Kaut kur lasīju, ka 17. janvāris esot smagākā diena gadā. Ja godīgi, tad 10000 % piekrītu. Tas diezgan pamatīgi atspoguļojās uz mani 😀 Gribēju kaut kā izlikt savas emocijas šeit, rakstot, nevis runājot. Manai labākajai draudzenei ir superjauks puisis. Tiešām jauks. Viņa viņa klātbūtnē izturās kā pilnīgi cits cilvēks. Tas mani uzvelk 😀 Bet tā nav mana lielākā sāpe. Būtībā viss ir tajā, ka es esmu neapmierināta ar sevi. Pilnīgi un galīgi. Es neredzu jēgu nekam un nekur. Tam visam papildus nāk tas, ka apkārtējie tā vietā, lai pateiktu kādu labu vārdu.. uzmundrinātu.. pateiktu – tu vari, saņemies… Saka tikai – Tu esi tik vāja.. Tev nav rakstura.. Man ir sajūta, ka neviens negrib, lai man kaut kas izdotos. Visdrīzāk tā ir apgrieztā psiholoģija. Viņi domā, ka es kaut ko izdarīšu, ja viņi teiks, ka es nevaru. BET – uz mani tas neiedarbojas. Es pati zinu, ka es varu, ja saņemos, bet es esmu cilvēks, kas ņem pie sirds tiešām visu, ko pasaka! Tā laikam ir viena no sliktajām īpašībām. Bet arī tam ir otra puse – ja katru reizi, kad man būs grūti, cilvēki teiks – tu vari, tu esi labākā, es tev ticu.. es rēķināšos, ka tā būs katru reizi, kad es pakritīšu. Tas nozīmē, ka es būšu atkarīga no apkārtējiem, es nevarēšu tikt ar visu galā pati. REDZIET – es nonāku konkrētā pretrunā ar sevi. Vēl problēma ir intereses. Man nav aizraušanās, kas liek aizrauties elpaj, kas ļotiļoti patīk. Nav. Es pat īsti nezinu kā lai to meklē. Jāklausās sevī, jā, bet es sev neko nesaku! Ahh, es gribētu būt Elizabete Gilberta.. apceļot Itāliju, Bali un Indiju, un vienkārši attīrīties, izprast sevi. ahhh, cik tas būtu skaisti.

🙁

Kā beidzās konkurss ar bildēm, kurās jātmin, kas tas ir? 🙂

Ko jūs dariet, ja džinsu rāvējslēdzis regulāri taisās vaļā? Noteikti to pašu ko es-ieveru galā striķīti un apmetu ap pogu 🙂 Vakar mans vīrs ieraudzīja, no manām biksēm pavīdošu rozā lentīti. Protams, protams, kā jau vīrietim, viņam radās jautājums-kas tas ir un no kurienes nāk 😀 Beigu beigās iestāstīju viņam, ka esmu kā dāvana, kas apsieta ar rozā banti 😀 Nu labi, bija arī racionālais stāstījums par to, ka labāk staigāt ar koķetīgu rozā lentīti nekā ar atvērtu lodziņu pašā intīmākajā vietā 😉 Jo nespēju sevi iedomāties kā dāvanu 🙂 Neviens cilvēks pie pilnas saprašanas negribētu dāvanu, kura Fazer šokolādi var apēst 3 minūtēs un gandrīz tikpat ātri marinētos gurķus (3l burkas apmērā) 😛 Tad jau labāk kaķi, kurš ēd tikai viena veida konservus un kārto savas dabiskās vajadzības viena veida smiltiņās. Lai gan atceros epizodi, kurā figurēja rasols, papīrs, ar ko tas bija apklāts un kaķis, kurš mīklainā veidā atradās uz bļodas, uz kuras bija uzklāts iepriekšminētais papīrs un secināja, ka tā ir viņa jaunā wc 😀 Attā, attā rasolam! Viesiem nācās iztikt ar cita veida salātiem un nezkāpēc pat tos viņi ēda ļoti piesardzīgi pēc tam, kad pastāstīju, kas bija noticis ar rasolu 😀 Un vispār es savam vīram vārda dienā uzdāvināju akumulatoru urbi, labas firmas 🙂 Nē, dizains man nepatika-es būtu izvēlējusies rozā ar zilām puķītēm, bet pārdevējs teica, ka tumši zaļš ar sarkanu ir vienīgā izvēles iespēja un apjautājās, varbūt es tomēr labāk gribu matu fēnu-tiem ir iespējami vairāki dizaini. 🙂 Nācās viņam paskaidrot, ka diez vai mans mīļotais vīrs ar fēnu spēs iepūst skrūvi sienā 😀 Rezultātā tiku pie urbja, kuram akcijas ietvaros līdzi nāca nepiepūsta volejbola bumba. Piedodiet, bet krāsa bija neviena cita kā kaku brūnā. Skaitās ekskluzīvs "oldskūls". Mēs pat pamēģinājām to paspēlēt, lai gan es to nosauktu par "bumba bija tik cieta, ka trīs reizes uzsitot pa to apdauzījām rokas tā, ka izvēlējāmies badmintona raketes un uzspēlējām to" 🙂 Morāle: iesaku dāvināt vīriešiem urbjus, vismaz mans vīrs teica, ka tas ir labākais, ko viņš dzimšanas dienā ir saņēmis, neskatoties uz to, ka ar amatniecību ir uz "jūs". Vienmēr gadās reizes, kad mīļotā sieviete sagrib uzlabot dzīvesvietas paskatu un kurš gan cits steigsies palīgā, ja ne vīrs ar dikti labu urbi! (l) 😀 Nekādi apdrukāti loriņi un putekļu uzzkrājošie plīša suuuu nestāv pat klāt racionālai dāvanai vīrietim 😉

Atzīstu. Esmu bulīmiķe. Mana ģimene neko nezin. Iespējams nojauš, bet sev vairs neko nevaru padarīt. Agrāk man bija stingrs raksturs. Tagad jūtos kā narkomāne Vēl tikai šoreiz, vēl tikai šoreiz. Tas ir kā kritiens dziļā bedrē no kuras neizrāpties. Tu centies rāpties,bet krīti dziļāk. Neviens tevi nedzird, neviens nepasniedz kāpnes. Bet varbūt tu baidies izstāstīt patiesību? Vissmagāk ir tajos brīžos kad esmu viena un jūtos kā nevienam nevajadzīga pamesta mēbele. Ļoti kompleksoju par savu ārieni un vēlos atkal būt tieva. (Jā esmu diezgan pieņēmusies svarā un tovar redzētuz katras ķermeņa daļas) Manasmīļās 34izmēra bikses nelien kājās. Seja uzpampusi. Un trakākais darās manā galvā: Gandrīz katru dienu saņemu nicinājumus cik egoistiska,slikta , neglīta esmu – sekas aizved pie ēšanas. Nākamais etaps: vientulība, – arī aizved pie pārrīšanās. dusmas uz sevi, vainas apziņapar visu (kautvai par to,ka neesmu saņēmusi algu, vai izplānojusi savu dienu kā nākās. Tā nicinu sevi. Trakākais pēc pārrēšanās ir visas tās domas. 1) Tu esi apmierināts uz brīdi, tai pat laikā sevi šausti un balss galvā kliedz, ka esi resna un liek tev bāzt 2 pirkstus rīklē, un pēdējā balss saka tu vairs nekad nedrīksti ēst Tik izmisīgi gribu būt atkal tieva , taču nespēju pārtraukt ;est. Mutēe visu laiku tā kuņģa sulas piegarša. Cenšos cīnīties pati saviem spēkiem. Varbūt šādi rakstot dienassgrāmatu kaut kas līdzēs?

Labrīt, labdien, labvakar. Nu protams, protams, tiklīdz izdomāju, ka šodien izvēdināšu galvu un ieturēšu savu dienu bez auto (dabas aizstāvji būtu sajūsmā-nepatērēju naftas produktus un nelaižu smacīgus izdalījumus no izpūtēja- auto izpūtēja), tā sperot pirmos nedrošos soļus, jūtu kā pamats zem kājām pazūd un mans smaguma centrs saskarās ar zemi :)Tagad zinu, ko nozīmē teiciens-kā pīle uz ledus. Es gan vairāk sajutos kā trekns, uzbarots susļiks, kas nespēj nest savu svarīgumu. Hmm, mierinu sevi ar domu, ka ejot pus stundu līdz darbam, notērēšu kādas piecas kalorijas, kas manai kārtējai pirmdienas dienā uzsāktajai diētai (pēc skaita pieci simti sešdesmit trešajai) nāks tikai par labu. 😉 Jums vajadzēja redzēt skatu, kā es centos uzstutēties atpakaļ vertikālā stāvoklī! Sasodīts, kur agrā rīta stundā ir pazuduši visi vīrieši ar džentelmeniskām manierēm? Lai gan pieļauju, ka tiklīdz kāds ieraudzīja manu ledus baletu ar neveiksmīgo pirueti, tā aiz smiekliem noslēpās, lai neaizrītos ar savu benzīntankā paķerto rīta kafiju. 🙂 Kārtējais sevis mierinājums-esmu sagādājusi jautru rītu aculieciniekiem. 🙂 Pievarot vēl pārsimts metrus, es esmu gatava dibināt "Sētnieku uzraudzības asociāciju"! Es esmu saprotoša, es turos, man ir labi, un mani zābaki nemaz neslīd!- Ha ha haaa, un ietves ir notīrītas tikpat perfekti, cik man "neslīd" 🙂 Brīdī, kad redzu gaismu tuneļa galā (darba ēku) un mana mute līdz ausīm paverās platā smaidā, dzirdu aptuveni tādu skaņu-sļlllllāāāk un redzu savā virzienā lidojam skaistu ūdens strūklaku 🙂 pat muzikālais izpildījums netrūkst, jo par laimi, esmu parūpējusies par MP3 manās ausīs. Tiešām paskats kā muzikālajās strūklakās, atskaitot to, ka viss peļķes saturs skaistā Bruno Mars dziesmas pavadījumā, brīdī, kad skan vārdi "When I see your face there’s not a thing that I would change cause you’re amazing just the way you are" (īss tulkojums-tas neka,s ka tevi nošļaksta mašīna no galvas līdz kājām ar nenosakāmas krāsas un izcelsmes šķidrumu, tu man tikuntā patīc 😀 ), atrod sev nosēšanās vietu uz mana baltā mēteļa. Paldies, tagad manam mētelim ir jauni rotājumi 🙂 Ja labi ieskatās un pielieto fantāziju-var saskatīt pelēku puķīšu rakstu 🙂 Jūtu-šodiena ir mana diena! Juhuuuu! 🙂 P.S. Bildē attēlotajam kadram nav ne mazākais sakars ar šodienu! 🙂

Esmu palikusi bez darba. Bez darba, kur maksā nelielas naudiņas. Visu laiku man bija sīki darbiņi, kur agrāk vai vēlāk kāds izmaksā nelielu summiņu. Tagad tas viss sāk izsīkt. Darbi beigušies nauda arī. Ko nu?! Protams, es meklēju, meklēju. Problēma gan ir viena- es meklēju mazkvalificētus studentu darbiņus, bet gribētu strādāt jomā, kuru mācos. Tomēr tagad retajam gadās jau 2. kursā saņemt darba piedavājumu, par samaksu, nevis praksi. Tāpēc labākais, ko mēs pārējie varam darīt ir strādāt mazos darbiņus starp studijām un iet visās iespējamās prāksēs, kamēr mums būs pietiekama pieredzes bagāža un varēsim lepni iesoļot karjeras zālē un kāpt pa kāpnēm! Bet vai ir iespējams visu pagūt? Pagūt nopelnīt naudu, lai izdzīvotu, iet praksē, labi studēt un vel veltīt laiku saviem mīļajiem? Vai pat plānojot katru minūti to ir iespējams izdarīt labi? Un vai, lai plāno katru laika minūti mēs nekļūsim par laika verdzenēm?

Naktī no svētdienas uz pirmdienu pamodos ar nejaukām sajūtām. Ja, termometrs rādīja 38.7. Zinu, ka man piemīt viena traka īpašība, bet es nekad neesmu varējusi to ierobežot – tiklīdz jūtu, ka kļūst slikti /temperatūra un tamlīdzīgi kaut kas ar veselību/, tā es ņemu nevis vienu tableti, bet vairākas un tad sastresojusies, kā kaut kas tāds var notikt ar mani brīdī, kad man jādara tas un tas, un vēl tas!, gaidu, kad pāries temperatūra, piemēram. Šoreiz arī tablešu skaits nelīdzēja, tā neatkāpās. Spēka aiziet pie vietējā ārsta arī nebija. Pirmdien nomocījos, naktī zvanīju ātrajai palīdzībai. Aprunājāmies. Pagaidījām, vai temperatūra krītas. Tiku nomierināta. Tā nu visu darba nedēļu ar temperatūras kāpumiem-kritumiem un nespēku esmu pavadījusi mājās. Pirmās trīs dienas /otrdien vārīju sīpolzupu – salasījusies, ka 1kg sīpolu dabūjot iekšā otrā dienā jutīsies spirgta un vesela/, protams, nevienas normāli pozitīvas domas, ne acu iemetiena datorā, jo – acis tā sāpēja, ka negribējās tās atvērt. Gulēju un izdomājos visvisādos leņķos par to, ka esmu gultā pati pret savu gribu. Veselība izdara korekcijas. Organisms zina, kad tam vajag iziet kaut vai tādu atpūtas kursu, jo – citreiz mums vienkārši nav laika. Ceturtdien sāku atgūties un gribēt, ļoti-ļoti gribēt dzīvot un gribēt, lai viss būtu beidzies. Draudzene ieteica laiku izniekot saturīgi, ja jau jūtos labāk, un atkārtot angļu valodu /www.livemocha.com/. Nu tagad – atkārtoju angļu valodu, kontaktējos ar cilvēkiem no visas pasaules, kuri mācās valodas. Patiešām, saturīgi iesākts atveseļošanās process. Taču – joprojām nav skaidrs, kā īsti cilvēkam cīnīties pret gripu.

Sveikas, manas mīļās! 😛 Sen, man liekas, ka neesmu rakstījusi blogu par kādu konkrētu tēmu. Bēeet, ai kaut kā negribās. 😀 Pēdējā laikā ir bijušas baigās pārdomas par savu dzīvi, un arī citu dzīvēm. Un sapratusi esmu to , ka esmu stiprāka un labāka nekā domāju. Varbūt izklausīsies bišku egojistiski (un tā tas gan jau ir), bet sapratu ka esmu tiešām lieliska. 😀 lai cik varbūt dīvaini tas izklausītos. Varbūt tas nemaz neizklausās tik dīvaini, bet man tā liekas, jo nekad neesmu bijusi par sevi augstās domās. Un kā ar jums? Kādās domās jūs esat pašas par sevi? Man liekas, ka katrai ir savs kritērijs par sevīm, kas izveidojies gadu laikā, mēs katra zinām savu vietu un lietas ko drīkstam darīt un ko nē. Bet, varbūt tomēr izbaudam dzīvi? Uzrīkojam nevaldāmu ballīti, aizbraucam tālu prom divatā ar savu puisi no visiem prom, beidzot aizejam no darba kas tik sen jau riebās?saņemamies un pabeidzam mācības! un beidzot sākām dzīvot. Tas ,manuprāt, izklausās labi, ne? 🙂 😛

Nezinu kāpēc man tāda sajūta, ka šādas sarunas iekš Cosmo nav populāras un brīžam pat nevēlamas. Bet tomēr atļaujos riskēt un izteikties, kā arī cerot uz diskusiju un aizdomāšanos. Nodrāztie vārdiņi- ekoloģija, globālā sasilšana. Šobrīd esmu emocijās augstā vilnī, jo tikko noskatījos filmu – the age of stupid. esmu redzējusi arī 11 hour un An Inconvenient Truth. Šādas filmas nespēju bieži skatīties, jo tās mani emocināli sabradā, arī šobrīd valdu asaras… un dusmas. Nezinu vai man vajag izklāstīties par ko tieši ir šīs filmas, jo ļoti ceru,ka kādu no tām esat redzējušas. Bet tām, kuras nekad nav redzējušas, dzirdējušas, notiekti iesaku reiz saņemties un paskatīties. Man negribas nekādu bla, bla, ka to neviens nezina kā nākotnē būs un ka dzīvot vispār ir slikti un cik forši ir izbaudīt visu, kas ir, nedomājot, jo man gribas vienkārši bļaut, skaļi bļaut! palasot kārtējo diskusiju kur meitenes pasūta drēbes, kur tiek pirktas smaržas, telefoni, datori utt. Man tikai gribas pajautāt, jums nekad nerodas jautājums sev- kad tad pietiks un vai tam vispār ir kāda vērtība? Man liekas cilvēki vispār vairs nedomā, vispār ne par ko, tikai ik pa laikam gudri dirš ( es atvainojos) ka politika slikta, dzīve slikta, naudas nav, pat normāli dzīvot nevar. Un kada dzīves ironija, ka sieviete Nigērijā meklē veidus kā iegūt izglītību un mainīt koropciju, kura iznīcina viņas zemi, ļaujot naftas biznesam pārņemt un iznīcināt visu. Viņas sapnis- lielākais, ir labs darbs, skaista māja un jaudīga mašina, kā ASV. Risinājumi, kā izglābt pasauli? man nav. tev ir? vienīgais kas mani visu laiku atgriežas prātā, ir, ka viss riņķo ap naudu un, lai iegūtu leilāku naudu uz cilvēku labklājības rēķina, parasti viss notiek ar korupciju. ‘ jautājums tev- cik korumpēta esi? neesi? man leikas, ak es arī nē, un mans neviens ģimenē, bet tad atceros kādreizējos laikus, kad tētis deva kādam piecīti par pārsniegtu ātrumu, kad kādam tika iedots mazliet vairāk, jo ”jauks” cilvēks un visu, ko vajag var nokārtot ātrāk, piemēram, palātu ar skatu uz mežu, ne morgu. Cik daudz ir šādu ikdienas ”sīkumu”, kas mums ir jau par ikdienu, ka nejūtam to vairs. Un ne jau vienmēr tā ri naudas ( skaidra) cik bieži tas ir pakalpojums pret pakalpojumu? Un politikā viņi jau arīt tikai mazļie izpalīdz viens otram, un biznesmeņi un politiķi arī, arī degvielas kompānijas un kokuizcirtēji, tikai… bet Nigērijā kā nav tā tīra ūdens un drīz vispār nebūs ūdens. Cik ļoti tas Tevi skar?

Zvans. Tālrunis tiek aši sameklēts kautkurstarpkautko somiņā. Viņš. Pirms gada varbūt būtu teikusi – jā, mājusi piekrītoši, nedomājusi neko. Tagad – apdomāju – bet vai tiešām man vajag šo vīrieti? Gados vecāka kolēģe ierunājoties par to, cik mēs – Latvijas sievietes – patiesībā esam izlepušas, ka neprotam pakāpties soli pretī, nespējam piedot, ir pārliecināta, ka tā mēs atbaidām visus potenciālos, un kaut cik jēdzīgos, Latvijas vīriešus-līgavaiņus.. Hm, es atkal esmu pārliecināta, ka es spēju piedot, mēģinu saprast, bet – vai vajag? Vai vērts ir gaidīt un gaidīt to pašu no otra cilvēka. Es negribu, lai mana dzīve ir apstājusies ilglaicīgā siestā-fiestā tikai tāpēc, ka varbūt tuvākajās dienās manam vīrietim būs doma, ka jāpiezvana man vai jāatbrauc ciemos. :)Jau nedēļu viņš gatavojas. Zvanīt atsācis regulāri. Bet manī vairs nav nekā no tā fīlinga, kāds bija gadu atpakaļ pirms viņš pazuda no attiecību redzesloka un tikai ik pa laikam uzradās ar mobilā palīdzību. Izskatās, ka ir no vīriešu, kas domā viņamanigaidīsmūžīgi, kategorijas. Hey, es pateicu nē, tas bija negaidīti viņam. Laikam neviena iepriekš nav teikusi. Reizēm vajag. Profilaksei. Lai citās attiecībās viņam būtu cieņa pret otru vismaz pateikt-sorry, nekas nesanāks un pazust ar atsveicināšanos. Labi. Sniegs. Sveces. Gados vecākā kolēģe /es iedomājos – ja jau viņa mums ir saprotoša un piedodoša, kāpēc viņa ir bezattiecībās…/ ar pašgatavotiem speķpīrādziņiem janvāra vidū. Un man ir sajūta, ka atbrīvojušies mani spārni no kaut kā lieka.

..Šodien beidzot bija laiks ieskatīties visos reālās dzīves virtuālajos pulsējumos, ar kuriem esmu saistīta arī es – draugiem, facebook, twitter. Draugos sapratu – nav ko veltīgi šķiest laiku un gaidīt atbildes uz vēstulēs uzdotajiem jautājumiem, jo – kamēr cilvēki nenovāks ražu, nepabaros zivis /virtuāli, bet ar kādu! iedvesmu un atbildību!/, tikmēr nekas nenotiks. Twitterā ir vēl nolemtāk – ja neierakstīsi, ka tieši šajā brīdī izlēji kafiju vai noskuvi kājas, jo gatavojies iet uz randiņu – tad tevis vienkārši nav! Ir, protams, arī globālas lietas – Alans Gors vai Dalailama ar savām rakstu zīmēm. Parasti es neaizdomājos katru savu domu, apjausmu uzreiz ieklikšķināt Twitterlodziņā. Arī šodien ne, tātad – manis nav:). Cerīgāks izskatījās Feisbuks. Tas nu ir draugiem + Twitter apvienojums. Cerīgums beidzās, kad saņēmu uzaicinājumu piedalīties Mafijas spēlē:). Virtuālā pasaule ir iesūkusi sevī. Un reizēm pavisam negribas no tās atbrīvoties

Sveikas! Mācos bakalauru – palicis pusotrs gads. It kā patīk un tā – noteikti pabeigšu. Bet nu jau kādu mēnesi man ir uzmācīga doma pēc tam mācīties neklātienē citu lietu. Esmu sapratusi, ka tas ir bezmaz vai mans aicinājums un tā. Tagad gribās sev zvetēt pa galvu ar alu cilvēka bomi un kliegt – ar ko Tu domāji pirms tam?! (t) 😀 Gribēju tikai izteikt savas domas un cerības vārdos – jo pagaidām nevēlos neko stāstīt cilvēkiem, kas mani pazīst, jo es apzinos, cik daudz nervu un laika esmu atdevusi, lai būtu tur, kur esmu. Ir doma vienkārši mācīties tālāk šo, strādāt un paralēli krāt naudiņu studijām tālāk – vēlos studēt RSU un kļūt par uztura speciālistu/dietologu. Tagad sēžu un domāju – kā es to nesapratu pirms tam! Jau vairākus gadus esmu pievērsusies veselīgam uzturam, veselīgam dzīvesveidam. Es to mīlu un tā ir mana ikdiena. Nez kāpēc nekad to īsti netiku saistījusi ar nodarbošanos un te pēkšņi – bāc un atklāsme. Tagad es tikai no visas sirds vēlos, lai man pietiktu dūšas un apņēmības īstenot savu sapni un darīt to, kas man patiešām patīk. Novēliet man veiksmi – man tā noderēs! (l) Ak jā – un meitenēm, kas pašlaik mācās 12. klasē un nevar izvēlēties, uz kurieni lai iet mācīties – iesaku tā – apsēdies brīdi un padomā! Varbūt ir kas tāds, kas Tev ļoti, ļoti patīk, un Tu pat neesi iedomājusies, ka varētu ar to saistīt savu dzīvi. Varbūt tieši tā ir Tava iespēja! Izmanto to un klausi savai sirdsbalsij, nevis prātam – tā Tevi neaizvedīs pa vieglāko ceļu, bet pa Tavējo gan! 🙂 (l)

Kaut ko klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs, kaut ko viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu. Tu man nodziedi, viss vienalga no kurienes, es tik tuvu Tev esmu, ka noteikti dzirdēšu. Tuvāk būt, tas vienalga nav iespējams, es tik tuvu Tev esmu, ka tāluma nemana, viss, kas pastāv starp mums – tikai savieno – tāda acuspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga, tad var klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs – Un tik viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu Nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi… Divi gadi! Tieši divi gadi bez Viņa! Bez Viņa te – realitātē! Bet es zinu, ka Viņš ir tur – augšā.. mans stiprais un mīlošais sargeņģelis! Mans tētis.. Es šodien iededzu svecīti par Viņu.. Un pieminu.. Un atceros.. Un saprotu, ka te, kur es tagad esmu, tā, kas es esmu un tāda, kāda es esmu – manis nebūtu, es nebūtu tāda, ja nebūtu Viņa! Tieši Viņš bija tas, kurš mācīja man lasīt, rēķināt, kopā mēs labojām televizoru, lodējām vadiņus, kopā līmējām Ziemassvētku rotājumus istabai. Kopā mēs gājām sēņot un braucām uz jūru un es nevarēju saprast, kāpēc mēs ejam un ejam, bet jūra tētim ir tikai līdz ceļiem. Kopā mēs gājām uz kino un aptumšotajā vannasistabā taisījām fotogrāfijas. Kopā taisījām remontu un skrūvējām mēbeles.. Viņš man mācīja visu, visu – ko zināja pats un vēl vairāk. Kad skolā bija jāraksta sacerējumi, viņš vienmēr pasvieda man labākās idejas, spilgtākos citātus.. Kopā mēs braucām uz šaha un dambretes vietējām sacensībām un es vienmēr stāvēju līdzās Viņa galdiņam un centos izprast šo spēļu loģiku.. Viena no spilgtākajām bērnības ir atmiņām ir tā, kur es sēžu Viņam klēpī skaistā saulainā dienā mūsu viesistabā uz dīvāna, plašu atskaņotājā spēlē Raimonda Paula dziesmas un viņš mani šūpo… Man likās, ka es lidoju… 🙂 Tieši Viņa ietekmē es vēlāk izvēlējos savu profesiju, jo sākotnēji patiesībā gribēju mācīties pavisam pavisam ko citu, bet tagad – es priecājos, ka Viņš man toreiz uzrakstīja tik emocionālu vēstuli.. Pateicoties Viņam es savos 18 devos savā pirmajā tālākajā ārzemju ceļojumā.. Un arī tālāk – Viņš atbalstīja mani un ļāva man realizēt manus sapņus un idejas tā, kā es to redzēju (par spīti tiem, kas pretojās).. vienkārši esot man blakus.. Viņš ir ielicis daļiņu no sevis manī un arī savā mazmeitiņā… Es varētu turpināt ilgi par to, par ko es esmu pateicīga Viņam.. Bet acīs riešas asaras, jo ir 13. janvāris.. un ir divi gadi, kopš Viņa te nav.. Un es tā arī Viņam nepateicu, cik ļoti es Viņu mīlu un cik ļoti es Viņam esmu pateicīga par visu.. visu savu dzīvi!!! Un to, cik ļoti man Viņa pietrūkst… Nepieļaujiet manu kļūdu! Izdariet to šodien! Pasakiet saviem mīļajiem, cik ļoti jūs viņus mīlat… P.S. Un piebildei vēl – viena no Viņa mīļākajām dziesmām! Tik atbilstoša Viņam.. Viņa dzīvei.. http://bit.ly/155Jfp

Svetdien bija Viriesa vecasmates 90 gadu jubileja, taka sonedel visa vina gimene bija savakusies pilseta. Sieva pec viesibam aizbrauca pie saviem vecakiem, kur paliek lidz sestdienai, taka sonedel mums sanasusi diezgan relakseta nedela nedomajot par laiku, kad jabut majas utt. Tatad sodien pa dienu sazinajamies un es teicu,ka noteikti velos iet pa kadiem klubiem, jo man ir 3 brivdienas, lidz ar to majas sedet noteikti nevelos. Te nu nak gimene. Sarunajam satikties viena no vina klubiem, uzdevums bija notelot, ka vinu nepazistu un satikamies nejausi. Vins atnaca ar savu brali un bralenu, kuri viens, atbraucis no dienvidiem un otrs no amerikas. Ta nu mes "nejausi" iepazistamies, sezam..runajamies, kad es saprotu, ka man patiesiba loti iepatikas vina bralis. 20 ar kaut ko gadi, apmeram 1.90 auguma, students…nu vienkarsi ko acis pamielot. Jauks un pieklajigs. Virietis turpina telot, ka mes viens otru nu nemaz nepazistam, kaut ari es flirteju ar vina brali jau vismaz 2 stundas, kad beidzot izgajam uzpipet un vins man sak parmest. Lai nu ar ko, bet vina brali! Es jau iedzerusi, protams, aizstavos, ka tas ir nevainigs flirts, laigan jaa….man vins loti patika. Manuprat, mes pat reizi skupstijamies,bet varbut ari ne. Parak daudz kokteilu… Jebkura gadijuma, vins dzivo dienvidos, velns paravis, ja reiz Virietis nespej man veltit tadu uzmanibu ka man gribas, tad atvainojos..nevajag man parmest, ka es flirteju ar citu puisi,bralis vins tev, vai tevs, nav mana problema. Beigu beigas, atnaca vel viens vina bralens, kas ir dzives nomants "tikko sapratu, ka esmu gejs" kurs uzsaka kautinu ar savu amerikas bralenu, taka pusotru stundu sis gimenes strids tika risinats. Beigu beigas, Virietis aizveda visus pa taksiem, visi aizbrauca majas, vins mani pavadija lidz manai majai un pats devas uz savam, ka neka vinam uz darbu jadodas pec 2 stundam tobrid. Skumji, esmu joprojam taja garstavokli, kad varetu vel padejot un izklaideties, un es nejutos ne kripatinu slikti par visu, kas notika sonakt starp mani un vina brali. Hmm…. Sava iepriekseja ieraksta es uzdevu jautajumu, principa pati sev, bet tomer…vai tiesam esmu sieviete bezsirde? Es domaju vairs uz so jautajumu atbilde man nav jamekle.

Jauns Blogs par un ap seksu un attiecibam – http://s-he-nob.blogspot.com/ Mīlestība vai sekss? Lieta par kuru šodien gribās runāt. Jo tieši tā pēdējo laiku neliek mani mierā. Par to tad arī jāraksta. Par ko tādu, kas neliek tev mieru un liek rakstīt, domāt un prātot. Kāda ir atšķirība starp mīlestību un seksu. Šobrīd uzskatu, ka nekāda. Tikai reizi dzīvē man bija sekss bez mīlestības, vai pareizāk sacīt, bez iemīlēšanās. Ar šo pirmo reizi sapratu, ka tas galīgi nav domāts man. Šobrīd katra no sievietēm, ar kurām esmu bijis kopā, man bija interesanta, svarīga, mīlēta un tas ir iemesls, kāpēc viņas mīlēja mani. Mīlēja manu būtību, seksu ar mani, manu izskatu, prātu vai mani kopumā – to es nezinu. Pat tad, kad pēc pāris randiņiem mēs šķīrāmies, jā viņām bija sāpīgi, bet tai pat brīdi viņas saprata, ka ir pavadījušas satriecošu nedēļu vai divas, ar satriecošu cilvēku. Un ziniet kāpēc? VAIRĀK LASI BLOGĀ: http://s-he-nob.blogspot.com/

šodien savā ierastajā treniņprogrammā es iekļāvu vingrojumus no jaunā cosmo žurnāla, godīgi sakot, vingrojumi nemaz nelikās tik elementāri kā izskatās, bet man šie vingrojumi iepatikās! Turpmāk arī izmantošu, vēlāk varēšu redzēt, cik efektībi tie ir! Pagaidām – paldies cosmo! 🙂

Vairāk lasi: http://s-he-nob.blogspot.com/ Čau visiem, Esmu atgriezies pēc 3 karstām un neprātīgām dienām savā miteklī, ar ļoti ļoti daudz sasodītām domām. Pēc 3 karstām naktīm, rītiem un arī vakariem ar 4 satriecošām meitenēm būtu jābūt gandarījumam, un tādām mierīgām un atslābinātām, bet nez kāpēc ir otrādi. Starp visām 4 esmu izjutis nepārvaramu kaifu tikai ar divām. Un tad tu sāc domāt, kas tad ir kaifs, vai ir tāda lieta kā seksuāla saderība. Un kas tas vispār par zvēru – seksuāla saderība. Mēs katru dienu savā prātā izfantazējam tūkstošiem seksuālu vēlmju, mēs gribam būt mīlēti un loloti un kad atnāk seksa moments, ļoti bieži mēs kļūstam kūtri un baidāmies. 2 no 4 bija šīs bailīgās, vai nepieredzējušās. Es nesaku, ka mums tagad visiem ir jādrāžas pa labi un pa kreisi, bet jābūt karstasinīgumam asinīs un vēlmei mācīties un ne tikai ņemt, bet arī dot. Viss sākās ar satriecošu tikšanos ģitāras apmācības klasē, kur es devos 3 dienas atpakaļ, tas ir piektdien, lai pamācītos un atcerētos savu ģitāras spēlēšanas prasmi. Pasniedzēja bija satriecoša, bet precēta. Agrāk mani tas neapstādinātu, bet šoreiz tur bija arī satriecošas sekretāre, ar kuru uzreiz izcēlās intīma kaislība no pirmā acu skata. Es neesmu tik banāls, lai ticētu mīlestībai no pirmā acu skata, bet seksuālai intimitātei noteikti. Kad visi bija devušies mājas, un es, kā vienīgais cītīgais skolnieks, palicis vienatnē ar sekretāri, flirts pat nebija vajadzīgs, tas bija mirkļa sauciens un jau pēc brīža – es jūs sarūgtināšu, nē mēs nebijām uz galda, mēs bijām uz skaista zaļa dīvāniņa priekštelpā. Sekss nebija garš, ar īsu priekšspēli, bet tieši tas bija mums vajadzīgs. Nezinot viens otru, kas mēs esam, ko darām, ne uzvārdus, ne īsti vārdus, vismaz viņas vārdu neatcerējos. Mēs vienkārši guvām savas emocijas, un devām tās atpakaļ, un tieši tādēļ tas bija tik īpaši un neļāva iemigt arī vakarā, domājot par nākamo ģitāras stundu. Un tad sekoja sestdiena, kad devos tikties ar skaisto jauno blondīni, kas atkal pārsteidza ar skaisto un seksīgo ietērpu, bet nez kāpēc tas mani nemaz neuzkurināja. Un man šoreiz gribējās viņai palīdzēt ar viņas dzīvi. Tā ir vēl viena mana īpašība, kuru sievietes mīl un, kas viņas pievelk. Spēja saprast un nolasīt viņas sajūtas. To nevar izkopt, tā attīstās un parādās tikai tad, kad tu no sirds esi iemīlējies. Un tā man ir vienmēr. Dziļas sarunas, kaislīgi skūpsti pilnā restorāna, kad visi tik kāri skatās un novēro jūs. Un tu saproti, ka ne vienam šobrīd nav lielāka spēka pār šo meiteni kā tev. Jā, viņu grib lielākā daļa šī iestādījuma, bet viņa ir tikai tava, un skatās tikai uz tevi…Un it kā pēc tik karstas nakts vajadzētu vest viņu mājas, bet man šodien negribas ne ko vairāk no viņas kā sarunu, jo vakarā mani gaida tikšanās ar citas valsts pārstāvi, satriecošu meiteni, kuru pirmo reizi arī biju atraidījis un aprobežojāmies ar satriecošām orālām rotaļām sveču gaismā viņas dzīvokli. Dodos pie viņas mājas…Skūpsts uz vaiga satiekot, tēja un sarunas virtuvē. Mēs katrs saprotam, ko gribam no šī vakara, bet katrs spēlējam savu spēli, kas uzjundīs emocijas augstākā līmeni….līdz beidzot tas aiziet līdz kaisliem skūpstiem tajā pat virtuvē, piespiešanas pie sienas, un atkal bez garām sarunām satriecoša, mazliet brutāla seksa, kas aizver samaņu un atslēdz smadzenes, un ļauj katram no mums piepildīties ar savu emociju gammu…Skūpsts uz vaiga uz atvadām, līdz nākamai reizei. Un tad sekoja sestdiena, kad mani uzaicināja tāda kā mana patstāvīgā draudzene jau kādas 2 nedēļas. Satikāmies, laba saruna, viskijs, kino un viņas dzīvoklis. Karsti skūpsti, satriecoša priekšspēle un tad es saprotu, ka viņu nevēlos. Nezinu kādā līmeni….bet vienkārši nav vēlēšanas…viņa manī neuzjundī emocijas…nejūtu ne ar dvēseli, ne ķermeni…tu skūpsties, tu sniedz viņai baudu, nolaidies zemāk un sniedz viņai mēles baudu, jūti kā viņas rokas un kājas spiež tevi tuvāk, viegla tirpoņa. Tu jūti, ka viņai patīk, viņa elso un tu jūti kā arvien vairāk un vairāk viņa kļūst mikla.Viņa grib tevi.Viss viņas ķermenis sauc un runā par to, bet tajā pat brīdi tu pats neko nejūti…vai tas nav jocīgi? un tieši šis pēdējais mans seksuālais piedzīvojums lika aizdomāties kāpēc citreiz it kā tik ideāls sākums, satriecošas priekšspēles sniedz mazāku kaifu, nekā vienkārši mirkļa valdzinājums….par to atkal vajadzēs padomāt vairāk…

Higher! tas mani pēdējā laikā uzmundrina. Viss ko daru un kam ticu izdodās. Un tad es sāku domāt. Kāpēc tieši tagad? Kāpēc ne agrāk man tā būtu bijis? Ļoti vienkārši. Es vienkārši sāku ticēt sev! Noticēju ka es to varu, jo gribu! Un tik vienkārši. Agrāk laikam vienkārši samierinājos ar to kas ir un kā nav. Bet tagad tiešām atradu sevi. To es sapratu patiešām nesen. To es sapratu ka biju zaudējusi gandrīz visu kam ticēju un cerēju. Tad kad man pamats pazuda zem kājām. Un es sapratu,ka ir jāatrod sev citi mērķi. Nozīmīgāki. Un tad arī pārējais atnāks. Man,piemēram, bija problēmas ar puisi. Un tad viņš mani pameta. Bet es sapratu, ka man tomēr ir svarīgākas lietas par kaut kādu kretīnu. Un sāku pievērsties sev, mācībām, izklaidei. Un arī uzreiz puiši sāka uzrasties. Biju jau aizmirsusi jauko brīvās meitenes statusu. Jūtos ideāli! Un varu pat teikt, jūtos labāk nekā tad kad biju ar viņu kopā. Tagad ir atvērušās daudz vairāk iespējās… Noticiet sev :*

Sveikas, meitenes. Nesen sanaaca sastapt vienu loti loti skaistu dzejoli. Varbuut arii jums patiks. Manupraat, diezgan netipiski autoram 🙂 Dzejolis par to, kur es šovakar sēdēšu Mazā, Šovakar es sēdēšu pie tavām kājām Uz dzeltena spilvena. Lampai mēs atņemsim spuldzi, Lai tikai mēness mūs glāsta. Skaties, Zilgme tik zila – Kā bagātos namos trepju krāsainie stikli. Un zvaigznes, Vai tās nav visu pilsētas zēnu Kabatas lampiņas, Kas meklē kādu zudušu kucēnu? Zini, Kafejnīcas tagad pilnas zilganu dūmu – It kā būtu paceltas mākoņos. Bet mēs sēdēsim vieni. Tu gribi mūziku dzirdēt? Klausies, aiz loga dūc tramvajs, Un kā no pumpja pil ūdens. Ceļi tev silti kā elpa. Tavas plaukstas uz maniem vaigiem Smaržo un sapņo. Un tavas pavērtās lūpas Vilina mutē Istabas gaisu, Kas dvesmo pēc mirtēm Un vecām saimnieces mēbelēm. Mazā, Šovakar es sēdēšu pie tavām kājām Uz dzeltena spilvena. / Aleksandrs Caks / Personiigi8 mans favoriits ir Ojaars Vaacietis, bet shis dzejolis.. (l)

Noskaņojums: labs (bez jebkādiem sīkākiem paskaidrojumiem) Klausos: da mauroju pati Mīlu: savu mīksto, ērto gultiņu *inlove* Dienas gaišākā doma: Pagātne ir vienīgā mirusī lieta, kas smaržo saldi. /E.Thomas/ ______________________________________________________________________ Par spīti tam, ka ārā plosās ziema, un kupenas, kas, es jums teikšu, nav no tām mazākajām :-O , manā istabā smaržo pēc pavasara. 😎 Jautāsiet, kā es to panācu? Vot, mīļās meitenes, vajag hiacinti uz galda podiņā audzēt! 😉 Ufff… Tas man liek domāt par pavasari… pavasaris nozīmē drīzu vasaras iestāšanos… bet vasara… (mmmm *lick*) Esmu tik nostaļģiska! Nesen izlasīju psiholoģijas rakstu, ka sapņaini cilvēki esot raksturā vāji. Ziniet, es pat apvainojos. (e) Kāpēc gan tam, ka man reizēm patīk ieritināties savā gultā, uzlikt austiņās savas mīļākas dziesmas un pasapņot par temu: "kā bija un, kā varēja būt" (sevišķi izceļot apakštēmu: "ja es nebūtu tik gļēva un… apzinīga") automātiski būtu jānozīmē, ka esmu vāja?! Mana jaundibinatā vājība (viena no tām, kuras var atklāt bez sarkšanas) ir seriāls "Supernatural". Nu gandrīz vai siekala notek, skatoties uz tiem diviem sexīgajiem brāļiem- seriāla galvenajiem varoņiem. (l) Novilku 10 sērijas un šodien skatījos, neapšaubāmi- to darīšu arī rīt. Well, šī "haotiskā brīnuma" (lasīt "blogs") tapšanas laikā ir jau gana vēls, so have a good night and naughty dreems! :*

😛 pAskaidrojiet kā var ielikt bildi profilaaa savaa … lai radiitu mani (s)

Driz jau bus apmeram 2 menesi kops mes satiekamies un jasaka godigi, lidz sim mani isti nav interesejis nekas par Viriesa privato dzivi. Ne gimenes, ne biznesa, pricipa tas kas man jazina, to man vins pats pastasta un par to informacijas minimalo kvantumu esmu vairak neka prieciga. Ka saka – mazak zini, labak guli. Sodien, ka jau bija planots devamies uz kadu baru, kas atrodas viena no pilsetas augstakajam ekam. Skats bija elpu aizraujoss, es teiktu pat labaks ka piedavatie kokteili par tikpat augstam cenam, cik augstu atradamies mes. Jau saku pierast pie ta, ka vins mani vienmer ved uz diezgan privatam vietam, kur parastam garamgajejam ieeja butu liegta, tacu tapat ka man, soreiz ari vinam si bara apmeklejums bija pirmais. Pirmo reizi dzirdeju vinu nosaucam savu uzvardu pie recepcijas,kas izskatijas vairak ka viesnica. Pierakstot visus musu datus, tikam aizvesti lidz liftam, kur sekoja brauciens lidz 32. stavam. Lifta pajokoju, ka nu es beidzot zinu, kads ir vina uzvards uz ko vins atbildeja, ka uzticas man pietiekosi, lai es sadu informaciju zinatu. Te nu sakas fantazijas.. vai vins tiesam ir tik loti piesardzigs, vai ari tomer vinam vairak patik noslepumainibas spele? Bet nu labi, ne par to ir stasts sodien. Man ir neliela teorija, kurai meginasu rast atrisinajumu jau tuvakaja laika, jo zinkariba mani nomac neaprakstami. Virietis ir precejies 2 gadus. Cik atceros no retajam reizem, kad vins ir ieminejies par "gimeni", berns ir apmeram taja pasa vecuma amplituda. Tatad te nu rodas jautajumi – vai vins apprecejas, jo sieviete palika stavokli? Vai apprecejas, jo mil/mileja vinu vai sabiedribas spiediena del? Ka neka vecums bija tads, ka butu jau japrecas, javeido gimene. Es domaju, ka es noteikti meginasu neitrala veida so informaciju no vina izspiest,man ir loti interesanti! Dazreiz mani biede fakts, ka man si afera pati par sevi liekas daudz interesantaka neka vins. Kas mani aizrauj vairak ir izzinat viriesu nevis Viriesa pasa dabu. Vins man sak vairak un vairak atklaties par savu dzivi, kas mani, godigi sakot, isti neuztrauc, jo es negribu taja visa piedalities emocionala limeni, bet ja vinam nepieciesams mans atbalsts es esmu turpat blakus. Ka neka, vins mani palutina ar 10 minutem katru ritu, lai ieskrietu un atnestu man karsto sokoladi un maiziti no starbucks pirms dosanas uz ofisu, un tas ir mazakais ko vins dara mana laba. Vai nav jauks? Es zinu, ka ir. Par to ari es varu but jauka un atbalstit vinu tajos jautajumos, kuros vins atbalstu "gimene"/pie sievas meklet nevelas. Tikai vel viens jautajums…vai man priecaties vai tomer bedaties, ka lai tur vai kas, pie velna, ja vins ir lielisks, bet nu nevaru es sevi nekadas jutas saklausit. Pat ne mazakas! Vai tiesam esmu 21. gadsimta sieviete – bezsirde? Ehh…

sveikas daamas. ilgi,ilgi neesu juus apciemojusi,ieraxtijusi savaa blogaa. bet te nu es esmu. mans virietis skataas arsenal speli kopa ar braali, un man ir laiks pasedet netaa. isteniba shodien esu nedaudz apslimusi. bet tikunta no riita laicigi uzmodos,beidzot kartigi savacu maaju un uztaisiju Chorizo & Chickpea zupu. tagad gan sezu ietinusies segaas ar strepsils,paracetamol un teeju blakus. ziemassvetku brivdienas man pagaja feini. nesakshu visu stastit,jo kas man liktos interesanti,juus visticamak garlaikotu. isuma- ziemassvetkus pavadiju ar sava viriesha gimeni. liela lauku maaja kamins,karstvins un 4dienas ar pilnigi nekaa nedarshanu. jo tante, vina braalis un teetis jau par visu bija parupejushies. mums atlika tikai izbaudit. bija nedaudz jo nepavadiju ziemassvetkus ar savu gimeni,ko parasti daru, bet nu dariju visu ko varu- apciemoju vecakus 23.decembriii(sava 21.dzimshanas dienaa) un pavadijam vakaru kopaa. paedam latviskas ziemassvetku vakarinjas,apmainijamies davanam,un jau 24. decembri no pasa rita devamies celjaa uz rassa teeta maju. jaunais gads? taa kaa man bija loti citigi jastrada,nebija laika vai veleshanaas domat par kleitas iegadi. isteniba- lidz pedejai dienai par to pavsam aizmirsu. vecgada vakara dienaa acerejos ,ka man isti nav ko vilkt, bet neko darit- bija jastrada lidz pieciem tapec samierinajos ar to ka vnk vilkshu kko no taa kas jau skapii ir. kad mans Mr piebrauca pie manas darba vietas lai mani savaktu,iekapjot mashina es uzduuros,mazam lina sainitim kuraa ieksha atradu peleku kleitinju. taa nu mans virietis bija aizgajis uz veikalu un iegadajies kleitu prieksh manis. ko vairak piebilst? pec ta varat secinat ka vecgada vakars bija izdevies. attiecibas ar manu Mr? veljoprojam- sudzeties nevaru. esmu laimiga. isteniba tur tiesam nav ko piebilst- vinsh man liek smaidit… ceru ka jums jaukaas daamas bija izdevushas ziemassvetku brivdienas un nu jau esat ierastajaa darba rutinaa. laimigu jums 2011

Sveikas. Priecīgu, priecīgu jauno gadu (vēlējums ar nokavēšanos) 😎 Tik daudz darba bija sakrājies, tik daudz svētku iekritis dažās dienās, tik daudz daudz domu manā mazājā galviņā virpuļo! Vienozīmīgi šim gadam būs krietna nozīme manā dzīvē, jūtu to ar katru savu šūnu. Esmu nonākusi pie secinājuma ka man ir jāspēj sajust, zināt- apzināties ka varu un gribu- lai man izdodas. Pārsteigumiem pilns bija gads ko glabāšu savā atmiņu kambarītī. Bet nu soļoju pa labi zināmu taku tikai + zinu kas es esmu 😎 Beidzot esmu es, izsijājušies draugi, izvēlēs ir izdarītas, punkts. Hopā tur pie tiem sirds straujajiem pukstiem kuriem gribās dzīvot. Mēs nedzīvojam pasakā bet vienmēr ir cilvēks kas liek mums tā justies! Un beidzot es to spēju, spēju just pasakas, kur raganas un prinši. Un zinu ka esmu realitātē, neko nezaudējot no sevis. Mēs- jaukās, esam spējīgas savā apziņa sapņot, un turēties pie zemes vienlaikus. Spējam mīlēt un ienīst saprātīgi- neprātīgi. Tikai mums ir spēks turpināt dzīvību, un tikai mūsu dvēseles dzīles ir lielākais pasaules brīnums kuru neviens nekad neatklās un neizpētīs. Un mīlestība, mēs vienīgās spējam mīlēt klusi, apslēpti, skaļi un neprātīgi. Un tikai VIŅI, alkst pēc mums, lai justu kaut kripatiņas spēka kas mīt mūsos. Mums katram ir sava laika mašīna. Atpakaļ mūs ved atmiņas, bet uz priekšu – sapņi. (l)

Tas iesakas pavisam nejausi, neapzinati. Mes iepazinas viena kluba, kas izradijas ir viens no vina ipasumiem, ko gan iesakuma es nezinaju. Pec skata- vienkarss simpatisks virietis, ap 30, laipns un labs sarunu biedrs, tacu pectam, kad pec paris dzerieniem attapamies vienkarsai publikai nepieejamas telpas pilniga cita atmosfera, sapratu, ka vins ir kas vairak ka tikai "pastavigais apmekletajs", ka vins ar sevi iesakuma iepazistinaja. Vards pec varda, vina glaze pec glazes un nakts beidzas mana dzivokli ar kaisligiem skupstiem, divainam sarunam par visu uz pasaules un vel vienu pudeli pakertu no ta pasa kluba. Japiebilst, ka sekss mums nebija, vina iniciativa. 8 no rita dodoties uz taksi, vins paludza manu numuru, sakot vien, ka iespejams piezvanis kadu dienu. Nakama diena sanemu iszinu, ka vins kaut ka nespej beigt par mani domat un labprat ar mani aiziet paest vakarinas. Paris dienas velak te nu mes esam, vina milakaja francu restorana. Skita, ka tualete ir shikaka neka mans mazais dzivoklitis, nemaz nerunajot par lielisko vina izveli un skaisto interjeru. Skita, ka ir grutak sarunaties nekaa iepazisanas nakti, jo esmu pilnigi skaidra prata, tadel turpinu pasutit "ja jau tu uzstaj, vel vienu vina glazi", kas pec apmeram 3. beidzot sak izskatities pec tiksanas. Ari domas par to, ka vins ir diezgan zinama persona savas aprindas un naudigs cilveks liek saubities vai esmu gana interesanta personiba, lai noturetu vina uzmanibu. Izradijas, ka laikam esmu gan. Viena tiksanas, otra. Aizvien ekstravagantakas vietas. Privati klubi, ekskluzivi restorani, koncerti, apmaksati frizieri un citi pakalpojumi, nauda saviem teriniem. Saku nedaudz pierast pie shikas dzives. Davanas birst ka no debesim – rotaslietas, telefons, portativais, apgerbs, naktis viesnica man vienai pasai, lai atpustos, principa mans vards vina likums. Skan ka pasaka? Nevaru sudzeties, bet tam visam ir liels pamats apaksa, kur pasaka beidzas.. Vins ir precejies virietis, ir berns, kas cik es noprotu vinam viss naca sabiedribas spiests. Nacis no labas gimenes, gozejas sabiedriba, kura imidzs ir loti liela dala veiksmes it visa ko tu dari. Mes neesam par to konkreti runajusi, bet no ta, cik esmu vinu iepazinusi esmu sapratusi, ka tas nebija milestibas varda, bet drizak pienakuma. "Man taka butu laiks.." variants. Varbut pirms gadiem diviem es butu pilnigi pret ko tadu, bet mana situacija ir iespejams nedaudz citadaka, par ko nedaudz velak. Pagaidam par vinu pasu. Gara auguma, blonds, gaisas acis, loti simpatiska kaulu struktura, vienmer uzvalka, loti zolids it visa ko dara un saka, nedaudz pec 30. Nedzer jau vairak ka 7 gadus, dzivo dubultu dzivi pielauju ne pirmo reizi vien, jo dara to parak profesionali. Kontakti jebkura joma, tadel zin kur iet, ko darit, ko est, patik gan jaunatklasmes, gan zinamas vertibas, diezgan piekasigs un kritisks. Un tagad nedaudz par mani. Dzivoju viena no pasaules lielakajam pilsetam, kas paver plasas iespejas darit lietas par ko citi cilveki visdrizak nekad neuzzinas, jo nevienam ipasi nemaz neinterese kur un ar ko tu nodarbojies, visi ir parak aiznemti ar savam lietam, par ko es esmu sava zina pateiciga. Es esmu 20 ar kaut ko gadus veca, videja auguma, kaut kur starp 36/38 izmeru, labas krutis, dibens, nekad neesmu sudzejusies par komplimentu trukumu, bet ka jau sievietes…nekas un nekad nav gana labs, lai butu ideals. Ikdiena es stradaju darbu ka darbu, sanemu diezgan labu algu, visam, kas nepieciesams pietiek, brivdienas var aizbraukt ik pa paris menesiem, iepirksanas ari nav ekskluziva izklaide, bet tomer.. Man ir savi draugi, ir dazi "normali" puisi ar ko es satiekos ik pa laikam, kad netiekos ar Virieti, vai kad ir garlaicigi un gribas ar kadu aiziet kur uz kokteili vai pusdienam. Ir savi hobiji, principa normala dzive. Taka ta visu kopuma nemot, es esmu pilnigi normala jauna sieviete, kas dzivo pilnigi normalu dzivi, atskaitot to, ka sava zina esmu prostituta. Es nenemu naudu par seksu. Nu, vismaz ne tiesa nozime. Bet Virietim es esmu ka deserts, kad vins ir noguris no sievas, no darba, kad vins grib justies brivs no spiediena darba, majas un es vinam esmu ideala draudzene, kura vienmer ir laimiga un prieciga par visu, kura nekad nav greizsirdiga, kura nekad neko neparmet, vienmer izskatas lieliski un ir lieliska seksa. Tas ir sava zina ka darbs, ka lomu spele, mes neesam kopa visparigi, bet tad, kad esam, es vinam esmu vislabaka, milaka un skaistaka visa pasaule. Un ne es, ne vins nepretende uz neko vairak. Nu..vismaz es noteikti ne. Ja, man vins loti patik ka cilveks, ka virietis, sekss ir lielisks, es tieku lutinata un ucinata ta, ka citu virieti nevejag, kas principa ir musu "attiecibu" vienigais noteikums. Es sanemu jebko ko es velos, bet es esmu tikai vina un neviens cits virietis mana dzive nedrikst but. Vins, protams, saprot, ka aizliegt man neko nevar un loti labi to apzinas, bet tai pasa laika vins ari saprot kadu karti liek uz speles. Mes nerunajam par rotaslietam no bizuterijas veikaliem, bet par gaiszilam tiffany&co kastitem ar miligam melnam lentitem apkart, par 5 zvaigznu viesnicam ar televizoriem pat dusas kabine, par koncertiem vip zonas, par dargakajiem sampaniesiem pie vienkarsam pusdienam. Un kas ir pats labakais vai varbut sliktakais visa saja stasta? Man nav nekadu iebildumu pret sadu dzivesveidu. Manuprat, to var nosaukt par moderno prostituciju, es nenemu naudu par seksu, bet par fiktivam attiecibam, kas balstitas uz pavisam nedaudziem, vienkarsiem, bet specigiem noteikumiem. Labi vai slikti, to laiks radis. Nesen atgriezos no vakarinam, ceturdien tiekamies jau atkal. Pec plana ir vakarinas restorana nu ne gluzi debesskrapi, bet 33. stava ar, ka vins saka, fantastisku skatu uz visu pilsetu, un pec ta busot kads parsteigums. Noskaloju seju, uzvilku majas drebes un te nu esmu ES. Tada es, kadu vins nez vai kadreiz redzes. Jauku vakaru, damas.

Noskaņojums: Mazliet miegains un nostaļģisks Klausos: Sum41 un dažas citas dziesmiņas, kas uzdzen sentimentu Mīlu: Vasaru (!!!) Dienas gaišākā doma: Ja esi uzbūvējis gaisa pilis, tas nenozīmē, ka tavs darbs ir bijis veltīgs: tieši šādi ir jāizskatās īstām pilīm. Atlicis tikai tām ielikt pamatus./Toro/ ______________________________________________________________________ Laimīgu, laimīgu… Kaut vai ar nokavēšanos… (s) Gadiņš jau atkal aiz muguras… Šonedēļ atskats uz aizvadītā gada notikumiem ir ļoti aktuāla tēma blogos. 🙂 Es ar’ nebūšu izņēmums. But I’ll do it my way! 😎 Man visas skaistās pagājšgada atmiņas saistās ar vasaru (diezgan tipiski, es zinu). Tieši šovasar es iemīlējos lietū. (l) Tajā sīkajā, siltajā vasaras lietutiņā… Nu, tajā… Vēl apvienojamā ar daudz, daudz zvaigznēm… nakti… pareizo cilvēku! Ir vērts mirt (vai dzīvot) tādu nakšu dēļ! (l) Dejot lietū, "izkust" viņa rokās… /aptur uznākušo sentimentu… meitēn, jau pārāk aizrāvies!/ Vērtīga atziņa, ko šogad guvu bija, ka pagātne jāatstāj pagātnē. Cilvēkiem, kuri bija pagātnē, nav vietas tavā nākotnē! Ja kādreiz bija jauki brīži, nelīdzēs nekādi līdzekļi, lai šos mirkļus atgūtu. NEKAD vairs nebūs, kā bija! :-/ Kopumā esmu kļuvusi ciniskāka, neiejūtīgāka, gudrāka 🙂 ,rerālistiskāka un labāka (?). Nobeigumā; diskusiju klubiņš: Kāpēc vīrieši vairāk tic citiem vīriešiem, nekā sievietēm? :-/

"I hate the way you talk to me, and the way you cut your hair. I hate the way you drive my car. I hate it when you stare. I hate your big dumb combat boots, and the way you read my mind. I hate you so much it makes me sick; it even makes me rhyme. I hate it, I hate the way you’re always right. I hate it when you lie. I hate it when you make me laugh, even worse when you make me cry. I hate it when you’re not around, and the fact that you didn’t call. But mostly I hate the way I don’t hate you. Not even close, not even a little bit, not even at all." Viens no maniem visu laiku mīļākajiem filmu citātiem.

Kkā baigi skaisti skan… parasti man ķēdes vēstules besij, bet šī liek cerēt, ka vienmēr var būt labāk nekā ir… pat ne var būt… būs…. Sveiki, kā klājas? Klausies, te divi interesējas par Tevi.Es viņiem iedevu Tavu adresi un telefona numuru, tikai Tu mani nebar un nedusmojies lieki. Rīt viņi pie Tevis atnāks, bet šodien noteikti pazvanīs. Ja kas, viņus sauc – PRIEKS un LAIME. Ļauj, lai viņi dzīvo Tavā mājā. Laimīgu jauno 2011. gadu!

Tāds kluss, mierīgs rīts… Temperatūra nodzīta, kakls pat nedaudz patīkami smeldz (ingvera tēja gan to drīz labos), iespēja izrauties no darāmo darbu kaudzes, kaut uz 2 stundām un koncentrēties uz lietām, kas šai gadā paveiktas un izdevušās; bez spiediena un stresa pasapņot un plānot Jaunā gada vēlmes un pienākumus. Tik daudz, kas ikdienā gāžas uz galvas un reti, kas nāk viegli – vismaz par lietām, kas ir cīniņa vērtas visbiežāk ir jāplēšas ar zobiem un nagiem. Vai tā ir skola, karjera, attiecības vai ārējais izskats – kad vēlies būt labākais, tas paņem laiku un spēkus un reizēm Tu attopies – esmu piekususi. Dienasgrāmatu rakstu jau no 12 gadu vecuma. Un ziniet, tiešām palīdz. Kad reizēm uznāk besis var gan izlikt savas emocijas veselīgā ceļā, gan "pagriezt laiku atpakaļ" un iedvesmoties no pagātnes (ja varēju tad, tad varu arī tagad), vai tieši otrādi – sasparoties un nolemt – jā, tur vairs negribu atgriezties. Pagājušajā gadā gājis visādi. Joprojām taustos, meklēdama pamatu zem kājām, jo vēl esmu jauna un nepieredzējusi. Mācos daudz par citiem cilvēkiem, bet visvairāk atklāju pati par sevi. Tieši tāpēc vairumā gadījumu viss ar mani šogad notiek pirmo reizi – daudz nebijušu pieredžu (ne vienmēr tās labākās, bet – savā ziņā visnozīmīgākās). Ko šorīt sev apsolu ir – tvert dzīvi nedaudz vieglāk, laimīgiem cilvēkiem piemīt aura, kas apņem arī pārējos, jeb, kā teicis Ralfs Valdo Emersons, "laime ir kā smaržas, ko nevari izlaistīt uz citiem, neuzšļakstot pāris piles uz sevis paša". Raizes jau nekur nepazudīs, bet mūsu attieksme pret tām noteiks, cik tās ir pārvaramas. To pašu novēlu arī Jums, mīļās cosmo meitenes, novērtējiet visu, kas Jums ir, ja kas neizdodas ar pirmo reizi – mēģiniet vēl ! Ja neizdodas arī pēc labākajiem pūliņiem – varbūt nebija lemts. Viss notiek uz labu, lai cik muļķīgi tas neizklausītos 😉 Jaukas brīvdienas Jums, Laimīgu Jauno Gadu un tiksimies 2011. ! (l)

Es šodien biju pie..pie piegulētājā, jā, tā es viņu šodien saukšu. Bet nav svarīgi,kā es viņu saucu, tas tā pat ir tikai mirkļa iespaidā. Guļot gultā un skatoties,kā viņš šņaukājās un klepo, tad nodomāju, cik tie vīrieši ir vārgi,patiesībā. Tad palaidu skatienu pāri istabai, viss samētāts, viena zeķe tur-otra tur, šorti uz krēsla, maika uz zemes. Pats nokritis gultā-guļ. No rīta pie gultas nomesta pudele ar spriti, mati izpūruši, bet tā viņš tur stāv un tad man ir pilnīgi vienalga, kur ir viņa zeķes,maika un kādi viņam mati, jo viņš tak tur ir un stāv, gaida,kad atvēršu acis un teikšu labrīt. (l) Bet patiesībā, es nesaprotu,kas viņos ir tik īpašs, nu nesaprotu. Mēs stundām pavadām pie veikalu plauktiem,lai nopirktu iespējams labāko šampūnu, vai nagulaku,kas nedrūp un dušas želeju,kas smaršo bruvīgi. Viņi tai pašā laikā ir tik bezrūpīgi un paķer to,kas tuvāk rokai, vai,kas lētāks, bet viņiem tik un tā viss sanāk lieliski. Jo pēc dušas tak viņi smaržo un mati stāv,kā viņiem patīk. Galu galā, varbūt,ja mēs sievietes arī kādu brīdi necenstos visu tik ļoti idealizēt, tad varbūt arī mums viss būtu tik harmonisks un tai pašā laikā vienaldzīgs,kā viņiem.

Sveikas manas milas damas. Nju burvigais pardomu laiks ir pagaisis, atkal jau divas darba dienas un pardomas par svetku davanam 😀 Katru gadu lielaja gimenes loka davinam viens otram davanas, jau sogad nodomaju , ka man tas davanas ir apnikusas, protams citam sagadat kadu milu lietinu ir patikami, bet nodomaju cik praktiski.Katru gadu ziepites dvielisi, svecites un visadi struntini , ko patiesi jau apnicis kramet skapiti, kur jau stav lietinas ar puteklu kartinu no pagajusa gada. Kuras tikai parstumdu no viena sturisa uz otru. Tad nju ziemassvetku vakars klat, pec ilgiem laikiem visa gimene kopigi apmekleja baznicas dievkalpojumu Luteranu baznica. Jasaka biju patikami parsteigta par so gaisumu un milumu runa, tik neierasta un sirsniga ta soreiz likas. ari dziesmas un cilveku siltums bija sajutams. Protams pec tam dosanas uz svetku mielastu. Ka jau pieklajas pie devinu edienu klata galda. Jau divus gadu esmu vegitariete un pilniga Hinduisma un nedaudz budisma ticibas parnemta, bus cilveki, kas par to zinas vairak. Stasts par to ka needu galu, tik mili likas ,ka bija padomats ari par mani pie si galda krustmamina bija sagatavojusi 5 edienus ipasus man bez galas, kopa vel man bija 4 edieni, tatad ari man kopa sanaca 9 edienu galds vegitarais 😛 Hi hi atkal aizpeldeju netur, saku runu tacu par davanam, bet visi sie milie sikumini ari liekas ka davanas. (l) Par cik majas atkal ir bernu balsis, nakama paaudze, tad protams gaidijam ziemassvetku veciti , ko ari sagaidijam . Sakas davanu dalisana, dziesmu , pantinu , un dzejolisu atradisana vecitim, lai sanemtu davaninas :)) Lielakoties protams bernu izpildijuma 😀 Tiesam liekas jauki, ka sogad visi bija pie davaninam piedomajusi vairak, jo naudinas katram ir cik ir un zinams lietu sarakstins ko jaiegadajas ir katru menesi :)) Tadnu esmu sanemusi tiesam labas smarzas , ko sen jau karoju no puisa un ipasi mili likas cosmo abonoments gadam (l) Kuru varesu majas sanemt un prieceties veselu gadu ,reizi menesi:)) protams jauns meditacijas, jogas paklajins, speciali pasutits viraks no Indijas , jaukas gramatas vesajiem ziemas vakariem. Ka ari lerumu lietinu no kosmetikas, ko katru dienu lietoju 🙂 Tadnu jasecina, ka izpaliek plauktina un skapisos liekamas lietinas un par davanam no milajiem atceresos katru dienu vai menesi ,lasos un aptaustot tas :)) Jasaka, ka sogad izdarijam velvienu loti labu darbu katram gimenes loceklim bija jasagatavo liela partikas paka , ko nodevam trucigajam gimenem, kopa sanaca 14 pakas, kas prieceja kadas 14 gimenes. (l) Ka ar Jums iepriecinosam lietinam damas sajos ziemisos???

Neskatoties, ka ir Ziemassvētki, šis ir kārtējais svētdienas vakars un pēc ierastās filmas rodas daudz sakrājušos kunkstienu, piemēram, es laikam neatradīšu to īsto puisi vai atkal neko jēdzīgu rīt neizdarīšu. Es meklēju kko izklaidējošu istabā, jo interneta tīmeklis ir jau pārlūkots līdz ausu galiņiem. Aizgāju noņēmu kosmētiku un uzvilku savu lielo t-kreklu un īsos zvaigznīšu šortiņus, neskatoties, ka ir tikai deviņi es vairs nezinu, kā sevi izklaidēt! Vēlreiz aizgāju uz tualeti un ieskatijos spogulī, aplūkoju mazliet zilos riņķus zem acīm, iesārtušus vaigus, skatos uz sevi un domāju, kas pie velna notiek? Nekas nenotiek! Un tad pamanīju – nav smaida, nespēju atcerēties, kad es patiesi smaidīju pēdējo reizi. Kaut es krietnu laiku sevī iestatu pozitīvo noskaņojumu es pati nejūtos tik pozitīvi. Uztaisīju tēju, jo aizliedzu sev pārāk vēlu dzert kafiju, ieveļos gultā un paņemu Cosmo žurnālu, kuru esmu pāršķirstījusi jau entās reizes, bet tik un tā to izdaru vēlreiz. Es jūtu iekšēju… neko, ne depresiju, ne skumjas, es nejūtu neko. Vēl nedēļa un jauns gads, viss sākas no jauna. Laikam naivi domāt, ka no janvāra iešu uz sporta klubu un cītīgāk gatavošos eksāmeniem. Vēl nedēļa. Vēl tikai nepilna nedēļa. Ņemot vērā, ka es visu šo nedēļu tā pat laiskošos pa mājām, kādēļ es nevarētu šīs piecas dienas pavadīt darot tikai tās lietas, kuras man patīk, neskaitot šokolādes kūku un mājas filmas. Es varētu, sākot ar pirmdienu, darīt tikai tās lietas, kas liek man smaidīt, domāt tikai par to, kas iepriecina. Neko es nezaudēšu. Kas būtu, ja es sāktu savu jaunā gada solījumu pildīt pirms jaunā gada? Kas būtu, ja es sāktu smaidīt pirms salūta?

Sveikas dārgās dāmas. Mani interesē kleita ar uzplečiem, tāda fifīgā 😀 varbūt kāda grib nopārdot? 🙂 Gribu zilu, vai melnu… izņemot baltu, visas citas krāsas derēs. Un ne pārāk garu.. 🙂 Tātad? 😉 P.s. Priecīgus svētkus. 🙂

Kad apguvu konsultēšanas prasmes un iemaņas, mācību programmā kā viena no mācību gada tēmām ar tai 4 atvēlētām dienām bija seminārs, kurā visspilgtāk parādās ģimenē iesakņojušies un pārmantotie stereotipi un vēstījumi, kuri pieaugušo dzīvē sagādā ne mazums raižu – „Sekss un nauda”. Lai cik patīkami būtu abi no tiem, šoreiz par naudu. Katras nodarbības „Labrīt!” vietā dalījāmies, parasti gan pārāk gari un plaši, ar to, kas jauns un labs. Līdzīgi kā „How do you do?!” neprasa izplūst stāstījumā par to, kā klājas, „Kas jauns un labs?”, gluži otrādi, ir ne tikai sveiciens, bet jautājums ar āķi – kas ir tas, ar ko šodien esi atnācis, kas tās par sajūtām, kas tevi satrauc, ar ko vēlies padalīties, ko rāda tavs emociju barometrs? Un tā – mana kārta. Pat ļoti atbilstoša tēmai, jo stāsts bija par naudu. Dalījos piedzīvotajā naudas zaudējumā valstij un pogainajiem par godu. Neievēroju šādus tādus ceļu satiksmes noteikumus, kā rezultātā negaidīti nācās atvadīties no tobrīd pieklājīgas un, kā man šķita, man ļoti nepieciešamas naudas summas. „Kā tu domā – kāpēc tu zaudēji šo naudu?” jautāja pasniedzēja. Grupas biedri sazvērnieciski smaida. Tas mēdz būt tik tracinoši! Visi bez izņēmuma redz tavu problēmu, vien tu pats jūties kā izmuļķots skolnieks, kuram pie muguras pielīmēts kas nejauks, par ko pārējie ķircinas. Un es neredzu. Neredzu! Tāpēc, ka pārkāpu satiksmes noteikumus, es taču jau teicu! „Nē, padomā vēl…” tik neatlaidīgi, tik kaitinoši. Ir reizes, kad gribas nevis domāt pašam, bet, kā manas kursabiedrenes ieviestajā terminā, „palūgt receptīti”. Nu, lūdzu – pasakiet taču vienreiz, kas par lietu! Ko es neredzu? Kāpēc man bija jāzaudē naudu sasodītas situācijas dēļ, ja es būtu varējusi nopirkt to un to, un vēl šo, arī aizdot kādam, ieguldīt, ieskandināt cūciņā vai apēst dārgā restorānā? Pasniedzēja: „Labi, un tagad vēlreiz pasaki tos vārdus, ar kuriem sāki stāstīt „Kas jauns un labs?”.” Es: „Nu, kā – man bija parādījusies lieka nauda, bet es tik stulbā veidā… Āaaaaaaaaaa!… Man bija lieka nauda. Lieka nauda. Lieka.” Pasniedzēja: „Nu, re… Labi, kurš nākamais? Kas jauns un labs?” No latv.val.skaidrojošās vārdnīcas: Lieks – nevajadzīgs, tāds, bez kura var iztikt. Ir lietas, kuras tik spēcīgi „iesit” pa pieri, ka paliek atmiņā uz mūžu. Es to nekad neaizmirsīšu. Lai vienmēr pietiek un paliek pāri! Elīna

(publicēts ar klienta atļauju) Šodien piedzīvoju fantastisku mirkli ar klienti, kura strādāja smilšukastē. Vien iedomājies mūs abas sēžam abpus smilšukastes – brīnumā ieplestām acīm, starojošas, bez vārdiem kopīgā atklāsmē pārsteigtas ar šurpu turpu skrejošām skudriņām pār muguru… Situācija veca kā mūžība – neticība saviem spēkiem, pamestības sajūta, nespēja lūgt palīdzību, jo tas dara kaunu un liek atzīt pasaulei, ka esmu neveiksminiece. Galvenais tēls – no jūras izsviests, saulē lēni dzīvību zaudējošs delfīns, kurš zaudējis balsi, tāpēc nespēj lūgt palīdzību. Vien noraida to domās tik spēcīgi, ka blakus stāvošais zilonis (lasi – Dievs) ar snuķi apslaka gulošo, neļaujot aiziet pavisam, dodot cerību, ka kāds pamanīs, pirms būs par vēlu. „Galvenais – ļauj man saglabāt dzīvību, turi mani pie tās…”, viņš lūdz zilonim. Un gaida. Jo gribas taču tikt atpakaļ jūrā – tur ir mīlestība, darbs un nauda. Sakiet, cik bieži jums izdodas tikt pie tā, ko gaidāt? Ne vairāk, ne mazāk, bet tieši gaidāt. Un neko vairāk. Cik liela ir iespēja, ka kāds lēni dziestošajam delfīnam patiešām pienāks klāt un palīdzēs tikt atpakaļ jūrā? Ir, protams, nenoliedzami. Bet kāds ir paša delfīna nopelns? Jo ko viņš lūdz? Viņš, kurš no visas sirds tic, lūdz saglabāt dzīvību. Nevis dot balsi, lai runātu, kliegtu, sauktu pēc palīdzības. Šis mirklis bija kā atklāsme mums abām. Man grūti aprakstīt to prieku, kad esmu klāt tādos brīžos. Tas ir brīnums, tas ir tik intīmi, tas ir domas un pārliecības radīšanas mirklis. Jo īpaši sajūtās nozīmīgs tāpēc, ka visbiežāk es to ieraugu un sajūtu vēl pirms klienta. Ar ko to salīdzināt?.. Iedomājies, ka zini, kas paslēpts dāvanu kastē, kuru saņem kāds cits – tu jau zini, kas tajā ir, bet vēl neesi redzējis, vien kāpini sevī prieka sajūtu, kad dāvanas saņēmējs lēnām tin vaļā pušķi. Kā palēnināti kadri filmā. Un tad pēkšņi ir! IR! Tāds prieks, tāds atvieglojums, tāda jauniegūtas harmonijas sajūta. „Tagad būs labi, tagad viss būs kārtībā..” Mēs, protams, kopīgiem spēkiem radījām dinamiku – delfīns beidzot palūdza balsi, sasauca palīgus, tie viņu iestūma atpakaļ jūrā, kur bija viss kārotais, delfīns tika galā ar pārējiem traucēkļiem un… Un tajā brīdī klientei iezvanījās telefons. Arī tas bija zīmīgi, jo parasti taču tos mēdzam izslēgt. Zīmīgi, jo zvanītājs piedāvāja darbu. Ilgi gaidītu, domās auklētu, bezmiega naktīs cerētu un to īsto – savā profesionālajā jomā. Mums abām bija sajūta, ka pats Dievs ir bijis klāt mūsu darbā – tikko bija atklāta kļūda lūgumā un radīta darbība, atskanēja „glābējzvans”. Tieši tajā mirklī – ne ātrāk, ne vēlāk. Zvans būtu pienācis tik un tā, bet tas, kā viss saslēdzās vienotā ķēdītē, radīja šo mirkļa burvību. Tas lika piedzīvot brīnuma sajūtu. Jo viss notiek tā, kā tam jānotiek. Viņa neaizgāja, viņa aizlidoja. Šķita, ka viņas pirkstgali knapi pieskaras zemei – tā laikam spēj pārvietoties tikai iemīlējušies un brīnumu piedzīvojušie. Vien palūgt citādi, piedomāt pie tā, ko lūdz, lai brīnums spēj izšķilties un tapt piedzīvots. Nevis saglabāt dzīvību, bet iekliegties „Es esmu!”. Lai pasaule sadzird, ko vēlies. Vai esi domājusi, ka Tavai lūgšanai ir milzīgs spēks? Ka, jo precīzāk Tu to izteiksi, jo lielāka iespēja, ka tā piepildīsies? Mierīgu dienu, Elīna

Man šodien ar draudzeni sanāca tāda ka pastaiga pa veikaliem, meklējot Ziemassvētku dāvanas radiem un draugiem. Tā staigājot, iegriezāmies arī Vecrīga. Tur valda tāda Ziemassvētku noskaņa, vienkārši burvīgi, piparkūku smarža, jaukas Ziemassvētku dziesmas, tas smukais un krāsainais panorāmas rats un protams sniega snigšana. 😀 Man tik ļoti sagribējas ātrāk svētkus.(l)Nu jau palika gaidīt pavisam maz un mēs visi varēsim pavadīt šos burvīgus svētkus ar sev mīļajiem un tuvajiem cilvēciņiem. 🙂 P.S. Neaizmirstiet, rīt ir pēdējie Adventi, jāiededzina ceturtā, pēdēja svecīte 😉 😀

ir saspringst laiks, pieļauju, ak ne tikai man, bet vēl daudziem citiem cilvēkiem, nē, šis nav Ziemassvētku ieraksts, ne tuvu. Man vakaros ir grūti aizmigt, par daudz stresa, domas, vēlmes un nebūšanas. Citi skaita aitas, bet es eju pastaigāties- savās domās. Citreiz tās ir pastaigas cauri pagājušās denas gaitām, citreiz nākošās dienas, citreiz tā ir pastaiga pa mežu vai vietu, kura mani ir mīļa un nes drošības sajūtu. Bet aju vairāks nedēļas es, lai iemigtu domāju par kādu cilvēku un domās mēdzu izfantazēties visādi. Nē, šis nav stāst arī par kāislīgām, slēptām simpātijā vai nelaimīgu mīlestību. Tas ir mans draugs, labs draugs, kuru es satieku ļoti reti, varbūt reizi pusgadā vai gadā. Citreiz ciemojos, citreiz ceļojam kopā. Domāju kāpēc tieši viņš? Un atbildē varu atrast vienīgi to, ka man ir drošibas sajūta un bezrūpība esot ar viņu. Viņš izdomā ko mēs darīsim, kur brauksim, kad ēdīsim, ko ēdīsiem utt. Tā ir tā sajūta, es esot kādam blaksu var nolikt visu nost un vienkārši elpot un zināt, ka viss būs, ka mans darbs ir tiaki elopt. 🙂 Teicu draugs, bet stāst izklausās mazliet pat romantiski. Un arī, kā aju teicu- fantazēju par visu ko, par mūsu ceļojumiem, par pavadīto laiku, par sarunām utt. Esmu arī fantāzijās attīstījusi kā tas būtu, ja mēs būtu kopā? Un atbilde ir – nekādi. Nezinu kāpēc, bet nespēju iedomāties attiecības ar viņu, jo nebūtu drošibas sajūtas, nav viņš no tiem, kam ir plāns vai ambīcijas, nestāv viņš kā mūris, un tas man ir svarīgi, lai es zinātu, ka pēc strīda nebūs koferu savākšanas un prom. Un te s”akas interesantākais, ak tas ir viens un tas pats cilvēks ar pilnīgi pretējām īpašībām, nu mansi aprakstītajām, ko manī izraisa un izskaidrot es to nevaru. Kā tas ri iespējams, ak esot kopā dod man to drošibas sajūtu, ka man pat ie’migt ir vieglāk, bet iedomājots nākotni, ir pilnīgs neticība. Varētu jau teikt, ka tas tāpēc, ak esam draugi un attiecības maina, bet…vai arī uz šādām sajūtām? P.s. pilnīgs murgs! piekrītu, vienkārši ir interesanti dažreiz padomāt, ko es īsti domāju, jo es vairāk dzīvoju uz sajūtām, bet tagad attopos, ja kāds man teiktu, ak esmu neloģiska un lēmumi ir pilnīgi stulbi, es karsti protestētu, bet…atskatoties uz to, ko uzrakstīju varu piekrist tikai tam, ka sievietes prāts ir pilnīga mistika! 🙂

tad nu pagajusho nedelu bija ziemassvetku darba ballite- taa,kaa es biju peec diezgan garas darba dienas(10h) ipashi nepucejos. pargerbos turpat locker-room uzliku luupukraasu un gaju balleties. un protams-intrigas,intrigas. ~kolege kurai ir draugs skupsijas ar vienu no musu kopigiem kolegiem. ~puisis kuram ir draudzene skupsijas ar kopigu kolegi(kursh atdzist ka ir gejs un ir briivs) ~prieksniece pardzeeraas un bija nebijusi jauka ~ ”vacaas” John lewis partneres krita virsuu jaunajaam,par to,ka vinjas vinneja bingo balvas un redz mes tas neot pelnijushas jo esam jauninjaas. ~ dzerienu limits ”pieci kokteili katram” beigas neatiecas uz nevienu jo nez no kurienes uzradaa vesala kaudze ar ”free-drink” kuponiem,taa kaa visi bija diezgan nost ~mes ar draudzeni ejot prom ”aiznemamies” zaales dekoracijas (heelija balonus). esu parliecinata ka notika vel daudz un dazadas lietas par kuram es neuzzinashu. bet man ir tik liels prieks,ka ”sliktaakaa” lieta kura naca no manis bija balonu nospershana. un pats labakais- man nemaz negribas lielakus piedzivojums.. negribas iekrist cita puisha apskavienos, negribas skupstit citus… diezgan skumji apzinaties cik daudz ir tadu cilveku (gan puishi,gan meitenes) kuri bez sirdsapzinas parmetumiem to izdara gandriz katru reizi kad iziet araa… rodas jautajums-kada tad jega no attiecibam? esi briivs un miers. protams nejau es vienigaa biju uzticiga savai otrai pusitei. ir vekl daudzi tadi cilveki,kuriem pat prata tas nenaktu.. kaa ir ar jusu darba ballitem? biezi notiek intrigas? bildee- es un fashion department menidzere (lielis ”boss”). un lejaa es un kolege (aizmuguree cits kolegis man uzliek ragus) 😀