Starp aptaujātajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri pēdējā gada laikā ir veikuši D vitamīna analīzes, 48% respondentu analīžu rezultāti uzrādīja nepietiekamu D vitamīna līmeni (30% – nepietiekams, 13% – deficīts, 5% – kritiski zems), 25% D vitamīna līmenis organismā bija pietiekams, 16% – optimāls, 3% – augsts, savukārt 8% konkrētu atbildi sniegt nevarēja, secināts VIGANTOLVIT un GEMIUS veiktajā aptaujā. 

D vitamīna īpašības

Interniste un endokrinoloģeN= 636

Dati no: gemiusAdHoc pētījums, Oktobris 2020

N= 636

Dati no: gemiusAdHoc pētījums, Oktobris 2020

Kas izraisa D vitamīna deficītu?

Dr. M. Gureviča skaidro, ka pasaulē D vitamīna nepietiekamība un deficīts ir plaši sastopami, it īpaši valstīs, kas atrodas tālu no ekvatora. D vitamīna līmenis ir atkarīgs no saules ultravioletā starojuma viļņu garuma, tāpēc novērota šī sakarība – jo tālāk no ekvatora atrodas valsts, jo biežāk sastop D vitamīna deficītu. Lai ādā notiktu D vitamīna sintēze, saules ultravioletajiem stariem jābūt noteikta garuma – no 290 nm līdz 315 nm. Jo tuvāk ekvatoram cilvēks dzīvo, jo vairāk D vitamīna veidojas ādā. Latvija atrodas tālu no ekvatora, līdz ar to mūsu iedzīvotājiem neatkarīgi no gadalaika D vitamīns pietiekamā daudzumā ādā neveidojas. 

Papildu faktori D vitamīna deficīta izplatībai ir sociāli kulturālas īpatnības, piemēram, sieviešu ģērbšanās tradīcijas musulmaņu valstīs. Atsevišķās ziemeļu platuma grādu valstīs, piemēram, Somijā, apzinoties D vitamīna nozīmi un deficīta izplatību, notiek pārtikas produktu bagātināšana ar D vitamīnu valstiskā līmenī, kā arī iedzīvotāji tiek mudināti ievērot uztura paradumus (piemēram, uzturā lietot taukainas zivis). Latvijā uztura produkti valstiskā līmenī netiek bagātināti ar D vitamīnu.  

Riska grupas

Ādas spēja veidot D vitamīnu ir atkarīga no daudziem faktoriem, piemēram, līdz ar gadiem āda zaudē D vitamīna spēju sintezēties. Ļoti bieži D vitamīna deficītu novēro senioriem (piemēram, Itālijā – saulainā valstī, D vitamīna deficītu biežāk novēro gados vecākiem cilvēkiem), jo viņiem D vitamīns ādā tik labi vairs neveidojas, seniori retāk atrodas saules gaismā, biežāk lieto medikamentus, kas pastiprina D vitamīna noārdīšanos organismā, kā arī šai cilvēku grupai biežāk ir slimības vai stāvokļi (piemēram, izoperēts žultspūslis), kuru dēļ D vitamīna uzsūkšanās vai aktivizēšanās ir traucēta. Vēl viena deficīta riska grupa valstīs ar nepietiekamu saules gaismu ir veģetārieši un vegāni, kuri neuzņem papildu D vitamīnu. Tāpat saules aizsargkrēmu lietošana praktiski pilnībā bloķē D vitamīna veidošanos ādā, kā arī D vitamīns ādā sliktāk veidojas smēķētājiem. Dr. M. Gureviča atgādina, ka D vitamīna sintēze tiek apturēta, ja notiek ādas apdegums. Tas nozīmē, ka, visu dienu noguļot pludmalē un apdegot, nevar cerēt uz lielākām D vitamīna rezervēm organismā. 

Papildu veidi, kā var uzņemt D vitamīnu, ir uztura produkti un medikamenti – preparāti, kas satur D vitamīnu. Eksperte norāda, ka pārtikas produktos esošais D₃ vitamīns uzsūcas nedaudz savādāk nekā medikamenti, tāpēc ar uzturu vien nodrošināt sev pietiekamu D₃ daudzumu nevar. Labākais risinājums, kā saglabāt labas D vitamīna rezerves, ir papildus lietot D vitamīnu.

D vitamīna deficīta pazīmes

Dr. M. Gureviča skaidro, ka D vitamīna nepietiekamībai un deficītam nav specifisku pazīmju. Laikā, kad sākās industrializācija un cilvēki arvien vairāk laiku pavadīja iekštelpās (piemēram, fabrikās), novēroja pēkšņu rahīta gadījumu skaita palielinājumu bērniem. Kopš tā laika bērniem ir rekomendēta zivju eļļa kā papildu D vitamīna avots. Mūsdienās rahīts attīstās reti, jo D vitamīnu stingri iesaka uzņemt jau kopš dzimšanas brīža. Zems D vitamīna līmenis var būt saistīts ar diezgan nespecifiskām sūdzībām, piemēram, nogurumu, muskuļu vājumu, problēmām ar svara samazināšanu, biežu saaukstēšanos un sausu ādu. Vienlaikus speciāliste uzsver, ka šādas sūdzības var būt arī, piemēram, dzelzs trūkuma gadījumā. 

Latvijā katru gadu dzemdes kakla vēzis tiek atklāts aptuveni 250 sievietēm, un tā ir trešā biežāk sastopamā onkoloģiskā slimība sievietēm līdz 45 gadu vecumam, kuru >99% gadījumu izraisa cilvēka papilomas vīruss (CPV). Kopš 2010. gada meitenes no 12 līdz 18 gadu vecumam var saņemt vakcīnu pret šo vīrusu, un ir cerības, ka nākotnē vakcinācijas aptvere Latvijā sasniegs tādus apmērus, kad saslimstība ar dzemdes kakla vēzi un citām CPV izraisītām onkoloģiskām slimībām būtiski samazināsies, kā to jau tagad pierāda citu valstu pieredze. Ginekoloģe un kolposkopijas speciāliste Kristīne Pčolkina ir pārliecināta, ka vakcinācija pret CPV var glābt daudzas dzīvības, tai skaitā – vīriešu. 

Kas ir CPV vīruss, kāda ir tā būtība? Kopš kura laika šis vīruss ir zināms pasaulē? 

Hipotēzi par to, ka cilvēku papilomas vīrusam ir liela loma dzemdes kakla vēža attīstībā, 1976. gadā pirmo reizi izteica virusologs profesors Haralds Curhauzens. 80. gadu sākumā profesors ar kolēģiem atklāja vīrusa augsta riska onkogēnos 16. un 18. tipus. Par šo atklājumu 2009. gadā profesors ar kolēģiem saņēma Nobela prēmiju medicīnā.

Vīruss pēc izmēriem ir ļoti neliels, bet „gudrs”. Inficējoties ar šo vīrusu, sākotnēji ne sieviete, ne vīrietis nejutīs nekādus simptomus vai būtiskas izmaiņas organismā. Vīruss var iekļūt šūnās caur dzimumkontakta laikā radušos mikroplaisiņu dzimumorgānos. Līdz pirmajām šūnu pārmaiņām var paiet vairāki gadi, un cilvēks var nezināt, ka ir inficējies ar šo vīrusu. Vairumā gadījumu vīrusa infekcija ir pašlimitējoša, kas nozīmē, ka tas vienkārši izzūd no šūnas, būtiski to neietekmējot. Visbiežāk ir sastopamas vieglas pakāpes šūnu izmaiņas, un, vīrusam no šūnas izzūdot, arī pati šūna atgriežas sākotnējā stāvoklī, visbiežāk 6–24 mēnešu laikā. Kāpēc vienai sievietei attīstīsies šūnu izmaiņas, bet citai ne? Liela loma ir riska faktoriem. Smēķēšana un pastiprināta alkohola lietošana ir nopietns riska faktors orāla un/vai ģenitāla CPV persistencei jeb ilgstošai klātbūtnei šūnā, un tas arī ir galvenais riska faktors priekšvēža izmaiņu un vēža attīstībai. Riska grupā ir arī pacientes ar novājinātu imūno sistēmu, piemēram, pacientes, kuras blakusslimību dēļ lieto imunitāti nomācošus medikamentus. Protams, risku inficēties ar CPV palielina arī seksuālā uzvedība, t.i., vairāki dzimumpartneri dzīves laikā. Tiesa gan, pieredze rāda, ka dažreiz pietiek ar vienu dzimumaktu un vienu partneri mūžā, lai inficētos, ja šim partnerim tajā brīdī ir aktīva CPV infekcija. Monogāmās attiecībās (viens partneris mūža laikā) vīruss netiek atrasts. 

Vai ar CPV var inficēties un kļūt par tā nēsātāju, vienlaikus nesaslimstot? 

Jā, tā arī var būt. Mēs katrs varam būt inficēti ar šo vīrusu. Ir pierādīts, ka 80% seksuāli aktīvu sieviešu kaut reizi dzīves laikā ir inficējušās ar CPV, un 40% no viņām inficēšanās ir notikusi tieši pirmo divu gadu laikā pēc dzimumdzīves sākšanas. ~20% gadījumu attīstās dzemdes kakla priekšvēža slimība jeb CIN (cervikāla intraepiteliāla neoplāzija). Tomēr lielākā daļa inficēto nezina, ka ir jebkad ar šo vīrusu inficējušies vai ir tā nēsātāji. Ja runā par dzemdes kakla vēzi, kas ir biežākā slimība, ko izraisa CPV, tas mūsdienās ir pilnībā novēršams. 

Kopš 2009. gada Latvijā katra sieviete vecumā no 25 līdz 70 gadiem tiek aicināta veikt dzemdes kakla vēža skrīninga analīzi. Tā ir uztriepe no dzemdes kakla gļotādas, kas ļauj izvērtēt materiālā esošās šūnas mikroskopiski. Pašlaik esošajās vadlīnijās rekomendēts sievieti, kurai konstatētas mikroskopiskas šūnu izmaiņas, aicināt atkārtoti vērsties pie ginekologa CPV vīrusa analīzes veikšanai vai augstākas pakāpes šūnu izmaiņu gadījumā veikt kolposkopiju, kas ir detalizēta dzemdes kakla, maksts un vulvas apskate palielinājumā. 

Aktīva CPV infekcija ir nozīmīgs marķieris, lai izvērtētu, vai pacientei ir nepieciešama tālāka izmeklēšana, t.i., kolposkopijas veikšana. Kolposkopijas laikā ir iespēja izvērtēt reālo šūnu izmaiņu pakāpi un attiecīgi rīkoties. Ja tiek konstatētas vieglas pakāpes šūnu izmaiņas, tad mēs iesakām atkārtot analīzes un kolposkopiju pēc 6–12 mēnešiem atkarībā no bojājuma izmēriem, lokalizācijas utt. Šajos gadījumos tiek rekomendēta novērošanas taktika, jo >70% gadījumu šīs izmaiņas izzūd divu gadu laikā.

Vidēji smagas un smagas pakāpes šūnu izmaiņu gadījumā parasti tiek rekomendēta ārstēšana – bojājuma izgriešana, kas atbrīvo sievieti no saslimšanas 95–97% gadījumu. Ārstēšana lielākoties tiek veikta lokālā anestēzijā ambulatorās pieņemšanas laikā, un pēc šādas ārstēšanas sieviete var turpināt savas dienas gaitas kā plānots. Pašlaik šī ir vienīgā iespēja atbrīvoties no vidēji smagas vai smagas pakāpes šūnu bojājuma, jo specifisku medikamentu šādu gadījumu ārstēšanai nav.

Jau 10 gadus mums ir pieejama CPV vakcīna. Kā tā darbojas? Kāda ir vakcinācijas politika un kalendārs?

CPV vakcīna bērnu vakcinācijas kalendārā pirmo reizi tika iekļauta 2010. gadā, kad tika sākta 12–15 gadus vecu meiteņu vakcinācija. Vēlāk vakcinēto meiteņu grupa tika paplašināta līdz 18 gadu vecumam. Līdz 2020. gada 1. janvārim valstī bija pieejama divvalentā vakcīna, kas aizsargā pret visagresīvākajiem, biežāk sastopamajiem onkogēnajiem vīrusa tipiem – 16. un 18. tipu. Sākotnēji bija vērojama sabiedrības pretestība, cilvēki uzskatīja, ka vakcīna nav pietiekami izpētīta, jo tā ir jauna, bet tā nebija taisnība. Jau 1990. gadā pirmo reizi laboratorijā tika sintezētas vīrusam līdzīgās daļiņas, pēc kā arī tika iegūta atļauja sākt pašas vakcīnas izstrādi. Sākot no 2006. gada, vakcīna ir ieviesta vakcinācijas kalendāros lielākajā daļā Eiropas, ASV un Austrālijā. Mēs varam lepoties, jo Latvija ir to valstu vidū, kas savas jaunietes vakcinē ar vislabāko, kas šobrīd ir pieejams, – deviņvalento vakcīnu. Šīs vakcīnas sastāvā ir mākslīgi veidotas vīrusam līdzīgas daļiņas, kas izveido organismā antivielas pret septiņiem augsta riska onkogēniem CPV tipiem un diviem zema riska onkogēniem CPV tipiem, kuri visbiežāk veicina dzimumorgānu papilomu jeb kārpu veidošanos. CPV izraisītās papilomas nav ļaundabīgas, bet tā var būt ļoti nepatīkama problēma, kura nomāc gados jaunus pacientus, jo dzimumorgānu rajonā pastiprināti veidojas kārpiņas jeb papilomas, kas var vizuāli izmainīt dzimumorgānus, radīt nepatīkamus simptomus pacientiem un ārstēšana var būt apgrūtinoša, jo papilomu veidošanās mēdz atkārtoties.  

Tas nozīmē, ka tagad vakcinētie jaunieši ir aizsargātāki pret CPV nekā tie, kuri tika vakcinēti pirms 10 gadiem?

Vakcinējoties ar deviņvalento vakcīnu pirms dzimumdzīves sākšanas, efektivitāte var sasniegt pat 90%, divvalentās vakcīnas efektivitāte ir ap 70%. Jāpiebilst, ka neviena no CPV vakcīnām nav tā sauktā „dzīvā vakcīna”, kā jau iepriekš minēju, tās pamatā ir mākslīgi veidotas vīrusam līdzīgas daļiņas, kas, nokļūstot organismā, sekmīgi veicina antivielu veidošanos pret konkrētiem CPV tipiem. Blaknes pēc vakcīnas saņemšanas var būt sāpes un pietūkums injekcijas vietā, nogurums, nespēks, galvassāpes, kas spontāni izzūd dažu dienu laikā. Ir iespējama arī alerģiska reakcija pret vakcīnā esošām vielām, bet Pasaules Veselības organizācijas pētījuma dati liecina, ka tāda var būt 1,7 gadījumos uz miljonu devu. Vakcīna ir ļoti daudz pētīta, un dati liecina, ka tā tiešām ir efektīva. Piemēram, Austrālijā, kur vakcināciju sāka 2006. gadā, tagad uz 100 000 sieviešu ir septiņi dzemdes kakla vēža gadījumi, Eiropā vidēji – 13, bet Latvijā tikmēr – 25. Šī vakcīna ir mūsu bērnu iespēja nākotnē aizmirst par tādu slimību kā dzemdes kakla vēzis. 

Tās meitenes, kas pirmās tika vakcinētas valsts apmaksātajā programmā, tagad ir pieaugušas sievietes. Vai mēs varam jau runāt par vakcīnas efektivitāti Latvijā? 

2010. gadā, kad CPV vakcīna tika iekļauta valsts apmaksāto vakcīnu sarakstā, lielākā daļa vakcinējamo meiteņu bija 12 gadus vecas, un vakcinācijas aptvere pirmajos gados bija nedaudz virs 50%, bet 2016. gadā nokritās zem 50%, tāpēc tuvāko gadu laikā ievērojams uzlabojums attiecībā uz saslimšanas biežumu tikai vakcinācijas dēļ nav gaidāms. Diemžēl joprojām ir novērojama sabiedrības pretestība, kas nopietni ietekmē vakcinācijas aptveri. Ja mēs skatāmies pagājušā gada datus, tad vakcinācijas aptvere meitenēm no 12 līdz 18 gadiem ir nedaudz augusi, bet ne pietiekami, lai varētu runāt par pozitīvu ietekmi uz saslimstības mazināšanos tuvā nākotnē. Gribu ticēt, ka nākamo 7–10 gadu laikā mēs redzēsim labākus rezultātus attiecībā uz saslimstību. 

Ir nepamatots pieņēmums, ka ar CPV inficējas tikai sievietes. Ar CPV var inficēties arī vīrieši, un CPV infekcija vīriešiem var veicināt mutes/rīkles dobuma, anālā kanāla un dzimumlocekļa vēzi. Bieži ir dzirdēts, ka vakcīnu sauc par dzemdes kakla vēža vakcīnu, kas nav tiesa. Tā ir vakcīna pret dažādām CPV izraisītām saslimšanām gan vīriešiem, gan sievietēm. Pētījumi ir pierādījuši, ka, vakcīnu saņemot kaut vienam no partneriem, samazinās vīrusa transmisija jeb pārnešana. Liela daļa Eiropas, Austrālija, ASV un Lielbritānija vakcinē arī zēnus. Tas ir droši, efektīvi un ļoti ieteicami. Diemžēl Latvijā mums pagaidām nav valsts apmaksātas CPV vakcinācijas zēniem, bet cerams, ka tas drīz mainīsies.

Tiem, kas ir vecāki par 18 gadiem, vakcīnas izmaksas jāsedz no saviem līdzekļiem. Personām līdz 15 gadu vecumam iesaka divu devu vakcinācijas shēmu, pēc 15 gadu vecuma tiek rekomendētas trīs devas. Arī 55 gadu vecumā neviens neliedz vakcinēties, bet efektivitāte var būt zemāka nekā personām, kuras saņēmušas vakcīnu pirms dzimumdzīves sākšanas.

Kā pašlaik, Covid-19 laikā, notiek vakcinācija pret CPV vīrusu?

Visbiežāk ģimenes ārsti, viņu medmāsas vai ārstu palīgi informē konkrētas vecuma grupas pacientes vai viņu vecākus, ka ir pienācis laiks vakcinēties pret CPV, izskaidrojot vakcīnas drošumu un nozīmīgumu. Arī lielākie vakcinācijas kabineti un privātās iestādes piedāvā šādu pakalpojumu. 

Vai CPV vīruss sastopams arī pavisam maziem bērniem? 

Bērns ar šo vīrusu retos gadījumos var inficēties no mātes dzemdību laikā, kurai grūtniecības laikā, īpaši trešajā trimestrī, ir bijušas dzimumorgānu papilomas. Tomēr nevajadzētu celt paniku un uzskatīt, ka šādas patoloģijas dēļ nedrīkst dzemdēt pa dabiskiem dzemdību ceļiem. Tā nav, dzemdēt drīkst. Inficēšanās notiek reti, un bērniem sastopamas ir tikai labdabīgas izpausmes, piemēram, papilomas mutes/rīkles dobumā, biežāk balsenē. Bet arī šajā gadījumā uzsvars jāliek uz vakcināciju, jo sievietei, kura ir vakcinēta pret CPV tipiem, kas var izraisīt dzimumorgānu papilomas, šāds risks ir ļoti zems. Dzimumorgānu kārpas var ārstēt gan medikamentozi, gan operatīvi, piemēram, kārpas izgriež, lokāli atsāpinot, vai pacienti no tām atbrīvo, izmantojot krioterapiju.

Latvijas Dzemdes kakla vēža izglītības fonds

Latvijas Dzemdes kakla vēža izglītības fondu mums izdevās nodibināt pagājušā gada augustā. Fonda galvenais mērķis ir izskaust dzemdes kakla vēzi, kā to ir rekomendējusi arī Pasaules Veselības organizācija. Ar fonda palīdzību plānojam izglītot jomas speciālistus un vēlāk arī sabiedrību, jo, tikai visiem kopā strādājot, mums ir cerība sasniegt mērķi. 

Viens no fonda uzdevumiem ir vēl vairāk uzlabot pacientu aprūpes kvalitāti, tas attiecas ne tikai uz dzemdes kakla vēža skrīninga pilnveidošanu, bet arī uz citoloģijas jomu, datu apstrādi, pakalpojumu pieejamību, kas ir ļoti svarīgs posms, lai sievietes nenokļūst līdz dzemdes kakla vēža diagnozei. Labā ziņa ir tā, ka jebkurā no dzemdes kakla priekšvēža posmiem ir iespēja apturēt tālāku slimības attīstību ar vienkāršām ārstēšanas metodēm. Ir svarīgi, lai mums ir ne tikai izglītoti speciālisti, bet arī zinoša sabiedrība. Bieži ir situācijas, kad jauna meitene atnāk uz vizīti, lai iegūtu informāciju par CPV vakcīnu, jo mamma ir pateikusi: nē, tādu vakcīnu tu nesaņemsi, jo… un tad seko kāds no ne visai argumentētiem iemesliem. Te jāatgādina, ka cilvēks par savu vakcināciju ir lemtspējīgs no 14 gadu vecuma, nav jāprasa mammas atļauja – to nosaka Pacientu likuma 13. panta 2. punkts. 

Mūsu darbs ir panākt, lai šaubas par vakcīnas drošumu un efektivitāti sabiedrībā tiktu kliedētas uz visiem laikiem, kā tas ir, piemēram, Austrālijā, kur jauniešu vakcinācijas aptvere valstī ir virs 85%. Vakcinācija ir primārā profilakse cīņā ar dzemdes kakla vēzi. Sekundārā profilakse, bet ne mazāk svarīga, ir dzemdes kakla vēža skrīnings. Tāpēc aicinu ikvienu sievieti atsaukties Nacionālā veselības dienesta aicinājumam un vērsties pie ginekologa vai ģimenes ārsta, lai veiktu analīzi.