Katru reizi, kad es kaut kādā veidā sastopos ar izcili racionālu, dzelžaini loģisku, absolūti saprātīgu un dzīvi teju matemātiski kalkulēt spējīgu jaunu sievieti, es gandrīz noelšos. Reizēm sajūsmā, reizēm apbrīnā, reizēm mazā pārākumā (ha, cik muļķīgi!), reizēm arī žēlumā, jā. Es tā neprotu. Lai gan lielākoties spēju dzīvot, sabalansējot saprātu un pāri plūstošās sajūtas, pieredze ir apbrāzusi ceļgalus, ļoti bieži gadās reizes, kad uzvar impulsi, emocijas, sajūtas, siltums. Slāpes pēc kaut kā vairāk. Jo dzīvei taču ir jābūt kaut kam vairāk par kārtīgi pa mapītēm saliktu lietu nomenklatūras sistēmu, vai ne? Tajā mapītē līgumi, tajā – rīkojumi, tajā – akti un nolikumi, tajā – tāme, pie kuras es worked my ass off un tajā – atmiņas, kuras dara vāju, tātad to mapi labāk nekustināt. Kā jau teicu – es tā neprotu. Un tas ir tikpat labi, cik slikti, jo svarīgi jau, pa kuru logu uz šo faktu paskatās.
Es nekad neesmu mācējusi apieties ar nazi. Pat tad, kad jau biju vecumā, kurā pati drīkstēju griezt un mizot, es bieži iegriezu pirkstā. Tas gan nenozīmē, ka no nažiem izvairījos. Griezu, ka šņakst. Tomēr ar nazi apieties es nemāku vēl tagad, kad saulainā bērnība aiz kalniem. Nē, es vairs negriežu pirkstos. Gluži otrādi – ir lietas, kuras es neprotu griezt vispār. Cilvēkus, attiecības, pagātni – es nespēju ar nozīmīgām (kaut arī izbijušām un, nav šaubu, pensijā sūtāmām) manas dzīves sastāvdaļām apieties kā agresīvs ķirurgs operāciju zālē, vienkārši nošņāpjot nost to, kas lieks. Kaut gan ļoti vajadzētu. Šovakar es atkal nodarbojos ar šī fakta konstatāciju praksē.
Man bija liels, trekns plāns šim vakaram. Galvenie pieturas punkti – mājas, pulksten 19.00, rūtainās flaneļa bikses, kartupeļu pankūkas, piparmētru tēja, Remarks, vanna, gulēt. Un rīt kā pumpuriņam mosties jaunai dienai. Uzstājīgs durvju zvans. Cilvēks aiz tām. Rokās milzīgs ziedu pušķis un pudele laba šampanieša. Redz, kā tas ir – it kā būtu jāpriecājas, ka bijušajiem vīriešiem (lielākoties) ir laba gaume un ciešamas manieres, bet te nu es atkal esmu – nekādas kartupeļu pankūkas, nekāds Remarks un ne tuvu nekāda burāšana pa putu vannu. Sēžu uz grīdas spilvena, dzeru šampanieti un skatos uz tām neizstāstāmi skaistajām puķēm tā, it kā tās man ko būtu parādā. Un turpinu nesaprast, ko tās meklē manās mājās.
Tām klāt bija arī kartīte. “Es katru vakaru domās nobučoju Tev pieri. Mīlu. Vēl vairāk”. Jā, lūk, kā iet ar daiļrunīgiem bijušajiem vīriešiem. Trakums tāds, ka acis sausas kā Sahāra. Pagātnei jāpaliek pagātnē un manā dzīvē iegriezušies citi vēji, arī viņam ir sava dzīve, bet. Lai gan tā vairāk nekā gada laikā kopš esam šķīrušies, es diezgan bieži šo apjausmu lauzu, lai atkal asiņojošiem pirkstiem sev teiktu, ka viss labākais šajā kopīgajā ceļā jau sen kā izdzīvots un nav nekādas nepieciešamības par to pārliecināties atkal un atkal, šovakar pirms miega es mazliet meitenīgi sapņošu par to, kaut varētu būt viena no tām loģiskajām, racionālajām, dzelžainajām sievietēm. Kaut vai tikai uz mirkli, kamēr es aizcērtu durvis pagātnes degungalā tā – pavisam, salti un necilvēcīgi, uzgriežu skaļu mūziku un aizmirstu to bezvārdu valodu, kurā trīs gadu garumā runāju vienā elpā ar šo vīrieti. Un tad es atkal varu būt emocionālā, impulsīvā, bērnišķīgā es. Jo patiesībā mīlestība te vairs nedzīvo. Un tas ir vislabākais, kas ar mani šajā sakarā varēja notikt. Tikai tas bļaurīgais pieradums un jau pieminētā nespēja salti un bezceremoniāli apieties ar skalpeli maisa gaisu.
Tas ir apmēram tā, kā atlaižot darbinieku. Kad manā dzīvē pienāca brīdis to darīt, viens veiksmīgs biznesa cilvēks man teica – tikai neko necenties padziļināti paskaidrot un netaisnojies. Esi pieklājīga, korekta, laipna un vienkārši paskaidro, ka jūsu darba attiecības jābeidz. Ha, es visu izdarīju pavisam otrādi – nopirku kūkas, uzvārīju tēju un knapi valdīju asaras, kad redzēju, cik aizvainots jūtas cilvēks galda pretējā pusē. Jo tie taču bija gadi, kas līdzās nodzīvoti. Tieši tik kļūdaini es uzvedos arī privātajā sfērā – ar savām kūkām, tēju un pinkšķīgumu visu mazliet balaganizēju.
Bet es turpinu prātot – mana sirds ir ļoti viesmīlīga, mazliet infantila vai vienkārši – mana sirds ir kā vaļīga rakstura meitene – nevar pateikt nē, kaut gan zina, ka vajag? Un tieši cik slikti tas ir?
Baigā man te pirmdiena, ne? Priekā! Mums visām priekšā tāāāāāds pavasaris! 🙂
