Ja Jūs kaut reizi esat interesējušies par valodu nometnēm vai mācībām ārzemēs savam bērnam, esat meklējuši variantus savas kompetences paaugstināšanai kādā no svešvalodām, ieskaitot krievu vai angļu valodu Rīgā, tad droši vien nosaukums Education centre Durbe Jums ir labi zināms. Un tas nav pārsteidzoši, jo EC Durbe ir viens no līderiem Latvijā tieši mācību un izglītības jomā ārzemēs. EC Durbe 22. maijā atzīmēja savu 20 gadu dzimšanas dienu un tas, pēc mūsu domām, ir cienījams vecums! Kvalitāte, pieredze un inovācijas – tāds ir uzņēmuma moto! Uzņēmums uzsāka savu darbību pirms divdesmit gadiem, specializējoties slēpošanas tūrēs. Gadiem ritot, EC Durbe kļuva ne tikai par profesionālu aģentūru, kas specializējas izglītības jomā ārzemēs bērniem un jauniešiem, bet arī par pirmo un vienīgo valodu skolu Latvijā (kā arī vienīgo starp skolām Skandināvijā!), kas saņēmusi starptautisko kvalitātes akreditāciju EAQUALS. Un kurš gan varēja iedomāties, ka to visu tik meistarīgi un veiksmīgi vada tāda jauna, bet ārkārtīgi enerģiska sieviete. Ļaujiet iepazīstināt – uzņēmuma vadītāja Nora Poiša!
Uzņēmuma darbinieki un kolēģi, ar mīlestību jokojot, par savu direktori Noru saka, ka viņas vārds un uzvārds – tas jau ir brends. Viņas iekšējais spēks, harizma, bezgalīgā ideju strūklaka, taisnīgums vienmēr izsauc apbrīnu, iedvesmu un patiesu interesi. Nora – cilvēks, kas vienmēr atrodas dažādu notikumu un lietu virpulī! Vai tā būtu starptautisku projektu īstenošana, viesu mājas iekārtošana, rezidences (paredzēta ārzemju studentiem, kuri ierodas Rīgā mācīties krievu valodu) remonts un interjera veidošana, dārza plānošana un tautas deju nodarbības. Turklāt vēlamies uzsvērt – Nora vēl ir arī laimīga sieva un trīs bērnu māte, un jūlijā ģimene gaida pieaugumu – ceturto bērniņu!
Šodien gribētu mazliet ielūkoties Noras dzīvē, parunāt par darbu, ģimeni un bērniem.
Zinām, ka Jums ir pietiekami aizņemta darba diena – no rīta pabarot un aizsūtīt uz skolu trīs bērnus, ātri pārbaudīt siltumnīcu, pēc tam uz 4 – 5 interesantām darba stundām iejusties zinošas uzņēmuma vadītājas lomā, pēc pusdienām – reids pa būvniecības veikaliem un būvobjekta (rezidences) koordinācija. No kurienes Jums tik daudz enerģijas?
Pirmkārt, es pati to visu nedaru. Mani bērni ir ļoti patstāvīgi, un brokastis es viņiem no rīta nedodu! Un mans vīrs Mārtiņš ir ļoti izpalīdzīgs, ļauj man no rīta gulēt un brokastis neprasa. (Smejas) Tas ļoti ekonomē enerģiju, kuru varu novirzīt citiem mērķiem. Man ļoti patīk tas, ko es daru, es mīlu savu darbu, patīk redzēt darba rezultātus, tāpēc man pietiek spēka un enerģijas visam un visiem.
Ar ko, Jūsuprāt, sievišķā pieeja darbam atšķiras no vīrišķās pieejas?
Sievietēm ir daudz vairāk priekšrocību, un es vienmēr izmantoju savu sievišķīgo šarmu (jo katrai sievietei ir savs šarms vai rozīnīte, kuru var un vajag izmantot!). Es galīgi nekautrējos izmantot savu stāvokli, jo grūtniecēm taču nedrīkst atteikt. (Smejas) Kas attiecas uz biznesu – man grūti teikt, kā biznesu vada vīrieši, bet man šķiet, ka tīri vizuāli, apmeklējot citas valodu skolas, uzreiz redzams, kas ir vadītājs. Jo sieviete pēc savas dabas ir pavarda sargātāja un darbā sev apkārt cenšas radīt omulību un skaistumu. Sieviete vadītāja ir vairāk emocionāla un ne tik liela aprēķinātāja kā vīrieši. Viņa daudz vairāk uzmanības pievērš savu darbinieču problēmām, tā kā viņu rūpes ir viņai tuvas – ģimene, bērni un vīrs, kurš vēlas vakariņas noteiktā laikā (paldies Dievam man viss nav tik stingri), līdz ar to viņa ir atsaucīgāka pret darbinieču sadzīves lietām. Vīrietis vadītājs diez vai sapratīs, kāpēc darbiniecei tik svarīgi pulksten septiņos būt mājās un gatavot vakariņas, jo viņam to dara sava sieva.
Tātad Jūs vēlētos, lai jūsu priekšniece būtu sieviete?
Nē! Es personīgi vēlētos, lai man priekšnieks būtu vīrietis, jo es nevaru iedomāties tik stipru sievieti, kas varētu mani vadīt. (Smejas) Jā, man der tikai vīrieši!
Sava darba ietvaros Jums nākas daudz komunicēt gan ar vietējiem klientiem, gan ar ārzemniekiem. Sakiet, vai esat novērojusi kādas atšķirības? Kā tās izpaužas, kā viņi strādā, veido biznesu?
Es bieži saku, ka ārzemnieki ir lielāki meļi vai tā sakot viltnieki (vārda pozitīvākajā nozīmē). Viņiem ir tendence neizteikties par kādu lietu līdz galam, tā parādot savu pievilcīgāko pusi, un viņi prot ignorēt nepatīkamus brīžus. Es mācu saviem darbiniekiem strādāt ar ārzemniekiem viņu stilā, jo ārzemnieki, atšķirībā no vietējiem klientiem, nav raduši, ka viņiem informāciju sniedz atklāti un saprotami. Mēs ar saviem klientiem runājam tieši un atklāti, bet ārzemnieki ir pieraduši sniegt informāciju „caur puķītēm”. Viņi ne vienmēr līdz galam atbild uz uzdotajiem jautājumiem, tā viltīgi nodrošinot sev bufera zonu atkāpšanās gadījumā, atstājot sev laiku pārdomām. Bet no otras puses, es nevaru teikt, ka ar mūsu klientiem strādāt ir vieglāk. Vietējie klienti grib saņemt atbildes uz jautājumiem uzreiz un nekavējoties, turklāt atbildei jābūt skaidrai un pilnīgai. Jā, dažkārt man tomēr imponē ārzemnieku darba stils – viņi ir intelektuāli “meļi” ar savu bufera zonu, un man tas patīk. (Smejas)
Ja Jums pēkšņi būtu iespēja mainīt savu darbības sfēru/jomu, ar ko Jūs vēlētos nodarboties?
Paldies Dievam, mana darba specifika atļauj man nodarboties ar ļoti dažādām lietām un mans darbs ļauj man iesaistīties daudzās jomās. Man ļoti patīk viss, kas saistīts ar remontu un renovāciju. Pateicoties lielam skaitam ārzemju studentu, kuri brauc uz mūsu skolu mācīties krievu valodu, viņiem nepieciešama dzīvesvieta, un mūsu uzņēmumam pieder vairāki dzīvokļi. Es labprāt nodarbinu sevi ar jautājumiem par remontu, ar prieku komunicēju ar vīriešiem – celtniekiem. Un tas jau ir pavisam kas cits, nekā vadīt ofisā sieviešu kolektīvu.
Cik viegli vai grūti būt prasīgai vadītājai, veiksmīgi pārvaldīt sieviešu kolektīvu ofisā un rūdītus celtniekus, nereti ar saviem komentāriem un idejām ievedot tos nelielā šoka stāvoklī, koordinēt vairākus projektus un vienlaicīgi saglabāt sievišķību?
Paldies par komplimentu! (Smejas) Strādājot ar vīriešiem, vienmēr cenšos atcerēties par savu sievišķību un komunicēju ar viņiem pavisam citādā stilā, turklāt viņi ir pieraduši pie “netīrā” vīrieša vadītāja ar stingru, necenzētu leksiku. Es ļoti viegli attiecos pret problēmām un jautājumiem, kas saistīti ar celtniecību, un mana kompetence daudzos jautājumos, kā arī pieeja lietām viņus šokē. Viņi ir pārsteigti, ka uz viņiem nekliedz par visu iespējamo. Viņiem liekas, ka es esmu īsts diletants, blondīne, kura nespēj atšķirt špakteli no līmes, bet tā nav – viņus tas šokē, un man tas ļoti patīk!
Tiem, kas intensīvi strādā, vajag pareizi un laicīgi atpūsties. Kas Jums sagādā prieku, ar ko mīlat nodarboties brīvajā laikā?
Man ļoti patīk uzlabot, padarīt skaistāku savu māju un vidi, kur dzīvoju un strādāju, es tam nežēloju ne laika, ne spēka. Pilnīgi mierīgi attiecos uz apģērbu, reizi gadā piespiežu sevi nopirkt jaunu, pienācīgu somu, atbilstošu saviem vadītājas pienākumiem (smejas), un atzīšos – man žēl tērēt naudu apģērbam, labāk iegādāšos jaunas skaistas glāzes vai atsvaidzināšu istabas interjeru. Man patīk atpūsties ārpus Latvijas, tikai tā es varu pilnībā atslābināties, atslēgties no visām lietām un pat nedomāt par bērniem. Starp citu, šis fakts vienmēr šokē manu vīru – kā es tā, atrodoties citā zemes puslodē, nepiezvanīju bērniem un nepajautāju, kā viņiem iet. Uz ko es atbildu – ja viņiem būtu problēmas, viņi paši man piezvanītu. (Smejas) Pirms diviem gadiem, pēc divdesmit gadu pārtraukuma, es atsāku apmeklēt tautas deju nodarbības, piesaistot tām arī savu vīru. Pieņemt brīvprātīgu lēmumu par labu dejas nodarbībām vīram prasīja divus gadus. Es pacietīgi gaidīju, kad viņš nobriedīs. Kāpēc man gribējās, lai arī vīrs dejotu? Viņš taču ir kārtīgs latvietis, domā un izturas kā latvietis, pat vārdus izmanto tādus, par kuriem mēs nemaz dzirdējuši neesam, tāpēc lai pievienojas kultūrai pilnībā! (Smejas)
Ko vieglāk vadīt – uzņēmumu vai trīs bērnus? Kāpēc?
Man ir trīs bērni (16, 13 un 8 gadus veci) un teikšu atklāti – ar bērniem tikt galā ir nedaudz grūtāk! (Smejas) Darbiniekiem ir savas instrukcijas un noteikumi, kurus viņiem vajag zināt un ievērot. Tāpēc vadīt kolektīvu, kurš zina un ciena vismaz kaut kādus noteikumus – šajā gadījumā tas ir pietiekami viegli. Bet bērni – viņi reizēm nav vadāmi. Ir bijuši gadījumi, kad man izglītošanas ceļā nācās bērniem nolasīt pantus no Civillikuma. Uzskatu, ka bērniem jāsaprot, ka viņiem ir ne tikai tiesības, bet arī savi pienākumi – mācīties, darīt mājas darbus… Palīdzēja? Protams, ka nē! Taču vārds “tiesa” atstāja viņos ilgstošu iespaidu un izsauca cieņu un bailes. Pēc tam viņi savā starpā pārrunāja, kas jādara un kā jāuzvedas. Bet, skatoties uz kopējo situāciju, kas notiek apkārt, teikšu, ka mani bērni ir malači. Starp citu, viens no maniem dekrēta laika uzdevumiem ir uzrakstīt uzvedības noteikumus saviem bērniem (smejas) ar īpašu bonusa sistēmu. Tam par pamatu ņemšu darbinieku bonusu sistēmu, kura pašlaik tiek izstrādāta.
Kāds ir gudras sievas galvenais likums?
Es vēl nevaru sevi nosaukt par gudru sievu, es vēl mācos! Bet savā laikā, izlasot vairākas gudras grāmatas, es sev uzstādīju vienu likumu – labai sievai pirmajā vietā vienmēr jābūt vīram un tikai pēc tam bērniem. Tas attiecas uz daudzām lietām, ar kurām ikdienā saskaramies! Sākumā, kad pirmo reizi izlasīju šo likumu, prasīju savam vīram, vai viņam neliekas, ka bērni man ir pirmajā vietā, un viņš apstiprināja, ka viņš jūt, ka bērni mūsu ģimenē nedominē. Ļoti daudzām mammām bērni ir pirmajā vietā, bet vīrs paliek kaut kur maliņā. Protams, pastāv tāda lieta kā liela mātes mīlestība, bet es tomēr cenšos noteikt prioritātes.
Dodiet padomu tām sievietēm, kuras vēlas gūt panākumus karjerā, kā arī palikt rūpīgas ģimenes pavarda sargātājas.
Mani jau no jaunības tracināja cilvēki, kuri nevarēja paņemt pārtraukumu, lai kaut vai uz vienu dienu ar ģimeni aizbrauktu uz kempingu, jo viņiem ir vesels saraksts ar attaisnojumiem – darījumi, darbs utt. Man šķiet, ja tu vēlies, tad vari izdarīt pilnīgi visu, kā arī nevajag visu laiku koncentrēties uz problēmām. Cilvēki pašlaik apzināti saka, ka vēlas veidot karjeru. Es taču sev nekad tādus mērķus nenospraudu. Un arī par lielu māju un ģimeni nesapņoju. Es vienkārši dzīvoju un darīju lietas, kuras konkrētajā brīdī vēlējos. Sagribēju bērniņu – radās, sagribēju māju – radās. Es devos tajā virzienā, kas tajā brīdī šķita svarīgs, ar sapratni pieņēmu situācijas un risināju problēmas, cenšoties nesarežģīt dzīvi. Tie, kuri grib gan karjeru, gan ģimeni – to visu var iegūt. Taču daudzi vienalga izvēlas un koncentrējas uz karjeru.
Pabeidziet, lūdzu, frāzi: Es lepojos…
(Aizdomājās)(Pēc nelielas pauzes) Ziniet, es lepojos, ka man ir tik liela ģimene un tajā pašā laikā es varu arī vadīt savu biznesu. Precīzāk – vadot biznesu, man nelikās, ka liela ģimene ir neiespējama. Mājas vienalga vienmēr bija un palika manā dzīvē pati svarīgākā prioritāte. Darbs tas ir tikai darbs, tā r vieta, kur es izpaužos, kaut arī mīļa. Ģimene un mājas – lūk, galvenās manas dzīves prioritātes!
