Draugu kompānijā vienmēr īpaša ir tā diena, kad viens no "savējiem" iepazīstina pārējos ar savu jauno otro pusīti – tātad ar "svešo". Parasti jauniņajam tiek dots handikaps – neviens taču nevēlas spriest pēc cepures. Visi kā sarunājuši sirsnīgi sveic jaunpienācēju un palīdz cilvēkam iejusties. 

Kādu laiku visi, pat aktuālajam pārim klāt neesot, taktiski klusē un izliekas, ka viss ir vislabākajā kārtībā. Līdz vadzis lūzt un kādam pasprūk, ko viņš patiesībā domā par drauga izvēli. Un – kā esmu novērojusi – kaut viens trūkums, pie kā piesieties, tiks atrasts vienmēr. Parasti kritika tiek maskēta aiz argumenta: "Viņš/viņa ir pelnījis/usi labāku (gudrāku, smukāku utt.)" taču ne jau tas ir galvenais. Fakts, ka savējo mikropasaulē ir ienācis jauns cilvēks, nozīmē pārmaiņas, kas attiecināmas uz visiem, un tieši to draugu kompānijai, kas jau daudzu gadu garumā pieradusi dalīties gan priekos, gan bēdās, ir visgrūtāk pieņemt.

Dažkārt pat tik grūti, ka vieglāk šķiet atteikties no drauga pavisam, nekā pielikt pūles un sadraudzēties ar viņa mīļoto. Protams, ir gadījumi, kad tieši otrā pusīte ir tā, kura sāk piecirst kāju un paziņot: "Es pie tiem taviem draugiem neiešu." Tikai jājautā – kāpēc? Vai tāpēc, ka "tie tavi draugi" šķiet nepatīkami cilvēki? Vai varbūt drīzāk tāpēc, ka viņi nav papūlējušies izrādīt pietiekamu atsaucību un pretimnākšanu?

Nesen ar antropoliģisku interesi vēroju cilvēku reakciju uz kādu meiteni, kas ienākusi viņu kompānijā. Vīrietim, kurš labu laiku ir bijis viens – nu, īsts vecpuisis, beidzot uzradusies nopietna draudzene. Un draugi ir pārsteigti par viņa izvēli, raksturojot to vienā teikumā: "Ko viņš viņā ir atradis?" Es tikai ļoti ceru, ka viņi to sapratīs. Es nepazīstu šo meiteni, taču, redzot viņas pārbiedēto seju un "bara" vērtējošos skatienus, ļoti gribas, kaut viņai tiktu dota iespēja.

Atceros, ka vidusskolā un augstskolas sākumā neprātīgākās ballītes vienmēr notika pirtīs. Tur nereti tika gūta pirmā seksuālā pieredze, veidojās jauni pārīši, izstrīdējās labākās draudzenes, kāds sagrieza kāju uz stikla lauskām… Šovakar svinēšu savu vārda dienu. Kurināšu arī pirti. Taču nu tai ir pavisam cita loma.

Pirti tā no sirds iemīlēju tikai pirms pāris gadiem. Agrāk nevarēju uz lāvas nosēdēt ilgāk par trim minūtēm, un no melnajām lauku pirtīm man vispār bija paniskas bailes. Pēdējā laikā karsējos reizi nedēļā un, ja agrāk to apvienoju ar vīna dzeršanu, tad tagad izvēlos tikai tējas un zaptsūdeņus. Pavisam cits kaifs! Ak, jā, un vēl man vislabāk patīk pirtī meditēt vienatnē vai divatā, jo tikai tad izdodas rast pirts procedūrām nepieciešamo mieru.

Tas par maniem pirts rituāliem, taču, domājot par šī vakara ballīti (bez vīna gan laikam neiztikšu :-)), sapratu, ka izvēlējos iekurināt pirti tikai tāpēc, ka ciemos brauks tuvākie draugi. Man vairs nepatīk iet pirtī kopā ar svešiem cilvēkiem, tāpēc nesaprotu uzņēmumus, kuri Ziemassvētku balles rīko pirtīs un džakuzi vannās. Diez vai sarunas kļūs atraisītākas tikai tāpēc, ka kādam ieraugi smuku dibenu vai pamatīgu riepu uz vēdera… Un, ja arī kļūst atraisītākas, tad – ui – kādi tik brīnumi bieži tiek sastrādāti!

Mēs visas esam diezgan stipras un varošas sievetes. Šodien citādāk ir grūti – laikmets tāds, kad sievietei jādomā gan par ģimeni un mājas pavarda sildīšanu, gan arī karjeru un naudas pelnīšanu. Tradicionālais modelis: sieviete vairāk nododas mājas lietām, bet vīrietis pelna naudu tiek pat kritizēts kā novecojis un ne mazums ģimeņu izvēlas mainīties lomām. Ja sievietei lielākas iespējas nopelnīt, viņa strādā, bet vīrs dzīvo mājās ar bērniem. Liela daļa sieviešu grib būt noteicējas un nevēlas dzīvot sava mīļotā "ēnā". Taču lai arī cik emancipētas gribētu būt sievietes, ir kāda lieta, kas man šķiet ģimenes veidošanas pamatā, un kurā, manuprāt, jebkāda modernizācija neiederas. Tā ir bildināšana.

Praksē novērojami dažādi varianti. Vienkārši sarunāšana: "Nu, varbūt šogad apprecamies? Galu galā, kopā jau dzīvojam, vecākiem būtu mierīgāka sirds, draugi grib tusiņu…"  Vai arī meitene uzņemas iniciatīvu: "Es gribu, lai tu zini, ka es ļoti vēlos būt tava sieva." Bet, jo biežāk manas draudzenes precas un man sanāk domāt par bildināšanas tēmu, jo vairāk es sliecos domāt, ka galvenajam bildinātājam tomēr vajadzētu būt vīrietim.

Ar frāzi: "Es vēlos, lai tu būtu mana sieva," vīrietis izsaka sievietei uzaicinājumu. Viņš sievietei parāda, ka pats jau ir izdarījis savu izvēli par labu viņai. Viņš ir iniciators un šādā gadījumā uzņemas galveno lomu ģimenes veidošanā. Ar šo frāzi vīrietis arī apstiprina, ka viņš uzņemas atbildību par ģimeni. Tāpēc ģimene nevis sanāk pati no sevis, bet vīrietis aicina sievieti piekrist ar viņu veidot ģimeni.

Savukārt sievietes atbildība tādā gadījumnā ir saprast, vai patiešām ar šo vīrieti viņa vēlas būt priekos un bēdās, vai viņa var un vēlas uzticēties viņam visu mūžu. Un vai spēs vienmēr atcerēties, kuru iemeslu dēļ viņa vīrieti iemīlēja un turpina mīlēt arī grūtākos laikos.

Manuprāt, ja notiek savādāk, sievietei paliek šaubas: vai viņš vispār mani pa īstam gribēja? Un dziļu strīdu brīžos uzmācas jautājums: kāpēc mēs vispār precējāmies? Vai pārdomas: viņš nemaz nebija gatavs veidot ģimeni ar mani…

Domāju, ar pāris vairāk vai mazāk manipulatīvām metodēm dabūt vīrieti līdz altārim nav pats grūtākais uzdevums. Bet vai tas ir vajadzīgs?

Sievietei tomēr ir ļoti svarīgi just, ka vīrietis viņu grib, ka starp visām pasaules sievietēm viņš viņu ir izvēlējies kā savu vienīgo un vismīļāko acuraugu un pumpuriņu, kuru viņš lolos un sargās ziemas vējos un pavasara palos. Ka tieši par viņu viņš vēlas rūpēties un ar viņu dzīvot ilgi un saticīgi. 

Ja sieviete to zina, viņai nav variantu, kā tikai uzplaukt par visskaistāko ziedu savam mīļotajam vīrietim. Un ieguvēji ir abi.

Tikko atgriezusies no ceļojuma pa Portugāli, esmu ne tikai pārpilna fantastisku iespaidu, bet arī guvusi vairākas atziņas par ceļošanas priekšrocībām un trūkumiem tā saucamajā nesezonā.

Kad plānojām ceļojumu, kuram varēju izbrīvēt janvāra beigas un februāra sākumu, es, protams, sapņoju par siltām zemēm un vasaru. Tomēr uz populārajiem kūrortiem braukt nemaz negribējās, bet tālāki galamērķi sanāktu pārāk sālīti. Beigu beigās izmantojām lētās aviokompānijas reisu savienojumu un izdevīgo auto īres piedāvājumu un devāmies uz Portugāles dienvidu daļu.

Mūsu neatsveramākais palīgs bija populārais bekpekeru ceļvedis Lonely Planet, uz kuru pilnībā paļāvāmies, meklējot naktsmītnes un restorānus. Kaut ko rezervēt iepriekš nebija vajadzības, jo, ceļojot nesezonā, mazās pansijas un hosteļi gaida nakšņotājus atplestām rokām un par ļoti labām cenām.

Katrā nakšņošanas vietā palikām tikai vienu nakti un no rīta devāmies tālāk uz nākamo pilsētiņu. Tādējādi apceļojām ne tikai okeāna piekrasti, bet arī kārtīgi izbraukājām Portugāles vidieni. Un vienīgos tūristus satikām tikai pāris kūrortpilsētās pašos valsts dienvidos, kurās centāmies ilgi neuzkavēties.

Tā nu desmit dienas klejojām pa seno pilsētiņu šaurajām ieliņām, pamestos apelsīnu dārzos zagām apelsīnus, ciematiņos pie okeāna ēdām svaigi nozvejotas zivis un jutāmies absolūti priviliģēti – baudīt Portugāli tādu, kāda tā ir, kad to neviens neredz. Sajūta, kāda pārņem skarbajās rietumu pludmalēs starp melnajām klintīm, kad visapkārt nav nevienas dzīvas dvēseles, vispār nav aprakstāma…

Un tagad par trūkumiem: neviens ceļvedis nebija pabrīdinājis, ka portugāļu mājās nav centrālapkures. Tā nu vislielākais pārbaudījums man izrādījās gulētiešanas brīdis. Labākajā gadījumā istabiņā bija mazs eļļas radiators, uz kura sildīju dvieļus, ko paklāt sev apakšā, lienot drēgnajā gultā. Tomēr pat man – vissalīgākajam cilvēkam uz pasaules – šīs neērtības aizmirsās, kad, atverot logu, acis žilbināja ziedoši mandeļkoki.

Šobrīd strādāju pie raksta par juteklisku seksu, tāpēc pamatīgi aizrāvos ar erotiskas mūzikas meklēšanu. Izpētīju gan savu disku kolekciju, gan pusdienu nodzīvoju youtube.com, taču beigās tāpat nonācu pie secinājuma, ka, manuprāt, erotiskākā mūzika ir atrodama tikai un vienīgi skaņuplatēs. Kāpēc? Tāpēc, ka tajās balss skan dabiskāk un dūmakaināk. Turklāt to visu papildina atskaņotāja adatas skrapšķi.

Tā kā man ir diezgan liela skaņuplašu kolekcija – veselas divas pūra lādes, tad varu droši apgalvot, ka vismaz latviešu mūzikā neko erotiskāku par Ievas Akurāteres un Igo sadziedāšanos skaņuplatē Klusums starp mums neesmu dzirdējusi. Igo romantiskie un reizē pikantie teksti, Ievas nekautrie smiekli un čuksti, Aivara Hermaņa pasakainās skaņu ainavas – tas viss kopā izklausās ļoti jutekliski. Kaut plate ir izdota vēl "tikumīgajā" 1990. gadā, tās noskaņa un dziesmu teksti liek domāt tikai un vienīgi par seksu.

Kura mūzika vai dziesma tev saistās ar erotiku un seksu?

Vai tā ir vecmodīga sajūta? Tajā nozīmē, ka kaunēties par savu rīcību mūsdienās ir galīgi garām? Jo katrs rīkojas tā, kā uzskata par pareizu, un apkārtējo domas vai savu sirdsapziņu nav ko ņemt vērā.

Man, piemēram, būtu briesmīgs kauns, ja es būtu sazagusies valsts īpašumus un tagad mani ķidātu pa visiem preses izdevumiem. Man gan būtu kauns jau tajā zagšanas procesā; kauns būtu lielāks nekā mantrausība, tāpēc es izvēlētos vispār nezagt. 

Tāpat man būtu liels kauns, ja es pa draugam un bez attiecīgas izglītības būtu nokļuvusi valsts amatā ar Ls 4000 lielu algu, un tagad puse Latvijas apšaubītu manas prāta spējas. Kauns nevis tāpēc, ka puse Latvijas mani aprunā, bet tāpēc, ka es atkal mantrausības dēļ (lai man piedod šofera dēla stāstā iesaistītie, bet es neticu, ka šādā amatā nonāk pārliecības dēļ) būtu kaut ko nošmugulējusies un nožuļījusies.

Arī par frāzi "Nasing spešal" man būtu kauns, un vispār par to, kā Slakteris izskatījās Bloomberg TV. Katrā gadījumā, es diez vai spētu pēc tam publiski paziņot, ka manas angļu valodas zināšanas ir pietiekamas. Jo man jau šķiet, ka viena liela daļa Latvijas jauniešu angliski runā labāk par Slekteri.

Bet nu labi, pietiek uzskaitīt šos gadījumus. Tāpat skaidrs, ka politikā es diez vai varētu darboties. Bet manas pārdomas izraisa šāds jautājums: zinot, cik mokoša var būt kauna sajūta, vai tiešām cilvēki naudas un statusa dēļ labāk izvēlas mocīties? Vai arī cits variants: viņiem vienkārši nav kauna sajūtas…? 

Vai zināji, kāpēc romi ir tik slaveni gaišreģi un zīlnieki? Izrādās, ka viņiem, atšķirībā no citām tautām, jau no bērnības ir ļauts vērot īstu dzīvi. Bez tēlošanas vai izskaistinājumiem. Taborā strīdas, kaujas, dejo un mīlējas, neslēpjot to no bērna acīm, kamēr mums viss notiek pa kaktiem un tumsā.

Kas no tā visa izriet? Tas, ka čigāni uzticas tam, ko viņi redz, un dzīvo saskaņā ar acīmredzamiem faktiem, savukārt latviešiem acīmredzamais mijas ar iemācītām uzvedības normām, radot absolūti greizu, neīstu pasauli. Tā, piemēram, ja čigānu bērns uz ielas ierauga kroplu cilvēku un viņu tā arī nosauc, tad ģimene viņu neklusina un nemēģina iestāstīt, ka tā tas nav. Savukārt latviešu mazulis tā vietā dabū noklausīties lekciju par to, ka cilvēkus nedrīkst aprunāt un ka vispār tas kroplais nemaz nav tik kropls. Un bērns vairs nesaprot un nekad nesapratīs, vai ticēt tam, ko viņš redz pats ar savām acīm, vai tam, ko saka mamma.

Tieši tāpēc čigānietēm, paskatoties uz tevi, vienā acumirklī var būt skaidrs, vai tev ir darbs, kā tev veicas mīlas dzīvē un pēc kā tu ilgojies, kamēr latvieši visai reti uzticas savai intuīcijai un novērošanas spējām. Tās vienkārši tiek nomāktas jau bērnībā.

Domājot par to visu, man ienāca prātā, ka varbūt tie indigo bērni, ka tagad Latvijā dzimst un aug kā traki, vienkārši ir mazāk strostēti, tāpēc viņi, piemēram, nebaidās skaļi pateikt to, ko viņam blakus sēdošais cilvēks domā. Savukārt tagadējos 20-gadniekos un 30-gadniekos šī novērotāja spēja tika iemidzināta bērnībā, tāpēc mums atliek tikai brīnīties par indigo mazuļu "burvju" spējām.

Vispār neuzskatu sevi par skopu cilvēku, sevišķi naudas lietās nē. Taču ir kāda dzīves joma, kurā man regulāri jāizcīna cīņa pašai ar sevi. Starp vēlmi dalīties priekā un privātīpašnieciskuma instinktu. Tas ir tad, kad ir runa par filmām, mūziku un grāmatām.

To, cik ātri grāmatām, mūzikas diskiem un filmu DVD spēj pieaugt kājas, droši vien zina visi. It kā atceries, ka esi kādam iedevusi izlasīt savu mīļāko Murakami, bet kam tieši? Ar laiku tādu pazudušo dēlu un meitu izveidojas vesels saraksts, taču ko ar to iesākt, arī nav skaidrs. Neapzvanīsi taču visu telefona grāmatu ar jautājumu: "Čau, vai pie tevis gadījumā nav mans Rozes vārds?" Šad un tad dzīve sagādā pārsteigumus un kāds no paziņām pēc gadiem pieciem noliek tev priekšā grāmatu, par kuras eksistenci jau sen biji aizmirsusi. Izrādās, cilvēks pārvācas uz jaunu dzīvokli un, saiņojot mantas, nejauši to atradis. Bet cik nav tādu grāmatu vai DVD, kas tā arī paliek bijušo boifrendu, sen nesatiktu paziņu un citu no tavas dzīves izgaisušo cilvēku plauktos…

Trakākais, ka parasti pazūd tieši tās lietas, kuras tev pašai ir īpaši dārgas. Shēma parasti ir šāda: es nopērku grāmatu un, jau lasot, esmu tādā sajūsmā, ka piestāstu par to pilnas ausis visiem draugiem, kas pagadās man ceļā un ir gatavi uzklausīt. Vairāki no viņiem saspicē ausis un iedegas – iedosi pēc tam izlasīt? Protams, es saku. Un kādam arī iedodu. Savu pēdējā laika mīļāko grāmatu. Vai filmu. Nu, kā lai nedalās priekā, ja emocijas un intelektuālā bauda plūst pāri malām?

Vēl trakāk ir, ja mājās ierodas ciemiņi un pieplok pie filmu un grāmatu plaukta. Tad tikai skaties, kā katrs sagrābj rokās pa čupiņai, zvērot, ka "pēc trim dienām obligāti atdos". Ir, protams, tādi cilvēki, kas tiešām atdod. Bet lielākā daļa – pat visgodīgākie un apzinīgākie – ar atdošanu nesteidzas.

Zinu, zinu, jūs teiksiet – vajag pierakstīt, ko un kam esi aizdevis. Esmu mēģinājusi, tikai tā ir viena no tām labajām apņemšanām, kas aizmirstas jau pirmajā situācijā, kad pie rokas nav pildspalvas. Sevišķi pēc tādām ballītēm – nākamajā rītā mēģināt attīt filmu, ko kurš ir aizņēmies, ir diezgan neiespējami. Tāpēc apburtais loks turpinās. Un es joprojām turpinu aizdot, pazaudēt un atgūt.

Man gan jāatzīstas, ka nesen kādam draugam atklāti pateicu – mans Monty Python skeču komplekts no mājas iznests netiks. Viņš drusku uzmeta lūpu, bet tad samierinājās un pieteicās ciemos skatīties tepat uz vietas. Un beigās izdevās jautrs vakars…

Izmisušas meitenes, kas lūdz naudu, Blaumaņa/ Kr.Barona/ Čaka ielas rajonā, kļuvusi par izplatītu parādību. Pēdējā mēneša laikā divas reizes mani uzrunājušas pēc paskata noraudājušās, pazaudējušās meitenes ap gadiem sešpadsmit septiņpadsmit, kuras lūdz naudu, lai tiktu līdz mājām. Tikai… man gadījās vienu no viņām atšifrēt.

Iegrimusi savās domās, es gāju pa Blaumaņa ielu, kad pēkšņi mani panāca līdzjūtību izraisoša balss: "Palīdziet, lūdzu!" Atskatījos, man pretī izmisis skatiens, acis knapi redzamas no kapuces apakšas, visādi citādi labi ģērbusies meitene. Viņa stāstīja, ka no Ādažiem ar draudzeni atbraukusi uz Rīgu, palikušas pa nakti pie draudzenes drauga, bet tas viņu apzadzis. Paņēmis naudu un pasi. Vai es nevarot iedot trīs latus, lai viņa tiek līdz Ādažiem?

Es stāvu un klausos un domāju: nu kāpēc mana iekšējā sajūta liedz uzreiz sniegties pēc naudas? Man nav žēl trīs latus, lai izlīdzētu meitenei, arī stāsts liekas ticams un izmisums ir gan acīs, gan balsī un stājā… bet nu kaut kas tomēr attur. Es vilcinos un nolemju vēl uzdot pāris jautājumu.

Prasu: kāpēc tu nezvani vecākiem vai draugiem, lai tev palīdz? Viņa: bet tas draudzenes draugs nozaga arī mobilo telefonu. Nu labi. Vēl paguvu nodomāt, ka es jau nu gan ietu uz policiju un mājās brauktu ar autostopiem, bet nu labi, varbūt meitenei tiešām bail. Un vispār – labs darbs ir labs darbs, un gan jau meitene, kurai es tagad palīdzu, arī kādreiz kādam palīdzēs. Jau sniedzos pēc naudas maka un tajā brīdī dzirdu: zvana mobilais telefons! Tas nav manējais. Ieskatos meitenei acīs: totāls izbīlis. Vairs ne miņas no izmisuma un čīkstulīgās balss.

Es saku: "Zvana tavs nozagtais mobilais telefons. Pasaki tiem cilvēkiem, kas zvana, lai palīdz tev tikt uz mājām." Skaidrs, ka viss stāsts bija izdomāts un meitene šādā veidā centās izkrāpt naudu no līdzjūtīgiem garāmgājējiem. Galvenais, ka viņa beigās pateica: "Labi." Un viss.

Visu ko bija gadījies redzēt, lūdzot naudu, bet jaunas meitenes, turklāt tik profesionālas tēlotājas – nekad.

Sākšu ar to, ka es visu savu līdzšinējo dzīvi, ieraugot vai izdzirdot kaut ko par futbolu, esmu teikusi: "fui". Taču, iestājoties šai ziemai, sanāca tā, ka man radās iespēja reizi nedēļā pievienoties veselam baram puišu futbola treniņos. Es piekritu, kaut arī zināju, ka man ies grūti – tā pa īstam to nebiju nekad spēlējusi, turklāt es treniņos būtu vienīgā meitene. Es nekļūdījos – man tiešām joprojām iet grūti 🙂 Taču par spīti visam, tiklīdz treniņš ir beidzies, es ar nepacietību gaidu jau nākamo.

Interesanti, ka puišu attieksme pret mani šajā laikā ir stipri mainījusies – sākumā viņi pret mani izturējās tā, it kā es būtu no stikla – mēģināja no manis izvairīties, nepieskarties un netriekties virsū, kaut arī man tika dots uzdevums pašai viņiem maisīties pa kājām. Pirmajā treniņā neko vairāk kā to, kuros vārtos sist un kuriem spēlētājiem maisīties pa kājām, es nesapratu. Taču noskrējusies biju slapja un bez elpas, kas mani pilnībā apmierināja.

Uz pāris nākamajiem treniņiem jau ierados nedaudz ātrāk un lūdzu savam puisim, lai pamāca mani vadīt bumbu un pareizi sist. Cītīgi un ar iedvesmu vingrinoties, kaut kas man jau sāka sanākt. Turklāt es treniņos visus puišus nemitīgi nomoku ar dažādiem jautājumiem, kas galvenokārt sastāv no "kāpēc tā" un "vai tā drīkst".

Domājot par pēdējiem treniņiem, jāsecina, ka man viss jau sanāk daudz labāk, turklāt es visu daru ar lielāku prieku. Kaut arī puiši nebūt pret mani vairs neattiecas kā pret stikla gabaliņu un pēc katra treniņa es varu saskaitīt aptuveni trīs jaunus zilumus, man ir gandarījums, ka esmu viņiem pierādījusi, ka meitenes nav nekādas "sēnes".

Izskatās, ka arī šie paši mani draugi, ar kuriem es spēlēju, mani mazliet apbrīno. Gan par to, kā es varu izturēt mirkļus, kad viņi spēles karstumā aizmirst, ka es neesmu vīrietis, gan arī par manu stūrgalvīgo vēlmi spēlēšanas mākslā līdzināties viņiem. Dažkārt es tiešām pati nesaprotu, kas ir mans iekšējais dzenulis, taču reizēs, kad man izdodas atņemt kādam bumbu vai sajusties vajadzīgai, padodot rezultatīvu piespēli, ir baigais gandarījums. Lieki piebilst, ka es ar milzu nepacietību gaidu mirkli, kad gūšu savus pirmos vārtus, "uzliekot punktu uz i" pierādījumā, ka meitenes nav sliktākas par puišiem.

Kā ir ar Tevi – vai arī Tu esi nonākusi kādā līdzīgā situācijā, kad vēlies sev un apkārtējiem pierādīt, ka vari izdarīt to, kas sākotnēji šķiet neiespējams?

Man patīk laiku pa laikam ieskatīties modes blogos, kuros tiek publicētas fotogrāfijas ar interesantiem cilvēkiem, kuri ir satikti uz ielas. Ņujorka, Pekina, Parīze, Londona… Katrai no šīm lielpilsētām ir raksturīgs savs ģērbšanās stils, un to patiešām perfekti var redzēt šajos blogos. Un, tici vai nē, arī iedvesmoties!

Interesanti, ka liela daļa ielu modes blogu autori skaļi noliedz modes dizaineru spēju attīstīt modes kultūru un tā vietā ikvienam iesaka iedvesmu ķert uz ielas. Retro un modernā sajaukums, nekur iepriekš neredzēts aksesuāru pielietojums, krāsu un rakstu jūklis – tas viss apģērbos uz ielas ir vērojams krietni laikmetīgākā un pārsteidzošākā izpildījumā nekā modes skatēs.

Lūk, daži no, manuprāt, labākajiem ielu modes blogiem visā pasaulē:

Helsinki – http://www.hel-looks.com/

Ņujorka – http://thesartorialist.blogspot.com/

Berlīne – http://stilinberlin.blogspot.com/

Londona – http://stylescout.blogspot.com/

Tokija – http://www.style-arena.jp/

Milāna – http://pradandmeatballs.blogspot.com/

Lisabona – http://fashionstreet-lisboa.blogspot.com/

Parīze – http://www.garancedore.fr/

Un te pāris foto no tiem:

Vakar man bija seriālu vakars. Noskatījos Bīstamās mājsaimnieces, bet pēc tam ar interesi iekārtojos novērtēt jauno seriālu Lūpukrāsu pavēlnieces. Un kaut kas man tajā uzreiz šķita traucējoši. Centos saprast, kas tieši…

Beidzot noformulēju, ka man ir grūti skatīties uz Brūku Šīldsu – jo viņa izskatās… veca. Tiklīdz biju to aptvērusi, man uzreiz palika kauns par savu spriedumu. Brūkai Šīldsai drīz būs 44 gadi, un viņa izskatās tieši tā, kā jāizskatās sievietei pāri četrdesmit – ar sīkām krunciņām ap acīm un ne tik tvirtu ādu zem zoda. Tas ir dabiski.

Tas, kas nav dabiski, ir Holivudas mūžīgās jaunības propaganda, kura ir pietiekami spēcīga, lai iesakņotos mūsu apziņā. Nu, ja tā padomā, es jau kuro sezonu skatos Bīstamās mājsaimnieces un neesmu aizdomājusies, ka viņas visas tur jau sen līdzinās vaska lellēm. Sevišķi rudmatainā Brī.

Intereses pēc parakājos internetā, cik šīm aktrisēm ir gadu. Un izrādījās, ka Brūkai Šīldsai patiesībā ir vismazāk – pagaidām vēl 43. Kurpretim gludādaino mājsaimnieču trijotnei (Evu Longoriju neskaitot – viņa patiešām vēl pieder trīsdesmitgadnieču paaudzei) ir attiecīgi 44 (Terijai Hačerei jeb Sūzenai), 46 (Felicitai Hafmanei jeb Linetei) un 48 (Māršai Krosai jeb Brī). Seriālā Sūzena neizskatās īpaši vecāka par savu meitu:

Tātad vienīgais Brūkas Šīldsas "grēks" ir tas, ka viņa acīm redzami nav draugos ar plastikas ķirurgiem. Kaut arī "mājsaimnieces" nemūžam neatzīsies, ka būtu gūlušās zem skalpeļa, pat ja viņas spīdzinātu. Tā vietā viņas labprāt "atklāj" sava skaistuma noslēpumus, stāstot par mitrinošiem krēmiem.

Es domāju, ka tiem, kuri dosies uz Doma laukumu 13.janvārī, ir jāzina, kā dēļ viņi tur stāvēs. Vai nu māmiņu algu dēļ, vai valdības veicinātās krīzes dēļ, kā rezultātā tagad daudzi palikuši bez darba, vai protestējot pret Šlesera ielikteņiem un vispār valdības daudzkārtējās amorālas rīcības dēļ. Mani tur stāvēt mudinās pēdējie notikumi un divas manu uzticību zaudējušas kundzes: Demakova un Zatlere.

Pirmkārt: vispārējā taupības režīma apstākļos Demakovas mēģinājums vēl pagūt samaksāt vairāk nekā 6 miljonus par ļoti strīdīgo koncertzāles projektēšanu. Es neuzticos Demakovai tiktāl, ka es neticu, ka šis projekts tiek virzīts tautas interešu labā. Drīzāk – slēpjoties aiz visnotaļ slavējamas idejas par labu koncertzāli, tiks apmierinātas šaura, Demakovai pietuvinātu, cilvēku loka intereses. Galvenokārt, finansiālās.

Otrkārt, svarīgs iemesls, kāpēc mani sauc Doma laukums, ir Lilitas Zatleres uzvedība. Precīzāk, kā viņa tērē nodokļu maksātāju naudu. Viņa nedrīkstēja pieļaut, ka viņas meita bez konkursa organizēšanas tiek pie prezidenta rezidences atjaunošanas un uzlabošans darbiem. Tas, ka viņa to pieļāva, liecina par ļoti vāju izpratni par morāli un ētiku.

Nesen atklātībā nākušais gadījums ar braucienu uz Turkmenistānu, kad prezidenta vizītes organizētāji no Turkmenistānas bija aicinājuši neņemt līdzi Zatlera kundzi, jo tas esot pret šīs valsts tradīcijām, Lilita Zatlere tomēr izcīnīja šo ekskursiju. Kaut arī viņa netika ielūgta uz oficiālo pieņemšanu, bet oficiālajās vakariņās viņa sēdēja pie atsevišķa galda. Šāda sava panākšana par katru cenu liecina par citu kultūru nerespektēšanu un, atvainojiet, arī inteliģences trūkumu.

Masu mediji itin bieži piemin Zatleres augstākās izglītības trūkumu. Jā, arī es uzskatu, ka valsts pirmajai lēdijai ir jābūt ar augstāko izglītību. Tajā pat laikā es zinu daudz cilvēku bez augstākās izglītības, taču kuri ir dziļi inteliģenti, un par to liecina viņu izteikšanās veids, domāšanas veids, rīcība un sirds gudrība, kas tiek likta lietā, lai dzīve būtu labāka gan pašam, gan apkārtējiem. Diemžēl, vismaz līdzšinējā Zatleres rīcība liecina, ka tas nav viņas gadījums. 

Notikums ar Turmenistānu tikai kārtējo reizi apliecina, ka personiskās ambīcijas Zatlerei ir svarīgākas nekā godpilna Latvijas vārda nešana pasaulē. Šī iemesla un arī valsts ekonomiskās situācijas dēļ es uzskatu, ka Zatleres daudzās ekskursijas kopā ar prezidentu ir jāizbeidz. Tas ir pietiekami dārgi, bet atskaites, kāda jēga no Zatleres līdzbraukšanas, nav. Es nesaku, ka viņai nekur nebūtu jābrauc, bet pagaidām viņa braukā pārāk daudz un nevajadzīgi. Tāpēc mans plakāts pie Saeimas vēsta "Lilita, paliec mājās".

Zinot, ka zoodārzā tika izvēlēts mūsu prezidents, es nedomāju, ka Zatlerei klājas viegli.Taču viņai ir visas iespējas labot, kas labojams. Labdarības akcijas, iesaistīšanās labas gribas projektos, patronese labām idejām – Zatlerei ir ļoti daudz jāmācās, ar ko nodarbojas pirmās lēdijas. 

Bet tikmēr, kamēr viņas vīrs būs prezidents, viņai būs kāda grūtība: es, gluži kā viena liela daļa Latvijas iedzīvotāju, nespēju uz viņu raudzīties kā uz pirmo lēdiju. Lai iegūtu godu saukties par valsts pirmo lēdiju, nepietiek ar formālu iecelšanu amatā. Tas ir jāiegūst tautas mīlestības rezultātā, un šaubos, vai ar līdzšinējo Zatleres uzvedību to var iegūt.

Šonedēļ, kad meklēju jaunus džinsus, veikala G-star pārdevējam mani izdevās krietni samulsināt. Kā? Sākot ar to, ka viņš aktīvi piedalījās perfekto džinsu meklēšanā, un beidzot ar to, ka dabūju grozīties puiša priekšā, lai viņš varētu novērtēt, vai noskatītās bikses man maz piestāv un der. It kā jau kas tur īpašs, bet tā kā es nemīlu, ja pat pārdevējas-sievietes dod padomus, kas man piestāv un kas nē, tad džeka komentārs: "Zini, džinsas ar laiku mēdz arī pastiepties," man lika pamatīgi nosarkt.

Tiesa, pēc brīža jau pieradu pie viņa draudzīgās valodas un man sāka šķist, ka pazīstam viens otru jau desmit gadus. Izrunājusies, nomērījusies un tā arī savus ideālos džinsus neatradusi, izgāju no veikala absolūti laimīga un pārliecināta, ka gribu, lai par pārdevējiem strādā tikai vīrieši.

Līdzīgu stereotipu sagraušanu pirms kāda laiciņa piedzīvoju Rimi. Tur kasi, pie kuras nostājos, apkalpoja puisis ar īpašām vajadzībām. Ja sākumā sajutos nokaitināta par viņa lēnīgumu (johaidī, es taču ātrāk gribu tik uz mājām un beidzot paēst vakariņas – pie sevis ņēmos), tad pēc pāris minūtēm labpatikā vēroju viņa rūpību un laipnību. Un puisim ar to, kāds viņš ir un kāda bija viņa attieksme pret pircējiem, izdevās mani nomierināt.

Vai esi piedzīvojusi līdzīgas situācijas?    

Tas, ka Stefānijas Meieres vampīru stāsta fenomens ir aptvēris visu pasauli, beidzot ir jūtams arī pie mums. Grāmatu Krēsla izdod papildmetienā, kinoseansi pārpildīti, un visi, kas inficējušies ar vampīru indi, drebošām rokām gaida romāna turpinājumu. Tomēr līdz amerikāņu apsēstībai ar Krēslu mums vēl tālu…

Te būs vien daži piemēri fanu neprātam:

1. Britu aktierim Robertam Petinsonam (Edvarda Kalena lomas atveidotājam) pusaudzes fanes autogrāfus nāk prasīt, ar nagiem uzplēsušas sev kakla asinsvadus. Dažas no viņām lūgušas nodot savam elkam ziņu, ka jau saņēmušas no mammām atļauju precēties ar viņu, tiklīdz sasniegs pilngadību. Bet ar prasību "Bite me!" pie viņa vērsusies pat kāda septiņgadīga meitenīte.

2. Interneta vietnes ir pārblīvētas ar fanu piedāvātajām versijām, kurām Holivudas zvaigznēm būtu jāspēlē Itālijas vampīru Volturi klans. Ja notiktu pēc viņu prāta, filma Jauns mēness pulcētu vai visu Holivudas A klases kliķi – ar Džoniju Depu, Bredu Pitu un Tomu Krūzu priekšgalā.

3. Kad paklīda baumas, ka filmas Krēsla gaidāmā turpinājuma producenti apsver iespēju meklēt citu kandidātu Džeikoba lomai, jo aktieris Teilors Lotners būtu tālākajai notikumu attīstībai neatbilstoši zēnisks un pārāk mazs augumā, viņa fani piedraudēja filmu boikotēt. Pēc pēdējām ziņām fanu parakstītā petīcija ir panākusi savu – Teilors Lotners ir apstiprināts Džeikoba lomai arī Jaunajā mēnesī. Par spīti tam, ka 16 gadīgā Lotnera auguma garums ir tikai 1,75 m, bet Stefānijas Meieres Krēslas sērijas otrajā daļā Džeikobs strauji izaug līdz 2 metru augumam un izskatās vismaz 25 gadus vecs. Šķiet, ka masu psihozē tiešām ir spēks.

4. Ne velti MTV savu gadskārtējo balvu "Gada sieviete" piešķīrusi nevis Britnijai Spīrsai vai Bejonsī, bet gan visām Krēslas fanēm. Pilnīgi nopietni.