“Meitenīt, pasauc kādu puisi, man par šo to jāpakonsultējas,” šeit neies krastā. 25 gadus jaunā Patrīcija Greidāne darba dienas aizvada, konsultējot klientus moto veikalā, bet brīvo laiku – skrūvējot savus Suzuki motociklus – projekta 1988. gada Suzuki GSX400F, kurš paredzēts tikai Japānas tirgum un janvāra jaunpienācēju 2005. gada Suzuki SV1000. Vēl kāds no daiļās dāmas personīgajiem mērķiem – savākt visus “burtiņus” savā vadītāja apliecībā. Patlaban lielākā daļa no tiem jau ir – ieskaitot atļauju vadīt atpūtas kuģi, kravas auto un, protams, motociklus bez jaudas ierobežojumiem.
Tētim klēpī stūrēt Ņivu – interese jau no bērnības
Patrīcijai pirmā aizrautība par tehniku uz riteņiem radās bērnībā. “Bērnībā mana dienas labākā daļa bija, kad stāvlaukumā tiku tētim klēpī pastūrēt Ņivu. Es biju meitene, kas nespēlējās ar bārbijām, bet visos svētkos prasīja Lego konstruktorus – gan lidmašīnas, gan vilcienus, gan F1 ar visiem servisa boksiem, gan mašīnas un motocikli. Plauktā goda vietā vienmēr stāvēja mana Ferrari mašīnīšu kolekcija,” viņa stāsta.
“Ja mājās kaut ko laboja vai būvēja, es biju pirmā klāt un vienmēr biju gatava padot skrūvgriezi, atslēdziņu vai paturēt lukturīti. Tā interese nekur nepazuda arī vēlāk, kad jau pati kā maza meitene laboju virtuves skapītim durvis!”
Vēlāk Patrīcija, iedvesmojoties no vecākās māsas, izlēma apgūt programmētājas profesiju, taču ar laiku saprata, ka šis darbs tomēr viņai ir pārāk vienmuļš. “Tad nāca iespēja strādāt autoskolā – darīju daudz un dažādas lietas un bija arī sava daļa tehnikas iesaistes,” jaunā sieviete stāsta.
Savākt visus “burtiņus” vadītāja apliecībā
Tieši strādājot autoskolā, Patrīcija nonāca pie sava “mazā dzīves mērķa” – iegūt visus “burtiņus” vadītāja apliecībā.
18 gadu vecumā viņa tika pie B (vieglie auto) kategorijas, 19 gadu vecumā viņai izdevās nokārtot A2 (motocikls līdz 35kw jaudai) kategoriju, 21 gada vecumā – A (motocikli bez jaudas ierobežojuma), C (95) un D1 (kravas auto ar profesionālo 95.kodu un mikroautobusi līdz 16 vietām) nāca klāt nedaudz vēlāk, 24 gadu vecumā.
Patrīcijai ir arī Latvijā retāk sastopamā L kategorija, kas ļauj vadīt atpūtas kuģus, un šo “burtiņu” viņa ieguva jau 22 gadu vecumā. Laikā, kad top šis raksts, ir pieteikts arī BE kategorijas braukšanas eksāmens CSDD, kas ļaus trauslajai dāmai ar stingro ķērienu vadīt arī vieglo auto ar piekabi.
Palīdzēt džekiem savest kārtībā močus
Patrīcijas aizraušanās ar tehniskām lietām arī aizvedusi viņu līdz tagadējai darbavietai – kopš pagājušā gada maija viņa strādā kā produktu vadības speciālists uzņēmuma “Inter Cars” fliālē – moto veikalā “Inter Motors”.
“Kad ieraudzīju sludinājumu – “Inter Motors” meklē jaunu kolēģi, man šķita – pēc prasībām it kā atbilstu, taču domāju “nu nē, kurš dāmu ņems par moto veikala darbinieku, 100% būs vīrieši, kuri tehnikas zināšanās un pārējās pozīcijās būs pārāki par mani… vai vispār ir jēga sūtīt savu CV, noteikti pat neatzvanīs…”. Labi, ka Patrīcija tomēr nenobijās, jo kāroto darbu viņa dabūja.
Patrīcija arī pati bija šī veikala kliente un tur jau zināja – dāma nāk šeit iepirkties savam mocītim, turklāt viņa vienmēr nāk ar sagatavotiem preču kodiem. Savu motociklu viņa skrūvēja pašas spēkiem, pati veic apkopes, kā arī defektāciju, ja kas noiet greizi.
Runājot par to, kas viņai patīk savā darbā, “Inter Motors” produktu vadības speciāliste atzīst: “Man patīk, ja ir iespēja palīdzēt klientam ar kādu tehnisku padomu. Piemēram, pēc klienta mērījumiem palīdzēt saprast, cik biezas vārstu paplāksnes nepieciešamas. Dažreiz klienti nāk ar kādu sūdzību par savu divriteņu sabiedroto, bet paši vēl nezina, kas pie vainas. Tad es neatsaku padomu, ko apskatīties, pirms sākt detaļu bezjēdzīgu nomaiņu,” saka Patrīcija.
“Protams, interesantāk strādāt ar kādiem retākiem motocikliem. Piemēram, ir klients, kurš pa ziemu veic kulta motocikla Suzuki Hayabusa restaurāciju, citiem ir kādi 80-to gadu kulta motocikli. Man vienmēr ir prieks, ja varu ar savu darbu palīdzēt tos saglabāt aprūpētus un apritē, piemeklējot detaļas, kuras ne vienmēr atrodamas visos katalogos,” piebilst daiļā dzimuma pārstāve.
“Īpašu gandarījumu sniedz klientu “paldies!”, ja esmu ieteikusi īsto risinājumu un viņi to atceras pat pēc vairākiem mēnešiem,” smaida “Inter Motors” darbiniece.
“Meitenīt, pasauciet kādu cilvēku!”
“Par slikto man gan nepatīk runāt, tomēr mana darba garoziņa ir stiprā dzimuma neticība tehniskos jautājumos dāmai. Pirmajos darba mēnešos es novēroju, – gadiem cilvēki bija pieraduši, ka veikalā saimnieko tikai puiši. Dažkārt, paceļot klausuli, saņēmu tekstus “var pasaukt kādu cilvēku pie klausules? Man par moto detaļām jautājums” vai arī “meitenīt, pasauc kādu puisi, man par šo to jāpakonsultējas”,” stāsta moto veikala produktu vadības speciāliste.
Viņa gan norāda – kolēģi ir īsts atbalsts un stiprais plecs, kas mazliet nepieklājīgākiem un neticīgākiem klientiem atgādina, ka kolēģe ir tikpat kompetenta.
“Iesākumā regulārāk, nu jau retāk, saņemu jautājumu, vai vispār maz protu ar “moci” braukt un vai zinu, kas tas par zvēru. Tajos brīžos atbildot, ka man rit jau septītā moto sezona, daudzi apklust, – pieredzes man ir trīs reizes vairāk nekā pašiem. It kā liekas “sīkums”, tomēr, ja vismaz trīs, bet dažreiz pat desmit, klienti dienā izrāda klaju neticību sievietei moto jautājumos, kopējā bilance nav pārāk iepriecinoša,” atklāti stāsta Patrīcija.
Viņa piebilst, ka tas arī sākumā bija lielākais pārbaudījums darbā – “izturēt regulāru stiprā dzimuma ignorēšanu, izlikšanos, ka nav mani pamanījuši”. Taču saglabājot pozitīvismu, Patrīcija pauž prieku, ka “lēnā garā vairums ir pieraduši, ka nu var atbildēt arī dāma un dāma kaut ko no tehnikas saprot”.
Brīvajā laikā – garāžā, virtuvē, autosprinta trasē!
Viens no Patrīcijas hobijiem un brīvā laika pavadīšanas veidiem ir skrūvēt savu projekta mocīti. “Mans pirmais motocikls un projekts ir 1988. gada 400cc Suzuki, kurš ir iznācis tikai Japānas tirgum un 2000. gadā ieradās Latvijā. Parastos katalogos detaļas nav atrodamas, viss ir meklējams manuāli, piemeklējot modeļus, ar kuriem sakrīt balstiekārta, ar kuriem sakrīt motors, ar kuriem – ritošā daļa utml. Turklāt šim projektam janvārī pievienojās vēl viens motocikls – arī Suzuki,” pauž Patrīcija.
“Tūlīt jau sezonas sākums un šajās dienās plānots ar ģimenes jaunpienācēju SV1000 doties uz tehnisko apskati, lielā apkope būs paveikta – “pārlasīta” priekšējā dakša, veikta pilna pārkrāsošana, apkoptas bremzes, hidrauliskā sajūga cilindri, nomainīta eļļa, filtri, dzesēšanas šķidrums, piedziņas ķēde, zobrati, ratu gultņi, un uzstādīti dažādi uzlabojumi – citi pagriezieni, jauna stūre, vadības sviras un daudz kas cits,” stāsta Patrīcija.
Paralēli tam šajā ziemā bija arī Patrīcijas debija autosportā – viņa piedalījās Rīgas Ziemas Kausā, kas ir autosprinta disciplīnas sacensības Biķernieku trasē ziemas sezonā.
“Rudenī sabūvēju savu mazo kompaktiņu (cits motors, poli piekare – vairāk piemērota sportam, dažādi citi nieciņi sportiskākai braukšanai) un nolēmu, – beidzot vajadzētu piepildīt arī sapni par autosprintu, uz ko pēdējos gados mani mudināja draugi. Es startēju ar mērķi nepalikt pēdējā un pati sev pierādīt, ka varu vairāk nekā man pašai šķiet, ko veiksmīgi arī piepildīju, sezonas kopvērtējumā starp 15 dāmām iegūstot 4 .vietu.” viņa stāsta. Patrīcija ar “Inter Cars” kolēģēm šogad piedalīsies arī “Sieviešu Rallijā”.
Pārējā brīvajā laikā Patrīciju var atrast kādā no draugu garāžām, “ķimerējoties” ap auto, taču ne tikai. Vēl kāda sirdslieta ir pavisam no “citas operas”, proti, tā ir ēst gatavošana un viesu uzņemšana savās mājās. “Mani draugi zina, ja svinu svētkus – galdi lūzīs un visi pēc tam ar smaidu sejā sūdzēsies par pilnajiem vēderiem. Patīk pēc darba dienas ieiet virtuvē, uzlikt priekšautu un pagatavot ko garšīgu sev un ģimenei. Zupas, salāti un gaļas ēdieni ir mans jājamzirdziņš. Parasti iedvesmojos no vairākām receptēm, bet beigās visu izdaru “pa savam” un pārējie ēd slavēdami,” pauž Patrīcija.
