Nupat jūtu, ka mani pārņēmusi panika, kā lai paspēj šovasar izdarīt visu, kas ieplānots. Jocīga sajūta – manā tā saucamajā „biznesa plānotājā” ieraksti par darbu ir mazākumā (kaut gan darba nebūt nav kļuvis mazāk). Laikam jau lietišķos pienākumus esmu sastrukturējusi prātā, savukārt brīvā laika piedāvājumu blīvums kļuvis tik nekontrolējams, ka obligāti jāpieraksta.

Jau jūlija vidū sāku rēķināt līdz vasaras beigām atlikušās nedēļas nogales: šajā vīkendā draugiem kāzas, nākamajā jābrauc uz Igauniju, vēl pēc tam ar laivām pa Salacu, tad mammai solītā talka dārzā, visbeidzot viens tālāks ceļojums. Pa vidu vēl visādas ballītes un koncerti. Un viss… Uz draudzenes ierosinājumu satikties visiem atkāzu pasākumā atbildēju: „Tikai, lūdzu, kādā darbdienas vakarā, labi? Mums visas nedēļas nogales jau saplānotas…” Šai mirklī paskatījos uz sevi no malas un galīgi sakautrējos. Brrrr…. Kas ar mani ir noticis? Vai vasara nav domāta brīvībai un improvizācijai? Kāpēc arī šai jomā viss ir jāplāno un jāmenedžē?

Un man taču šopavasar bija sapnis par divām vasaras nedēļām kaut kur dziļos laukos šūpuļtīklā – ar izslēgtu mobilo telefonu, ķiršiem un grāmatu kaudzīti. Paskatoties savā piezīmju kalendārā, šim sapnim vieta vairs nav atlikusi. Žēl.

Toties ir bijis daudz kas cits – fantastiski koncerti, neaizmirstami ceļojumi, trakas ballītes un romantiskas peldes ezerā. Šī ir kolosāla vasara, grēks būtu sūdzēties! Vienīgais, ko man gribētos nepazaudēt – vieglumu. Un atstāt vietu spontāniem lēmumiem. Pamosties sestdienas rītā un teikt: „Šodien man prāts nesas vienkārši paslaistīties.” Vai: „Piezvanām draugiem un sarīkojam brīvdabas kino!” Man sen tā nav bijis. Kā tev tas izdodas?

Nesen satikos ar kādu draudzeni, kura pirms nepilniem diviem mēnešiem iestūrēja laulības ostā. Sajūtas pēc šāda lielā notikuma mēdz būt divējādas – vai nu tu lidinies septītajās debesīs un uz zemes nepavisam nevēlies nolaisties vai arī tevi ir pārņēmusi tāda kā iztukšotības sajūta, jo diena, kurai tu esi gatavojusies tik ilgi, vēloties, lai tavas kāzas būtu nevainojamas, ir paskrējusi gluži nemanot. Uz manu draudzeni vairāk attiecās otrais variants. Bet bija vēl kāds iemesls viņas nomāktībai.

Sarunas gaitā viņa man atklāja, ka šīs laulības patiesībā esot kompromiss. Pirmajā momentā īsti nesapratu, ko viņa ar to ir domājusi. Tāpēc pārjautāju: "Kāpēc kompromiss?" Draudzene man atbildēja: "Tāpēc, ka es nevarēju dabūt to, kuru vēlējos, bet viena pati palikt arī negribēju…" Godīgi sakot, šī atbilde mani šokēja. Tad jautāju, vai viņa savu vīru mīl. Uz ko viņa atbildēja: "Es īsti nezinu…" Man palika skumji, tomēr sirds dziļumos es ceru, ka viņiem viss vēl būs labi…

Nesen arī uzzināju, ka šķiras kāds man zināms pāris. Viņi gan nebija precējušies, bet vairāk nekā 10 gadus dzīvoja kopā. Un jau ilgāku laiku man bija sajūta, ka viņu attiecības un kopdzīve arī ir sava veida kompromiss – jo viņi katrs dzīvoja it kā pilnīgi savu dzīvi. No vienas puses, es pat priecājos, ka viņi izšķīrās spert šādu nopietnu (un ļoti grūtu soli) un sākt visu no jauna – cerams, ka šoreiz bez šāda veida kompromisiem.

P.S. Attiecību modeļi jau mēdz būt dažādi, un nav man tiesības nevienu nosodīt, tomēr es nezinu, vai šādas "uz kompromisu balstītas attiecības" īsti darbojas. Un kāda ir bijusi tava pieredze?

Vai drīkst šoreiz bloga ierakstu izmantot, lai painteresētos par dažādām idejām kāzu vārtu veidošanai? Lieta tāda, ka man draudzenei jātaisa vārti viņas kāzās, un teikšu atklāti, visa līdzšinējo ideju krātuvīte man ir apsīkusi, un būtu ļoti interesanti uzklausīt citas foršas idejas – no dažādām Latvijas malām.

Bet, lai es ne tikai ņemtu idejas, varu arī piedāvāt vienu savējo – varbūt kādam noder. Reiz mēs uztaisījam tādus vārtus. Mans draugs saģērbās par padomju laika milici un gaidīja kāzu mašīnu jau uz ceļa. Tad, kad tā tuvojās, "milicis" mašīnu apstādināja un lika iegriezties sānu ceļā. Jau šis notikumu pavērsiens izraīsīja vispārēju jautrību.

Savukārt uz sānu ceļa bija nolikts galdiņš, pie kura sēžot jaunajam pārim vajadzēja uzzīmēt sevi pēc viena, pieciem un desmit gadiem. Protams, viņi nedrīkstēja redzēt, ko otrs zīmē. Katra papīra lapa tika sarullēta un ielikta savā pudelē. Atvērt tās drīkst tikai pēc gada, un skatoties un zīmējumus salīdzinot, var piedzert vīnu, kas atrodas trešajā pudelē – no tā gada vīnogu ražas, kurā abi iepazinās. Bija ļoti jauks pasākums.

Bet varbūt ir vēl kādas interesantas un sirsnīgas, arī smieklīgas idejas?

Esmu pamanījusi, ka, satiekot draugus vai paziņas, bieži vien mēs savā starpā apskaujamies vai pat sabučojamies. It kā jau, kas tur īpašs, taču, manuprāt, vēl pirms trim, pieciem gadiem ar tik aktīvu sirsnības un prieka izrādīšanu nenodarbojāmies. Kas ir mainījies?

Kaut kur lasīju, ka nacionalitātei ir ļoti liela nozīme tajā, kāda būs cilvēka komforta zona. Pašos pamatos to nosakot mātes attiecības ar bērniem. Piemēram, Āfrikas tautās mazuļi jau gadsimtiem ilgi tiek nēsāti visur līdzi. Viņi visu laiku ir fiziskā kontaktā ar māti, kas rada vajadzību pēc fiziskas tuvības arī bērna tālākajā dzīvē un ir kā drošības un labvēlības apliecinājums. Savukārt Latvijā nav nepieciešams turēt mazo visu laiku klāt, jo, piemēram, plēsīgi zvēri neuzbruks, tāpēc bērnam arī vēlāk vajadzība pēc fiziska kontakta nav tik izteikta.

Atceros, ka vidusskolas laikā tikai viena no manām draudzenēm, sasveicinoties ar tuvākajām klasesbiedrenēm, mēdza viņas apskaut. Sākumā mēs tam pretojāmies un pārmetām, ka nav ko ākstīties, taču ar laiku pieradām. Un jau augstskolas laikā mūsu pulciņam apskaušanās bija neatņemama tikšanās reižu sastāvdaļa. Tagad reiz pa reizei tam visam klāt nāk arī buča.

Tiesa, pēdējā laikā draudzīgas bučas saņemu arī no attālākiem paziņām. Pat tad, kad nejauši saskrienamies uz ielas. Un man šim fenomenam ir tikai viens izskaidrojums: kopš dzelzs priekškara krišanas ir pagājis vērā ņemams laika posms, tāpēc mūs ir ietekmējusi internacionāla vide. Turklāt, nobriestot kā personībai, ir daudz vieglāk atzīt, ka tev patīk kāds cilvēks, un nav problēmu viņam šo patikšanu arī parādīt. Un kas gan ir vēl dabiskāks patikšanas izrādīšanas veids kā pieskārieni un bučas?

P.S. Starp citu, psihologi ir pārliecināti, ka mūsdienu mammām ar bērniem ir ciešāks kontakts nekā tas bija, piemēram, manā bērnībā. To ir veicinājusi informācijas pieejamība un tās pašas ķengursomas un bēbīšu skoliņas. Līdz ar to pieskārienu un mīļuma izzušana sabiedrībai nedraudot.

Vakar pastaigāju pa apģērbu veikaliem un kārtējo reizi sadusmojos – vai tiešām neviens netaisās aizliegt triku ar glaimojoši deformējošajiem spoguļiem pielaikošanas kabīnēs?

Tirgotāju funktieris ir vienkāršs un līdz ar to arī ģeniāls: ja sieviete, pielaikojot viņu produkciju, spogulī sevi redz ideāli slaidu un skaisti iedegušu (interesanti, vai sievietēm tiešām nerodas jautājums – kā gan viņas piepeši kļuvušas tik slaidas un tik iedegušas?), viņa vēlēsies iegādāties apģērba gabalu, kas viņai tik labi piestāv un ir izraisījis tik pozitīvas emocijas. Tikai, pārnākot mājās un vēlreiz pielaikojot jauno pirkumu, spoguļattēls izrādās mazliet reālāks.

Man ir diezgan labs acumērs, tāpēc tik viegli mani apmuļķot nemaz nevar – spoguļa manipulācija uzreiz duras acīs. Ir vienīgi dusmas, ka man netiek dota iespēja redzēt sevi no malas kaut cik reālistiskos mērogos, lai es pati varētu pieņemt lēmumu – der man šis tērps vai nē.

Pameklēju internetā un uzzināju, ka pirms gada par veikalnieku viltību Briselē pasūdzējies pat kāds Eiroparlamenta deputāts. Izrādās, ka šādu spoguļu izvietošana tiešām esot pretrunā Eiropas Savienības patērētāju aizsardzības tiesībām, bet atbildība tomēr jāuzņemas vietējām varas iestādēm.

Savukārt kādā arhitektūras portālā uzdūros arī pilnīgi pretējam viedoklim – šīs cunftes pārstāvji atgādina, ka spoguļi vienmēr bijuši patērētāju pārliecināšanas ierocis arī nedeformētā veidā. Un ka spoguļi ir neatsverams vides ilūzijas materiāls, ar kuru palīdzību mēs paplašinām mazas un izgaismojam tumšas telpas. Tātad – maldinām paši sevi ik uz soļa.

No māņu spoguļiem iedvesmojies arī Hewlett-Packard un laidis ražošanā digitālo fotokameru ar slimming mode jeb tievinošo režīmu. Vai tu gribētu tādu iegādāties?

Dziesmu svētkos esmu piedalījusies tikai vienu reizi. Tie bija skolēnu Dziesmu svētki, un notika pirms kādiem desmit, ja ne divpadsmit gadiem. Atceros – tas bija neaizmirstams piedzīvojums vairāku dienu garumā. Mēģinājumi, koncerti, ballītes, tusiņi – un viss ar dziesmām un dziedāšanu. Šogad Dziesmu svētkos gan esmu tikai skatītāja lomā.

Brīžiem jau mani pārņem tāda balta skaudība un ļoti gribas būt starp dalībniekiem, dziedāt (tāpat kā toreiz) uz lielās Dziesmu svētku skatuves, iet gājienā un ar prieku un tādu iekšēju lepnumu staigāt tautastērpā (lai visi redz, ka arī es esmu piederīga šim lielajam notikumam).

Nu jau vairākus gadus korī nedziedu, dažreiz vien uzdziedu sava prieka pēc. Bet skolas laikā mums bija fantastisks koris, kurā dziedāja arī daudzi, kas skolu jau sen bija beiguši (es arī biju starp viņiem). Koris bija kā tāda liela ģimene, mēs ne tikai dziedājām, bet arī atpūtāmies kopā. Bijām nešķirami gan koncertos, gan tusiņos. Tagad gan nekādi nevaru saņemties sākt dziedāt kādā citā korī, jo tā, kā bija toreiz, vairs nebūs nekad.

P.S. Un kā ir ar tevi? Vai esi Dziesmu un deju svētku dalībniece vai tikai skatītāja?

 Nesen Tvnetā lasīju diskusiju par mīļākajiem un krāpšanu. Kāds puisis bija uzrakstījis vēstuli, ka viņš ir precētas sievietes mīļākais un īsti nezina, kā dzīvot tālāk, jo starp viņu un sievieti viss ir ļoti labi, bet viņa negrasās šķirties no vīra.  

Runājot par mīļākajām un mīļākajiem ir tikai viena lieta, ar ko es varētu padalīties. Pieņemu, ka vairums attiecību izveidojas uz "nekādu jūtu, tikai sekss" pamatiem, abi to vismaz kādu laiku ievēro un tad skatās, kas iznāk. Tās ir atrunātas attiecības, kad vismaz izejas punkts ir skaidrs. Bet dzīvē notiek arī savādāk: kad sieviete IEMĪL precētu vīrieti. Šajā portālā vien ir desmitiem šādu aprakstītu gadījumu. Iespējams, viņa no sākuma arī domā "tikai sekss", bet jūtas tikai pieaug, gribas būt kopā arī brīvdienās un svētkos. Gribas piekļauties naktīs un zvanīt tad, kad vajag, nevis tad, kad drīkst. Tad sākas grūtības.

Ai, nu ko es vēl vairāk par to rakstīšu. Tādas situācijas ir zināmas. Tas, ko gribētos novēlēt metienēm, kuras izvēlas būt par mīļākajām: zināt, ka viņas, visticamāk, ir vīrieša laulības glābējas. Pie mīļākās vīrietis sakārto sevi, apmierina tās vajadzības, kuras mājās negrib vai nevar, un rezultātā viņam šāda dzīve ir puslīdz panesama. Diez vai viņš izvēlēsies palikt kopā ar mīļāko, un, atklāti runājot, ja viņš šādi aiziet no vienas sievas, tikpat labi aizies arī no nākamās. Īsta mīlestība? Nenoliedzu. Ticu, ka ļoti retos gadījumos var būt arī tā.

Bet brīdī, kad mīļākā nolemj šīs attiecības pārtraukt, ļoti iespējams, ka izjuks arī laulība. Vai arī vīrietim uzradīsies cita mīļākā. Jo bez tā, ko vīrietis guva pie mīļākās, viņš nevar vai negrib dzīvot. 

Domāju, ka būt par mīļāko, kura mīl, ir diezgan liels pārbaudījums gan attiecību laikā, gan pēc tam, kad jāsecina, ka pāris gadus savas dzīves esi bijusi mīļākā, kaut pasaulē ir tik daudz fantastisku vīriešu, kuri gribēs ar tevi būt arī svētkos un pa naktīm. Un vēl trakāk – ir kāds viens, kurš tevi jau ilgi meklē, bet nevar atrast, jo tu izvēlies pusdzīvi pusattiecībās.

Droši vien, ka katrs savā dzīvē sastopas ar kādu no aspektiem, kas saistīts ar mīļāko – vai nu pats par tādu kļūst, vai tiek krāpts, vai ir vienreiz krāpis un tagad mokās ar sirdsapziņas pārmetumiem… Visās šajās situācijās pats galvenais neaizmirst, ka tikai tu pati dzīvo šo dzīvi, izdari izvēles, priecājies un ciet, un nes par to visu atbildību. Un ka mīlestība atnāk vienmēr – ja vien tu to vēlies un esi gatava to sagaidīt. 

Pēdējās laikā man piepildās viens mazs sapnis pēc nākamā. Pirms Jāņiem uz mirkli satikos ar Leniju Kravicu, savukārt vakar ap saullēktu lidoju ar gaisa balonu. Tiesa, pēc katra šī iespaidīgā notikuma seko savāda tukšuma sajūta un fizisks nogurums. Tā pēc Lenija sastapšanas mājās absolūtā vienaldzībā ēdu Statoila salātus un nesapratu, vai tiešām par Leniju bija vērts sapņot. Kaut gan grūti pretoties mūziķim, kuram ir tik jutekliski videoklipi un no kura burtiski staro seksualitāte.

Viens no spilgtākajiem notikumiem manās "attiecībās" ar Leniju Kravicu norisinājās pirms pāris gadiem Parīzē, kur ar draugiem apmetāmies hostelī, kurš atradās pretim milzīgam kinoteātrim Rex. Mēs pat nenojautām, ka pēc pāris dienām tur koncertēs Kravics, tāpēc tev vajadzēja redzēt mūsu sejas izteiksmes, kad no kādas pusdienu snaudas mūs pamodināja dziesma American Woman, kas ieplūda pa atvērto logu un kurai sekoja Lenija norādījumi koncerta tehniskajam personālam par to, kas īsti neskan tā, kā vajag. Izrādījās, ka dziedātājs pirms vakara koncerta mēģināja. Vakarā noklausījāmies arī visu koncertu, un, goda vārds, sajūta, ka, guļot gultā, tev dzied pats Lenijs Kravics ir neaizmirstama!

Savukārt pirms šī gada Jāņiem uzzināju par iespēju satikt dziedātāju pēc viņa koncerta Rīgā. Pateicoties Kravica sadarbībai ar Sony Ericsson, dažiem žurnālistiem un vairāku konkursu uzvarētājiem pēc koncerta bija jāpagaida kāda stunda, lai piedalītos Meet and greet burziņā. Kā tas notiek? Pēc tam, kad zvaigzne ir sniedzis pāris garākas intervijas un iegājis dušā, grupiņa cilvēku, kuriem rokās ir viņa albuma vāciņš, pastkarte vai kāds cits atribūts, uz kura vēlies iegūt mūziķa autogrāfu, tiek ievesti aizkulisēs. Un tur arī viņš stāvēja – tāds pats kā videoklipos un pat garāks par mani. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka Lenijs dzīvē nepārsniedz pieauguša rūķa izmērus 🙂 Un tad tik sākās, pāris minūšu laikā mazajā aizkulišu istabiņā notika ziepju operas cienīgas etīdes: kamēr viena preilene superīsos mini svārkos un super dziļu dekoltē metās Lenijam ap kaklu, smalkā balsī pīkstot: "I like you, I like you", tikmēr citas nevarēja saprast, kā lai izskatīgā mūziķa uzmanību pievērš sev, un drosminieci centās novākt ar acu skatieniem. Tam visam pa vidu notikuma oficiālais fotgrāfs, kurš apjukušos fanus centās sadalīt pa pieci, jo pa vienam Lenijs ne ar vienu nebildējās. Ja godīgi, brīdī, kad nākamais piecinieks drīkstēja tuvoties Kravicam, arī es centos izkalkulēt, kā lai bildē tieku blakus viņam, nevis kaut kur malā. Taču nokavēju. Nekas, vismaz pastkarti viņš man parakstīja smuki, vēlāk nopriecājos. No malas šis jandāliņš droši vien izskatījās ļoti smieklīgi. Un ne jau tikai meitenes sajuka Lenija dēļ. Pāris rūdīti mūzikas žurnālisti vairākas reizes izveicīgi paslēpās vēl fotogrāfēties netikušajos ļautiņos, lai ar Leniju nofotgrafētos ne vienu, bet vairākas reizes.

Tā arī beidzās mana tikšanās ar vienu no maniem sapņu vīriešiem. Kaut nē, tas viss beidzās tajā brīdī, kad pēc koncerta un aizkulišu jandāliņa ēdu Statoila salātus un nesapratu, kāpēc es par viņu tā sapņoju. Deividu Boviju laikam atstāšu savai sapņu pasaulei un turpināšu uz viņu skatīties koncertierakstos vai, ja arī kādreiz ļoti paveiksies, dzīvajā koncertā.

Kāpēc arvien vairāk cilvēkiem izpratne par svētku svinēšanu aprobežojas ar izbraukšanu ārpus pilsētas un piedzeršanos? Droši vien pārāk daudz stresa un pārāk maz laika. Atliek vien steigā iebraukt Statoilā, paņemt alus kasti, izgāzties saliekamajā krēslā pie grila un kaut uz vienu vakaru atslābt. Kāds tur brīnums, ka daudziem Jāņi ne ar ko neatšķiras no Pēteriem vai Annām.

Neesmu nekāda baigā folkloriste, diemžēl vēl ne reizi nav laimējies piedalīties autentiski latviskos Līgo svētkos (bet ļoti gribētos!), tomēr kaut kādas tradīcijas cenšamies ievērot. Mums ar draudzeni ir rituāls – katru gadu sienam sieru. Tas itin nemaz nav sarežģīti, un sanāk fantastiski garšīgi!

Lūk, recepte: 1 kg biezpiena karsē 5 litros piena, līdz atdalās dzidras sūkalas (ja sūkalas negrib atdalīties, tātad trūkst skābuma un vajag piespiest citrona sulu). Biezpienu izkāš caur marli un notecina, masai pievieno 2 olas, kas sajauktas ar 100 g krējuma, pēc garšas pievieno sāli un ķimenes. Vienmērīgi sajaukto masu liek katliņā ar 100 g izkausēta sviesta un uz lēnas uguns maisa, līdz siers kļūst viendabīgs un staipīgs (Jo ilgāk karsēsi, jo cietāks un gumijaināks būs siers). Kad gatavs, iesien drāniņā un liek zem sloga vēsumā.

Līgo vakaru pavadām vecās lauku mājās pie draugiem, pušķojam slieksni, pinam vainagus, dziedam dziesmas un lecam pār ugunskuru. Tad vēl ikgadējie lugu priekšlasījumi un lāpu gājiens. Esmu ievērojusi kādu likumsakarību – jo aktīvāki un rosīgāki Jāņi, jo mazāk alus tiek izdzerts un nākamajā rītā neviens nesūdzas par galvas sāpēm. Ar gaļas cepšanu neaizraujamies, toties visi dūšīgi ēd sieru un pašceptu rabarbermaizi.

Tad nu arī jums visām gribu novēlēt – rosīgus Jāņus!

Vasara ir tāds laiks, kad gandrīz vai katru nedēļu iekrīt kādas kāzas, kristības, dzimšanas dienas ballītes. Īsts svētku uzlidojums. Pirms pāris nedēļām bijām uz kādas mazas radinieces kristībām. Viss jau bija ļoti skaisti, kaut gan arī diezgan nogurdinoši (kristības kopā ar dievkalpojumu ilga kādu pusotru stundu), un tieši tad es vēlreiz aizdomājos par to, vai es kristītu savu bērnu (kurš nemaz nesaprot, kas ar viņu šajā brīdī notiek) vai nē.

Kad mazajai radiniecei (viņai nav pat vēl gadiņš) mācītājs tuvināja savu roku un teica Dieva vārdus, meitenīte visu laiku viņa roku grūda nost. Skats no malas bija tāds nedaudz komisks. No vienas puses jau var saprast, viņa grūda prom sveša cilvēka roku, bet, no otras puses, varbūt viņa nemaz negribēja, lai viņu kristī. Jo jautājums – "Vai jūs piekrītat, ka jūsu bērns tiek kristīts?" jau tika uzdots vecākiem, nevis bērnam.

Jā, laikam jau kaut ko tādu var izlemt tikai tad, kad tu pats esi izvēles priekšā – kristīt savu jaundzimušo bērnu vai nē. Es nenāku no pārlieku reliģiozas ģimenes, kaut gan arī es esmu kristīta. Tikai atšķirībā no šī mazā bērniņa, ar mani tas notika 18 gadu vecumā. Un es pati varēju izvēlēties, vai man to darīt vai nē. Un pie tam, es skaidri apzinājos, kādu soli es speru un ko tas viss nozīmē.

P.S. Kā ir ar tevi? Vai tu esi kristīta? Un vai tu esi domājusi par to, vai kristīsi arī savus bērnus?

Tikai 9% Latvijas sieviešu, 17% lietuvietes un 6% igaunietes sevi raksturo kā skaistas, liecina jauna socioloģiskā pētījuma rezultāti. Vaicātas par ideālā skaistuma vecumu, sievietes pašas jutušās visskaistākās vēlāk, nekā sabiedrībā pieņemts. Latvijas sievietes min 35 gadu vecumu, lietuvietes 37 gadus, savukārt igaunietes 40 gadus.

Šajā pētījumā redzu vistiešāko saistību ar Latviju kā sekstūrisma valsti. Ārzemnieki stāsta, ka latviešu meitenes var iegūt viegli un lēti, ka pašas karas kaklā. Ja tikai 9% no mums sevi raksturo kā skaistas, tad pasaulē izskanējusī slava par vieglo uzvedību arī nav nekāds brīnums. Sievietes ar kompleksiem vieglāk atsakās no ideāla.

Labi, nav ko daudz rakstīt par negatīvo, jo patiesībā mani šī aizraujošā pētījuma dēļ interesē: ja tev jautātu, vai uzskati sevi par skaistu, ko tu atbildētu?

Viena no lielākajām vasaras baudām man ir skriešana gar jūru. Senāk, kamēr es nebiju atklājusi jūras skriešanas pārdzīvojumu un mēdzu skriet pa Rīgas ielām vai parkiem, man bija jāpiespiežas sevi motivēt atkal izkustēties. Bet tagad es pastāvīgi gaidu nedēļas nogali, kad braukšu uz jūru, un pat mēģinu izrauties pa nedēļas vidu. Turklāt es tūlīt atzīšos kaut kamā, ko es vēl nevienam neesmu stāstījusi: vienmēr un vienmēr es skrienot domāju par Jeļenu Prokopčuku.

Tas sākās tad, kad es atsāku skriet, un sākumā bija ļoti grūti. Tas sakrita ar vienu no maratoniem, kurā piedalījās Prokopčuka, un es redzēju cik viņai toreiz bija grūti. Kad skrēju pati, es par to atcerējos, un nodomāju, ka ja Prokopčuka var noskriet 50 km, tad es jau nu noteikti varu noskriet 3 km. Iedvesmai palīdzēja.

Pēc tam es sāku ieklausīties tajā, ko viņa intervijās stāsta par sevis motivēšanu skrienot, par to, kā viņa domā par kājām, par ko viņa nedomā, līdz pat tam, ko viņa ēd vakarā pirms maratona. (Krāsnī sagatavotu saldā krējumā sautētu vistu un makaronus. Tikai pašu saldo krējumu nevajadzētu ēst, jo tas ir pārāk trekns.)

Un, kamēr es visu to izdomāju un sajūtu, turklāt man vienmēr skrienot ir jāpaspēj izdomāt arī domas par sevi, finišs jau klāt. Pašai man tas šķiet ļoti interesanti, kā cilvēks, kuru nekad neesmu satikusi, mani spēj iedvesmot. Bet nav ko tur daudz analizēt: man tā ir, un man tas patīk 🙂

Pirms trim gadiem nokļuvu Leigo Lake Music festivālā Igaunijā, un tur redzētais man gandrīz "jumtu norāva", kā teiktu Ērika. Iedomājies vecas lauku mājas mežā, bet pie mājām – vairāki ezeri. Katra ezera vidū pa saliņai, uz kurām uzbūvētas teiksmainas skatuvītes; publika sēž krastā un klausās mūzikā, kas nāk no ezera vidus…

Pateicoties brīnumainai nejaušībai, svētdien nokļuvu tajās mājās un iepazinos ar šī brīvdabas festivāla "vaininieku" – septiņdesmitgadīgu vīru vārdā Tõnu Tamm, kurš pirms 11 gadiem savā lauku īpašumā piepildīja vienu no savām daudzajām utopiskajām iecerēm – sarīkoja brīvdabas ērģeļmūzikas (!) koncertu. Elektroniskās ērģeles pa taisno no Amerikas toreiz tika nogādātas uz mazās salas skatuves, un apkārtnes mežus piepildīja Baha skaņdarbi.

Kopš tā laika ik vasaru viņš un viņa bērni organizē festivālu, kurā vismaz viena nedēļas nogale veltīta klasiskajai mūzikai, bet otra – etniskajai un rokmūzikai. Leigo ezeros muzicējušas jau tādas etniskās mūzikas zvaigznes kā sāmu dziedātāja Mari Boine un islandiete Emiliana Torrini. Šogad augustā būs arī Mum. Taču tas, kas tur notiek, nav tikai mūzikas klausīšanās. Tas ir visīstākais Vasaras Nakts Sapnis, kurā zvaigznes sajaucas ar ezerā peldošām svecītēm un gaisā lidojošiem izgaismotiem papīra parašūtiņiem. Vai arī, skanot dārdošiem industriāļu eksperimentiem, pretējā krastā līdz asarām aizkustinošā horeogrāfijā starp neskaitāmiem ugunskuriem dejo mazi ekskavatori, un, kā dabisks papildinājums šai neprātīgajai izrādei, tieši virs galvas sākas mežonīgs negaiss, ar zibeņiem izgaismojot visas debesis.

Es to redzēju pati savām acīm – toreiz, pirms trim gadiem, un tikai savas nolaidības dēļ neaizbraucu divus iepriekšējos gadus. Tāpēc šogad pilnīgi noteikti nelaidīšu garām iespēju redzēt islandiešu grupu Mum – 9.augustā Leigo Lake Music festivālā. Bet par to igauņu vīru mēs, visticamāk, vēl daudz ko dzirdēsim. Viņš tagad ir pārņemts ar domu uzbūvēt starp saviem ezeriem caurspīdīgu koncertzāli ar grozāmu skatītāju zāles daļu – tā, lai koncerta laikā publikai būtu iespēja baudīt te vienu, te otru Leigo brīnišķīgās ainavas debess pusi. Un, zinot, ko viņš ir paveicis līdz šim, es pat nešaubos, ka viņš savu utopiju realizēs.

Kā jau Elīna rakstīja, pagājušajā piektdienā mēs devāmies nelielā ekskursijā. Diena bija fantastiska un garastāvoklis arī vienkārši lielisks. Atzīšos, ka ar nepacietību gaidu šos ikgadējos Cosmo izbraucienus, jo tā ir lieliska iespēja patusēties kopā ar saviem mīļajiem kolēģiem. Noslēpumainajā Pokaiņu mežā katra no mums iejutās kādā tēlā (iepriekš sagatavojot atbilstošu tērpu un stāstu). Visinteresantākais bija tas, ka līdz pat pašām beigām nezinājām, kādu tēlu katra no mums ir izvēlējusies. Un vēl interesantāk bija tas, cik atšķirīgi, kolorīti un daudzveidīgi bija mūsu Pokaiņu meža iemītnieki. Lūk, ekskluzīva reportāža no Cosmo ekskursijas.

Ērika bija Uguns meita.

Liene – aizmirstais hipijs.

Anda – Sienāžu aizbildne.

Evija – medību dieviete Artemīda.

Dana – pelēkais pelēns.

Dace – meža gariņš.

Zane – tauriņš.

Elīna – Pokaiņu lauva.

Baiba – dzenis.

Anna – sidraba slieka.

Pie Jaunpils pils mēs iestādījām Cosmo ozolu.

No pirmdienas, 9.jūnija plkst.9 latviešu mūzika atkal pieejama par brīvu! Sadarbībā ar sulas dzērienu Fruts Activ portālā Platformamusic.lv bez maksas var lejuplādēt 30 000 dziesmas. Bezmaksas lejupielāžu limits ir 10 dziesmas vienam reģistrētam lietotājam dienā, nākamās dziesmas iespējams ielādēt pēc 24 stundām.

Kad pirms aptuveni pusotra mēneša Platforma Music atklāja jauno bezmaksas mūzikas izplatīšanas modeli, arī es to izmēģināju. Paklausījos pāris dziesmas, taču tad atmetu ar roku, jo, pirmkārt, mani nokaitināja sponsoru reklāmas rullītis, kurš atskanēja pirms katra skaņdarba klausīšanās. Otrkārt, aptrūkās mūzikas, kas man patiktu. Taču ideja laba, tāpēc nav ko daudz īgņoties. Izrādās, ka toreiz 60 tūkstoši sponsorētās lejupielādes tika veiktas 13 dienu laikā. Varens skaitlis!

Saistībā ar jauno tendenci rast iespēju cilvēkiem mūziku lejupielādēt par brīvu legāli, jo daudzi to jau sen tāpat kačā no dažādiem mistiskiem serveriem, atradu interesantu ziņu par Oziju Osbornu. Izrādās, ka pagājušajā gadā ASV viņš sarīkoja bezmaksas tūri. Visas koncertu izmaksas Osbornu ģimenīte plānoja uzgrūst uz sponsoru un reklāmdevēju platajiem pleciem. "Ja jau internetā var lejupielādēt mūziku par brīvu, tad – kāpēc būtu jāmaksā par koncertiem?!" -jautāja Ozija Osborna sieva un tūres veidotāja Šārona Osborna. "Pēdējo gadu laikā biļešu cenas ir kāpušas, jo mūziķi pieprasa arvien lielāku samaksu par savu uzstāšanos. Mēs, protams, atbalstām to, ka cilvēki grib pelnīt naudu, taču mēs arī gribam, lai bērni varētu atļauties atnākt uz mūsu koncertiem un gūt lieliskus pārdzīvojumus!"

Kā viņiem izgāja, nezinu, taču izskatās, ka mūzikas industrijai šobrīd viegli neklājas. Kaut mums vismaz pagaidām no tā nav jācieš, jo uzmanība tiek pievērsta sponsoru kabatām, nevis mūsējām.

Šodiena mums, visiem, kas veido Cosmo, ir ļoti īpaša. Mēs katru gadu braucam ekskursijā, un arī šodien satiksimies ap 9:00, lai brauktu uz Pokaiņiem. Zini par Pokaiņiem? Tas esot maģisks. Iznākot no meža, rezultāts esot neparedzams: varot gan iegūt desmitkāršu spēku, gan kļūt dziedināts, gan tikpat labi zaudēt orientācijas spējas. Lūk, nolēmām braukt un izpētīt. Taču mēs nolēmām arī attiecīgi sagatavoties, un tieši šī daļa solās būt ekskursijas viena no interesantākajām daļām.

Katram līdzi ir jāņem Pokaiņiem atbilstošs tērps. Tu vari izvēlēties būt jebkas, kas varētu dzīvot Pokaiņos – meža nāra, purva džins, meitene, kas nekad nenoveco, puisis, kas, pasēdējis uz akmens, novecojis utt. Un savam tēlam ir jāuzraksta teika par kādu no Pokaiņu dzīves aspektiem. Pēc tam, jau mežā, mēs fotografēsimies savos tērpos, un vēlāk par piemiņu taisīsim albumu, kurā klāt pie foto būs arī teika.

Neko vairāk es vairs nevaru izpļāpāties, bet gan jau vēl kāds kaut ko uzrakstīs par to, kā bija. Turiet par mums īkšķus! Pats galvenais – lai mēs nejauši neapsēžamies uz kāda no akmeņiem, kurš pēc tam atņem orientācijas spējas, jo pirmdien jābūt darbā. 

Šodienas topa tēma medijos, protams, ir Sekss un lielpilsēta pirmizrāde. Paldies Dievam, vismaz panikas celšana par ekonomisko krīzi atkāpusies otrā plānā, un seriāla cienītāji var radīt sev svētkus, noorganizējot vakaru lielpilstētas stilā. Kā šodienas Izklaidē saka Binnija Ārberga: "Ar draudzenēm jau esam nopirkušas biļetes un pēc tam Martini, Cosmo…"

Tikko redakcijā pārcilājām tēmu, kāpēc katra no mums ir vai nav sekojusi Kerijas un viņas draudzeņu piedzīvojumiem. Man patiešām patika šis seriāls un, pat neskatoties uz acīmredzamajiem pārspīlējumiem tēlu uzvedībā un situāciju modelēšanā, es kā garšīgu desertu izbaudīju Sex and the City profesionālo kvalitāti – aktierspēli, filmēšanas manieri, asprātīgos dialogus. Taču seriāla galvenā odziņa priekš manis viennozīmīgi bija stilistes Patrīcijas Fīldas komplektētie aktrišu tērpi – Kerija, manuprāt, ģērbjas pilnīgi crazy, prieks skatīties! Pat veicot mājās remontu, viņa iemanās uzvilkt kaut ko pilnīgi nesaprotamu, un tomēr izskatīties inčīgi un smuki.

Izrādījās, ka lielākajai daļai no redakcijas meitenēm Sekss un lielpilsēta savulaik bijis iemīļots vakara pavadīšanas veids, tāpēc arī, plānojot Cosmopolitan jūnija numuru, ar prieku nolēmām likt Keriju uz vāka, un jaunajā žurnālā lasāma arī intervija ar aktrisi Sāru Džesiku Pārkeri.

Bet varbūt tava Sekss un lielpilsēta favorīte ir pavisam cita?

Es esmu no tiem cilvēkiem, kam vieglāk komplimentus ir dot, nevis saņemt. Jo, kad man kāds izsaka komplimentu, es mulstu un īsti nezinu, kā reaģēt. Ir gan viens izņēmums – komplimenti, ko izsaka mans vīrs, mani nemulsina, bet tikai un vienīgi iepriecina. Bet šoreiz stāsts būs par kādu negaidītu komplimentu, ko saņēmu pagājušajā nedēļā.

Tas bija visai grūtas darbadienas vakars, jutos piekususi, īgna, un man šausmīgi gribējās ēst. Nu galīgi nebiju savā labākajā formā. Pēdējiem spēkiem vilkos uz lielveikalu, lai nopirktu kaut ko vakariņām. Pie veikala diezgan ilgu laiku vēl runājos pa mobilo telefonu. Netīšām ievēroju, ka uz mani skatās kāds solīts kungs. Skatās un smaida. Padomāju, ka viņš laikam ir dzirdējis, kā runāju pa telefonu, un tāpēc smaida.

Lielveikalā atkal uzradās tas pats solīdais kungs un uzrunāja mani – tīrā itāļu valodā. Protams, nesapratu ne vārda. Tad viņš pārgāja uz angļu valodu un sāka man stāstīt, ka es esot ļoti skaista sieviete un aicināja mani uz tasi kafijas. Angļu valodā izteiktos komplimentus papildināja daiļskanīgi izteicieni itāļu valodā (kurus es, protams, atkal nesapratu). Tad, kad laipnā balsī pastāstīju, ka esmu precējusies un parādīju savu laulību gredzenu, kungs atvainojās un, bučojot man rokas, atvadījās.

Varbūt kādā citā reizē man tas viss šķistu kā parasta ārzemnieku uzmācība, bet toreiz man šis negaidīti izteiktais kompliments tik ļoti uzlaboja garastāvokli, ka aizmirsu par visu savu īgnumu un smaidot devos iepirkties.

P.s. Un kā ir ar tevi? Vai tev patīk saņemt komplimentus no pavisam svešiem cilvēkiem?

Vakar un šodien darbā daudz runājam par mājas dzemdībām. Nezinu, sakrita zvaigznes vai kas cits, taču mums visām četrām pēdējās nedēļas laikā ir sanācis dzirdēt par to, cik daudz radinieču, draudzeņu un paziņu pavisam nesen dzemdēja mājās vai to vēlas darīt nākotnē. Viena tāpēc, ka šausmīgi bail no slimnīcas, otra atgādina par sentēvu dzīves rituāliem, trešā apgalvo, ka tas ir mazāk stresaini un nav jādomā par ārstu vienaldzību.

Man pagaidām nav strikta viedokļa par to, vai esmu par vai pret dzemdībām mājās. Pagaidām šķiet, ka pirmo bērnu es noteikti labāk izvēlētos dzemdēt slimnīcā vai privātklīnikā, jo man vajadzētu to sajūtu, ka visi speciālisti, kas vien var būt nepieciešami, ir kaut kur tuvumā. Savukārt ar otro bērnu jau varētu padomāt par mājas dzemdībām, jo pašai vismaz būtu skaidrība, kā tas viss notiek. Tas tā sapņojot… Taču redakcijas karsto diskusiju rezultātā esmu nonākusi pie secinājuma, kas, piemēram, tieši mani visvairāk traucē skaļi atbalstīt mājas dzemdības. Šķiet, tā ir manas mammas, krustmātes, viņu draudzeņu pieredze. Toreiz – padomju laikos – attieksme pret dzemdētājām nebija diez ko iejūtīga (protams, vienmēr ir izņēmumi). Viņas tika atstātas vienas brīdī, kad tik ļoti ir nepieciešams mīļoto cilvēku atbalsts. Tāpēc arī manī snauž stereotips, ka dzemdības ir gluži vai iniciācijas rituāls, kas sievietei zobus sakodušai ir jāpārcieš vienai pašai zili krāsotās slimnīcas sienās.

Vēl jau aktuāls ir jautājums, vai mīļotajam vīrietim vai kādam citam tuviniekam lūgt piedalīties dzemdībās. Uzmanīgu mani darīja kāds gadījums, kuru šosestdien dzirdēju savos laukos. Tur kāda sieviete dzemdēja mājās, un to visu redzēja viņas pirmsskolas vecuma dēlēns. Puika kopš tā brīža vairs nerunā. Viņš kļuva mēms. Tagad logopēdi un psihologi strādā ar viņu, taču par izveseļošanās iespējām runā skeptiski. Protams, šī ģimene nav no labvēlīgākajām, taču šis gadījums, manuprāt, pierāda to, ka, lai arī dzemdības tiek uzskatītas par dabisku  notikumu, ne visi ir gatavi tās skatīt klātienē un ne visiem tās ir jāredz. Tāpēc stāsti par to, ka sievietes saviem vecākajiem dēliem piedāvā vai pat lūdz (ir, ir arī tādi gadījumi!) piedalīties savās dzemdībās, man šķiet gluži vai vardarbības piemērs. Un es ticu, ka arī dažiem vīriešiem dzemdību skati un sajūta, ka viņš nekādi nevar palīdzēt savai sievietei, var nodarīt daudz vairāk ļaunuma nekā labuma.