Mīļās meitenes, šis dzīves maratons mani paķēris ne pa jokam, skrienu ne tikai ar savām "burvju" botiņām pāris stundu nedēļā, bet arī bez tām! Tākā mani, mūsu vasara, tā pat kā Jūs nelutina ar labu laiku un sportisko aktivitāšu atlikšanai ir burvīgs iemesls – lietus, tad nekas neatlika kā izmēģināt "sopogi skorohodi" (jaunās, vinnētās Reebok botas)tieši pa lietu. Ūdens necaurlaidīgā kurtka mugurā un aiziet. Teikšu Jums, ka novelku cepuri sportistu priekšā, nu patiesi jābūt tādam gribas spēkam, lai dzītu sevi rīts vai vakars, lietus vai sniegs ārā! Bet es un manas botiņas izturēja – neizkusām! Un vēl man prieks, ka varēju šogad stāvēt pretīm paštaisītam Jāņa sieram un rabarberu plātsmaizei, jo atliek tikai ar "lielu" mīlestību uzlūkot savus Reeboksiņus un pie ledusskapja pielipinātu slaidas līgavas-modeles attēlu un apetīte paceļ rokas un padodās!

😐 Sāku apšaubīt uzaicinājumu uz Jāņu svinēšanu. Varbūt labāk atteikt? :-/ Pirmie svētki kopš ilgiem laikiem, kad nespēlēju nevienā pasākumā pavadījumu. Laikam man vienīgajai nav svētku noskaņojuma :-|… Nu neko darīt…

Nedrīkst ļaut citiem cilvēkiem ietekmēt savu garīgo. Bet mēs visi esam cilvēku, un dažreiz jau gadās, ka paslīd kāja. Tapēc steidzami jādomā par kaut ko jauku un skaistu. Jo tikai es pati drīkstu noteikt, kā jutīšos, un es GRIBU justies labi! Kā man gribas meža zemenītes!! Tādu karstu vasaras dienu, bet tādu, kad no svelmes var paglābties ēnā. Savēršu zemenītes uz smilgas kā bērnībā mēdzām ar draudzeni to darīt! LŪK tā ir vasaras smarža! Savērtas zemenītes.. kas līdz mājām jau ir apēstas. Un tā tam ir jābūt. Nav ko atlikt visu labāko vēlākam laikam. Ir jābauda tagad un tūlīt. Man saldētavā ir saldējums. It kā ar meža zemenīšu garšu. 2,5 litru iepakojums. Tik negaršo gan pēc meža zemenītēm. Bet garšīgs tik un tā, jo to pērkot nemaz necerēju, ka garšos pēc meža zemenītēm. Un nebij man vilšanās sajūtas. Mmmm.. gribu saldējumu! Kādreiz filmas skatoties nodomāju – kāpēc visi depresijā stumj iekšā saldējumu.. bet tagad zinu, ka saldējums tiešām līdz 🙂 salds un auksts, un garšīgs.. ielieku krūzītē, atlaižos krēslā, un izbaudu.. mmmm.. Es laižu uz virtuvi. Attā!

Neatrisināmu problēmu tachu nav vai ne?

visu dienu zem segas, un puņķlupatiņu kaudzi blakus.. un nekur neejot visu laiku manī nāk jaunas atklasmes, un apziņa, ka mana dzīve kaukā neiet pareizās sliedēs. Pirms pusgada palaidu vējā puisi kurš mani mīlēja, tad satiku jaunu, kuru pirms nedēļas arī aizlaidu prom, tagad man pazvana mana draudzene, vieniiga un vislabaka, un pazinjo ka brauc prom uz arzemem.. un es palieku savā gultā galīgi slima, sašļukusi un nelaimīga… un darbā viss vel drūmās krāsās, un vēl viņi man nav ieskaitijuši avansu! Pat smiekli nāk cik skumji! 😀 Saņemies, meitene! (e)

Ir tik daudz iespēju,kuras es baidos izmantot… Un tagad saprotu iemeslu. 1.- šādas iespējas izmantošana tikai uz laiku dos man ilūziju par kko jaunu,labāku,bet pēc laika man nāksies atgriezties atpakaļ-pelēcīgajā realitātē :-/ 2.- vienas šādas iespējas izmantošana uz visiem laikiem apgriezīs manu dzīvi ar kājām gaisā. Un pats ļaunākais,ko iedomājos- man pietrūks pelēcīgās realitātes,ko pašlaik es saucu par savu dzīvi… Mans ļaunākais murgs- izdarīt ko tādu,kas atstās neatgriezeniskas sekas uz visu manu dzīvi,un pēc tam par to nožēlot…

Un tad pienāk vakars, iestājas krēsla – aiz mākoņiem jau sen aizgājusi dienas siltā saule. Nekas cits kā pārdomas par pareizo un nepazreizo, vajadzīgo un lieko nepaliek. Un šīs mūžīgās dogmas par šiem vārdiem – nav nekā tāda… Bet, viena indivīda robežās ir viss, kas kādam, iespējams ir pilnīgi nekas. Tas caur vecmātes metodi noved tevi pie apziņas, ka tev ir taisnība par pilnīgi visu, bet viss ir tik relatīvs jēdzines, ka taisnības nav vispār. Taisnīgums – lūk, tā jau ir cita lieta… Un, kad viņš aizvēra durvis es sapratu, cik ļoti sāp – viņam, cik ļoti sāp man un kā vēsture kļūst par nākotni. Bet sekot nav jēgas – salkans, sāpīgs stāsts – tik sens kā pasaule un tas mijas tādiem attiecību līkločiem, ka tik turies. Beverlihilza nestāv ne tuvu. Būt taisnīgai pret sevi. Likt punktu, tur kur dur visvairāk un saprast, ka arī taisnīgumam ir sava cena. Pat, ja nākas pašai sist naglas plaukstā, lai noturētos pie krusta. Vismaz, meliem ir likts punkts – atmiņas ir tā vērtas un tas – jā, tas šoreiz ir galvenais. Galvenais, ka viss, kas tika turēts par svētu nav zaudējis savu nozīmi, nav zaudējis savu daili un nav izplūdis miglā – tas neļauj rasties jautājumam – kādēļ divi gadi no manas dzīves. Es, joprojām, zinusavu divu gadu jēgu… Un varbūt, ja ne tagad – tad citreiz. Varbūt, ja ne tā, tad savādāk. Un tikai gļēvs cilvēks padodas. Tikai gļēvs cilvēks, saka – tas ir kā paturēt beigtu sunīti…

Man pietrūkst, bet nepietrūks. Ir grūti, bet ir tik viegli.Galvenais ir skriet – aizver acis, dziedi un skrien. Par pilsētu, ko pamet, par laimi, kuru pārlido, par mājas durvīm, kuras kādu laiku nevērsi un par lūpām, kuras vairs negaršo kā zemenes vasarā. Nav jēgas sevi šaustīt, labāk teikt paldies, par iespēju, ko palaidi vējā.Ja ne tagad, ja ne ar mums – tad mēs ar citiem. Dzīve nesākas un nebeidzas ar bija vai būs. Tā sākas ar A un beidzas ar Ž un atliek vienīgi izdejot tai cauri jūtot, ticot un neaizmirstot ne vienu sīkumu. Pateikt paldies – par asarām un smiekliem, paldies, par laiku, par dejām lietū un ezera vidū. Paldies, par rožu lapiņām uz balkona un pateikt lūdzu, par katrām pusdienām, par katru neprātīgo, bet realizēto ideju. Un patiekt žēl, ka nesanāca – bet zini, tomēr ir labi, ka neaizbraucām uz Siguldas zelta rudeni…

Es vienmēr zināšu, ka man bija skaistais… Pat tad, kad šo skaisto nomainīs, kas cits – pat tad, es zināšu, to, par ko nekad neesmu šaubījusies – es iemācījos būt laimīga. Patiesa, dzirkstoša un skaista.

Esmu ļoti samulsusi sakarā ar mīlestību. Man pat liekas, ja uz pasaules nebūtu mīlestības būtu vienkāršāk dzīvot :D, bet garlaicīgāk…

Kādreiz man likās, ka puisis ar meiteni var vienkārši draudzēties, draudzīgas attiecības, bet es kļūdījos, viens no viņiem iemīlas, un tā šoreiz esmu es.

Man ir tiešām labs draugs, puisis kuram var stāstīt visu un ar viņu var iet izklaidēties. Līdz brīdim, kad es viņā iemīlējos… nu var teikt iemīlējos, jo manas domas klejoja pie viņa , gribējās būt biežāk ar viņu kopā, un kaut vai tā pati saruna ar viņu skaipā man uzlaboja garastāvokli. Runājām par visu- seksu, vienkāršām lietām un pat koķetējam viens ar otru, ka varētu iet kopā dušā, ķircinam viens otru utt. 😀 Taču man liekas, ka viņš vienkārši flirtē ar mani un nemaz negrib piepildīt savas fantāzijas.:D uz izklaidējas. 

Tomēr man liekas, ka arī viņa jūtas nav vienaldzīgas…

Bijām ar draugiem uz vienu pasākumu un viņš jau bija tas ierosinātājs, ka ar mani varētu kaut kur aizbraukt izklaidēties, atpūsties. Pirms tam visu apspriedām skaipā un arī runājām jēlības/perversības viens ar otru, ka varētu to un to viens ar otru izdarīt…

Nu tā, pienāca tā liktenīgā diena, kad bija jābrauc tusēt. Es biju priecīga, jo viņu nebiju ilgi satikusi, varēs parunāt un jauki atpūsties. Klusībā par gaidīju no viņa skūpstu…

Kā jau ballītē bijā visi iedzēruši, bet viņš man tā likās, ka ir diezgan skaidrā prātā. Ballīte bija pie jūras un viņš pavilka mani malā no pārējā bara, tā lai viņi nepamanītu, ka atdalamies. Bijām ļoti tuvu viens otram un viņš man kaut ko prasīja (ko jau mēs iepriekš runājām skaipā par diezgan intīmu tēmu) . Es atbildēju un tad viņš mani apskāva, jutos pārlaimīga par nieka apskāvienu, bet tas man likās īpašs, jo man ar viņu kaut kas tāds notika pirmo reizi. Ilgi stāvējām apskāvušies, pieglaudos viņam aizvien tuvāk un tuvāk, gribējās aizmigt viņa apskāvienā un pat raudiens gandrīz uznāca, jo jutos mīlēta, kaut gan esam tikai draugi. Lai gan man gribētos, kaut mēs būtu pāris. Ar viņu kopā es jūtos labi, ar viņu ir savādāk nekā ar citiem draugiem, viņam var uzticēties, gan jau, ka varētu pat paraudāt uz pleca:D, viņš ir izpalīdzīgs, mīļs, gādīgs utt. 

Es esmu apjukusi nevaru saprast vai es viņam patīku vai arī tas ir tikai pliks flirts. Viņš satiekas arī ar citām meitenēm, taču tur nekas nopietns nav izveidojies….Man bail, ka es pārāk stipri iemīlēšos vai arī būšu izniekojusi laiku ar viņu flirtējot, citas būs jau man priekšā paskrējušas un neko nebūšu darījusi lietas labā. 

Mīļās meitenes, lūdzu dodiet padomus un palīdziet man:)) Lai vismaz ar vienu lietu savā dzīvē  tieku skaidrībā:D

Paldies jau iepriekš;)