3 padomi, kā saglabāt sulas:
- Rūpīgi izmazgā plastmasas pudeles, kurās parasti pilda minerālūdeni, alu vai limonādi. Ielej svaigas bērza sulas, pusotram litram pievieno divas ēdamkarotes cukura un mazliet rauga (rozīnes lieluma gabaliņu). Pudeli rūpīgi aizkorķē un ierok dārzā. Ap Jāņiem sula ir norūgusi. Tā ir auksta un dzirkstoša kā šampanietis. Pudele gan jāatskrūvē ļoti uzmanīgi.
- Jaunā Mēnesī tecināta sula saglabājas daudz labāk. Lai dzēriens būtu dzirkstošāks, tam pievieno upeņu zariņus, rozīnes, citrona miziņas. Pilda tīros traukos un novieto pagrabā vēsā vietā.
- Senākos laikos bērza sulas pildīja lielā koka mucā, bet virsū lika diedzētus graudus. Līdz vasarai sazēla krietns zelmenis. To noņēma, un dzēriens bija dzirkstošs un ļoti atspirdzinošs.
Kļavu un jo īpaši bērzu sulu tecināšana ir neatņemama mūsu sadzīves tradīcija. Lai gan tradicionāli par sulu mēnesi uzskata aprīli, pēdējos gados kļavu sulu laiks sākas februāra atkušņa laikā. Ja vien nav uzsnigusi bieza sniega sega un zeme sasalusi, dienās, kad temperatūra pakāpjas virs nulles, piesaulītes pusē kļavās jau rit salda sula.
Šis process visbiežāk asociējas ar pamatīgu urbumu kokā, tajā iedzītu tekni un sulā mirkstošu stumbru, kam piesiets polietilēna maiss, vai ar marli pārsietu spaini. Tajā gan tik un tā krājas gruži un iekļūst kukaiņi, krājas lietusūdens. Vēlāk caurumā tiek iedzīta pamatīga tapa. Taču, izmantojot mazliet atjautības, var panākt, ka sulu tecināšana kļūst ērta, higiēniska un, kas vissvarīgākais, mazāk kaitē kokam.
Dažas atziņas:
Kļavu un bērzu sulas nekad netek vienlaikus. Tie, kuri apgalvo, ka no kļavām vispār neizdodas neko iztecināt, sezonu noteikti noguļ gadu no gada. Siltākos pavasaros bērzos sulas sāk ritēt ne ātrāk par 15. martu – novērojis ikšķilietis Linards Liberts, kurš nopietni pievērsies bērzu sulu ieguvei un pārstrādei.
– Agrāk vīri ik pavasari ņēma rokās pamatīgas svārpstus, urba bērzos dziļus caurumus teju trīs centimetru diametrā, mēģināja iedzīt teknes, un sulas pa stumbru bieži vien notecēja vairāk zemē nekā spainītī, – tā Linards.
Šādi urbumi bieži vien pamatīgi bojāja koku. Labāk izmantot vien 7,1 mm diametra urbi. Urbumu veic ar akumulatora urbjmašīnu, un tas ir ļoti precīzs. Urbumā var blīvi iedzīt nelielu plastikāta tapu – caurulīti. Stumbrs paliek sauss, arī skudras pat nepamana tecināšanu. Agrāk kukaiņu pilns bija gan trauks, gan caurums stumbrā.
Kanādā zinātnieki pierādījuši, ka liela diametra caurums nodrošina vien par 5% vairāk sulas nekā mazs. Ieguvums, salīdzinot ar kokam nodarīto skādi, nav tā vērts.
Sula tek pa koksnes slāni tūlīt zem mizas. To sauc par aplievu. Ja kokam gluda miza, urbuma dziļums ir līdz 5 cm, bet, ja grumbuļaina, – līdz 8 cm, ne dziļāk.
