theres a world out there then we should see… JĀ. tagad klausos Rocketeer. Šī dziesma pēdējā laikā ļoti iepatikusies (l) Nu tā. pēdējā laikā ar mani notikuši daudzi notikumi. 😀 Bet laikam šis blogs būs diezgan kā beztēma. 😀 😛 Nu, tātad kas jums jauns? varbūt kādi interesanti notikumi? 😀

Cilvēks savā būtībā ir brīvs un viņam vienmēr ir dota izvēles iespēja, tikai svarīgi izdarīt pēc iespējas pareizākas izvēles, lai viņa dzīve būtu patīkama ne grūta nasta. Viena no svarīgākajām izvēlēm katra cilvēka dzīvē ir tieši karjeras izvēle, kādu specialitāti labāk apgūt, lai sasniegtu to, ko vēlies savā dzīvē panākt un piedzīvot. Gadās, protams, ka izdarīta nepareizā izvēle, kura pati par sevi ir laba, bet gluži vienkārši nav piemērota tieši tev, tad nākas visu sākt no sākuma un studēt kaut ko citu, bet mazliet žēl iztērētā laika, kurā ir arī pozitīvais – ir iegūtas zināšanas – tās vienmēr kaut kur var noderēt. Labākais vienmēr ir ieklausīties sevī un objektīvi izvērtēt, ko tiešām visvairāk patīk darīt, kas viegli padodas, pieliekot gan piepūli, bet tas ir tieši tas, kur rezultāts ir vislabākais – tā arī būs īstā joma, profesija, kurai veltīt savu dzīvi, sasniegt izaugsmi, papildinot to ar kādu citu interesi, kura arī labi padodas. Neviens nevar būt izcils visās jomās, bet katrs ir izcils savā jomā, tāpēc jāizvēlas rūpīgi sava nozare, neskatoties tikai uz to, kas visaugstāk kotējas, ko iesaka draugi, vecāki, bet vairāk objektīvi vērtējot un padomājot, ko tieši pats vēlies no dzīves, un salīdzināt, kāda būs nākotne, ja izvēlēsies vienu vai otru nodarbošanos, tad rodas priekšstats, kur sevi vairāk vēlies redzēt. Varbūt no sākuma tas nebūs pats augstāk apmaksātais amats, bet vienmēr, ja tiek darīts tas, ko patiesi vēlies, tad tas ļoti labi padodas un veiksme neizpaliks, tomēr nepieciešama pacietība un reizēm nogaidīšana. Kā vēsta dzīves gudrība, tad ,,veiksmīgs cilvēks ir tāds, kas no rīta ceļas… vakarā iet gulēt un pa dienu dara to, ko vēlas” . Reizēm, protams, var rasties sajūta, ka līdz mērķim un veiksmei ir vēl tik tālu kā līdz zvaigznēm, jo nav gaidītie rezultāti, šķiet, ka izvēle bijusi nepareiza, bet tad jāatceras, kas un cik daudz patiesībā jau ir paveikts, jāļaujas optimismam, ka veiksme jau gaida aiz stūra, nedomājot par to, ka varbūt vēl daudz ko nāksies izdarīt, tā tikai nolaistos rokas. Labāk vienmēr domāt par sasniegto rezultātu, vizualizēt to, ko vēlies sasniegt, un tad pa pakāpienam domās virzīties no rezultāta uz sākumu, kad viss vēl tikai jāsasniedz. Tas palīdz konkrētāk noteikt, kas nepieciešams, lai sasniegtu mērķi, rada pozitīvismu, jo ir sajūta, ka panākums jau ir tuvu un jāizdara ir vēl tikai nedaudz. Protams, dzīves ceļš visu laiku nav tikai ar rozēm bez ērkšķiem kaisīts, nākas arī sadurt kājas, jo gadās arī likstas, nepareizas izvēles, bet, tā kā viss notiek uz labu, arī šādas lietas sniedz spēku un pārliecību par to, ko patiesībā spēj izdarīt. Tāpēc, neskatoties uz šķēršļiem, ko dzīve piespēlē, svarīgi neatteikties no saviem sapņiem un cerībām, kuras agrāk vai vēlāk noteikti piepildās, saglabājot optimismu, realitātes sajūtu, izvirzot reālus mērķus, jo, kā vēsta mana mīļākā dzīves atziņa no Džo Rīanes gudrības vārdu grāmatas, kuru iesaku visiem palasīt, lai iedvesmotos – ,,iztēle ir spēcīgāka par zināšanām… sapņi ir varenāki par faktiem, un cerība vienmēr gūst uzvaru pār pieredzi”. 🙂

Sveikas, cosmo blogeres un apmeklētājas! Šodien atcerējos par vienu savu veco dienasgrāmatu, kur beigās veidoju sarakstu ar lietām, ko vēlos paveikt savā dzīvē. Cik savādi tas nebūtu, bet dienasgrāmatai ir Cosmo vāks 🙂 Bet nu atgriežos pie "to do" listes – vai Jums tāda ir – uz papīra vai galvā? Un vai vispār cilvēkam tāds saraksts ir nepieciešams? Pārlasīju savējo – dažas lietas šķiet baigi nereālas, bet pie dažiem ierakstiem var ielikt ķeksīti – done! Atcerējos – filmā "A Walk to Remember" galvenā varone vēlējās būt uzreiz divās vietās, bet nu man izdevās būt uzreiz trijās vietās. Varbūt kāda no Cosmo uzminēs, kā es to paveicu? 😛 Hmm, un vēl sarakstā bija vēlēšanās, lai apceļoto valstu skaits būtu lielāks par manu vecumu. Savāds sapnis, bet pāris gadus atpakaļ man tas izdevās. Vai Jums meitenes arī ir kādi "savādie" sapņi un vai tie ir piepildījušies? Novēlu visām, lai vēlmes piepildās – neatkarīgi no tā, vai tādi "to do" saraksti ir vai nav. Ar labu nakti! |-)

Sveikas, Cosmo meitenes! Piedodiet, ka jūs pametu uz veselu nedēļu. Mani pameta mūza, un biju mazliet apvainojusies uz cosmo 🙂 Kāpēc? Pēdējam ierakstam nebija komentu 😛 Bet tas joks! Neņemiet galvā! Bet nu esmu atpakaļ. Vakar saņēmu pasūtījumu no Promod un biju mazliet vīlusies – nu bildē izskatās smuki, bet dzīvē atšķiras vai izmērs ne tas. Aizsūtīju atpakaļ, bet mētelīti paturēju (l) Un šodien iedomājos, ka ar iepirkšanos internetā ir tāpat kā ar iepazīšanos internetā. Nu nolūko kādu, iepatīkas (l), bet, kad atnāk uz randiņu – hmmm… bildē izskatās labāk 😀 Mjā, slikts salīdzinājums – bet nu man tā gāja ar "iepirkšanos" internetā. Kā Jums meitenes? Es domāju – gan par iepirkšanos internetā, gan par iepazīšanos internetā? Man ir pagājusi "aklo randiņu" ēra, nu uzsākta aklā shoppinga ēra 😀 P.S. Pielieku klāt bildi ar mētelīti (l) (l)

Sveikas! Šodien nejūtos galīgi ne savā ādā, ne vispār labi. Garastāvoklis kaut kā nokritās uz leju un uznāca tādas kā dusmas uz sevīm- par neko. kā arī biju pie ārsta un vēdera problēmju dēļ nevaru ēst neko ceptu vai vārītu, maizi,biezpienu,pienu… bet man nekā cita pašlaik nav mājās. :-/ nu jā. mēģinu sevi nomierināt klausoties coldplay. bet es zinu,ka rītdiena būs labāka. 😀 (l) un daudzreiz labāka. 😛 un kā jums šodien gāja? varbūt arī kādai šodien garastāvoklis nav tas augstākais ? un ko jūs tad darat lai paliktu labāk? 😉 🙂

Jau sesto reizi jauno izpildītāju konkurss „New Legend” pulcēja jaunus un talantīgus artistus, viņu līdzjutējus, Latvijas šovbiznesa pārstāvjus un mūzikas cienītājus klubā „Melnā Aita”. Konkursa žūrijas kolēģijā šoreiz piedalījās Nijole Berezina, Viktorija Babanova, Dimitrijs, Ella Opaleva, Boriss Levi un konkursa žūrijas priekšsēdētājs – Riks. Vairāki artisti, kuri šoreiz cīnījās par izeju konkursa „New Legend” finālā spēja pārsteigt žūrijas locekļus un skatītājus ar vokāla skaistumu un izpildījuma iejūtīgumu. Tikt līdz trešajai tūrei izdevās trim labākajiem izpildītājiem – Noemi, Ester un duetam „Ilze un Elīna”. Konkursa sestā pusfināla priekšnesumiem beidzoties, visvairāk baļļu no žūrijas locekļiem saņēma duets „Ilze un Elīna”. Bet par uzvarētāju nominācijā „skatītāju simpātiju balva” ikļuva duets „Kristina un Vadims”. „Jaunieši no dueta „Kristina un Vadims” pat nevarēja iedomāties, ka situācija izvērtīsies tā, ka viņi iekļūs „New Legend” finālā – saka konkursa orgkomitejas locekle – Jekaterina. Kad duets iesniedza pieteikumu, tā sastāvā bija divi jaunieši, no kuriem viens diemžēl saslima divas dienas pirms konkursa. Palīgā mūziķiem nāca jaunā dziedātāja – Kristina, kura aizvietoja saslimušo vokālistu. Vienas dienas laikā artistiem nācās izvēlēties un iemācīties jaunu repertuāru. Rezultāts –duets „Kristina un Vadims” ieguva skatītāju simpātiju balvu. Sestajā pusfinālā tika paziņotas labas ziņas arī „New Legend” pagājušo pusfinālu dalībniekiem. 29. aprīlī notiks papildus pusfināls, kurā visiem izpildītājiem, kuri netika finālā ar pirmo reizi, tiks dota otra iespēja pierādīt, ka viņi ir pietiekami talantīgi, lai atrastos „New Legend” finālistu starpā. Par pirmajiem pieaicinātajiem dalībniekiem šim papildus pusfinālam ir kļuvušas 6. pusfināla dīvas – Noemi un Ester. Bet ar duetiem „Ilze un Elīna” un „Kristīne un Vadims”, kā arī ar citiem konkursa „New Legend” pusfinālu uzvarētājiem, skatītāji varēs tikties 6. maijā, konkursa finālā. Bet konkursa nākamais pusfināls notiks jau pavisam drīz – 8. aprīlī. Nepalaidiet garām Jaunas Leģendas dzimšanu. Uz tikšanos konkursā «New Legend»!

Sveika, Cosmo meitene. 🙂 Sen – laikam, jau nu nē, bet pāris dienas neesmu ar tevi dalījusies savāš izjūtās un domāš. Vienkārši nesanāca laika. Vīra māte nu ir aizbraukusi – atstājot mani ilgi kārotājā mierā un laimē. Šķiet, es kļūšu par alkoholiķi, jo šī ir jau otrā diena, kad nespēju atteikties no vīna – jā, par spīti tam, ka ir darba diena. Bet es jau tikpat nestrādāju. Lai gan. Darbiņu atradu – tagad atliek vien sīkumus sakārtot un mesties ar pilnu jaudu iekšpus darba. Un paldies Dievam, citādi es jutu kā zūd mans potenciāls un lēnām rutīna sāk ņemt varu pār manu dzīvi. Es saprotu, meitenes, kas spēj būt mājsaimnieces, taču man labāk patīk būt strādājošai mājsaimniecei – jo vairāk darba, jo labāk. Es nemāku sēdēt dīkstāvē, kaut kad ļoti augstu vērtēju iespēju izgulēties sestdienas rītā… āh, kad vasarīgi siltie saules stari pielijuši pilna istaba un mati izbužināti uz visām pusēm. Es zinu, ka tu arī gaidi vasaru un šobrīd domā par baltiem palagiem, mīļoto vīrieti vai absolūtu harmoniju ar sevi un savām lietām. Dievīgi, es zinu. Dienas rit un mans labākais draugs drīz atgriezīsies mājās. Kā man viņa pietrūkst. Tā stingrā siltā pleca, uz kura nekaunoties izkratīt visu uz sirds. Nav jau tā, ka ar savu vīru nevaru izrunāties, bet ir liela starpība starp cilvēku ar kuru dzīvo blakus mājāš no bērnības un cilvēku, kuru zinistipri īsāku laiku. Bez tam – nekad neesmu varējusi iedomāties izkliedzam neapdomātas un bezsakarīgas frāzes citu cilvēku priekšā – jā, kaut zinu, ka vīriņā tas izraisītu smaidu. Bet katram nepieciešama sava dienasgrāmata uz kājām un viņš zin manu biogrāfiju no pamperiem. Arī pašas tumšākāš lietas, kuras šķietami, ņemšu līzi kapā. Garšo man tas vīns. Vakar un šodien. Vakardienu veltīju lieliskam pasākumam – simtām bilžu, desmitiem albūmu. Mēs ar mammu izlēmām sakārtot atmiņas un atmest visu lieko. Bija tik jautri izsekot visas dzimšanas un ziemssvētkus. Izpētīt cilvēkus, kas sen nav manīti un kuri kādreiz bijusi tik ļoti "tuvi"… Ak atmiņas – laternu spēle. Pēdējās dienās ļoti bieži domāju – cik daudz var maksāt cerības? Redzami daudz. Taču es nerunāju par dienām vai naudu. Runāju par mums pašām. Sēdēt un cerēt, ka – mainīsies, atnāks, sapratīs, būs un nebūs. Kādēļ sievietes prot cerēt? Varbūt, šī ir tā īpašīma ko likt "vienā maisā" ar aklo zarnu? 😀 Labi, smieklīgs salīdzinajums – un tomēr. Mūsu emocionālā pasaule ir nestabila un pārsvarā mēs rīkojamies spontāni un neapdomīgi – kas protams, neattiecas uz dzīvei svarīgiem jautajumiem, taču es runāju globālā mērogā. Vispārīgi. Mēs nemākam visu aizmirst un piedot, līdz galam aizlaist vējā un saberzt pelnos. Bet pelni jau arī stāv un atgādina… Ak, mīļā. Īstenībā – saņēmu tikko zvanu no vīiriņa un pazuda mana dziļā doma. Laikam nepieciešama karsta vanna un kāds klasiskās mūzikas skaņdarbs. Yiruma – Kiss the rain. Ar labvakaru. 🙂

Jums nekad nav šķitis, ka tas, ko mēs saucam par debesīm ir plakne? Tā, ka zvaigznes atrodas uz zilas lapas un tur tās uzzīmētas lielākas un mazākas? Un ka debesis kā tapešu rullis tinās apkārt Zemei. Vienā ruļļa pusē Saule, otrā Mēness ar zvaigznēm. Es nezinu, cik ļoti man attīstīta telpiskuma izjūta, bet es vēljoprojām zvaigznes iztēlējos vienā plaknē. Man šķiet, ka cilvēks savā dzīvē piedzīvo vairākas mazas nāvītes, lai pēc tam piedzimtu no jauna, sāktu dzīvi no cita punkta. Es ļoti priecājos, ka vienu šādu nāvīti esmu pārdzīvojusi, likās,ka manā dzīvītē bijušas neskaitāmas sirdsapstāšanās un sazin vēl kādi vājumi, bet nu jauna dzīve kā mazam bērnam-papīra lapa uz kuras kaut kas jāsāk rakstīt. Tikai mums pašiem rokā ir tas zīmulis, nē pildspalva,jo to izdzēst laikam nevarēs. Tā vien gribas atvērt logu, uzkāpt uz vispasaules pjedestāla un kliegt-es esmu laimīga. Ar piebildi-dikti. Vai bērniem skolā iemāca būt laimīgiem? Augstskolā arī nemāca. Bet dzīve māca. Tā piespēlē tik daudz uzdevumu, gandrīz kā 10 grūtākos logaritmus,kurus Tu vari iedomāties. Un tik, cik uzdevumus atrisināsi, tik lielu atzīmi iegūsi, nē, es gribēju teikt, tik augstu laimes pakāpi iegūsi. Matemātika man nav padevusies, bet logaritmu vienādojumi un nevienādojumi bija vieni no tiem,kas padevās mazliet vieglāk. Pietiek dzīvē darīt lietas, kuras nedod pozitīvu rezultātu. Pietiek domāt,ka mēs dzīvojam citiem, jo pienāks laiks,kad jāsāk dzīvot sev. Liekas, ka man šis laiks pienāca un pienāca skaisti. Tagad manos plānos ietilpst: * iemācīties mīlēt visus bez izņēmuma. Jo tad, kad sākam mīlēt, mīlestība kā spogulīša sauleszaķis pavēršas pret tevi pašu. Tici vai nē, bet tā ir. Es zinu, jo kāds cilvēks tā iemīlēja mani. * izmest daudz vecu lietu, kas atgādina pagātni(vienīgi grūti būs šķirties no siltajām ziemas čībām un manām mīļākajām kurpēm), bet zinu,ka tas pirmais solis, kas jāveic jaunajā piedzimšanā. * iztīrīt vēstuļu kastīti e-pastā un īsziņu krātuvi.

Sveiciens visapkārt.. Vēršos pie Jums pēc padoma – idejām ir tāda doma uzspēlēt Duraku uz izģērbšanos … bet tā pliki nospēlēt, nav azarts.. gribas tā lai riktīgi paliek atmiņā šī spēle.. es izdomāju tā – ka pēc katras partijas zaudētājs izvelk kartiņu ar uzdevumu kas viņam jāizdara (papildus) (vai arī tas ir kāds bonus partijas uzvarētājam), jautrībai un uzkurināšanai.. pāris idejas jau man ir.. Tātad… Jūsu ieteikumi.. (varbūt pat pēc Jūsu pieredzes, bet tas nav skaļi jāsaka… kas piemēram pašas uzkurinājis vai jūsu partneri, bet tam vajadzētu būt kam vienkāršam)?

Daudzviet esmu lasījusi par to, ka vīram un sievai/draugam un draudzenei ir jāatpūšas vienam no otra un jāaiziet atpūsties atsevišķi. Vai tiešām? Par šo tēmu esmu daudz domājusi un runājusi ar dažādu vecuma cilvēkiem. Man ir kāda pazīstama kundzīte nu jau viņai ir pāri 80 gadu. Ar savu vīru laulībā viņa ir nodzīvojusi 53 gadus.Nekur un nekad viņa nav gājusi bez sava vīra, vai vīrs bez viņas.Visu darījuši kopā, nekad nestrīdējušies viens otru ļoti mīlējuši, pat strādājuši kopā.Mūsdienu cilvēkus viņa nosoda, jo uzskata ka viss ir jādara kopā, kā gan cilvēks viens otram var apnikt?!!Tās ir viņas personīgais viedoklis. Runāju ar sievieti un viņas vīru kuriem jau ir pāri 45 arī viņi uzskata tieši tāpat…Jo nekad jau nevarot zināt kad tas melnais kaķis pārskries pāri ceļam un varētu negribot sanākt krāpšana, jo tādā ziņā dzīve ir pārāk gara. Mūsdienās biežu vien precētie atpūšās viens no otra un šķiršanās statistika ir ļoti bēdīga. Vai tas nav viens no šķiršanās iemesliem?!! Krāpšana…Vai tiešām mums būtu par to jāuztraucās, pat tad ja ļoti mīlam savas otrās pusītes, ja nu tas melnais kaķis pārskrien pāri ceļam??!!! Vai mūsdienu viedoklis ir pareizs?Mēs nekad nevaram zināt kas mūs sagaida nākotnē. Visi mēs esam greizsirdīgi- sievietes un vīrieši, vai tad ja mūsu otrā pusīte kaut kur aiziet mūs nemoka greizsirdība?Lai kā mēs uzticētos tam otram, vai mēs tiešām varam būt pārliecinātas par pilnīgu godīgumu? Bet kāpēc kaut kur jāiet? Vai nevar uzaicināt pie sevis ciemos uz kādu vīna glāzi, un par visu aprunāties piem., virtuvē vai citā istabā?Kāds ir Jūsu viedoklis?

Šodiena, Pirmdiena. /28.marts/ Parasti 1.diena ir šausmīga diena, bet es šodien piecēlos ar SMAIDU, un domu, ka viss būs tieši tā kā es vēlos. Un par Brīnumu Tā arī bija, par cik šodien sanāca tāda īsāka diena ar darbiem, jau ap 13:00 varēju attpūsties,un nevarētu teikt ka līdz 13:00 Nebiju jau paspējusi izsmieties no sirds, pateicoties savam draugam. Rīts bija iesācies Ļoti,Ļoti Labi, es izbaudīju pat šausmīgās pussdienas ēdnīcā, [peeh]! Dienas attlikušo daļu es pavadīju ar sen nesatiktu draudzeni, mums abām ir vājība uz vecām filmām. Par spīti nejaukajam laikam mēs aizgājam līdz manai mājai. TēJA,Lazanja, karstmaizītes, mmmm. Gastranomiskās izvirtības, es attradu @savā P.C. Filmu Breakfast at Tiffany’s, mmm, visām kas nav viņu noskatījušās, es IESAKU, (l) . Vēlāk mēs rakājāmies pa maniem Bilžu albūmiem, un parrunājām dzīvi. +| es viņu iepazīstināju ar savu mīļako sēriju no Sex ‘d the city. mmm. Mana diena noritēja kā pēc perfekta scenārija, un šadu dienu dēļ ir vērts dzīvot, ar šo ieraktu gribēju vienkārši palielīties, un citēt kādu teicienu "LAI KATRA DIENA BŪTU DZĪVOŠANAS VĒRTA" . (s) ES novēlu lai jūms arī ir Tāda Perfekta diena kā man. p.s. Šodien vai tag. 19:45 NORIET SAULE, ar nepacietību gaidīšu Rītdienu un ceru ka tā būs Tika pat Lieliska, vai pat vēl labāka, ja man ļauts tā cerēt.

Cilvēkam, nonākot pasaulē, piemīt īpašība vēlēties un izvēlēties lietas, kas viņam liekas vērtīgas, tāpēc viņa dzīvi nosaka ne tikai liktenis, bet arī katra viņa izdarītā izvēle. ,,Vēlēšanās nav tas, ko tu redzi, bet gan tas, ko tu iztēlojies,’’ raksta Paulu Koelju. Tātad, kad mēs kaut ko vēlamies, mēs jau redzam savā apziņā vēlmes realizēšanos. Tomēr tiek apgalvots, lai vēlme piepildītos, nedrīkst tai pārāk pieķerties, jo bieži gadās taču tā, ka tieši tas, ko visvairāk vēlamies, beigās mums par nožēlu nepiepildās. Tāpēc sanāk, ka nepieķeršanās rezultātam ir būtisks priekšnoteikums mērķa sasniegšanai. Cilvēkam piemīt vēlme nepārtraukti kaut kam pieķerties – lietām, cilvēkiem, attiecībām, notikumiem un mērķiem, bet būtiski ir saprast atšķirību starp vēlēšanos un vajadzību. Tikko vēlēšanās kļūst par vajadzību, kuru obligāti gribas sasniegt, tā skaistā vēlēšanās kļūst par negatīvām emocijām – bailēm – un rodas šķēršļi tās realizācijai. Tādēļ dzīves gudrība māca aizrautīgi tiekties uz mērķi, vēlēties to, bet nekad neuzskatīt to par vajadzību, nedaudz vienkārši ļauties dzīves plūsmai un liktenim. Protams, ir neatlaidīgi jāstrādā pie mērķa sasniegšanas, taču tas jādara bez pieķeršanās rezultātam, jo labāk mērķi sasniegt, koncentrējoties tikai uz procesu, bet par rezultātu domājot tikai tik daudz, cik to pašā sākumā precīzi noformulējot. 🙂 Bet tā kā katra izdarītā izvēle nosaka, kāda būs turpmākā dzīve, tad vienmēr jāizvēlas rūpīgi, apdomājot izvēlētā vērtību, kuru katrai lietai nosakām mēs paši. Kā apgalvo Ž.P.Sartrs: ,,Vērtība nav nekas cits kā jēga, kuru jūs izvēlaties.’’ Tas, kas vienam liekas vērtīgs, var kādam citam likties nevērtīgs, tas ir tāpat kā ar patikšanu – vienam kaut kas patīk, otram ne. Tomēr, par laimi vai dažiem par nelaimi, lai kādas vēlmes cilvēku vadītu un lai kādas izvēles viņš izdarītu, cilvēks ir brīvs, tā ir viņa nolemtība un būtība. Tomēr primārais nav būtība, bet gan eksistence, jo no sākuma cilvēku nav iespējams definēt, tad viņš vēl nav nekas. Par cilvēku viņš kļūst vēlāk, turklāt par tādu, kādu viņš sevi padara, kāds vēlas būt. Cilvēku eksistence no lietu eksistences atšķiras tieši ar to, ka cilvēks ir vērsts uz nākotni, viņš projicē sevi nākotnē, tiecoties uz to, izdarot dažādas izvēles savā dzīvē. Cilvēks ir iemests pasaulē un ir viens, bet tas nozīmē, ka viņš ir nolemts arī brīvībai, vismaz savā apziņā noteikti, ko viņam nespēj atņemt pat nekādas važas. Viņam ir jārada sava pasaule, jo būt brīvam nozīmē radīt. Cilvēks kaut ko rada ik brīdi, domājot, veicot fizikālas darbības, tā apliecinot savu eksistenci. Pasaulei par sevi nav formas un jēgas, tā ir ,,tukšums’’ un nesakārtotība, bet cilvēks tajā ienes formu un pabeigtību, izveidojot savu pasauli pasaulē un ietekmējot kopējās pasaules ainu, apliecinot sevi radīšanas procesā. Tomēr, neskatoties uz cilvēka brīvību, lai viņš pilnībā izbaudītu eksistenci, viņam jāiemācās mīlēt gan sevi, gan citus. Paulu Koelju šajā sakarā apgalvo, ka ,,mīlestība nav jāmeklē citā cilvēkā, tā mīt mūsos pašos. Mēs to tikai pamodinām. Un, lai mīlestību pamodinātu, nepieciešams otrs cilvēks’’. Šādi atklājas augstākā mīlestības pakāpe, bet mūsos esošā mīla māca mīlēt sevi – rūpēties par sevi, esot apdomīgiem un cenšoties izdarīt pareizās izvēles, lai dzīve būtu bagāta ar daudziem patīkamiem mirkļiem, lai varētu mīlēt citus un citi mīlētu mūs. 🙂

Palasīju savu iepriekšējo blogu 😀 haha, DEPRESIJA. 😀 Man vienmēr likās, ka mainīt savu domāšanu un attieksmi uz lietām ir ļooti grūti. reizēm pat neiespējami.. Bet patiesībā tas ir tiiik vienkārši. Vienu rītu pamodos un ārā spīdēja superīga saulīte, likās, ka vasara. Uzreiz iekšā tāds kā klikšķis – jāiet un kaut kas jādara. Saņēmos un sakārtoju skapi 😀 tas ir varoņdarbs, jo mans skapis bija, tā teikt, miskaste 😀 bet pie lietas – savācos visas drēbes, kuras es nu nekad nevilkšu, saliku maisā un devos uz sarkano krustu atdot tās kādam, kuram viņas tiešām noderēs. Es sajutos kā paveikusi varoņdarbu. Tik laba sajūta sen nebija bijusi 🙂 Un tieši tad es sapratu, ka MAN iet pasakaini salīdzinājumā ar cilvēkiem, kuriem es tā drēbītes aiznesu. Banāls notikums, jā, bet tas ir mainījis ļoti daudz. 🙂 Nesen arī sāku vingrot un veselīgāk ēst, uzreiz pašsajūta uz visiem 1000000000! Es jūtos tiiik labi!! 🙂

.. kādai ir jābūt sievietei,lai viņu mīlētu tā kā viņa to ir pelnījusi? Internets ir tik plašs ar atbildēm, ka no tā visa izvilku pašu galveno- uzticies un mīli, esi stipra! Ir vēlēšanās izkratīt sirdi, jo šodiena bijusi spraiga dieniņa: bērna audzināšana, ēst gatavošana, veļas mazgāšana un gludināšana, mācību prezentāciju sagatavošana,mājas uzkope. Tu pagriezies pa labi, un noskaties, kā vīrs nosēžas pie TV ,malko tēju un aizsmēķē cigareti-nolikdams kājas uz galda. Akhh.. kā gribētos būt viņa vietā,tikai bez izsmēķa! Esmu nogurusi no tā visa,liekos gultā ar tādu atvieglojumu, ka viss ir padarīts,akh.. mana muguriņa :(Vēlāk ievelkas vīrs un ar savu sliņķa šarmu vēlas neaizmirstami karstu seksu. Tad kad man ir tik nepieciešams kāds blakus, viņa nav-kaut kur starp draudziņiem saviem izklaidējas un par mani piemirst, bet tad kad man tas nav vajadzīgs,tad viņš uzrodas. Paskatos uz savām draudzenēm, kā viņas atpūšas klubiņos, malko saldus kokteiļus, aplenko puišu barus, izdejojas līdz nebēdai, un beigu beigās nododas kaislīgai naktij. Ak..kādreiz arī man tā bija- tagad ir vīrs un bērni-cita atbildības sajūta. Neesmu tā seksīga meiča,kurai bij daudz pielūdzēju. Tagad tik viens vienīgs 🙂 Citreiz pārņem skaudība, ka citas tā forši izklaidējas, bet mierinājums ir tāds, ka agri vai vēlu viņas arī būs mātes un sievas. 🙂

jaunā Birtnijas dziesma, ja kas. 😀 Sveikas! 😛 Ko daraties šajā jaukajā sestdienas vakarā? Šodien viena draudzenese galerija draugos lika atcerēties par vasaru. un AHH!! gribās tik ļooti to visu siltumu, jaukumu un BRĪVĪBU.<3 (l) 😛 Ā. un sāku interesēties par kādām diētām, jo takā tuvojoties siltajam laikam gribētos parūpēties lai arī tie daži 3-5 kg pazustu. 😀 Varat varbūt ko ieteikt? Es jau tā cenšos dzert ļoti daudz ūdens un vingrot, bet saldumi ir tie, kas mani iegāž. jo kādreiz vienkarāsi nevar atturēties! Varbūt jūs arī tajā lietā varētu ko ieteikt? 😉 😀 Labu vakaru Jums visām. 🙂 🙂 (l)

Tā kā tuvojas pavasaris un mēs vēlamies kļūt skaitas, piedāvāju bezmaksas konsultācijas uz šādiem aktuāliem jautājumiem: 1. Kā attīrīt seju (Piedāvāju mikrodermabrāziju, kas kosmētiskajos salonos izmaksā ļoti dārgi,bet šo varat veikt paši un par saprātīgu cenu) 2. Kā pasargāt sevi no pigmenta plankumiem? (profilakse, ārstēšana) 3. Sejas aizsardzība pret ārējiem faktoriem 4. Dienas un nakts vitamīni sejai! 5. Dekoratīvā kosmētika. Rakstiet uz e-pastu: eva.jekobsone@inbox.lv Eva

Es šodien pārliecinājos, ka esmu galīgi nekudišā 😀 kulināre 😀 es mēģināju cept savus slavenos marsa mafinus, nu un sanāca pilnīga feils 😀 mani secinājumi: 😀 1. Marsu negriezt gabaliņos, bet gan samalt 2. formu iesmērēt ar kaut ko, jo šoreiz pielipa klāt (ja taisa papīrīšos, tad noteikti, ka tāda laža nebūs) 3. atļaut gatavot kādam, kurš to māk 😀 pievienoju bildi, ar savu feilu, puzijukuši, pussabrukuši, bet rezultātā, garšīgi vienalga 😀

Brīt, Cosmo meitene. 🙂 Šorīt traks rīts. Strīdi, nesaskaņas un aizstāvēšanāš – mājās gaiss tā nokaitēts, ka neizvēdināt nākošās tūkstots gades laikā. Māte ceļ tračus, vīra tēvs grib palīst zem zemes, vīrs ir nīgrs un es šokā. Kā vienā pieaugušā cilvēkā var būt tik niecīgs saprāta procents? Vai ar gadiem neiemācās runāt un domāt pirms teikt – analizēt rīcību, tās sekas? Klasificēt notikumus pēc to svarīguma pakāpes? Respektēt sabiedrību sev līdzās? Vai to nav jāiemācās? Un vienīgais arguments šim cilvēkam ir – tu neesi tik veca kā es un tādēļ tev nav taisnība, un tādēļ tavi lūgumi man ir tukša vieta, un tādēļ tev nav tiesību man teikt, lūgt vai aizrādīt. Viņas nervu noturība ir vājāka par vāju un tā vietā, lai cilvēks censtos risināt lietas viņa pielieto bērnudārza metodes – sūdzēties svešiem, burkšķēt sev zem deguna un turpināt darīt visu, lai radītu iemeslus no jauna un jauna. Starpcitu, ledusskapim kontaktdakša šonakt pati no sevis izrāvās no rozetes. Interesanti… :-/ Ļaunākais ir tas, ka no manas puses ir tikai divi lūgumi – respektēt manu esību, lai man nebutu jāstāv plikai brīdī, kad ierodas ciemos vēl nesatiktā vecmāmiņa, un otrā – lai neaudzina manu suni, jo viņa vēl ir tik maza, ka viņai jāiemācās saprast un respektēt, kurš ir saimnieks un kura vārdam jāklausa. Nekā drastiska un nepieņemama ņemot vērā faktu, ka viņa ir atbraukusi ciemos uz četrām dienām. Ignorēšana – vājums, lepnība vai cenšanās izskaust? Ai mīļā, ir grūti saprast kā cīnīties, ja cīnīties nevēlies, bet vēlies rast kompromisus. Tam gan ir nepieciešamas sarunas, otra viedokļa apzināšana, vēlmju izprašana un savstarpējs dialogs, kas nenorisinās fāzē – "tu nemāki glābāt lietas, nevajag jaunu skapi, bet gan enģi" un tajā pašā laikā nepilnus trīsdesmit centimetrus zem jaunām mēbelēm viņa vāra olas. /Skaidroju – skapis ir no padomijas, bet zem jaunā virtuves skapja stāv mazā plītiņa./ Un pat nelūdzu – iedarbināju gāzesplīti un olas pārlikusi tur, pabrīdināju, ka citādi tvaiki vienkārši bojās mēbeles apdari. Itkā viss kārtība, taču izrādāš, ka viņai tas šķiet kas nepieņemams un lieks. Jauki – taupīt padomju draņķus, bet bojāt jauno. Ideāla izpratnes par pareizu mājas kopšanu. Īstenībā, es vienkārši vēlos, lai tas beidzas. Lai viss atkal ir mierīgi un rami un rit savu ierasto gaitu. Es negribu cīnīties, es negribu karot – es vienkārši vēlos, lai respektē manu esību un saprot, ka suns ir jāaudzina saimniekam, ne kuram katram četrdienniekam. Un tas nav daudz.

Tā ir mana vājība! (l) Pagājšgad kaut kā bija lūzuma punkts, domāju – vai man maz to vajag. Diemžēl daudzas sacīkstes neredzēju, tikai sekoju līdzi rezultātiem. Galvenokārt tāpēc, ka bija jāskatās atkārtojumā vēlu vakarā, jo internets nevarēja pavilkt tiešraides. Kā arī mans favorīts bija pametis šo sporta veidu… Bet man tomēr tā pietrūka! Tas ir kā daļa no manis pašas – varbūt izklausās smieklīgi, saistībā ar kaut kādām autosacīkstēm, bet tā tas ir. Šodien pamodos 15 minūtes pirms sākuma, lai paspētu pagatavot brokastis un tēju. Apsēdos, apsedzos ar pledu un gaidīju! Un sagaidīju. Sagaidīju to neatkārtojamo prieku, tās emocijas – tās pašas, kas bērnībā un pusaudža gados. F1 – tā ir cita pasaule, tā laikā nekas cits neeksistē. |-) Sajūta, kas rodas, atbalstot savu favorītu, pat ar hokeju nav salīdzināma! Tu sēdi, turi īkšķus, bet sirds sitās tik strauji, brīžiem pārskrien skudriņas pār kauliem, ja ir kāds bīstams moments. Ja tavs favorīts apdzen kādu, uzreiz tāds pacilāts noskaņojums, tāds prieks! (l) Un vēl domāju atsākt labo tradīciju fiksēt visus rezultātus pati savā tabulā ekselī. Kā man tas patika! Pēc tam varēju brīvā laikā stundām sēdēt un veidot visādas diagrammas, grafikus… savas prognozes, balstoties uz iepriekšējo gadu, sacīkšu rezultātiem. Jū, F1 ir slimība. Uz mūžu. 😛 P.S. Mani favorīti – McLaren! Luiss un Džensons! (l)

Sveika, mīļā, Cosmo meitene. Dienas rit – vien pēc otras, brīžiem sķiet, ka esmu iestrēgusi starp sevi un sevi. Brīžiem šķiet, nav spēka tam visam. Grūti jau ir, bet es tiecos pēc baudpilnās uzvaras. Kas gan var būt vēl saldāks, par skatu spogulī uz sevi un līksmu smaidu, kas sevī ietver apziņu – "es to paveicu!" – un par spīti visam – reizēm sev, reizēm liktenim, reizēm nelabvēlim – mēs turpinam savu ceļu. Kur un kā – pareizi un nepareizi – taisni un zigzagā, bet mēs saņemamies un ejam. Jo zinam, ka būs saldi apzināt sevi – ar visu iegūto – startā, ceļā un finišā. Jau esmu raksījusi – grūtībās cilvēks top liels – ar to es nedomāju pārākumu vai lepnumu, bet dvēseles izaugsmi. Ja esi spēcīga personība, ja esi par sevi un nebaidies mazliet kritikas un mazliet sevis rāšanas – tad spēj no visa sliktā, no visas "melnās strīpas" gūt labumu iekšēji. Rast atziņu tam ko esi veicis ne tā, un rast apziņu, ka vairs nevēlies būt šādi klasificējamā stāvoklī. Bet mēs visi esam cilvēki – kļūdas reizēm nemanot mēdzam tās atkārtot – un kad tas notiek, ja esam tapuši jau reiz lieli, mēs spējam tās apzināt un risināt daudz tempiskāk un veiksmīgāk. Ar to es tikai vēlos veidot vēl vienu atsauci uz Dāles rakstīto par gara grāciju. Katram no mums ir iespēja saskatīt pasaulisko daili un katram no mums iekšā ir bagāta un dziļa dvēsele. Vien atliek to izkopt un izaudzināt. Nepadoties, būt stipriem un rast iespējas panīkuma brīžos. Neklasificēties ar cilvēkiem, kuri mūsos sējuši nīgruma, bezspēka vai cita negatīvisma sēklu. Bet rīkoties tiem pretēji. Būt cēliem, raudāt un varbūt mazliet paklusēt. Reizēm neizteiktajos vārdos slēpjas dziļāka jēga un spēks, neka tajos, kuri mums nule lidojuši sejā un atstājuši rētas sirdī. Kop sevi, lai taptu laimīgs. Un izkopjot sevi tu sadzirdēsi un izpratīsi, spēsi pateikt un spēsi paklusēt. "Labi tam, kas dzīvo vārdu dzird, kas to dzird un neaizmirst." /P.Dāle "Vārdu vara" Kādēļ es sāku ar pazušanu – starp sevi un sevi. Jo jūtu krituma smago varu. Jūtu to dziļi un spēcīgi. Bet apzinos sevi un apzinos, to, kas nevēlos būt – zinu, ir jāizskauž sevi un to, kas dara mani vāju iepretim kritiena cēloņiem. Savas esības vārdā ir jāizskauž. Ir jāiznīdē viss līdz pat saknei – jo. Man ir tikusi apbrīnojamā iespēja dzīvot – nest savu vārdu pasaulē – skaļāk vai klusāk un tomēr ir. Man anv tiesību nebūt pateicīgai par to, ka sēžu un klabinu taustiņus, jo esmu dzīvotāja. Esmu šeit un tagad. Un neviens pasaules spēks nav tik stiprs, lai gāztu manu varu pašai pār sevi. Tā nedrīkst būt. Ir jāatrod atslēga un jāaizslēdz tās durvis caur kurām manī ielaužas citu netīrais gars un ļaunie nodomi. Ir jāsmaida un jāstaro. Sev. šeit un tagad. Rīt un parīt. Ir. Es esmu ābele, un man mīļie āboli manos zaros. Un savukārt otrādi – viņi ir ābeles, bet es ābols. Nav vietas tārpiem šajos zaros un šajos ābolos. Nav vietas saltiem rasas pilieniem. Ir tikai dzīslas un salda sula. Tā vieno, tur un neatlaiž. Un ir jāpietiek spēkam nekrist. Ir jāpietiek spēkam noturēt.

Kad es biju maza meitene, es jau atšķiros no pārējiem. Nebiju par to aizdomājusies, bet vecmamma atgādināja. Kad es gāju bērnu dārzā, mana labāka draudzene uz ziemassvētkiem saņēma Lelli, bet ne šādu tādu lelli tā bija tajos laikos populārā BabyBron, vai kaut kas ar tādu nosaukumu. Tā bija lelle kas čurāja, kakāja ēda. Bija kā īsts bērns, ar laiku visām meitenēm tādas nopirka. Izņemot mani, es lūdzos savai mammai, bet viņa nepiekāpās. Savā dzimšanas dienā es saņēmu lielu kasti. Biju pārliecināta ka tur ir TĀ Lelle. Atverot kasti es jutos vīlusies, tur bija lupatu lelle. Lelle kas bija darināta no auduma, tai bija mammas pašūtā kleita un diegu mati. Zinot ka mamma to man dāvina no viss sirds es viņai pateicos un aizgāju uz savu istabu, raudāt, kad nekad nedabūšu TO lelli. Nākamajā diena mamma man lelli lika paņemt līdzi uz bērnudārzu . Man bija drusciņ kauns. Aizejot uz bērnu dārzu es sāku domāt par to kā lai draudzenēm pasniedzu to ka mani ir prasta Lupatu lelle. Es aizgāju pie viņam un iepazīstināju viņas ar Luīzi[lelles vārds] , viņas bija starā un teica ka nekad neko tik foršu nav redzējušas. Tad es paskatījos uz šo lelli no viņu skatupunkta un sapratu ka man tomēr ir foršākā lelle pasaulē, jo mana lelle bija dāvināta ar mīlestību, un viņa bija roku darbs, un tas ka viņai bija mati no diegiem to visi padarīja vēl foršāku, jo es varēju eksperimentēt ar matu frizūrām un krāsu, bet babyBorniem nebija matu vispār. Tajā dienā es sapratu ka ar tādām lellēm ka babyBorni vēl paspēšu saspēlēties Kad pieaugšu apprecēšos un tikšu pie sava Bērna. Vispār es esmu visu savu bērnību atšķīrusies no visiem tas bija manas mamma mērķis mani audzinot, kādreiz es to nenovērtēju bet tagad viss ir savādāk. „Paldies viņai.” (l)

Sveikas! Nesen nomainīju bildi, kā redzat 😛 😀 kā ARĪ nupatkā izlasīju grāmatu – Alķīmiķis – teikšu godīgi, es mūžā esmu izlasījusi , ja labi 3[normāla izmēra] grāmatas[ no sākuma līdz beigām] un vispār esmu ļoti skeptiska pret katru grāmatu. Kā arī domāju ka šī būs citādāka, jo atsauksmes bija ļoti labas. BĒT, izlasot šo grāmatu biju ļoti pārsteigta, ka tā nebija ne tuvu tāda kā iedomājos. Protams, bija ļoti daudz patiesu atziņu, kas man patika, bet beigās likās, ka tā uzpiež sava veida ticību un reliģiju, kas man nepatika. Varbūt kāda arī ir lasījusi šo grāmatu? kādas atsaukmes? 😉 😛 nu vo. ā. kā arī gribēju pajautāt, vai ir slikti ja dzer pārāk daudz ūdens. -piemeram 3-4 litri dienā? kādreiz izdzēru ja labi 1 l dienā. bet tagad ļoti daudz, bet saka ka tas arī neesot labi? bet kas tad var notikt? 😀 :-O un jā. kā arī domāju rīt braukt kaut kur tusēt. bet ar draudzeni nevaram atrast kādu labu tusiņu. varbūt varat ieteikt? 😀

Spoža saule caur aizskaru iespīd sejā… Ir jauns rīts… Bet tas nav parasts rīts, jo ir pavasaris, tāpēc saule sāk lutināt arvien vairāk. No skapja gribas izvilkt savas košākās drānas un zābaciņus ar stiletto, lai dotos ielās un baudītu krāsas un smaržas, kuras daba katru dienu cenšas dāvāt, palielinot to intensitāti. Pavasaris ir juteklisks baudījums, tas ir bagāts ar krāsām, smaržām un gaišumu. Katru gadu pavasaris iznirst no tumsas un aukstuma apdvestās ziemas, lai valdzinoši apskautu mūs. Tieši pavasaris visvairāk apbur mūs ar savu krāsu dažādību, jo aukstuma periodā esam nedaudz aizmirsuši dabas daudzveidību, tāpēc tā spēj īpaši reibināt. Mēs it kā atklājam atkal no jauna pirmos zāles asniņu un putnu treļļus. Tas ir kā smaržīgs eliksīrs, ko tikai daba var dāvāt, bet šim brīnumam nedaudz cenšas līdzināties jaunās Nina Ricci smaržas ,,L’elixir”, ieskaujot sarkano ābolu, jasmīna, citrona, meža ogu plīvurā, aizvedot saldā sapņu pasaulē, ļaujot izpausties dabiskumam, svaigumam un šarmam. (l) Pavasaris dāvā cerības, prieku, mirdzumu acīs, sejā smaidu, iedveš visā dzīvības spēku un parāda atdzimšanas brīnumu kā Fēnikss. Senie romieši pavasari atzīmēja pat ar īpašiem svētkiem – Florālijiem. Tajos tika godināta dieviete, kas sargā un dāvā skaistus ziedus – Flora, svētki tika svinēti 28. aprīlī, kad risinājās dažādas spēles un jokošanās, lai visiem būtu prieks par skaistumu un jaunām atvasēm dabā. Viņai tika veltīti arī otri svētki – 3. maijā. Floru konsuli nolēma atcerēties tieši pavasaros, kad viņa visapkārt rada krāsainus un smaržīgus ziedus. Florālijos tika rīkotas dažādas spēles, jo dieviete pati uzskatīta par rotaļīgu, maigu un piemīlīgu kā zieds, tāpēc ar ziediem rotājās cilvēki un tika rotāts viss sev apkārt, pat kolonnas apvija ar ziedu vītnēm. Šajā svētku laikā dzēra vīnu, tad nevaldīja nopietnība, bet gan Bakha dzēriena iespaidā rotaļīga gaisotne. Zaļas atvases tika ienestas arī katrā mājoklī, lai simbolizētu jaunu dzīvību, ko sniedz pavasaris. Flora vēlēja, lai viņas svētki ir pieejami visiem, jo viņa arī savus ziedus dāvā visiem cilvēkiem, viņus nešķirojot. Viņas svētkos cilvēki ģērbās krāsainās drēbēs, jo arī ziedi dabā ir daudzkrāsaini. Arī maija mēnesis pagāja jautrās noskaņās, jo tajā svinēja pavasara kvintesenci. 🙂 Pavasaris jau ir klāt, tāpēc atliek tikai doties uz parku vai citur dabas ārēs, aizvērt acis, dziļi ieelpot un ļauties saules staru rotaļām uz sejas. Bet, iespējams, kad acis atvērsiet, viss visapkārt būs jau krāšņos ziedos un zaļā rotā, kā uz burvju mājiena vai dievietes Floras pieskāriena skarts. 😉

Viņa ir klāt. Lai dievs nogrābstās gar manu mirstošo dvēseli. /ļoti atvainojos reliģiozajām cosmo meitenēm/ Es jau jūtos stūrīga. rar. Bet – paņem Paulu Dāli un lasi: "… Dzīve vispār ir gribēto un negribēto, patīkamo un nepatīkamo iespēju, gaiso un traģisko notikumu piepildījums, saprātīgo un irrocionālo spēku rotaļas un cīņu lauks. Mūsu dzīves vērtību un centienu jēgu nenosaka tik daudz tas, ko mēs faktiski sasniedzam, bet tas, cik uzcītīga ir mūsu griba augstākai vērtībai, cik šī griba ir laba, cildena un stipra. Stiprās dvēseles ir gatavas arī ciešanām un upuriem, likteņa sitienus tās panes ar klusu varonību un gudru pacietību. (…) Laiks skrien, taču pāri laika straumei un parādību plūsmai nemainīga paceļas augstākas vērtības saule, un tās bezlaicīgās jēgas gaismā stiprais cilvēks iziet nākotnei pretim ar ticības drosmi, izturības spēku un nesalaužamu gribu." Tempus currit – šie vārdi aicina laika skrējienā nenokavēties, bet dzīvot pilnvērtīgi. Un to nevar izdarīt rūcot un ņurdot uz vīramāti. Tādēļ turu Dāli pa rokai un viņš vienmēr man palīdz saprast ko es daru nepareizi, vienmēr parāda, kur es attapšos, ja rīkošos neapdomāti un cik zemu krist es negribu un nedrīkstu. Es būsu labāka un nečīkstēšu – smaidīšu un pacietīšu viņas aizrādījumus un nosodījumus – paužot nostāju, ka arī viņa ir persoība ar savu dzīvi un uzskatiem. Stāvēšu tam pāri un nekļūšu par tirgus bābu. Nesāpināšu to kuru mīlu un nepieteikšu karu. Es ļaušos šai laika plūsmai ar viesiem tā plusiem un mīnusiem, jo visam reiz pienāk beigas… Siltu vakaru un tējas tasi, arī Jums Cosmo meitenes. (l)

Vai tu kādreiz esi azidomājusies par to, kā pavērstos tava dzīve, ja tu varētu izmainīt kādu notikumu savā pagātnē? “Katram savs liktenis – smagnējs vai negantāks, mērenāks vai tāds, kas salauž jūs”. Man liekas, ka viss, kas notika ar mani – tā tam arī bija jābūt, un ja es mainītu kaut ko, tad būtu sliktāk. Ticu liktenim. Ticu, ka ir iepriekšnolemtība. Ticu, ka likteni nevar mainīt. Bet, ja pat varētu mainīt kaut ko dzīvē, tad tomēr pieturos pie izteiciena – labāk pārdzīvot par izdarīto, nevis neizdarīto. Un kā ir ar tevi? Vai tu vēlētos kaut ko mainīt savā dzīvē? Un kāpēc? P.S. Un kā ir ar brīnumiem – kurš ir tavas dzīves lielākais brīnums?

Laika plānošana ir pati svarīgākā veiksmīgai karjierai un dzīvei. esmu kaut ko tādu lasījusi. Viegli pateikt grūti izdarīt. Nezinu kā citiem cilvēkiem , bet man nekad nesanāk neko izdarīt kā plānots, tas ir tā pat kā ar visām diētām kuras es apņemos. Es vairs nezinu ko darīt. Man trūkst apzinīguma, un esmu slinka. Ehh, ja būtu kāds veids kā sevī labot šo īpašību varbūt man arī dzīvē veiktos vairāk. Varbūt kādai ir idejas kā sevi piespiest izdarīt to ko negribās, bet ir jādara? 😎

Sveikas, laiks- tas skrien jo ātri. Biju ietinusies ikdienas rūpēs un darba soļos. Uz mirkli modos un esmu cosmo blogā. Sveikas jaukās.:) Vērtības, ziniet šis vārds man pieķēries un spēcīgi spiež sirsniņu- nē, nē neko nenožēlojot, vienkārši liek mazlie padomāt. Skaudra tā dzīvīte, smagi lēmumi jāpieņem, bieži jāzaudē kas tiešām svarīgs- ne jau kārtējais vīrietis, draudzene- piedodiet bet bieži viņi iet un nāk. Bet lietas kas pastāv ar tevi un bez tevis, būtība kas tevi padara īstu, patiesi un līdz galam. Vērtības. Smagi ir apzināties, nonākt līdz faktam ka tev no kaut kā ir jaatsakās, izprast- būt pieaugušam. Izsāpēt. Vērtības. Ar gadiem apzinos jo vairāk ka vērtības manā dzīvē nozīmē ļoti daudz, īsti mirkļi vietas, cilvēki. Tas izkopj tevi, tavu apziņu, tavu prātu. Tu kļūsti īsts, ja spēj īšķirt īstas vērtības. Tās kas tevi padara par labāku cilvēku, tiem kurus mīli un galvenais priekš sevis. Jo mēs dzīvojam lai būtu laimīgi un nekas cits nav svarīgs,- nē nekas cits, galu galā kas būs beigās? nekas. un kamēr ir iespēja jādara tas kas liek dzīvot, ticēt, mīlēt -tās ir vērtības. Jābūt sasodīti laimīgām, mīlētām, superīgām, skaistām- šodien un tūlīt- a ko? KO GAN TU GAIDĪSI? 😀 (l)

Hmmm noteikt katrai no mums ir kādi knifiņi ieteikumi piem. kosmētikas izvēles ziņā, modē vai vnk sadzīvē, bez kuriem nav iedomājama mūsu ikdiena.. Manā kosmētikas maciņā īpaša vieta ir skropstu glābējam Talika- lipocils, ko man reiz ieteica Kolonnā kāda pārdevēja, viņiem gan veikalā tādu nevar nopirkt..sūtiju no ebaya..man patiešām patīk un pats galvenais ir redzams rezultāts. Nākamais mans nesenais atklājums ir aptiekā iegādāts dezoderants- Driclor, kas patiešām izrādījās tik efektīvs kā biju dzirdējusi pēc nostāstiem…stresa situācijās..pasākumos, kur patiešām nav vajadzīgi lieki pārdzīvojumi par pleķīšiem padusēs, viņš ir brīnumlīdzeklis..protams visam ir sava mīnusi..ikdienas lietošanai neder, jo satur alumīniju, kas noteikti nenāk par labu veselībai..bet šad tad, kad viņš tiešām nepieciešams…o jā 🙂 Nu jau kā gadu arī Guinot kosmētikas produkcija ir manā nepieciešamības sarakstā..padārga, tāpēc arī sūtu no ārzemēm..bet patīk un redzami sejas āda burtiksi atdzīvojusies! Patreiz tiek izmēgināts aptiekā nopirktais pūderkrēms Aknecolor, ko pēdējā Shape numurā iesakā Sindija Vilde, kā brīnumlīdzekli problemātiskai ādai..tā kā cena draudzīga, nolemu pamēgināt..jo arī es savu sejas ādu noteikti nevarētu nosaukt par labu, redzēsim kā būs 🙂 Gribētu dzirdēt ieteikumus par tonējošiem ķermeņa losijoniem..tā kā tuvojas pavasaris, tas bālums nekam neder..bet ar paštonējušiem naw bijusi laba pieredze…solārijs itkā ir risinājums, bet pēdejā laikā nopietni piedomāju par tā ieteikmi uz veselību..ar tā apmeklēšanu noteikti negribētu pārforsēt! Te nu manas šī mirkļa pārdomas, par šo tēmu…Turpināšu čivināt, lai jauka diena!!! 🙂

Brīt’, mīļā. |-) Tā diena nu ir pienākusi – vēl 12 stundas un neviens prusaku indētājs man nepalīzēs. Bet esmu sevi noskaņojusi pozitīvi un cenšos smaidīt. Un man tas sanāk vieglāk nekā vīriņam – viņš izskatās šķībs, kad par to domā. 😀 /lai saprastu – brauc māte/ Rīts ir burvīgs, par spīti tam, ka esmu pilnīgi un galīgi slima, un vēl ar sastrutojušu gudrības zobu. Kuru būtu steidzama nepieciešamība izraut, bet man pirms pieciem gadiem jau tika veikta šī "skaldīšana" un dienas trīs pēc tam es vispār biju nelietojama, tādēļ labāk neriskēt, jo negribu sev pati personīgi pasludināt gultas režīmu. Man patīk, ja man neatņem iespēju bēgt no Alkatrazas. 😀 Vakar sarosījos un gribēju iztīrīt mājā vēl neiztīrītos kaktus. Tā doma – ģenerālā tīrīšana. Viss ir labi, viss tīŗs. Bet tik ļoti nācās aizdomāties. Vecajā antrasolā bija neskaitāmi mistiski darbarīki, kurus ne kādam vajag, ne kāds saprot, kam tas domāts. Bet vīrietis ir kā sieviete: mēs mēdzam nopirkt drēbes un nemest ārā, jo "noderēs". Pie skapja tīrīšanas "nē, man viņš tik ļoti patīk", "šo es vilkšu, kad iešu krosiņu skriet", "ēis man ir tik mīļš jau no piektāš klasītes", "bet šis man bija mugurā, tajā dienā, kad…" – tas viss mums ir tik raksturīgi. Un bija tik ļoti smieklīgi, kad mans vīrietis šādu pašu čīkstēšanu sāka pie instrumentu mešanas/nemešanas ārā… Sākumā es domāju – ņemās kā tads maziņš, bet tad viņš pateica – tu tās kurpes esi vilkusi tikai vienu reizi… Un es sapratu, kas būs tālāk – viņš paņēma lielo maisu un sāka revidēt manas mīļgardarobes lietas. Smiekli man vairs nenāca, bet arī vēlme tīŗīt viņa intrumentu jucekli pārgāja. Līdzīgi mammas draudzene izārstēja savu vīru – viņam bija tendence nenolais brilu podam. Vienu dienu viņai apnika atgādināt un viņa norāva brilu, uzmauca viņam viņu uz galva un aizsita vāku. Kopš tās dienas – lietas visiem skaidras. 😀 Tad nu es aizdomājos – par vājībām. Mums katram tādas ir – neatkarīgi no dzimuma. Skaidra lieta, protams, bet cik bieži mēs lietojam frāzi "bet tas ir savādāk", ja mūsu vājības pielīdzina partnera vājībām? Jo kupres jau nav zāģis, kas gadu guļ neaiztikts… Kā man patīk Katie Melua balss – dievišķa. (l) Vēl, es lasīju diskusiju, kur meitene lūdza padomu, lai iepazītos. Vai vienkārsi sarunātos – īstenībā precizēšanai nav lielas nozīmes. Vairāk es domāju – cik klišejiskas ir sievietes. Salūzusi tehnika, izdzisusi spuldzīte – protams, esmu pārliecinata, ka tas nostrādā, taču cik gadu desmitus vai pat simtus mēs šo triku piekopjam ar – esmu vājais dzimums, kad gribu tevi savā istabā? Un vīriesi joprojam mums tic. Tieši tāpat kā viņi nesaprot, kā mums izdodas vienmēr būt skaistām un smaržīgām. Un jautajums – kapēc – šeit ir liek, jo neviens negad neuzzinās bioloģiskos iemeslus kādēļ sievietes tā apbur un kādēļ vīrieši tā grib, lai viņus apbur. Un pat ja uzzinās, man patīk šī savstarpējā dzimumu mistika. Ir lietas, kas ir skaistas, kamēr tām nav ķīmiskas formulas. Laikam, šobrīd tas arī viss. Vēlu Jums jauku dienu Cosmo meitenes. Un atcerieties – arī izpūruši mati ir skaisti, ja māki pasmaidīt. (l)

Mums apkārt daudz skandē par karmu un kkādiem kosmiskiem niekiem, bet tomēr domām ir liels spēks. Vēl nesen man bija ļoti grūts laiks, jo kāds izcili "gudrs" kardiologs pateica, ka man esot nopietnas problēmas ar sirdi. (e) Labi, es saprastu, ja man būtu noņemtas asinis vai vismaz uztaisīta kardiogramma. Bet… nea, viņš taču var noteikt diagnozi tikai paklausoties vien! Ģeniāli, es jums teikšu, vienkārši ģeniāli! 😀 Labi, ka man pietika prāta aiziet uz ehokardiogrammu, jāā, kā par brīnumu (tā saku, jo kardiologs man gandrīz vai kapu jau bija izracis) izrādījās, ka mana sirds ir pilnīgi vesela. 🙂 Šeit mēs atgriežamies pie tā domu spēka. Todien es biju tik smaidīga un priecīga, ka varu apzvērēt, katrs pretīmnācējs man uzsmaidīja un es dabūju atlaidi zābakiem, kurus arī tāpat būtu nopirkusi! 😛 Tāpēc… Novēlu jums domāt labas domas, lai arī, cik grūti būtu, jo, kā teicis Mērfijs: "Smaidiet… rīt būs sliktāk." :*

Ar puisi esam kopā jau gandrīz gadu. Jau no paša sākuma mēģināju izvilkt mūsu attiecības, jo ļoti stipri viņu mīlu. Tagad sanāk ka viņš man ir uzsēdies uz kakla 🙁 Viņš zin ka piedošu viņam VISU, tāpēc arī tagad viņš ir tik vieglprātīgs.. dara ko vien vēlas.. dzīvo kā grib. Sanāk nevis attiecības, ne mīlestība no viņa puses, bet vienkārši viņs ļauj man būt sev blakus kad viņam tas ir ērti un izdevīgi 🙁 Pamest viņu NEVARU. Mīlu ļoti. Bija ieteikums pajokot ka pametu viņu lai saprot ko zaudē, bet tas nav variants, jo viņš mīl sevi vairāk par visiem.. un ja pametīšu tad viņš arī neturēs un vispār pazudīs 🙁

Sveiki. Diezgan neizprotama situaācija. Pusis dzīvo 52 km no manis. Parasti dzīvojās pie manis mēnesi tad u z pāris dienām mājās.. un tā visu laiku. Līdz viņš neatrada darbu.. viss jau protams lieliski, vīrietis pelna naudu u.t.t. Darbs viņam ir no 7 rītā līdz 13 bet es visu laiku ilgojos pēc viņa. 🙁 Viņš saka ka mīlot mani un arī pats ļoti ilgojas, bet neko nedara lietas labā. Visu dienu viņš sēž mājās un neko nedara. Vēl interesants fakts, ka viņš nekad negrib lai es braucu pie viņa. Jau gandrīz gada attiecību laikā, ne reizi nēesmu bijusi pie sava vīrieša. 🙁 Nezinu kapēc, bet viņš negrib lai braucu pie viņa. Dažreiz mana ilgošanās aiziet tik traki aiz rāmjiem, ka es pilnīgi nevaru asaras novaldīt, sēžu histērijā vairākas stundas, neguļu naktīs, un mēģinu panākt lai viņš atbrauc, bet tad sanāk tikai kašķis, jo viņš aizsviļās ;( un arī kad atbrauc vienmēr ir kašķi.. uzmanības trūkuma dēļ es viņam pārmetu to ka viņš atbrauc pie manis, caurām dienām, te pie datora, te pie televizora. Pašlaik lai dotos kaut kur atpūsties naudiņas nav 🙁 Kā lai ar to visu tiek galā?!?!

Laiks, kas ir laiks? Tā ir tik daudz un vienlaikus tik maz… Vienmēr gribas paspēt izdarīt tik daudz, bet tieši tad sanāk, ka izdarīts mazāk, jo vajag arī kādu mirkli, lai atpūstos un apdomātu, izplānotu, ko un kā labāk darīt, tas rada produktivitāti. Jau senie romieši apzinājās brīvā laika jēdzienu, saprotot, ka svarīgi ir reizēm atpūsties no straujā dzīves skrējiena, īpaši pēc tam, kad bija miera laiks un nevajadzēja vairs karot, varēja iesaistīties vairāk politikā, veltīt laiku sevis pilnveidošanai. Protams, brīvā laika izmantošana noritēja dažādos līmeņos, bet nav noliedzams, ka tieši tā aizpildīšana radīja labvēlīgu augsni kultūras attīstībai. Augstākie slāņi to sāka atlicināt lasīšanai, vispārējai sevis izglītošanai, sarunu risināšanai. Atpūtas laiku pēc sabiedriskās darbības jeb darīšanu laika romieši labprāt pavadīja termās – īpaši veidotās pirtīs, kas bija pieejamas visiem bez maksas. Tur bez ūdens procedūru izbaudīšanas vēl varēja pastaigāties, lasīt, risināt sarunas. Populārs bija arī teātris un ar cīņām saistītās izrādes. Mūs visus aptver ne tikai laika dimensija, bet arī telpa, kas ir saistīti jēdzieni, tie viens ar otru sadarbojas, savijas un pārklājas. Bet cilvēks atrodas tā visa vidū, vēro to un izdzīvo. Pasaule atrodas nemitīgās pārmaiņās un tapšanā, dzimstot jaunam un atmirstot vecajam. Šī tapšana realizējas kā pastāvīga pāreja uz citām matērijas formām – priekšmeti un organismi, arī cilvēks, šajā procesā pāriet no viena stāvokļa citā, un pati pāreja norisinās laikā, kurš ir nerimstošs un pārvērtībām bagāts, mainoties gadalaikiem un gadsimtiem, pašlaik mainot ziemu par ziedošu pavasari, tā izdaiļojot dabas telpu ar saules stariem un krāšņumu. Laika dimensijas secība rāda lietu un parādību eksistēšanas pakāpeniskumu un kārtību, bet mainīgajai esamībai raksturīgs ne vien pakāpeniskums un ilgums, bet arī izplatība. Telpa kā izplatība realizējas garumā, platumā un augstumā – trijās dimensijās, kas rada tās pabeigtību un norobežotību. Esamībā nav objekta, kas atrastos ārpus reālā fiziskā laika un telpas. Dzīvības un mainības spēks visā nomaina seno un rodas, kas jauns un vērtīgs, līdz nākamajām pārmaiņām, kas notiek nemitīgā ritējumā, jo viss reiz beidzas, viss mainās, bet tieši tāpēc pavisam nebeidzas nekad. Pagātne, tagadne un nākotne, kā laika kategorijas, rada iespējamības kļūšanu par īstenību, ļaujot piepildīt mūsu cerības un sapņus, ja mēs lietderīgi izmantojam savu daļu no laika dimensijas. Arī Napoleons Hills atgādina:,, Visiem mums tiek iedota ļoti liela bagātība, kas katru dienu tiek sadalīta starp visiem pilnīgi vienādi – tas ir laiks.’’ To mēs katrs vara piepildīt, ar ko vēlamies, darīt lietas, kuras mūs iespaido pozitīvi vai negatīvi, veido nākotni vai grauj to. Telpā, ritot laikam, sastopami dažādi tēli, organismi un priekšmeti, daži ir ilgmūžīgi, bet citu dzīve ilgst tikai mirkļus, piemēram, koku mūžs mēdz būt ilgāks par cilvēku, lielākā daļa no tiem mainās gadalaikiem līdzi, un drīz jau uzvilks savu zaļo rotu. Tāpat arī katrs no mums sastopas ar makro un mikro telpu, jo katrs mēs mītam pasaules telpā, bet tā katram sadalās mazākās telpās, ko veido valsts, daba cilvēkam apkārt noteiktā reģionā, ikdienas apmeklētās vietas un pats galvenais – mūsu māja/dzīvoklis. Viss mums apkārt esošais ir telpa, ko ietekmē laiks, to pārveidojot un vēršot ziedošu vai novecojošu, tas var jebkurā mirklī šo telpu pārveidot, ietverot tajā daļu no bijušā, piemēram, drupas, antīkus arhitektoniskus elementus, senilus interjera priekšmetus, dažādu vēsturisko stilu mēbeles, kurām piemīt senatnes dvesma, liekot mums atcerēties, ka viss plūst, viss mainās, un tikai dažas lietas spēj saglabāties gadsimtiem ilgi, bet ne cilvēks, tāpēc, kā saka Sers Ovens Villanss Ričardsons: ,,Neizniekojiet laiku – tas ir audums, no kura darināta dzīve.” Katru dienu mēs varam izdarīt kaut ko, kas dara dienu vērtīgu, sevi pilnveidot, iepriecināt, izdarīt kādu labu darbu apkārtējiem, tā atstājot laika dimensijā savu pēdu nospiedumus. 🙂

Sveika. 😛 Ārā draņķis – un tīk tumšs. Vīriņam šodien brīvdiena, bet tā kā esmu slima, tad abi esam krituši sudoku nežēlastībā. 😀 Principā, nekā jauna – viens vienīgs slinkums. Tagad viņš ir greizsirdīgs, jo nezin ko un kam es rakstu. Ir tik smieklīgi, kad viņš purpina. 😀 Jāveic pavasara ģenerālā tīrīšana, bet dēļ milzonīgās temperatūras ir tāds bezspēks, ka liekas grūti pat piecelties no krēsla. :-/ Bet būtībā, tas nekas, jo man ir viņš un vēl viņš. Un tā kā brauc tas Prusaks Mamma tad jāizbauda kamēr vēl var. Labi, es tiešām negribēju neko rakstīt – vien atgādināt par to, ka esmu dzīva, laimīga un bez naudas. 😀 Jauku arī jums šo dienu, Cosmo meitenes. (l)

Man patīk Parīzes tukšās ielās Un Luvrs agrā rīta dzestrumā Monmarts vēlās vakara stundās Un Eifeļtornis zilās gaismās Man patīk Ņujorkas neatkārtojamība Un cilvēku plūsma Un skats no 48. stāva Un viltotie dolčes un gabanas Man patīk Vīnes majestātiskums Un kūkas karaliskās kafejnīcās Man patīk Cīrihes greznība Un Ženēvas vīzdegunība Man patīk Bratislavas padomiskais gars Un jocīgā virtuve Man patīk Prāga vēlā vakarā Un Karaļa tilta maģiskums Man patīk Londonas viktoriāniskums Un Oksfordstrītas skaļums Man patīk Bergenas fjordu zilā krāsa Un sportiskais gars Man patīk Pēterburgas kafejnīcu krieviskums Un Ermitāža ziemas rītā Man patīk Alpu maģiskums Un iepirkšanās lētos vācu veikalos Man patīk Milānā lazanja Un Romas tiramisu Man patīk Barselonas pludmale vēlā pavasarī Un tukšie metro naktī Man patīk skats uz Budapeštu no augšas Un tempt brīdi skaistā Man patīk Ļubļanas kosmopolītiskums Un Bledas pasakainums Man patīk Adrijas jūra no rīta Un itāļu mazās kafejnīcas Bet visvairāk par visu Man patīk mūsu jūra Mūsu agrie rīti un vakari Mūsu mazās kafejnīcas Mūsu ezeri Mūsu daba Mūsu virtuve Mūsu cilvēki Mūsu…mūsu…mūsu…

Bet reizēm uznāk vēlme palasīt. Sveika, tumšā nakte. Ir pagājuši četri gadi kopš vienīgās reizes manā dzīvē, kad biju nolaidusi rokas un padevusies depresijai. Ir pagājuši četri gadi kopš ļāvos izmisumam un pārdevu sevi kā miesā tā garā. Tolaik taisnodamās – sev un pasaulei – teicu, ka mīlestības vārdā. Bez jūtām jau nebija – bez tām nekad nevar. Un es tiešām ticēju, ka šodiena būs savādāka – melnāka, bezcerīgāka, nespējīgāka. Lasot savu dienasgrāmatu – nespēju noticēt, ka tā rakstītāja esmu bijusi es pati un kur nu vēl pati par sevi. Bet dzīve jau salauž un šajos lūzumus cilvēks kā personība kļūst stiprāks un kā suverēna planēta lielāks. Bija vīrietis manā dzīvē – kas ienāca straujiem azartiskiem soļiem, brīvdomātāja garu, īpatnēju netradicionālu skatījumu uz lietām un pasauli kā esošu parādību. Sākumu atceroties vēl tagad tirpas un idealistiskas ainas. Sākām dzīvot kopā – strauji, nepārdomāti. Un pat neskatoties uz tā laika draugu un ģimenes norādēm, ka drīzāk jāuzmanās es spītīgi turējos pretī. Es spītīgi paliku pie sava un cauri. Vēl nebija pat pusgads, kad attapos viena – draugi novērsās, jo man nebija tādas iespējas ar viņiem tikties – draugs saka, bet bez manis nekur -bet draugi saka – tas nav cilvēks, kurš tevi pelnījis, bez viņa būs labāk. Tagad atceros, pieķeram sevi pie domas – draugs nav tas, kas novēršas un atsakās no tikšanās, aiz necieņas pret otra mīļoto. Jaatzīst, ka savas novirzes viņa bija. Tās tad arī kalpoja par iemeslu bailēm aiziet. Sākotnēji likās, tikai iedzerot viņam aiziet širmis – tikai pēc sliktas dienas, bet vēlāk… Vēl sodien viņš nav spējis pabeigt desmito klasi – jo viņš ir īpašāks kā citi – savādāks. Un es nespēju saprast – kā vārdā es tam veltīju gandrīz divus gadus? Ar otrā gada sākumu sākāš vardarbīgi izgājieni – pēdējais ko spēju paciest bija datorkrēsls tieši sejā. Un tad es nolēmu – ir jādara gals, jo miršu šā kā tā. Pārvarēju bailes un izvācos ar viņa drauga palīdzību. Bet ar to nekas nebeidzās. Vajāšana turpinājās ilgi. Viņš bija visur, kur biju es – pie manas skolas, pie manas mājas – draugu mājām, pat Vecrīgā un Siguldā viņš spēja mani sameklēt. Dažus rītus viņš gaidīja sabiedriskā transporta pieturā, citus rītu pie mana loga ieķēries balkona restēs. Jā, viņš kāpa uz līdz otrajam stāvam. Un vienu laiku dzīvoja teltī zem mana loga… Ziemas laikā. Jā, man bija žēl, jā – es jutos vainīga. Un es zaudēju gandrīz divus gadus – dzīvojot bailēs, maksājot viņa parādus, kārtojot viņa bardaku un zaudējot visus sev apkārt. Akluma vadīta es negulēju, iedzīvojos ēšanas traucējumos – jo naktīs es strādāju, bet pa dienu bija skola. Un starplaikā – ceļš no centra līdz Pārdaugavai – esejas, mājasdarbi un cauras zeķes. Apmātība un bailes. Es esmu mācījusies un zinu, ka tāda nav cilvēka cienīga dzīve, bet kad iedomājos cik daudzas sievietes tajā dzīvo gadiem… Mani pārņem bailes redzot mazo māsu skrienam uz randiņiem. Šodien man, protams, ir cita dzīve – jau sen. Esmu laimīga ar savu Lielisko vīrieti. Bet kad kārto skapi, ne vienmēr atrod dārgumus. Reizēm netīŗas rūtiņu lapas no kāda melna dzīves perioda.

Tas nu reiz ir noticis – esmu noķērusi iesnas. Ai, degunā dzīvojošie kāmīši bojā visu garstāvokli, jo kā cenšos ievilkt gaisu tā atduros pie nosmakšanas. Kaklā iesējušies žilešu dārzi un ķermenim tāds vasarīgi silts piedūriens. Patīk, bet nepatīk. Un vēl tikai trīs dienas un mūsu saimniecībā ieradīšies visu godātā vīra MĀTE. Tas ne tikai sāp un biedē, bet rada paniku. Iespējams nosodāmi, bet tad labāk ar zobiem izgrauzties cauri zemeslodei, nekā dzīvot četras dienas ar viņu zem viena jumta. Jo es neko nemaku, bet viņa ir ģēnijs un kad es būšu viņas vecumā – tikai tad man būs viedoklis. āāāāā. Un gludinu es ne tā, un māju kārtoju ne tā un staigāju – un kapēc es tik skaļi elpoju – vai man kauna nav??? Es negribu – es negribu – pat ļoti. Kā jūs meitenes ar to cīnaties? KĀ? Es no dabas esmu mierīga un nekašķīga, bet es vienmēŗ esmu mācējusi sevi aizstāvēt pret visiem un visos veidos – BET viņa ir prusaks… :-/

Sveikas! nu ko, ir 2 naktī 😀 😛 un es nupatkā iznācu no vannas. hmm. jūtos tik svaiga,tīra un brīva (l) jūtos atpūtusies un jā, man nemaz nenāk miegs. Gribēju zināt, vai te ir vēl kāda kas ir vēl augšā? domāju ka nē. 😀 Bet man ir baigi labs garīgais, bet jūtu ka drīz tomēr būtu jāiet gulēt,jo jāceļas agri un jādara daudz. 😛 Pa tv iet kaut kāds raidījums un pati klausos jaunākās Britnijas dziesmas. [ļoti patīk] Un tāa. nu ja te ir kāda vēl -par ko ļooti šaubos 😀 😉 – , tad nu ko darat tik vēlu augšā? noklausīšos vēl pēdējo dziesmu un tad iešu laikam gulēt. bučas (l) 😉 🙂

Lūdzu, lūdzu nobalsojiet ja ir iespējas, es tiešām būsu ļoti pateicīga. 🙂 http://www.draugiem.lv/laima/api/piepildi-savu-fantaziju/?voteid=3807548

sveiki daamas. Wo-hoo pie mums shodien super saulains. Nu jau netikai sniegpulstenishi zied, bet arii narcises saak savus saulainos paurus sparaugt aaraa no zemes. Nevar nesmaaidiit, pat tad ja jaasez maajaas, kaa es to daru jo esu slima… Pat negribot, sanak domat par atvalinajumu… Tik looti nevaru sagaidit to ritu kad mes abi ar manu MR piecelsimies, panemsim koferus un dosimies celjaa uz kaadu exotiskaku valsti, kkur kur ir karsts,saulains, viesnicu ar baseinu,labu edienu un aukstiem dzerieniem…. mmmmmmmm. vel tikai paris meeneshi meitenes un vasara ir klaat…. (l) (l) (l)

Ir nepatīkami, ja mīli bez atbildes, bet kā dzīvot, ar apziņu, ka mīlestību pats esi nokāvis kā jēru uz ēšanu? Ir sāpīgi, saktīties kā cilvēks zaudē jēgu dzīvot – un nevis vienkārši krīt depresijā, bet zaudē izdzīvošanas instinktu – un cik briesmīgi, ja tu redzi – kā mīļš cilvēks mokās, taču nespēj mainīt viņa tieksmi uz iznīcību – ne vārdos ne darbos. Ir tik ļoti sāpīgi… Tukšs karkas, kā veca kuģa vraks. Vai aizmirst būtu vieglāk? Bez iespējām, ar lūgšanu – bez cerības, bet ar apsēstības tieksmi. Cilvēks ir pieļāvis kļūdas – jautāt – kurš to nedara – lieki. Ir liktenīgas kļūdas, nelabojamas – tiešas un nāvējošas. Taisnības uzvara, taisnības cena. Ar sirdi kā uz delnas – asiņojošu, plaisājošu. Stāvoklis raksturojams kā vēža slimniekam ar diagnozi – pāris gadi. Un nav iemesla palikt, nav vēlmes. Kad sapņiem pienāk gals arī emocijām vairs nav īstas, patiesas nozīmes. Rīti ir tieši tādi paši kā vakari un naktis ir izplūdušas nenoteiktās kontūrās. Sēdi, vēro so cilvēku un saproti, ka viņš slīd – slīd gar ēkām, slīd gar mēbelētām telpām – nekustīgi, bezmērķīgi, tukši un saltuma ieskauts. Acīs atblāzmojas vien kādreiz justais un piedzīvotais, pagātne, bez nākotnes. Neatgūstamas cerības un zudusi dvēsele. Vājums? Pārejošas sāpes? Nē, ir cilvēki, ir vietas, laiki un personības, kas tiecas pēc sevis caur laimi. Kad to atņem, kad to nogalina… Un jāspēj sēdēt un klusēt, jāspēj cīnīties par tuvinieku, kurš negrib. Bet tu zini, ka viņam ir taisnība.

Es nespēju gulēt jau vairākas naktis, iekšā grauž dīvaina sajūta. Varbūt informācijas ir pārāk daudz gan mēdijos, gan apkārt, bet tas kas notiek rada tiešām neizskaidrojamas sajūtas. Es nezinaju, kur lai šo ierakstu, kam lai pastāst, bet gadu laikā es sevī atklāju interesantas lietas, mana intuīcija mani pārsteidz, un tieši tā arī sapņi. Šonakt es pamodos ar izvandītu gultu, nogulējusi modinātāju. Es redzēju sapnī, kā paveros ārā pa logu un ieraugu debesīs daudz dažādu gaismu, spīd gan spozi zvaigznes, gan debēsiis notiek liela kustība. Te pēkšņi manā logā iespīd spoža gaisma- Mani atrada. Es skrienu uz gultu, palienu zem segas, un domāju" Lūdzu, kaut mani nebūtu redzējuši.." Tālāk, es itkā sapnī pamostos no miega(sapņa miega) un attopos vietā ,kur ir ļoti daudz cilvēku, visi sēž dzer tēju,sildās. Vīrieši pie durvīm ar niknu skatienu sargā ,lai neviens netiktu ārā. Blakus sev es redzu Latvijas estrādes zvaigznes, tur ir visi. Pēkšņi es dodos pie kāda vīra, un jautāju, vai drīkstu doties prom. Vīrs man atbild, neviens nedrīkst doties ārā. Tikai sevišķos gadijumos. Es skatos ar asarām acīs un saku- "Bet, kur ir mana mamma? " Vīrietis saka- Nē, tu tomēr drīksti iziet ārā, bet tikai iziet un pastaigāt, nekur tālu, un uzreiz atpakaļ. Es jautāju-"Kapēc?" Viņš man atbild-"Jo Tu esi no tiem, kas tic, ka viss būs labi" Es izeju pa durvīm, cilvēki bļauj, kapēc es drīkstu un viņi nē.. Es pie sevis domāju, man jādodās uz mājam,jāskatās lai mammai viss ir kārtībā. Ārā spīd saule, uz ielām nav cilvēku, nav nekā. Tukšas mājas, ne kaķu, ne putnu. Vēss. Es pamostos no tā,ka man ir jāceļās uz darbu, bet mans modinātajs ir apstājies.. Es piecēlos pēc bioloģiskā pulksteņa, istabā ienāca mamma un saka- "Es uzliku ūdeni tējai, celies." Es piebildīsu, ka lai cik smieklīgi ,vai dīvaini jums nlkktos, sapnis mani ietekmējis uz visu dienu. Esmu nosapņojusi lietas ,kuras piepildās. Es nesaukšu kādas, jo tās ir skumjas. Un tas kas ir manī, tas mani biedē.

Pēdējās dienas vairāki cilvēki man ir aizrādījuši, ka es par daudz domāju, runāju par naudu… drīzāk, es kunkstu, ka man tās nav, ka es gribu, ka es varētu pārdot savu nieri, ja man par to kādus 100’000 ls samaksātu (vot, mana niere ir tieši tik vērta, cik Latvija noziedoja Japānai) :D, nezinu, tas ir daudz, vai maz, bet man kādam laikam, varētu pat teikt, kādam gadam, diviem pietiktu mierīgi! un tad nu es tā domāju, kāpēc ir tik šausmīgi tā daba iekārota, ka vienam tā nauda ir pilna pakaļa, bet citam nav vispār, it kā visam jābūt līdzsvarā, bet es tam galīgi un pilnīgi nepiekrītu… šobrīd nekas nav līdzsvarā… jo kāpēc citi naudu triec visādos mēslos, a es pat sev sporta bikses un ipodu nopirkt nevaru?? zinu, ka ir stulbi kunkstēt par šādu lietu, bet tomēr es negribētu domāt, ka es pilnīgi neko nedaru, lai nebūtu pelnījusi kaut mazumiņu no tā, kas ir citiem, kas naudu dabūjuši zogot no citiem, vai jebkādā citā veidā, tikai ne godīgi nopelnījuši? un tāpēc man arvien biežāk liekas, ka cilvēki dzīvo tikai tāpēc, lai viņiem būtu nauda un to varētu tērēt, vismaz par mani man tiešām sāk likties… es vairs nejūtu tās vērtības sevī, kas man kādreiz bija… kaut gan ja man vismaz kaut kādi ienākumi būtu, var jau būtu, ka es domātu nedaudz savādāk!!