Viena cilvēka dzīve ir pārāk gara, lai mīlētu vienreiz un atnāk brīdis, kad vienam no diviem kļūst garlaicīgi vai saprot, ka nav saderīgi kopā. Atceros Remarks kādā no saviem darbiem rakstīja – pie tādas kleitas vajadzēja citu vīrieti. Patīk Remarks. Patīk un viss. Punkts.Bet ne viņš, ne viņa varoņi. Atziņas. Patīk un iedvesmo. Tam, kurš paliek, vienmēr ir grūtāk… Mēs izšķiramies kā sveši ļaudis, kas nejauši kādu ceļa gabalu gājuši kopā un nekad nav sapratušies. Mēs bijām kādu laiku kopā, bet tas bija bez jebkādām ilūzijām. Viens otru izmantojām. Vīrieši var būt spēj būt vieni, sievietes ne. Mēs lielāku interesi izrādam par nelaimi nekā laimi. Laime ir garlaicīga, nelaime ne. Par laimi var runāt labi ja piecas minūtes. Par nelaimi var runāt augām naktīm. Lielpilsētas nelaime – te tikpat kā nekad nav iespējams palikt divatā. Es negribu nelaimīga būt, bet esmu nelaimīga. Es negribu būt vientuļa, bet esmu vientuļa. Lielas pilsētas lielā problēma. Viss ātri apnīk. Nekad neko nevar paturēt. Vientulība ir šausmīgāka par saprāta zudumu un pašnāvību. Nekad neludz piedošanu, aizsūti puķes. Viens mīlēja viņu un dāvināja puķes. Citu mīlēja viņa un deva naudu.

Sveikas! 🙂 Šodiena, hmm. bija nu ļooti nogurdinoša. bet takā esmu pozitīva un mēģinu tāda palikt,zinu ,ka rīt būs labāk, un vēl pozitīvāk! arī sāku domāt par diētām, jo jūtu ka ir bišķiņ tie kilogramiņi par daudz. bet tikai kādus 2-5 vajadzētu nomest. 😀 un kā ar jums? jūs atbalstat diētas? jo piemēram manas draudzenes galīgi to neatbalsta un saka ka labāk jaēd to ko grib. kā jums liekas?

Melns ir elegances krāsa, rozā maiguma apdvesta, bet kopā tās ir kļuvušas par sava veida klasisku dualitāti. Rozā krāsa daudziem saistās ar cacām, piešķirot tai negatīvu konotāciju, bet rozā var patikt ne tikai viņām, svarīgi prasmīgi izvēlēties sev atbilstošāko rozā toni un saskaņot to ar melno, tā momentā radot neatvairāmu un smalku eleganci. Patiesībā rozā toņu mīļotāji ir ļoti maigi cilvēki, kas visu dzīvi atrodas sapņu, pasaku un brīnumu gaidu pasaulē. Viņi ir atslābināti, maigi, sapņo par cēlu mīlestību, dod priekšroku komfortam un mājām, nevis pārgājieniem un teltīm. Īstenību viņiem aizstāj "rozā brilles", ļaujot saglabāt savu mieru un nervu sistēmu. Tā kā rozā krāsa simbolizē sievišķību, harmoniju, mīlestību, draudzību, atbalstu, spēju piedot un saprast otru, tā arī tiek uzskatīta par ļoti dziedinošu krāsu, jo rozā nomierina un rada komforta sajūtu, tāpēc to nelielās devās ieteicams izmantot ne tikai apģērba akcentiem, bet arī savā interjerā. Rozā sevī ietver ne tikai maigumu, lai gan šī krāsa ir gaišāka par sarkano krāsu, tomēr arī tā simbolizē spēku, enerģiju un panākumus, bet vieglākā un maigākā līmenī. Rozā spēj visu darīt liegāku un vienkāršāku, tāpēc tā liek izskatīties maigākam pat lietišķam kostīmam, piesaista tās valkātājam vispārēju apkārtējo atbalstu, jo rada pozitīvas emocijas. To noteikti ir izjutis katrs, kad palūkojies uz rozā krāsas priekšmetu vai apģērbu, ja nu vienīgi viņa prāts nav kļuvis pārāk racionāls, lai pieņemtu šo bērnības un ar nelielu vieglprātību un infantilismu saistīto krāsu, kas nav pamanāma striktā un nopietnā biznesa vidē, kur sapņiem nav vietas. Bet reizēm taču ir tik patīkami nedaudz pasapņot, bet, to darot, melnā krāsa tomēr palīdz palikt uz zemes ar savu saturīgumu, apslēpto bagātību, formalitāti, spēku un šarmu. Melnā krāsa ir tā, kas vislabāk ļauj izcelties citām krāsām. Pārējās krāsas uz melna fona kļūst spilgtākas, izteiktākas, palielinās kontrasts, kas ļauj izcelt galveno, šajā gadījumā rozā maigo dabu. Šo krāsu saistība palīdz neieslīgt garlaicībā, sniedzot maigas un pozitīvas emocijas, liekot izskatīties nedaudz eksotiski un koķeti. Īpaši pikants ir melno mežģīņu un rozā auduma salikums. Koši rozā un melnā salikums sniedz sievišķības auru, eleganci un pat Parīzes šarma nojausmu, ietverot sevī kaut ko nostalģisku – melno un maigi glamūrīgo – rozā. 🙂 Rozā un melnā savienojums ir ļoti eleganta un skaista "retro" kombinācija, kura pēc fen šui rada uguns [rozā] un ūdens [melns] enerģiju, simbolizējot savā vienotībā mīlestību līdz neprātam. Pārāk daudz rozā var likt būt iluzioram, bet melnais palīdz dzīvē neiedzīvoties ,,rozā brillēs”, kuru noņemšana var radīt spēcīgu triecienu apziņai. P.S. Personīgi man rozā un melnā kombinācija šajā pavasarī ir kļuvusi par favorītu, novēlu arī jums atrast savu fantastisko un patīkamāko krāsu salikumu, kas jūs iedvesmo! (l)

Sveika. 🙂 Rīts ir sanācis mundrs, bet jāatzīst, ka rīta kafija, pirms vitamīnu dzeršanas, nebija diži prātīgākā doma, kas pēdējās dienās nākusi iz manas galvas. Tāds neliels nogurums uznāca un galvā reibonis iemetās. Sajūtas līdzīgas kā ilgi, ilgi sēžot tiešos saules staros karstā, tveicīgā vasaras dienā. Tātad – izlaboju pati sevi – sešos pamodos ar mundru prātu, bet tikko izdzertā kafija dara savu. Iedvesmojoties no jūsu pavasara skapju tīrīšanas, arī es esmu nolēmusi ieviest zināmu skaidrību savā īpašumā. Šodien došos uz garažu un skatīšos kādas aizvēsturiskas lietas tur ir ieaugušas sienās. Ceru neuzrakties kādām nepatīkamām atmiņām, par laiku, kad ģimene vēl bija ģimene. Paralēli tam – vīriņš šorīt pieskatīs sešpadsmitā marta atzīmētājus. Lieki piebilst – antifašistiskā organizācija dara man bažīgu un nemierīgu prātu, taču iekšēji es jūtu, ka nav pamata satraukties- būs viņš mājāš un vienā gabalā. Sievietes intuīcija – kas gan var būt vēl pārliecinošāks arguments, ja runājam par gaidāmo… Intuīcija un neziņa. Iedomājos – kādēļ tieši sievietei intuīcija ir tik spēcīga? Un uzreiz arī nācās pasmaidīt, jo atbilde ir vienkārša – nav ziņkārīgākas būtnes par sievieti – viņa visu grib zināt, saprast, uzskaitīt – un kas ar mums notiktu, ja mums nebūtu intuīcijas? Savas bagātīgās un neierobežotās fantāzijas un emociju pasaulē mēs ātri vien zaudētu prātu. Paldies daba, ka esi saudzējusi mūsu neprātīgo prātu un dvēseli. (l) Ak, meitenes. Skaista diena šodien – varbū, mazliet vēsāka nekā gribētos, bet saule tik skasiti atmirdz māju brūni pelēcīgajos stāvos. Tik jauki atdzīvina, šķietami mirušās cilvēku sejas, kas vienmuļi slīd gar veikalu skatlogiem atgādinot mīmu ēnas. Nē, tomēr jāizdzer vēl viena kafijas tase. Karsti garaiņi šeit iederas. Iesaku – Astronout – Tilti. Draugos, mūzikas sadaļā varat pameklēt, ja nu kādai garstāvoklis ļauj. Iespējams es sodien vēl atgriezīšos. P.S. Par vakardienas postu – es atvainojos, ja kāda to uztvēra personīgi, bet vēlos atzīmēt, ka uzsvēru domu – ka parazitējoša sieviete ir retums, taču ir. Suga kā tāda pastāv. Jauku jums dienu. Un esiet uzmanīgas, ja nu jādodas Vecrīgas virzienā. Lai viegli klabinās papēdīši. (l)

Šorīt kāds sens paziņa mani pamodināja, pieklauvējot pie loga, un apžilbināja mani ar savu siltumu. Neļāva čučēt vairs un lika celties un atvērt aizkarus. Viņš bija izkausējis ledu uz ielām, un pavēris sniega kupenas, lai Es varētu saskatīt pirmos zaļās zālītes stiebriņus. Mans paziņa iebakstīja man ar saules stariņu actiņā un ķirķinādams purināja kaimiņsētā augošā bērza zarus, kuros pēc tam sasēdās pirmie atlidojušie gājputni un sāka čivināt svešās zemēs saklausītas mūziciņas. Pirmoreiz ar viņu satikos pirms septiņpadsmit gadiem, toreiz man bija vien pāris mēneši, un viņš marta pēcpusdienā maigi glāstīja manus pirmos matiņus. Skaidrāk atceros viņu bērnībā, kad rāpjoties pāri kārtējajai kupenai, cerēju, kaut ātrāk nu viņš atnāktu un sasildītu…Un viņš atnāca! Vienmēr! Varbūt dažreiz viņš paslīdēja un aizkavējās brizdams pāri aizsalušajiem ezeriem, reizēm viņam vēl nācās pacīnīties ar puteni un salu, taču vienmēr, vēlāk vai ātrāk, bet viņš bija klāt! Mans mīļais, senais paziņa- PAVASARIS!!! 😛

SWEIKI jaukaas:)kaa jutamies? shodien dieninja oij tada jaukaa,kaa ta vien gribas nomest visu lieko(zabakus,salles,metelus,arii uzkratos ziemas labumus)un gozeeties sauliite… TAtad par ko ir shis staasts?es domaju ka daudzas man piekritiis kad mainot sawu dziivi tas ir pilniigi normali ka baidies.baidies vai vis izdosies..varbuut, lai labaak sapratsu ko ar to domaju saksu ar to ka pametu darbu,kas man maigi saktot riebaas,aizgaju no sawiem veciishiem,un tgd meginu dzivot sew, norobezot sewi no visa, lai pa solitim ietu pretii sawam merkim… kapeec norobezoju,jo vieglaak to izdariit neklausoties ko par to domaa citi:)vai ne taa? tad nju taa jautajums=vai kada man piekritiis kad tikai nebaidoties un neskatoties atpakal vari sasniegt to ko velies??? mierinu sewi ar domu=JA NE LABAAK TAD SAVAADAK:) ps.ceru uz jusu atsauciibu:) 🙂

Sveika. Vēlējos padalīties savos novērojumos attiecībā uz sievietēm un mājsaimniecību. Kaut kad nesen cosmo sarunāš bija tēma – ko pagatavot puisim, ja nemāku gatavot. Jāatzīst, ka uzreiz es tam nepievērsu uzmnaību un mazliet pat sasmējos par to, kā dažas sievietes reaģēja uz itkā uzstādīto ultimātu – pagatavot vakariņas un kā gan tas nelietis vispār iedrošinājās piekodināt, lai pie tā visa, rezultāts vēl arī būtu garšīgs?! Radāš iespaids, ka dažām tāds nosacījums kalpotu pat par iemeslu, lai aizietu. Protams, viss būtu labi – ja vien nebūu tāda maza aspekta kā – vīrietis ved uz restorāniem – par kuriem arī maksā, vīrietis pagatavo vakariņas mājas apstākļos un viņam to pat nav jālūdz. Redziet – tāds garš ievads sanāca – es vienkārši domāju. Kurā evolūcijas posmā sievietes iemantoja parazīta nepatīkamās īpašības? Redziet – mēs esam tiesīgas apvainoties, ja nesaņemam kārotu dāvanu kādos no daudzajiem svētkiem, mēs esam tiesīgas pirms kopdzīves uzsākšanas noskaidrot – cik turīgs ir mūsu vīrietis. Tātad mēs drīkstam līst viņa makā, taču, ja viņš kaut ko vēlas no mums – kāds ciniķis, egoists un patmīlis gan ir šis cilvēks. Protams, šādas nav visas meitenes – bet daļa atradīsies. Es tomēr uzskatu, ka tas ir par daudz. Es tomēr, pat būdama par dzimumu vienlīdzību uzskatu, ka vīrietim ir jāiznes atkritumu maiss, bet man jāuzkopj māja. Iespējams, tas tādēļ, ka ar vienlīdzību es saprotu – nevis maksāšanu uz pusēm, bet gan godīgu darbu sadalīšanu. Līdz ar to – es vienmēr esmu bijusi laimīga, saprasta un neapspiesta. Varbūt sievietēm ir laiks iemācīties ne tikai savas tiesības, bet arī pienākumus?

Skatoties American Next Top Model, atcerējos savus modeles “laikus”. Modeļu biznesa pasaulē (ja tā to var nosaukt) es ienācu nejauši un tas notika Šveicē. Latvijā mēģināju tikt divreiz – vienu reizi man pateica, ka esmu par jaunu, otreiz, ka esmu par vecu. 😛 Bet tagad ne par to – nedēļu pēc manas ierašanās Šveicē, nejauši ieraudzīju žurnālā, ka tike rīkota atlase Miss Šveice (studentēm). Izdomāju pamēģināt – kāpēc gan nē? 🙂 Biju pārsteigta, kad saņēmu ziņu, ka tiesneši ir izvēlējušies mani, lai piedalītos finālā kopā ar citām 49 meitenēm. (l) Protams nevinnēju, bet pirmoreiz pavēroju sevi no malas – defilē, fotosesija, make-up, frizūra (l) – un gribēju palikt šajā pasaulē. Izveidoju portfolio online un tiku aicināta uz fotosesijām – mana rozīne laikam bija balets. Vienmēr maniem draugiem ir licies savādi, bet Šveicē, ja pat tu neesi profesionāla modele, bet tikai iesācēja – tev maksā un pelnīju sākot no Ls 70 stundā par fotosesiju. Latvijā, kad gribeju izveidot portfolio, diemžēl bija otrādi – jāmaksā fotogrāfam – aptuveni 70 Ls par 2 fotosesijas stundām. Taču kāpēc es to visu stāstu? Tas laikam ir stāsts par to, ka sapņi ir piepildāmi, vienkārši varbūt vide ne vienmēr ir tā, kur to var izdarīt. Tāpēc meitenes neatlieciet savas ambīcijas, mērķus, sapņus malā – iespējams tie var piepildīties – visneiedomājamākajā vietā un laikā un varbūt tieši tajā brīdi, kad Jūs to negaidat. 😉

Ir tīīīk lieliska sajūta, kad tuvojas pavasaris (l) Jā, šodien tas laiks tāds nepadevies – saulīte nespīd un ielas slapjas, taču vakar – ak, cik lielisks laiks bija! 🙂 No rīta vēl gulēju,un saulīte mani sildīja, sajutos apmīļota no visām pusēm, gluži kā vasarā. Bija grēks palaist vējā tādu izdevību un neskriet. Lai gan tās bija 15 minūtes no manas dzīves, es visu atlikušo dienu jutos bezgala laimīga un pacilāta(l)Tā sajūta, kad svaigais gaiss piepilda ķermeni, kājas atgūst sākotnējo sparu un tu ļaujies, ļaujies ceļam, kurš tevi ved tālumā, ļaujies sniegam, kurš jau māj ar kūstošajām straumēm, ļaujies pati sev 🙂 Ahh, vēl vairāk man, tev un Jums visām saulainas un silti pavasarīgas dienas! (l)

Sveika. Kad noskanēja ārdurvis un aptvēru, ka mājās jau atkal esmu viena ar sunīti, sapratu, ka gribas kādam pastāstīt. Varbūt, neko un varbūt, kaut ko. Tad nu vīriņam šodien pēdējā brīvdiena un aizbrauca pēc mūsu jauna ledusskapja. Cik forši tomēr, kad jāsāk no nulles un tu vari fantazēt un sapņot un realizēt visu to kā vēlies, visu to kam jābūt, visu to kas vajadzīgs. Tas viss ir tavs un pat ja neticās aurām un citām lietām – droš paliek droš – tas viss ir tīrs, jauns un tavs. Ir iespēja – visu piesūcināt ar savu smaržu un saiem sapņiem – no sveša nav ne nieka. Un tā mēs lēnā garā, maz pamazām, bet visu savu iedzīvi un dzīvi saliekam divās istabās un citās telpās. No diviem kļūt par vienu – jā, mums sanāk. Bet īstenībā – un to es teiktu arī tiem, kas kopā dzīvo sešdesmit gadus – vēl mācīties un mācīties, kā kopā dzīvot. Lai arī sodiena nebija tik saulaina, kā vakar – stundas, kas jau aizritējušas ir bijušas jaukas. Īsa pastaiga, daudzas, jo daudzas stundas aizvadītas dauzoties ar mazo suņu un protams, mūsu tradīcija ikdienu izspēlēt pāris duraka partijas. Jā, kopš vien mēs dzīvojam kopā – nav izlaista, tik tiešām neviena pati diena, kad nebūtu spēlēts duraks. Un vēl – tas tik tiešām nav mīts, mīļie. Ja vēlaties bebi, pirmstam kārtīgi apdomājušies paņemiet mazu kucēnu. Jo tā tik tiešām ir noņemšanās – kā naktī, tā dienā. Barošana un mošanās naktī – arī šajā gadījumā, neizpaliek. Kopsummā – es esmu laimīga – par visu, kas man ir un kā vēl nav un kā nekad arī nebūs. Jo man ir iespēja – priecāties par to, kā varētu būt vairāk, bet vairāk – nu kur es liktos, ja būtu vairāk mīlestības? Mierpilns klusums – un es pasmaidīju rakstot pēdējo teikumu. Tik tiešām – mēs esam kā viens. Labi, došos atbrīvot stūri mūsu jaunajam ledusskapim. Pasmaidiet, meitenes. (l)

sweiki jaukaas daamas.. mans taads kluss sapnis jau sen ir bijis saws blogs kur varu uzlikt to ko domaju,jo biezi sawas domas izklaastot citiem sanemu uz sewi raiditu neizpratnes pilnus skatus… lasot jusu blogus tik loti gribeejies mesties tajaa visaa ieksaa liidz ar jums,bet vienmeer ir tas oij nju ko tad es,labaak pakluseesu labaak paprieceesu actinjas:)jo te tiesaam dazreiz var atrast iitsas peerles:) ;-)bet laikam ar pawasara atnaksanu ir daudz kas mainiijies un es zinu es arii to gribu,gribu daliities ar kadu sawas pardomaas:)un it ipashi kad lasiiju nesen bija par uzdriikstesanos ja nemaldos:)nju tad es kopaa ar pawasari uzdriikstos publiceet sawu pirmo rakstu :-Dvarbuut mazliet haotiksi jo ir tik daudz ko rakstiit:)ceru pienemsiet sawaa barinja 😀 JAUKU WAKARU..

Pavasaris ir laiks, kad mēs arvien vairāk sākam domāt par krāsām, jo ziemas pelēcība, baltais un melnais tonis ir mūs nogurdinājuši, vēlamies gan krāsas sev apkārt, gan sevī, ietvertā sajūtu varavīksnē, gan savā apģērbā un make-up. Jau sen ir zinātniski izpētīts, ka krāsas spēj ietekmēt mūsu garastāvokli un pat aurai esot krāsa. Pavasaris dabā vēl kavējas, bet tas jau ļoti drīz priecēs mūs ar krāsām un vēl lielāku spirdzinošu saules staru devu, tomēr, lūk, dizaineri un make-up speciālisti jau tagad steidz piedāvāt spirdzinošu krāsu terapiju mūsu acīm un sajūtām. Must have krāsas šajā sezonā ir koši rozā, saulaini dzeltenā, apelsīnu oranžā, laima zaļā un tirkīzzilā, kas savu spēku vislabāk spēj atklāt saules apmirdzētas, bet arī bez tās, šīs krāsas liek mirdzēt un iedvesmo jaunai enerģijai un priekam katru no mums. Lai vēl labāk spētu priecāties par krāsu spēku un tās sajust, noderīgi zināt arī krāsu enerģētisko auru. Tā, piemēram, oranžā krāsa stimulē sabiedriskumu un labestību, rada možu, jautru garastāvokli. Noder, kad īsā laika posmā jāpaveic lieli darba apjomi, arī lielu emocionālo un intelektuālo slodžu brīžos. Tā ir lieliskas zāles pret depresiju kā jebkura košā krāsa. Savukārt, dzeltenā ir garīgās attīstības krāsa, tā piedod mundrumu, nomierina nervus, noņem garīgo nogurumu un stimulē domāšanas procesus. Nostiprina, tonizē, atdzīvina, atver cilvēku ārējām pozitīvām ietekmēm, palīdz saglabāt labu noskaņojumu. Tā ir cerību un optimisma krāsa, palielina darbspējas. To iesaka valkāt, ja mācāties un jums vajadzīga skaidra galva, gribat ienest mazliet prieka savā dzīvē. Speciālisti uzskata, ka dzeltenais palīdz paaugstināt pašcieņu un nostiprina vispārējo labklājību. Bet zilā ir auksta un mierīga krāsa, tomēr tās tirkizzilais tonis spēj mūs uzmundrināt, jo atsauc atmiņas par siltu sauli, pludmali un dzidri vizošu ūdeni zem saulainajā debesīm. Tā nomierina, līdzsvaro, noņem iekaisumu, atslābina un paver ceļu radošām domām, brīvām no ārpasaules iedarbības. Bet gaiši zilais simbolizē harmonisku attīstību un augšanu. To iesaka nēsāt, ja vēlaties izstarot mieru un pašpārliecinātību, jums jāpaziņo apkārtējiem kas svarīgs. Arī svaigi zaļais tonis garīgi iedvesmo, jo nomierina satrauktas sajūtas, tā palīdzot labāk izjust košo dzīves un krāsu toņu burvību. Cerību, harmonijas, atveseļošanās un dabīgās nobriešanas krāsa. Zaļā krāsa noder, ja gribas paskatīties uz lietām no citas puses, justies pārliecinoši. Savukārt, rozā krāsa saistīta ar beznosacījumu mīlestību, ilgu un sapņu piepildījumu, uzbur bērnības sajūtas, maiguma plīvuru un apmierinājumu. Tā nozīmē arī spēju piedot un saprast otru, atspoguļo harmoniju un mīlestību, nomierina, rada komfortu un paātrina atveseļošanās procesu. Rozā krāsa tiek uzskatīta par ļoti dziedinošu gan fiziskā, gan garīgā ziņā, tāpēc koši rozā ir kā radīta, lai liktu mums katru dienu atmirdzēt vēl spilgtāk, dzīvespriecīgāk un veselīgāk. Iekļausim šīs košās krāsas savā ikdienā ar interjera, apģērba un make-up palīdzību, uzplauksim kā ziedi šajā pavasarī! 🙂

Sveikas, Vai kāda nevēlas apmeklēt sporta klubu Galerijā centrs Kolonna? Divatā ejot 35 LVL/ mēn.

sveikas miiljaas daamas. man shodien slinkaa svediena, nedaru neko. pat vakarinjas ieplanotas pavisam slinkas- jamie oliver pasta 😀 manejais iemidzis, tapec ir laiks apsesties un kko ieskrapet cosmu bloga. Kaa man iet?_ peros. Daraa bija dikti gruuta nedelja, biju noslogota,jo 3 cilveeki nebija darbaa, tad nu man bija jadara vinju dalja, bet nu jau nakam nedel vajadzetu atkal but visam feini un labi. Taa kaa biju tik looti noslogota , centiiga darbaa manejais mani palutinja ar somu kuru tik looooooooti gribeju. beidzot dabuju savu PB – reku links ja kaada grib redzet –> http://www.styloko.com/womens-fashion/best-of-simplicity-the-lwd/ maneejai gan ir zils charm nevis orandzais 🙂 es pedeja laikaa apsesta ar sominjaam 😀 – otrdien braukshu pakal savai lv sominjai (draudzene pardos, par looooooooooooooooooooooti labu cenu, tikai deel taa ka vinjai ex vinju valentindiena uzdavinaja, un vinja vinju neneesaas) wo-hooo. Ar manejo mums viss feini. dzivojamies pa savu mitekli, ir sava mazaa rutiina (darbs, vish mani savac no darba, maajaas, es pievacu maju vinsh taisa vakarinjas, vakars kopaa saritinajushies uz diivaana pie tv), bet no shis rutinas izraujamies weekendos, weekendi ir musu laimigaas dienas 🙂 vinsh veljoprojam padara mani par looti lamigu meiteni, un es censhos ari viju palutinat _ jo ja kaads to ir pelnijis, tad tas pavisam noteikti ir vinsh. ceru ka jums daamas viss ir feini 🙂 iemetishu aci diskusijaas- lai zinu kas notiek cosmo pasaulee

Iedvesmojos no Sallij! bloga un atcerējos tos laikus, kad zīmēju. Bija laiki, kad bez tā nevarēju dzīvot. Bet nu ikdienas raizes aizēno vēlmi atkal ķerties pie zīmuļa. Vienmēr man ir patikuši melnbaltie zīmējumi un laikam mans “zīmējumu uzplaukuma laiks” bija Francijā. Nezinu kāpēc… Varbūt tā atmosfēra – puķu smarža pavasarī, baznīcu zvani, dvesma, cilvēki – tas viss iedvesmo zīmēt un aizmirsties… Un kā ir ar tevi? Vai dažreiz skumsti par to, ka vēlies kaut ko izdarīt, bet visu laiku atliec uz citu reizi un neizdari? P.S. Šo uzzīmēju pēc gandrīz gadu ilgās cīņas ar sevi – visu laiku gribējās, bet vienmēr nebija laika. Taču vienu brīdi noliku visus darbus malā un uzzīmēju 😉

Tikai nejauši, veicot sestdienas mājas tīrīšanu, izdomāju iztīrīt arī datoru. Tā es sāku ar Deskop attīrīšanu ar daudzām google kopētām bildēm, torentiem un vēl visādiem gružiem, tad jau sāku iedziļināties dokumentu mapītē un uzgāju senu mapīti "Sapņos es vienmēr smaidu" ieinteresēta apskatījos un atklāju sen aizmirstu var teikt tradīciju. Es agrāk brīžos, kad bija garlaicīgi, izsapņoju dažādas situācijas, vārdu sakot uzbūru dažādus dzīves momentus, kurus es vēlētos izdzīvot. Un tā es tos visus, atnākot mājās, uzrkastīju, saglabāju šajā mapītē. Šoks sākās ar to, ka es lasot smaidīju un smējos no prieka – puse no maniem uzrakstītajiem sapņiem ir piepildījusies! Vienā es rakstu par noslēpumainu puisi, kas man sacerētu dziesmu un mēs kādu sestdienas rītu sēdētu "Gustava šokolādē" un plānotu pavasara braucienu uz kādām siltajām zemēm. Un es satiku šo noslēpumaino janvārī, manā vārda dienā viņš man sacerēja mazu klavierskaņdarbu, kas tobrīd man bija ļoti mulsinoši un baisi, jo neviens nekad man neko tādu nav veltījis, un pēc nedēļas mēs sēdējām Vecrīgas kafejnīcā un domājām, ka lieldienās varētu aizbrauk uz Spāniju, kur dzīvo viņa māsa…Vai tas nav gana smaidu radošs piemērs? Es vēlreiz tik sapratu, ka pašas radām savu dzīvi no savām domām. Šo mapīti es uzliku uz iztīrītā deskopa un pievienoju jaunu smaidu radošu ierakstu. 🙂

Par Top notikumu pēdējā laikā. Piektdien atnākot mājas un ieejot internetā, biju šokā par to kas notika Japānā. Tas man lika aizdomāties, par to cik labi, ka Latvijā nekas tāds nenotiek, vēl. Visas šīs zemes trīces, cunami, viesuļvētras, man liekās, nekas nevar būt drausmīgāks par dabas katestroffu. Es iedomājos, kā tas būtu ja pēkšņi vienā dienā tās sirēnas nevis tikai pārbaudītas, bet izmantotas kā īsts brīdinājuma signāls. Vai es spētu domāt racionāli vai kristu panikā. Kā tas ir pēkšņi zaudēt mājas, ģimeni, atmiņas kas glabājās mājās, es zinu tikai vienu lietu, Es nekad dzīvē nevēlos uzzināt kā tas ir. Es patiešām no visas Sirds jūtu līdz Japāna iedzīvotājiem, un lūdzu dievu lai tādas lietas nenotiktu. Es nezinu vai es ticu pasaules beigām 2012.gadā, bet man ir sajūta, ka tas jau ir pienācis, tikai ne tiešā nozīme pasaules gals, tā „Puuuf”, un viss pazūd, nekā nav. Es uzskatu ka tas drīzāk notiks pa maziem gabaliņiem, Haiti, Indija, Japāna, tas viss novedīs tikai pie viena. šeit ir tāda sakarība kam uzdūros Internetā: -September, 11st = World Trade Center Crash -January, 11st = Haiti Earthquake -March, 11st = Japan Earthquake 21.12.2012= 2+1+1+2+2+0+1+2= 11

Sveikas. Pavasaris, cik redzu jau ir sasniedzis mūs, vai vismaz daļu no mums. Un kā jau vienmēr katrs pavasaris nāk kopā ar jaunām cerībām, labu garastāvokli un jauniem mērķiem. Un kādi tie ir jums? Kas ir lieta ko gribāt,piemēram,jaunu uzsākt šajā pavasarī? vai jau jūtams labais garīgais un saulainā sajūta sevī? (l) nu vismaz es to jūtu, it īpaši šodien. (l) ā. un jā. mana šodienas dziesma. takā britniju vispār reti klausos. vienkārši iepatikās šī dziesma. noklausaties 😉 🙂 – http://www.youtube.com/watch?v=crMjnjMNF0s un pasakat vai jums arī patika 😀 [ viena no viņas jaunajām ] it īpaši patika vārdi.

Katra mana diena sākās ar kārtējo skumju pilno rītu. Cilvēki, stress, skumjas, šķiet mazas neveiksmes skāra mani katru dienu. Katru rītu dodoties uz darbu, es domāju- "Kaut sodiena būtu skaistāka par vakardienu". Es ieciklējos uz ko vienu- uz to ka man neveicās. Es nostājos pret visu pasauli, tā itkā mani neviens nesaprot. Es biju karaliene. Pirms dažām dienām- 8 martā. Man draugiem.lv atnāca vēstule no kāda man pilnīgi sveša cilvēka. Ar skaistu pantiņu un video kurā uzplaukst orhideja..Mirklī,kad atvēru šo vēstuli, es biju dusmīga uz visu pasauli. Jau atkal. Bet kad izlasiju.Manī kkas pārvērtās. Es atbildēju sim cilvēkam ,pateicos. Mūsu sarakste turpinās šodien, ar vēstulēm līdz pēdējam simbolam.. Mēs spriedām par dzīvi, uzskatiem līdz šis cilvēks pavēstija, ka neēsmu tālu no Dzelzs lēdijas. Man steidzami kas jāmaina, jo tā tālāk vairs nedrīkst. Ka pirmo reizi dzīvē runā ar cilvēku ar šādiem uzskatiem. Vakar man sanāca doties uz veikalu, un kā ierasti es mēdzu pirms durvju atslēgšanas, apstāties un vismaz 10 sekundes paskatīties debesīs. Pavērot cik daudz ir zvaigžņu, kāds "ceļš" ir izveidojies.. Un pēkšņi- Es iedomājos, "Dievs, palīdzi man saprast, kā lai tieku uz pareizā ceļa, ja esmu uz nepareizā. Ja mani uzskati ir tik dzelžaini, dod man zīmi, ka tie tiešām tādi ir. Ka cilvēks internetā runāja patiesību,." Šodien man atnāca vēstule. Es Tev iesaku noskatīties filmu" The Secret". Es to uztvēru kā zīmi. Jo es būšu Tas ko es domāju. Viss kas notiek ar mani, ir tas ko es domāju. Un jo savādāk es domāšu,jo laimīgāka es kļūšu. Paldies Tev svešiniek, un paldies Tev Dievs.

you know i love you so. for you i bleed my self dry. JĀ! tā ir pareizā dziesma ko klausīties piektdienas vakaros,kad nav jāsteidzas pie kosmētikas maciņa un drēbju skapja,lai sataisītos kārtējam trakam, seksīgam vakaram. Bet tā vietā es dzeru tēju, klausos coldplay un fona skan kāds raidījums kam nepievēršu uzmanību. Un kad nav neviena ar ko sarakstīties, jo citi jau izbauda piekdienas nakts burvību. Bet es? jā, es to arī izbaudu, bet savādāk. (l) Bet nedomāju,ka nakts burvība ir klaiņot pa klubiem,iedzert kādu dzērienu un savaldzināt kārtējo seksīgo čali. Bet burvībā ir tā, kas ir tepatām, tas ko mēs daram un izbaudam, un pats galvenais – izbaudam. Un jā, tā var būt tā pati- nakts ārpus mājas. Oij, nu gan es te novirzījos no tēmas, bet laikam man tādas nemaz nebija. 😀 Bet nu novēlu jums izbaudīt piektdienas nakts burvību,lai kur jūs atrastos.. kaut vai tāpat kā es- sēžot mājiņās un dzerot tēju pie pareizās dziesmas. 😛

IR tik labi aizmirsties tajā, ko Tev patīk darīt vislabāk. Nu varbūt ne gluži vislabāk, bet tā – no sirds. Nu visticamāk izskatos pēc šmuļa, bet šovakar esmu laimīga! (l) Paņēmu savus uk iegādātos zīmuļus un vienkārši ļāvos. Tik sen nebiju to darījusi! (Jā, pagājšreiz es taisījos, bet tad kaut kā… atradās kas cits ko darīt). Jo esmu slinka – visgrūtāk ir iesākt. Bet šodien – vajadzēja. Un tad es tā iedomājos, kad es pēdējo reizi zīmēju, tā no sirds… Un nespēju atcerēties. Pirms diviem gadiem ap šo laiku salauzu roku – no tās reizes punkts tika pielikts gan sapnim par arhitektūru, gan arī zīmēšanai. Roka sadzija, bet turpināja sāpēt, līdz ar to arī atsākt nesanāca. Un tad kaut kā aizmirsās. Pabeidzu skolu un likās, lai zīmulis paliek bērnībai. Bet nē – tomēr patīk, joprojām patīk. (l) Un pat nav svarīgi kā sanāk un pēc kā izskatās, 😀 , galvenais, ka prieks kā bērnībā. |-)

Ar gardu tēju rokā apsēdos pie datora un tikko palasīju jūsu blogus. Visu nedēļu pie tā gribēju ķerties, bet vienmēr bija kaut kur jāskrien. Blogi ir atšķirīgi, jo arī mēs, meitenes, esam atšķirīgas – kāda raksta par savu ikdienu, kādas atklāj savas pārdomas par dzīvi, mīlestību, attiecībām, cita sūdz bēdas, cita jautā padomu. Tie “personiskie” blogi man patīk visvairāk. Man vienmēr topā bija cheeky blogs – žēl, ka viņa ir pazudusi kādu laiku. Vai kāds zina, kas ar cheeky? Bet agriežoties pie blogiem – man ir savāda sajūta, kad pati rakstu blogu vai komentēju kādas citas meitenes blogu, jo ticiet vai nē – kad studēju amerikāņu universitātē – mums par blogu rakstīšanu un blogu komentēšanu lika atzīmes! Stāstīju saviem draugiem te Latvijā, ka tā mēs studējām, bet man neviens neticēja. Tāpēc nesen uzsākot rakstīt blogu te cosmo – atcerējos par saviem studiju laikiem. Tagad gan uznāk smiekli par to visu rakstīšanu un komentēšanu, bet toreiz līdz smiekliem bija tālu – vieni drebuļi. Kā ir ar tevi? Vai viegli uzlikt uz papīra (oops.. uz monitora) savas domas? Un pateikt nepazīstamam cilvēkam, ka nepiekrīti viņa domām?

Nupat es kalendārā nosvītroju kārtējo datumiņu, un sapratu, ka laiciņš ko pavadīšu savā dzimtajā zemē ir palicis pavisam niecīgs. 10 dienas. ko darīt? ko nedarīt? Kā pareizāk atvadīties? Un kā neapraudāties lidostā , vai pie vecmāmiņas, kuru nezinu vai vēl satikšu? Ziniet , manšķiet emocionālā puse cilvēkam pieaugot ir viena no visgrūtāk apgūstamajām prasmēm. Cik tas bija vienkārši kad māmiņa teica lai pasaku atā , atā un aizbraucu. Cik vienkārši bija aiznest skolotājai omas sataisīto pušķi pirmajā septembrī. Cik viegli bija virtuvē lielās plātsmaizes cepšanā piedalīties tikai notestējot vai sanākusi gana laba. Un te nu es esmu-pašai jādomā par visu, un ne jau tikai ko vilkt mugurā, un ko pagatavot mīļotajam vakariņās, ja vien finanses ļauj-tad tas tāds sīkums. Bet kā atstāt par sevi siltas atmiņas, un klātbūtnes efektu, pat tad, kad būšu tūkstoš kilometru attālumā no savas dzimtenes un savām radu saknēm? šodien vēl istaba izskatās tāda, kādai tai jāizskatās, bet cik tukša tā būs, kad aizbraukšu? Ir tik viegli nopirkt biļeti vēlamajā virzienā, bet cik grūti patiesībā ir saņemties, un tiešām pamest savu iesildīto vietiņu… Ahh..jāieēd magoņu cepumi ar pienu un jāpaaicina rīt draudzeni uz tēju, tikai lai samīļotu un atgādinātu, ka vienmēr būšu līdzās, pat tad, kad nebūšu rokas stiepiena attālumā.. Jauku vakaru mīļās 🙂 !!

Tagad arī man ir mājdzīvnieks. šodien paņēmām sunīti. Maziņu, pogactiņu labradora šķirnes meitenīti. Jāatzīst, ka es nebiju sajūsmā par labradoru, jo pati esmu Jorku šķirnes mīļotāja, bet šī – steberējoša pasaciņa… Tik daudz prieka – un tik daudz mīļuma vienā mazā spalvu kamoliņā. (l) Viņa ir tik maziņa, protams, pagaidām, jo izaugs paliela, bet… ā! Nemaz nevaru tā apstāstīt, cik viņa burvīga. (l) Viriņš tagad darbā, bet arī viņam pastrādāt grūti – zvana ik pēc pusstundas, lai noskaidrotu, kā sokas ar adaptāciju. Un to un šito un vēl mazliet no tā un varbūt to. Ja tā padomā – cik viņš man rūpīgs un uzmanīgs. Jāatzīst, ka es pati par daudzām lietām vēl neesmu informēta, bet viņš man visu jau spēj izstāstīt. 😀 Un lai arī ārā baigais draņķis, tāds prieks par šīs dienas ķepaino garšu.

3 Vārdi,10 burti. ES TEVI MĪLU. Vai patiešām mums dažkārt pietiek tikai ar šiem 3.vārdiem, lai mainītu savu dzīvi pa 180 grādiem. Kāpēc mēs, sievietes, tik ļoti ticam vārdiem. Bieži satiekot kādus simpātisku Puisi/vīrieti, mēs esam gatavas noticēt visam ko viņš saka, pat ja mēs apzināmies ka tās ir pēdējas muļķības un tas nekad nenotiks. Kurā posmā no visas vēstures mēs esam iematojušas šo muļķīgo ieradumu ? Es nedomāju ka tie bija senie laiki, vairāk esmu pa vidus laikiem, bet par to domājot īsi nezinu varbūt tas mūsos ir iedzimts jau no pašas cilvēces sākuma, alus laikmeta ? Kad Džeks saka: "Es tev noteikti pazvanīšu", pēc pirmā randiņa un viņš nepazvana, dienu, divas, trīs, nedēļu, mēs jūtamies, kā lielāks neveiksminieces pasaulē, jo varbūt viņš Bija tas "īstais", un vienīgais? Kāpēc mēs sevi tā mokām ar tādiem sīkumiem. Ja mēs būt kā ‘Džeki, tas būt vienkāršāk, tu nepazvani džekam 1 dienu, vairāk, viņš jau ir atradis citu meiteni ar ko izklaidēties. Varbūt tas ir tāpēc ka mēs tā sakot esam "vājais dzimums", bet varbūt tas ir tāpēc, ka mēs nespējam, tomēr, vai kā mēs vēlotos pārkāpt pāri tam stereotipam, ka viņam ir jāzvana pirmajam! Tā tāda domā kas man bija prāta par šo mūžam apdomāto, aprunāto Tematu, atā ! 😉

Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un saņemu tik daudz puķu svētkos. Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un man nevajag lūgt roku. Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un varu dzemdēt bērnus. Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un varu sevi tā pucēt. Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un varu lielīties ar savu apavu kolekciju. Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un varu raudāt uz pleca. Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un zinu, kas ir cosmo. Paldies Dievam, ka es esmu sieviete un … (papildiniet, meitenes, ar savu teikumu 😉 )

Šovakar tāds noskaņojums, nu tāāāds noskaņojums. Vakar ar draudzenēm runājām par puišiem/vīriešiem. Būtībā notika tāda salīdzināšana, kurai kurš foršāks, skaistāks, labāks , un kurš nu kurai uzdāvinājis dārgākas puķes un dāvanas sieviešu dienā. Itkā jau bērnišķīgi, bet nu… pēctam mājās bija ko padomāt, jo mans vīrietis mani apsveikt nevarēja(ar neko materiālu) netika pie manis un viss. jā, varbūt esmu pilnīga neveiksminiece(kādas acīs), un man vēl šodien vajadzētu sašķiebt ģīmīti, un staigāt ar uzmestu lūpu, bet… lai arī nesaņēmu "negaidītu" pušķi, un kādu dārgmetāla rotiņu, tāpat esmu pārliecināta, ka Mans vīrietis ir visideālākais un superīgākais, kautvai tāpēc , ka viņš ir MANS vīrietis! Varjau būt, ka vēl maza, nepieredzējusi un naiva esmu, un tiešām tas kiurš viarāk Tevis dēļ tērē, tas vairāk mīl, bet ziniet… Man nesen bija dzimšanas diena, un brālis uzdāvināja zelta auskarus, jā bija prieks un vispār forši, bet.. mana mīļotā vīrieša bučas , roze un šokolāde ir daudz neaizmirstamāka par auskariem uz kuriem varu palūkoties kaut ik pēc pāris sekundēm. Es nemierinu sevi, nē, es tikai priecājos, ka neesmu līdz kaklam iegrimusi materiālajā pasaulē… Galu galā, mans vīrietis man uzdāvināja kaut ko tādu, kā sirsniņa pukst zem manas sirsniņas! (l)

Meitenes,kadas jums bija sajutas pavadot savu labako draudzeni uz lidmasinu,un zinot,ka tagad ilgi neredzeesieties? Protams,ja jums kas tads ir bijis?

Kā jau pēdējos pāris rītus ierastsSēžu ietinusies segā savā lielajā pidžamā un dzerotglāzi vitamīnu lasu jūsu blogus. Un še ku re ku – ir. Tad nu parunāsim par uzturu, tievumu un resnumu, un apsēstībām. Vēsture tam kā es nonācu pie saviem secinājumiem un tam kā izveidojās mans redzējums uz kopainu kā tādu ir meklējama gadus desmit atpakaļ. Protams, skolas solā un, protams, netālu no skaistās Agneses. Kura bija iedomīga un bija skaista un bija super tieva. Gadi gāja un viņa ieguva lieliskas formas, bet… Vērojot viņu un pat klausoties viņā – es ieņēmu galvā, ka esmu resna. Mājās arī mamma mani regulāri tirdīja "ar to neēd, šito neēd". Pirmās mēnešreizes un krūtis kļuvušas lielākas – gurni platāki un vielmaiņa vairs nav tik perfekta. Un nemitīgie mammas komentāri un Agneses perfektais tēls skolā – un vēl milijons iemeslu – es kļuvu par pārliecinātu bulīmiķi. Tā īsti ar to slimoju gadus septiņus. Pēdējie gadi bija smagākie – nespēks, mati krīt ārā un patstāvīgie viļņveida norāvumi no badošanāš. Biju veģetārite un vegāns, biju viss, kas vien ienāk prātā. Apsēstība – brīžiem bailes iziet no mājas, jo cilvēki uz tevi skatās kā uz kroplību. Resnu mežoni, kas tikai kāro uzklupt un apēst tavus čipsus. Protams, šobrī es saprotu, cik muļķīgi tas viss bija, bet vēl vakar es baidījos norīt siekalas, jo šķita, ka vēders paliek lielāks no tā vien. Un jā mīļāš meitenes, jūs nepārlasījāties – vēl vakar. No bulīmijas sekām es ciešu vel sodien. Mana psihe ir traumēta un es nezinu vai kādreiz tā pa īstam es tikšu vaļā no savas apsēstības ar liekajiem kilogramiem, kuru īstenībā nemaz nav. Tu skaties spogulī un jūties droša, pārliecināta un skaista, bet ir tādas dienas… Kad pamosties vai ej pa ielu un pēkšņi – sāc sevi ienīst un galvā rēķināt – ko un cik esi apēdis. Šādas dienas pamatīgi bojā manas un vīriņa attiecības. Jo viņam gribas vairāk, bet es saku, ka vairāk jau nav kur. Un tik tiešām – reiz viņš man rādīja bildes "kas ir patiesi resns" un, lai arī ir man 34 izmērs – es skatījos un redzēju, ka esmu gandrīz tāda pati. Šajās smagajās dienās – es varu sēdēt un raudāt tikai tādēļ, ka kāds saka, ka esmu skaista – jo, šķiet visa pasaule par mani ņirgājas. Mati ne tādi, kuņģis kilometru uz priekšu, dupsis kilometru atpakaļ, un seja kā pankūka uz eļļainas pannas. Protams, šādi uzliesmojumi nav ilgstoši, bet ir. Un pēc tam ir tik sasodīti grūti, jo tu saproti, ka dari pāri tiem kurus mīli. Un tā es dzīvoju, jau milijons gadus. Pēdējais gads ir vieglāks. Jo esmu tikusi ārā no tās elles – vismaz tik, cik daudz iespējams tas ir bijis – es vairs nebadojos, es vairs neriju, es vairs nevemju. Un ir tik sasodīti labi. Kādēļ es to visu rakstu? Es vēlos ar jums padalīties. Šī ir skaidrs diena un es lasu – resna, neresna – kas labāks, kāda diēta man dos ideālo augumu, jo-jo efekti, bet vingrošana nav man u.t.t. Šķiet nav diētas par kuru es nebūtu lasījusi vai kuru nebūtu piekopusi. Un tieši tādeļ es saku – man ir 34. izmērs un pie vellna diētas, es ēdu visu. Arī picu nakts vidū un ceptus pelmeņus un eļļā vārītus kartupeļus. Nesen man atklāja tādu lietu kā celiakija. Tā ir slimība, kuru var dēvēt arī par pārtikas nepanesamību. Un es iemācījos apzināt lielisko pārtikas burvību. Es dzīvoju dienu no dienas un ēdu neregulāri, visu kas iešaujas prātā un nesportoju. Viss ko es daru, es bremzēju ar našķiem, uzņemu nenormāli daudz augļu – gandrīz katru dienu apēdu grefrūtu vai divus un dzeru magnija vitamīnu – un mājas apstākļos īpaši bieži neēdu neko, kas ir ārpus Celiakijas ēdienkartes. Lūk – rīsi, griķi, prosas putra, vārīta vai krāsnī cepta zivs un gaļa, augļu, dārzeņi un ja gribas kartupeļus nomizoju un izmērcēju – kādas stundas divas, jo es nedrīkstu uzņemt to cieti. Izklausās maz, bet ja ir faktāzija, tad izēšanās pamatīga. Reizi mēnesī es izeju sennas kursu. Trīs dienas attīru sevi. Un reizi nedēļā es vai nu dzeru tikai sulas vai ēdu tikai augļus. Bet to es nedaru no laba prāta, bet tādēļ, ka aizcietējumi, kuru vaininiece ir celiakija mani nobeigtu. Viss ko vēlos jums pateikt – meitenes, esiet gudras un neatsakaties no ķiploku grauzdiņiem. Tie ir ārprātīgi garšīgi. Nedīciet un nečīksties par to, ka esat resnas, jo ir apkārt cilvēki, kuri tiešām tā jūtas. Ir cilvēki, kam tiešām tā IR problēma. Rijat, ja gribas – tikai otrā dienā mazliet apdomājiet ko esat ēdušas un pielāgojat sevi kam pilnīgi pretējam. Ja ļoti gribas palecat ar lecamauklu – minūtes divdesmit. Viegli, lēti un efektīvi. Gan sejas slaidumam, gan visam ķermenim. Nespīdziniet sevi ar nez kādām diētām un nez cik stundam sporta zālē, jo sekas ir vai var būt graujošas. Esiet skaistas sev un jūs starosiet. Lai jauka jums visām šī diena. 🙂 (l)

Pēdējā laikā ļoti daudz diskusijas, var svaru, par pareizu uzturu vai vnk par to, ko ēst, lai nekļūtu resnākas, notievētu, vai vnk labi paēstu. Un man visu laiku iekšā sēdēja tas velns, kurš šito grib urakstīt, velns ir padzēris vīnu, tad nu rakstāmā slūža ir vaļā 😀 Tad nu tā, man ir viens burvīgs draugs (just friend) un viņam ir superskaista, slaida, varētu teikt, arī jauka draudzene, nu meiča kā konfekte, tikai tās skaidas galvā varēja būt mazāk :D, bet nu ne par to lieta, samērā viņa ir okej, un mīl manu frendu un viņš mīl viņu. Tad nu vienreiz, kaut kad sen mums bija saruna ar šo te resnumu, tievumu (jā, ar džeku, kuram ir meiča ar burvīgu augumu). Un mēs tā runājām, runājām, ik pa laikam es kunkstēju, ka taču esmu resna, nedrīkstam pasūtīt ķiploku grauzdiņus ar trekno mērci, jo es taču esmu resna, viņš tik nosmīnēja… es jau to teicu, lai viņš teiktu, nu nē, tu taču neesi, bet viņam tā tievā meitene mājās, tā kā samierinājos ar smīmiņu 😀 Un tad viņš man atzinās… ka viņam ir mīļākā… mīļāka, cik es sapratu, ir meiča ar kādu 16 izmēru, nu tāda normāla XL mamma… Un viņš tajā sievietē ir saķēries, kā bez prāta… esot jau apsvēris pamest savu slaido… viņš man teica, ka tā slaidā jau esot okej, viss ir labi, viņam ar viņu ir labi, bet viņam ir apnicis, ka viņš normāli nevarot iet ēst kebabus, picas un dzert klāt alu, jo tas viss viņam ir jādara vienam, jo draudzene parasti knakstoties ap salātiem, vai labākajā gadījumā maķītī kādu kartupeli apēd, un tad skrienot uz sporta zāli… un arī par sexu viņš teica (skan jau smieklīgi, bet tā esot), ka viņam vnk ir apnicis, ka nav kur ieķerties, viņam patīk, ka varot iekosties pamatīgā "gaļiņā" :D, slaidajai nekā tāda neesot.. Tad nu mums vienmēr būs dažādi viedokļi, kas ir labāk, būt slaidai, vai būt apaļīgai, jo tas vīriešu prāts jau mums nekad nebūs skaidrs!! |-)

Ugly Betty- Smuklīte Bettija. Nezinu vai attceraties, bet kādreiz sen, sen šo seriālu tādija @TV3. Kādas 3.nedēļas attpakaļ man uznāca velme viņu paskatītes, tāpec nolādēju visas 4.sezonas, tagad esmu 3.sezonas sākumā. Man ir ļoti iepaticies šīs seriāls, man patīk tas kā Bettijas sapņi pamazām piepildās, tās dod tādu kā cerību arī man, kad kādreiz jau dzīve viss būs tā kā es vēlos, tikai ir smagi jāstrādā. Bet smagi strādāt -ir grūti, bet tad ka tu esi smagi strādajusi, un tevi novērtē neadekvādi. Tu jūties sagrauta. Kāpēc cilvēki ir tik ļauni? Tāda Bij man šī diena, es 1.nedēļu gatavojos savrīgai prezentācija, es centos ieliku sevi tajā ko darīju. Es izlasīju dažādus ietekumus,kā labāk prezentēt savu darbu. Pēc manām domām es pārspēju pati sevi. Šodien prezentējot savu darbu jutos pašpārliecināta, un zināju ka daru visu kā vajag. Bet novērējums mani prezentācija bija zemāks, nekā parasti, ka es tik ļoti necenšos. Es nevaru saprast kur ir tā vaina. Varbūt es nepatīku savam pasniedzējam, varbūt vaina ir manī un prezentācija nebija Tik laba kā man likās. Bet nu tas viss man tā ir sabojājis garīgo, ka nezinu ko lai dara, jūtos kā tāda maza nelaimes čupiņa. Kaut kā sāk pazust velme censties, un darīt kaut ko nākamajā reizē. :%27-( VIENĪGAIS KAS MANI ŠODIEN UZMUNDRINĀJA IR KĀRTĒJA UGLY BETTY sērija 😀

Kaut gan nosaukums norāda, ka bloga ieraksts būs par Cosmo, tomēr pirmās rindas būs veltītas citam sieviešu žurnālam. “Joy” abonementes noteikti jau ir pamanījušas, ka sākot no marta šis žurnāls vairs neiznāk. Cosmo fanes noteikti norādītu, ka “Joy” nebija “lasāms”, bet drīzāk “skatāms”. Taču tik un tā man žēl, ka šī žurnāla vairs nav un to es saku ne tikai kā lasītāja, bet arī tāpēc, ka veicu nelielus darbiņus žurnāla labā. Tomēr “Joy” bija viens liels trūkums – cosmo fanēm ir sava vietne, kur izklāstīt savas domas, jautāt, atbildēt, klačot, iegūt informāciju, izklaidēties, piedalīties konkursos, pildīt testus, skatīt video (hmm… kur pazuda cosmo TV reportiere Agnetas? Man dikti patika viņas veidotie video materiāli). Tad nu šomēnes izdomāju pievienoties cosmo un izveidot savu blogu. Turklāt diezgan sen esmu plānojusi uzrakstīt grāmatu, un vienmēr bija atruna – rīt, nākamnedēļ, nākammēnes, nākamgad… Varbūt ir pienācis tas laiks pateikt – šodien? Tā nu cosmo tieši vai netieši ietekmēja manu lēmumu veidot šeit blogu, un varbūt kādreiz no ierakstiem sanāks materiāls grāmatai. Un kā ir ar tevi? Vai kādreiz vēlējies uzrakstīt savu grāmatu vai varbūt kādai no cosmo lietotātājām tas ir jau izdevies? P.S. Bilde labāk saskatāma šeit: http://markpknowles.com/another-random-collection-of-funny-photos-i-cannot-resist-posting/

Ja pusaudžu gados man likās – ak šausmas, cik grūti ir būt sievietei – katru rītu ir jāieveido mati, ir jādomā, ko vilkt mugurā, lai justos gan ērti, gan izskatītos labi, visos pasākumos vīriešu kārtas pārstāvji paļāvās uz to, ka meitenes pašas būs par visu parūpējušās – saklājušas galdus, izrotājušas telpu, parūpējušās par izklaidēm… Un tad vēl visas tās īpašās meiteņu dienas, garastāvokļa svārstības, emocijas, kas lika asarām plūst pašai nezinot par ko.. Ar vārdu sakot – tīrās šausmas! 😀 Bet šodien es tā apsēdos un domāju – būt par sievieti ir tik fantastiski! Fenomenāli! Kad izej no rīta saposusies uz ielas un redzi, ka vīrieši smaida un atskatās, Tevi pamanot, jo Tu esi skaista; kad atnāc uz darbu, priekšnieki vīrieši atviegloti nopūšas, jo zina, ka kafijas aparāts pārstās niķoties un papīri brīnumainā kārtā sarindosies pareizā secībā. Viņi smaida un atzīst – cik viegls ir darbs, ja Tu esi klāt! 🙂 Vakarā, kad pārnāc mājās, Tava mīļā meita skrien pretī, apķeras ap kaklu un sauc – mammīt, cik tu esi mīļa! Sēžot vēlāk pie galda un ēdot vakariņas, vīrs kārtējo reizi apliecina, cik lieliski Tu māki uztaisīt fantastisku garšas burvību no pavisam vienkāršām lietām! 🙂 Un visbeidzot ielienot gultā kādas mīļas rokas Tevi apķer un silta balss nočukst pie auss – Mana mīļā, es Tevi tik ļoti mīlu… (l) Tajā brīdī Tu saproti – šo burvīgo mirkļu dēļ ir vērts būt sievietei! Fantastiskai sievietei, lieliskai darbiniecei, mīļai mammai, mīlošai un gādīgai sievai! Es mīlu sevi, jo es esmu sieviete! Vislabākā! 😀 P.S. Iedvesmai – viens no maniem vienas mīļākās filmas mīļākajiem fragmentiem: http://www.youtube.com/watch?v=ce2N_LprfeI&feature=related 🙂

… rīt ir tālu vēl Sveikas! un sveicu jūs 8. martā. Heh, esmu nogurusi no šīs dienas, un nezinu pat īsti no kā. Iespējams hormoni, jo visu dienu mainās garastāvoklis, bet ne ik pēc stundas, minutēs, bet liekas, ka ik pēc sekundes. Laikam katra lieta, kas notiek ar mani, pat katra sīkākā izmana visu manu garastāvokli. Un šķiet ,ka esmu tāda- nekāda šodien. un jā, tieši 8. martā! Un viss kas notiek apkārt man, mani ļoti ietekmē. Un varētu sākt dusmoties, priecāties un bēdāties par vismāzāko lietu. Tāpēc jūtos ļoti dīvaini un galīg ne savā ādā. Nu redziet, tāds ir mans 8.marts. ar protams daudz apsveikumiem un labām sajūtās, kā varbūt arī ne tik labām. Un kāds tas ir jums? [p.s.- kā arī dīvaini ka uzrakstīju šo visu tekstu bez emocijām, ko nekad nedaru]

Sveika. Nu ko – esmu mājās, diena bija skaista, smaržīga un silta. Tagad gatavoju vakariņas un gaidu mājās savu vīrieti. Un mīlu es viņu, bet tomēr. Šodien satiku savu bijušo. Ai, cik ļoti mainījies savā fasādē šis cilvēks, taču smaids… Joprojam, galvu jaucoš un nav tā, ka es šaubos, bet viņa spontanitāte un gaume uz ziediem – nu tieši tā kā man patīk. Ja vien nebūtu tā, ka ir arī labākas fasādes un saturīgākas iekštelpas – es sāktu domāt – kā tas nākas, ka salauzu viņam sirdi? Bet viņš bija kretīns, neuzmanīgs un prasīgs kretīns. Taču saule spīdēja tik spoži. Un pēc šīs tikšanās es starot staroju un skaļi smējos, kad manās ausīs sāka skanēt Blanta dziesma "these are the words". Jo tieši tā, tas ir. Savādāk – mazliet labāk un siltāk – es gaidu savu vīriņu. Šorīt viņš mani pārsteidza ar arbūzu putukrējumā. Kurš protams, saūdeņojās un tomēr – putukrējums bija. Skaistu dzejolīti, ziediem un kafiju. Un tik saldu, saldu rīa buču… āh. Rīga – pilna ar ziediem un vīrišķiem. Un vērojot to visu no malas nespēju saprast, kā nakas, ka daudzās interneta vietnēs sievietes izsakās noraidoši, sarkastiski pret šo burvīgo svētku dienu? Kad tikai un vienīgi mums ir taisnība… Iespējams, ir lietas, kuras saprot tikai feministiskas būtnes. Katrā ziņā, lai arī šī diena saistīta ar vēsturi – es tomēr, izvēlos to turēt atstatus. Jo, kuram gan nepatīk paniekoties ar saldumiem nedomājot par diētām un kurai gan nepatīk saņemt ziedus un komplimentus? Un ja vēl tas viss notiek ar glanci un izdomu… Bet dienas rezumē – jā, es dzīvoju. 🙂 (l)

Izlasīju martā numurā par kaislīgu pokera spēli divatā. Pēc dušas iegūlos blakus savam mīļotajam kamēr viņš spēlē zoli draugiem.lv, un glāstot jautāju: Es: varbūt kādu pokera partiju? Viņš: uz izģērbšanos? Es:nu ja…. Viņš: bet mums nav žetoni? Es: kam mums žetonus, ja varam izmantot pozas tā vietā? Viņš: nju nē, tas nav tas, un divatā ir garlaicīgi! …. un turpināja spēlēt zoli. Šausmas! Es nu tāda paliku guļam uzbudināta. Taču viņš saprata, ko es ar to gribēju pateikt, viņš atvainojās un tā vietā sniedza lielisku seksu, mm. Dusmas pazuda 😀 Taču tādu joku nebiju vēl saņēmusi 😀

Ir pavisam parasta diena. Skraidu turpu šurpu – visās malu malās tulpes – jā, rīt sieviešu diena. Itkā nekas īpašs un tomēr iekšā saviļņojums – ko nu mans vīrietis man sarūpēs – kafiju ar pankūkām agrā rīta stundā, baltus un smaržīgus ziedus vai tomēr kaut ko pavisam īpašu un pavisam negaidītu… Bet ne par to ir runa. Ir tādi cilvēki kā es. Man patīk būt meitenei – sievišķigai, sakoptai un smaržīgai. Man patīk tipināt un man patīk gaisīgas kleitiņas – nav nekā skaistāka par skaistu sievieti, kura ir iemīlējusies līdz ausīm un kura nemitīgi smaidot gaida… Tā diena nāk tuvāk un es tā pavisam ļoti viņu gaidu. Šodien noslīdot gar kārtējā kāzu salona skatlogu, es pēkšņi aptvēru, ka viss jau ir izvēlēts izņemot pašu svarīgāko – kleitu. Un es apstulbu. Kā es varēju palaist garām ko tik īsteni svarīgu tikai trīs mēnešus pirms pašām kāzām? Par kleitas iegādi nemitīgi runāja mana mamma, jaunākā māsa, tētis un topošā vīriņa radi… Bet es nemitīgi izvairījos no šīs īpašās kleitas iegādes. Un negaidot es aptvēru. Ierodos mājās, izskatu viesu sarakstu un saprotu – ir noticis tas par ko man visu dzīvi visi runāja riņķī apkārt. Es esmu "puišu meitene". Sajūta tik neērta. Visā plānošanas un gatavošanās laikā es nebiju pievērsusi uzmanību faktam, ka mūsu kāzu svinības atgādina vecpuišu ballīti, jo atskaitot manu draugu meitenes un mana vīriņa draugu draudzenes un vienu tuvāko draudzeni meiteņu sarakstā nav. Sajūta tik žēlīgi nožēlojama. Nekad neesmu mācējusi atrast kopīgu valodu ar meitenēm, lai gan pati pēc dabas esmu gana sievišķīga. Protams, pārcilājot atmiņas uzplaiksnī skaisti brīži ar vienu draudzeni un tad vēl vienu, taču abas šīs attiecības lika man tik smagi vilties… Un jāatzīst tik tiešām – dēļ vīriešiem man nekad nav sāpējis, taču meitenes gan ir likušas raudāt… Un tomēr – sirdī iesmeldzas, kad saprotu – pirmo reizi mūžā man gribētos muļķīgi ķiķināt duetā ar draudzeni un spiedzot atrast īsto kleitu. Ar kāzu saloniem, viss tā kā skaidrs – bet kur lai iegādājas īpašu draudzeni?

…atstājot ar tirkīzzilo saderināšanās gredzenu, atmiņām par visu slikto, ko nevar labot un visu labo, ko nevar atgriezt… Viņš piederēja pie tiem vīriešiem, kas aiziet nepasakot ne vārda… Viņš nobijās… Es arī nobijos…nobijos, ka šis solis ietekmēs visu manu dzīvi, nobijos no rutīnas, kas mūs sagaida, nobijos no atbildības, bet es tiku tam pāri. Viņš nē. Es mēģināju viņu aizmirst, bet mēģināt aizmirst to, kuru mīli ir tas pats, kas atcerēties cilvēku, kuru nekad neesi redzējusi. Tu vari paslēpt visas fotogrāfijas, saplēst mīlestības vēstules, bet no sapņiem naktīs viņš nepazudīs… Mani izglāba…balets… katrs solis iedvesmoja mani dzīvot tālāk… tas palīdzēja nesalūzt…vismaz uz kādu brīdi… …pēc četriem mēnešiem viņš piezvanīja. Viņš nepalūdza piedošanu, bet …viņš palūdza manu roku… Bet…es atgriezos pie manas pirmās mīlestības… Mīlestības, kas man nenodarīja pāri…baleta… P.S. Vai pastāv "piedošanas robeža"? Kad vajadzētu piedot un atjaunot attiecības un kad nē?

Esmu palutinājusi savu ādu ar kafijas vannu un lielu daudzumu maigām putām. Augoša vēlme pēc piparmētru tējas un lakricas beidz mani nost. Iekšā kaut kas kutina, sajūta tāda, it kā taurenis iekšā plivinātu spārnus. Rītdiena patiesībā solās būt diezgan smaga diena, bet manī tāds miers un dvēseliskas izjūtas,ka gribas visu pasauli apskaut un visus mīlēt. Gribas izlaist to savu kustīgo taureni izskrieties. Vienīgais,kas nepamet manu prātu ir tumsnējas ādas krāsas ķermenis,piena šokolādes krāsas mati un šķietamība,ka pieskaroties šai ādai ar lūpām, es jūtīšu tvaikus, mazliet apdedzināšu pirkstu galus, glāstot. Bet tāpēc jau es esmu radīta kā Ieva, kas ņem un nogaršo aizliegto augli, esmu radīta,lai degtu kaislē un dotu savu mīlestību,iespējams, pat kādam,kas to nemaz nav pelnījis. Es dzeru sevi sausu un tad atkal cenšos piepildīt.

Tagad arī es esmu šeit, lai paziņotu Jums par savām aktivitātēm. 🙂 :** Šodiena, kā vienmēr sākās vēlu- ar tv, žurnāliem un vārtīšanos gultā. Zinu, ka redzēju sapni, bet, protams, aizmirsu, par ko tas bija. 😀 🙁 Ah! Esmu patiešām priecīga un ceru, ka sagaidīšu zvanu! ~ pirms h aizsūtīju pieteikuma anketu Baltic Beauty contest 2011 . Vienmēr esmu vēlējusies būt modele, un re kā- iespēja sevi pierādīt! (l) 😎 😛 Šodienas plānam vēl pieder- jāpabeidz kārtot istaba un jāizmācās. Ak, jā. Gribēju veikt uzlabojumus savam blogam.(giggle) ps.- http://blizzardd.tumblr.com/ Šodien ārā patiešām skaists laiks! Mmm saulīte. Ā un vēl šorīt tikai sapratu, ka 21.martā iestājas- PAVASARIS! YES! 😎 Laikam drīz būs jādodas uz veikaliem pēc kaut kā pavasarīga un jāatsvaidzina garderobe! Pavasari- ES jau NĀKU! p.s.- 5dien @V1Ģ notika popiela. Mēs UZVARĒJĀM !!! Mūsu pūles attaisnojās. :** xoxo, D

Šī nedēļas nogale man ir bijusi diezgan Garlaicīga. Nekādu piedzīvojumu vai traku piektdienas vakaru nebija. Tādas pārmaiņas no ierastā, tāpēc aiz garlaicības izšķirstīju vecos žurnālus, un izlasīju rakstus kas man likās iedvesmojoši. Secināju ka kaut kas ir jāmaina dzīvē, ilgi domāju ka lai iesāk. [vēl joprojām īsti nezinu, bet tāda kā skice man jau domās ir] Parasti manas draudzenes ,vai vismaz viena no viņām, pierakstās pie friziera un pilnība izmaina savu ārējo izskatu, bija doma sāk ar to. Bet kaut kur starp 2007.gada " Lillitu", un Adeles jauno albūmu ,kas starp citu ir pārsteidzoši labs, es sapratu, ka manā dzīve nekas nemainīsies ja es nokrāsošu melnus matus, ir jāsāk ar iekšējo pasauli un pēc tam jāpiemēro tā arējam izskatam. Kā saka pārmaiņas ir laba lieta, un kas var būt labāks laiks pārmaiņām, kā pavasaris kad pasaule mostas un uzzied no jauna! Mans šī pavasara mērķis ir uzziedēt no jauna, pierādīt sev ka spēju būt TĀ meitene kas dabū to ko vēlās. Ja kādai ir doma manīties, pilnveidoties, varbūt varam padalīties ar idejām. 🙂 http://www.youtube.com/watch?v=MMcchAxhKE4