20. oktobrī tiek atzīmētā Pasaules osteoporozes diena. Osteoporoze ir liela problēma senioriem, taču mūsu kaulu stiprumu ietekmē tas, kādā stāvoklī tie bija bērnībā un jaunībā. Turklāt neatsverami ir profilaktiskie pasākumi visa mūža garumā. Kā veidojas osteoporoze un ko varam darīt tās profilaksei, skaidro BENU Aptiekas piesaistītā eksperte, endokrinoloģe un interniste, Latvijas Osteoporozes un kaulu metabolo slimību asociācijas valdes locekle Maija Gureviča un BENU Aptiekas klīniskā farmaceite Ilze Priedniece.

Ne mazums ir dzirdēti stāsti par to, ka vecmāmiņa, ejot pa līdzenu virsmu, pakritusi un salauzusi gūžu – bijis augšstilba kaula kakliņa lūzums, ilgu laiku pavadījusi slimnīcā, jo bija nepieciešama ārkārtas operācija un knapi izķepurojusies. Bet tā diemžēl vairs nav spriganā vecmāmiņa, kas līdz šim, viņa vairs nespēj par sevi parūpēties vai arī palikusi uz gultas… Ļoti liels bieds ir ziema un slidenās ietves, kad cilvēki stipri gados krīt un lauž plaukstas pamatnes. “Jo visizplatītākā kaulu slimība senioru vecumā joprojām ir un paliek osteoporoze – lēni noritoša, hroniska un visu skeletu aptveroša slimība, kad laika gaitā samazinās kaulu masa jeb minerālais blīvums un izmainās to struktūra, kauli kļūst trausli un viegli lūstoši. Sievietes šī slimība pārsvarā skar pēc 55–60 gadu vecuma, kad iestājusies menopauze un kopš tā brīža pagājuši pieci, septiņi gadi, savukārt vīriešus – pēc 70 gadu vecuma,” skaidro M. Gureviča.

Biežāk osteoporozes izraisītie lūzumi rodas pat bez jebkāda redzama iemesla, pēkšņi. Piemēram, kad, klājot gultu, cilvēks saliecas, un pēkšņi notiek mugurkaulāja skriemeļu kompresijas lūzums jeb vienas malas saplacināšanās. Smagas osteoporozes gadījumā skriemeļu kompresijas lūzums var notikt, pat tikai nošķaudoties. Tiesa, skriemeļu lūzumi reti izraisa paralīzi vai citus smagus neiroloģiskus traucējumus, vairumam cilvēku šie skriemeļu lūzumi dažu mēnešu laikā paši no sevis atsāpinās, tāpēc daudzi pat nenojauš, ka tādi bijuši. Gadās, ka par skriemeļu lūzumu pacients uzzina no datortomogrāfijas datiem, ko veicis kāda cita iemesla dēļ. Tomēr – skriemeļu lūzumi maina cilvēka stāju, viņš saliecas uz priekšu. Saspiestā krūškurvja dēļ elpošana ir ierobežota, asinsrite – apgrūtināta, tiek traucēta gremošanas orgānu darbība, un tas slikti ietekmē cilvēka veselību. Bet pats svarīgākais – šie lūzumi parāda, ka osteoporoze attīstās un var notikt arī citu kaulu osteoporotiski lūzumi. Visbiežāk no tiem cieš tās skeleta vietas, kur ir daudz porainā jeb šūnainā kaula, bet mazāk kompaktā kaula. Tātad – gūžas kaula kakliņš, mugurkaula skriemeļi, spieķa kauls delnas locītavas rajonā un arī pleca kauls. Spieķa kaula un pleca kaula lūzumu gadījumā atveseļošanās ir iespējama, ievērojot traumatologa un fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārsta rekomendācijas, skriemeļu lūzumi var radīt hroniskas dažādas intensitātes sāpes visas dzīves garumā, savukārt augšstilba kaula kakliņa lūzumi var draudēt ar invaliditāti un mazkustīgumu. Osteoporoze ir patiešām globāla gan veselības, gan sociāla problēma. Mūsdienās ir iespējas izvairīties no šiem kaulu lūzumiem –  pieejama savlaicīga diagnostika un ārstēšana, tikai tas jādara savlaicīgi, uzsver ārste.

Kā izvairīties?

Medicīna attīstās, cilvēka organisms tiek arvien vairāk izpētīts un atrastas kopsakarības. Viena no tām: par savu kaulu veselību cilvēkam ikdienā jārūpējas tāpat kā par savu sirdi un asinsspiedienu. Kauli ir dzīvi, tāpēc ķermenī nemitīgi notiek kaulveides un kaulu noārdes procesi – kauls visu laiku pakāpeniski noārdās un atjaunojas, noārdās un atjaunojas, skaidro endokrinoloģe. Bērnībā un jaunībā abi šie procesi notiek līdzsvarā, vienlaicīgi, ja vien ir pietiekams kalcija un D vitamīna daudzums organismā – tie ir ķieģelīši kaulveides procesā. Ja gados jaunam cilvēkam nav uzsūkšanās traucējumu (piemēram, tievo zarnu slimības  celiakijas) un ir optimāls D vitamīna daudzums organismā, notiks pilnvērtīga un aktīva kalcija uzsūkšanās tievajās zarnās, un kauli būs stipri. Zināms, ka kaulu minerālais blīvums savu maksimumu sasniedz 18 – 25 gadu vecumā. Pēc tam tas kādu brīdi paliek nemainīgs, bet no 35 – 45 gadu vecuma kaula noārdīšanās procesi pamazām kļūst aktīvāki – kauls atjaunojas, bet ne vairs iepriekšējā līmenī. Ar īpašu sparu kaula noārdes procesa pārsvars pār kaula veidošanās procesu sāk izpausties sievietēm pēc menopauzes iestāšanās un vīriešiem pēc 70 gadu vecuma, un attīstās osteoporoze. Tāpēc svarīgs ir sākuma stāvoklis, pirms kauli sāk aktīvāk noārdīties, – bērnībā un jaunībā jāpieliek maksimāli daudz pūļu, lai kauli lielākā vecumā būtu tikpat stipri. Svarīgi kauliem dot pietiekamu kalcija, D vitamīna daudzumu, kā arī būt fiziski aktīviem – jebkura fiziska slodze iekustinās kaulveides šūnas un tās veidos kaulu vielu.

Sekundārā osteoporoze 

Ja primārā osteoporoze attīstās fizioloģiski vecuma dēļ, tad sekundārai osteoporozei ir kāds cits iemesls. Proti, dažādas slimības un to ārstēšanā ilgstoši lietotie medikamenti. „Visbiežāk pie vainas ir glikokortikoīdi, ko parasti izmanto bronhiālās astmas, hroniskas obstruktīvas plaušu slimības, arī dažādu ādas, reimatoloģisku un neiroloģisku slimību ārstēšanā, un imūnsupresijas preparāti, ko lieto pēc orgānu transplantācijas, lai organisms neatgrūstu svešo orgānu. Kaulu noārdīšanās straujāk notiek arī pacientiem ar pastiprinātu vairogdziedzera darbību neatkarīgi no pielietotajiem medikamentiem. Viņiem osteoporoze attīstās daudz ātrāk un ātrums, kādā samazinās kaulu blīvums, ir straujāks nekā cilvēkam, kuram šo riska faktoru nav. Arī tiem, kas slimo ar mielomas slimību, nieru un aknu mazspēju, cukura diabētu, virsnieru nepietiekamību, iekaisīgām zarnu slimībām, celiakiju, pret savu kaulu veselību jāizturas daudz vērīgāk un regulāri jāveic osteodensitometrija,” uzsver M. Gureviča.  

Kā pārbaudīt? 

Zelta standarts, pēc kā tiek noteikta osteoporozes diagnoze un pieņemts lēmums par specifiskās ārstēšanas uzsākšanu vai neuzsākšanu, ir centrālā osteodensitometrija jeb duālās enerģijas rentgenstaru absorbciometrija, kad kaulu minerālo blīvumu pārbauda skriemeļos, gūžas kaulā un abu augšstilbu kaulu kakliņos. Latvijā tagad ir divdesmit trīs vietas visos reģionos, kur pieejama šī aparatūra. Metode ir nesāpīga, apstarojuma deva – niecīga. Bet osteodensitometrija jāveic ļoti precīzi un aparātam jābūt kalibrētam. Katra mazākā novirze var radīt maldīgu priekšstatu par kaulu blīvumu, skaidro ārste. 

Kam būtu lietderīgi veikt šo kaulu minerālā blīvuma izmeklējumu? Jebkurai sievietei pēc 65 gadu vecuma un jebkuram vīrietim pēc 70 gadu vecuma šis izmeklējums ir jāveic. Ja neatkarīgi no dzimuma pastāv kaulu minerālā zuduma riska faktori, šis izmeklējums veicams arī agrīnākā vecuma. Piemēram, sievietēm pēc olnīcu izņemšanas operācijas, vīriešiem ar priekšdziedzera vēzi un hormonus nomācošu ārstēšanu, ja kādam no pirmās pakāpes radiniekiem bijis gūžas lūzums. Kaula lūzums maznozīmīgas traumas rezultātā vai pat bez traumas viennozīmīgi ir indikācija, lai veiktu kaulu blīvuma izmeklējumu. Citi osteoporozes riska faktori un līdz ar to indikācija veikt šo izmeklējum

u ir pārmērīga kofeīna un kofeīnu saturošo dzērienu lietošana, pārmērīga alkohola lietošana, mazkustīgums, slimības un operācijas, kuru dēļ ir pasliktināta kalcija un D vitamīna uzsūkšanās. 

Ja cilvēks sāk ārstēties un nepieciešams pārliecināties, vai un kāds ir rezultāts, tad pareizi būtu atkārtotu osteodensitometriju veikt pēc 18–24 mēnešiem, ne ātrāk. Turklāt ar to pašu aparātu, ar kuru kaulu blīvums pārbaudīts iepriekšējā reizē. Jo ļoti svarīgi ir izmeklējuma rezultātus salīdzināt dinamikā, piebilst ārste. 

Vispirms – profilakse

Vairumā gadījumu, veicot osteodensitometriju, tiek atklāta osteopēnija, kas vēl nav osteoporoze, bet tikai solis tās virzienā. Un labi, ka tā! Jo patiesībā tas ir laiks, kad slimības gaitu var apturēt. Pirmkārt, osteoporozes profilakse ir regulāra fiziskā slodze. Kaulos atrodas kalcija jutīgie receptori, kas, tēlaini izsakoties, sagrābj kalciju, kas tiem peld garām, un ieliek to kaulos. Fiziskās aktivitātes šos receptorus iekustina, aktivizē. Efektīvākie vingrojumi, kas palīdz atjaunot kaulu struktūru un palielināt to blīvumu, ir vertikālā stāvoklī, kad kauli balsta ķermeņa svaru. Piemēram, lēna skriešana, ātra soļošana, nūjošana. Noderīgi ir arī muskuļu stiprināšanas vingrinājumi, kas nodarbina lielās muskuļu grupas, piemēram, trenažieru izmantošana, svaru cilāšana, ķermeņa atspiešanās. Ārste arī uzsver, ka cilvēkam, kuram sākušās problēmas ar kauliem, būtu jāvēršas pie fizikālās medicīnas un rehabilitācijas ārstā vai funkcionālā speciālista, lai noskaidrotu, kā būtu pareizi vingrot.

Nākamais osteoporozes profilakses solis ir uzturs. Jālieto pārtikas produkti, kuros ir daudz kalcija, – biezpiens, siers un citi piena produkti. Ja ar uzturu nav iespējams uzņemt nepieciešamo kalcija daudzumu, tad papildus jālieto kalcija preparāti. Latvijas aptiekas piedāvā dažādus uztura bagātinātājus tablešu un pulveru veidā. Jāpievērš uzmanība, kāds ir uztura bagātinātāju ķīmiskais sastāvs. Kalcijs diezgan slikti uzsūcas tievajās zarnās. Labāka uzsūkšanās ir kalcija citrātam (visbiežāk sastop aptiekās) un kalcija karbonātam. Tādām kalcija formām kā laktāts vai glukonāts uzsūkšanās ir ļoti vāja. Turklāt nav jēgas lietot kalcija preparātus, ja organismā nav pietiekamā daudzumā D vitamīna, jo tieši tas ir atbildīgs par kalcija pārnesi no kuņģa un tievajām zarnām asinsritē un līdz ar to – uz kauliem. Pateicoties tam, ka mēs dzīvojam tur, kur dzīvojam, un ar sauli netiekam dāsni lutināti, vairumam cilvēku Latvijā D vitamīna trūkst gan ziemā, gan vasarā un tas būtu jāuzņem papildus. Pamatā tie ir eļļas pilieni vai kapsulas ar eļļas šķīdumu, kurus var nopirkt aptiekā ar vai bez receptes. Šobrīd Latvijā vairāk pierasti D vitamīna preparāti, kuri jālieto katru dienu, bet ir arī tādi, kurus var ieņemt reizi nedēļā vai ne retāk kā reizi divās nedēļās. Tā kā D vitamīns ir taukos šķīstošs, tas jāuzņem ēšanas laikā vai uzreiz pēc maltītes un noteikti jāapēd kaut kas no taukvielām, piemēram, augu eļļa. D vitamīna līmenim asinīs vajadzētu būt virs 40 nanogramiem mililitrā. Ja sasniedz D vitamīna līmeni 30 nanogrami mililitrā un tādu arī uztur, tad var sevi pasargāt no osteoporozes un lūzumiem. Savukārt, sasniedzot optimālu līmeni, cilvēks iegūst arī pārējos D vitamīna pozitīvos efektus – viņam aktīvāk darbojas imūnsistēma, vieglāk noris hroniskas slimības, palielinās organisma aizsardzība pret vīrusu un baktēriju infekcijām, arī pret Covid-19, vai tiek atvieglota slimību norise. Optimālais D vitamīna līmenis organismā gados vecākiem cilvēkiem uzlabos muskuļu spēku un samazinās kritienu risku. Bet, lai zinātu, kādu D vitamīna devu lietot, vispirms būtu svarīgi veikt analīzes.

Specifiskā ārstēšana

Ir daudz pētījumu ar ļoti lielu ticamību¸ ka, ārstējot osteoporozi, osteoporotiskos lūzumus iespējams aizkavēt vai arī novērst. Tātad, ja ir jau atklāta osteoporoze, cilvēkam tāpat ir jāvingro, jālieto kalcijs, D vitamīns un vēl specifiskas zāles tablešu vai injekciju veidā. Osteoporozes ārstēšanā pielietojamie medikamenti lielākoties samazina kaulu noārdīšanās procesu un netieši tādā veidā uzlabo arī kaulu veidošanos. Smagas osteoporozes ārstēšanā ar jau daudziem notikušiem lūzumiem pieejami medikamenti, kas pastiprināti ietekmē tieši kaulu veidošanās procesus. Biežāk lietotā medikamentu grupa osteoporozes ārstēšanā ir bisfosfonāti. Osteoporozes zāļu cenu valsts kompensē par 50% neatkarīgi no dzimuma un osteoporozes smaguma. Ārstēšanās ilgst gadiem, dažiem pacientiem – pat visu mūžu. 

Vīrietis un osteoporoze 

Tā ir īpaša tēma, jo vīrieši savai kaulu veselībai pievērš ļoti mazu uzmanības. Varbūt tāpēc, ka līdz 65–70 gadu vecumam vīriešiem osteoporoze ir krietni retāk sastopama nekā sievietēm. Taču pēc tam situācija mainās – kad vīriešiem pakāpeniski samazinājies dzimumhormona testosterona līmenis asinīs, kaulu noārdīšana notiek daudz straujāk un osteoporoze attīstās tikpat bieži kā sievietēm pēc menopauzes. Viens no svarīgākajiem osteoporozes cēloņiem, kas raksturīgs tikai vīriešiem, ir dzimumhormonus androgēnus nomācošā terapija, ko lieto, ja ir atklāts priekšdziedzera jeb prostatas vēzis. Savu ietekmi atstāj arī pastiprināta alkohola lietošana, kad tiek traucēta kalcija pilnvērtīga uzsūkšanās asinsritē un iekļūšana kaulos. Smēķēšana neļauj aknās aktivēties estrogēniem, kuri ir arī vīriešiem un aizsargā kaulu no kalcija zuduma. 

Ārste norāda uz izteikto neinformētību: ja par sieviešu osteoporozi tiek runāts daudz un to arī aktīvi meklē, tad vīriešu osteoporozei sabiedrībā pievērš mazāk vērības. Tas ir ļoti nepareizi. Jo apmēram katrs trešais gūžas lūzums vīriešiem ir saistīts ar osteoporozi, turklāt viņi no augšstilba kaula kakliņa lūzuma mirst daudz biežāk nekā sievietes, jo vīriešiem šajā vecumā asinsvadi ir slimāki un var veidoties trombi, kas kļūst par nāves iemeslu. Tāpēc ārste aicina arī vīriešus doties pie ģimenes ārsta, lai viņi caurskata osteoporozes riska faktorus un it sevišķi tad, ja augums ap sešdesmit gadu vecumu ir samazinājies par 3 – 4 centimetriem, būtu jāveic osteodensitometrijas izmeklējums, lai noteiktu kaulu blīvumu un, iespējams, uzsāktu profilaktisku ārstēšanu. 

Farmaceita padoms

BENU Aptiekas klīniskā farmaceite Ilze Priedniece uzsver, ka cilvēkiem ar lieko svaru nepieciešamas lielākas D vitamīna devas. D vitamīnu vislabāk lietot no rīta ēšanas laikā vai uzreiz pēc tās. D vitamīna izvēle aptiekā ir plaša, katram vecumam ērti lietojamā formā – pilienos, aerosolos, kapsulās, košļājamas pastilās. Katrs var izvēlēties sev piemērotāko un ērtāk lietojamo.

No kalcija preparātiem priekšroka dodama tādiem, kuru sastāvā ir kalcija citrāts vai kalcija karbonāts. Kalcija karbonātu iesaka lietot kopā ar ēdienu, kalcija dienas devu dalot vairākās lietošanas reizēs – no rīta un vakarā, tādējādi vienā lietošanas reizē uzņemot 500 mg kalcija, lai nodrošinātu labāku uzsūkšanos. Savukārt kalcija citrātu var lietot gan pirms, gan pēc ēšanas.

Ņemot vērā, ka saulaino dienu kļūst arvien mazāk, klientiem tagad aktuāla ir D vitamīna lietošana. Aptiekās viņi jautā par D vitamīna līdzekļu klāstu, kā arī ar ārsta receptēm iegādājas D vitamīnu – piemēram, kaulu un zobu veselībai, taču vislielākā interese ir par imūnsistēmas stiprināšanai domātajiem līdzekļiem.

Savukārt, ja ārsts osteoporozes gadījumā nozīmējis bisfosfonātus, svarīgi ievērot pareizus to lietošanas nosacījumus. Jākonsultējas ar ārstu vai farmaceitu par pareizu zāļu lietošanu un mijiedarbībām. 

Kopumā ¾ jeb 75% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju snieguši atbildi, ka viņi spētu atpazīt depresijas pazīmes (jā – 23%, drīzāk jā – 52%), 18% atzīst, ka to nevarētu (nē – 3%, drīzāk nē – 15%), bet vēl 7% konkrētu atbildi sniegt nevarēja, secināts BENU Aptiekas Veselības monitoringa datos, kas iegūti sadarbībā ar pētījumu kompāniju SKDS. Tikmēr klīniskā psiholoģe Inese Lietaviete rezultātus vērtē piesardzīgāk, norādot, ka, lai arī Covid-19 pandēmija palīdzēja aktualizēt mentālās veselības problēmas, tomēr, pat zinot depresijas pazīmes, to ir grūti novērtēt saviem spēkiem, jo depresijai ir dažādas formas un smaguma pakāpes, tāpēc ieteicams meklēt profesionālu palīdzību, jo pretējā gadījumā depresijai var būt ļoti nopietnas sekas. 

Cik izplatīta Latvijā ir depresija?

Termins “depresija” tiek lietots ārkārtīgi plaši un dažādās nozīmēs. Latvijā šī problēma vispārējā populācijā nav pienācīgi novērtēta, netiešā veidā par depresijas izplatību signalizē pašnāvību rādītāji^[1], kas Latvijā ir vieni no augstākajiem Eiropas valstīs. Pētījumā^[2], kas veikts vēl pirms Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma, tika secināts, ka depresijas izplatība Latvijā kopumā bija 6,7%. Tā bija biežāk sastopama sievietēm nekā vīriešiem, respektīvi, 7,8% un 5,6%. Balstoties uz ģimenes ārstu prakšu datiem, tika secināts, ka ar depresiju jebkad dzīves laikā ir saskārušies 22,4% pacientu. 

Savukārt ārkārtas situācijas laikā veiktajā pētījumā^[3] (2020. gada pavasarī, interneta aptauja) tika secināts, ka depresijas izplatība Latvijas iedzīvotāju vidū bija 5,6%, sievietēm ‒ 7,2% un vīriešiem ‒ 4,2%. Respondenti ar depresiju bija jaunāki par cilvēkiem bez depresijas, turklāt vīrieši bez depresijas bija ievērojami vecāki par sievietēm bez depresijas. Depresija bija vairāk izplatīta to respondentu vidū, kas dzīvoja pilsētās, izņemot Rīgu, kā arī tiem, kuriem nebija attiecību vai nodarbinātības. Salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm Latvijā ir izteikta dzimumu atšķirība – vīriešu depresijas gadījumi pie mums tiek diagnosticēti salīdzinoši retāk nekā citviet^[4]. Tomēr augstais pašnāvības risks tieši vīriešu vidū Latvijā liek domāt par to, ka depresijas problēmas vīriešiem netiek laikus atpazītas, kā arī pastāv sociāli un kulturāli aizspriedumi, kas neļauj vīriešiem laikus meklēt palīdzību. 

Pandēmijas ietekme

Klīniskā psiholoģe I. Lietaviete skaidro, ka Covid-19 izraisītās ilgstošās ārkārtas situācijas laikā sabiedrībā kopumā ir vairāk ticis runāts par mentālo veselību. Būtiski, ka jauniešu vidū depresija vairs nav tabu temats, pateicoties arī angļu valodā pieejamo videoblogu ietekmei. Tomēr, pat zinot depresijas simptomus, to ir grūti novērtēt pašu spēkiem, jo depresijas formas un smaguma pakāpes ir ļoti dažādas ‒ tie var būt atsevišķi simptomi, depresīvs stāvoklis, depresijas traucējumi, t. s. “mazā depresija” vai klīniska depresija kā slimība. Depresijai izšķir smaguma pakāpes, kā arī vairākus sindromoloģiskus variantus (adinamiskā, disforiskā, anestētiskā u. c.). Tādēļ, arī esot zinošam par depresijas pazīmēm, ir svarīgi meklēt profesionālu palīdzību. 

Pazīmes un riska faktori

Depresijas trīs pamata simptomi ir pazemināts garastāvoklis lielāko dienas daļu bez noteikta iemesla, pazemināta interese un spēja izjust prieku, kā arī nogurums un enerģijas trūkums. Depresijas papildu simptomi: pašapsūdzības domas, neadekvāta vainas sajūta, pazemināts pašvērtējums, pašnāvības domas vai uzvedība, grūtības pieņemt lēmumus, plānot vai koncentrēties, psihomotorās aktivitātes traucējumi, jebkādi miega traucējumi, pazemināta ēstgriba. Lai diagnosticētu depresiju, svarīgs ir laika kritērijs ‒ traucējumu ilgumam jābūt vismaz 2 nedēļas, lielāko dienas daļu.  Atkarībā no simptomu skaita un smaguma pakāpes tiek noteikts, vai tā ir viegla, vidēji smaga vai smaga depresijas epizode.

Depresijas veidošanās tiek skaidrota ar vairākiem faktoriem, piemēram, ar funkcionālām izmaiņām galvas smadzeņu struktūrās, kas piedalās garastāvokļa regulācijā, neirotransmiteru (dopamīna, serotonīna, noradrenalīna) darbības traucējumiem, ko rada ilgstošs vai atkārtots stress, kā arī ar ģenētiskiem jeb iedzimtības faktoriem. Ir noskaidrota arī alkohola atkarības, trauksmes un depresijas ģenētiskā saistība.

Eksperte skaidro, ka līdztekus bioloģiskajiem faktoriem liela nozīme depresijas attīstībā ir dažādiem psihosociāliem faktoriem, piemēram, agrīnām psihotraumām, svarīgu cilvēku un attiecību zaudējumiem bērnībā, kas rada indivīda “ievainojamību”. Pamestības un nedrošības sajūta, konflikti ģimenē, vecāku nespēja apmierināt bērna emocionālās vajadzības rada nelabvēlīgu ietekmi turpmākai indivīda sociālai funkcionēšanai un spējai adekvāti apmierināt savas vajadzības pieaugušā vecumā. Depresijas attīstību veicina arī pašvērtējuma zaudēšana dažādu apstākļu ietekmē, negatīva pārliecība par sevi, iemācīta bezpalīdzība, pārmērīgs kritiskums pret sevi un citi faktori. 

Riska grupas

Balstoties pētījumos, var secināt, ka lielāks risks saslimstībai ar depresiju ir sievietēm, īpaši jaunām, bet šī attiecība gadu laikā mazinās. Tāpat augstāki depresijas riski ir cilvēkiem bez darba un ar zemu ienākumu līmeni. Lai arī sociāli ekonomiskiem faktoriem ir būtiska loma saslimstībā ar depresiju, tomēr tā nereti tiek uzskatīta arī par augsti attīstītu, pārtikušu valstu problēmu, kas liek pētījumu rezultātus izvērtēt ar zināmu piesardzību, kontekstuāli. Pretrunīgi ir arī rezultāti par izglītības līmeņa saistību ar depresiju. Latvijā veiktajā pētījumā^[5] depresija biežāk ir tikusi diagnosticēta cilvēkiem, kam ir viduvējs vai slikts veselības pašvērtējums, ir novērota veselības pasliktināšanās pēdējo 12 mēnešu laikā vai ir alkohola atkarība. Kopumā cilvēkiem ar depresiju ir augstāks komorbīdu (līdzās pastāvošu) somatisku un psihisku saslimšanu risks.

Pastāvīgas attiecības ir svarīgs aizsargfaktors. Depresijas saikni ar attiecību trūkumu var skaidrot divējādi – pirmkārt, cilvēki, kas cieš no depresijas, retāk veido attiecības un, otrkārt, attiecību zaudējums var sekmēt depresiju.

Joprojām virkne aizspriedumu

Iespējams, viena no biežākajām pārliecībām ir tā, ka “ar depresiju katram ir jātiek galā paša spēkiem ‒ “vienkārši” saņemoties, domājot pozitīvas domas”. I. Lietaviete uzsver, ka tas diemžēl nestrādā, turklāt nereti iekšējā kritika, kas pieprasa neiespējamo, vēl vairāk pasliktina situāciju. Bieži var dzirdēt apgalvojumus, ka “depresija pāriet pati no sevis”. Reizēm tā var notikt, jo katram no mums ir unikālas adaptīvas pašregulācijas spējas, tomēr nereti ar tām nepietiek. Svarīgi ir atzīt, ka nepieciešama profesionāla palīdzība ‒ līdzīgi kā citu saslimšanu gadījumā. Vēl joprojām valda daudz aizspriedumu arī par antidepresantu kaitīgo ietekmi. 

Pirmie ārstēšanās soļi

Svarīgi ir apzināties, ka depresija ir slimība (vai vieglākā formā ‒ psihisks traucējums), kas prasa mērķtiecīgu ārstēšanu. Un depresija ir ārstējama. Lielai daļai pacientu ir vērojama depresijas un trauksmes simptomu samazināšanās, uzsākot antidepresantu kursu, kas, veicinot neirotransmiteru regulāciju smadzenēs, divu nedēļu laikā ļauj piedzīvot pirmo jūtamo uzlabojumu. Citi pacienti izvēlas psihoterapiju kā primāro palīdzību, norāda eksperte. Kognitīvi biheiviorālās terapijas vadlīnijas depresijas ārstēšanā balstās uz trīs pamatprincipu integrāciju: pirmkārt, tā ir precīza diagnostika un atbilstoša medikamentozā terapija, otrkārt, svarīga ir depresijas simptomu mazināšana fokusētā psihoterapijā un, treškārt, biheiviorālā aktivizācija (dienas ritmu sakārtošana, veselīgu paradumu un regulāras fiziskās aktivitātes pakāpeniska ieviešana). 

Katra cilvēka atveseļošanās ceļš ir dziļi individuāls, tāpēc nav vienas receptes visiem. Tomēr svarīgākais un visiem kopīgais princips ir nenorobežoties un nepalikt vienam ar slimību.

Aptauja veikta sadarbībā ar interneta pētījumu kompāniju SKDS, aptaujājot 1005 Latvijas iedzīvotājus.BENU Aptieka

^[1] [1] WHO, SDR(0-64), Suicide and intentional self-harm, per 100 000 – European Health Information Gateway (who.int)

^[2] Vrubļevska, J. (2018). Depresijas izplatība Latvijas vispārējā populācijā un primārā aprūpē Rīgā un Rīgas rajonā: Promocijas darbs: apakšnozare – psihiatrija. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte. https://doi.org/10.25143/prom-rsu_2018-09_pd

^[3] Rancāns, E., Martinsone, K. et al. (2021). Psihiskā veselība un psiholoģiskā noturība un ar to saistītie faktori Latvijas populācijā Covid-19 pandēmijas laikā, turpmākās vadības virzieni. Projekts “COVID-19 epidēmijas ietekme uz veselības aprūpes sistēmu un sabiedrības veselību Latvijā; veselības nozares gatavības nākotnes epidēmijām stiprināšana”. https://www.vm.gov.lv/lv/media/6491/download

^[4] https://ec.europa.eu/eurostat/web/products-eurostat-news/-/EDN-20181010-1

^[5] Vrubļevska, J. (2018). Depresijas izplatība Latvijas vispārējā populācijā un primārā aprūpē Rīgā un Rīgas rajonā: Promocijas darbs: apakšnozare – psihiatrija. Rīga: Rīgas Stradiņa universitāte. https://doi.org/10.25143/prom-rsu_2018-09_pd