Piektdien, 1972. gada 13. oktobrī, 45 pasažieri, kuru vidū bija galvenokārt amatieru regbija komandas spēlētāji un viņu ģimenes locekļi, ar reisu “571” devās no Montevideo Urugvajā uz Santjago Čīlē. Tomēr galamērķi šis gaisa kuģis nesasniedza un avarēja sniegotajās Andu virsotnēs, kur izdzīvojušie pavadīja 72 dienas, vēsta kanāls “National Geographic”.
Divdesmit deviņi lidmašīnas pasažieri gāja bojā. Daudzi nenomira uzreiz, bet gan vēl vairākas dienas un nedēļas cieta no ievainojumiem, apsaldējumiem un bada. Savukārt pārējie, lai izdzīvotu 72 mokošas dienas, pirms viņus sasniedza glābšanas komanda, bija spiesti ēst mirušo komandas biedru miesu.
Šis bēdīgi slavenais, traģiskais stāsts iedvesmoja vairākas filmas un seriālus, kā arī grāmatas un dokumentālas izmeklēšanas. Joprojām dzīvi ir 14 no 16 izdzīvojušajiem, kuri katru gadu 22. decembrī, dienā, kad viņus beidzot izglāba, satiekas, lai atcerētos kopīgi pārdzīvoto.
Raidījums “Aviokatastrofu izmeklēšana”, kura 23. sezona skatāma kanālā “National Geographic”, stāsta par to, kā norisinās ar gaisa kuģu avārijām saistītu apstākļu izpēte. Gaidot raidījumu, kanāls “National Geographic” aicina atcerēties traģēdiju Andos un citas aviokatastrofas ar izdzīvojušajiem!
Palikt dzīviem, ēdot citus
Trīsdesmit trīs cilvēkiem izdevās izdzīvot pēc tam, kad lidmašīna avarēja Andu kalnos. Tomēr jau pavisam drīz viņi saskārās ar vēl lielāku izaicinājumu – palikt dzīviem kalnos, kur temperatūra ir zem nulles un regulāri notiek lavīnas. Turklāt vairāk nekā trīs kilometru augstumā gaiss ir retināts, kas rada skābekļa trūkumu.
Izdzīvojušie izmantoja avarējušās lidmašīnas vraku kā pajumti un no koferiem būvēja sienas. Sēdekļu pārvalki bija viņu segas, kas kaut cik pasargāja no aukstā vēja. Tomēr viņiem nebija zāļu, pārtikas un siltuma avotu. Jāpiebilst, ka uz borta bija nedaudz saldumu, vīna un ievārījuma, tomēr šie krājumi ātri izsīka.
Desmit dienas pēc aviokatastrofas sals un bads prasīja vēl sešu pasažieru dzīvības – viņi vienkārši nepamodās. Izdzīvojušie atskārta, ka viņiem nu būs jāēd mirušo biedru miesa, ja viņi vēlas izdzīvot un sagaidīt glābējus.
2016. gadā izdotajos memuāros ar nosaukumu “Man bija jāizdzīvo” Roberto Kanesa rakstīja, ka nekad neaizmirsīs to brīdi, kad ar žileti vai stikla lausku no līķiem tika nogriezti apģērba gabali ar nolūku ķermeņus apēst.
“Katrs no mums tajā bezgalīgā kalna virsotnē bija viens ar savu sirdsapziņu, dienā, kas bija aukstāka un pelēkāka nekā jebkad agrāk vai jebkad pēc tam.” Viņš arī piebilda, ka viņi centās neskatīties uz mirušo sejām.
Roberto tolaik universitātē studēja medicīnu, un tieši viņš bija tas, kurš piedāvāja citiem izdzīvojušiem ēst mirušo biedru līķus. Pirms tam viņš lūdzās Dievam, aicinot vadīt viņu šajā procesā.
“Andu brīnums” ar šausmu piegaršu
Nedaudz vairāk nekā divas nedēļas pēc avārijas, 29. oktobra pēcpusdienā, nogruva postošā sniega lavīna. Tā noklāja lidmašīnas vraku un paņēma vēl astoņu cilvēku dzīvību. “Pēc tam, kad mūs pārsteidza lavīna, es gandrīz padevos,” intervijā “National Geographic” 2016. gadā atzina Kanesa.
Bet tad viens no citiem puišiem, kuram bija salauztas abas kājas, viņam teica: “Roberto, cik ļoti tev ir veicies, ka tu vari staigāt mūsu vietā.” Šis pamudinājums lika Roberto saņemties un kopā ar diviem citiem izdzīvojušajiem doties pāri kalniem pēc palīdzības. Sākoties decembrim, izdzīvojušo skaits bija sarucis līdz 16. Un viņi sastapās ar izvēli – gaidīt glābējus līdz nomirst vai meklēt palīdzību pašiem.
Izvēle bija skaidra, un Kanesa kopā ar vēl diviem nelaimes biedriem Nando Paradu un Antonio Vizintīnu izlēma doties ceļā. Taču, lai šī misija būtu veiksmīga, viņi pavadīja vairākas nedēļas gatavojoties. 12. decembrī trijotne beidzot uzsāka savu ceļu. Trīs dienas pēc starta Antonio atgriezās nometnē. Tikmēr Roberto un Nando turpināja savu bīstamo misiju. Pēc astoņām dienām viņi satika pirmo cilvēku, ganu vārdā Serhio. Jāatzīmē, ka šis gans, pateicoties kuram tika izglābti 16 cilvēki, nodzīvoja ilgu mūžu un nomira 2020. gadā, būdams 91 gadu vecs.
Nākamajā dienā pēc šīs tikšanās pēc pārējiem 14 izdzīvojušajiem aizlidoja glābēju helikopters un tad, pēc 72 dienām, kas tika pavadītas Andos, viņi beidzot bija drošībā. Izglābtie atcerējās, ka pēc vairāk nekā diviem mēnešiem kalnos helikoptera dzinēja skaņa bija kā visskaistākā mūzika. Jāpiebilst, lai gan no kalna nokāpa 16 izdzīvojušie, viņu biedru mirstīgas atliekas nekad nepametīs Andus. Viņi tika guldīti zemē netālu no vietas, kur nomira.
Visā pasaulē ātri izplatījās ziņas par “Andu brīnumu”, tomēr pacilātība par puišu izglābšanu drīz daudziem pārgāja šausmās. Tas notika pēc tam, kad izdzīvojušie atzina, ka ir ēduši mirušos, lai paliktu dzīvi. Turpmākajās desmitgadēs aviokatastrofā izdzīvojušie publiski skaidroja piespiedu pievēršanos kanibālismam.
Izdzīvot vienai Amazones džungļos
Viens no neticamākajiem izdzīvošanas stāstiem notika ar tolaik 17 gadus jauno meiteni vārdā Juliāna Kopke. Turbo propelleru lidmašīna, kurā viņa atradās kopā ar māti un citiem pasažieriem, 1971. gada 24. decembrī nogāzās Amazones lietus mežā Peru.
Iekšzemes reisam bija paredzēts doties no Horhes Čavesa vārdā nosauktās starptautiskās lidostas galvaspilsētā Limā uz citu Peru pilsētu Ikitosu. Tomēr 25 minūtes pēc pacelšanās lidmašīnas labajā spārnā iespēra zibens un tā avarēja.
“Nākamā lieta, ko es sapratu, bija tā, ka es vairs neatrados salonā. Es biju ārā, brīvā dabā. Vienlaikus es dīvainā kārtā joprojām atrados lidmašīnā,” atcierējas meitene. Lai gan Juliāna nokrita aptuveni no trīs kilometru augstuma, viņa joprojām bija piesprādzēta ar drošības jostu un atradās savā sēdvietā.
Pēc avārijas viņa bija bezsamaņā un pamodās nākamajā rītā. Meitene bija guvusi traumas, piemēram, atslēgas kaula lūzumu, viņai bija dziļa brūce labajā rokā, kā arī acs trauma un smadzeņu satricinājums, tomēr viņa nolēma cīnīties par dzīvību un nepalikt avārijas vietā.
Vēlāk kļuva zināms, ka Juliāna nebija vienīgā, kas sākotnēji izdzīvoja. Vēl 14 citi pasažieri arī palika dzīvi pēc lidmašīnas nogāšanās džungļos, taču gāja bojā, gaidot glābējus.
Juliāna 11 dienās vienatnē šķērsoja Amazones lietus mežu, pirms nonāca atpakaļ civilizācijā un tika izglābta. Vietējie zvejnieki sniedza viņai pirmo palīdzību un ar laivu nogādāja viņu tuvākajā apdzīvotajā vietā. Drīz pēc tam viņa ar helikopteru tika aizvesta uz slimnīcu.
Pēc ārstēšanas Juliāna palīdzēja glābējiem nonākt avārijas vietā, kur tika atrasti upuru līķi, tostarp viņas mātes mirstīgās atliekas. Pēc notikušā meitene atgriezās vecāku dzimtenē Vācijā, kur studēja bioloģiju. Pēc studijām viņa devās strādāt uz Peru, kur pētīja sikspārņus. Pašlaik 69 gadus vecā Juliāna strādā Bavārijas zooloģiskajā institūtā.
Brīnummeitene, kas palika dzīva Indijas okeānā
2009. gada 30. jūnijā lidmašīna “Yemenia Flight 626”ar 152 pasažieriem devās no Jemenas uz Āfrikas salu valsti – Komoru savienību, taču aptuveni 15 kilometrus no krasta gaisa kuģis nogāzās Indijas okeānā.
Šajā aviokatastrofā izdzīvoja tikai 12 gadus vecā meitene no Francijas vārdā Bahia Bakari. Viņa palika dzīva, lai gan īsti nemācēja peldēt, viņai nebija glābšanas vestes un viņa varēja tikai pieķerties avarējušās lidmašīnas vraka daļai. Deviņas stundas viņa bija viena okeāna vidū – lielākoties pilnīgā tumsā –, līdz beidzot viņu izglāba kāds garām peldošs kuģis.
Viņai bija iegurņa un atslēgas kaula lūzums, daži sejas ievainojumi un ceļgalu apdegumi. Pēc izglābšanas Bahia varēja atkal satikt tēvu. Viņas māte gāja bojā lidmašīnas avārijā. Viņa kļuva pazīstama visā pasaulē kā “brīnummeitene”.
Gadu vēlāk viņa publicēja grāmatu par savu izglābšanās stāstu, kuru sarakstīt palīdzēja franču žurnālists Omārs Gindū. Grāmatā bija aprakstīts, ka pēc avārijas viņas “mutē bija jūtama degvielas garša, sajaukta ar sāli, kas dedzināja plaušas”. Tika ziņots, ka slavenais režisors Stīvens Spīlbergs uzrunāja Bakari, lai uzņemtu arī filmu, taču viņa noraidīja piedāvājumu, jo “tas būtu pārāk biedējoši”.
Brīnums gaisā virs Havaju salām
Raidījuma “Aviokatastrofu izmeklēšana” jaunākajā sezona tiks stāstīts par kādu avionegadījumu, kas notika 1989. gada 24. februārī. Amerikāņu lidsabiedrības “United Airlines” reiss no Losandželosas un Sidneju Austrālijā parasti tika veikts ar vairākām plānotām pieturām, lai uzpildītu degvielu un nomainītu ekipāžu. Pirmā no tām bija Honolulu Havaju salās.
17 minūtes pēc pacelšanās no Honolulu lidostas, kad lidmašīna bija apmēram 7000 metru augstumā, gaisa kuģa korpusā izveidojās liels caurums, tādēļ deviņi no 337 pasažieriem tika burtiski “izsūkti” no lidmašīnas. Viņu mirstīgas atliekas tā arī netika atrastas.
Tomēr vienu apkalpes locekli Loru Brentlingeri, kura jau burtiski karājās gaisā, kopīgiem pasažieru un citu apkalpes locekļu spēkiem izdevās ievilkt atpakaļ lidmašīnā. Viņa guva smagas traumas, taču izdzīvoja.
Pilotiem izdevās piezemēties Honolulu lidostā un vairs neviens pasažieris negadījumā nebija cietis.
“Es izdzīvoju šajā negadījumā, pateicoties Dieva žēlastībai un lidmašīnas konstrukcijai,” uzskata sieviete. Jāatzīmē, ka 1989. gada notikumi nebija vienīgā traumatiskā pieredze, ko Brentlingere piedzīvoja uz “Boeing 747” borta. 1984. gadā lidmašīnas pacelšanās laikā pārsprāga riepas un metāla atlūzas pārdūra pilno degvielas tvertni.
Daudziem par pārsteigumu Brentlingere, kura izdzīvoja abās avārijās, drīz vien pēc atlabšanas no traumām atgriezās darbā. Viņa uzskatīja, ka “Boeing 747” apkalpe ir “daļa no viņas ģimenes”.
Sākotnējā versija 1989. gadā Havaju salās notikušajam bija teroristu uzbrukums. Aizdomas pastiprināja divus mēnešus iepriekš, 1988. gada 21. decembrī, notikusī lidmašīnas uzspridzināšana virs Skotijas pilsētas Lokerbijas. Toreiz gāja bojā 270 cilvēki.
Tomēr izmeklēšanā atklājās cits iemesls. Raidījumā “Aviokatastrofu izmeklēšana” būs skatāmas intervijas ar liktenīgā reisa pasažieriem, kā arī notikumu rekonstrukcija un ekspertu secinājumi par avārijas cēloņiem.
Par šo un citām gaisa kuģu avārijām vēstīs raidījuma “Aviokatastrofu izmeklēšana” 23. sezona, kura skatāma kanālā “National Geographic”!
