Kādu laiku esmu iedziļinājies, pēdējā laika aktuālākajās cilvēku nodarbēs, kas ļāva man iekļaut pie tām vienu īpašu, tādu, kura izceļās visu pārējo starpā – sevis žēlošanu. Katrs no mums ir nodarbojies ar šo “interesanto” aktivitāti, viens ikdienā cits laiku pa laikam – arī es tajā virpulī esmu bijis. Šī spēle darbojas pavisam vienkārši. Dzīve ne vienmēr mums piešķir zelta bruģētu taciņu, kas ved uz vienu vienīgu leiputriju. Ļoti daudzi no mums, cilvēkiem, iet dzīvi caur ērkšķiem, tādā veidā norūdoties un radot sevī ticību, ka izdarāms ir jebkas – tas ir tikai pozitīvi. Tomēr, ik dienu tiek uzdoti jautājumi: kādēļ nesanāk, kādēļ ir grūti, kādēļ nekas nenotiek tā kā es vēlos? Šie jautājumi uzbrūk cilvēkiem, kas neredz cerību un ir izmisumā – šādas emocijas ir cilvēcīgas un no tām nav jākaunās. Tomēr, aiz šī visa slēpjas šī nodarbe – sevis žēlošana. Kādēļ skumt un sēdēt, zinot, ka nekas nemainās? Kādēļ teikt sev, ka neko vairs nespējat izdarīt? Kādēļ iestāstīt, ka NEvarat to izdarīt? Tādēļ, ka sevi žēlot ir visvieglākā izeja no jebkuras problēmas ir spēja justies nevajadzīgam, noslīkt savās skumjās un domāt, ka Tev vienīgajam šajā pasaulē ir tādas problēmas un tās ir neatrisināmas. Bet ziniet? Šajā visā ir viens āķis – neticība sev. Kā tā veidojas? Neticība sev parasti sakņojas nepadarītajos darbos. Ja esat sev nospraudis kādu darbu, ko padarīsiet un to neizpildat, tad jūs “iegriežat” savai pašapziņai. Ja neizpildat solījumu, izdarat tieši to pašu. Lai sev atgrieztu apziņu cīnīties ar šā laika esošajām problēmām un, ja jūtat, ka tieši pārliecība par darba izpildes iespējamību Jūs kavē, tad saņemieties – cīnieties ar sevi. Lai savu pašpārliecinātību palielinātu vajag sākt ar mazumiņu. Jo ar vienkāršu entuziasmu un lielo vēlmi “gāzt kalnus” nekas netiks līdzēt, ja nepabeigsiet savas ieceres. Vispirms iemācieties pateikt sev, ka iesiet gulēt 23:00 un nev vēlāk, un to arī izdarīt, pirms ķerieties pie lielākiem plāniem. Pildiet vienu mazo uzdevumu pēc otra, izdariet tos, kā esat plānojuši, trenējiet sevi būt apzinīgiem un ar stingru nostāju. Protams, izņēmumi, nav pieļaujami, jo tas radīs šaubas pašiem par sevi. Ja ko nolemjat apdomājiet 90% to, ka to izdarīsiet. Ar katru neizpildīto mazo uzdevumu Jūs sevi parociet zemāk, ar katru izdarīto ceļas Jūsu pašapziņa. Svarīgi ir mīlēt sevi un zināt ko vēlaties, izpildīt katru lietu ko sev noliekat, vai apsolat citiem. Tas rada to saucamo pašapziņu un nešaubieties, ja neredzat to, zemapziņa strādā Jums jau pa pieciem soļiem uz priekšu. Ar šo visu vēlējos pateikt, ka, lai cik grūti šobrīd kādam neietu, nezaudējiet cerības, jo to zaudēšana ir tikai sevis žēlošana un tā ir patīkama, reizē nāvējoša. Nežēlojiet sevi, bet drīzāk paskaidrojiet sev, ka tā vietā, lai želotos un skumtu, ko tik nevarat tajā mirklī izdarīt? Kamēr žēlojaties, Jūs varat: 1. Pameklēt sev darbu un rakstīt pieteikumus uz sludinājumiem. 2. Darīt citas lietas un izpildīt mazos uzdevumus, lai nežēlotos. 3. Parunāt ar cilvēkiem internetā, kas ir veselīgi un ļauj jums komunicēties ar apkārtējiem un nejusties vienam. 4. Iepazīties ar cilvēkiem. 5. Plānot nākotnes plānus un mazos soļus, kas ļautu tos piepildīt. 6. Izpildīt katru mazo solīti. 7. Darīt jebko… Galvenais ir saprast, cik vērtīgi esat. Pat, ja Jums to nekaļ ikdienu, apzinieties paši, cīnieties ar sevis žēlošanu, tā ir vēl nāvējošāka nekā smēķēšana un ir tik pat atkarību izraisoša. Atcerieties! Neviens Jums nepalīdzēs, tikai Jūs paši, bet ja palīdzēs, tad uzskatiet to pat atlīdzību, par saviem līdz galam izpildītajiem uzdevumiem. Veiksmi jebkuram, kas pēc šī raksta saņemsies cīnīties ar sevi, jo doma par to, ka kādam spēju palīdzēt ir vislabākā atlīdzība! / Noslēpums.lv / MĪLIET sevi un NEPADODATIES!
Cīnies ar pavasara nogurumu!
Pavasarī dienas paliek garākas, gaismas ir vairāk un ieraugot pirmos pavasara vēstnešus – sauli, sniegpulkstenīšus un bērzu sulas – mūsu organisms atmostas, lai ar pilnu jaudu dotos uz priekšu. Tomēr nereti šķiet, ka dabai ir vairāk spēka un spara kā mums, par spīti saulei un gaismai mums ir gaužām maz enerģijas. Mēdz teikt, ka tas ir pavasara nogurums. Par to, kas ir pavasara nogurums un kā ar to cīnīties, stāsta klīnikas Premium Medical ģimenes ārsts Dr. Artūrs Fedorovičs-Rubenis, kā arī psiholoģe un psihoterapeite Inese Ruka.
Kas tas ir?
Ģimenes ārsts Artūrs Fedorovičs-Rubenis norāda, ka no medicīnas viedokļa pavasara nogurums nav slimība, bet gan organisma “pārkārtošanās” un adaptācija pārejai no ziemas uz vasaras periodu. Izmaiņas piemeklē pārsvarā ziemeļu puslodē dzīvojošos, tātad arī mūs. Jo tālāk uz ziemeļiem dzīvojam un jo krasākas ir atšķirības starp laika apstākļiem ziemā un vasarā, jo izteiktāki ir organisma pārkārtošanās simptomi.
Organisma pārejas procesam ir vairāki izskaidrojumi:
- vitamīnu un īpaši D vitamīna izsīkums,
- serotonīna līmeņa mazināšanās – tā produkcijai nepieciešama dienas gaisma. Serotonīns nodrošina impulsu pārvadi centrālajā nervu sistēmā, ja tas ir pietiekamā daudzumā cilvēks ir možs un dzīvespriecīgs un labi panes stresa situācijas, bet līmeņa samazināšanās izraisa pretēju efektu.
- melatonīna regulācijas izmaiņas – melatonīns arī veidojas centrālajā nervu sistēmā un atbild par miega cikla regulāciju. Samazināts tā daudzums izraisa miega traucējumus – cilvēks mostas naktī un nevar vai viņam ir grūtības atkal aizmigt. Savukārt palielināts melatonīna daudzums izraisa miegainību un nogurumu. Vakaros, kad kļūst tumšāks tā līmenis palielinās un mums parasti nāk miegs. Kad mums trūkst gaismas, tā līmenis ir nedaudz augstāks, tāpēc ziemā vai mākoņainā laikā jūtam miegainību. Pavasarī gaismas kļūst vairāk, bet melatonīna līmenis vēl ir paaugstināts, tāpēc jūtama miegainība un nogurums. Var būt arī situācija, kad melatonīna veidošanās izsīkst, sakarā ar ilgstošo tā pārprodukciju ziemā, šajā gadījumā iespējami traucējumi un bezmiegs.
Kā redzams, tad visu simptomu pamatā ir bioloģiski aktīvu vielu trūkums. Taču organisma adaptācijas laikā šīs vielas mums ir visvairāk nepieciešamas. Tas cik izteiktas ir organisma pārejas izpausmes, ir atkarīgs arī no katra individuālās jūtības.
Runājot par pavasara noguruma psiholoģiskajiem aspektiem, psiholoģe un psihoterapeite Dr. Inese Ruka iezīmē ainu, kad jaunā sezona nes cerību un patīkamu uztraukumu, ka pēc tumšās ziemas esam sagaidījuši atjaunošanos ne tikai dabā, bet arī savā dzīvē. Tomēr jebkādas pārmaiņas, arī gadalaiku maiņas var nest emocionālu nedrošību un nestabilitāti, kas var radīt pastiprinātu trauksmi, kas nepavisam nav cerētā labsajūta.
Tāpat kā rudenī, arī pavasarī vērojami, tā saucamie, Sezonālie emocionālie traucējumi (Seasonal affective disorder) – notiekot pārmaiņā dabā, arī organismam un ķermenim ir tām jāpiemērojas. No psiholoģijas viedokļa šīs pārmaiņas pastiprināti izjūt tie cilvēki, kuriem ir tendence uz trauksmes sajūtu – tās kļūst spēcīgākas. Pētījumi rāda, ka gandrīz katrs piektais iedzīvotājs Īrijā piedzīvo Sezonālos emocionālos traucējumus, kas izpaužas kā nogurums, pazemināta vai paaugstināta ēstgriba, noslēgšanās no sociālajiem kontaktiem, nomāktība, skumjas, trauksme.
I. Ruka norāda, ka vēl viens faktors, kas var nest līdzi nomāktību un depresīvas reakcijas, ir atmiņas – pavasaris bieži vien mūsu dzīvēs iezīmējas ar patīkamiem notikumiem – iemīlēšanās, gatavošanās nozīmīgiem dzīves notikumiem – eksāmeniem un izlaidumiem, kāzām un tamlīdzīgi. Ja šajā pavasarī nekas tik jauks nav gaidāms vai ja iepriekšējā pavasara patīkamās emocijas vēlāk ir beigušās ar vilšanos vai skumjām un psiholoģiski cilvēks nav ticis pāri šīm sāpēm, tad jaunais pavasaris nes sev līdzi pretrunīgu emociju gammu, tai skaitā – skumjas.
Kā ar to tikt galā?
Lai tiktu galā ar šiem simptomiem, ģimenes ārsts Artūrs Fedorovičs-Rubenis iesaka:
- palielināt fiziskās aktivitātes, kuras nepieciešamas katram, bet jo īpaši cilvēkiem, kurus piemeklē pavasara nogurums. Prevencija vienmēr ir labāka par seku novēršanu, tāpēc ieteicams pievērsties fiziskām aktivitātēm jau ziemas beigās, lai organisms sāk pierast pie apstākļu maiņas.
- pilnvērtīgs un daudzveidīgs uzturs, kas nodrošina mūs ar nepieciešamajiem vitamīniem un minerālvielām, ir tik pat svarīgs cīņā ar pavasara nogurumu
- uzturēšanās ārpus telpām – tuvojoties pavasarim noteikti ir vērts vairāk uzturēties ārpus telpām, garas pastaigas, braukšana ar velosipēdu un citas aktivitātes būs pašā laikā.
Atceries, ja simptomi ir ļoti izteikti un nemazinās pēc nosaukto rekomendāciju ievērošanas, būtu jāgriežas pie ārsta, lai izpētītu un novērtētu radušās problēmas.
Cinamon Holding iegādājas kinoteātri “Balle” Liepājā
Cinamon Holding parakstījis līgumu par Liepājas kinoteātra “Balle” iegādi. Darījums ir daļa no Cinamon Holding izaugsmes stratēģijas, kas paredz paplašināt kinoteātru tīklu Baltijas valstīs. “Balle” būs otrais “Cinamon” kinoteātris Latvijā un piektais kinoteātris Cinamon Holding grupā.
Cinamon Holding plāno kinoteātri “Balle” attīstīt, to pilnībā iekļaujot “Cinamon” kinoteātru grupā. Tas nozīmē, ka liepājniekiem un pilsētas viesiem būs pieejams daudzpusīgāks saturs. Uzņēmums plāno arī atjaunot kinoteātra telpas un aprīkojumu, izveidot jaunu mājaslapu un pievienot kinoteātri kopējā Cinamon Holding kinoteātru vadības sistēmā.
“Jaunas un skatītāju atzītas filmas ir tikpat svarīgas kā labs serviss, augstas kvalitātes skaņa un attēls, patīkama atmosfēra un gardas uzkodas. Jau tagad “Balle” ir aprīkota ar digitālajiem 2D un 3D kino demonstrēšanas projektoriem, savukārt “Cinamon” grupas priekšrocība ir plašs repertuārs un regulāra filmu rotācija. Tāpēc jau nākamgad Liepājas kino piedzīvos būtiskas un pozitīvas pārmaiņas, ko apmeklētāji noteikti novērtēs,” saka Cinamon Holding pārstāvis Andrejs Kučeruks.
Patlaban Liepājas kinoteātris “Balle” Rožu laukumā 5/6 darbosies ierastajā režīmā ar esošo nosaukumu, darba laiku, filmu seansu regularitāti un biļešu cenām.
Par Cinamon Holding
Kinoteātris Cinamon pieder Cinamon Holding, kas ir viena no vadošajām kinoteātru ķēdēm Baltijas valstīs. Uzņēmums dibināts 2005. gadā, un tā centrālais birojs atrodas Tallinā. Cinamon Holding patlaban darbojas piecās pilsētās – Tallinā, Tartu, Rīgā, Liepājā un Kauņā –, pārstāvot Cinamon un Kosmos IMAX zīmolus. Visi tam piederošie kinoteātri ir pilnībā digitalizēti un piedāvā pl ašu klāstu populārāko ārzemju un vietējo filmu. Filmas pieejamas 2D, 3D un IMAX formātos kopā ar Dolby Surround un Dolby Atmos skaņu.
Cinamon Holding apgrozījums 2015. gadā bija 8,6 miljoni eiro. Uzņēmumā strādā 131 darbinieks.
Cīņa par varu jeb biroja intrigas
Runā, ka eņģeliski baltajos tērpos ģērbtās balerīnas cīņā par solo partijām viena otrai puantēs bērušas sasmalcinātus stiklus. Runā, ka sarkanajās sutanās tērptie kardināli cīņā par baznīcas amatiem viens otram biķeros kaisījuši šķipsniņu indes. Runā, ka smalki ģērbti augstmaņi senos laikos cīņā par zemi viens otram vienkārši izdūruši acis. Arī tā, protams, var cīnīties. Par laimi mūsdienās cīņas par varu norisinās ar daudz civilizētākām metodēm. Taču, iespējams, ka ikdienišķo biroja intrigu dēļ tev tā nemaz nešķiet.
Marta (28),
juridiskā konsultante sabiedrisko attiecību firmā
"Kad tikko sāku strādāt šajā darbā, man nezināmu iemeslu dēļ pret mani tūlīt nostājās gan mana priekšnieka sekretāre, gan firmas īpašnieka personīgā palīdze. Jau pirmajās dienās gluži vai juku prātā – viņas abas nemitīgi žēlojās abiem maniem priekšniekiem! Tad es pārāk vēlu esot ieradusies darbā, tad es ne tā runājot pa telefonu un apkaunojot firmu. Bez tā visa vēl dzirdēju runas, ka es vispār esot lieka mūsu uzņēmumā, jo vienīgais, ko es darot ar patiesu aizrautību – dzerot kafiju, un vispār no manis neesot nekāda labuma. Cietos cik varēju. Bet kad jau biju novesta tik tālu, ka biju gatava sarīkot skandālu un ar lielu blīkšķi aiziet no darba, izlēmu vēl pieteikties pēdējai sarunai ar priekšnieku.
Kad boss mani paaicināja uz savu kabinetu, viņš smaidīja un jautrā balsī vaicāja, ko tad es tādu esot izdarījusi, kas sakaitinājis nevis vienu, bet pat divas sekretāres. Teikt, ka man bija nepatīkami to dzirdēt, nozīmē vispār neko nepateikt! Pūlējos runāt ar šīm harpijām, noskaidrot, ko tieši esmu viņām nodarījusi un izdzirdēju atbildi, kas mani tiešām šokēja: "Nemaz neiedomājies, ka tev izdosies savaldzināt mūsu šefus!" Un tas viss notika pusotru mēnesi pirms manām kāzām, kad vienīgais vīrietis, par kuru es domāju, bija mans topošais vīrs! Lai pārtrauktu šo absurdu, nācās lūgt palīdzību tai pašai vadībai, kuras dēļ gāja vaļā lielais kašķis. Acīmredzot šefi ar savām palīdzēm bija runājuši nopietni, jo kopš tā mirkļa viņas mani lika mierā. Boss gan vēl ilgi centās man ieskaidrot, ka šīs, nabadzītes, firmā sākušas strādāt jau pirms veselas mūžības, jūtas šeit kā mājās un tāpēc jebkuras pārmaiņas, kas saistītas ar paplašināšanos, uztver pārlieku sāpīgi. Pagājis jau pusotrs gads, es mierīgi un kārtīgi pildu savus pienākumus, bet tās abas fūrijas ar mani pat kārtīgi nesveicinās."
Kristīne (24),
topošā ārste – pediatre
"Tā kā dienas nodaļā studēju medicīnu, bet mani vecāki nav tik bagāti, lai varētu apmaksāt manas studijas un dzīvošanu, jau pašā studiju sākumā nācās meklēt darbu. Nezinu, ko tik labu biju izdarījusi iepriekšējā dzīvē, lai man tā veiktos – atradu apkopējas darbu kādā privātviesnīcā. Mans pienākums bija uzturēt kārtībā visu trīs stāvu gaiteņus, kafejnīcu, nelielu suvenīru veikaliņu un vēl šādas tādas telpas. Darbu parasti sāku pussešos no rīta un jau ap deviņiem viss bija paveikts. Samaksa par šo darbu, kas kaulus tiešām nelauza, arī bija brīnišķīga – uz rokas saņēmu 300 latus, kas laikam ir lielākā apkopējas alga, par kādu vispār esmu dzirdējusi.
Visus trīs gadus, kamēr strādāju šajā viesnīcā, tās īpašniece – dzīvespriecīga sieviete ap gadiem piecdesmit – mani vai ikdienas slavēja par rūpīgi padarīto darbu. Viņa apgalvoja, ka tik rūpīga apkopēja viņas uzņēmumā sen neesot redzēta. Par uzslavām, loģiski, priecājos, tāpēc darbu centos padarīt vēl labāk. Ak, jā! Divas reizes gadā īpašniece visam nelielajam viesnīcas kolektīvam rīkoja arī ballītes, kurās pie reizes svinēja Jāņus un Ziemassvētkus un ar bagātīgām dāvanām sveica darbiniekus pagājušajās vārda un dzimšanas dienās.
Liels bija mans pārsteigums, kad pēc triju gadu darba šajā uzņēmumā, viesnīcas tehniskā direktore, kura līdz šim mani vispār knapi ievēroja, pēkšņi vai ik rītu sāka ierasties darbā un pārbaudīt manu veikumu. Turklāt atklājās, ka pēkšņi mans darbs ir padarīts nekvalitatīvi – paklāji neesot iztīrīti pietekami rūpīgi, putekļi neesot noslaucīti un sienas noberztas. Turklāt viņa to parasti paziņoja dienesta telpās, klātesot arī pārējiem darbiniekiem. Jutos ārkārtīgi pazemota. Vēl jo vairāk tāpēc, ka zināju – darbu esmu padarījusi pēc labākās sirdsapziņas. Šādu teroru izturēju divarpus mēnešus, bet pēc tam uzrakstīju atlūgumu. Tikai pēc tam no bijušajām kolēģēm uzzināju, ka tehniskā direktore mani centās izēst tāpēc, lai manā vietā varētu tikt viņas brāļa draudzene."
Elīna (29),
televīzijas projektu vadītāja
"Ikdienā man ir jārūpējas par filmēšanas procesa administratīvo pusi – jāvienojas par filmēšanas laiku, jādabū dažādas atļaujas, jāorganizē filmēšanas grupas nokļūšanu vajadzīgajā vietā, kā arī jārūpējas par sižeta varoņu atrašanu un daudz ko citu. Lai to izdarītu, loģiski, nepieciešami plaši sakari un milzīgs saraksts ar dažādu cilvēku kontaktiem un citu nepieciešamu informāciju. Šajā sarakstā iekļauts viss iespējamais – sākot ar slavenību telefona numuriem, beidzot ar dažādu bāru, restorānu un pat policijas atbildīgajām personām. Loģiski, es televīzijā neesmu vienīgā administratore, tādas ir vairākas un katrai no mums ir savi raidījumi, par kuriem esam atbildīgas. Līdz šim visas administratores savā starpā bija ļoti draudzīgas, atsaucīgas, regulāri apmainījās ar informāciju un padomiem. Mūsu vidū gan bija arī viena, piedodiet, īsta biroja maita, kas bojāja dzīvi visiem, kas pagadījās pa ceļam, taču savu darbu viņa darīja labi un tāpēc vadība pievēra acis uz viņas izlēcieniem.
Taču kādu dienu pēkšņi aptvēru, ka kolēģes man vairs negrib dot nevienu man nepieciešamo telefona numuru un no manis tā kā izvairās. Kad vaicāju, kas noticis, gluži kā sarunājušas visas teica – nekas. Tikai no savas draudzenes, kas ir sekretāre, uzzināju – jau pieminētā biroja maita visām administratorēm izkladzinājusi, ka es esot bijusi pie producentiem un centusies dabūt sev arī citus projektus. Ar radušos situāciju tiku galā viegli. Iegāju intrigantes kabinetā, kārtīgi izbļaustījos, apsolīju, ka iešu pie vadības un izstāstīšu par viņas intrigām. Viņa tikai smaidīja, bet redzēju, ka ir nobijusies. Jau pēc pāris dienām tiku pie vajadzīgajiem telefona numuriem. Un tomēr – dažas administratores attiecībā pret mani joprojām saglabā piesardzību."
Agnese (30),
liela uzņēmuma mārketinga nodaļas vadītāja
"Kad pārgāju strādāt uz jauno darbu par nodaļas vadītāju, jutu, ka padotie pret mani izturas ar tādu kā nicinājumu. Īsti nesapratu, kāpēc. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pirms vairākiem gadiem biju jau šeit strādājusi un daudzi kolēģi bija man labi paziņas. Pretēji pārējiem jaunajiem kolēģiem, kuri ar mani knapi sveicinājās un runāja tikai par darba jautājumiem, kāda kolēģe jau stipri gados, atklāti man lišķēja. Katru rītu apgalvoja, cik labi es izskatoties, slavēja manas zināšanas un tā tālāk. Gāja mēneši un tikai ar lielām grūtībām beidzot iemantoju jauno kolēģu uzticēšanos. Ar vienu no viņiem – kolēģi ar visasāko mēli beigās itin cieši sadraudzējāmies. Tikai tad uzzināju, ka lielā lišķētāja par mani nemitīgi stāstījusi visādas muļķības – es esot patriekta no iepriekšējā darba par nekvalitatīvu darbu, es īstenībā neko nezinot un mēģinot izbraukt uz viņu panākumiem un tā tālāk. Un tas viss tikai tāpēc, ka intrigante sapņojusi – par nodaļas vadītāju kļūs viņa.
Patlaban jau strādāju citā darbā. Taču zinu, ka intrigantei uz neilgu laiciņu tomēr bija izdevies iekarot nodaļas vadītāja vietu. Tiesa, vadība drīz vien sapratusi savu kļūdu un pārcēlusi viņu par nodaļas vadītāja palīdzi…"
Netici, nebaidies, nelūdz!
Lūk, daži padomi, kas tev neļaus kļūt par biroja intrigu upuri.
1. Runā tieši. Vienmēr centies atklāti pateikt, kas tev darbā patīk un kas nē. Turklāt labāk, ja to darīsi sapulces laikā, visiem dzirdot.
2. Nekādu noslēpumu! Atceries – darbs nav īstā vieta, kur apspriest konfidenciālu informāciju. Pie kafijas tases vari cik tik tīk apspriest to, cik lieli maitas ir vīrieši, bet nekādā gadījumā to nesaki par saviem kolēģiem. Neiztirzā arī viņu algas un izskata īpatnības. Reiz tas viss var tikt vērsts pret tevi.
3. Neizliecies labāka. Nekādā ziņā neslēp savas kļūdas un neizliecies nelabāka nekā esi patiesībā. Pat, ja sanākusi kāda ķibele, labāk atzīties, nevis lūgt kolēģiem, lai tevi piesedz.
4. Nespēlē spēles. Ja redzi, ka kāds no kolēģiem attiecībā pret tevi pēkšņi sāk augstprātīgi klusēt vai izlikties, ka tevi neredz, neatbildi ar to pašu. Pieej un noskaidro, kas noticis.
5. Neskaud! Bez komentāriem.
6. Neatriebies. Ja tev kāds dara pāri, meklē palīdzību pie sava tiešā priekšnieka.
7. Nežēlojies. Ja kāds pret tevi vērpj intrigas, nežēlojies visiem pēc kārtas. Izaicini intrigantu uz sarunas un tieši noprasi, kāpēc šis cilvēks tā rīkojas.
8. Nebaidies! Atceries, ka morālā un ētiskā ziņā gan apkopēja, gan priekšnieks atrodas vienā līmenī. Tāpēc droši stājies pretī katram intrigantam.
Cīņa par taisnību: Lūgs Veselības inspekciju vērtēt Covid-19 pacientu aprūpi (+VIDEO)
Līdz šim vistraģiskāk Covid-19-it infekcija Latvijā ir skārusi Liepu ģimeni no Talsiem. Nedēļas laikā, divās dažādās slimnīcās, no koronavīrusa mira gan tētis, gan meita.
Pēc piedzīvotā un uzklausot mirušās meitas palātas biedres stāstīto, ģimene nolēmusi vērsties Veselības inspekcijā, lūdzot izvērtēt gan sniegto medicīnisko palīdzību, gan elementāru pacientu aprūpes trūkumu Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
Video
Cīņa par mīlestību ir cīņa ar sevi.
Neesmu viena no seriālu jūsmotājām, bet šobrīd jūtos kā slavena mīlas stāsta varone. Tikai ne filmas romantiskākajā un skaistākajā brīdī.
Vidusskolas laikā literatūras skolotāja bija romantikas pārpilna būtne cienījamos gados-karš viņai likās romantisks un ilgu attiecību noslēpums esot spēja piedot vīriešiem pāri darījumus un kļūdas. Tobrīd man tās likās muļķības, vēl starpbrīžos par to gardi smējāmies. Bet tagad…
Esmu satikusi savu “Īsto”, esam saderinājušies un arvien biežāk nāk prātā skolotājas vārdi par attiecību lielo noslēpumu. Pieķeru sevi pie domas, ka šobrīd ir cīņa par to, kas man dzīvē ir svarīgāk-turēties pie principiem, paceltu galvu dusmoties un aizcirst durvis vai tomēr mācīties piedot, kaut arī sāp? Svarīgākais, ko sapratu ir tas, ka sāp tāpēc, ka mīlestība ir spēcīgāka, tā vijas cauri ikvienam solim, ikvienai sarunai, ikvienai rīcībai.
Šobrīd ir cīņa ar sevi, mācos piedot un saprast, ka būt ar šo cilvēku ir daudz lielāka un patiesāka laime, nekā turēties pie muļķīgiem principiem, tādā veidā paliekot viena. Tās nav bailes būt vienai, tās ir bailes zaudēt kādu, kura dēļ tu no rītiem smaidi un vakaros esi laimīga, jo ir blakus Tev.
Arī mēs, sievietes, neesam ideālas. Arī vīrieši daudz ko mums piedod, pārdzīvo, tikai to nesaka, jo viņi ir savādāki. Bet mums ir viena kopīga lieta-mēs abi (sievietes un vīrieši) mīlam. Tā pa īstam un no sirds. Mēs abi cīnamies par to, kas mūs dara laimīgus…
Cina ar veja dzirnavam jeb ar savam iedomam
Savu draugu satiku kursos.
Sakuma sedejam katrs sava klases puse, tad grupas darba ietvaros mums bija jaapvienojas viena grupa, nakamaja reize, kad ierados uz nodarbibu, mana vieta bija aiznemta un agrak vai velak sanaca, ka menesi ilgos kursus pavadijam sezot blakus, ta nodarbibu ietvaros mums bija javeido dialogi, pauzes bijam viena kafijotaju grupa, ari sanaca paris vardu apmaina. Kursu pirmspedeja diena mans solabiedrs man apjautajas, ka man veicas parbaudijuma un teica, ka vins ari pec kursu beigam plano pa laikam iedzert kafiju musu kafijotaju grupina, ja velos varu pievienoties, ta ka es dzivoju apmeram 40 minutes arpus pilsetas, es nedomaju, ka kadreiz pievienosos, jo laika un infrastrukturas zina biju loti ierobezota, bet tomer atbildeju, lai informe par vinu planotajam kafijas pauzem. Ta mes apmainijamies ar vel paris meiliem, kuros lauzijam valodu, ko abi macijamies minetajos kursos iesaceju limeni. Tad nu beidzot kada svetdiena es sanemos izrauties no savas depresivas rutinas un sakafijot ar kafijotajiem. ierados norunataja laika un vieta, tur bija tikai mans sola biedrs ietinies salle un sasveicinasanas bija mulsa, jo esam no dazadas tautibas un atradamies zeme ar nedaudz atskirigiem paradumiem, tapec sakums bija pavisam neveikls, es pieradusi, ka visi tur sveicinas sabucojot abus vaigus, jau uzreiz griezu vaigu un vins ka tads mazs puika raustidamies sabucoja manus vaigus. Es biju jauna valsti un pilseta, man nebija nejausmas, kur ir kas un kads tas ir, tapec es vienkarsi teicu, ka palaujos uz vinu, lai ari vins bija jauns seit, tomer dzivoja seit vismaz pusotru menesi ilgak. Ta mes aizgajam uz kadu troksnainu kafejnicu, kur es neko nevareju dzirdet, pat savas domas, tapec dazbrid es apbrinoju to ko pati pateicu, plusa visam es biju pienemusies svara, bet nu iespilejos izmeru mazaka kleita, kas nemaz neizskatijas slikti sava piegriezuma del, tikai bija nedaudz gruti elpot, tapec es nedaudz spiedu uz to, ka jatiek ara no tas elles. ta vins mani pavadija uz vilcienu, padalijas, ka vinam iepatiksies dziesma mums abiem jaunaja valoda un bla bla bla…Pec si pasakuma mes turpinajam apmainities ar smiekligam iszinam apmeram reizi nedela un satikties svetdienas uz kafiju vai kadu kokteili reizi divas nedelas.
Tas bija jauki un smiekligi, vins bija pievilcigs, bet noslepumains, es vienmer runaju daudz un tikai pec tam attapos, ka vins pateica tiesi neko par savam dienas gaitam. Ta es centos neielaist sevi ideju, ka mums varetu but kaut kas vairak par smiekligam time to time tiksanas reizem. Paris menesus nodzivoto tur un sligstot depresija, es nolemu, ka kaut kas ir jadara lietas laba, pieregistrejos iepazisanas saita, sarunaju tiksanos taja pasa pilseta, kur dzivo mans sola biedrs, biju diezgan satraukta, jo mans akla randina biedrs izklausijas diezgan ekstrems, bet man prasijas kaut ko neparastu, bet, lai nonemtu stresu pirms tam sarunaju tikties ar manu kafijotaju, ta nu mes tikamies uz 1 atro kokteili un es vinam atklaju savu vakara planu un ka esmu nedaudz satraukta bla bla bla..
Ta nu es aizskreju uz randinu, smuki sapucejusies, sapratu, ka tomer es ar so ekstremo nu nez nez, varbut tikai tadam fiziskam attiecibam varetu tikties, ja es pat pielavu tadu domu, jauks puisis bet mind set mani nesaistija uz kaut ko ilgtermina.
Bet mans kafijas biedrs sapurinajas un saka medit visus manus brivos brizus un gribet mani apciemot mana 40 km talaja nekurienee..
Un seit vares sakties mana cina …kops kuras jau pagajis apmeram pusgads.
Cīņa ar liekajiem kilogramiem: 5 bieži sastopamas kļūdas, kāpēc diēta nenes gaidīto rezultātu
Vasara un pludmales sezona jau pilnbriedā, un ne vienam vien rodas vilinājums izmēģināt kādu no diētām, kas īsā laikā sola panākt brīnumainu efektu. Tomēr, ievērojot pārmērīgu kaloriju deficītu, izvēloties nabadzīgu un vienveidīgu uzturu vai uzņemot pārlieku niecīgas maltītes, iespējams ne vien palikt bez gaidītā rezultāta, bet pat nodarīt kaitējumu veselībai. Kādas lamatas var slēpt biežākās diētu kļūdas, atklāj Veselības centra Vivendi sertificētā uztura speciāliste, kognitīvi biheiviorālās terapijas ēšanas traucējumu (KBT ĒT) metodes speciāliste Dr. Laila Siliņa un aptieku tīkla Apotheka sertificētā farmaceite Alīna Fleišmane.
„Domājot par to, kā uzturēt optimālu svaru, daļa cilvēku tiecas uz izmaiņām ilgtermiņā, pārdomāti mainot dzīvesveidu pa solīšiem un tādu to arī pastāvīgi uzturot. Taču, kā liecina pieredze, nereti līdz šim dzīvesveidam nonāk vien pēc neskaitāmiem ātro diētu un izaicinājumu mēģinājumiem. Sabiedrībā joprojām ir diezgan zema veselības pratība, izpratne par to, ko nozīmē sabalansēts uzturs un veselīgs dzīvesveids ilgtermiņā. Diemžēl arvien ir cilvēki, kuri uzķeras uz dažādiem „ātrajiem risinājumiem”, nekritiski uztverot informāciju internetā un sociālajos medijos, piemēram, sekojot līdzi ieteikumiem no kāda, kam nav atbilstošas izglītības un izpratnes par uzturu. Rezultātā bieži vien tiek pieļautas kļūdas, kas var būtiski ietekmēt veselību un pašsajūtu, turklāt svars nebūt nekritīsies vai ātri vien atgriezīsies ar uzviju. Vislabāk dzīvesveida un uztura izmaiņas būtu sākt, vispirms vēršoties pie speciālista, lai izvērtētu veselības stāvokli, veiktu analīzes un kopīgi izstrādātu nepieciešamo rīcības plānu,” skaidro sertificētā uztura speciāliste Laila Siliņa.
1. Pārāk mazas porcijas
Maldīgs ir priekšstats, ka jo mazāk ēdīsi, jo labāks būs diētas rezultāts. Tieši pretēji – lai sasniegtu labu rezultātu ilgtermiņā, ir jāēd pietiekami un regulāri. Izlaistas ēdienreizes un pārāk mazas porcijas agrāk vai vēlāk tiek kompensētas ar mazāk vērtīgu uzturu, piemēram, našķiem, turklāt organisms nonāk pastiprinātā uzkrājumu veidošanas režīmā, un tu riskē iedzīvoties uzturvielu deficītā. Nepieciešams ieturēt regulāras, sabalansēta uztura ēdienreizes, kas dod sāta sajūtu uz trīs četrām stundām. Individuāli pielāgotas uztura rekomendācijas vēlams izveidot, konsultējoties ar sertificētu uztura speciālistu.
2. Bailes no taukiem
Uzsākot diētu, no uztura nereti tiek drastiski izslēgti tauki un ogļhidrāti, cenšoties pārtikt teju no salātiem vien. Pārāk vienveidīgas mono diētas, proti, tādas, kad uzturā tiek lietots tikai konkrēts produkts, var novest pie vielmaiņas traucējumiem un straujas imunitātes pasliktināšanās. Labai pašsajūtai, veselībai un vielmaiņai papildus augļiem un dārzeņiem nepieciešams uzņemt arī olbaltumvielas, saliktos ogļhidrātus un veselīgos taukus, maltītēs iekļaujot gan pilngraudu produktus, gan liesu gaļu un labas kvalitātes taukvielas, piemēram, pirmā aukstā spieduma olīveļļu, riekstus un avokado. Tāpat nevajadzētu atteikties no pākšaugiem, olām, zivīm un piena produktiem ar zemu tauku saturu, tostarp biezpiena un bezpiedevu jogurtiem ar palielinātu olbaltumvielu daudzumu.
„Pārāk optimistisks redzējums par vitamīniem un uzturvielām, ko papildus uzņem diētas laikā, ir viens no būtiskākajiem riskiem, kas var apdraudēt veselību. Ēdot pārāk maz, ieturot striktas diētas ar vienveidīgu uzturu, tiek novājināts organisms, un var iedzīvoties vitamīnu un minerālvielu trūkumā. Nepieciešamās uzturvielas ikdienā jāuzņem ar atbilstošu pārtiku, kā arī, konsultējoties ar savu veselības speciālistu, vismaz reizi gadā jānodod paplašinātas asins analīzes un nepieciešamības gadījumā jālieto papildu minerālvielas, vitamīnus. Vielmaiņas darbībai ir svarīgs B1, B2, B6 vitamīnu daudzums organismā, jo tie palīdz pārvērst ogļhidrātus, taukus un olbaltumvielas enerģijā, vienlaikus uzlabojot arī vielmaiņas darbību. Tāpat tās procesus labvēlīgi ietekmē kalcija patēriņš kopā ar D vitamīnu, dzelzs un magnija uzņemšana, arī C vitamīns – tas ne tikai pastiprina citu vitamīnu darbību, bet palīdz kontrolēt holesterīna līmeni un samazināt triglicerīdu daudzumu. Tāpat nevajadzētu aizmirst arī par omega-3 taukskābju uzņemšanu,” stāsta aptieku tīkla Apotheka sertificētā farmaceite Alīna Fleišmane.
3. Cukura lamatas
Nereti diētas laikā kārtīgas maltītes tiek aizstātas ar vieglāku ēdienu – kādu jogurtu, musli vai smūtiju –, tomēr, šādi rīkojoties, ir risks iekrist cukura lamatās, jo šķietami mazā porcija var saturēt ievērojamu daudzumu kaloriju, turklāt nepaies ne mazs brīdis, kad izsalkums atgriezīsies. Lai no tā izvairītos, vērīgi jālasa produktu etiķetes, jo cukurs var slēpties arī zem tādiem apzīmējumiem kā saharoze, fruktoze, glikoze, maltoze, melase, dekstroze, medus, hidrolizēta ciete, kukurūzas saldinātājs un agaves nektārs.
Vienlaikus uztura speciāliste piebilst, ka kūkas un citus saldumus nevajadzētu demonizēt: ja vismaz 80 % laika tiek ievērots sabalansēts un veselīgs uzturs, tad deserts svētkos neko ļaunu nenodarīs. Būtiskākais būt piesardzīgam ikdienā, jo ar našķiem tiek uzņemts daudz liekas enerģijas un pievienotā cukura, kas izraisa straujas cukura līmeņa svārstības, radot vēl lielāku kāri pēc saldumiem. Vēlams izvēlēties vērtīgākas alternatīvas, piemēram, konfekšu vietā dodot priekšroku proteīna batoniņam, kas saturēs vairāk šķiedrvielu, olbaltumvielu un ilgāk nodrošinās sāta sajūtu.
4. Kaloriju bumba glāzē
Vai tas ir ēdiens šķīvī, vai dzēriens glāzē – kalorijas ir un paliek kalorijas, un tās visas ir jāņem vērā. Gardās kafijas ar krēmīgām piena putām, dzirkstošās limonādes un pat svaigi spiestās sulas – šie dzērieni ir īstas cukura un kaloriju slēptuves, un ar to palīdzību dienas laikā pavisam nemanāmi var uzņemt ievērojamu daudzumu kaloriju. Lai gan uz alkoholisko dzērienu etiķetēm nav norādīts kilokaloriju daudzums, arī tie mums par labu nenāk, un princips ir vienkāršs – jo vairāk grādu un cukura, jo vairāk kaloriju. Bieži vien gan alkoholiskajiem, gan bezalkoholiskajiem dzērieniem ir pievienoti dažādi sīrupi, saldinātie dzērieni un citas kalorijām bagātas sastāvdaļas, tāpēc pat vienā glāzē var slēpties pārsteidzoši daudz kaloriju. Nepieciešamais dienas šķidruma daudzums, vidēji 30–35 mililitri uz kilogramu sava svara, vienkārši jāuzņem ar parastu negāzētu dzeramo ūdeni.
5. Kampaņveida diētas
Dažkārt tievēšanas mēģinājumi svārstās galējībās starp drastiskām diētām un atslābumu, kad, pārtraucot ierobežojumus, kilogrami ne vien ātri atgriežas, bet organisms arvien vairāk tiecas uzkrāt rezerves, un katrā nākamajā diētas reizē kļūst arvien grūtāk panākt progresu.
„Īsi sakot – brīnumdiētas neeksistē. Kampaņveida diētas ne vien nedos iecerēto efektu, bet arī izjauks izsalkuma un sāta līdzsvaru, liks ar uzviju atgūt zaudēto un var novest pie pārēšanās lēkmēm. Kas nav mazsvarīgi – nereti šādas diētas pavada slikta pašsajūta, nespēks, nevēlēšanās kustēties. Lai zaudētu lieko svaru ilgtermiņā, ir nepieciešama dzīvesveida maiņa, kas ietver gan sabalansētu, pārskatītu ēdienkarti, gan noteiktu ēšanas režīmu, regulāras fiziskās aktivitātes, veselīgu miegu un stresa mazināšanu ikdienā,” saka uztura speciāliste Laila Siliņa.
Cīņa ar ātro kredītu reklamētājiem jeb spamotājiem
Sveikas! Gribu aicināt cīnīties ar tiem parazītiem jeb spamotājiem, kas visās malās bāž saites uz saviem ātro kredītu blogiem. Tas jau ir iegriezis tādus apgriezienus, ka katrā forumā vai blogā ir savairojušies viltus profili, kas reklamē šos cilvēkiem tik bīstamos pakalpojumus. Viss, kas būtu jādara, tas ir jāziņo blogu un portālu administrācijai par visiem, kas komentē tikai un vienīgi saites reklamēšanas pēc. Kāpēc tas jādara? Tāpēc, ka tas pasargās cilvēkus no nepārdomātas aizņemšanās. Bieži vien tieši piedāvājuma zibināšana gar acīm noved pie vēlmes aizņemties – šie augļotāju pakalpiņi jeb ātro kredītu reklamētāji to vien dara, kā visās malās sludina šo pakalpojumu pseido jēgu. Esiet vērīgas un atbildīgas, ziņojiet par šiem neliešiem!
Cīņa
Pirms nepilnām divām nedēļām uzsāku cīņu ar savu smēķēšanas atkarību! Kapēc es tā izlēmu? Pati īsti nezinu , visu laiku kremta ka bendēju veselību, ka vēlos veselus bērnus. Bija tāda sajūta, ka ja ne tagad, tad nekad! Bat sapratu ka pati tā uz sitiena to nespēšu! Visu laiku pa rādio skanēja zāļu ,kas palīdz atmest , reklāma un es viņu nemitīgi dzirdēju! Tad nu arī nolēmu pamēģināt! Uzvietējo mazo aptieciņu gāju ar drebošu sirdi – a ja nu tur nav, ļoti gribēju lai ir. Bet nav -jāpasūtot! Saskumu ,jo domāju ka tikai ar to spēšu atmest. Pēdējā brīdī aptiekāre tomēr atceras ka puse iepakojuma tomēr esot! Prieks!
Lietoju zāles rūpīgi pēc instrukcijas. Mēģinu arī samazināt cigarešu daudzumu, bet šķiet ka smēķēt gribas vēl vairāk! Laikam atkarības velniņš saprot ka no viņa vaļā grib tikt! Vienmēr domāju ka atmetot man vajag lai stāv paciņa, tā itkā ja gribēšu- tad rekur stāv , neviens man nav atņēmis, bet es noturēšos! Īstenībā tās ir muļķības!Trešajā dienā pēc zāļu lietošanas vienkārši pārtraucu smēķēt! Pati! Izdomāju ka tā būs vieglāk , nekā mēģinot samazināt! Tas bija grūti! 8gadu laikā nebija neviena diena kad nebūtu smēķējusi. Zināju ka man ir liela atkarība, bet nezināju ka tik liela! Tik ļoti gribēju uzsmēķēt ka raudāju!- un tas tiešām ir nožēlojami! Brīžiem varēju sēdēt un skatīties vienā punktā, brīžiem smējos, bet jau nākamajā brīdī raudaju! Kašķējos, dusmojos, lūdzos, lai mans vīrietis man iedod cigareti! Briesmīgi!!!
Izturēju 4dienas. Tad bija tāda ļoti grūta un smaga diena, tas nav ataisnojums, es zinu, bet tad uzpīpēju. Tad atkal 3dienas un atkal ballītes laikā uzpīpēju! Šodien ir ceturtā diena bez cigaretes. Zāles dzeru, jo vēl tik bik palikušas un mest ārā negribas, bet īsti jēgas no tām neredzēju! Vēl arvien ir ļoti grūti. Šķiet ka šī sajūta,velme nekad nepāries. Katra diena ir cīņa , cīņa pašai ar sevi. Zinu ka ja man mājas būtu kāda cigarete ,es būtu norāvusies! Milžīgs atbalsts ir arī mīļotais cilvēks! Pat brīnos kā viņš mani spēja izturēt, jo pašas pirmās dienas tiešām bija briesmīgas! Ļoti ceru ka man izdosies izturēt! Bet jau tagad zinu ka ir to vērts!
Cilvēku skaits atpūtā pie dabas drošības apsvērumu dēļ, iespējams, tiks ierobežots!
Lai cīnītos ar jaunā koronavīrusa izraisītās slimības Covid-19 izplatību, sākts vērtēt iespēju jau tuvākajā laikā ierobežot cilvēku pulcēšanos brīvā dabā, ceturtdien žurnālistiem pavēstīja veselības ministre Ilze Viņķele (AP).
Politiķe atgādināja, ka trešdien tika konstatētie pirmie pieci saslimšanas gadījumi, kad nav iespējams noteikt epidemioloģisko saikni, tādējādi valdība sākusi izvērtēt papildu drošības pasākumu ieviešanu, tostarp, ierobežojot cilvēku pulcēšanos konkrētās vietās brīvā dabā.
Veselības ministrijā tiek vērtēti citu valstu piemēri, tostarp arī Vācijas un Igaunijas, kur jau ir ieviesti stingrāki cilvēku pulcēšanās ierobežojumi. Lai gan Latvijā vēl nav tik augsts inficēto daudzums, Veselības ministrija jau savlaicīgi pievēršas tālāku ierobežojumu izvērtēšanai un potenciālai ieviešanai nākotnē, norādīja Viņķele.
Ministre sacīja, ka jau tuvākajā laikā ministrija sazināsies ar kolēģiem ārzemēs, lai saprastu, kā darbojas un kā ir kontrolējami ierobežojumi, mudinot iedzīvotājus jau šajās brīvdienās “sākt trenēties situācijai, kad dabas parkos, jūrmalā, parkos būs ierobežojumi tam, cik cilvēku tur varēs uzturēties”.
“Tas ir svarīgi, jo laiks kļūst siltāks, cilvēki dodas laukā, kur, baudot sauli, aizmirst par distancēšanās ievērošanu arī ārpus telpām,” sacīja politiķe.
Veselības ministre skaidroja, ka valdība būtu gatava šādus ierobežojumus pieņemt arī brīvdienās. “Vilcināšanās ar sabiedrības pulcēšanās ierobežojumiem nebūs,” uzsvēra Viņķele.
Ministre mudina iedzīvotājus, atpūšoties brīvā dabā, izvēlēties tādas vietas, kur nenotiek cilvēku drūzmēšanās.
Jau ziņots, ka no 13.marta līdz 14.aprīlim Latvijā saistībā ar Covid-19 vīrusu izsludināta ārkārtējā situācija, šajā laikā nosakot virkni ierobežojošu pasākumu ar mērķi ierobežot vīrusa izplatību.
Ir aizliegti visi sabiedrībai publiski pieejami svētku, piemiņas, izklaides, kultūras, sporta, atpūtas pasākumi, kas tostarp notiek naktsklubos un diskotēkās, kā arī aizliegtas sapulces, gājieni, piketi un reliģiskās darbības veikšana pulcējoties.
Tāpat ir ierobežota neorganizēta pulcēšanās kultūras, izklaides, atpūtas, sporta un reliģisko norišu vietās vairāk nekā 50 cilvēkiem vienlaikus, kā arī noteikti citi ierobežojumi.
Cilvēku raksturo izvirtības, nevis tikums…
Izlasīju draugos šo teicienu … un aizdomājos. Vārdam IZVIRTĪBAS mums tāda slikta pēcskaņa velkas. Bet gribas šo jēdzienu paķidāt. Šodien.
Kas ir IZVIRTĪBAS?
* Laikam tas- kas atšķiras no ikdienas viduvējības. Katra (katrs) var pēc savas gaumes un samaitātības pakāpes zem šī segvārda var pabāzt DA’ JEBKO! Pēc principa “kas vienam ir s*ds, tas otram ir instalācija”.
* Uz reizi man jāsaka, t.s. izvirtības arī ne kurš katrs var izdomāt. Man domāt: šādas spēj izdomat smalks cilvēks. Tiem “vienkāršajiem” viss ir taisns un vienvirzienā – dzīve, sex, domas, darbi. Bet ne ar smalko domāsanu apveltītajiem.
* Visai daudz situācijas rodas saistībā ar to- kā no malas skatās citi uz TIEM DIVIEM, kuri savā buduārā darās. Dienās un naktīs. Darās sazin ko… Un kāds trešais aiz biezi aizvērtām durvīm dzird vien specifiskas skaņas. Nemaz nezinot, kas tur SLĒPJAS.
* Par izvirtībām mēs bieži uzskatām arī… fetiša lietas. Klasiskā fetiša definīcija ir – lietu reliģiska pielūgsme. Nakts lietās – pats par sevi fetišistiem ir pielūgt augstus papēdīšus kājiņās, pieguļošu apģērbu, pātagas, ķēdes ap kaklu+ vēl 1000 lietas. Bet citiem tās atkal ir izvirtības!
* Izvirtības ir tad, ja … vispār ir kādas novirzes. Pie mums pieņemts: jebkuru nestandarta ievirzi piekrustīt pie izvirtībām. Vai tā ir? Sievasmatei nepatīk, kā šodien vedekla izrīkojas? “Mūsu laikos tā nedarīja!”. Vai ne?
* Daudzreiz dzīvē šīš izvrtības … vien paliek par fantāzijam. Kas tiek noslēptas tālos domu gaņģos un netiek realizētas. Uzvelkam sava veida taisnuma masku- un esam gan kristīti, gan ar tikumiem gaišiem apveltīti. Priekš citiem. Bet pašam sev? Iecementēti domu sprostā! Un paši brīnāmies gan par veģetatīvām distonijām, gan par neirozēm, gan par depresijām. Tvaiks ir nenolaists. Karstasenīgie aiziet pie pērkamajām, dažas sameklē arī žigolo pakalpojumus.
——-
Un jūs esat izvirtīgi?
Cilvēku pūlī
Ja man visapkārt ir ļoti, ļoti daudz cilvēku, mani sāk pārņemt panika. Tāpēc jau vairākus gadus neapmeklēju lielos koncertus, kas notiek stadionos, hallēs vai milzīgās koncertzālēs. Kaut gan ir bijušas reizes, kad labprāt paklausītos kādu no pasaules mūzikas zvaigznēm. Tas pats notiek ar cilvēku pārpildītajām pludmalēm, kur karstā laikā ir cilvēku jūra. Bet no iepirkuma centriem un lielveikaliem ir daudz grūtāk izvairīties.
Ejot iepirkties, vienmēr jau iepriekš sagatavoju nepieciešamo lietu sarakstu (ja ne uz papīra, tad vismaz savā galvā) un tad es veikli starp daudzajiem plauktiem atrodu vajadzīgo, un pēc iespējas ātrāk steidzos prom. Bet problēmas sākas, kad man vajag nopirkt, piemēram, kaut ko no apģērba.
Pagājušajā nedēļa divas reizes mēģināju liela iepirkuma centra veikaliņos atrast ko piemērotu vasaras sezonai. Izturēju divas stundas ilgu meklēšanu, kas beidzās bez rezultātiem. Ja no sākuma veikalos rūpīgi apskatīju visu, kas man iekrita acīs, tad uz beigām, jau ieejot veikalā un uzmetot paviršu skatienu, uzreiz pie sevis padomāju, ka te nekā priekš manis nav un skrēju tālāk. Tas viss tikai tādēļ, lai ātrāk tiktu prom no cilvēku burzmas.
Laikam esmu pārāk liela individuāliste, laikam man pārāk patīk miers un klusums.
P.S. Bet kā ir ar jums, mīļas meitenes?
Cilvēku interese saņemt vakcīnu lielajos vakcinācijas centros ir milzīga! (+VIDEO)
Pie konkrētiem nosacījumiem nākotnē atkal varētu veidot vakcinācijas pret Covid-19 dzīvo rindu, potējot visus vakcinēties gribētājus, žurnālistiem norādīja veselības ministrs Daniels Pavļuts (AP).
Viņš skaidroja, ka tādā gadījumā būtu jāpiepildās vairākiem priekšnoteikumiem – būtu jābūt pietiekamai sistēmas kapacitātei, vakcīnu pieejamībai un to pietiekamībai prioritāro grupu vakcinācijai.
Vienlaikus šī mēneša beigās un maijā Latvijā sāks pienākt lielākas vakcīnu piegādes, kas, pēc ministra vārdiem, nozīmēs, ka “bada laiki nupat būs beigušies”.
Kā atzīmēja Vakcinācijas projekta biroja vadītāja Eva Juhņēviča, piektdien visvairāk vakcīnu nogādāts “ATTA” centrā, kur ir 2500 devu, kamēr vismazāk ir Rēzeknē, kur ir aptuveni 390 devu, bet Jelgavā ir teju 1000 devu.
Video
Pagājušās nedēļas beigās “AstraZeneca” vakcīnu atlikums bija aptuveni 24 000 devu, ko lielākoties plānots izmantot šajā nedēļas nogalē. Līdz ar to ministrs paredz, ka pēc šīs nedēļas nogales “AstraZeneca” vakcīnas varētu būt maz un palikt tikai atsevišķās ģimenes ārstu praksēs un ārstniecības iestādēs. “Lielāko krājuma daļu, kas bija izveidojusies lielajās privātajās ārstniecības iestādēs, (..) to mēs izmantosim šajos centros,” skaidroja Pavļuts.
Tāpat politiķis atklāja, ka otrdien, 20.aprīlī, plāno sākt vakcinēt nozaru kritisko darbiniekus, kuru vidū tostarp ir armija un iekšlietu sistēmas darbinieki. “Šo piekto grupu no otrdienas mēs pamatā organizēsim kā darba devēju iesniegtos sarakstus,” piebilda Pavļuts.
Jau ziņots, ka šajā nedēļas nogalē septiņās Latvijas pilsētās – Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Rēzeknē, Jelgavā, Jūrmalā un Cēsīs – būs iespēja vakcinēties ikvienam Latvijas iedzīvotājam, kurš to vēlas, aģentūru LETA informēja Vakcinācijas projekta biroja pārstāve Agnese Strazda.
Vakcinācija tiks veikta ar ražotāja “AstraZeneca” vakcīnām, un iedzīvotāji poti varēs saņemt, ierodoties minēto pilsētu liela mēroga vakcinācijas centros.
Cilvēktiesību katastrofa: ASV brīdina par Krievijas veidotiem sarakstiem ar “nogalināmiem vai uz nometnēm nosūtāmiem” ukraiņiem
ASV brīdinājušas Apvienoto Nāciju organizāciju (ANO), ka to rīcībā ir informācija, ka Krievija ir izveidojusi sarakstus ar Ukrainas pilsoņiem, “kurus nogalinās vai nosūtīs uz nometnēm”, liecina ziņu aģentūras AFP rīcībā nonākusi vēstule ANO cilvēktiesību komisārei.
Vēstulē pausts, ka ASV ir “patiesi nobažījušās”, un brīdināts par iespējamu “cilvēktiesību katastrofu”.
ASV rīcībā esot “uzticama informācija, kas liecina, ka Krievijas spēki veido sarakstus ar identificētiem Ukrainas pilsoņiem, kurus pēc militāras okupācijas nogalināt vai nosūtīt uz nometnēm”.
“Mums ir arī uzticama informācija, ka Krievijas spēki varētu izmantot letālus pasākumus, lai izkliedētu miermīlīgus protestus vai citādā veidā vērstos pret miermīlīgu civiliedzīvotāju rīcību, kuru tā uztvertu kā pretošanos,” teikts ASV vēstulē ANO augstajai cilvēktiesību komisārei Mičelai Bačeletai.
ASV vēstnieces ANO un citās starptautiskajās organizācijās Ženēvā Betšebas Nelles Krokeres parakstītajā dokumentā brīdināts, ka Krievijas iebrukumam Ukrainā varētu sekot tādi noziegumi kā nolaupīšana vai spīdzināšana, kā arī vēršanās pret politiskajiem disidentiem, reliģisko un etnisko minoritāšu un citu grupu pārstāvjiem.
Pēdējo nedēļu laikā Krievija Ukrainas robežas tuvumā izvietojusi vairāk nekā 150 000 karavīru, liecina ASV un Rietumvalstu apkopotā informācija.
Krievija noliedz, ka gatavotu iebrukumu kaimiņvalstī, tomēr vēlas saņemt garantijas, ka NATO nekad neuzņems Ukrainu un izvedīs savus spēkus no Austrumeiropas. Rietumu sabiedrotie tādas prasības noraida.
Cilvēks un viņa vēlmes
Cilvēkam, nonākot pasaulē, piemīt īpašība vēlēties un izvēlēties lietas, kas viņam liekas vērtīgas, tāpēc viņa dzīvi nosaka ne tikai liktenis, bet arī katra viņa izdarītā izvēle. ,,Vēlēšanās nav tas, ko tu redzi, bet gan tas, ko tu iztēlojies,’’ raksta Paulu Koelju. Tātad, kad mēs kaut ko vēlamies, mēs jau redzam savā apziņā vēlmes realizēšanos. Tomēr tiek apgalvots, lai vēlme piepildītos, nedrīkst tai pārāk pieķerties, jo bieži gadās taču tā, ka tieši tas, ko visvairāk vēlamies, beigās mums par nožēlu nepiepildās. Tāpēc sanāk, ka nepieķeršanās rezultātam ir būtisks priekšnoteikums mērķa sasniegšanai. Cilvēkam piemīt vēlme nepārtraukti kaut kam pieķerties – lietām, cilvēkiem, attiecībām, notikumiem un mērķiem, bet būtiski ir saprast atšķirību starp vēlēšanos un vajadzību. Tikko vēlēšanās kļūst par vajadzību, kuru obligāti gribas sasniegt, tā skaistā vēlēšanās kļūst par negatīvām emocijām – bailēm – un rodas šķēršļi tās realizācijai. Tādēļ dzīves gudrība māca aizrautīgi tiekties uz mērķi, vēlēties to, bet nekad neuzskatīt to par vajadzību, nedaudz vienkārši ļauties dzīves plūsmai un liktenim. Protams, ir neatlaidīgi jāstrādā pie mērķa sasniegšanas, taču tas jādara bez pieķeršanās rezultātam, jo labāk mērķi sasniegt, koncentrējoties tikai uz procesu, bet par rezultātu domājot tikai tik daudz, cik to pašā sākumā precīzi noformulējot. 🙂 Bet tā kā katra izdarītā izvēle nosaka, kāda būs turpmākā dzīve, tad vienmēr jāizvēlas rūpīgi, apdomājot izvēlētā vērtību, kuru katrai lietai nosakām mēs paši. Kā apgalvo Ž.P.Sartrs: ,,Vērtība nav nekas cits kā jēga, kuru jūs izvēlaties.’’ Tas, kas vienam liekas vērtīgs, var kādam citam likties nevērtīgs, tas ir tāpat kā ar patikšanu – vienam kaut kas patīk, otram ne. Tomēr, par laimi vai dažiem par nelaimi, lai kādas vēlmes cilvēku vadītu un lai kādas izvēles viņš izdarītu, cilvēks ir brīvs, tā ir viņa nolemtība un būtība. Tomēr primārais nav būtība, bet gan eksistence, jo no sākuma cilvēku nav iespējams definēt, tad viņš vēl nav nekas. Par cilvēku viņš kļūst vēlāk, turklāt par tādu, kādu viņš sevi padara, kāds vēlas būt. Cilvēku eksistence no lietu eksistences atšķiras tieši ar to, ka cilvēks ir vērsts uz nākotni, viņš projicē sevi nākotnē, tiecoties uz to, izdarot dažādas izvēles savā dzīvē. Cilvēks ir iemests pasaulē un ir viens, bet tas nozīmē, ka viņš ir nolemts arī brīvībai, vismaz savā apziņā noteikti, ko viņam nespēj atņemt pat nekādas važas. Viņam ir jārada sava pasaule, jo būt brīvam nozīmē radīt. Cilvēks kaut ko rada ik brīdi, domājot, veicot fizikālas darbības, tā apliecinot savu eksistenci. Pasaulei par sevi nav formas un jēgas, tā ir ,,tukšums’’ un nesakārtotība, bet cilvēks tajā ienes formu un pabeigtību, izveidojot savu pasauli pasaulē un ietekmējot kopējās pasaules ainu, apliecinot sevi radīšanas procesā. Tomēr, neskatoties uz cilvēka brīvību, lai viņš pilnībā izbaudītu eksistenci, viņam jāiemācās mīlēt gan sevi, gan citus. Paulu Koelju šajā sakarā apgalvo, ka ,,mīlestība nav jāmeklē citā cilvēkā, tā mīt mūsos pašos. Mēs to tikai pamodinām. Un, lai mīlestību pamodinātu, nepieciešams otrs cilvēks’’. Šādi atklājas augstākā mīlestības pakāpe, bet mūsos esošā mīla māca mīlēt sevi – rūpēties par sevi, esot apdomīgiem un cenšoties izdarīt pareizās izvēles, lai dzīve būtu bagāta ar daudziem patīkamiem mirkļiem, lai varētu mīlēt citus un citi mīlētu mūs. 🙂
Cilveks plano, Dievs dara!
”Man bija 19 gadi,kad pabeidzu gjimnaaziju un izleemu braukt uz Shveici straadaat par Au-pair. Meerkjis bija uzlabot savas vaacu valodas zinaasahnas un peec gada iestaaties sheit augstskolaa. Peec trim Shveice nodziivotiem meeneshiem, es iepazinos ar Viirieti,kursh izmainija visus manus plaanus un dziivi. Gadu nomaaciijos universitaatee,bet sapratu,ka izveeleetaa specialitaate nav domaata man. Paarvaacos uz franciski runajoso Zhenevu,lai buutu kopaa ar savu miljoto. Tagad maacos franchu valodu no nulles,iepaziistu apkaarteejo vidi,cilveekus un maijaa gaidu ierodamies pasaulee savu mazo, franciski runaajosho puiseenu. Shis blogs ir par mani,manu dziivi un to, ar ko es saskaros un piedziivoju ik dienas, esot sheit -Shveicee. ”
Ar shiem vaardiem saakas mans blogs,kuraa aprakstu ,kaa ir dziivot Shveicee un cik viegli/gruuti ir pamest dzimteni un gjimeni. Es sho blogu rakstu sev,lai peec laika vareetu atskatiities atpkalj un varbuut saprast,kaapeec lietas notiek tieshi taa,kaa taas notiek. Nejaushiibu nav! Un varbut arii Tu atrodi manaa blogaa ko sev noderiigu!
Lai viss jums izdodas.
Blogs ir sheit: http://secretofmango.tumblr.com/
Miiliet sevi un savus tuvos.
Tille.
Cilvēks pavada mazāk par 1% savas dzīves, nodarbojoties ar sportu
Par spīti visiem ieguvumiem no veselīga un aktīva dzīvesveida, nesen veiktais ‘Reebok’ pētījums parāda, ka cilvēks sportam velta mazāk nekā 1% savas dzīves.
Šis pētījums veikts globālas kampaņas ietvaros, kurā noskaidrots, ka vidējais cilvēka mūža ilgums ir 25 915 dienas. Pārsteidzoši ir pētījuma atklājumi par to, kā cilvēks izvēlas šīs dienas pavadīt. Kampaņā tika pētīti deviņu valstu iedzīvotāji un to ikdienas paradumi, lai varētu iegūt precīzāku statistiku par mums atvēlēto laiku.
“Kā zīmols, kura mērķis ir veicināt aktīvu un veselīgu dzīvesveidu, mēs uzskatām to par pienākumu informēt pasauli par šīm biedējošajām tendencēm. Ja katrs no mums 30 minūtes pie telefona mainītu pret 30 minūšu skrējienu, tad mēs tiešām varētu radīt globālas pozitīvas pārmaiņas,” par projektu stāsta Reebok viceprezidents Jans Martins. Cilvēks pavada vidēji 41% savas dzīves, darbojoties ar tehnoloģijām – datoriem, telefoniem, televizoriem u.c. Kaut arī dzīvojam digitālajā laikmetā, bez fiziskās veselības nākotne izskatās visai drūma.
Pētījumā piedalījās vairāk nekā 9000 cilvēki no ASV, Lielbritānijas, Krievijas, Kanādas, Vācijas, Francijas, Meksikas, Korejas un Spānijas. Atklājās vairāki interesanti fakti par mūsu paradumiem:
*Cilvēks pavada 29,75% jeb 7709 dienas sava mūža sēdus. Šeit vadībā no visām valstīm ir Krievija.
*6,8% sava mūža cilvēks pavada socializējoties ar kādu, ko mīl.
*0,45% jeb 117 dienas tiek pavadītas nodarbojoties ar seksu.
*Jaunā gada apņemšanās? Tā tiks pārtraukta pēc 2,72 mēnešiem.
Lai uzzinātu, cik dienas tev atvēlētas, lai parūpētos par savu ķermeni, meklē informāciju: reebok.com/countyourdays.
Daži interesanti fakti par nacionalitāšu paradumiem:
*Meksikas iedzīvotāji ir pašapzinīgākie no visiem, jo 38,6% lepojas ar savu ķermeņi.
* *Amerikāņi fitnesam tērē vidēji 14,83 EUR nedēļā
*Briti ‘aizsapņojas’ darba laikā vidēji 49 reizes mēnesī
*Krievijā cilvēki guļ visilgāk no visām pētījumā ietvertajām valstīm – vidēji 7 stundas un 5 minūtes naktī.
Cilvēks kā paradokss.
Cilvēks kā paradokss. Vēlās būt laimīgs, bet domā par lietām, kas skumdina. Slinks, bet ambiciozs. Viņam nepatīk viņš pats, bet tajā pašā laikā, viņš ir sevī iemīlējies. Saka, ka ir vienalga, bet iekšienē – tā nav. Pieprasa uzmanību, bet kad tā tiek pievērsta – izvairās. Personības konflikti. Viņš pats nezin, kas viņš ir, bet kāds cits to noteikti zin ļoti labi.
Cilvēks kā izmēģinājuma trusītis: četri eksperimenti, kas šokēja pasauli
Psiholoģijas vēsture ir pilna drosmīgu mēģinājumu izprast cilvēka dabu – taču daži no eksperimentiem ir pārkāpuši ētikas robežas un atstājuši dziļas rētas ne vien dalībnieku dzīvēs, bet arī sabiedrības uztverē par to, kur beidzas zinātne un sākas nežēlība, vēsta kanāls “National Geographic”.
Eksperimenti ar cilvēkiem, viņu prātu, psihi un sirdsapziņu nav joks. Katram pētniekam rūpīgi jāizsver ne tikai zinātniskie ieguvumi, bet arī iespējamais kaitējums, ko pielietotās metodes var nodarīt eksperimenta dalībniekiem.
Arī zinātnei ir savas ēnas puses, un nepareizajās rokās tā var kļūt par bīstamu ieroci – nevis izpratnes un zinātkāres rosinātāju, bet manipulācijas un kontroles rīku. Vēsture rāda, ka nereti zinātnisko interesi no nežēlības šķir tikai viens nepārdomāts lēmums.
“National Geographic” jaunais dokumentālais raidījums “Stenfordas cietuma eksperiments: Atklājot patiesību” vēsta par kādu šokējošu pētījumu pirms vairāk nekā 50 gadiem. Šodien tā dalībnieki beidzot ir gatavi runāt un atklāt brīžiem noklusēto, brīžiem izpušķoto patiesību. Raidījumā iekļauti arī vēl nepubliskoti arhīvu materiāli, fragmenti no oriģinālajām videolentēm, kā arī intervijas ar pieredzējušiem psiholoģijas ekspertiem.
Raidījuma pirmizrāde uz ekrāniem nonāca 12. jūnijā, bet jaunas sērijas un iepriekšējo sēriju atkārtojumi būs skatāmi katru jūnija ceturtdienu, pulksten 21.00, kanālā “National Geographic”.
Gaidot nākamo sēriju, kanāls “National Geographic” aicina iepazīt četrus šokējošus psiholoģiskos pētījumus – no bērniem, kuriem mākslīgi radīja runas traucējumus, līdz studentiem, kuri pārtapa par tirāniem mākslīgā cietumā, un skolotājiem, kuri bija gatavi nogalināt, jo viņiem tā pavēlēja!
Mazais Alberts, kuram iemācīja baidīties no žurkas
1920. gadā amerikāņu psihologs Džons B. Votsons un viņa asistente Rozālija Reinere veica eksperimentu, lai pierādītu, ka cilvēkam iespējams iemācīt bailes. Šī ideja balstījās krievu zinātnieka Ivana Pavlova pētījumos, kuros viņš, veicot eksperimentus ar suņiem, atklāja, ka dzīvniekiem var iemācīt noteiktā veidā reaģēt uz kādu neitrālu lietu, piemēram, zvana skaņu, ja tā tiek atkārtoti sasaistīta ar kaut ko kārdinošu, piemēram, ēdienu.
Votsons vēlējās pierādīt, ka līdzīgi var iemācīt arī emocionālas reakcijas – tostarp bailes. Eksperimenta objekts bija zīdainis ar pseidonīmu Mazais Alberts. Sākumā deviņus mēnešus vecajam Albertam tika parādīti dažādi objekti: balta žurka, trusis, pērtiķis, maskas un degošas avīzes. Viņš pret tiem neizrādīja nekādas bailes.
Nākamajā reizē, kad mazulim tika parādīta žurka, Votsons aiz viņa galvas ar āmuru uzsita pa metāla stieni, radot skaļu troksni. Dabiski, ka zēns nobijās un sāka raudāt. Pēc vairākkārtējas šādas pieredzes Alberts sāka baidīties no žurkas, to vienkārši redzot – bez jebkāda pavadošā trokšņa. Zinātnieki dokumentēja, ka viņš raudāja, grūstījās un mēģināja aizbēgt. Kas pārsteidzoši, Alberts sāka baidīties ne tikai no žurkas, bet arī no citiem pūkainiem un baltiem objektiem, tostarp trušiem, kokvilnas un vates bumbiņām un pat Ziemassvētku vecīša bārdas.
Eksperiments saņēma spēcīgu kritiku – gan metodoloģisku, gan ētisku. Alberts nekad nesaņēma pretreakcijas terapiju, lai atbrīvotos no iemācītajām bailēm. Nebija arī objektīvu mērījumu sistēmu – reakcijas vērtēja tikai pētnieki paši. Eksperiments pārkāpa visas mūsdienās atzītās ētikas normas.
Alberta īstā identitāte ilgi bija noslēpums un joprojām oficiāla versija nav apstiprināta. 2009. gadā tika izvirzīta hipotēze, ka tas bijis zēns vārdā Duglass Merits, kurš nomira sešu gadu vecumā no hidrocefālijas. 2014. gadā citi pētnieki norādīja, ka īstais mazulis varētu būt bijis Viljams Alberts Bārgers, zēns, kurš piedzima vienā dienā gan ar Duglasu, gan eksperimenta Mazo Albertu un kurš nodzīvoja garu mūžu, un nomira tikai 2007. gadā.
Stostīšanās eksperiments, kas traumatizēja veselus bērnus
1939. gadā Aiovas Universitātes profesors Vendels Džonsons kopā ar savu studenti Mēriju Tjūdoru uzsāka eksperimentu ar mērķi izprast stostīšanās cēloņus. Viņi strādāja ar 22 bērniem no bērnu nama, sadalot tos divās grupās: vieniem tika sniegta pozitīva runas terapija, bet otriem – negatīva, proti, veseliem bērniem tika teikts, ka viņi stostās, un tika kritizēta katra runas nianse.
Eksperiments uz bērniem atstāja ilgstošas emocionālas sekas. Daži, kuriem iepriekš nebija problēmu ar runu, pēc “terapijas” sāka stostīties. Vairākiem zuda pašapziņa un viņi izteikti sāka sociāli distancēties. Daži bērni atteicās runāt klasē, viens zēns pirms katra vārda apstājās, jo juta, ka “skaņa neiznāks”. Eksperiments vēlāk izpelnījās milzu kritiku un tēlaini tika nosaukts par “Briesmoņa pētījumu”, jo tika veikts uz neaizsargātiem bērniem.
Interesanti, ka Džonsons, kurš pats bērnībā stostījās, sākotnēji studēja šī runas defekta cēloņus, izmantodams pats sevi kā “izmēģinājuma trusīti”. Viņš, piemēram, ietina savu roku ģipša saitēs, lai noskaidrotu, vai dominējošās rokas imobilizēšana (pēc teorijas – smadzeņu signālu pārslodze) varētu ietekmēt runu. Viņš arī pētīja, vai pārsteiguma moments ietekmē stostīšanos, šim nolūkam izmantojot pēkšņus šāvienu trokšņus un pat elektrošoku.
Viņa mērķis bija pierādīt, ka stostīšanās nav iedzimts defekts, bet gan apgūta, iemācīta uzvedība. Pēc Džonsona pārliecības, “Briesmoņa pētījumam” vajadzēja šo viņa hipotēzi apstiprināt, taču ironiski, ka eksperimenta dati liecināja pilnīgi pretējo – vairāki bērni, neskatoties uz radītajām bailēm un uzvedības izmaiņām, reāli nestostījās.
Šis baisais pētījums gadu desmitiem tika noklusēts, un tikai 2000. gados sabiedrība uzzināja par šokējošajiem notikumiem. Daži no eksperimentā iesaistītajiem bērniem vēlāk atzina, ka tas “izpostīja viņu dzīvi”. Piemēram, Mērija Niksone – viena no eksperimenta dalībniecēm – atklāja, ka nekad nav varējusi par to runāt ar savu vīru.
Cik tālu cilvēks ir gatavs iet, sekojot pavēlēm
1961. gadā amerikāņu psihologs Stenlijs Milgrams Jēlas Universitātē veica šokējošu pētījumu, lai izprastu, cik tālu cilvēks ir gatavs iet, pakļaujoties autoritātei. Eksperimentu iedvesmoja nacistu kara noziegumu tiesas pēc Otrā pasaules kara, kurās īpaši populāra atruna bija – “es tikai pildīju pavēles”. Milgrama mērķis bija noskaidrot, vai parasti cilvēki var kļūt par cietsirdības instrumentiem, ja to pieprasa augstāka autoritāte.
Milgrama paklausības eksperimentā piedalījās 40 vīrieši vecumā no 20 līdz 50 gadiem, kuri bija pieteikušies “mācību pētījumam” apmaiņā pret nelielu atlīdzību. Katrs dalībnieks tika testēts individuāli un ieņēma “skolotāja” lomu. Viņam tika paskaidrots, ka eksperimenta mērķis ir izpētīt sāpju ietekmi uz mācīšanos, un viņa uzdevums bija sodīt “skolēnu” (aktieri) ar elektrošoku par katru kļūdainu atbildi. Realitātē neviens netika pa īstam ietekmēts ar elektrošoku, bet “skolēns” tikai tēloja sāpes un ciešanas.
“Skolotājam” ar katru nākamo kļūdu tika lūgts paaugstināt strāvas stiprumu. Tā tas tika turpināts līdz pat 450 voltiem – līmenim, kas tiek apzīmēts kā “bīstami spēcīgs” un realitātē var būt pat nāvējošs. Kad dalībnieki sāka šaubīties vai atteikties, eksperimenta vadītājs stingrā tonī mudināja turpināt: “Eksperimentam ir jānotiek”, “Nav citas izvēles – jums jāturpina”.
Rezultāti bija biedējoši – 65% dalībnieku izpildīja visas pavēles un īstenoja maksimālo elektrošoku, neskatoties uz “skolēna” agonijas kliedzieniem. Tas deva šokējošu atklāsmi: cilvēks ir gatavs darīt netikumīgas, nežēlīgas lietas, ja nejūtas personiski atbildīgs vai ir pakļauts autoritātei.
Eksperiments izraisīja plašu sabiedrības rezonansi un morālu sašutumu. Daži kritizēja emocionālo stresu, kam dalībnieki tika pakļauti, jo viņi ticēja, ka nodara reālu kaitējumu. Citi aizstāvēja Milgramu, norādot, ka pētījums atklāja neērtu, bet svarīgu patiesību par cilvēka dabu. Šis joprojām tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem eksperimentiem sociālajā psiholoģijā un tiek bieži pieminēts, apspriežot pakļaušanos autoritātēm, masu uzvedību un kolektīvo bezatbildību.
Sešas dienas, kas pārvērta studentus par tirāniem
1971. gadā amerikāņu zinātnieks, Stenfordas Universitātes profesors Filips Zimbardo uzsāka vienu no pretrunīgākajiem psiholoģiskajiem eksperimentiem mūsdienu vēsturē. Viņš universitātes pagrabā mākslīgi radīja “cietumu”, uzaicināja 24 brīvprātīgos studentus un pēc nejaušības principa sadalīja viņus “ieslodzītajos” un “sargos”. Viņa mērķis bija izpētīt, kā sociālās lomas un vara ietekmē uzvedību.
Eksperiments iesākās nevainīgi, taču jau pēc dažām dienām “sargi” kļuva arvien brutālāki. Viņi pazemoja “ieslodzītos”, noteica viņiem fiziskus sodus, ierobežoja miegu un ēdienu, lika kailiem tīrīt tualetes un vienatnē izolēja atsevišķus dalībniekus. Savukārt “ieslodzītie” kļuva pasīvi, emocionāli salūza un pakļāvās autoritātei.
Pats Zimbardo ieņēma “cietuma priekšnieka” lomu un tikai pēc ārējas kritikas saņemšanas sešas dienas vēlāk apturēja pētījumu, lai gan sākotnēji bija plānots, ka tas ilgs divas nedēļas. Starpgadījums sabiedrībā rosināja diskusiju par ētiku un kontroli. Tika apgalvots, ka Zimbardo ļāva notikt varmācībai un nepietiekami aizsargāja dalībniekus. Neskatoties uz apsūdzībām, eksperiments atnesa pētniekam pasaules slavu un kalpoja par spēcīgu pamatu viņa vēlākai zinātniskajai karjerai.
Vienlaikus tas spilgti parādīja, cik ātri cilvēks pielāgojas sociālajām lomām un cik viegli vara var pārvērsties par vardarbību. Vairāki eksperimenta dalībnieki vēlāk atzina, ka šī pieredze viņus satricināja un atstāja psiholoģiskas sekas uz visu turpmāko dzīvi. Pētījums iedvesmoja ne vienu vien kultūras darbu, piemēram, 2015. gada filmu “The Stanford Prison Experiment” un vācu 2001. gada trilleri “Das Experiment”.
“National Geographic” ir nācis klajā ar dokumentālu raidījumu ciklu “Stenfordas cietuma eksperiments: Atklājot patiesību”, kurš ļaus dziļāk ielūkoties eksperimenta norisē, atklājot patiesību pa tiešo no pirmavota – studentiem, kuri pirms vairāk nekā 50 gadiem, pašiem to pat nenojaušot, brīvprātīgi kļuva par daļu no skandalozākā psiholoģiskā pētījuma mūslaiku vēsturē.
Raidījuma “Stenfordas cietuma eksperiments: Atklājot patiesību” pirmizrāde uz ekrāniem nonāca 12. jūnijā, bet jaunas sērijas un iepriekšējo sēriju atkārtojumi būs skatāmi katru jūnija ceturtdienu, pulksten 21.00, kanālā “National Geographic”!
Cilvēks izmanto tikai 10% smadzeņu – MĪTS IR LAUZTS
Mēs izmantojam tikai desmit procentus savu smadzeņu – izrādās, šim urbānajam mītam visā pasaulē tic pat daudzi izglītoti cilvēki, ar aizrautību skatoties filmas par brīnumzāļu “iedarbinātiem” prātiem. Kāpēc tā?
“Mirkli padomāsim – šis mīts būtībā paredz, ka lielākā daļa (90%) mūsu smadzeņu ikdienā ir neaktīvas. Vai tas vispār ir iespējams? Cilvēka smadzenes ir unikāls, nepārtraukti mainīgs, attīstībā un pilnveidē esošs orgāns, kura darbība ir apbrīnojama,” saka Smadzeņu darbības uzlabošanas centra “RigaBrain” speciāliste, Mg.Psych. Linda Tīruma.
Pat visvienkāršākās funkcijas “nodarbina” vairāk nekā desmit procentu smadzeņu
Neirozinātnieki ar smadzeņu aktivitāti saprot vietas, kur smadzenēs notiek aktīvas darbības, proti, neironi sūta citiem neironiem ķīmiskus vai elektriskus signālus. Ikdienas aktivitātēs piedalās daudz vairāk nekā desmit procentu smadzeņu. Piemēram, automātiskās ķermeņa funkcijas, bez kurām dzīvs cilvēks nevar iztikt, piemēram, elpošana, līdzsvars nodarbina aptuveni 12% smadzeņu.
“Ja vien nav traumu vai neiroloģisku bojājumu, tad ikdienā mēs savu smadzeņu potenciālu izmantojam pilnībā. Zinātnieki ir pierādījuši katras smadzeņu daļas funkcijas, turklāt visas smadzenes ir aktīvas nepārtraukti, jo īpaši – miegā,” skaidro Tīruma.
Ne vienmēr visas smadzeņu daļas ir vienādi aktīvas. Tomēr pētījumi un neiroattēli neatklāj nevienu apgabalu, kas tiktu izmantots mazāk, ja vien tajā nav nopietnu bojājumu.
Smadzenes ir sarežģītas un “ēdelīgas”
Pieauguša cilvēka smadzenes sver aptuveni 1300 – 1400 gramus. Ja mēs patiešām izmantotu vien desmito daļu un atlikušos 90% “izdzēstu”, atliktu 140 grami. Tik lielas smadzenes ir aitām!
Tiesa, nervu šūnas jeb neironi, kas apstrādā un nodod tālāk informāciju, veido aptuveni 10% no smadzeņu šūnām. Pārējās ir neiroglijas šūnas, kas pilda neironu aizsardzības un balsta funkcijas. Smadzenes arī patērē ļoti daudz skābekļa un barības vielu. Tās var patērēt līdz pat 20% no ķermeņa enerģijas. Tādējādi, ja patiešām 90% no tām nebūtu vajadzīgas, tad evolūcijas attīstības gaitā cilvēks noteikti būtu ticis pie mazākām, efektīvākām smadzenēm.
Dzīvs organisms nav neracionāls
Atcerēsimies, neizmantotas šūnas mēdz atrofēties. Piemēram, ja salauzta roka vairākas nedēļas ir iekārta ģipsī, atrofējas muskuļi un rokas darbības atjaunošanai ir nepieciešama gana liela piepūle. Tieši tāpat atrofējas arī smadzeņu daļas, ja tās nesaņem skābekli un netiek pienācīgi apasiņotas. Redzam, ka pat nelieli smadzeņu bojājumi var būtiski ietekmēt ikdienā veicamās darbības. Piemēram, Pārkinsona slimība vai insults var radīt smagu invaliditāti, taču šīs kaites parasti skar mazāk nekā 90% smadzeņu. Ja mēs patiešām izmantotu vien desmito daļu smadzeņu, tad šādi bojājumi to darbību ietekmētu daudz mazāk.
Smadzeņu daļas intensīvi apmainās ar informāciju un “mācās”
Jaunākie pētījumi apgāž pieņēmumus, kas ilgus gadus šķituši pašsaprotami. Piemēram, tika uzskatīts, ka katra smadzeņu daļa ir atbildīga par konkrētu procesu. Taču Masačūsetsas tehnoloģiju institūta pētnieki secināja, ka pat tad, ja mēs veicam pavisam vienkāršas darbības, aktivizējas un ar informāciju apmainās dažādi smadzeņu reģioni. Tā nenotiktu, ja mēs izmantotu tikai daļu no smadzenēm.
“Vēl vairāk, aizvien vairāk pētījumu pierāda, ka smadzenes “mācās” visu laiku. Mēs spējam to darbību pilnveidot arī vecumdienās, nevis tikai līdz noteiktam vecumposmam, kā tika uzskatīts agrāk. Turklāt noteiktos apstākļos veselas un funkcionētspējīgas smadzeņu daļas vismaz daļēji spēj pārņemt traumēto daļu funkcijas,” skaidro “RigaBrain” speciāliste.
Veselīgi ieradumi un smadzeņu “vingrošana” palīdz attīstīt prāta spējas
Protams, mēs varētu sasniegt daudz, ja izmantotu savas spējas pilnībā. Taču tam nav nekāda sakara ar neirozinātni, bet gan ar paša uzvedību. Skaidrs ir viens: ja cilvēks nepielieto savas spējas, tās “guļ” un neattīstās.
“Lai harmonizētu smadzeņu darbību ikdienā, ir būtiski vairāki faktori. Pamatlietas ir šādas: kvalitatīvs miegs, pareizs, sabalansēts uzturs, regulāras fiziskās aktivitātes, regulārs izzināšanas jeb mācīšanās process, prasme vadīt stresu (“šeit un tagad” princips), kā arī komunikācija ar tuviem cilvēkiem. Ja cilvēks ikdienā rūpējas par šīm lietām savā dzīvē, tad viņš rūpējas par savu smadzeņu optimālu darbību,” atzīst Tīruma.
Par brīnumainām lietām, ko var paveikt, ja smadzenes “iedarbina” ar īpašiem medikamentiem, stāstīts jaunajā kriminālseriālā “Blakusparādības”, kas no 1.septembra ceturtdienās plkst.22:00 skatāms televīzijas kanālā “FOX”. Seriāla un arī 2011.gadā uzņemtās filmas “Blakusparādības” iedvesmas avots ir īru rakstnieka Alana Glinna romāns ar tādu pat nosaukumu.
„FOX International Channels” (FIC) ir starptautiska mediju kompānija, kurai visā pasaulē pieder 324 dažādi izklaides TV kanāli, un to saturs pieejams 44 valodās. Latvijā FIC piedāvā kanālus FOX, FOX Life un „National Geographic”, kas skatītājiem pieejami ar latviešu un krievu valodas subtitriem. Visi FIC Latvija kanāli atrodami TV operatoru „Lattelecom”, „Baltcom”, „IZZI”, „Latnet TV”, „Livas”, „SkaTVis” un „Mits LV” piedāvātajās kanālu pakās.
Cilveks ir apbrinojams
Ir ceturdienas vakars un prieks manis nedelas nogales sakums. Domas saustas ap dazadam temam un ta ari nekur neapstajas. Ir parnemusi divaina iekseja tuksuma sajuta. Jau sen tada nebija izjusta. It ka skumjas, it ka prieks. Skiet, ka esmu talu no visam problemam, kaut ari ta nav. Jutos it ka lidotu kaut kur starp zemi un visu pasauligo un debesim. Dzive liekas tik viegla un gaisiga. Nav problemu. Ir tikai tas tuksums sevi. Ara jutams jau patikams pavasara vakara vejs, kad gaisa ir ta patikama pavasara smarza. Taurini vedera lido pat bez ipasa iemesla. Ir vienkarsi labi. Ir tik labi, ka ir gruti noticet, ka viss notiek reali. Lietas skiet surealas un ka sapni. Ik pa laikam parnem tikai bailes, ka viss ir parak labi, lai butu paties un ka driz notiks kas sausmigs. Vai nav divaini. Skiet, ka ta ir viena no musdienu cilveka galvenajam ipasibam – neapvaldama trauksmes sajuta un neticiba tam, ka var but ilgstosi labi un laimigi. Laikam jau ikdienas pesimistiska gaisotne, stress un atrais dzivesritms, cilveka rada so neticibu. Vai ari vienkarsi daudzi nesaskata tos mazos brinumus, kas ir tiem apkart un kuri notiek katru dienu. Cilveks ir apbrinojama butne. Vins var nepamanit to, kas atrodas kaut kur deguna gala un doties talos sis lietas meklejumos kur citur. Mums tikai jaapskatas sev apkart un mes atklasim tik daudz jaunu un labu lietu.
Cilvēkiem jāzina, kā palīdzēt cukura diabēta pacientiem ārkārtas situācijās
Ir izveidots jauns informatīvais materiāls, kas uzlabos sabiedrības zināšanas par palīdzības sniegšanu cilvēkam ar cukura diabētu akūtās situācijās, kad pašsajūta pasliktinājusies pēkšņas cukura līmeņa paaugstināšanās vai pazemināšanās gadījumā. Materiālā apkopotā informācija ietver darbības, kas līdzcilvēkiem jāveic, ja diabēta pacientam palicis slikti. Cukura diabēta pacienti ir aicināti palīdzības bukletu izdrukāt un turēt līdzcilvēkiem viegli sasniedzamā vietā.
“Cukura diabēta pacientam ar hipoglikēmiju vai hiperglikēmiju pirms samaņas zuduma parasti ir virkne simptomu, kas kalpo kā signāls rīcībai. Līdzcilvēkiem ir jābūt zinošiem un vērīgiem, jo pacients šiem simptomiem var nepievērst uzmanību, skaidrot tos ar vispārēju nogurumu. Ar gadiem, attīstoties diabētiskai polineiropātijai, šie simptomi var mazināties. Lai palīdzētu diabēta pacientam pirms viņš nonācis bezsamaņā, nav vajadzīgas īpašas zināšanas medicīnā, tāpēc ir svarīgi, lai ne vien pats cukura diabēta pacients, bet arī apkārt esošie cilvēki varētu sniegt pirmo palīdzību,” šāda materiāla izveides nepieciešamību skaidro Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas diabēta aprūpes māsa Jana Jaņeviča.
Līdzīgās domās par jaunizveidotā materiāla nozīmīgumu ir arī Latvijas Diabēta federācijas prezidente, endrokrinoloģe Indra Štelmane: “Es domāju, ka cilvēkiem vispār būtu jāzina, kā palīdzēt apkārtējiem ārkārtas situācijās. Šajā ziņā pat nav svarīgi – cilvēkam ir cukura diabēts vai nav. Mums jāzina, kā palīdzēt ikvienam, kam šī palīdzība ir vajadzīga. Taču, ja cilvēkam ar cukura diabētu netiek sniegta pirmā palīdzība pazemināta glikozes līmeņa laikā, viņam var iestāties bezsamaņa, tāpēc šāda informatīvā materiāla izveide ir īpaši svarīga.”
Jauna materiāla nepieciešamību spilgti apliecina pērnā gada pavasarī veiktā socioloģiskā aptauja*. Tās rezultāti parāda to, ka 51% aptaujāto nepazītu simptomus, kas liecina par cukura līmeņa pazemināšanos cilvēkam ar cukura diabētu. Vēl sliktākas zināšanas ir gados jauniem cilvēkiem. 57% cilvēku vecumā no 30 līdz 39 gadiem nesaprastu, ka cilvēkam ir slikti, jo pazeminājies cukura līmenis asinīs. 77% cilvēku šajā vecuma grupā nezinātu, kā rīkoties, ja cilvēks ar cukura diabētu zaudē samaņu. Par īpaši izstrādāto cukura diabēta “pasi”, kas norāda par saslimšanu ar cukura diabētu un kam būtu jāatrodas pie cukura diabēta pacienta, informēti ir tikai 26% iedzīvotāju.
Jaunizveidotais materiāls būs pieejams ikvienam interesentam pdf formātā mājaslapās diabēts.lv un diabētapacientiem.lv. Uz kartiņas atrodama ārstniecības speciālistu izstrādāta pamācība, kā rīkoties, ja cilvēkam ar cukura diabētu palicis slikti.
Lai izglītotu iedzīvotājus par cukura diabēta simptomiem un ārstēšanu, ir izstrādāta mājaslapa diabetapacientiem.lv, kurā apkopota viegli uztverama un pārskatāma informācija, kā arī veidlapas, kas palīdzēs sagatavoties vizītei pie ārsta.
*Aptauja veikta Latvijas Diabēta federācijas un mājaslapas diabetapacientiem.lv izstrādātāju sadarbībā ar pētījumu aģentūru “Norstat”. Pētījuma ietvaros interneta vidē aptaujāti 1006 iedzīvotāji no visas Latvijas.
Autors: Latvijas Diabēta federācija
Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām palīdzība nav jāmeklē vieniem
“Ar katru gadu arvien atvērtāki kļūstam sabiedrībai, kurā ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, taču ar to vien nepietiek, lai šie cilvēki varētu uzsākt patstāvīgu dzīvi mūsu sabiedrībā, ir nepieciešama palīdzība vēl dažādās jomās,” stāsta invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis. Apvienību varēs satikt atbalsta dienā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un viņu līdzcilvēkiem “Tu neesi viens!”, kas norisināsies 14. septembrī no pulksten 11.00 līdz 15.00 modes un izklaides centrā RĪGA PLAZA. Par to, kā šodien jūtas cilvēki ar invaliditāti, sarunā dalījās Ivars Balodis.
Vai Latvijā cilvēku skaits ar invaliditāti palielinās vai sarūk?
Jāsaka, ka cilvēku skaits ar invaliditāti katru gadu palielinās, taču, jāņem vērā tas, ka invaliditātes noteikšanas sistēma Latvijā ar katru gadu pilnveidojas un kļūst vairāk eiropeiska, tāpēc šobrīd ir palielināts to saslimšanu skaits, kas saistās ar invaliditāti. Pašreiz daudz citādāk tiek vērtētas tādas diagnozes, kā piemēram, autiskā spektra traucējumi, disleksija u.c. slimības. Šobrīd invaliditātes līmenis Latvijā ir 15 – 17% no visiem iedzīvotājiem, taču Pasaules Veselības organizācija uzskata, ka šis skaitlis varētu būt ap 20 %.
Kā jūs raksturotu šī brīža situāciju Latvijā, vērtējot iespējas, kas tiek piedāvātas cilvēkiem ar invaliditāti?
Pašreiz valstī notiek dažādas reformas sociālajā jomā, kas vistiešākajā mērā skar cilvēku ar invaliditāti dzīvi. Tiek mainīti palīdzības sniegšanas nosacījumi, atbalsta formas un saturs, tāpēc bieži vien šie cilvēki jūtas neinformēti un neizpratnē par notiekošo. Diemžēl novērojam arī to, ka trūkst atbildības nodrošināt pilnu palīdzības apjomu cilvēkam ar invaliditāti, tādēļ bieži vien cilvēki palīdzību meklē individuāli.
Valstī nav vienotas informācijas sniegšanas sistēmas un pieejamais palīdzības apjoms bieži vien arī problēmu neatrisina, bet tikai nedaudz mazina uz noteiktu laiku. Tas rada sajūtu, ka par cilvēkiem ar invaliditāti neviens īsti nerūpējas un nav pietiekamu palīdzības pakalpojumu. Tāpat liela daļa pakalpojumu ir nevis kā atbalstoši un palīdzoši, bet tieši pretēji – apgrūtinoši un ar lielu administratīvo un birokrātisko slogu.
Kādus uzlabojumus jūs gribētu redzēt cilvēku ar invaliditāti labā?
Gribētu redzēt lielāku atbildīgo amatpersonu atbildību par sniegto vai nesniegto palīdzību, kā arī to, lai palīdzība tiek koncentrēta uz cilvēka problēmu risināšanu. Ļoti gribētu, lai palīdzības nosacījumos mazinātu nabadzības uzstādījumu. Tas nozīmē, ka vajadzētu būt tādiem atbalsta veidiem, kas palīdz uzlabot finansiālo situāciju, nevis ar katru atbalsta veidu cilvēkiem jācenšas radoši pielāgot atbalstu savai situācijai.
Kā Latvijā šobrīd jūtas cilvēki ar invaliditāti? Vai varētu teikt, ka viņi jūtas atvērtāki sabiedrībai?
Jā, situācija ir mainījusies un uzlabojas ar katru gadu, tomēr atvērtākai sabiedrībai jānāk kopā arī ar dažādām iespējām, kuras sabiedriskā sistēma nodrošina. Ir jauki redzēt vairāk cilvēkus ielās, bet arī ielās iešanai ir jābūt kādam nolūkam. Piemēram, sakārtotākai vajadzētu būt izglītības jomai, lai cilvēki ar invaliditāti varētu piedalīties visa veida un līmeņu izglītības procesos. Tāpat jāpilnveido veselības sistēma, lai nav tā, ka vienīgās aktivitātes, kurās cilvēki ar invaliditāti var piedalīties ir medicīnas procedūras. Un vēl arī nodarbinātības politikas jautājums, kam būtu jābūt stingri noteiktam, lai šie cilvēki varētu arī strādāt, paši nodrošinot sevi un savu ģimeni.
Kāda veida atbalsts viņiem ir nepieciešams visvairāk?
Vislielākais atbalsts būtu vajadzīgs pastāvīgas dzīves uzsākšanā, tai skaitā uzlabot veselību, nedomājot par to, kā vienīgo savas dzīves prioritāti, mācīties, strādāt, atpūsties un pilnībā īstenot ikvienu darbību sabiedrībā, neskatoties uz savu invaliditātes izcelsmi.
Kāds ir apvienības “Apeirons” mērķis?
Organizācijas galvenais mērķis un vēlme ir uzlabot cilvēku ar invaliditāti dzīvi, tas nozīmē iesaistīties politikas procesos, piedalīties dažādu līmeņu lēmumu pieņemšanā, risināt konkrētus gadījumus, piemēram, palielināt atbalstu vecākiem, kas aprūpē bērnus ar invaliditāti, sakārtot sistēmu, kas saistīta ar palīglīdzekļu piešķiršanu cilvēkiem ar invaliditāti un uzlabot asistenta pakalpojuma kvalitāti. Tāpat maksimāli daudz informēt sabiedrību par invaliditāti, lai cilvēki saprot, ciena un izprot cilvēkus ar dažāda veida invaliditāti.
Kādas atbalsta iespējas sniedz apvienība?
“Apeirons” sniedz dažādas atbalsta iespējas. Primāri tie ir nodarbinātības un vides pieejamības jautājumi. Tā ir aktīva interešu aizstāvība, piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī individuālu gadījumu risināšana. Tāpat nodrošinām arī dažādus sociālos pakalpojumus, sniedzam konsultācijas, organizējam apmācības un aktīvi piedalāmies un iesaistām arī pašus cilvēkus sabiedrības izglītošanas aktivitātēs.
Papildu informācija:
Nāc un uzzini visu par atbalsta iespējām, ko sniedz invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” atbalsta dienā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un viņu līdzcilvēkiem “Tu neesi viens!”. Praktiskā atbalsta punkts darbosies no plkst. 11.00 līdz 15.00. Šajā laikā būs iespēja saņemt apkopotu informāciju par palīdzību, kādu var saņemt cilvēki ar īpašām vajadzībām un viņu līdzcilvēki.
Visas dienas garumā pasākuma ietvaros gan lieliem, gan maziem būs iespēja piedalīties arī BEZMAKSAS radošajās darbnīcās, apmeklēt nodarbības, saņemt konsultācijas, kā arī apmeklēt teātra izrādi un koncertu.
Tu neesi viens! Pavadi aktīvu dienu kopā ar līdzcilvēkiem! Visas aktivitātes ir BEZMAKSAS! Vēlama iepriekšēja pieteikšanās pa tālruni: 26118444
Autors: Rīgas domes Labklājības departaments
03.09.2019.
Cilvēki, kuriem viss vienmēr ir slikti – kā nekļūt par viņu upuri?
Vieni cilvēki izstaro optimismu, bet citi pastāvīgi čīkst un sūdzas par dzīvi. Kāpēc dažus no mums šie nelaimīgie cilvēki pievelk gluži kā magnēti, lai gan pēc komunicēšanas ar viņiem mēs jūtamies gluži kā izspiests citrons? Mēs pret pašu gribu iesaistāmies tā cilvēka problēmās un pat izjūtam vainas apziņu par to, ka mums viss ir labi.
Skaidro psihologs Marija Djačkova (Мария Дьячкова):
„Īpaši grūti pretoties ir tad, kad sūdzas un pārdzīvo tuvs cilvēks. No čīkstoša kolēģa var izvairīties, aizejot uz citu kabinetu vai mājās, bet, kā aiziet no vīra, kuru pirms pus gada „negodīgi atlaida no darba”?
Šādiem cilvēkiem vienmēr vainīgi ir apstākļi: kolēģu intrigas, skaudīgi kaimiņi, skopi vecāki, nelaimīga mīlestība, riebīgi priekšnieki, eiro kurss un sliktā valdība. Tas ir, viss, izņemot viņus pašus.
„Tev ir labi: tev ir gādīgs vīrs, paklausīgi bērni… Man gan vīrs dzērājs un dēls huligāns,” kārtējo reizi sūdzas draudzene. Tu pat nepaspēj viņai atgādināt to, ka viņa apprecēja skaistāko puisi fakultātē, kā viņa atkal sāk gāzt tev pāri nākamo žēlabu porciju.
Tev vairs negribas viņai stāstīt par saviem panākumiem darbā, par kārtējo vīra dāvanu… Priekš kam satraukt cilvēku? Tā vietā tu azartiski meklē veidus, kā atrisināt viņas problēmas. Bet uz visiem variantiem tu saņem nemainīgas atbildes: „Es jau to mēģināju”, „Tas nelīdz”, „Tev viegli teikt…”
Ja tu dodies cīņā, lai glābtu (maksājot ar savu laiku un spēkiem) nelaimīgo draudzeni vai nodzērušos vīru, kuriem ir paveicies mazāk nekā tev, tad tu esi sapinusies profesionāla upura tīklos.
Šādus gadījumus lieliski raksturo tā saucamais Karpmana trijstūris. Katrs no mums ieņem vienu no trim pamatlomām: upuris, varmāka vai glābējs. Sabiedrība, priekšnieks un dzīve kļūst par varmāku. Upuris manipulē ar kaunu un vainas izjūtu. Vai tu vari priecāties par dzīvi, kad blakus kāds cieš? Ko atliek darīt? Glābt!
Trijstūra bīstamība slēpjas tajā, ka „aktieri” bieži vien mainās lomām. Un, kad tas notiek, no „spēles” izstāties kļūst vēl grūtāk.”
Izstāšanās no „trijstūra”
Pirmais, ko nepieciešams izdarīt „glābējam” ir, atzīties, ka esi iepīts svešā spēlē, ka šīs attiecības ir toksiskas un atkarību raisošanas. Atkarību ir ļoti viegli sajaukt ar tuvību, jo robeža ir ļoti smalka. Vēlme pēc tuvības ir pavisam normāla nepieciešamība katram no mums. Mums ir svarīgi uzturēt labas attiecības ar cilvēku, ar kuru var dalīties pārdzīvojumos, un kuram var uzticēties. Pie tam, veselīgās attiecībās katrai pusei ir savas vēlmes un mērķi, kuri prasa pietiekamu brīvību to realizēšanai.
Atkarīgās attiecībās robeža starp partneriem kļūst šaurāka, un apzināties savas vēlmes kļūst arvien grūtāk. Partneri nemēģina darīt kaut ko sev, lai tikai neievainotu otru. Bailes pazaudēt partneri vai draugu bieži vien liek mums aizvērt acis un neievērot viņa rīcību, paciest aizvainojumu, kaunu un pazemojumu. Pie tam, spēka mainīt šo attiecību formātu, mums vienkārši nav.
Apturi sevi ikreiz, kad centies izpirkt savu vaina un kauna izjūtu. Uzdod sev jautājumus: Priekš kam es to daru? Ko es gūstu no tādas komunikācijas? Vai es nemaksāju pārāk lielu cenu par šīm attiecībām?
Atšķirība starp vainu un atbildību par notiekošo dzīvē ir milzīga. Būt vainīgam nozīmē apzināties sevi kā bēdu un ciešanu avotu. Būt atbildīgam – apzināties sevi kā ietekmes par notiekošo avotu. Tai skaitā savas ciešanas (izslēdzot partnera reakciju). Neviens nevar atbildēt par citu cilvēku, kā arī nevar atrasties viņa ķermenī un pārdzīvot viņa pieredzi.
Avots: Mirkrasoty.life
Cilvēki, kuri nezināja, ka viņu mājoklī dzīvo vēl kāds! (+VIDEO)
Šajā video redzēsi 5 misiskus gadījumus, kuri liek šermuļiem pārskriet pār kauliem. 5 mājokļi, kuros mitinājies vēl kāds, mājas īpašniekiem to nemaz nezinot! Kad noskatīties šo video, tad pārliecināsies, cik svarīgi ir apskatīt katru mājas stūrīti pirms tā iegādes.
Vai tu zini vēl šādus gadījumus? Ko tu darītu, ja būtu šo cilvēku vietā?
Video
https://www.youtube.com/watch?v=A-slA5Oa9qg&list=LLLJ70z_1Cmp65dwXmtXJ83Q&index=3&t=20s&frags=pl%2Cwn
Autors: Dieviete.lv
Cilvēki, kuri nespēj iztikt bez plastiskajām operācijām (+VIDEO)
Ne mazums slavenību izlemj par labu plastiskajām operācijām, bet netrūkst arī turīgu cilvēku, kuri vienkārši grib uzlabot savu izskatu.
Jāsaka, ka netrūkst tādu cilvēku, kuri gājuši par tālu. Iemesli ir visai dažādi, piemēram, cenšanās līdzināties slavenībām, bet galvenais iemesls ir citu uzslavu izpelnīšanās. Kāda sieviete tik ļoti centās izpatikt savam vīram, ka pēc operācijas neveiksmīgā rezultāta, viņš tomēr izlēma viņu pamest.
Video
Cilvēki, kuri gandrīz piedzīvoja savu nāvi, taču par mata tiesu paglābās no tās
Jeb kad esam domājuši, kā tas ir – nomirt, bet protams neviens to nevēlas piedzīvot.
Video redzamie cilvēki paglābās no nāves aukstā tvēriena tikai par nieka mata tiesu, veiksme bija viņu pusē!
Šiem ļaudīm būs iespēja apdomāt savu rīcību, savu attieksmi turpmāk, jo Dievs viņiem ir devis vēl vienu iespēju, lai labotos.
Cerēsim, ka viņi šo iespēju spēs novērtēt.
Esam uzmanīgi gan uz ceļa, gan uz ielas, nevaram zināt, kas var notikt pēc mirkļa!
Cilvēki, kas nepārtraukti aug – akromegālijas pacienti (+VIDEO)
Palielināts žoklis, deguns, lūpas, palielinās pirkstu, plaukstu un pēdu izmērs. Šie ārējie simptomi raksturo akromegāliju – retu, lēni progresējošu un grūti diagnosticējamu slimību, kuru izraisa pastiprināta augšanas hormona veidošanās. Šī slimība ietekmē ne tikai cilvēka ārējo izskatu, bet arī iekšējo orgānu sistēmas, kas var būt ārkārtīgi bīstami cilvēku veselībai un pat dzīvībai. Laicīgi slimību diagnosticējot un uzsākot ārstēšanu ir iespējams manāmi uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti. Taču akromegāliju atklāt nav vienkārši – simptomi īsā laika posmā nav viegli pamanāmi, un ārsti ne vienmēr ir spējīgi to laicīgi identificēt un ārstēt.
Statistikas dati liecina, ka ar akromegāliju ik gadu no jauna saslimst aptuveni 4,7 cilvēki no miljona. 1 Akromegālijas biežākais cēlonis ir labdabīgs audzējs galvas smadzenēs – hipofīzē, kas atbildīga arī par augšanas hormona veidošanu. Līdz pubertātes posmam, kad skeleta kauli aug un augšanas hormona līmenis ir pārāk liels, cilvēks proporcionāli izaug garāks. Savukārt pieaugušajiem šī hormona pārbagātība ietekmē tikai mīkstos audus, vairāk mainot ārējo izskatu.
Video
Saslimstību ar akromegāliju var konstatēt pēc vairākām pazīmēm. Pamanāmākās ir ārējās izmaiņas. Pacientam ilgākā laika posmā palielinās deguns, lūpas un mēle; kļūst rupjāki sejas vaibsti un tādējādi cilvēks var izskatīties vecāks kā viņš ir; āda ir izteikti biezāka; ir izvirzīts un palielināts apakšžoklis, par ko liecina nepareizs zobu sakodiens; palielinās pirkstu, plaukstu un pēdu izmērs un tās, neatkarīgi no uztraukuma vai laikapstākļiem, pastāvīgi svīst. Plaukstu un pēdu izmēru palielinājumu īpaši var novērot, ja regulāri jāpalielina gredzeni, vai cimdi un apavi jāmaina uz lielāku izmēru. Pacientu balss tembrs paliek izteikti rupjāks un vīrišķīgāks, ir novērojama skaļa un intensīva krākšana, kuras laikā ir pauzes elpošanā un parādās smakšanas sajūta. Paralēli šīm pazīmēm, slimības progresēšanas gadījumā, iespējams, ir novērojamas arī galvassāpes, menstruālā cikla traucējumi un sāpes locītavās. Diemžēl ārsti nereti akromegālijai raksturīgās iezīmes saista ar citām kaitēm, vidēji paejot 5 gadiem, līdz cilvēks saņem pareizo diagnozi.2
Visbiežāk pašiem un līdzcilvēkiem, izmaiņas kolēģa, drauga vai ģimenes locekļa izskatā ir grūtāk pamanīt, jo tās notiek vairāku gadu gaitā, tāpēc apkārtējie pie tām pierod un neuzskata par kaut ko neparastu. Cilvēkiem, kuri pacientu sen nav redzējuši, akromegālijai raksturīgās izmaiņas ārējā izskatā var būt uzkrītošākas. Tās var ievērot apskatot cilvēka bildes, kas uzņemtas pirms vairākiem gadiem. Pastāv uzskats, ka akromegālijas pacienti ar laiku vairs nav līdzīgi sev vai saviem tuviniekiem, bet kļūst līdzīgi cits citam. Ja pēdējā laikā ir novērotas kādas no šīm pazīmēm, tad nekavējoties ir jāvēršas pie ģimenes ārsta, kas nepieciešamības gadījumā pacientu nosūtīs pie endokrinologa slimības izmeklēšanai.
Endokrinoloģe, Latvijas Endokrinologu asociācijas priekšsēdētāja Dr. Una Gailiša norāda, ka laicīgi saņemot palīdzību, akromegālijas pacientu dzīves kvalitāti iespējams vērā ņemami uzlabot: “Akromegālija ir ārstējama slimība. Pieejamas dažādas metodes – injekcijas, tablešu terapija, staru terapija un neiroķirurģija. Speciālists piemeklē katra pacienta veselības stāvoklim piemērotāko ārstēšanas metodi. Ārstēšanas mērķis ir augšanas hormona normalizēšana asinīs, lai novērstu slimības izraisītās komplikācijas. Veicot regulāru izmeklēšanu un akromegāliju ārstējot, pacientu dzīves kvalitāte uzlabojas – samazinās plaukstu svīšana, galvas un locītavu sāpes, kā arī uzlabojas ādas stāvoklis. Turklāt laicīga diagnoze un ārstēšanas uzsākšana aizkavē pacienta sirds un asinsvadu sistēmas bojājumus, mazina sirds nepietiekamības risku un kambaru palielināšanos, kā arī samazina asinsspiedienu. Dzīves ilgums pacientiem, kas ārstējas, ir tāds pats, kā tiem, kurus šī slimība nekad nav skārusi.”
Akromegālijas galvenās pazīmes:
- Pieres, deguna un zoda palielināšanās ar izteiktām sakodiena izmaiņām, parādās spraugas starp zobiem un palielinās mēle
- Plaukstu, pēdu un galvas izmēra palielināšanās
- Galvassāpes
- Redzes lauka defekti
- Pārmērīga svīšana
- Sirds un aknu palielināšanās
- Resnās zarnas polipi jeb izaugumi zarnu gļotādā
Avoti:
1 https://acromegaly.org/en/23-what-is-acromegaly
2 Lavrentaki A, et al. Pituitary 2017;20:4–9;
Cilvēki, kam ir māsa vai māsas, ir laimīgāki un optimistiskāki nekā citi
Nākamreiz, kad māsa no tava šķīvja “nospers” kartupeļa šķēlīti vai apkaunos tevi radu vai draugu sabiedrībā, nekavējoties piedod viņai! Vai vēl labāk – pasaki paldies!
Lielbritānijas De Monforta universitātes un Ulsteras universitātes pētījumi liecina – ja tev ir māsa, tas padara tevi par laimīgāku un optimistiskāku cilvēku. Pētnieki aptaujāja 571 jaunieti vecumā no 17 līdz 25 gadiem un atklāja, ka laimīgāki ir tie jaunie ļaudis , kas ir uzauguši kopā ar māsām.
Pētījuma dalībnieki aizpildīja psiholoģiskas anketas, kas tika izmantotas, lai novērtētu virkni jautājumu, tostarp garīgo veselību un pozitīvu dzīves skatījumu. Izrādījās, ka māsas mudina savus brāļus un citas māsas būt atvērtākiem un atklātāk paust savas jūtas, kas veicina labāku garīgo veselību, secināja pētnieki.
Vadošais pētījuma profesors Tonijs Kasidijs sacīja: “Šķiet, ka māsas veicina atvērtāku saziņu un ģimenes saliedētību. Bet brāļi veido attiecības citādā veidā. Emocionālas izpausmes ir būtiskas stiprai psiholoģiskajai veselībai, un tieši māsas to nodrošina ģimenei. Puikām ir dabiska tieksme nepaust savas sajūtas. Sanākot kopā, viņi nemēdz apspriest visu pēc kārtas. Meitenes kompensē šo tendenci”.
Arī ASV Brigama Janga universitātes pētījums, kurā piedalījās 395 ģimenes ar vairāk nekā vienu bērnu, atklāja, ka māsa pozitīvi ietekmē brāļa vai citas māsas personības attīstību. Pētījums arī parādīja, ka attiecības brāļu starpā sniedz labumu, ja viņi cits pret citu izturas vairāk mīloši, nekā agresīvi.
Cilvēki, ejot garām, atskatās? Pazīmes, kas liecina, ka tu esi seksīgāka nekā pašai šķiet
Kura gan no mums pusaudžu gados nav sevi uzskatījusi par „nūģīgu” un pat neglītu? Jo bija taču tik daudz stilīgo meiteņu, kuras patika visiem puišiem… Bet zini, ko? Laiks iet uz priekšu! Tu jau sen vairs neesi 15 gadus jauna meitene ar neķemmētiem matiem un pumpām uz sejas. Tagad tu esi izkopusi pati savu stilu un esi kļuvusi pašpārliecinātāka.
Tas viss uzreiz liek aizdomāties par jautājumu: Vai tu esi seksīga, bet pati to nemaz nenojaut? Atbilde ir pavisam īsa: Jā! Jo tu esi skaista un brīnišķīga pati savā veidā. Tas izklausās klišejiski, bet tā ir taisnība. Zemāk ir apkopotas pāris pazīmes, kas liecina, ka tu esi izskatīgāka, nekā pati domā.
Cilvēki atskatās, kad tu ej garām. Jā! Tā ir laba pazīme. Vai esi pamanījusi, ka vienmēr, kad tu kaut kur dodies, cilvēki to ievēro? Tu liec cilvēkiem atskatīties, jo esi pievilcīga!
Tu nesaņem daudz komplimentu. Bieži vien daudzas sievietes domā, ka nav jēgas tev izteikt komplimentus, jo tu taču tāpat zini, ka esi pievilcīga un izskaties labi. Bet diemžēl, tas dod tieši pretēju efektu, jo tev šķiet, ka, ja cilvēki neko nesaka, tad nekas labs nav.
Komplimenti ar piebildi. „Tu labi izskaties! Bet gan jau es neesmu vienīgais cilvēks, kas to šodien ir teicis…”; „Gan jau tu šo dzirdi bieži…” Em… Kā būtu ar to, ka tu esi vienīgais cilvēks, kas man to ir teicis?
Cilvēki ir pārsteigti, kad viņiem stāsti par saviem kompleksiem. Mēs bieži vien ienīstam tās lietas sevī, kas mums liek izcelties citu cilvēku vidū. Taču bieži vien tieši tas mūs padara citu acīs interesantākus un glītākus. „Ah, es ienīstu savus apaļos vaigus…” Tev tie nepatīk, bet citiem tie šķiet pati pievilcīgākā tava ķermeņa daļa. Tiec pāri saviem bērnības kompleksiem!
Vīrieši ievēro tevi bāros un klubos. Jā, bieži vien tur uzturas visādi dīvaiņi, bet daudzi ir pavisam normāli, vidusmēra vīrieši. Vienkārši tu ar savu seksīgo izskatu esi viņus apbūrusi!
Tev ir daudz pielūdzēju. Nav svarīgi – esi tu nopietnās attiecībās vai, nē. Pielūdzēju tev netrūkst. Tu regulāri saņem uzaicinājumus iedzert kafiju no svešiniekiem veikalā.
Tu esi tu pati. Kamēr tu baudi savu dzīvi, centies būt laimīga un oriģināla, cilvēki tevi vēro. Viņi tevi varbūt pat klusībā apbrīno, jo tu esi skaista gan iekšēji, gan ārēji.
Tekstu sagatavoja: Diāna Dieviete/ Avots: Bolde.com
Cilvēki vērtē tavu personību balstoties uz šīm septiņām lietām
- Tavs rokraksts
Atsaucoties uz dažādiem pētījumiem, veids, kā kāds raksta un burtu lielums var šo to pastāstīt par rokraksta īpašnieka personību. Atklājies, ka personas ar mazu rokrakstu mēdz būt kautrīgas, pedantiskas un centīgas, kamēr cilvēki, kas ir ekstravertāki uzmanību cenšas panākt ar plašaku rokrakstu. Tie, kas lietas uztver nopietnāk, vairāk piespiež pildspalvu pie lapas, kad raksta, kamēr viegla rokraksta īpašnieki mēdz būt empātiski un jūtīgāki.
- Tava krāsa
Krāsa, kuru izvēlies savam apģērbam var daudz par tevi pastāstīt. Cilvēki, kuri izvēlas melnu ir jūtīgi, mākslinieciki un pievērš uzmanību detaļām, kamēr tie, kam patīk sarkans dzīvo dzīvi uz maksimumu un aktīvi darbojas. Zaļās krāsas cienītāji ir lojāli un sirsnīgi, bet baltās krāsas valkātāji – organizēti un loģikas cienītāji. Ja vislabprātāk izvēlies valkāt zilas krāsas apģērbu, tad esi stabila, jūtīga un uzmanīga pret citiem.
- Nagu graušana
Noteiktas tavas darbības arī spēj runāt par tavu personību. Piemēram, kā tavs ķermenis reaģē uz dažādām situācijām, ja parauj matus, grauz zobus vai knaibi ādu, tas var liecināt par nervozitāti, nepacietību, vilšanos, garlaikotību un neapmierinātību.
- Tavas kurpes
Tu vari pareizi spriest par cilvēku vienīgi paskatoties uz viņa kurpēm. Izvērtējot cenu, stilu, krāsu un kurpes stāvokli, tu vari atminēt aptuveni 90% par šī cilvēka personību, piemēram, par viņa sociālo statusu, politisko piederību, dzimumu un pat vecumu.
- Tavas acis
Tavas acis ir dvēseles spogulis. Tās var daudz par tevi pateikt – ko tu jūti un domā, vai esi blēdīga vai lojāla. Cilvēki ar zilām acīm ir mazāk laipni un lielāka iespēja, ka viņi ir alkoholiķi salīdzinot ar tumšu acu īpašniekiem. Vēl viena lieta ir tavs skatiens, jo ja tas ir noteikts tad liecina par pārliecību un paškontroli.
- Tava punktualitāte
Cik agri vai vēlu tu ierodies uz tikšanos var radīt iespaidu, negatīvu vai pozitīvu. Ja ierodies vēlu uz norunāto tikšanos, tad automātiski izsauc negatīvu viedokli par sevi, kamēr laikus ierodoties tu parādi, ka cieni citu cilvēku laiku un esi gan mentāli organizēta, gan pašmotivēta.
- Tavs rokasspiediens
Cilvēki ar stirpu rokasspiedienu izstaro pārliecību un tiek asociēti ar stipru un pārliecinātu personību. Šādi cilvēki arī visbiežāk ir ekstraverti, tādi, kas izpauž savas emocijas un reti kad ir rāmi. Tie, kuriem ir vājš rokasspiediens liecina par pārliecības trūkumu un viņi vienmēr meklē vieglāko izeju.
Tekstu sagatavoja: Kristīne Pelle
Cilvēki turpina meklēt darbu ārzemēs
Skatoties pēc pilnajiem veikaliem, bāriem un kafejnīcām, tā vien liekas, ka ekonomiskā situācija valstī uzlabojas, tomēr joprojām varam redzēt, ka cilvēki turpina sūdzēties par darba iespējām un tie nav tikai jauni cilvēki bez pieredzes, bet arī spējīgi darbinieki, kuri nereti jūtas nenovērtēti. Izbraukšanai uz ārvalstīm gan motīvi var būt dažādi, tostarp augstāks atalgojums, plašākas iespējas, vēlme nomainīt vidi un daudzi citi iemesli, katram varbūt pat savi, bet nešaubos, ka varam arī kaut ko darīt, lai šiem cilvēkiem būtu vairāk iemeslu arī, lai patiktu.
Nesen veiktais pētījums, ko izstrādājis darba sludinājumu serviss wage.lv, parāda, ka lielākā daļa cilvēku, kas meklē brīvās vakances ar interneta starpniecību, galvenokārt izmanto atslēgas vārdus “darbs ārzemēs”, kas liecina, ka joprojām nav zudusi šo cilvēku vēlme atrast darbu ārzemēs ar cerību tur iegūt labāku atalgojumu, novērtētāku darbu un labākus dzīves apstākļus. Laikam nevar pārmest, jo mums visiem gribas dzīvot labāk.
Bet tad rodas jautājums – vai tiešām Latvijā ir tik grūti atrast peļņas iespējas un kā šīs iespējas mēs varētu uzlabot. Kā liecina vēl kāds pētījums, vairums cilvēku, it īpaši jaunieši un cilvēki ar zemāku izglītības līmeni, sūdzas, ka darba devēji ļaunprātīgi izmanto noteikto algas minimumu, izvairoties maksāt vairāk par obligāto atalgojumu, lai tādējādi ietaupītu. Šāda attieksme gan uzreiz mazina darbinieku motivāciju un rada cilvēkiem sajūtu, ka viņu darbu pieklājīgi nenovērtē. Protams, pieļauju, ka ir daļa darbinieku, kas slinko, necenšas vai ir neprasmīgi, tādējādi nepelnot saņemt vairāk, bet, kā izrādās, minimālā alga bieži vien ir kā slazds arī centīgajiem un tiem, kas vēlas izaugsmi. Protams, ne visi darba devēji ir ar šādu attieksmi pret saviem darbiniekiem, taču, ja jaunietis vairākas reizes uzduras kādai no darba vietām, kur viņa pūliņi un centieni netiek novērtēti, tad laikam tīri dabiski, ka nākamā pietura tiek meklēta ārpus valsts robežām.
Šis bloga ieraksts gan nav tapis, lai kādu būtiski kritizētu vai noteiktu, kā rīkoties, tās laikam ir manas pēcsvētku pārdomas, idilliski domājot par to, cik lieliski būtu, ja mums tepat būtu labi, un uz ārzemēm mēs dotos tikai komandējumos un atpūtas braucienos, bet līdz tam laikam vēl ir gana daudz ko paveikt un pilnveidot. Protams, vienmēr būs kāds, kas dosies prom, jo tā ir dabiska cilvēka vēlme iepazīt pasauli, izmēģināt iespējas jaunā vidē un saskarties ar izaicinājumiem, bet kaut kā gribētos, lai izbraukušo apjoms būtu krietni mazāks un tie neaizbrauktu uz visiem laikiem, bet tikai, lai mācītos, apgūtu jaunas prasmes un atrastu piedzīvojumus.
Cilvēki strauji zaudē darbu. Martā bezdarbnieku skaits audzis par vairāk nekā 2500 cilvēkiem!
Kopš marta sākuma bezdarbnieku skaits Latvijā ir pieaudzis par 2557 personām, un kopumā šāds statuss patlaban piešķirts 60 804 iedzīvotājiem, informēja Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA).
Tāpat zināms, ka par kolektīvo atlaišanu jau ir ziņojuši 16 darba devēji par kopumā 3156 darbinieku plānoto atbrīvošanu.
Par atlaišanām ziņojušas transporta un uzglabāšanas, administratīvo un apkalpojošo dienestu, izmitināšana un ēdināšanas pakalpojumu, vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības, atkritumu apsaimniekošanas, apstrādes rūpniecības, nekustamo īpašumu tirgus, mākslas, izklaides un atpūtas, kā arī profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu sniedzēji.
Tikmēr kritums novērojams brīvo vakanču kopskaitā, kuru daudzums martā sarucis par 2449, tādējādi patlaban NVA ir pieejamas 28 301 vakance. Tomēr aģentūrā joprojām tiekot reģistrētas jaunas vakances. NVA apkopotie dati liecina, ka šomēnes pieteiktas 7229 jaunas vakances.
NVA vadītāja Evita Simsone iepriekš norādīja, ka tikai aprīļa vidū, kad beigsies šobrīd noteiktais ārkārtējās situācijas termiņš, varētu būt redzams, cik strauji valstī ir audzis reģistrētā bezdarba līmenis. “Šobrīd mēs atturamies no jebkādu prognožu izteikšanas,” sacīja Simsone.
Jau vēstīts, ka Latvijā šogad februāra beigās reģistrētā bezdarba līmenis bija 6,3% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaita, kas ir par 0,1 procentpunktu mazāk nekā mēnesi iepriekš.
2020.gada februāra beigās NVA bija reģistrēti kopumā 58 247 bezdarbnieki, kas ir par 585 cilvēkiem mazāk nekā mēnesi iepriekš, kad aģentūrā bija reģistrēti 58 832 bezdarbnieki.
Cilvēki šausminās par Madonnas jauno izskatu (+VIDEO)
Madonnas uzvedība un izskats izraisījis bažas pēc savāda “TikTok” videoklipa publicēšanas. Rodas iespaids, ka dziedātāja neprot novecot, viņai ir 63 gadi, bet viņas uzvedība ir visai skandaloza un pat bērnišķīga.
Kamēr norisinājās “Grammy” pasniegšanas ceremonija, Madonna atradās mājās. Dziedātāja publicējusi video, kurā uzvilkusi caurspīdīgu topiņu. 13 sekunžu garajā video redzams, kā dziedātāja lēnām tuvojas kamerai un, savelkot lūpas.
Pēc video publicēšanas viņas sekotāji un fani bijuši ļoti izbrīnīti, jo dziedātājas seja kļuvusi pavisam sveša. Daudzi jautāja, vai dziedātājai viss kārtībā, citus viņas izskats biedēja…
Video
Šī nav pirmā reize, kad Madonnas darbības izpelnās viņas sekotāju izbrīnu. 2021. gada beigās viņa publicēja vairākas fotogrāfijas, paužot atbalstu sieviešu izvēlei atsegt krūtsgalus!
Cilvēki pasaulē ir vīlušies: Jaunās Nokia 3310 „čūskiņa” vairs nav tāda kā agrāk
Ir lietas, ko mēs vairs nevaram atgūt – laiks, jauneklīgais izskats, vieglprātīgā attieksme pret dzīvi… Toties ir kaut kas, ko pasaulei ir izdevies atgūt! Tas ir vecais, labais Nokia 3310 tālrunis! Protams, mazliet uzlabots, bet tomēr…
Jāatzīst gan, ka vairāk par pašu telefonu, cilvēki gaidīja atgriežamies „Snake” spēlīti, kurā grafiski vienkāršajā variantā, čūskiņa apēd klucīšus. Kustības un vadība bija ļoti vienkārša, bet atjaunotajā telefona versijā dizains ir daudz mūsdienīgāks. Spēle pat ne tuvu neizskatās pēc oriģinālās čūskiņas. Kad ražotāji sapratīs, ka šarms ir vienkāršībā? Cilvēki visā pasaulē jau ir paspējuši paust savu vilšanos.
Bonuss cilvēkiem gan ir tāds, ka, sakarā ar Nokia atdzimšanu, cilvēki var spēlēt mazliet vienkāršāku „Snake” versiju (pat ar seno, zaļo apgaismojumu) Facebook Messenger spēļu sadaļā. Tad nu vari izvēlēties sev tīkamāko variantu!
Ja runājam par pašu telefonu, tad tas it nemaz neizskatās, kā Nokia 3310 „klucis”. Tas ir vieglāks, ar krāsaino displeju, 2 mpx kameru un dažādu krāsu vāciņiem. Bet nu, vismaz šis telefons daudzos cilvēkos raisīja nostaļģiju un kaut kādas izmaiņas skārienjūtīgo telefonu pasaulē.
Avots: Theverge.com
Cilvēki melnā
Nedēļas nogalē bija jādodas uz oficiāli svinīgu pasākumu, pirms kura ilgi nevarēju izšķirties, ko vilkt – elegantu melnu vai mazliet rotaļīgāku rakstainu kleitu. Par laimi rakstainā ideāli piestāvēja drauga kreklam, tāpēc melno kleitu atstāju skapī. Izrādījās, ka melnu tērpu tai pasākumā netrūka. Patiesībā nomācošais vairākums bija ģērbušies melnā!
Zinu jau zinu, jūs man teiksiet, ka melnā krāsa šosezon atkal ir ārkārtīgi aktuāla (jājautā, kad tā nav bijuši īpaši aktuāla?!). Tomēr, nokļūstot šādā sabiedrībā, pārņēma tāda nemierīga sajūta. It kā taču sapulcējušies radoši, talantīgi, interesanti cilvēki. Bet visi izskatās… vienādi!
Vispār jau man pašai nav nekas pret melno krāsu. Savulaik man bijuši veseli „melnie periodi” – vidusskolnieces maksimālismā neviena cita krāsa nespēja paust manu protestu pastāvošajai iekārtai un augstprātīgo vēlmi izcelties klasesbiedreņu vidū.
Vēlāk melnā krāsa man noderējusi kā patvērums brīžos, kad ar savu ārieni nevienam negribas neko teikt. Melnajā var paslēpties un justies drošībā. Lai kā man negribētos to atzīt, bet savā ziņā melns tērps laikam tomēr liecina par drosmes un pašpārliecinātības trūkumu, gluži tāpat kā minimālisms interjerā – par izdomas un fantāzijas trūkumu.
Manai paziņai, kura arī labprāt tērpās melnā, kāds vieds vīrs bija ieborējis, ka šī krāsa enerģētiski ļoti nelabvēlīgi ietekmējot. Viņa izmeta visas melnās un konsekventi sāka valkāt tikai gaišas drēbes, apgalvojot, ka tādu enerģijas pieplūdumu nekad dzīvē neesot jutusi. Pati šo teoriju uz savas ādas neesmu pārbaudījusi, manā skapī joprojām rindojas gan gaišas, gan tumšas drēbes. Bet kādreiz būs jāpamēģina.
Vai tu bieži tērpies melnā?
Cilvēki Latvijai vēl arī labu veselību (+VIDEO)
Šajā nedrošības un pārmaiņu laikā Latvijas iedzīvotājiem nepieciešama pacietība un apziņa, ka šī brīža grūtības ir pārejošas un mēs tās pārvarēsim, savā runā Latvijas Republikas proklamēšanas 102.gadadienā sacīja Valsts prezidents Egils Levits.
Valsts prezidents uzsvēra, ka tāpat ir nepieciešamas rūpes vienam par otru un cilvēcība, tālredzība, kas šodienā ļauj saskatīt jaunas iespējas, kā arī kopapziņa, darot Latvijas valsti drošu, lepnu un skaistu.
“Šogad ārkārtas situācijā mēs savas valsts dibināšanas svētkus svinam klusāk nekā citkārt. Uz laiku esam spiesti palēnināt savu dzīves tempu. Tas nevienam nav viegli. Taču tas ir nepieciešams, lai glābtu dzīvības un sargātu veselību, lai neļautu ekonomikai vēl straujāk slīdēt lejup. Var teikt droši – nākamajā gadā šī pasaules krīze tiks pārvarēta,” uzsvēra Levits.
Valsts prezidents atgādināja, ka tikpat nozīmīgi kā vienmēr mūs uzrunā vārdi “Dievs, svētī Latviju!”, kas ir tautas lūgšana, un tie ir tautas gribas un spēka vārdi – dziesma, kas pirms pēc Satversmes sapulces lēmuma kļuva par mūsu valsts himnu.
“”Laid mums tur laimē diet,” skan himnas vārdi. Šķiet, neatbilst šim laikam, kad nevaram, kopā nākot, svinēt savas valsts gadadienu, būt klāt mūsu armijas parādē vai svētku uguņošanā. Tomēr arī šodien mēs domājam par šiem vārdiem – tiem pašiem vārdiem, kas skan liela prieka un kopības brīžos kā ikreiz Dziesmu svētkos. Tiem pašiem vārdiem “Laid mums tur laimē diet mūs’ Latvijā,” ko pie sevis dziedāja Lidija Doroņina-Lasmane un neskaitāmi citi latvieši Sibīrijas lēģeros. Tur himna deva cerību, kurā patverties, lai izdzīvotu,” sacīja Levits.
Viņš norādīja, ka 100 gadus kā valsts himna, bet vēl ilgāk – jau gandrīz 150 gadu – “Dievs, svētī Latviju!” skan mūsu zemē gan mierīgos, gan priecīgos, gan tautai traģiskos laikos.
Levits uzsvēra, ka himna ir vecāka par valsti, tā ir dziesma, kas palīdzēja valstij tapt. “Iesākumā kāds acīgs krievu cara cenzors aizliedza vārdu Latvija, tā vietā ļaujot minēt vien Baltiju. Viņš nojauta enerģiju, ko Latvijas vārds, skaļi izdziedāts, dotu latviešu pašapziņai. Toreiz vārda Latvija aprises vēl tikai skaidrojās un nozīmes dziļums tapa. Baumaņu Kārlis, mūsu himnas autors, tautas ilgas ietvēra vārdā. Vārds palīdzēja tapt valstij,” sacīja Levits.
Valsts prezidents uzsvēra, ka vārdi “Laid mums tur laimē diet mūs’ Latvijā” pauž tautas gribu un apziņu par savām tiesībām, jo sapnis par “Mūs’ Latvijā”, kas īstenojās 1918.gada 18.novembrī, vēl bija jānosargā Neatkarības kara kaujās. Latvijas “de iure” atzīšana, kam pavisam drīz – janvārī – tiks svinēta simtgade, starptautiski apliecināja šīs tautas dabiskās tiesības.
Levits atgādināja, ka vārdus “Mūs’ Latvijā!” latviešu tauta neaizmirsa okupācijas laikā un dziedāja tad, kad no jauna bija jāatgūst neatkarība, kā arī to, ka himnas vārdi “Laid mums tur laimē diet mūs’ Latvijā” ietver dziļāku priekšstatu par sevi, par savu tautu un mūsu nākotni.
“Mēs vēlamies brīvi, bez iejaukšanās un netraucēti paši veidot savu zemi un savu valsti – “Mūs’ Latviju”. Mēs nelūdzam atļauju, mēs apliecinām savu gribu. Himna neprasa laimi kāda viena “es” labumam. Himna nepazīst egoismu. Tā pazīst tikai “mēs” un “mums”. Latvija ir mūsu, mēs visi kopā gribam tur laimīgi būt. Tas ir ļoti demokrātisks apliecinājums. Mēs visi piedalāmies, veidojot Latviju tādu, kādu paši gribam. Mums īpašu. Visiem uzņemoties atbildību par kopīgo un citam par citu,” sacīja Levits.
Valsts prezidents uzsvēra, ka himnā izdziedātā “laime” nav tikai tiecība vai sapņi, tā ietver apņēmību un gribu, cilvēka būtībā ielikto un tautai kā kopumam dabiski piemītošo gribu veidot dzīvi labāku un laimīgāku.
“Laime kā pilnība, uz ko tiekties, mērķis, kas vienmēr attālinās, jo sasniegtais nekad nebūs tik labs, lai nevarētu būt vēl labāk. Pilnības piepildījums vienmēr ir nākotnē, bet tiecībā uz to mēs darām šodienas darbus,” sacīja Levits.
Video
Cilvēki Latvijā gadiem cieš no hroniskām sāpēm, bet nevēršas pēc palīdzības
Pēc speciālistu novērojumiem, Latvijā no hroniskām sāpēm arvien cieš liela daļa iedzīvotāju (tiek lēsts, ka tā varētu būt aptuveni piektā daļa), taču daudzi mēnešiem, pat gadiem ilgi nemeklē palīdzību pie atbilstoša speciālista, īstermiņā izlīdzoties vien ar pretsāpju medikamentiem. Tie sāpes uz laiku nomāc, taču necīnās ar īsteno sāpju cēloni. Par to, kāda ir hronisko sāpju situācija Latvijā, un veidiem, kā sev palīdzēt ilgstošu sāpju gadījumā, stāsta RSU profesore, algoloģe un neiroloģe Ināra Logina.
Cieš daudz vairāk, nekā varētu iedomāties
Tiek lēsts, ka no hroniskām sāpēm Latvijā cieš aptuveni piektdaļa iedzīvotāju, savukārt citur pasaulē pētījumi uzrāda visai atšķirīgus datus – no 13% līdz 54% populācijā, bet Eiropā tie ir vidēji 19% cilvēku. Tas ir ievērojams skaitlis, ņemot vērā, ka nereti šīm problēmām ir iespējams gana vienkāršs risinājums, laikus vēršoties pie speciālista. Sāpes noteikti nav jāuztver par pašsaprotamu dzīves sastāvdaļu, pie tām nav jāpierod. Tāpat sāpes būtiski pasliktina mūsu dzīves kvalitāti, liedzot to izbaudīt pilnvērtīgi, nereti negatīvi ietekmējot arī darba spējas.
Pretsāpju medikamenti nav ilgtermiņa risinājums
Diemžēl mūsu sabiedrībā (un arī pasaulē) novērojams, ka nereti hroniskās sāpes tiek nomāktas, pēc paša iniciatīvas lietojot kādus no populārajiem pretsāpju medikamentiem. Tiesa, tie spēj sāpes apslāpēt tikai salīdzinoši neilgu laika posmu, un jau pavisam drīz sāpes atgriežas ar jaunu sparu. Ir arī situācijas, kad pretsāpju medikamenti jālieto ilgstoši un pastāvīgi, īpaši, ja cietusi sāpju vadīšanas un uztveres sistēma vai hroniskā slimība ir neizdziedināma. Šādos gadījumos der atcerēties, ka tieši zinošs speciālists vislabāk spēs palīdzēt, meklējot īsto sāpju cēloni un iesakot speciāli piemērotus, kompleksus risinājumus – vingrojumus, speciālus medikamentus u.c. atbilstoši esošajai problēmai.
Kādos gadījumos jāmeklē speciālista palīdzība
Speciālista palīdzība noteikti jāmeklē gadījumā, ja sāpes nomoka vairāk nekā trīs mēnešus.Atkarībā no cilvēka vēlmēm šādos gadījumos iespējams doties gan pie ģimenes ārsta, gan pie sāpju ārsta jeb algologa. No speciālista apmeklēšanas noteikti nav jābaidās, turklāt, jo savlaicīgāk tas tiks izdarīts, jo ātrāk cilvēks varēs problēmu risināt un dzīvot bez sāpēm.
Svarīgi atcerēties, ka hroniskas sāpes noteikti nevajag jaukt ar akūtām sāpēm. Pēkšņas un spēcīgas sāpes signalizē par to, ka organismam noticis kaut kas slikts (piemēram, sāpes sirdī, vēderā), un tādā gadījumā palīdzība jāmeklē nekavējoties.
Izplatītākās problēmas
Visbiežāk Latvijā cilvēki cieš no tādām hroniskām sāpēm kā muguras, galvas, locītavu un muskuļu-cīpslu sāpēm. Izplatītāko sāpju ierosinātājfaktoru vidū bieži ir esošas deģeneratīvās izmaiņas, pat skeleta uzbūves īpatnības, novecošanās izmaiņas, kas pašas par sevi var būt un ir gadiem, bet slimot cilvēks sāk tikai pēc kāda notikuma. Tāpat sāpes var izraisīt gan kustību trūkums ikdienā un pārāk sēdošs darbs, gan arī pretējais – neatbilstoša pārmērīga fiziska slodze, straujas kustības, pārslodze un darbs bez pienācīgas atpūtas, kā arī emocionāls stress, apsaldēšanās u.c. Uzsākot ārstēšanu un ievērojot ārsta dotos norādījumus, vairumā gadījumu ieilgušo problēmu iespējams atrisināt, mazinot vai pilnībā likvidējot sāpes. Ļoti daudz kas ir atkarīgs tieši no paša sāpju cietēja gribas un uzņēmības nepadoties sāpēm.
Autors: P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības 24.05.2018
Cilvēki kļūst aizvien šķībāki: Nepareiza stāja ir cēlonis virknei citu problēmu
Vairāk nekā pusei pieaugušo ir stājas problēmas. Skolēnu vidū rādītāji ir vēl dramatiskāki. Tikai 4 no 100 skolēniemir pilnībā vesels mugurkauls. Lai mudinātu vecākus uzņemties lielāku atbildību gan par savu, gan savu bērnu stāju, klīnika Diamed aicina visus interesentus uz Stājas diagnostikas dienu, kas notiks 7.aprīlī no 11.00-14.00 Ikviens, kurš atnāks, saņems bezmaksas fizioterapeita konsultāciju un ieteikumus, kā mainīt ikdienas ieradumus, lai mūsu mugurkauls atkal būtu vesels.
Nepareiza stāja – cēlonis virknei citu problēmu
RSU docente Silvija Umbraško savā 2016.gada pētījumā ir secinājusi, ka 71% skolēnu ir ar apaļi ieliektām mugurām, bet 42% bērnu novērojamas skoliotiskas stājas. Tikai 4% skolēnu nav mugurkaula problēmu! Arī klīnikas Diamed fizioterapeite Diāna Silantjeva savā praksē ir pamanījusi, ka bērni kļūst aizvien šķībāki. Pēdējā laikā diezgan izplatīta problēma ir īsziņu kakls jeb textneck. Bērni ir “ieurbušies” telefonos vai planšetēs, galva ilgstoši atrodas uz leju. Jo zemāk tiek noliekta galva, jo lielāks ir svars, kurš jānotur kakla skriemeļiem. Neitrālā pozīcijā galvas smagums ir vidēji 4 – 5 kilogrami, bet, ja noliecam to uz leju par 30 grādiem, galvas smagums, kas jānotur mūsu kakla daļai, ir jau 18 kilogrami. Ja cilvēks šādā pozā atrodas ilgstoši, tas noved pie mugurkaula deformācijas, turklāt cieš arī citi orgāni – var pasliktināties redze, samazināties plaušu tilpums, parādīties galvas un muskuļu sāpes, sākt tirpt rokas. Lai mazinātu negatīvās sekas, ir jāpiedomā pie pozas, kā arī jāstiprina kakla, plecu joslas un stājas muskuļus.
Praktiski ieteikumi tava mugurkaula veselībai
|
PROBLĒMA |
RISINĀJUMS |
|
Sēdošs darbs
|
Biežāk pamaini darba pozu un neaizmirsti izkustēties. Izapļo plecus, piecelies kājās un izkustini pēdas, ceļoties uz pirkstgaliem.Noliec galvu līdz ceļiem,lai atslābst galva un pleci!Apstājies pie sienas un ar taisnu muguru veic dažus pietupienus. |
|
Darbs, kurā tiek noslogota tikai viena ķermeņa puse
|
Brīvajā laikā centies noslogot otru ķermeņa pusi. Vajadzības gadījumā konsultējies ar fizioterapeitu, kurš palīdzēs sastādīt īpaši tev domātu vingrojumu kompleksu. |
|
Nepieciešamība celt vai nest pārāk smagus priekšmetus |
Ceļot smagumus, dari to pareizi, ietupstotiesceļos, turot taisnu muguru un sasprindzinot vēdera muskuļus. Atceries, ka bērna mugursomas svaram nevajadzētu pārsniegt 10 – 12% no bērna ķermeņa svara, turklāt somu jānēsā uz abiem pleciem, noregulējotplato lenču augstumu tā, lai soma nekarājas uz leju. |
|
Nepareizi pielāgota darba vieta |
Pareizs krēsla augstums ir tad, ja kājas stabili novietotas uz grīdas, bet kāju saliekums ir nedaudz platāks par 90 grādiem. Pareizs galda augstums ir tad, ja augšdelma un apakšdelma leņķis ir 95-100 grādi, savukārt datora ekrānam jābūt noregulētam atbilstoši acu līmenim. |
|
“Īsziņu kakls” jeb uz leju noliekta galva |
Veroties telefonā, apsēdies pie galda,atstutē pret to elkoņus un turi telefonu rokās tik augstu, lai galva nav jānoliec uz leju. Lai pamainītu pozu, vari apsēsties jāteniski krēslā un atstutēt krūšu kurvi pret krēsla atzveltni, tādējādi atslogojot mugurkaulu. Uz īsu brīdi vari arī apgulties uz vēdera un turēt telefonu balstā uz elkoņiem. |
|
Nepietiekams kalcija, omega 3 un D vitamīna balanss organismā |
Lai kalcijs mūsu organismā varētu uzsūkties, papildus nepieciešams uzņemt arī D3 vitamīnu. No organisma kalciju “izskalo” kafija, zaļā un melnā tēja, kā arī coca-cola. Savukārt, ar kalciju mūsu organismu apgādā piena produkti, pilngraudu produkti un dārzeņi (selerija, kāposts, spināti, brokoļi u.c.)Pēdējo gadu pētījumos pierādīts, ka nepiesātinātās omega-3 taukskābes uzlabo sirds un asinsvadu darbību, iekaisumu mazināšanos, kā arī smadzeņu darbības uzlabošanos, stiprina imunitāti,nodrošina organismu ar enerģiju, aizsargslāņu veidošanos un vitamīnu uzsūkšanos. |
|
Plakanā pēda vai nepietiekams pēdas velves izliekums |
Ja pēdas velves izliekums ir pārāk mazs, lieto īpašus kurpju ieliktņus. Trenē kāju muskuļus, tas palīdzēs veidot pareizu pēdas velvi. |
|
Nepareizi iekārtota guļvieta |
Matracim ir jābūt līdzenam. Pārāk mīksts matracis rada nevienmērīgu noslodzi mugurkaulam. Spilvenam jābūt tik lielam, lai, guļot uz sāna, kakls nav saliekts, un spilvena augstums atbilst attālumam starp tavu plecu un apakšžokli. |
Stājas dienā klīnikā “Diamed” pieņems 7 sertificēti fizioterapeiti: Ineta Zaharevska, Marija Sidorenko, Marina Čekstere, Evija Frolova, Anda Mačuļska, Diāna Silantjeva, Ieva Ķirpa.
Lai pieteiktos uz bezmaksas fizioterapeita konsultāciju, zvaniet uz tālruni 67 47 17 88 vai sūtiet savu pieteikumu uz web@diamed.lv.
Autors: Divi gani – sabiedriskās attiecības 23.03.2018
Cilvēki atklāj, kāpēc precējās nevis mīlestības, bet gan citu mērķu vadīti
Lielākoties cilvēki precas mīlestības vadīti… Vismaz tā gribētos domāt. Kā izrādās, daudzi cilvēki tikai tēlo, ka laulība ir mīlestības vadīta. Patiesībā viņiem bija savi mērķi…
1.”Es apprecējos nepareizo iemeslu dēļ. Es ļoti gribēju bērniņu, bet nevienu tas neinteresēja. Man paveicās ar to, ka laika gaitā es savu vīru iemīlēju.”
2.”Es apprecēju savu vīru, lai iegūtu veselības apdrošināšanu. Visi to zina.”
3.”Es apprecēju savu sievu, jo es jutos garlaikots un vientuļš. Tagad, pēc pieciem gadiem, es jūtos garlaikots un vientuļš visu laiku.”
4.”Es apprecēju kādu, lai viņš varētu palikt mūsu valstī. Mana konservatīvā kristiešu ģimene par to neko nezina.”
5.”Es apprecēju savu, drīz jau bijušo, vīru, jo manai mātei viņš nepatika. Es gribēju viņai ieriebt.”
6.”Es apprecējos, jo gribēju tikt projām no mazpilsētas un nabadzības. Tagad es vēlētos, kaut būtu precējusies mīlestības vadīta. Tagad es esmu bagāta, bet nelaimīga.”
7.”Es viņu apprecēju naudas dēļ, un es viņu nekad neesmu mīlējusi. Ir pagājuši 15 gadi, un es joprojām jūtos vientuļa.”
8.”Es apprecēju savu sievu naudas dēļ. Es domāju, ka mīlestība radīsies. Milzīga kļūda.”
9.”Es apprecēju savu sievu, lai viņa varētu palikt dzīvot ASV. Viņas ģimene man par to samaksāja 10 tūkstošus dolāru.”
10.”Es apprecējos tikai tāpēc, ka vīrietis, kuru es mīlu pēdējos piecus gadus, mani negrib.”
11.”Es apprecēju manu tagadējo sievu tikai tāpēc, ka es cerēju, ka tādējādi varēšu iegūt aizbildniecību pār savu dēlu.”
12.”Kaut es varētu savam vīram pateikt, ka esmu lesbiete. Es apprecējos tikai tāpēc, lai mani vecāki neko nenojaustu.”
13.”Es apprecēju savu vīru tikai tāpēc, ka mūsu mammas ir labākās draudzenes jau kopš vidusskolas laikiem. Es negribēju to izbojāt. Es ienīstu savu vīru.”
14.”Man šķiet, ka es apprecēju savu vīru tikai viņa karjeras dēļ.”
15.”Es nemīlu savu vīru. Es apprecēju viņu tikai tāpēc, ka nevēlos nomirt vientulībā.”
Avots: Huffingtonpost.com
Cilvēki atklāj savus trakākos un dīvainākos sapņus par seksu (18+)
„Kad es biju stāvoklī, man rādījās vistrakākie seksuālie sapņi. Dīvainākais bija sekss ar klaunu. Viņš uz sava locekļa uzvilka sarkanu, pīkstošu degunu, un es viņam taisīju minetu. Skumīgākais ir tas, ka es joprojām par to domāju, un tas mani pat uzbudina. Man riebjas klauni, bet tas sapnis bija tik patīkams…” – Karla, 25
„Esmu atgriezusies vidusskolas gados. Mana sapņu meitene Keita, meitene no teātra pulciņa, kura trešdienās vienmēr sev pina bizes, negaidīti ierodas pie manis mājā. Ir vasara, vēls vakars. Var redzēt, ka viņa ir nogarlaikojusies un viņai nav nekas labāks padomā, ko darīt. Bet man ir vienalga. Viņa aizved mani uz pilsētas peldbaseinu un saka, lai es ielaužos tur iekšā. Viņa gribot peldēties kopā ar mani. Pa pliko. Tad viņa saka, lai es izģērbjos, un, pirms viņa izģērbjas pati, apsolās mani ļoti patīkami apmierināt, ja spēšu viņai nodemonstrēt, cik tālu es varu atliekties uz aizmuguri. Es piekrītu izaicinājumam, un es atliecos atpakaļ tik tālu, ka man galva ir gandrīz vai iesprūdusi manā dibenā! Un, ko dara viņa? Viņa vienkārši paķiķina un aizskrien projām!” – Benetta, 27
„Cilvēki visu mūžu mani ir saukuši par garlaicīgu, bet man ir bijuši sapņi par vistrakākajām lietam! Labākie ir par orģijām. Es sēdēšu virsū vīrietim, kamēr kaislīgi skūpstīšos ar sievieti. Un to sievieti tikmēr ņems priekšā cits vīrietis. Man patīk sapiņķerēties vistrakākajās pozās. Vismaz sapņos.”- Helēna, 24
„Es vienreiz nosapņoju par seksu trijatā ar manu lesbiešu profesori un viņas partneri, kuru es nekad neesmu saticis. Mana profesore bija komandas kapteine. Lielāko daļu laika viņa vienkārši stāvēja un uz mums skatījās, un ik pa brīdim lasīja kaut ko no mūsu lekciju vielas. Tas bija ļoti dīvaini… It īpaši tāpēc, ka man pie viņas nākamajā dienā bija lekcija.” – Davns, 30
„Dr.Tods bija manas augstskolas psihiatrs. Viņš nebija pārāk izskatīgs, bet viņš vienmēr valkāja bikses, kas ļoti izcēla viņa mantību. Manā sapnī Dr.Tods izrāva mani ārā no vēstures lekcijas un tad, nesakot nevienu vārdu, ievilka mani vīriešu tualetē, kur mums bija kaislīgs sekss. Es biju viņam virsū un vietas bija maz. Nākajamā dienā viņš mani pasauca pie sevis uz kabinetu, lai pateiktu, ka esmu stāvoklī. Kad es paskatījos uz leju, es redzēju, ka man patiesi ir milzīgs vēders. Pēc pamošanās man vajadzēja diezgan ilgu brīdi, lai apjēgtu to, kas sapnī notika un saprastu,ka es nemaz neesmu stāvoklī.” – Katrīna, 38
Šķir tālāk un uzzini vēl citus sapņus!
Cilvēki atklāj dīvainākos (un smieklīgākos) iemeslus, kāpēc pārtrauca attiecības
Šie gadījumi liek patiesi nobrīnīties par to, kādi cilvēki pasaulē ir sastopami…
«Mēs bijām ieplānojuši doties vakariņās un uz filmu. Tā kā es vēlu beidzu strādāt, pa ceļam uz filmu mēs iebraucām McDonald’s. Pēc tam, kad viņa beidza ēst, atkritumus viņa izmeta pa mašīnas logu. Pēc tā es ar viņu vairs nekad nerunāju.»
«Viņa kāju nagi bija tik gari, ka tie skanēja tā, it kā pa dzīvokli staigātu suns.»
«Es uzaicināju viņu vakariņās. Es teicu, ka gribēšu lasi. Viņa teica, lai esmu īsts vecis un pasūtu burgeru.»
«Es reiz biju kopā ar meiteni, kas bija skaļākā ēdāja, ko zināju. Viņa regulāri košļāja ar vaļā muti un čāpstināja. Ja viņai ēdiens patiesi patika, viņa tam visam pievienoja arī skaļus «mmm» un «ņam, ņam». Sajūtas bija briesmīgas…»
«Viņa atteicās ēst jebko, kas nebija vistas nageti un frī kartupeļi. Nekādu izņēmumu un aizvietotāju. Ja mēs ēdām kaut kur, kur nebija šo lietu, viņa pasūtīja tikai kolu un skatījās, kā es ēdu. Reiz es viņai pagatavoju vakariņas. Viņa apēda vienu kumosu un pajautāja, vai var aizskriet uz McDonald’s, lai nopirktu vistas nagetus un frī kartupeļus.»
«Reiz es izšķīros ar sievieti, jo viņa nekad nevarēja izlemt, ko vēlas. Piemēram, es saku «noskatāmies kādu filmu», un viņa tā arī nespēs izvēlēties vienu, ko skatīties. Tas mani ļoti kaitināja. Kā izrādās, viņai bija vēl otrs draugs, un, kad es viņai par to pajautāju, viņa teica, ka nespēja izlemt, ar kuru no mums palikt kopā. Jā, man «veicas». »
«Reiz es savai bijušajai pajautāju, vai viņa gribēs kaut ko ēst. Viņa teica, ka, nē. Es sev pasūtīju burgeri. Kad ēdienu atveda, es aizgāju uz tualeti. Kad atnācu atpakaļ, burgera vairs nebija. Viņa to bija apēdusi. Viņa teica, ka bija mazliet izsalkusi. Tas bija kronis visam.»
«Toreiz man bija deviņi gadi. Ceturtdienā dabūju sev draudzeni. Brīvdienās mamma mani aizveda nopirkt brilles. Kad pirmdien aizgāju uz skolu, pirmais, ko tā meitene pateica, bija: «Fui, tu esi nūģis!», un pameta mani.»
«Viņai patika ēst frī kartupeļus ar sinepēm. Vispirms viņa uzsmērēja tās uz savas rokas, tad pārbrauca pāri visiem frī, un pēc tam nolaizīja savu roku. To viņa darīja katru reizi. Pretīgi.»
«Viņa vienmēr runāja filmu dialogu laikā. Kad neviens nerunāja — klusums. Līdz ko kāds sāka runāt, viņa sāka runāt kaut ko galīgi ne pa tēmu. Ilgi es to nespēju izturēt.»
«Viņš bija ļoti jauks puisis. Bet, kad mēs čatojām, viņš nespēja loģiski salikt teikumu, un gramatika viņam vispār bija sveša.»
«Katru reizi, kad es žāvājos, viņa bāza savu pirkstu man mutē. Es nekad nevarēju atslābt. Vienmēr bija jābūt gatavam orālai vardarbībai…»
«Viņa vienmēr lika netīru un slapju karoti cukura traukā. Cukurs vienmēr bija savēlies kafijas kunkulīšos.»
«Es viņu pametu restorānā, jo viņš pateica, ka visi kaķi ir stulbi. Es pārjautāju: «Tad tu saki, ka mans kaķis ir stulbs?» Viņš atbildēja: «Jā.» Es piecēlos un aizgāju. Tas bija mūsu pirmais un pēdējais randiņš.»
Avots: Boredpanda.com
Cilvēki arvien vairāk vēlas adoptēt dzīvniekus: Dzīvnieku patversmes pandēmijas laikā (+VIDEO)
Pēdējā gada laikā cilvēki arvien vairāk izvēlējušies adoptēt jaunu ģimenes mīluli. Patversmē “Ulubele” adoptēto dzīvniekus skaits palielinājies par 200!
Video
Cilvēkam ierasti produkti, kuri var kaitēt mājdzīvniekam
Mūsu mājdzīvnieki iepazīst pasauli cauri garšām un smaržām. Taču mums nekaitīgs ēdiens var izrādīties dzīvniekam toksisks. Portāls “Adme” ir atlasījis veselu sarakstu ar produktiem, kurus no sava mīluļa labāk turēt pa gabalu.
Sīpols un ķiploks
Sīpoli un ķiploki satur vielu, kura iznīcina sarkanos asins ķermenīšus organismā, kā rezultātā iestājas anēmija. Smagākos gadījumos anēmija noved pie nopietniem iekšējo orgānu bojājumiem. Saindēšanās simptomi: vemšana, caureja, vājums, sāpes vēderā un paātrināta sirdsdarbība. Simptomu izpausme var ilgt pat vairākas dienas.
Lilija
Lilija ir skaists zieds. Šajā sarakstā to ielikām tāpēc, ka dzīvniekiem tas ir nāvējoši bīstams. Kaķiem būtiski nieru traucējumi var rasties arī no vismazākās saskarsmes ar lilijām. Lilijas sastāvā esošās vielas var izraisīt vemšanu, mutes dobuma problēmas, kā arī apetītes trūkumu.
Vīnogas un rozīnes
Tik vien kā 15 grami vīnogu spēj noindēt 5 kilogramus smagu suni. Tās negatīvi iespaido dzīvnieku nieres. Ja mīlulim jau ir problēmas ar veselību, tad vīnogas var provocēt nieru mazspēju. Veselīgiem dzīvniekiem tiek novērota caureja, vājums, apetītes zudums un vemšana.
Kafija un šokolāde
Kafija un šokolāde satur vielas, kuras ir kaķiem un suņiem bīstamas. Pat mazākais to daudzums var izraisīt vemšanu. Tumšajā šokolādē ir vairāk bīstamo vielu, nekā piena šokolādē, un arī saindēšanās efekts ir spēcīgāks.
Kofeīns var provocēt biežu urinēšanu, atūdeņošanos, aritmiju, problēmas ar vairogdziedzeri un paaugstinātu asinsspiedienu.
Āboli
Atšķirībā no zaļajiem, sarkanie āboli suņiem izraisa alerģiju, niezi un dedzināšanu kuņģī. Taču bīstams ir nevis pats ābols, bet gan tā sēkliņas. Ābolu, ķiršu un aprikožu sēkliņās ir cianīds. Mazās devās tas ir nekaitīgs cilvēkam, bet ir bīstams dzīvniekiem. Vemšana, caureja, atūdeņošanās – tie ir pirmie saindēšanās simptomi. Labāk neaizrauties ar ārstēšanu mājās, bet vērsties pie ārsta.
Tomāti
Tie satur toksisko solanīnu. Cilvēkiem bīstami var būt tikai svaigi un zaļi tomāti, bet četrkājainajam draugam arī gatavi. Seko līdzi tam, lai dzīvnieks neēd arī lapas un kātus. Tie arī ir bīstami.
Jēlas olas
Jēlas olas arī cilvēkam nav tas veselīgākais ēdiens. Mēs visi esam dzirdējuši par salmonelozi. Dzīvniekiem tā ir tikpat bīstama, kā cilvēkam. Pie tam, olu baltums satur avidīnu, kurš var pārtraukt B grupas vitamīnu uzsūkšanos organismā.
Avokado
Cilvēkam toksisks ir tikai avokado kauliņš, bet kaķiem un suņiem bīstams ir viss auglis. Tas var raisīt problēmas ar sirdi un elpošanu.
Saldējums
Saldējuma sastāvā ir cukurs un piens. Lielai daļai pieaugušu dzīvnieku ir laktozes nepanesamība. Rezultātā rodas caureja, vemšana un problēmas ar gremošanas sistēmu. Cukurs var provocēt problēmas ar zobiem un smaganām, kā arī kairināt nervu sistēmu.
Autors: Dieviete.lv
Cilvēka skaistums ir tā sirdī, nevis izskatā! Stāsts pārdomām
„Vai es varu apskatīt savu bērniņu?” jautāja jaunā, priecīgā māmiņa.
Kad mazulis, ietīts sedziņā, tika ielikts mātes rokās un kad viņa atvēra sedziņu, lai paskatītos uz mazuļa mazo sejiņu, viņa noelsās. Ārsts ātri pagriezās un paskatījās ārā pa slimnīcas logu. Mazulis bija dzimis bez ausīm.
Laika gaitā noskaidrojās, ka bērna dzirde bija laba. Tas bija vienīgi ārējais izskats, kas bija sabojāts.
Vienu dienu, kad zēns atgriezās no skolas un iekrita mātes skavās, viņa nopūtās, zinot, ka dēla dzīve būs pilna ar salauztas sirds brīžiem. Zēns izdvesa savu traģēdiju – kāds liela auguma puika bija viņu nosaucis par ķēmu.
Viņš izauga par izskatīgu zēnu, ar savu nelaimi. Iemīļots studentu vidū, viņš varētu kļūt par klases prezidentu, taču sava defekta dēļ tāds nekļuva. Viņš attīstīja literatūras un mūzikas talantus. „Gan tu sastapsies un iedraudzēsies ar citiem jauniem cilvēkiem,” viņa māte teica, jūtot labsirdību savā sirdī.
Tēvam bija vizīte pie ģimenes ārsta. „Vai nav iespējams neko darīt lietas labā?” „Domāju, ka mēs varētu operācijas gaitā pielikt Jūsu dēlam ausis, ja tās tiktu sagādātas,” teica ārsts.
Tā uzsākās meklējumi pēc personas, kas būtu tik dāsna un ziedotu savas ausis jaunajam cilvēkam. Pagāja divi gadi.
„Dēls, tu dosies uz slimnīcu. Es un māte atradām kādu, kurš ziedos tev ausis. Taču tas ir noslēpums.” Teica tēvs.
Operācija bija ļoti veiksmīga un izskatījās, it kā piedzimtu jauns cilvēks. Viņa talanti uzplauka ģēnijā, un skola un koledža bija pilna ar uzvarām un triumfu. Vēlāk viņš apprecējās un sāka darboties diplomātiskajā dienestā.
„Bet man ir jāzina!” dēls nelikās mierā un izjautāja tēvu. „Kurš tik daudz deva priekš manis? Es nekad nespētu pietiekami atmaksāt tai personai.”
„Jā, es neticu, ka tu to spētu,” teica tēvs. „Bet vienošanās bija par to, ka tev nebūs zināt… vēl ne.”
Gadi paturēja šo dziļo noslēpumu. Bet reiz pienāca diena… viena no tumšākajām dienām dēla dzīvē. Viņš stāvēja ar savu tēvu kopā pie mātes zārka.
Lēnām, maigi tēvs pastiepa roku un pacēla mātes biezos sarkanbrūnos matus, lai atklātu, ka mātei nebija ausu.
„Māte teica, ka viņa bija laimīga, ka neļāva nogriezt savus matus,” viņš maigi pačukstēja, „un neviens nekad neaizdomājās, ka māte ir mazāk skaista, vai ne?”
Patiess skaistums neslēpjas ārējā izskatā, bet gan sirdī. Patiesi dārgumi neslēpjas tajā, kas ir redzams, bet tajā, kas ir neredzams. Patiesa mīlestība neslēpjas tajā, kas ir izdarīts un par ko visi zina, bet tajā, kas ir izdarīts, bet nav zināms.
Cilvēka prasmes un dievišķas zīmes, iespējams, ir NLO izpausmes
Ēģiptiešu piramīdu būvētāji
Pētnieki uzskata, ka Ēģiptē atrasti pierādījumi tam, ka senatnē cilvēcei bijuši kontakti ar citplanētiešiem. Noskaidrojies, ka uz senām plāksnītēm ēģiptiešu hieroglifos atveidoti nezināmi lidojošie objekti jeb NLO. Līdzīgi materiāli gan uz senatnes podnieku izstrādājumiem, gan klintīs atrasti arī Meksikā. Pētnieki uzsver, ka ārēji šie objekti senajos zīmējumos izskatās apbrīnojami tehnoloģiski un tādas konstrukcijas nevarēja savā prātā iedomāties senatnes cilvēki, kuru ikdiena kopumā bija visnotaļ fiziski smaga un garīgi aprobežota, ja salīdzinām ar mūsdienām.
Tostarp mūsdienu zinības, kuras apgūstam jau skolā, piemēram, astronomija, ģeometrija un matemātika, sakņojas jau Senajā Ēģiptē. Tāpēc gluži saprotams šķiet jautājums: no kurienes tās tur uzradās? Viss liecina, ka senajiem ēģiptiešiem piemita plašas zināšanas par kosmosu. Ēģiptiešu hieroglifos bieži sastopami enerģijas plūsmas simbolizējošu spirāļu jeb galaktiku un citu kosmisko reāliju attēlojumi. Tāpat bieži ir puscilvēku un pusdzīvnieku un reptiļu attēli. Jaunās valstības templī uz sienām attēloti visnotaļ mūsdienīgi helikopteri, zemūdenes un dažādi citi aparāti, tostarp uz griestiem skaidri redzams neatpazīstams lidojošais objekts.
Daudzi pētnieki ir pārliecināti, ka visi šāda veida zīmējumi ir citplanētiešu un kopā ar tiem atceļojušo tehnisko ierīču attēlojumi. Tostarp ne uz mirkli nenorimst arī diskusijas un hipotēžu izvirzīšana par to, ka patiesībā tieši citplanētieši uzbūvējuši arī leģendārās ēģiptiešu piramīdas.
Heopsa piramīda ir vienīgais no tā dēvētajiem septiņiem pasaules brīnumiem, kas saglabājusies līdz mūsu dienām. Pētnieki aplēsuši, ka, cilvēkiem strādājot ar rokām, šīs piramīdas uzbūvēšanai būtu vajadzīgi vismaz 20 gadi nepārtraukta darba. Katrs akmens bloks sver vidēji 1–20 tonnas, un piramīdā ir vismaz 100 000 tādu akmeņu. Senajiem ēģiptiešiem nebija atbilstošas ražošanas tehnikas, dzinēju un sarežģītu būvniecības agregātu. Tāpēc joprojām paliek neatbildēts jautājums: kā gan viņiem izdevās pacelt gaisā un sakrāmēt vienu virs otra šos gigantiskos akmens bluķus, neizmantojot speciālu būvniecības aparatūru? Pat tajā gadījumā, ja ēģiptieši būtu bijuši spējīgi pacelt šos smagos akmeņus, nav saprotams, kādā veidā viņi spējuši tos precīzi sakrāmēt vienu virs otra vairāku simtu metru augstumā virs zemes. Apsvērumu, versiju un hipotēžu tostarp ir daudz.
Mūsdienu būvniecības speciālisti pauž, ka piramīdu celtniecībā varētu būt izmantoti aptēsti baļķi no resniem kokiem, kurus uzmantoja kā savdabīgus ruļļus 20 tonnas smago bluķu pārvietošanai. Tiesa, ir skaidrs, ka pēc viena tāda bluķa “pārvadāšanas” šādi baļķi vairs nevarēja būt noderīgi cita, tostarp arī vieglāka, akmens bluķa pārvietošanai. Tas nozīmē, ka tajā gadījumā, ja patiešām izmantoja šādus baļķus, loģika liek iedomāties, ka katra akmens pārvietošanai bija jāizmanto jauni baļķi. Aprēķināts, ka tādējādi tikai vienas piramīdas uzbūvēšanai būtu vajadzīgi vismaz miljons šādu gigantisku baļķu. Taču fakti liecina, ka Ēģipte vispār nekad nav izcēlusies ar raženu augu valsti un tur vienkārši nebija nekā no nepieciešamā koku daudzuma…
Heopsa piramīda ir vislielākā Ēģiptes piramīda. Daudzi senatnes zīmējumi un hronikas pauž, ka faktiski šī piramīda eksistējusi jau pirms tam, kad Ēģiptes teritoriju sāka apdzīvot mūslaiku cilvēks. Kurš jeb kas to uzbūvējis? Lūk, un daudzie NLO, kas attēloti vissenākajos zīmējumos, liek visnotaļ nopietni apsvērt domu par to, ka tieši citplanētieši ar savām pārsteidzošajām tehnoloģiskajām iespējām bijuši tās būvētāji. Vēlāk ēģiptieši lielākā vai mazākā mērā pārņēmuši no viņiem dažādas ar būvniecību saistītas zinības un izmatojuši jau savās celtnēs, tostarp arī citu piramīdu celtniecībā.
Fantastisks šķiet arī tas fakts, ka tieši Heopsa piramīda ir no visām vislabāk saglabājusies līdz mūsdienām. Pagaidām pētnieki atbalsta atziņu, ka tā uzcelta aptuveni 10500. gadā pirms mūsu ēras, taču tā praktiski nav mainījusies un izskatās “gluži kā nesen būvēta”, proti, tieši tāda pati, kāda tā bija tūlīt pēc uzbūvēšanas. Vai tā var būt tikai kaut kāda neizskaidrojama sagadīšanās?
Turklāt dīvaini šķiet arī citi ar šo pirmamīdu saistītie parametri. Ja aplūko tās ģeogrāfiskos platuma un garuma grādus, kļūst skaidrs, ka tā izvietota precīzi pašā planētas sauszemes centrā, proti, 31. ziemeļu garuma un 31. austrumu platuma grāds. Un tas jau ir gaužām nopietns jautājums: kādā veidā senajiem ēģiptiešiem izdevies tik apbrīnojami precīzi izskaitļot planētas “centru” un izvietot savu gigantisko būvi, kas turklāt ir absolūti pareiza kvadrāta formā, tieši tur? Zināms, ka tajā laikā cilvēkiem taču vēl nebija priekšstata pat par riteni…
Lasīt tālāk
Cilvēka papilomas vīruss – ar to savas dzīves laikā inficējas 70-80% cilvēku. Cik gadījumos šī infekcija izraisa vēzi?
Cilvēka papilomas vīruss ir ļoti izplatīts – ar to savas dzīves laikā inficējas 70-80% cilvēku. Cik daudz gadījumos šī infekcija izraisa vēzi? Cik tas ir bīstams un kā no tā pasargāties? Lai kliedētu dažādus mītus un sniegtu informāciju par CPV izraisītajām saslimšanām un valsts piedāvātajām profilakses iespējām, ir radīta interneta vietne www.cpv-info.lv.
Šobrīd pasaulē vidēji 4.5% no visiem jaunajiem konstatētajiem vēža gadījumiem ir CPV izraisīti. Visizplatītākā CPV izraisītā onkoloģiskā saslimšana ir dzemdes kakla vēzis, taču CPV izraisa arī anālā atveres, maksts un vulvas vēzi, kā arī labdabīgas saslimšanas – dzimumorgānu kārpas, no kurām vakcinācija var pasargāt. Valstīs, kurās iedzīvotāji izmanto vakcinācijas iespējas un aktīvi apmeklē profilaktiskās pārbaudes, mirstība no CPV izraisītajiem vēža gadījumiem ir krietni vien zemāka.
Vietnē www.cpv-info.lv iespējams uzzināt, kā šo vīrusu var iegūt, kādas slimības tas var izraisīt, bet pats svarīgākais – kā sevi no tā pasargāt. Tāpat mājaslapā atradīsiet atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem un informāciju par citām noderīgām saitēm, kur iegūt papildus informāciju par CPV. Pasaulē ir ļoti daudz slimību, kurām nav profilakses, bet cilvēka papilomas vīruss (CPV) ir viena no tām infekcijām, pret kuru iespējams vakcinēties.
Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente, ginekoloģe Vija Veisa:
“Ik dienu mēs katrs un mūsu tuvākie sastopamies ar nenovēršamībām, kas var radikāli mainīt mūsu dzīvi. Īpaši sāpīgi ir tie zaudējumi, kas saistīti ar veselību, tai skaitā, saslimšana ar vēzi, kad ne tikai katrs pats sev, bet arī tuvinieki uzdod jautājumus: Kā tas notika? Kāpēc? Kāpēc tieši man, manam tuvākajam? Ja mēs zinām, ka dzemdes kakla vēzi izraisa cilvēka papilomas vīruss (CPV) un pret to radīta efektīva un droša vakcīna, vai mums nevajadzētu darīt visu iespējamo, lai vēža gadījumu rašanās iespēju samazinātu un novērstu? Taču nereti tieši zināšanu trūkums mums liedz izdarīt pareizo izvēli savai un savu tuvinieku veselībai un nākotnei. Tādēļ liela nozīme ir patiesai un uz pētījumiem balstītai informācijai, kas ļauj izvēlēties gudri.”
Atgādinām, ka no 2020. gada janvāra Latvijā meitenēm vecumā no 12 gadiem tiek apmaksāta 9-valentā vakcīna pret cilvēka papilomas vīrusu (CPV). Meitenes to var saņemt līdz pat 18-tajai dzimšanas dienai. Savukārt ikviena sieviete 25, 28, 31, 34, 37, 40, 43, 46, 49, 52, 55, 58, 61, 64, 67 gados saņem Nacionālā veselības dienesta uzaicinājuma vēstuli ierasties uz valsts apmaksātu dzemdes kakla profilaktisko izmeklējumu un veikt dzemdes kakla citoloģisko uztriepi.
Autors: Divi gani
23.05.2020.
Cilvēka organisms var izārstēt sevi pats
Pēdējā laikā arvien vairāk cilvēku saka, ka cilvēka ķermenis ir apveltīts ar spēju pašārstēties un atgūties pats.
Ceļš uz ķermeņa dziedināšanu
Atšķirībā no mūsdienu medicīnas sasniegumiem bieži var dzirdēt, ka pamata rādītāji, piemēram, asins analīzes vai asinsspiediena mērījumi, nebūt nav atbildīgi par patieso veselības stāvokli. Galu galā rezultāti var nepārsniegt normu, bet cilvēks joprojām jūtas slikti. Jebkurā gadījumā veselības problēmu risinājums var būt nevis zāļu lietošana, bet gan dzīvesveida maiņa. Ir svarīgi saprast, ka šis ceļš nav tik viegls, kā šķiet. Ideja par pareizu dzīvesveidu lielākajai daļai cilvēku rodas, dzerot 2 litrus tīra ūdens dienā, ēdot svaigus dārzeņus, atsakoties no kaitīgiem ieradumiem, ātrās ēdināšanas, rafinētas pārtikas, pusfabrikātu utt. Bet šis jautājums ir daudz plašāks.
Dzīvesveida maiņa
Bieži vien cilvēkam ir jāpārskata izpratne par veselību, kas galvenokārt attiecas uz dzīves kvalitāti. Vesels cilvēks necieš no bezmiega, apetītes zuduma, atmiņas traucējumiem, galvassāpēm utt. Viņš zina, kā priecāties, izturēt stresa situācijas, sasniegt mērķus un nebaidās no nākotnes. Tajā pašā laikā šāds cilvēks izturas pret sevi ar cieņu, dzīvo saskaņā ar sevi. Ir jāsaprot, ka tradicionālā medicīna neizvirza sev tādu uzdevumu kā cilvēka dzīves kvalitātes uzlabošana. Tomēr arī mūsdienu medicīnai ir liela loma cilvēku dzīvēs.
Cilvēka organisms nespēj funkcionēt bez miega, ūdens un pārtikas. Ko darīt, ja viena no šīm sastāvdaļām iztrūkst?
Ikvienam zināms, ka cilvēka organisms nespēj funkcionēt bez miega, ūdens un pārtikas. Tomēr, ko darīt, ja viena no šīm svarīgajām sastāvdaļām iztrūkst? Nepietiekams uzturs jeb malnturīcija bieži vien asociējas ar nabadzīgajām pasaules valstīm, tomēr daudzi ar šo problēmu saskarās arī Latvijā. Tā var rasties slimības dēļ, situācijās, kad cilvēkam ir grūtības ēst, ir traucēta uzturvielu uzsūkšanās un to izmantošana organismā, kā arī ja uzturs nav pieejams sociālu iemeslu dēļ. Dietoloģe Dr. med. Laila Meija skaidro, kā atpazīt malnutrīciju, kur vērsties pēc palīdzības un kā saņemt no 1. aprīļa valsts kompensēto medicīnisko papilduzturu.
Kas ir malnutrīcija?
Uzturvielu nepietiekamība organismā jeb malnutrīcija nozīmē, ka cilvēka organisms neuzņem nepieciešamo uzturvielu (piemēram, olbaltumvielu, minerālvielu, vitamīnu) daudzumu, kas vajadzīgs, lai organisms varētu pilnvērtīgi darboties. Tas ietekmē ne tikai cilvēka veselību, bet arī dzīves kvalitāti. Visā pasaulē malnutrīcija joprojām netiek pietiekami atpazīta un ārstēta. Liela pacientu daļa palīdzību var saņemt mājas apstākļos, papildinot un koriģējot savu uzturu.
Visbiežāk malnutrīcijas riskam pakļauti seniori pēc 70 gadu vecuma vai cilvēki ar onkoloģiskām slimībām, piemēram, pirms ķīmijterapijas vai staru terapijas, kā arī tās laikā un pēc tās. Tāpat malnutrīcija var attīstīties hronisku slimību dēļ, tostarp pirms un pēc apjomīgām ķirurģiskām operācijām. Īpaša uzmanība jāpievērš arī cilvēkiem ar neiroloģiskām slimībām, piemēram, pēc insulta un citu slimību gadījumos. Riska grupā atrodas arī cilvēki ar psihiskiem traucējumiem, piemēram, anoreksiju.
Situācijas, kurās var attīstīties malnturīcija ir ļoti dažādas, tādēļ svarīgi iemācīties to atpazīt un cilvēkam sniegt savlaicīgu palīdzību. Jāsaprot, ka malnutrīciju var ārstēt. Būtiska tās ārstēšanas sastāvdaļa ir medicīniskais papilduzturs. Tas ir speciāli radīts uztura papildinājums, kas koncentrētā veidā nodrošina ar nepieciešamajām uzturvielām – olbaltumvielām, vitamīniem, minerālvielām u.c. sastāvdaļām.
“No malnturīcijas nav pasargāts neviens. Tā var veidoties slimību dēļ, kad cilvēkam grūti sakošļāt vai norīt ēdienu, bet tāpat tā var veidoties psiholoģisku apsvērumu dēļ, kad depresijas vai trauksmes iespaidā zūd ēstgriba. Ēstgribas zudums īpaši izteikts arī senioru vidū. Savukārt onkoloģijas pacientiem uzturvielu uzņemšanu var kavēt ķīmijterapijas un staru terapijas blaknes, piemēram, vemšana vai nelabums,” skaidro Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Uztura un dietoloģijas centra vadītāja asociētā profesore Dr. med. Laila Meija.
Dietoloģe uzsver, ka savlaicīgi neatpazīta malnutrīcija var radīt nopietnas veselības problēmas, piemēram, paaugstinātu risku saslimt ar infekcijas slimībām. Malnutrīcijas pacientiem jebkura slimība norit smagāk, jālieto vairāk zāļu, pacients saskaras ar ilgāku ārstēšanās un atveseļošanās procesu, kā arī augstāku komplikāciju risku. Uzturvielu nepietiekamība bieži iet soli solī ar hronisku nogurumu. Kritiskos gadījumos novērojama izteikta novājēšana un pilnvērtīgai dzīvei nepieciešamo ķermeņa pamatfunkciju zudums, rezultātā veidojas atkarība no līdzcilvēku atbalsta un dzīves kvalitāte pasliktinās.
Malnutrīcijas pazīmes un simptomi
Svara zudums. Viena no galvenajām uzturvielu nepietiekamības pazīmēm ir neplānots svara zudums. Ja cilvēks 3 mēnešu periodā neplānoti – nepalielinot fiziskās aktivitātes vei nemainot savu ēdienkarti – zaudē vairāk nekā 5% no ķermeņa masas, noteikti nepieciešams vērsties pie ārsta. Piemēram, cilvēkam, kurš sver 70kg, tie ir tikai zaudēti 3,5kg. Lai arī tas šķiet relatīvi maz, šāda tendence var signalizēt par veselības problēmām.
Samazināta muskuļu masa. Līdz ar svara zudumu, samazinās arī muskuļu masa. To visvieglāk atklāt pateicoties rotaslietām vai apģērbam – drēbes vai gredzeni, kas nesen derēja izcili, pēkšņi kļuvis par lielu. Muskuļu masas samazinājuma dēļ var ciest arī iekšējo orgānu darbība.
Samazināta apetīte. Cilvēks ēd mazāk nekā parasti, ēdiens to šķietami “neinteresē”. Iespējams, traucēta garšas un smaržas izjūta un ēdiens vairs negaršo.
Pasliktinājusies fiziskā un garīgā pašsajūta, jūtams hronisks nogurums. Cilvēks pastāvīgi sūdzas par nespēku, var būt miegains un apātisks, samazinājušās koncentrēšanās spējas.
Lēnāka brūču dzīšana, salīdzinot ar citiem laika periodiem.
Kur var meklēt palīdzību?
“Pasaules statistikas dati liecina, ka 90% gadījumos pacientam atklāto malnutrīciju var ārstēt ambulatori. Attiecīgi, nav nepieciešamības ilgstoši uzturēties slimnīcā, vien lietot atbilstošu, ārsta izrakstītu uzturu. Tajā skaitā, atrodoties mājās. Tas ir īpaši svarīgi onkoloģisko saslimšanu ārstēšanās procesā vai atkopojoties pēc smagām saslimšanām vai operācijām, kad pacients lielāko dienas daļu pavada mājās,” skaidro ģimenes ārsts, Dr. Ainis Dzalbs.
Ja radušās aizdomas, ka Tu vai Tavs tuvinieks cieš no uzturvielu nepietiekamības organismā, nekavējoties jāvēršas pie ārsta, lai novērtētu malnutrīcijas risku. Ja malnutrīcija atklāta vidēji smagā vai smagā formā, ārstam, kuram noslēgts līgums ar Nacionālo veselības dienestu, ir jānosūta pacients uz konsultāciju Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Klīniskās barošanas kabinetā. Tajā, pēc iepazīšanās ar pacienta situāciju, tiks izrakstīts katram piemērotākais medicīniskais papilduzturs. Tas tiks piegādāts uz pacienta mājām 3 līdz 4 darba dienu laikā. Pēc 2 līdz 8 nedēļām nepieciešama atkārtota konsultācija, lai izvērtētu medicīniskā uztura tālāku nepieciešamību. Dažiem pacientiem šāda palīdzība nepieciešama tikai dažas nedēļas, kamēr citam – visu dzīvi. No 1. aprīļa pacientiem ar atbilstošām diagnozēm valsts apmaksā medicīnisko papilduzturu.
Papildus informācija:
https://www.vmnvd.gov.lv/lv/mediciniskais-papilduzturs-enterala-un-parenterala-barosana
https://aslimnica.lv/uztura-un-dietologijas-centrs/
