ikdienas daļu?

Pirms sāku regulāri trenēties DCH studijā pie Ralfa Upmaņa, man bija pieci lieki kilogrami, no kuriem gribēju tikt vaļā. Sapratu, ka augums vairs nav kā šmaugai divdesmitgadniecei un ir jāsāk domāt ne tikai par uzturu, bet arī regulārām fiziskajām aktivitātēm.

Treneris nodarbībās maksimāli integrēja dažādas kustības, vingrojumus un sporta inventāru, ļaujot pārliecināties, cik dažādas un aizraujošas var būt man līdz šim svešās vingruma nodarbības. Par daudziem vingrojumiem biju sajūsmā, savukārt citus uzdevumus necietu jau no pirmās reizes. Ja man blakus nebūtu tāda pieredzējuša speciālista, domāju, ka pirmā nodarbība būtu izrādījusies pēdējā. Treniņi pie viņa ļāva apzināties savas spējas, pārvarēt savu nevarēšanu un celt izturības latiņu arvien augstāk. Jau pēc pirmajām treniņu nedēļām sapratu, ka daudz svarīgāks par mistisko mērķi – kaut kad iegūt sešpaku – ir pats treniņu process. Es, protams, joprojām gribēju izveidot spēcīgāku un vingrāku augumu ar pievilcīgu muskuļu reljefu, taču ikdienas treniņos par to nedomāju, jo mani ļoti aizrāva pats process un es to ikreiz izbaudīju, neņemot vērā grūtības.

Kā sports un veselīgs dzīvesveids ietekmēja Tavu ikdienu ilgtermiņā?

Ļoti būtiska nozīme sportiskajos panākumos ir sabalansētam uzturam un regulārām ēdienreizēm. Kad ievēroju dzelžainu treniņu grafiku un ēdu atbilstoši noteikumiem, plakanais vēders nebija tikai sapnis – tā bija īstenība. Savukārt periodos, kad pašdisciplīna netiek ievērota, tas mazais mīkstumiņš uz vēdera atgriežas un mīļi atgādina, ka lieliska fiziskā forma nozīmē regulāru darbu.

Kā ikdienas skrējienā rast laiku un vietu sportam un veselīgam dzīvesveidam?

Ja ir pareizā motivācija, nav nekādu problēmu rast laiku sportošanai. Tiem, kuri čīkst par motivācijas trūkumu, varu atbildēt tikai vienu – sēžot dīvānā, pie sava sapņu dibena netiksi. Pateicoties vingruma nodarbībām, apzinājos sevi disciplinētu un mērķtiecīgu – tādu, kādu iepriekš nepazinu. Sāku sevi par to vairāk cienīt. Pateicoties jauniegūtajai pašdisciplīnai, man labāk sāka veikties arī darbā un citās dzīves jomās.

Arī tagad, kad neievēroju intensīvu treniņu grafiku, priekšroku dodot mierīgākam dzīves ritmam un cita veida aktivitātēm, tieši kustības ir tās, kas palīdz cīnīties ar stresu, atbrīvot galvu no ikdienas rūpēm, nomierināt prātu un uzlabot noskaņojumu. Tā ir daļa no manas labsajūtas plāna, kam nereti pakārtoju citus dienas darbus.

Vai tieksme iegūt lielisku augumu vispār ir nepieciešama? Varbūt mums vienkārši jāmācās pieņemt sevi tādus, kādi esam?

Ralfs Upmanis jau pašā sākumā man iemācīja būtisku lietu, proti, treniņš nekad nav sods, tā ir mīlestība pret sevi. Pat ja esmu sagrēkojusi ar kūciņu vai treknām pankūkām, es neeju uz treniņu ar mērķi kaut ko atstrādāt. Beigu beigās tas vienmēr būs stāsts par motivāciju – vai darām to savas veselības un labsajūtas labad, izbaudot procesu, vai uz treniņiem dzen psiholoģiska rakstura problēmas, sevis nepieņemšana un pārspīlēta tieksme pēc perfekcionisma. Daudz svarīgāka par lieliska auguma iemantošanu ir sevis pieņemšana.

Brīdī, kad iemācāmies nesalīdzināt sevi ar citiem, iemantojam lielāku iekšējo brīvību un daudz pozitīvāku attieksmi pret sevi. Un, kad jūtamies labi savā ādā, arī pārējās dzīves jomās esam pārliecinātāki. Labākais, ko varam darīt, ir pieņemt savu dabas doto ķermeni, rūpēties par to un mīlēt to. Manā izpratnē rūpes par sevi iekļauj gan veselīgu ēdienu, gan regulāras fiziskās aktivitātes atbilstoši katra spējām un interesēm. Atrodi, kas tieši tev sagādā prieku, baudu un veselīgu izaicinājumu, un ļaujies tam! Tad arī pozitīvi rezultāti neizpaliks.