Audžuģimenēm, uzņemot bērnu, jāzina, no kādas vides viņš nācis, ceturtdien Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) organizētajā konferencē “Vecāks, bērns, sabiedrība” pauda psihoterapeits Artūrs Miksons.

Ārsts atzina, ka, uzņemot bērnu, ģimenei sarežģītākais uzdevums ir palīdzēt viņam izsērot to, kas piedzīvots, un pieņemt viņa jūtas. Novērots, ka nereti, nonākot audžuģimenē, bērns kļūst depresīvs, nomākts vai pat agresīvs, un tad audžuģimene meklē vainu sevī, uzskatot, ka netiek galā ar uzticētajiem pienākumiem.

“Bērns cenšas saprast, kāpēc vieni no viņa atteicās, kāpēc šī ģimeni viņu paņēma. Viņš mēģina saprast, vai šī realitāte, kurā ir nonācis, ir īstā. Svarīgi, lai audžuģimene zina, no kurienes bērns nāk, lai saprastu, kāds ir bērna fons,” uzskata Miksons, par absurdu saucot piedzīvotās situācijas, kad ģimenēm datu aizsardzības nolūkā bērna līdzšinējā pieredze netiek atklāta.

Viņaprāt, ģimenei, lai vieglāk izprastu bērna problēmas, jāzina, vai viņš ir piedzīvojis vardarbību, vai ģimenē ir bijušas narkotikas, vai bērns bijis pilnībā atstāts novārtā. Zinot šo “fona informāciju”, ģimenēm būs vieglāk saprast bērna rīcības motīvu un izvairīties no konfliktsituācijām, pārliecināts speciālists.

Tāpat ir situācijas, kad ģimenes ekspektācijas par bērnu nesakrīt ar to, kas ir realitātē, un arī šajā gadījumā audžuvecāki nereti sāk vainot sevi. Bieži problēmas audžuģimenēs rodas arī pašu vecāku līdzšinējās pieredzes un piedzīvotā savā bērnībā dēļ.

Bet atbalsta centra “Tilts” pārstāve un adoptētāja Lilija Geža aicināja audžuģimenes nebaidīties saņemt speciālistu palīdzību. Viņa klāstīja, ka psihoterapija un arī attiecīgā literatūra palīdzējusi viņai pieņemt, ka ģimenē nevar būt savu bioloģisko bērnu, un atbalsts bijis nepieciešams arī tad, kad jau pirmajā naktī pēc bērna adoptēšanas gaidas no viņa sasistas “kā kuģis pret klinti”.

“Katrs ir aicināts palīdzēt bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, bet ne katrs ir aicināts kļūt par audžuģimeni, adoptētāju vai aizbildni,” pauda Geža, piebilstot, ka nereti topošās audžuģimenes romantizē bērna ienākšanu ģimenē, neuzklausot arī speciālistu padomus.

Savukārt VBTAI priekšnieks Jānis Ābele aicināja pašvaldības vienkopus apkopot informāciju par audžuģimenēm un citiem bērnu likumiskajiem pārstāvjiem pieejamiem pakalpojumiem, jo bieži vien, meklējot atbalstu, apjūk gan pašas audžuģimenes, gan jomas pārstāvji.

Līdzīgas konferences par dažādiem bērnu attīstības posmiem notiks arī Kuldīgā un Madonā.

Jau ziņots, ka šodien Jelgavas pamatskolas “Valdeka” attīstības centrā notiek VBTAI organizētā konference “Vecāks, bērns, sabiedrība” ar mērķi atbalstīt un iedrošināt ikvienu ģimeni, kas uzņēmusi bez vecāku gādības palikušu bērnu kādā no ārpusģimenes aprūpes formām.

Konferences mērķgrupa ir vecāki, aizbildņi un audžuģimenes, pedagogi, atbalsta speciālisti, kā arī bāriņtiesu un sociālo dienestu pārstāvjiem.

VBTAI skaidro, ka lēmums atvērt savas mājas kādam bez ģimenes palikušam bērnam nav viegls. Šī izšķiršanās prasa lielu pārliecību par saviem spēkiem, vēlmi palīdzēt un, galvenais, – daudz mīlestības. Vienlaikus, kā norāda VBTAI, nepieciešama arī sapratne, ka dzīve vairs nekad nebūs tāda pati, kā pirms šī lēmuma.

Garīgajai veselībai un psiholoģiskajai labklājībai pēdējos gados sabiedrībā tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība, speciālisti nenogurstoši aicina meklēt palīdzību, kad tā ir nepieciešama. Daudzās psihoterapeitu un psihoterapijas speciālistu praksēs pieraksts ir pilns ilgu laiku uz priekšu. Tomēr ne visi cilvēki šo pakalpojumu var saņemt. Iemesli tam ir vairāki – gan finanšu resursu trūkums, gan grūtības identificēt to, ka pastāv problēma, grūtības atrast īsto speciālistu, kā arī ierobežota pakalpojumu pieejamība reģionos. Savukārt Covid-19 laikmets mums parāda, cik psiholoģiski vienota un veselīga sabiedrība esam, kā arī skaidri norāda vajadzību pēc jaunas, sistēmiskas, vienotas domāšanas un pieejas visās jomās un regulējumos.

Psiholoģe un sistēmiskās ģimenes psihoterapijas speciāliste Andrija Likova atzīst, ka pakalpojumu pieejamība tieši bērniem un pusaudžiem Latvijā ir ļoti sadrumstalota: „Nav izstrādāts konkrēts algoritms, un ģimenēm nav skaidrības, kur vērsties pēc palīdzības, kā reaģēt un atsaukties uz savām un bērnu vajadzībām.” Profesionāļu novērojumi pēdējā laikā liecina, ka aizspriedumi par psiholoģiskās palīdzības saņemšanu palēnām mazinās un cilvēki vairs tik ļoti nebaidās vērsties pie speciālistiem. „Tiesa gan, joprojām saglabājas bailes un nedrošība, un bažas par konfidencialitāti, it sevišķi Latvijas reģionos,” stāsta Andrija Likova. 

Šobrīd, Covid-19 laikmetā, speciālisti, kuri strādā ar ģimenēm, piedzīvo lielu darba slodzi, jo vispārējie ierobežojumi ir radījuši savas sekas, kas saistītas ar izmaiņām un nenoteiktību gan ģimenes emocionālās funkcionēšanas jautājumos, gan nestabilajā finanšu situācijā, gan jaunajām vecāku papildfunkcijām pedagoģijā. Spriedze ģimenēs bieži vien ir tik liela, ka ar iepriekšējiem resursiem un veidiem, kā tikt galā ar sadzīvi un attiecībām, vairs nepietiek. 

Prevencija vs. sekas

Joprojām daudz resursu tiek ieguldīts darbā ar sekām, tomēr veselīgs risinājums ir vairāk saistīts ar prevenciju, risku izvērtēšanu un darbu ar sabiedrības domāšanas maiņu, skaidri nosakot un paužot darbībā rūpes par cilvēku kā vērtību. Mūsu sabiedrībā esam labi apguvuši tādu uztveres modeli, kas ir saistīts ar redzamo daļu – sekām, bet vairāk būtu jāpievēršas prevencijai – tam, kā pamanīt, atpazīt un novērst riskus, kā laikus pasargāt, kā atsaukties, būt sociāli vērīgiem, atbildīgiem un nepieļaut, ka iestājas sekas, kas reizēm ir katastrofālas: bērni tiek izņemti no ģimenēm, notiek pašnāvības, ģimenes locekļi nonāk atkarību valgos. Mūsu valstī bērnu psihisko traucējumu agrīnajai prevencijai netiek veltīta pietiekama uzmanība, kā arī tiesiskais regulējums ir ierobežots. Kad publiskajā telpā atklājas kādas grūtības, tad notiek kampaņveidīgas aktivitātes un atsevišķi pasākumi, kas it kā ir paredzēti agrīnai prevencijai, bet kopumā tā ir sadrumstalota pieeja, kurai trūkst skaidras struktūras, vienotības, plūsmas un algoritma.

Skaļi notikumi izgaismo nepilnības

Andrija Likova kā speciāliste un konsultante bijusi iesaistīta vairākos sabiedrībai redzamos notikumos, kur piedzīvota vardarbība pret bērniem un pusaudžiem, – „sistēmas bērni” Jelgavas bērnunamā, kur tika atklāta darbinieku vardarbība pret bērniem; Bruknas muižas pieredze; mazā Ivana nāve; Ainažu psihoneiroloģiskajā slimnīcā notiekošais, kur bērns atradās deviņus gadus un neviens par viņu nelikās ne zinis; Ventspils novada Stiklu bērnu namā; Kapseļu ielas bērnu namā, Rīgas pašvaldības 36. pirmsskolas izglītības iestādē, kur atsevišķu darbinieku pārkāpumi pret bērniem bija ikdiena. Šie gadījumi liecina par jau sen vajadzīgo – īstenot efektīvu sistēmisku starpinstitucionālo sadarbību, lai mainītu esošo situāciju valstī, un ieguldīt resursus prevencijā, sabiedrības izpratnes veidošanā un prioritāšu īstenošanā. 

A. Likova secina – lai gan daudzus gadus par to daudzi speciālisti runā, kā šo rīcības algoritmu ieviest dzīvē, tomēr tas joprojām nav izstrādāts un iekļauts vienotā sistēmā. Pašlaik lielākoties daudz kas ir atkarīgs no katra profesionāļa iniciatīvas, izpratnes, iesaistes, atbildības uzņemšanās spējām, no tā, cik profesionāli un iesaistoši savus pienākumus pildīs dažādi dienesti, t.sk. sociālie dienesti, nevalstiskās organizācijas.

Iniciatīvai sākt vienotas sistēmas izstrādi šobrīd būtu jānāk no Labklājības ministrijas puses, kas varētu saukt visus kopā pie viena galda un beidzot rīkotos tā, lai bērns būtu centrā un pasargāts, ir pārliecināta psihoterapijas speciāliste Andrija Likova. Kā trūkumu viņa uzsver arī faktu, ka no skolu mācību programmas izņemta kādreiz eksistējošā prevencijas daļa – veselības mācība vidusskolās, kurā bērni varēja saņemt informāciju, kā rūpēties par savu individuālo psihisko un fizisko veselību, kā atpazīt riskus, kur vērsties palīdzības meklējumos. 

Ir vērojamas arī pozitīvas pārmaiņas sistēmā, piemēram, ja ir bijusi seksuāla vardarbība pret bērnu, kā arī nopratināšanas procesos. Bet šie risinājumi pagaidām tiek ieviesti kūtri, secina A. Likova. Jābūt precīziem un vienotiem risinājumiem šajā jomā visiem speciālistiem un visās institūcijās esošajiem darbiniekiem, lai, savstarpēji sadarbojoties, rīcības algoritms tiktu izstrādāts un ieviests dzīvē, lai visa sabiedrība, sākot no bērnudārza audzinātājas un beidzot ar valstsvīriem, zinātu, kā rīkoties, ja bērnam, pusaudzim vai ģimenei ir vajadzīga palīdzība.

Sabiedriskās iniciatīvas domāšanas maiņai

Labdarības maratons „Dod pieci!” 2017. gadā sāka runāt par to, ka ir jāpārtrauc institucionālā vardarbība, bērniem jāaug ģimenēs un bērnunami ir mūsu valsts kropļojuma redzamā daļa. 2019. gadā pirmo reizi tika runāts par prevenciju un to, ka vecāki laikus jāizglīto par veselīgām attiecībām ar bērniem ģimenēs, par bērnu attīstības vajadzībām, smadzeņu attīstības posmiem un veselīgām audzināšanas metodēm. 2020.gadā “Dod pieci!” aktualizēja vardarbības problēmu ģimenēs un tās pārtraukšanu. Tas apstiprina, ka cilvēku psihoemocionālā veselība bija svarīga gan pirms desmitiem gadu, kad par to nerunāja skaļi un maldīgi lika domāt kā par normu, gan arī tagad, kad esam kļuvuši drosmīgāki un atklātāki, lai nepieļautu un risinātu attiecību problēmas. Andrija Likova iedrošina: „Mums jābūt skaidrībai, ka psiholoģiski veselīgas attiecības liek mums justies sadzirdētiem, saredzētiem, vērtīgiem, bet neveselīgas attiecības liek mums justies nevērtīgiem, pazeminātiem un vainīgiem. Svarīgi, ka varam kā sabiedrība būt zinoši un sociāli vērīgi, pamanīt signālus, nepieļaut riskus un, ja tomēr, tad iejaukties bez jebkādas vainas sajūtas, ka būsim nosūdzējuši kādu un nepieļāvuši robežu pārkāpšanu, izbeiguši vai ziņojuši atbildīgajām institūcijām, lai izbeigtu vardarbību. Tas nav kauns vai nosodāma rīcība, ja mēs lūdzam palīdzību sev, saviem tuvākajiem vai līdzcilvēkiem. Tas ir psiholoģiskā brieduma rādītājs.”

Informācijas trūkums, „īstais” speciālists un finanses

Ja pieņemam, ka ģimenes ārsts ir pirmais speciālists, kurš redz bērnu, pusaudzi vai jaunieti, tad viņam arī jābūt pietiekami zinošam, lai laikus pamanītu un spētu atsaukties bērna attīstības vajadzībām, spriež A. Likova. Tomēr ne vienmēr tā tas notiek. Viņas praksē ir bijuši arī gadījumi, kad ģimenes ārsts izraksta „miega zālītes”, lai pacients labāk gulētu, bet beigās izrādās, ka izrakstīti antidepresanti. Pašreiz šajos psiholoģiskās palīdzības procesos vairāk dominē speciālistu pašiniciatīva. Ja speciālists redz, ka ģimenei palīdzība nepieciešama ilgākā laikā, bet viņiem nav finansiālo resursu, tad tiek uzrunāti dažādi fondi un sociālie dienesti. Tomēr tā nav ierasta prakse, un komunikācija starp speciālistu un klientu bieži nenotiek atbilstoši klienta vajadzībām, tiek tušēti simptomi un situācija netiek risināta pēc būtības. „Ir pat vēl traģiskāk, kad, netiekot galā ar speciālistu piesaisti, bērni tiek izņemti no ģimenes, vēlāk no krīzes centriem tiek nosūtīti uz kādu no psihiatriskajām klīnikām, dažreiz – lai sodītu par uzvedību, nevis ārstētu. Tā ir realitāte mūsu valstī joprojām,” atklāj Andrija Likova. 

Ideālā palīdzība vs. realitāte

Ikvienam psihiskās veselības speciālistam, sākot profesionālu sadarbību ar klientu, būtu jāizvērtē, vai konkrētajam cilvēkam piemērotākā būtu psihoterapija vai arī vēlamāka būtu psihologa, sociālā darbinieka, psihiatra vai kāda cita speciālista palīdzība. Bieži vislabākos rezultātus sniedz komandas darbs, sadarbojoties vairākiem speciālistiem kopā, piemēram, ar medikamentu palīdzību risinot akūto situāciju, bet ar psihoterapijas palīdzību veicinot ilgtermiņa izmaiņas. 

Andrija Likova stāsta, ka ir situācijas, kad psihologs un psihiatrs apzinās, ka terapijā būs nepieciešama vairāku speciālistu sadarbība: „Aizspriedumi, kas kādreiz bija dzīvi sabiedrības domāšanā, tagad vairs nav tik aktuāli. Tomēr ir jābūt skaidrām robežām, kāda ir vajadzība, kurš speciālists ar ko nodarbojas, kāda ir pakalpojumu maksa, un kurš par to maksās.” Jāsaka, palīdzība gandrīz vienmēr cilvēkiem ir vajadzīga pēc iespējas ātrāk, bet, ja rindā jāgaida vairāki mēneši, tad pēc laika bieži vien iespējams, ka psihologs vairs nevar palīdzēt un nepieciešama neirologa vai psihiatra medikamentozā palīdzība. 

Aiz katras bērna uzvedības izpausmes slēpjas kāds iemesls, kāda vajadzība, un to iespējams noskaidrot individuālās sarunās, veicinot saikni, izprotot situāciju un izpausmju iemeslus, nevis radot jaunu un vēl smagāku krīzes situāciju. Ir jāpalīdz vecākiem preventīvi, jo bieži trūkst informācijas, kā atpazīt grūtību signālus, par ko liecina bērna izpausmes, kādi bērna simptomi atspoguļo attiecību problēmas ģimenē, kur vērsties pēc palīdzības, kā organizēt palīdzības saņemšanu, un vecāki stresa situācijā paliek bezspēcīgi nesakārtotās sistēmas priekšā, un tad bieži vieglākais risinājums ir nogādāt bērnu klīnikā, kādā kopienā, krīzes centrā vai bērnunamā. Institūcijām būtu vecākiem jāpiedāvā izstrādāts rīcības algoritms, kā atbilstoši vajadzībai un situācijai secīgi rīkoties, lai saņemtu palīdzību pēc iespējas ātrāk.

Kurš speciālists kurā gadījumā?

Sabiedrībā joprojām nav pilnīgas skaidrības, kad būtu jāmeklē psihologa, psihoterapeita, psihoterapijas speciālista, psihiatra vai neirologa palīdzība. 

Psihologs ir speciālists ar augstāko izglītību psiholoģijā, strādā ar psihiski veseliem cilvēkiem, viņu psiholoģiskajām problēmām ikdienas dzīvē, var palīdzēt gadījumos, kad nepieciešams veikt psiholoģisko izpēti, kā arī situācijās, kad klientam nepieciešama īstermiņa psiholoģiska palīdzība. Psiholoģiskā konsultēšana ir ļoti efektīva krīzes situācijās un ir vairāk vērsta uz klienta tagadnes grūtībām vai nākotni, taču psiholoģisko konsultāciju laikā mazāk tiek pētīta problēmu izcelsme.

Savukārt psihoterapeits vai psihoterapijas speciālists palīdz risināt problēmas, kas jau ilgstoši traucē dzīvot un, visticamāk, veidojušās bērnībā. Izveidojot ilgstošas terapeitiskas attiecības ar katru konkrēto klientu, terapeits palīdz cilvēkam dziļi izprast savu personību un attiecības ar citiem, tikt skaidrībā ar saviem dzīves mērķiem un patiesajām vajadzībām, lai cilvēks varētu sevi vairāk apzināties. 

Psihiatrs ir speciālists ar medicīnisko izglītību, ārsts. Viņš var palīdzēt gadījumos, kad ir aizdomas par kādu psihisku slimību un nepieciešama medikamentoza terapija. Psihiatrs nosaka slimības diagnozi, nozīmē ārstēšanu un nepieciešamības gadījumā paraksta medikamentus. Psihiatriskā ārstēšana var notikt gan ambulatori, gan stacionāri.

Neirologs arī ir speciālists ar medicīnisko izglītību, ārsts. Neirologs  var palīdzēt centrālās un perifērās nervu sistēmas saslimšanu gadījumos. Neirologs nosaka neiroloģisko slimību cēloņus, bojājuma veidu un vietu cilvēka nervu sistēmā, nozīmē ārstēšanu, ja nepieciešams – iesaistot citus speciālistus. 

Valsts apmaksāti pakalpojumi, bet garas rindas

Psihologa, psihoterapeita, psihoterapijas speciālista un psihiatra profesionālus pakalpojumus var saņemt pie speciālista, maksājot par tiem no saviem līdzekļiem, vai arī ilgi gaidīt rindā uz valsts apmaksātajiem. 

A. Likovai ir diezgan skarbs vērtējums: „No vienas puses, sabiedrībai tiek radīta vīzija, ka visi pakalpojumi ir pieejami, jo labi speciālisti tiešām ir – gan psihologi, gan psihoterapeiti un psihoterapijas speciālisti, gan psihiatri un neirologi. Tomēr reizēm ģimenēm nav izskaidrots, pie kura no speciālistiem būtu jāvēršas un kad tas jādara. Ja ģimenes šajā situācijā saņem noraidījumu vienu vai divas reizes, vai jāgaida rindā trīs četri mēneši vai pusgads, tad nolaižas rokas, jo vecākiem trūkst resursu un rodas bezspēcības izjūta. Arī audzināšanas kultūrvēsturiskais fons dara savu – palīdzības meklēšana un lūgšana vēsturiski nav bijusi praktizēta, un uzdrīkstēšanās brīdī cilvēki bieži saņēmuši noraidījumu, kritiku vai negatīvu attieksmi, kas veicinājusi gan kauna, gan vainas, gan izolētības izjūtu, atstājot vecākus krīzes situācijā vienus. Šobrīd valstī ir mainījies palīdzības sniegšanas un saņemšanas veids, runājam par fokusu uz bērna attīstības vajadzībām, bet institūcijas lielākoties mainās kūtri, tās stagnē savā attieksmē un būtībā, nav vienotas sistēmas un algoritma, kā palīdzēt ģimenēm ar bērniem. Grūtības rada valdošās institucionālās vides fons, nepiemērotā izglītības sistēma, kas mūsdienu bērniem, kuriem arvien vairāk un ātrāk jāapgūst informācija, bet smadzeņu attīstība norit savā tempā, rada milzu spriedzi. Ārēji tas netiek regulēts, bet prasības pret bērnu un ģimenes iesaisti tikai pieaug, un, tā kā bērnu uzvedības motīvi ir ļoti saistīti ar fonu, lai cik arī neiroplastiskums ir elastīgs, tādu disonansi ir grūti pārvarēt. Latvijā būtu ļoti svarīgi paaugstināt bērnu un ģimeņu tiesību aizsardzības, sociālo, izglītības, nevalstisko organizāciju un citu dienestu speciālistu izpratni par ieguvumiem no preventīvā darba, sociāli iekļaujošas, nevis nosodošas pieejas darbā ar bērniem un ģimenēm.” 

Solis uz priekšu, īstenojot pilotprojektu 

Šobrīd tapis izmēģinājuma projekts, kurā ģimenes, kas smagi izjūt krīzes sekas, varēs saņemt līdz 10 bezmaksas psihoterapeita vai psihoterapijas speciālista konsultācijas. Šajā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas projektā „Par atbalsta sistēmas pilnveidi bērniem ar saskarsmes grūtībām, uzvedības traucējumiem un vardarbību ģimenē”12 mēnešus tiks sniegts psihoterapijas pakalpojums Latvijas ģimenēm ar bērniem, kā arī bērniem no 12 līdz 18 gadu vecumam, kuru vecāki šķiras vai jau dzīvo šķirti. Psihoterapeita vai psihoterapijas speciālista konsultāciju nodrošinās visai ģimenei ar jebkura vecuma bērniem, t.sk. bērniem, kuri ir jaunāki par 12 gadiem, nenosakot konkrētu ierobežojumu attiecībā uz ģimenē identificēto problemātiku (vecāku šķiršanās, bērna uzvedības problēmas, vecāka psihiska saslimšana, tuvinieka zaudējums u.c.). Vienas konsultācijas ilgums plānots no 1 līdz 1,5 stundām. Atbilstoši katra gadījuma specifikai un pakalpojuma sniedzēja izvērtējumam ģimene varēs saņemt no vienas līdz desmit konsultācijām, taču kopējais konsultāciju skaits ģimenei nevarēs pārsniegt 10 stundas.

Andrija Likova šo pilotprojektu vērtē ļoti atzinīgi: „Tā ir cerība, ka nākotnē valsts šo pakalpojumu varētu attīstīt plašāk, lai to varētu saņemt lielāks skaits ģimeņu, jo pilotprojektā mērķgrupa pagaidām ir neliela un ar ierobežotiem nosacījumiem. Būtu svarīgi, lai tiešām visas ģimenes, kurām rodas vajadzība, varētu saņemt psihoterapeita vai psihoterapijas speciālista pakalpojumus bez jebkādiem nosacījumiem.” 

Palīdzība citās organizācijās

Uz jautājumu, kādu vēl valsts apmaksātu palīdzību var saņemt, Andrija Likova atbild, ka Pusaudžu resursu centrā valsts nodrošina desmit konsultācijas, kur tiek atbalstīti pusaudži un ģimenes. Diemžēl tās ir desmit sesijas, kas dod tikai pirmo impulsu, lai sāktu apzināties savas grūtības un dotu impulsu tālākai rīcībai. Un arī šajā centrā veidojas rindas, palīdzību nevar nodrošināt visām ģimenēm, kurām tas nepieciešams. „Rindas ir garas Pusaudžu resursu centrā, citos dienas centros un arī privātpraksēs palīdzība ne vienmēr ir uzreiz pieejama. Sociālajos un atbalsta centros nav vienota algoritma, kā atsaukties un kā risināt cilvēku vajadzības grūtību situācijās.” Valsts apmaksātu palīdzību psihoterapijā var saņemt arī ārpusģimenes aprūpē nonākušie bērni un uzņemošās ģimenes. Arī dažādas nevalstiskās organizācijas, piemēram, fonds „Plecs”, atbalsta un apmaksā psihoterapijas sesijas uzņemošajām ģimenēm, atbalsta centrs „Tilts” ir ļoti atsaucīgs uzņemošajām ģimenēm. Tomēr tā ir ļoti ierobežota atbalsta saņemšanas iespēja un nav pieejama visai sabiedrībai. 

Kā pašiem meklēt palīdzību

Kā meklēt psiholoģisku palīdzību? Andrija Likova runā par iespēju konsultēties telefoniski vai pieteikt vizīti klātienē un aprunāties ar kādu sertificētu psihologu, psihoterapeitu, psihoterapijas speciālistu, psihiatru, ģimenes ārstu vai sociālo darbinieku par iespējām saņemt psiholoģisko atbalstu vai risinājumus grūtību situācijā. A. Likova: „Kamēr ministrijas un citas institūcijas nav atrisinājušas pamatjautājumus un izveidojušas algoritmu veiksmīgai savstarpējai sadarbībai darbā ar ģimenēm un bērniem, atbildības uzņemšanās par kvalitatīvu risinājumu meklēšanu un piedāvāšanu ģimenēm ir katra speciālista paša rokās. Arī ģimenes aicinu aktīvi iesaistīties un neapstāties pie viena speciālista atbildēm, bet būt aktīviem un izzinošiem risinājumu meklējumos.” Tas nozīmē, ka vecākiem pašiem jābūt zinošiem un spējīgiem atrast pareizos ceļus, kā tikt līdz palīdzībai un to saņemt, uzrunājot kādu speciālistu, aktīvi izzinot iespējas. Un, ja palīdzība ir vajadzīga ātri, tad arī jāsamaksā par to.

Justies droši mājās ir mūsu pamatvajadzība. Jaunākais pētījums par dzīvi mājās liecina, ka mājokļa drošība vairs nesaistās tikai ar tādām praktiskām lietām kā mājokļa aizslēgšana vai signalizācijas uzstādīšana, bet arī ar savstarpējām attiecībām starp kaimiņiem. Katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs apgalvo, ka kaimiņa pazīšana stiprina viņa drošības sajūtu. Tomēr ļoti bieži, it īpaši dzīvojot daudzdzīvokļu mājā, mēs nepazīstam savus kaimiņus un labākajā gadījumā tikai sasveicināmies viens ar otru. Kāds ir iemesls, kāpēc bieži vien nepazīstam savus tuvākos kaimiņus, un kā šo situāciju uzlabot – iesaka psiholoģe Kristīne Dūdiņa.

Psiholoģe norāda, ka ciešāku un labāku attiecību veidošana ar kaimiņiem sniedz daudz pozitīvu ieguvumu. Tādējādi tiek veicināta piederības un drošības sajūta, kā arī pozitīvas emocijas pat īslaicīgas saskarsmes laikā. Turklāt viņa atzīst, ka arī palīdzīgas rokas sniegšana citiem padara mūs laimīgākus. Pozitīvas attiecības ar kaimiņiem sniedz iespēju apmainīties mazām laipnībām un uzlabo mūsu pašsajūtu. Tas sniedz emocionālu atbalstu grūtos brīžos un palīdz vieglāk atrisināt konfliktus. Un otrādi – tas, ka ar kaimiņiem esam svešinieki, palielina konfliktu rašanās iespējamību.

“Domstarpības ir neizbēgamas jebkurā kopdzīvē, arī ar kaimiņiem. Cieņpilna, atklāta komunikācija, iejūtība pret citu vajadzībām un gatavība meklēt kompromisus var mazināt spriedzi. Ja tomēr spriedze rodas, vislabāk to mierīgi pārrunāt, ar cieņu paust savas vajadzības un koncentrēties uz risinājumu meklēšanu. Respektējot kaimiņu vajadzības, pastāv lielāka iespēja, ka viņi atbildēs ar pretimnākšanu, tādējādi novēršot konfliktu saasināšanos,” saka K. Dūdiņa.

Kā izveidot draudzīgākas attiecības ar kaimiņiem

Psiholoģe uzskata, ka mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem nav pašsaprotamas, bet gan mūsu pūļu rezultāts. Tāpēc daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem.

“Pozitīvām attiecībām, jo īpaši, ja tiek dalītas koplietošanas telpas, svarīga nozīme ir cieņai un citu cilvēku vajadzību ievērošanai. Kaimiņu cienīšana ietver laipnu, izpalīdzīgu komunikāciju un izvairīšanos no tādiem traucēkļiem kā troksnis, jo sevišķi naktī. Svarīgi ir arī rūpēties par saviem mājdzīvniekiem, uzturēt koplietošanas telpas un taisnīgi sadalīt tādus koplietošanas resursus kā autostāvvietas. Der atzīt, ka citiem var būt atšķirīgas vajadzības pēc klusuma un kārtības. Kamēr mēs mīlam suņus, kāds cits to tuvumā var nejusties ērti. Izpratne par šīm atšķirībām un pielāgošanās tām ir ļoti svarīga. Pozitīvu attiecību veidošana ar kaimiņiem ir personīga izvēle, taču tā rada pozitīvāku dzīves vidi ikvienam,” saka K. Dūdiņa.

Vēlme laipni uzņemt jaunus kaimiņus un vēlme, lai jaunie kaimiņi viņus laipni uzņemtu, ir kaut kas tāds, kam var piekrist ikviens, kurš pārceļas uz jaunu mājokli. Kā norāda IKEA interjera dizaina nodaļas vadītājs Dariuss Rimkus, pētījums par dzīvi mājās atklāj, ka, kaimiņos dzīvojošo cilvēku pazīšana, ne tikai būtiski ietekmē mūsu drošības sajūtu, bet arī sniedz apziņu, ka varam lūgt palīdzību kaimiņiem (20%) vai ar satiekot aprunāties (13%), sniedz mums piederības sajūtu. Tāpēc viņš dalās ar dažām idejām, kā veicināt draudzību ar kaimiņiem.

“Dažās Skandināvijas valstīs ir ierasts jaunajiem kaimiņiem dāvināt mājās ceptu maizi. Kāpēc gan neizmantot šo piemēru un nepamēģināt pašiem izcept maizi, pīrāgu, bulciņas vai cepumus un tos jauki iepakot, kas būs arī kā papildu dāvana, ko saņēmējs varēs izmantot ilgāk par tās saturu. Piemēram, maizi var iesaiņot virtuves dvielī, cepumus uzlikt uz jauka šķīvja vai bulciņas ielikt maizes groziņā,” interjera dizainers dalās ar idejām.

Vēl viena patīkamas dāvanas ideja – dekoratīvie akcenti mājai. Piemēram, vāze ar ziediem palīdzēs atdzīvināt jebkuru telpu un stiprināt attiecības. Un tai nav jābūt dārgai – svarīgs ir nodoms.

Kad esat viens otru nedaudz iepazinuši, satiekoties ikdienā, Dariuss Rimkus mudina iepazīt kaimiņus vēl tuvāk: “Piemēram, reizi gadā sarīkojiet dārza svētkus, lai kaimiņi varētu satikties un iepazīt viens otru labāk. To iespējams viegli realizēt, ja dzīvojat pilsētā – sarīkojiet tos mājas pagalmā, vai, ja dzīvojat mazākā ciematā, vienu gadu rīkotājs var būt viens kaimiņš, citu gadu – otrs. Uzaiciniet kaimiņus atnest ēdienu savos līdzi paņemtajos traukos. Izkārtojiet dārzā segas un gatavojieties patīkamai laika pavadīšanai kopā. Nekas tik ļoti neveicina piederības sajūtu kā maigas mūzikas skaņas un draudzīgas sarunas vai mājās gatavota ēdiena smarža dārza gaismu mirdzumā.”

*Par pētījumu “Dzīve mājās”

Kvantitatīvo pētījumu IKEA uzdevumā veica starptautiskā pētījumu un datu analīzes grupa YouGov. Aptauja tika veikta, izmantojot tiešsaistes paneļus. Latvijā aptaujā piedalījās 1005 iedzīvotāji.

Pasaulē lielākajā pētījumā par dzīvi mājās* noskaidrots, ka viens no būtiskākajiem elementiem, kas ļauj mums justies mājās labi, ir sajūta, ka kontrolējam savu dzīvi. Tomēr viens no šķēršļiem katram ceturtajam Latvijas iedzīvotājam, kas liedz to izjust un justies labi, ir sajūta, ka mājas darbi nekad nebeidzas. Eksperti dalās praktiskos padomos, kā līdzsvarot mājās paveicamos darbus un atvēlēt laiku arī atpūtai.

IKEA ikgadējā pētījuma “Dzīve mājās” rezultāti atklāj arī to, ka atpūta (34 %) un tīrība un kārtība (35 %) ir svarīgākie elementi, kas palīdz uzturēt garīgo labsajūtu.

“Kopumā kārtības uzturēšana var pasargāt cilvēkus no nevajadzīga stresa, ko rada nekārtība un netīrība. Nekārtīga vide var radīt sajūtu, ka visa ir par daudz, turpretī kārtīgas telpas veicina atslābināšanos, jo tajās mums nav sajūtas, ka kaut kas ir palicis nepadarīts. Kārtība rada mums sajūtu, ka kontrolējam savu vidi un ka spējam to ietekmēt. Daudziem cilvēkiem kārtīgā vidē ir vieglāk koncentrēties un būt produktīviem. Arī pati kārtošana var būt nomierinoša, īpaši, ja haoss nav pārlieku liels,” skaidro psiholoģe Kristīne Dūdiņa.

Ieplāno konkrētu laiku mājas darbiem

Psiholoģe uzsver, ka nekārtīgā mājoklī var būt grūti atpūsties, rodas iekšējā trauksme un uzspiesta pienākuma sajūta. Par laimi, ir dažādas stratēģijas, kā ieviest kārtību pat tad, ja trūkst enerģijas.

“Nosaki mājas darbu prioritātes atkarībā no to potenciāla uzlabot situāciju un kopējo labsajūtu. Ieplāno konkrētu laiku, piemēram, 15 minūtes, ko atvēlēt mājas darbiem, un šai laikā paveic tik daudz, cik vien iespējams. Nepārmet sev – pirms atkal ķeries pie darba, ir nepieciešams pārtraukums,” K. Dūdiņa saka.

Visbeidzot psiholoģe atgādina, ka arī laiks, ko pavadām atpūšoties un neko nedarot, ir sava veida kārtošana, tikai savā prātā. Plānojot laiku mājās veicamajiem pienākumiem, darbam un atpūtai, mūsu prātā notiek līdzīgi procesi kā fiziski kārtojot un noliekot lietas īstajās vietās.

Sadali mājas darbus mazākos darbiņos

Lai liela daļa nedēļas nogales nebūtu jāvelta kārtošanai un tīrīšanai. Lai paliktu laiks atpūtai un citām sirdij tuvām aktivitātēm, kuras ir svarīgas mūsu labsajūtai, mājas darbus ieteicams plānot visas nedēļas garumā. “Piemēram, pirmdienas vakarā var pusstundu sūkt grīdu ar putekļusūcēju, otrdien atvēlēt pusstundu pamatīgai vannasistabas tīrīšanai, trešdien pievērsties virtuvei un tā tālāk. Šādi mēs katru dienu veltīsim mājoklim tikai pusstundu, bet iegūsim veselu dienu brīvdienās,” iesaka IKEA Interjera dizaina nodaļas vadītājs Dariuss Rimkus.

Dizainers iesaka arī izdarīt sīkumus uzreiz, lai tie nesakrātos. Piemēram, pēc ēdiena gatavošanas virtuvi var sakārtot uzreiz. Pa ceļam uz dušu var ieslēgt veļas mazgājamo mašīnu, bet gaidot, kad uzvārīsies ūdens tējai – noslaucīt virtuves galdu vai darba virsmu.

Atbrīvojies no lietām, kuras tev vairs nepatīk

Interjera dizainers uzsver, ka ir svarīgi turēt mājās tikai tādas lietas, kas mums patiešām patīk, un atvadīties no tām, kuras mums vairs nav tuvas. Viņš ierosina šādas mantas pārdot vai ziedot, jo tās tikai aizņem vietu un laupa mums laiku un enerģiju.

“Nekārtība ir prieka un veselīga mājokļa lielākā ienaidniece. Ja apkārt ir lietas, kuras mums patīk, tas mūs iepriecina, jo atgādina par dzīves laimīgajiem mirkļiem. Bet nekārtības efekts ir pretējs. Nevienu nepriecē salauztas, nemīlētas lietas, lietas, ko esam paturējuši “katram gadījumam”, dāvanas, ko glabājam pienākuma pēc, un mantas, kas nedarbojas. Tās izsūc mums enerģiju un lieki aizņem plauktus. Lai virzītos uz sakārtotāku dzīvi, no šīm lietām jātiek vaļā vispirms,” D. Rimkus uzsver.

Kā panākt, lai būtu jākārto retāk

Interjera dizainers iesaka knifu, kas ļaus ietaupīt mājokļa kārtošanai nepieciešamo laiku. Mantas ir jāsakārto tā, lai katrai būtu sava noteikta vieta, kur to var viegli atrast. Kad esi atbrīvojies no nevajadzīgā, tad sašķiro pāri palikušās lietas un saliec tās kastēs.

“Pat tad, ja mantas glabā atvilktnēs, tās aizņems mazāk vietas un būs vieglāk atrodamas, ja būs kastēs. Vaļējos plauktos ir ērti lietot lielākus grozus rotaļlietām, plediem un citām mantām. Plauktos viena stila kastes ir arī lielisks veids, kā paslēpt nekārtību.”

*Par IKEA pētījumu “Dzīve mājās”

Kvantitatīvo pētījumu IKEA Group uzdevumā veica starptautiskā pētījumu un datu analīzes grupa YouGov. Aptauju veicām no 2023. gada maija līdz jūnijam, izmantojot tiešsaistes paneļus katrā valstī. Latvijā tika aptaujāti 1005 iedzīvotāji.

Pēdējo nedēļu ikkatrs piedzīvo drūmu emociju virpuli – mutuļo dusmas, bailes, neziņa un skumjas. Tomēr šajā laikā ir svarīgi parūpēties par savu emocionālo veselību un atļaut sev atgriezties ikdienas ritmā. Gjensidige Latvija sadarbībā ar Krīžu un konsultāciju centru „Skalbes” dalās ar padomiem, kā parūpēties par savu emocionālo veselību.

“Šis laiks ir sāpīgs katram no mums. Mēs vienoti ik dienu sekojam līdzi traģiskajiem notikumiem Ukrainā. Bailes un sāpes ir iezagušās mūsu sirdī un nelaiž vaļā jau vairāk nekā nedēļu. Tomēr šajā laikā svarīgi neaizmirst parūpēties par savu emocionālo veselību – atļauj sev nodarboties ar hobijiem, izrunājies ar sev mīļajiem cilvēkiem, kā arī turpini profesionālo darbību un centies ievērot ierasto rutīnu,” stāsta Gjensidige Latvija vadītāja Sanita Glovecka.

Savukārt Krīžu un konsultācijas centra “Skalbes” psiholoģe Tatjana Goluba uzsver, ka tas, ka cilvēks šobrīd jūtas nobijies, apjucis vai satraukts, ir normāli – visas šīs emocijas ir atbilstoša un cilvēciska reakcija uz esošo spriedzes situāciju. Lai būtu kontaktā ar savām emocijām, bet tajā pašā laikā nenoliegtu tās un nepazustu tajās, ir svarīgi pievērst savam emocionālajam stāvoklim pastiprinātu uzmanību. Tajā skaitā, ik dienu, trenējot emocionālo noturību – “izrunāt” emocijas pašam ar sevi un pieņemt tās.

7 psihologa padomi emocionālā līdzsvara uzturēšanai:

1. Saglabā normālu dzīves ritmu un režīmu. Izvērtē, kas ir svarīgākais tavā ikdienā, un turpini pie tā pieturēties. Turpini darīt tās lietas, kas dod dienai kontroles un sakārtotības izjūtu, kā, piemēram, mācības, sports, kopīgas aktivitātes ar ģimeni, hobiji. Dienas plāns un rutīna lielā mērā palīdz arī bērniem, kas piedzīvo spriedzi un pārmaiņas.
2. Nenoslīksti ziņu jūrā. Centieties nesekot ziņām līdzi visu dienu, bet pārbaudi tās tikai, piemēram, no rīta un vakarā. Pastāvīga sekošana līdzi negatīvām ziņām var traucēt normālai darba izpildei, veicina nemieru un neļauj koncentrēties. Svarīgi atcerēties, ka uzticēties drīkst tikai pārbaudītiem ziņu avotiem.
3. Atceries – tas ir normāli, ja spriedzes situācijā domas nav gaišas un līdzsvarotas. Tomēr ir riskanti, ja uz ilgu laiku iestrēdz negatīvo domu aplī, kas fokusējas tikai uz katastrofām. Atceries, ka aiz mokošām domām paslēptas jūtas un mēģini tās atpazīt un nosaukt, piemēram, ja visu laiku griežas prātā doma: “Kāpēc tā notika?”, iespējams, aiz tās ir tādas jūtas kā apjukums, šoks, sašutums.
4. Tu nepalīdzēsi citiem, ja visupirms nepalīdzēsi sev. Tāpēc dienas laikā pārjautā sev: “Kas man šobrīd vajadzīgs? Kā es šobrīd varu parūpēties par sevi?”. Šajā gadījumā palīdzēs ikdienišķas lietas: paņemt pauzi, padzert tēju, ieiet dušā, pagulēt. Centies pabūt klusumā vai otrādi – sarunāt tikšanos ar kādu. Ieklausies sevī.
5. Izkusties! Trauksme, nomāktība, nogurums ievērojami samazinās, piemēram, 30 minūšu pastaigas laikā. 
6. Cilvēks no Tavas apkārtnes, kuram Tu uzticies, vienmēr ir lielisks iekšējā miera resurss. Uzklausīt, atbalstīt, samīļot vienam otru, atrast domubiedrus un pat pārslēgties sarunā uz kaut ko citu, kas nav satraucošs, pasmieties kopā. Tas šādās situācijās vienmēr ir noderīgi. Var arī aizvērt acis un iztēlē ieraudzīt kādu, kurš tevi mīl, kuru tu vēlies redzēt, iztēloties, kādus atbalstošus vārdus viņš tev saka, kā viņš tevi samīļo. Ja nav kāda, ar ko dalīties, vienmēr var zvanīt uz palīdzības tālruņiem.

Ja jūti, ka esi ārpus emocionālās kontroles, vienmēr varat meklēt profesionālu palīdzību krīžu un konsultāciju centrā „Skalbes”, zvanot darba dienās no pl. 9:00 – 17:00 pa tālruni +371 27722292 vai 116123.