-2.8 C
Rīga
svētdien, 14 decembris, 2025
Facebook Instagram Telegram Twitter Youtube
Home Blog Page 387

Bērnu atstāšana bez uzraudzības: Pārlieka uzticēšanās vai nolaidība? 

Pēc Iekšlietu ministrijas Informācijas centra statistikas datiem šā gada pirmajā pusgadā par bērna atstāšanu bez uzraudzības sākts administratīvā pārkāpuma process 56 gadījumos. Savukārt gadījumi, kad bērna uzraudzība veikta, atrodoties alkohola, narkotisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē, fiksēti gandrīz trīs reizes vairāk. Tikmēr mājokļu attīstītāja “Bonava Latvija” un Latvijas vecāku organizācijas Mammamuntetiem.lv kopīgi veiktā aptaujā noskaidrots, ka aptuveni puse vecāku bērnus bez pieaugušo klātbūtnes vienus neatstāj. Vai drūmo statistiku veido otra puse – pārlieku uzticoties vai bērnu ikdienas gaitām nepievēršot pienācīgu vērību? 

Valsts policijas pieredze saistībā ar bērniem, kas atstāti bez uzraudzības, ir gana rūgta – tostarp notikuši gadījumi, kad bērni guvuši nopietnas traumas vai pat gājuši bojā. Protams, ne katrs šāds gadījums viennozīmīgi saistāms ar nolaidību, dažkārt tās ir sekas pienācīgai situācijas nenovērtēšanai – uzticot bērnu personai, kura nespēj pienācīgi veikt bērna uzraudzību, vai bērna drošībai nepiemērotas vides faktors. Dažkārt nelaimes notiek, un diemžēl pat paši apzinīgākie vecāki ne vienmēr spēj tās iepriekš paredzēt un novērst. Taču tas, ko varam iepriekš paredzēt, ir vides faktora uzlabošana bērna drošības vārdā – gan iekštelpās, gan ārpus mājām, gan pašiem veicot nepieciešamos drošības pasākumus, gan arī iepazīstoties un uzturot labas attiecības ar kaimiņiem.

Kā uzraugām savus bērnus? Valsts policijas rūgtā pieredze

Saskaņā ar Valsts policijas rīcībā esošo informāciju gadījumi, kad bērna atstāšana bez uzraudzības raisījusi bēdīgas sekas, nav retums. Nevar viennozīmīgi pateikt, cik bieži bērni tiek atstāti bez uzraudzības, jo Valsts policijas redzeslokā nonāk tikai tie gadījumi, kad bērna dzīvība un veselība bijusi nopietni apdraudēta, tostarp gūtas traumas vai pat iestājusies nāve. Pēc Iekšlietu ministrijas Informācijas centra statistikas datiem šā gada pirmajā pusgadā par bērna atstāšanu bez uzraudzības sākti 56 administratīvā pārkāpuma procesi, kas ir par 4 gadījumiem vairāk salīdzinājumā ar iepriekšējā gada pirmo pusgadu. Savukārt 164 gadījumos administratīvā pārkāpuma process uzsākts par bērna uzraudzīšanu, atrodoties alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē, kas var ierobežot spējas nodrošināt bērna drošību un aizsardzību no iespējamiem bērna dzīvības un veselības apdraudējumiem, ja to izdarījusi persona, kura atbildīga par bērna uzraudzību. Šādu gadījumu salīdzinājumā ar iepriekšējā gada pusgadu ir par 21 vairāk.

Jāuzsver, ka tie nav tikai skaitļi – aiz katra šāda fiksēta gadījuma ir bērns un viņa drošība. Valsts policijas pieredze liecina, ka tipiskākās nelaimes, kādās nonāk bez uzraudzības atstāti bērni, ir izkrišana pa logu, nokrišana pa kāpnēm, pakļūšana zem pienācīgi nenostiprinātām mēbelēm, applaucēšanās ar karstu ūdeni, saindēšanās ar medikamentiem vai sadzīves ķīmiju, arī slīkšana. Tāpat ir gadījumi, kad bērni cietuši ceļu satiksmes negadījumos, apmaldījušies, kļuvuši par vardarbības upuri vai nonākuši citās nelaimēs.

Jāteic gan, ka iemesli, kāpēc notiek šādi negadījumi, ir dažādi. Dažkārt vērojams, ka vecāki ne vienmēr apzinās vai pilnvērtīgi izprot situāciju, vai gluži vienkārši nepiedomā pie tā, lai nodrošinātu bērnam atbilstošu vidi. Tāpat arī dažkārt dzirdams uzskats, ka “nekas jau nenotiks” vai ka “bērnam jāmāca patstāvība” un “pašam par sevi jāprot parūpēties”. Būtiski apzināties, ka bērns ir bērns un var nebūt gatavs draudīgām situācijām sava vecuma un brieduma pakāpes dēļ. Īpaši jaunāki bērni, kas vecākiem var šķist jau gana prasmīgi un zinoši, tomēr vēl nespēj kritiski izvērtēt situāciju un var viegli iekulties nelaimē. Tāpat Valsts policijas rīcībā esošā informācija liecina, ka mēdz būt gadījumi, kad vecāki lieto atkarību izraisošas vielas un atstāj bērnu bez uzraudzības vai ir uzticējuši bērna uzraudzību personām, kas to neveic pienācīgi. 

Būtiski ir vecākiem vai citam bērna likumiskajam pārstāvim, ja tāds ir, apzināties, ka primāri tieši viņi ir atbildīgi par bērna drošību – arī tad, ja bērns nodots uzraudzībā citai personai: auklei, vecmāmiņai, kaimiņiem vai radiniekiem. Izvēloties personu, kurai tiek uzticēts bērns, jāizvērtē šīs personas atbilstība un spējas pienācīgi parūpēties par bērnu, jo vecāka pienākums ir pēc iespējas nepieļaut situācijas, kad bērna drošība, tostarp veselība un dzīvība, tiktu pakļauta apdraudējumam. 

Nereti vecāki uztic 7 gadu vecumu nesasnieguša bērna uzraudzību citam bērnam, kurš jaunāks par 13 gadiem un kuram pašam vēl nepieciešama uzraudzība. Pat tad, ja bērns ir šo vecumu sasniedzis, jāizvērtē viņa brieduma un attīstības pakāpe. Jo mazākais bērns cietīs tādēļ, ka ir atstāts bez pienācīgas uzraudzības un aprūpes, var tikt vērtēta gan vecāku, gan bērnu uzraugošās personas atbildība. Ar uzraudzību tiek saprasts, ka bērnam līdz 7 gadu vecumam ir jāatrodas vecāku vai citu personu uzraudzībā, proti, viņu nedrīkst atstāt vienu – ne dzīvoklī, ne rotaļu laukumā, ne uz ielas, ne arī lielveikalā vai citā vietā. 

Cik gadu vecu bērnu drīkst laist vienu uz veikalu vai rotaļu laukumu? 

Vecāku uzticēšanās un pārliecības līmenis, ka bērns tiks galā ar viņam dotajiem uzdevumiem un dažādām dzīves situācijām, aug ar katru brīdi, kad bērns kļūst patstāvīgāks. Katram bērnam, protams, ir savs psiholoģiskās nobriešanas temps. Tomēr, lai nebūtu vienmēr jāvadās pēc izteikti individuāliem scenārijiem un vienlaikus sakārtotu vecāku atbildības tiesisko pusi, valstī ir radīts vienots juridiskais ietvars, definējot vecuma robežšķirtni, kuru pārsniedzot bērni iegūst mazliet lielāku patstāvību. 

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24. panta sesto daļu vecākiem vai personām, kuru aprūpē bērns nodots, ir pienākums neatstāt bērnu līdz 7 gadu vecumam bez pieaugušo vai personu, kas vecākas par 13 gadiem, klātbūtnes. Tas nozīmē, ka bērnu, kurš sasniedzis 7 gadu vecumu, drīkstētu, piemēram, vienu laist spēlēties piemājas rotaļu laukumā. Teorētiski un likuma izpratnē tā ir, taču vienlaikus jāvērtē arī situācijas raksturs un apstākļi, kādiem bērns tiek pakļauts. Tas skaidrots arī Civillikuma 177. pantā, kur noteikts, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā, proti, vecākiem ir pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. 

Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu, savukārt uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās puses apdraudējuma novēršanu. Vienkāršiem vārdiem, skaidrojot normatīvajā regulējumā pausto, bērna vecāku pienākums ir katrā situācijā individuāli izvērtēt, vai 7 gadus veca bērna atstāšana bez uzraudzības neradīs draudus bērna drošībai un veselībai. 

Cik ļoti uzraugām savus bērnus, un vai esam gatavi uzticēt bērnu pieskatīšanu citiem? 

Lai noskaidrotu, kāds ir pieaugušo lomu sadalījums ģimenē un attiecības ar bērniem, mājokļu attīstītājs “Bonava Latvija” kopā ar Latvijas vecāku organizāciju Mammamuntetiem.lv šī gada septembrī veica aptauju, izvaicājot gandrīz tūkstoti vecāku. 

Papildus jautājumiem par iesaistīšanos dažādu ikdienas mājas darbu veikšanā respondentiem tika lūgts sniegt viedokli arī par bērnu pieskatīšanu. Uz jautājumu, vai mēdzat laist savus bērnus vienus spēlēties pagalmā bez pieaugušo uzraudzības, gandrīz 52% respondentu atbildēja noraidoši, savukārt 6% atzina, ka to dara tikai situācijās, ja pagalmā ir vēl citi bērni. Vienlaikus 30% vecāku norādīja, ka uzskata savu piemājas pagalmu par pietiekami drošu, lai viņu bērni tajā varētu atrasties vieni. 

Tāpat aptaujas dalībniekiem tika jautāts par gatavību savu bērnu pieskatīšanu uzticēt kaimiņiem. Apkopojot atbildes, atklājās, ka kaimiņu palīdzību šādam mērķim līdz šim izmantojuši tikai nedaudz vairāk par 11% vecāku, no kuriem 1,6% to vairāk neplāno darīt, savukārt 9,4% noteikti izmantos arī turpmāk. No tiem, kuri kaimiņu palīdzību bērnu pieskatīšanai līdz šim nav lūguši, 7% to būtu gatavi apsvērt nākotnē. 

Drošība sākas no uzticēšanās un draudzīgu attiecību veidošanas

Aptaujas dati rāda, ka vecāku piesardzības līmenis gan iet roku rokā arī ar neuzticēšanos vistuvāk dzīvojošajiem cilvēkiem – kaimiņiem. “Ēkās un to pagalmos ar videonovērošanu cilvēki jūtas drošāk, tomēr nekas nav tik efektīvs kā kaimiņu modrās acis. Ja varam uzticēties cilvēkiem, kuri dzīvo līdzās, ikdiena ir daudz drošāka un ērtāka. Vienlaikus arī pašiem ir jāspēj radīt uzticēšanos savos kaimiņos,” iesaka “Bonava Latvija” pārdošanas un mārketinga vadītājs Kaspars Ekša. Tiesa, Latvijas iedzīvotāju attiecības ar kaimiņiem patlaban biežāk raksturojamas kā distancētas. 

Saskaņā ar “Bonava Latvija” 2021. gadā veiktas apkaimju kopienu aptaujas rezultātiem tikai 16% iedzīvotāju savus kaimiņus pazīst ļoti labi un attiecības sauc par draudzīgām. Turklāt Rīga izceļas ar vislielāko distanci kaimiņu attiecībās – 63% gadījumu tās raksturo vien pavirša sasveicināšanās vai arī kaimiņi nav pilnībā pazīstami. Tajā pašā laikā dažādos pētījumos pierādīts, ka spēcīgas sociālās saites ar tuviem draugiem, arī kaimiņiem, ir ļoti svarīgas cilvēka labklājībai un labsajūtai. Vēl vairāk – noskaidrots, ka, pat tikai sasveicinoties ar kaimiņiem, cilvēki jūtas par 50% laimīgāki. Cilvēki, kuri biežāk sazinās ar kaimiņiem, apgalvo, ka arī jūtas drošāk savā apkaimē, savukārt drošības sajūta ir faktors, ko cilvēki vērtē kā vissvarīgāko, lai viņiem patiktu atrasties un dzīvot savā apkaimē. Līdz ar to attiecības ar apkārtējiem lielā mērā nosaka arī to, cik lielu uzraudzību veltīsim saviem bērniem. Perfektā pasaulē, kur valdītu tikai harmonija un draudzība, pārliecība, ka ar mūsu atvasēm pagalmā, uz ielas vai parkā nekas slikts nenotiks, visticamāk, būtu daudz lielāka. Pasauli, protams, vienā dienā neizmainīsim, taču kļūt draudzīgākiem pret līdzcilvēkiem mums apkārt – tas gan ir paveicams.  

Valsts policija, mājokļu attīstītāja “Bonava Latvija” un Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv vērš uzmanību uz to, ka ir būtiski izvērtēt riskus un pieņemt atbilstošus lēmumus bērnu uzraudzībā.

Ieteikumi drošībai iekštelpās

Bērns ir pakļauts dažādiem riskiem ne tikai ārējā vidē, bet arī mājās, tādēļ ir ļoti svarīgi nodrošināt bērnam drošu vidi atbilstoši vecumposmam un attīstības līmenim. Tās ir pamatlietas, kas neprasa lielus ieguldījumus, bet var pasargāt vai pat glābt dzīvību. Piemēram, nostiprināt mēbeles tā, lai bērns neko nevar uzgāzt sev virsū; nodrošināt, lai elektrības rozetēs neko nevar iebāzt; mēbeļu stūrus padarīt netraumatiskus; karstus dzērienus novietot bērnam neaizsniedzamā vietā; ēdienu gatavot uz tālākā plīts riņķa; logus atvērt tikai vēdināšanas režīmā; sadzīves ķīmiju un medikamentus glabāt bērniem nepieejamās vietās; neatstāt pa ķērienam sīkas lietas, ar ko var aizrīties u. tml. 

Ieteikumi drošībai ārējā vidē

Valsts policija iesaka vecākiem jau iepriekš strādāt ar bērnu, lai viņu sagatavotu neparedzētām situācijām ārpus mājas – pārliecināties, ka bērnam ir līdzi piefiksēti vecāku kontakti (vārdi, uzvārdi, mobilo tālruņu numuri, dzīvesvietu adreses, vecāku darbavietu nosaukumi un adreses u. tml.), lai neparedzētu apstākļu gadījumā bērns neapjuktu un varētu sazināties ar vecākiem, pat ja viņam nav pieejams mobilais tālrunis vai tas ir izlādējies. Tāpat svarīgi jau iepriekš pārrunāt, pie kādiem pieaugušajiem bērnam šādās situācijās būtu vēlams vērsties pēc palīdzības, proti, lūkoties pēc tuvumā esoša cita pieaugušā ar bērnu, pie veikalu pārdevējiem, apsargiem, pazīstama kaimiņa, tuvumā esoša policista u. tml. Svarīgi jau iepriekš sagatavot bērnu un iedrošināt, lai bērns nekautrētos meklēt palīdzību un mēģinātu sazināties ar vecākiem. Tamlīdzīgās situācijās aicinām arī vecākus nepārvērtēt sava bērna prasmes un ņemt vērā, ka īpaši jaunāku bērnu potenciālā reakcija prombūtnē no vecākiem var būtiski atšķirties no ierastās: piemēram, ikdienā aktīvs un komunikabls bērns nedrošā situācijā var kļūt pilnīgi noslēgts un neparedzams. 

Ja bērns jau ir skolēns, ieteicams kopā mērot ceļu no mājām līdz skolai un atpakaļ, pārrunājot maršrutu un vēršot bērna uzmanību uz drošu uzvedību. Ja bērns vienatnē pārvietosies ar sabiedrisko transportu, ieteicams šīs darbības sākumā veikt kopā, pieaugušā pavadībā, un pārliecināties, ka bērns zina, kurā transportlīdzeklī (numurs, maršruts) ir jāiekāpj un kurā – jāizkāpj. Būtiski pārrunāt, ko darīt, ja ceļā atgadās kas neparedzēts – piemēram, ja gadās izkāpt nepareizā pieturvietā un mazais neorientējas nepazīstamā vidē. 

Bērns vaicā, vecāki mulst: izplatītākās situācijas un risinājumi

Bērns grib zināt, kā radās brālītis, bildina omīti vai skaļi novērtē tavas draudzenes svaru? Šie ir tikai daži no mirkļiem, kasvarētu samulsināt vecākus. Mazo ekspertu skolas (www.mazoekspertuskola.lv) psiholoģe Zane Avotiņa un sabiedrībā zināmi vecāki apgalvo – no jebkuras situācijas var izkļūt ar cieņu un izdomu.Uz jebkuru “neērto” jautājumu iespējams atrast atbildi.

Mazo ekspertu skola apkopojusi vairākassituācijas, kas liek vecākiem piepūlēties, meklējot pareizo risinājumu vai atbildi.

  1. Bērns vēlas precēt tēti vai mammu. Ir vecuma posms, kad bērns izjūt simpātijas pret pretējā dzimuma vecāku. Šādos gadījumos bērnam var teikt: “Tu varēsi precēties, kad būsi pieaudzis, un noteikti izvēlēsies kādu tikpat jauku cilvēku, kā tētis vai mamma.”
  1. Interese, no kurienes rodas bērni un kas ir sekss. Ikviens vecāks pats var atrast īstos vārdus, kā paskaidrot, kas ir sekss. Ja izturas un atbild mierīgi un droši, bērns saprot, ka sekss ir dabiska romantisku attiecību sastāvdaļa. Jāskaidro atbilstoši vecumam un bērna sapratnes līmenim. Parasti viņu zinātkāri pilnībā apmierina tamlīdzīgas atbildes: “Tās ir īpašas attiecības starp pieaugušajiem. Sekss ir tad, kad mamma ar tēti guļ vienā gultā un ir ļoti cieši kopā. Seksa laikā mamma un tētis rada bērniņu. Mammai vēderā ir oliņas, savukārt tētim sēkliņas. Kad tās saplūst, tad mammai vēderā sāk augt bērniņš.”
  1. Jautājums, kādēļ mammai nav “krāniņa”. Interese par dzimumatšķirībām ir dabiska. Vecumā, kad bērns sāk par to interesēties, bērns patspiešķir nosaukumus vai ar vecākiem kopā var izdomāt tādus dzimumorgānu nosaukumus, ko nekautrējas lietot, arī sabiedrībā esot.Atrodi laiku, kad runāt ar bērnu par intīmiem tematiem. Tāpat stāsti par drošību, piemēram, uzsver, ka sveši cilvēki nedrīkst aiztikt bērna intīmās vietas ar rokām vai likt izģērbties.
  1. Komentāri par citu cilvēku izskatu. Bērniem nepatīk garas un sarežģītas atbildes. Visvienkāršākā atbilde, runājot ar mazo par vizuālo ārieni, ir – cilvēki mēdz būt dažādi, katram matu krāsa vai garumsvar atšķirties, cits ir lielāks, cits – mazāks. No mazotnes bērnu var mācīt saskatīt līdzības vai atšķirības (http://www.mazoekspertuskola.lv/cards/view/234) gan dabā (http://www.mazoekspertuskola.lv/cards/view/41),gan cilvēkos. Māci neizsmiet atšķirīgo vai citādo.
  1. Pārdomas par nāvi.Vai es nomiršu? Šis jautājums liek ne gluži sarkt, tas mudina apdomāt, kā tieši mazajam pastāstīt par tik dabīgiem dzīves procesiem, kā dzīve un nāve. Noteikti nevajadzētu melot, vai izvairīties no šī jautājuma. Var atbildēt: viss, kas ir dzīvs, reiz nomirst, bet tev vēl gara dzīve ir priekšā. Tāpat arī mazajam var stāstīt par ritējumu dabā, velkot paralēles ar cilvēka dzīvi.

“Vecākiem tas var būt izaicinājums atbildēt uz bērnu šķietami vienkāršajiem, tomēr grūtajiem jautājumiem. Tie var likt vecākiem justies neērti, mulsinoši, likt aizdomāties, kā atrast pareizos vārdus, kā izskaidrot notikumus un lietas bērnam saprotamā veidā. Mazajiem piemīt dabīga zinātkāre izprast procesus, vārdus vai jēdzienus, ko nesaprot. Viņi mēdz būt arī ļoti godīgi un ir neiecietīgi pret netaisnību, tādēļ nevajadzētu mānīties vai izvairīties no atbildēm. Reizēm pareizās atbildes meklējumos, skaidrojumi, kas tiek izmantoti, nav tik nozīmīgi, cik vecāku reakcija uz neērtajiem jautājumiem,” saka Z. Avotiņa.

Kā rīkoties “neērtajās” situācijās?

  • Painteresējies, no kurienes bērnam šāda interese. Vari izteikt atzinību, ka tas ir labs jautājums, atrodi vietu un laiku, kad ar bērnu pārrunāt viņa interesējošo jautājumu.
  • Esi vienkāršs – svarīgi izvērtēt bērna vecumu, bieži vien mazie vēlas noskaidrot daudz primitīvāk un vienkāršāk, nekā patiesībā es iztēlojies.
  • Esi godīgs – ja arī uzreiz nevarēsi atbildēt uz jautājumu un tev vajag laiku, lai piemeklētu īstos vārdus, droši vari teikt, ka īsti nezini, kā uz šo jautājumu atbildēt, un tev nepieciešams laiks padomāšanai.

Mazo ekspertu skolas vecāku pieredze

“Nesen saskāros ar meitas Magdas jautājumu, kā viņa piedzima un vai man sāpēja, kad nāca pasaulē. Vai jutu, kā viņa vēderā spārdījās? Sākumā samulsu un domāju, ko lai atbild. Tāpat nesen aizsaulē aizgāja mana omīte, un arī tad izskanēja jautājums, kur palika vecā Velta,” pieredzē dalās Jana Krūmiņa,skeletonista Martina Dukura dzīvesbiedre. Dukuru ģimene “pasakas nestāsta”, drīzāk runā bērnam saprotamā valodā. “Mēģinu visu skaidrot ar piemēriem un veidoju asociācijas. Teicu – jā, bērni rodas vēderā, un debesīs tie mammas izvēlas paši, tāpēc Magdai tieši ir šī mamma un tētis,” stāsta Jana. “Kad mana draudzene šķīrās no sava vīra, Magda prasīja – vai zini, kādēļ draudzene vairs nedzīvo ar to puisi? Godīgi atbildēju, ka mīlestība beidzās, un viņi izlēma dzīvot atsevišķi. Meitas atbilde bija – hmm, tad jau mums ir ģimene un arī mīlestība. Es atbildēju – jā, mums ir.”

Citu skatpunktu uz neērtām situācijām piedāvā žurnālists Ansis Bogustovs. “Droši vien dzirdēt sevi no malas ir tas mirklis, kas licis dažkārt sarkt. Piemēram, par audzināšanas tēmu. “Nu kā Tu varēji tā izdarīt?” vai “Es teicu tagad, skaitu līdz trīs” – dzirdot to no sava bērna, ir neērti konstatēt savu aizņemtības izrasīto steigu, neiecietību unkategorismu,” saka Ansis. “Tad atklāti saku, jā, es jau arī tā runāju, un izklausās strupi. Īsumā – izeju no situācijām, godīgi izrunājoties ar bērnu.”

Katru reizi, kad bērni pasaka ko brīnišķīgu vai neatkārtojamu TV raidījumu vadītāja Kristīne Garklāva sola sev beidzot visu pierakstīt, tomēr ikdienas steiga daru savu. Ir gan pāris spilgti piemēri, kas palikuši atmiņā. “Situācijas, kad bērni ir likuši kaunēties, bieži negadās. Atceros reizi, kad dēls pa visu veikalu skaļi vaicāja – kāpēc viņi (pircēji mums priekšā) tik mazam bērnam dod kolu? No vienas puses sakaunējos, no otras – nav jau nemaz tik slikta piebilde,” stāsta Kristīne.“Pret bērnu ziņkāri vienmēr attiecos nopietni, jo apzinos, ka manu atbildi viņi varētu atcerēties visu mūžu. Viens no pēdejā laika interesantajiem jautājumiem – vai cepta vista ir dzīvnieks?”

 

Par Mazo ekspertu skolu

Mazo ekspertu skola www.mazoekspertuskola.lv ir Latvijas vecākiem domāts unikāls tiešsaistes resurss, kur atrodami praktiski materiāli pirmsskolas vecuma bērnu galveno prasmju attīstīšanai ar mērķi audzināt patstāvīgus, loģiski domājošus un neatkarīgus bērnus. Interneta platforma tika atklāta 2014. gada maijā. Pieejamie materiāli galvenokārt ir krāsojami uzdevumi latviešu valodā. Uzdevumi attīsta bērnu valodu, loģisko domāšanu, emocionālo inteliģenci, uztveri, izpratni par veselīgu dzīvesveidu un uzturu, tāpat tie ir ērts resurss vecākiem ierosmei pavadīt laiku kopā ar 2-6 gadus veciem bērniem.

Bērns un sports – svarīga ir patiesa interese!

Bērna pilnvērtīgai augšanai ļoti svarīgs ir miegs, svaigs gaiss un veselīgs uzturs, tāpat veselam organismam vajadzīga sportošana. Šobrīd aug iekštelpu bērnu paaudze, kuriem fizisko aktivitāšu pamats ir jāorganizē apzināti. Kādu sporta veidu izvēlēties – individuālo vai komandas? Un kādi ir sportošanas plusi no psiholoģiskā aspekta? Skaidro Rimi Bērniem eksperte psiholoģe Iveta Aunīte. 

Ko izvēlēties – individuālo sporta veidu vai kolektīvu nodarbi?

Sportot ir labi un veselīgi, taču bērniem sportošana ir ļoti noderīga arī individuālajai personības attīstībai un rakstura veidošanai, atgādina Rimi Bērniem eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte. Viena no labākajām izvēlēm ir mērķtiecīgi bērnu vest uz sporta nodarbībām, kas būs gan plānojama, gan arī neizbēgama ikdienas režīma sastāvdaļa, taču ir svarīgi, lai izvēlēto sporta veidu pavadītu patiesa interese no bērna puses.

Iveta Aunīte norāda, ka komandas sportu risks ir kopīga atbildība, kas dažreiz var izvērsties par bezatbildību. Proti, spēlējot komandā, var atdot bumbu citam, pasaudzējot savus spēkus, paskriet maliņā, sadalīt atbildību par zaudējumu vai vispār no tās izvairīties. Taču komandu sports dod arī daudz pozitīvu emociju – rada kopības sajūtu, pilnveido saskarsmes procesu ar citiem cilvēkiem, divkāršo uzvaras prieku un palīdz dalīt zaudējuma sarūgtinājumu. Savukārt individuālajos sporta veidos bērni zaudējumus izjūt asāk, tie vairāk ietekmē pašvērtējumu. Ja bērns piedzīvo vairākus zaudējumus pēc kārtas, var zust motivācija sportot. Vienlaikus tas iemāca visu emociju gammu izturēt pašam, taču vairumā gadījumu mazam bērnam tas ir diezgan grūts uzdevums, īpaši tad, ja vecāki ļoti kritiski vērtē bērna sniegumu.

Bērna raksturs un vēlmes var būt gana atšķirīgas, tāpēc izvēlēties pareizo sporta veidu var būt grūti, skaidro Iveta Aunīte: “Bikls un kautrīgs bērns, iespējams, jutīsies komfortablāk individuālās sporta nodarbībās, bet tieši šiem bērniem personības pilnveidošanai vairāk noderētu komandu sporta veidi, kas māca sadarboties. Jebkurā gadījumā bērnu vecākiem ir svarīgi pārrunāt ar treneri, cik daudz un cik aktīvi bērns piedalās sporta nodarbībās, lai saprastu, vai šis sporta veids tiešām bērnam ir īstais.”

Sportošanas plusi

Sava veida atpūta

Atslēgties no ikdienas ritma un virtuālās pasaules bērnam var būt grūti, tāpēc Iveta Aunīte iesaka nomainīt šo ikdienas rutīnu un pamēģināt ko citu. “Zināms, ka īstā atpūta ir nevis slinkošana, bet gan aktivitāšu un nodarbju maiņa. Sporta nodarbības bērnam ir darbības maiņa. tātad arī atpūta. Pat ja mazais ir fiziski noguris un sasvīdis, pēc aktivitātes ir gandarījums un labs garastāvoklis. Parasti sporta treniņos valda neformālāka gaisotne nekā bērnudārzā un skolā. Ir jādara tas, ko liek treneris, bet vienlaikus var arī padraiskoties, jokot, komunicēt ar citiem bērniem, nav jāievēro klusums, kā tas ir skolas stundās vai dārziņa nodarbībās. Tas dod brīvības sajūtu, mazina spriedzi un saspringumu, kas uzkrājas skolas vidē,’’ stāsta Rimi Bērniem eksperte.

Jauni draugi

“Jo daudzveidīgākas nodarbes, jo plašāks draugu loks. Skolā ir vieni draugi, sportā – citi. Veidojas jauna pieredze, kā draudzēties un sadarboties dažādos apstākļos, pilnveidojas citas komunikācijas prasmes. Sportā bērni iemācās gan zaudēt, gan kopīgi piedzīvot uzvaras mirkļus. Mainot vidi, nav pārsātināšanās ar vieniem draugiem, treniņā veidojot jaunas attiecības. Ja katru dienu laiku pavada kopā ar vieniem un tiem pašiem draugiem, vēlme reizēm distancēties ir dabiska,” stāsta Iveta Aunīte.

Vides maiņa

Rimi Bērniem eksperte vides maiņu uzskata par svarīgu aspektu bērna dzīvē: “Sporta zālē vai treniņu laukumā ir pilnīgi cita vide nekā mājās vai skolā. Cits aprīkojums un inventārs -–bumbas, lecamauklas, vingrošanas rīki, kas veicina vēlmi, interesi un motivāciju darboties. Sportā interese un motivācija ir atslēgas vārdi, lai bērns vispār gribētu apmeklēt treniņus.” 

Laika plānošana un pašdisciplīna

“Sporta treniņi ir labs veids, kā jēgpilni organizēt brīvo laiku. Būtu vēlams, lai līdz 11 gadu vecumam bērns būtu atradis to sporta veidu, kas viņam patīk. Svarīgākais, izvēloties sporta veidu, ir bērna interese un dedzība, dodoties uz treniņiem. Panākumi, lai arī patīkami gan vecākiem un trenerim, gan pašam mazajam sportotājam, tomēr nav pats svarīgākais kritērijs,” atgādina Iveta Aunīte. Ja bērns dodas uz nodarbībām ar prieku, ir vērts turpināt trenēties pat tad, ja nav lielu panākumu. Sportošana rada drošu un pozitīvu vidi, kur veidot attiecības ar vienaudžiem, kas īpaši aktualizējas apmēram no 11 gadu vecuma. Pusaudža vecumā draugi ir ļoti svarīgi un labi, ja tie nav jāmeklē “uz ielas”.

Iveta Aunīte arī norāda, ka sporta pulciņu, turnīru un sporta nometņu apmeklēšana iemāca disciplīnu un pašorganizāciju – spēju pašam sakārtot sporta somu, sekot sporta treniņu grafikam, iemācīties uzņemties atbildību par dienas režīma ievērošanu. 

Bērns un nauda: Kā sākt mācīt finansiālo atbildību?

Prasme gudri rīkoties ar naudu, apzināties tās vērtību un veikt iekrājumus ir viena no noderīgākajām, ko apgūt jau bērnībā. Dzīves laikā šī prasme sniegs praktiskus ieguvumus un ļaus pieņemt veiksmīgus finanšu lēmumus. Tomēr šī atbildība lielākoties balstās uz vecāku pleciem, tāpēc Luminor bankas finanšu eksperte Jekaterina Ziniča dalās ar padomiem, kā izglītot bērnus finanšu jautājumos un ko mācīt jau agrā vecumā. 

“Tieši vecākiem ir būtiska loma bērnu iemaņās apieties ar naudu, lai vēlāk veicinātu viņu finansiālo stabilitāti dzīves laikā. Ar bērniem ieteicams jau savlaicīgi, jau agrā vecumā, runāt par naudu – ikdienas pirkumiem, izdevumiem un to apmēriem, kā nauda tiek pelnīta, kā arī par krāšanu, kā pamatu ņemot ģimenes budžetu un finanšu paradumus. Tas palīdzēs jau iespējami agri bērnos attīstot izpratni par to, kā nauda “strādā” un tās vērtību. Nereti vecāki pārrunā finanšu jautājumus tikai tad, kad bērns ir neapdomīgi rīkojies ar naudu, bet ieteicams šos jautājumus integrēt ikdienā, lai bērns arī justos iesaistīts ģimenes budžeta veidošanā,” norāda Jekaterina Ziniča.

Naudas taupīšana un sava budžeta veidošana

Papildus ikdienas vajadzībām mēs visi vēlamies sevi palutināt ar kādu lielāku pirkumu, taču tam bieži vien ir jāiekrāj – tieši tāpēc ir svarīgi šo prasmi apgūt jau bērnībā. Ja atvase izsaka vēlmi pēc jaunas rotaļlietas vai cita dārgāka pirkuma, mudiniet bērnu iekrāt pašam. Tam palīdzēs ļoti vienkārša iekrājumu plāna sagatavošana, pēc kura vadoties, bērns var ietaupīt naudas summas, piemēram, no savas kabatas naudas vai uzdāvinātas naudas.

Arī regulāra kabatas nauda ir labs veids, kā bērnam mācīt naudas vērtību, kā to apzinīgi tērēt un ietaupīt. Pat ja dažreiz kabatas nauda tiek ātri iztērēta, tādējādi attālinot mērķa sasniegšanu, arī šī ir svarīga mācība. Tāpat eksperte skaidro, ka ir svarīgi bērnam sastādīt tēriņu un ienākumu dienasgrāmatu, kurā pierakstīt veiktos izdevumus no saņemtās kabatas naudas vai ietaupījumiem. Dienasgrāmata palīdz analizēt tēriņus, liekot pamatus bērna spējai nākotnē budžetēt savus ienākumus – katra mēneša beigās to kopīgi ar bērnu ieteicams pārrunāt.

Spēle kā pamats ieguldījumiem

Papildus prasmei iekrāt ir svarīgi jau laikus bērnu iepazīstināt ar ieguldīšanu un tās principiem, tādā veidā veicinot apņēmību un plānošanas prasmes. Tam sākotnēji nav jābūt nekam sarežģītam – sākt var ar vienkāršu vingrinājumu. Ja bērnam izdosies saglabāt savu kabatas naudu līdz kādam konkrētam datumam x, tad kabatas nauda tiks palielināta ar summu x. Bet ja nauda netiks tērēta vēl 5 dienas, tad saņemtā summa papildus esošajai kabatas naudai būs x + y.

Pirmie soļi “uzņēmējdarbībā”

Nereti bērni ir uzņēmīgi un izdomas bagāti, un šo radošumu var izmantot, mudinot bērnu nākt klajā ar saviem risinājumiem, lai nopelnītu naudu. Piemēram, var tirgot kaut kādas preces “dārza izpārdošanā”, tādā veidā ļaujot uzņemties atbildību un iniciatīvu, vecākiem esot mentoram nevis priekšniekam. Ja bērnam ir talants šūt vai tamborēt – arī šos talantus var izmantot, pārdodot rokdarbus kaimiņiem vai draugiem vai sarīkojot nelielu gadatirdziņu tuvākajiem.

Savukārt mazākiem bērniem var dot pirmos atbildīgos uzdevumus, piemēram, iepirkties – veikalā iegādāties maizi vai pašam samaksāt par savu saldējumu. Pirms tam gan ieteicams situāciju izspēlēt mājās, rotaļājoties veikalos, lai pirmajā reizē īstā veikalā ir mazāks apjukums.

Labs skolotājs rāda piemēru

Tikpat svarīgi, kā mācīt un dot padomus sava bērna izaugsmei, ir arī rādīt labu piemēru. Vecākiem ir jāpārdomā, vai paši spēj izvirzīt ilgtermiņa finanšu mērķus, pieturēties pie uzkrājumu plāniem un ieguldīt savā nākotnē. “Ir svarīgi par šīm tēmām rosināt kopīgas sarunas ģimenē, lai analizētu un potenciāli mācītos no kļūdām. Kopīgi definējot finanšu mērķus un pie tiem pieturoties, ģimene var strādāt komandā,” stāsta finanšu eksperte.

Bērns un mājas kārtošana: Kā pienākumu padarīt patīkamu?

Pierunāt bērnu sakārtot istabu dažkārt aizņem vairāk laika, nekā visu sakārtot pašam. Taču pastāvīgi izdabājot savām atvasēm, mēs tikai izdarām viņiem lāča pakalpojumu un neļaujam attīstīt svarīgas iemaņas. Zinot savus pienākumus un tos veicot, bērni mācās organizētību un attīsta atbildības sajūtu. Bet ko darīt, kā ar bērnu sarunāt, ja jūtat, ka kontrole slīd ārā no rokām un katra saruna ar bērnu par nesaklātu gultu kļūst par konfliktu?

Pozitīvs piemērs

Ģimene un tuvākie līdzcilvēki ar savu uzvedību veido bērna skatījumu uz kārtību un higiēnu. Bērni lieliski modelē pieaugušo uzvedību, un līdz noteiktam vecumam tas ir viens no galvenajiem veidiem, kas palīdz viņiem mācīties.

Ja atvases ikdienā redzēs kārtību un darbu, kas tiek ieguldīts, lai māja būtu tīra, domājams, viņi šo paradumu pārņems arī paši. Tādēļ ir svarīgi ļoti konkrēti izskaidrot, ka māja pati nesakārtojas un rotaļlietas plauktos nesakāpj. Kārtība ir nepieciešama, lai dzīvotu mājīgi un ērti, tāpēc kārtība jāievieš katru dienu.

Tāpat pievērsiet uzmanību tam, kā paši uztverat faktu, ka ir laiks sakārtot māju. Ja pastāvīgi rādāt, ka šis darbs jūs nogurdina un nesniedz nekādu prieku, visticamāk, arī bērnam tas nekļūs par patīkamu nodarbi.

Soli pēc soļa

Lai izveidotu ieradumu ieviest kārtību, šajā nodarbē bērnu iesaistiet pēc iespējas agrāk. Mazulis, kurš ir sācis staigāt, ir spējīgs mācīties un var nolikt savu rotaļlietu tai paredzētā kastītē. Nedaudz paaudzies – jau var būt atbildīgs par visa rotaļlietu plaukta sakārtošanu.

Svarīgākais ir sadalīt kārtošanas procesu konkrētos mazos uzdevumos, lai bērnu nepārņemtu bezspēcīguma sajūta, kas bieži mēdz būt iemesls asarām un niķiem. Negaidīti saņemts uzdevums sakārtot istabu un liels daudzums dažādu darbu izraisa aizkaitinājumu, un bērns vairs nezina, ar ko sākt. Par to, ka nāksies kārtot istabu, informējiet iepriekš, noskaņojiet un motivējiet bērnu šim darbam, bet par paveikto uzdevumu piedāvājiet atalgojumu, kuru viņš patiešām gribētu.

Gudrības

Radiet bērnam priekšnosacījumus priecāties par kārtību un to novērtēt tā vietā, lai uzstādītu tos kā mājas noteikumus. Piešķiriet viņam svarīgā mājas vietā esošu plauktu vai atvilktni, par kuru viņš būs atbildīgs. Tas, ka būs sava vieta, par kuru ir jārūpējas, var veicināt atbildību, kā arī pozitīvu skatījumu uz kārtošanu.

Svarīgi ir arī tas, lai katrai lietai mājās būtu sava vieta un visi ģimenes locekļi zinātu, kur šī vieta ir. Parūpējieties, lai bērniem būtu kastes, kas paredzētas viņu lietu uzglabāšanai, izskaidrojiet un apzīmējiet, kur un kādas lietas tiks uzglabātas. Tādā veidā izvairīsities no apjukuma un palīdzēsit atvasei tikt galā ar kārtošanas procesu.

Jo vairāk lietu, jo ilgāk nākas ieviest kārtību, tāpēc piedāvājiet bērnam ievērot maiņas noteikumus. Tas nozīmē, ka jaunu rotaļlietu drīkstēs pirkt tikai tādā gadījumā, ja vecā būs kādam atdota vai uzdāvināta. Tas ļaus kontrolēt rotaļlietu daudzumu un mācīs bērnam dalīties. Zinot, cik laika aizņem ar lietām pilnas istabas kārtošana, bērns piekritīs šādiem spēles noteikumiem.

Prieks

Padariet mājas kārtošanu par ģimenes rituālu: vienojieties par konkrētu nedēļas dienu un laiku, kad mājās tiek izsludināts spodrības laiks. Bērnam kārtošana būs krietni interesantāka, ja darīsit to kopā. Ieviesiet šim procesam savas tradīcijas – klausieties visas ģimenes locekļu iecienīto mūziku, ģērbieties kārtošanas drēbēs (lai tās ir smieklīgas un īpašas) un spodrības dienu padariet par īstu prieka dienu.

 

Autors: “Grite” tīrības eksperts, psihologs Eligijus Jokubaitis 01.06.2018

Bērns un cukura diabēts: Kas jāzina līdzcilvēkiem?

Close-up of a diabetic child that measures sugar level in the doctor office. Child diabetes concept

Diagnoze “cukura diabēts” ir dzīvesveids, ar kuru nākas sadzīvot ne tikai pašam slimniekam, bet arī līdzcilvēkiem. Rimi Bērniem ekspertes – ārste pediatre Sanita Mitenberga un sertificēta uztura speciāliste Olga Ļubina – skaidro, kā sadzīvot ar cukura diabētu ne tikai mazajam pacientam, bet arī cilvēkiem, kuri ikdienā ir ar viņu kopā. 


Kas ir cukura diabēts?

“Bērniem izplatītāks ir 1. tipa cukura diabēts, tomēr mūsdienās sastopami arī 2. tipa cukura diabēta gadījumi, kas saistīti ar lieko svaru un neveselīgu dzīvesveidu. Agrāk ar 2. tipa cukura diabētu slimoja pieaugušie vecumā pēc 40–45 gadiem, bet šobrīd tas novērojams jau pusaudžu vecumā,” stāsta ārste pediatre Sanita Mitenberga. 

Eksperte skaidro, ka 2. tipa cukura diabētu ārstē ar veselīgu uzturu, tabletēm un/vai insulīnu. Ar 1. tipa cukura diabētu saslimst galvenokārt bērnībā. Vienīgā izdzīvošanas iespēja ir regulāras insulīna injekcijas. 1. tipa cukura diabēts, ar ko biežāk slimo bērni un jauni cilvēki, nozīmē, ka aizkuņģa dziedzeris neražo insulīnu vai ražo to nepietiekamā daudzumā. Insulīns ir hormons, kas nepieciešams, lai katra organisma šūna saņemtu asinīs esošo glikozi un pārvērstu to enerģijā.  Bez insulīna organisms nespēj dzīvot – glikoze uzkrājas asinīs, cilvēkam rodas nespēks. Ilgstoši esot bez insulīna, iespējams saindēties ar ketonvielām (acetonu), un bez ārstēšanas cilvēks var aiziet bojā. 

Diabēts ir plaši izplatīta slimība, bet tā nav lipīga, to nevar nodot otram ar pieskārieniem, siekalām vai kādā citā veidā.  Nepareizs ir uzskats, ka ar diabētu var saslimt, pārmērīgi ēdot saldumus.

Kas jāzina bērniem

Kad bērns vai pusaudzis atgriežas izglītības iestādē pēc saslimšanas ar diabētu, ir ļoti svarīgi, lai viņš pastāstītu saviem draugiem, ko viņš zina par diabētu un kā jārīkojas hipoglikēmijas (pazemināts cukura līmenis asinīs) gadījumā. Vēl labāk, ja diabēta māsa var atnākt uz klasi un visiem, kuri nonāk saskarē ar bērnu, kam ir diabēts, izstāstīt par diabētu un tā problēmām. Īpaši svarīgi, lai šādu tikšanos apmeklētu fiziskās audzināšanas skolotājs. Tā vajadzētu darīt arī tad, ja bērns maina klasi vai skolu. 

Bērnam ar cukura diabētu jāzina, ka sliktas pašsajūtas vai kādu problēmu gadījumā viņš var vērsties pie ikviena bērnudārza vai skolas darbinieka un ka viņam noteikti sniegs palīdzību. Tādēļ, pirms uzsākt skolas gaitas, ir svarīgi informēt visu skolas personālu par to, ka bērnam ir diabēts. 

Skolas biedriem, it sevišķi klasesbiedriem, jābūt informētiem par skolēnu, kuram ir diabēts, lai vajadzības gadījumā varētu palīdzēt. Pret audzēkņiem ar cukura diabētu ir jāizturas tieši tāpat kā pret jebkuru bērnu, nav pieļaujama ne īpaša izcelšana, ne atstumšana. Klases mikroklimatā jārada pozitīva vide, lai bērnam ar diabētu nebūtu kauns par to runāt, iedrošina Sanita Mitenberga. 

Bērnam ar 1. tipa cukura diabētu vienmēr jābūt līdzi: 

– insulīnam un aprīkojumam tā injicēšanai (parasti tas izskatās kā neliela pildspalva),

– glikometram, teststrēmelēm un diabēta dienasgrāmatai,

– “uzkodu kārbiņai” hipoglikēmijas profilaksei un ārstēšanai. Tās var būt glikozes tabletes, augļu sula, graudaugu batoniņš, uzkodas vai sviestmaize; 

– ūdenim vai dzērienam ar zemu cukura saturu.


Kas par bērnu ar cukura diabētu jāzina skolotājiem

Intelektuālā ziņā šie bērni neatpaliek no citiem audzēkņiem, taču pazemināta vai paaugstināta cukura līmeņa asinīs dēļ var būt grūtāk koncentrēties. Ja jūtat, kā bērns kļūst pārlieku emocionāls, tas var būt par iemeslu straujām cukura līmeņa izmaiņām asinīs un izsaukt negaidītu hipoglikēmiju vai hiperglikēmiju, stāsta Rimi Bērniem eksperte, ārste pediatre Sanita Mitenberga. 

Svarīgi bērniem ar diabētu pirms eksāmeniem apjautāties, vai viss kārtībā, un pārliecināties, ka bērns ir kaut ko paēdis vai paņēmis līdzi kādu uzkodu. Arī klases izbraukumos, ekskursijās, pārgājienos un citos pasākumos jāpārliecinās, lai bērns savlaicīgi paēstu. 

Domājot par fiziskajām aktivitātēm, bērni, kuriem ir diabēts, ne tikai drīkst nodarboties ar sportu, bet tas viņiem ir nepieciešams. Jāatceras, ka sportošana pazemina cukura līmeni asinīs, un sporta skolotājiem būtu jāpievērš pastiprināta uzraudzība bērniem, kuriem ir diabēts, norāda Sanita Mitenberga. 

Hipoglikēmija un kā uz to reaģēt

Hipoglikēmija ir pazemināts cukura līmenis asinīs. To var izraisīt vairāki apstākļi: 

– nepietiekama vai novēlota pārtikas uzņemšana,

– pārāk liela insulīna deva,

– stresa situācija,

– pastiprināta fiziskā aktivitāte.

Ja bērnam ir pazemināts cukura līmenis, pēc iespējas ātrāk jāapēd vai jāiedzer kāds no šiem produktiem: graudu cukurs (2–3 gab.), glikozes tabletes (2–4 gab.), karote medus, konfektes (2–3 ledenes), 10–12 vīnogas, baltmaizes gabaliņš, cepums, salda tēja (ar 2–3 tējk. cukura), salda sula (1/2–1 glāze).

Ja bērnam ir hipoglikēmija (trīce, krampji, līdzsvara zudums vai pat iestājas bezsamaņa), viņš nekādā gadījumā nedrīkst piedalīties aktīvās fiziskās nodarbībās! Jebkuru samaņas traucējumu gadījumā jānodrošina drošs ķermeņa stāvoklis – stabila sānu guļa, arī fiksācija (ja ir krampji). Ar glikometru jānosaka cukura līmenis asinīs, par situācijas nopietnību stāsta Rimi Bērniem eksperte Sanita Mitenberga. 

Ja bērna cukura līmenis ir zem 4 mmol/L:

  • cukura līmeņa paaugstināšanai jāievada muskulī atbilstoša glikagona deva pēc instrukcijas;
  • ja nav glikagona – jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība (tālrunis – 113), minot iemeslu – smaga hipoglikēmija diabēta slimniekam;
  • nedrīkst bērnam bezsamaņā dot ne ēst, ne dzert, jo var aizrīties!

Ja izglītības iestādē mācās ar cukura diabētu slims bērns, iestādes pirmās palīdzības sniegšanai medpunkta ledusskapī noteikti ir jāglabā glikagons.

Kādus našķus drīkst piedāvāt bērnam ar cukura diabētu

Bērniem, kuriem diagnosticē 1. tipa cukura diabētu, attiecībā uz našķu izvēli ir jābūt īpaši piesardzīgiem un jārēķina, cik daudz un ko drīkst apēst, uzsver sertificēta uztura speciāliste Olga Ļubina. Parasti katram cukura diabēta pacientam ir zināms, cik daudz ogļhidrātu saturošu produktu vienā ēdienreizē viņš drīkst apēst. Ierēķinot šo našķi atļautajā ogļhidrātu daudzumā, bērns var apēst arī parastu konfekti vai kūkas gabaliņu. Šajā gadījumā jārēķinās ar straujāku glikozes līmeņa celšanos.

“Ir našķi-diabētiskie produkti, kas cukura vietā satur saldinātājus. Saldinātāji mēdz būt dažādi: dabiskie, piemēram, cukura spirti (ksilitols, sorbitols, eritritols), stēvija, un mākslīgie, piemēram, aspartāms. Pacientiem, kam diagnosticēts cukura diabēts, vēlams izmantot uzturā produktus ar šiem saldinātājiem, taču, sekojot diētai, jārēķinās ne tikai ar cukuriem un cukura aizvietotājiem, ko izmanto produktu ražošanā, bet arī ar citiem ogļhidrātus saturošiem produktiem, piemēram, miltiem. To vietā var izmantot kokosriekstu, mandeļu, ķirbju sēklu miltus”, iesaka Olga Ļubina. 

Bērns sūdzas par galvassāpēm – protests vai iemesls satraukties?

 

Galvassāpes nav tikai pieaugušo problēma – tās mēdz piemeklēt arī bērnus. Vai galvassāpes ir tikai bērna protests, vai tām ir kāds nopietnāks iemesls? Par iespējamajiem cēloņiem un risinājumiem stāsta Rimi Bērniem veselības eksperte Sanita Mitenberga.

Galvassāpes bērniem biežāk novērojamas laika posmā, kad uzsāktas skolas gaitas (ap 6 –7 gadiem) un pubertātes laikā (12 – 15 gadi). Mūsdienās bērni ir ļoti noslogoti – mācības, dažādi pulciņi un sporta nodarbības, tāpat bieži vien laiks tiek pavadīts pie datora vai telefona. Tā visa dēļ bērns mazāk uzturas svaigā gaisā. Nogurums un svaiga gaisa trūkums ir viens no visbiežākajiem iemesliem, kādēļ bērnu sāk mocīt galvassāpes.

Pievērsiet uzmanību uzturam

Arī uzturam ir nozīme. Galvassāpju iemesls var būt organisma dehidratācija, kad bērns dienas laikā neuzņem pietiekami daudz ūdens. Rimi Bērniem veselības eksperte Sanita Mitenberga iesaka: “Paskaidro atvasei, ka ūdens jādzer ne tikai tad, kad to gribas, bet ik pa laikam visas dienas garumā, jo īpaši pēc sporta nodarbībām.” Tam, ka galva griežas, sāp, un pat ir slikta dūša, iemesls var būt neregulāras ēdienreizes. Raugi, lai bērns paēd brokastis un pusdienas nevis pārtiek tikai no smalkmaizītēm vai nelielām uzkodām. Ja skolā jāuzkavējas ilgāk – iedod līdzi launagu. Maltītēm jābūt vieglām,sabalansētāmun regulārām.

Temperatūra un saslimšana

Lai noskaidrotu bērna galvassāpju iemeslu, pavēro viņa uzvedību. Lai izstāsta, kur tieši sāp –pakausis,deniņi vai kakla daļa, vai sāpes ir pēkšņas vai pakāpeniskas, asas vai blāvas. Galvassāpju laikā var izmainīties sejas ādas krāsa – tā var kļūt apsārtusi vai bāla, parādīties uztraukums vai apātija, nespēks, slikta dūša, vemšana, pat krampju lēkmes. Ņem vērā, ka pēkšņas galvassāpes jebkura vecuma bērnam var būt kā veselības traucējumu vai kādas slimības simptoms, un ir jākonsultējas ar ārstu. Iespējams, sāpes saistītas ar kādas vīrusa slimības sākumu, kad sāk strauji celties temperatūra. Tās var būt viens no simptomiem infekcijas slimību akūtajā stadijā (gripa, tonsilīts, pneimonija, pielonefrīts utt). Saslimšanas gadījumos galvassāpes var mazināt ar pretsāpju vai pretdrudža medikamentiem.

Doties pie ārsta

Ne vienmēr pietiek ar vārdiem „Gan pāries!”. Ja bērnu ik pa laikam piemeklē galvassāpes, ir nepieciešams konsultēties ar ārstu, kas rūpīgi izvērtēs bērna slimības vēsturi, sūdzības, vispārējo stāvokli un ieteiks tālāk nepieciešamos izmeklējumus un ārstēšanu. Galvassāpes, tāpat kā jebkuras citas sāpes rada diskomfortu un nemieru, un tas var traucēt koncentrēties mācībām un mazināt dzīvesprieku. Tās var signalizēt par nopietnākām saslimšanām, piemēram, meningītu vai encefalītu. Tāpēc, ja sāpes pavada vemšana, drebuļi, strauja un augsta ķermeņa temperatūra, tad nekavējoties jāmeklē medicīniskā palīdzība. Pastāvīgas stipras galvassāpes var norādīt par paaugstinātu intrakraniālu spiedienu. Ilgtermiņa galvassāpes var būt simptoms cistai, audzējam vai abscesam. Šīs galvassāpes nepāriet pēc pretsāpju zāļu lietošanas, un tās pavada apātija, redzes  un koordinācijas traucējumi.

Sāpes kā protests

Galvassāpes bērnam var būt arī emocionālu iemeslu dēļ, piemēram, ir bijis konflikts ģimenē vai skolā. Savukārt pirmsskolas vecuma bērni par sāpošu galvu mēdz sūdzēties tad, ja viņi kaut ko nevēlas, bet ir jādara, piemēram,  jāiet uz bērnudārzu vai pie zobārsta, vai jāapēd brokastu putra. Šādos gadījumos jāorganizē bērniem pareizs dienas režīms, lai nodrošinātu stabilu emocionālo fonu un samazinātu emocionālo un fizisko stresu. Lieliskas zāles šādā situācijā ir miegs, pastaigas svaigā gaisā, kā arī atpūta. Jūsu bērns to noteikti ir pelnījis! Ja protestēšana ar galvas vai citām sāpēm pret skolu, pienākumiem vai līdzīgās situācijās turpinās, vecākiem palīgs var būt psihologs.

Citus padomus par bērnu audzināšanu, bērnu un ģimenes veselību, kā arī svētkiem var iegūt programmas Rimi Bērniem platformā www.rimiberniem.lv. Šeit pieredzē par uztura, veselības un aktīva dzīvesveida tēmām, bērnu izglītību un kvalitatīvu izklaidi dalās septiņi eksperti – psiholoģe Iveta Aunīte, pediatre Sanita Mitenberga, fitnesa treneris Kārlis Birmanis, fizioterapeite Jekaterina Bovtramoviča, pavārs Normunds Baranovskis, uztura speciāliste Olga Ļubina un skolēns Klāvs Smildziņš. Bērniem un jauniešiem platformā ir iespēja iedvesmoties no dažādiem video padomiem, idejām un piemēriem.

Bērns sev sit, kož, plēš matus. Padomi vecākiem

Foto: pexels.com

Autoagresija jeb paškaitējums ir viens no veidiem, kā bērns tiek galā ar nepatīkamām izjūtām, – diemžēl bērna veselību un drošību apdraudošs. Kas šādu rīcību izraisa un kā bērnam palīdzēt emocijas izdzīvot veselīgā veidā, skaidro Rimi Bērniemlabsajūtas eksperte, ārste-psihoterapeite Laura Valaine.

Kāpēc bērns sev dara pāri?

Ja bērns sev nodara sāpes, jāsaprot, ka viņš šādi rīkojas, lai paustu emocijas. Mazāks bērns to vēl nesaprot un rīkojas spontāni. Ja ir dusmīgs, var sist ar dūri pa galdu. Ja ir trauksmē, iespējams, plēš matus vai ādu ap nagiem. 

Vecākiem bērniem un pusaudžiem paškaitējuma scenārijs attīstās apzinātāk. “Jūtot, ka emocionāli ir ļoti smagi, viņi mēdz nolemt nodarīt sev pāri fiziski, lai kļūtu vieglāk,” stāsta Rimi Bērniem eksperte. “Fiziskās sāpes noņem fokusu no emocionālajām.”

Vecākiem bērniem un pusaudžiem biežākās autoagresijas izpausmes ir roku graizīšana, ķermeņa dedzināšana, sišana ar dūri pret skapi līdz asinīm, apmatojuma plēšana.

Kāpēc svarīgi neignorēt

“Vecāki bieži domā, ka bērni nodara paškaitējumu tikai tādēļ, lai pievērstu sev uzmanību, tāpēc ignorē šīs epizodes. Tomēr tas nepalīdzēs,” uzsver Laura Valaine. “Uzmanības pievēršana visbiežāk nav īstais cēlonis.”

Tā vietā, novērojot šādas situācijas, vecākiem vajadzētu palīdzēt bērnam nomierināties un parunāt par izveidojušos situāciju. Būtu svarīgi saprast, kādas emocijas viņš šādā veidā izlādē, un palīdzēt tās izdzīvot veselīgi. Pretējā gadījumā pastāv risks nodarīt būtisku kaitējumu savai vai kāda cita veselībai, kā arī neapgūt prasmi regulēt emocijas. Pieaugušā vecumā tas var novest pie destruktīva dzīvesveida – agresīvas braukšanas, atkarību raisošu vielu lietošanas, procesu atkarības. Tāpat tas var ietekmēt fizisko un psihisko veselību, attiecības ar citiem cilvēkiem.

Foto: pexels.com

Atceries!

Nekādā gadījumā bērnu par paškaitējumu nedrīkst sodīt. Tas situāciju tikai pasliktinās. Tāpat nevajadzētu ieciklēties uz rīcības maiņu, par to nepārtraukti runājot. 

Trīs soļi pretī mērķim

1. Palīdzēt saprast, kādas emocijas tiek izjustas, kad rodas vēlme sev nodarīt pāri. Visbiežāk runa ir par agresīvajām emocijām – dusmām, naidu, nicinājumu. Taču cēlonis var būt arī skaudība, aizvainojums, kauns, vainas izjūta. “Piemēram, četrus, piecus gadus vecs bērns var sastrīdēties ar brāli vai māsu un pēc tam justies tik vainīgs, ka sāk pats sevi sodīt iesitot,” stāsta Laura Valaine. Pusaudži mēdz darīt sev pāri, izjūtot trauksmi, pārdzīvojot mobinga situācijas vai cita veida vardarbību. 

2. Iemācīt, ka emocijas var izlādēt veselīgā veidā. Vecāki bērnam var mācīt, ka negatīvās izjūtas var, piemēram, uzzīmēt uz papīra lapas. Vēl tās iespējams izlādēt, sitot spilvenam vai izkliedzoties kādā tam piemērotā vietā. 

3. Iemācīt izjūtas verbalizēt. Ja bērns nevar savas emocijas verbalizēt, iespējams, viņam trūkst vārdu, lai to paskaidrotu, vai arī emocijas ir tik spēcīgas, ka ar verbalizēšanu nepietiek. Ja bērnam trūkst vārdu, lai aprakstītu savas izjūtas, vecākiem vajadzētu palīdzēt papildināt vārdu krājumu. Ja emocijas ir pārāk spēcīgas, ka ar runāšanu vien nepietiek, jāmeklē tam cēlonis. “To sauc par emociju disregulāciju – nepieslēdzas smadzeņu daļa, kas atbild par konstruktīvu emociju paušanu,” skaidro Rimi Bērniem eksperte.

Ietekmē sociālā vide un temperaments

Autoagresija, lai paustu emocijas, attīstās ne visiem bērniem un pusaudžiem. Kāpēc tā? “Tas ir saistīts ar cilvēka temperamentu un sociālās vides ietekmi,” skaidro Rimi Bērniem eksperte. 

Der atcerēties, ka, bērns rīcības modeļus un emociju regulāciju apgūst, vērojot vecāku uzvedību. “Mēdz būt situācijas, kad pieaugušie brīnās, kāpēc bērns sit, plēš, ārdās, kaujas. Bet vēlāk noskaidrojas, ka viņi paši bieži strīdas, bļauj viens uz otru, cērt durvis,” piemēru min Laura Valaine. Tikpat būtiskas ir reakcijas, kas novērojamas bērnudārzā, skolā, vienaudžu vidū.

Nopietnākos gadījumos, kad pašu spēkiem problēmu neizdodas atrisināt, ieteicams vērsties pēc palīdzības pie profesionāļa. Paškaitējums var būt arī depresijas, trauksmes, autiskā spektra traucējumu, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma, bipolāro traucējumu un psihozes pazīme.

Bērns nestaigā. Iespējamie iemesli un risinājumi!

Agrāk bija pieņemts, ka bērnam, kurš sasniedzis gada vecumu, jau vajadzētu staigāt vai vismaz spert pirmos patstāvīgos soļus. Bet ko darīt, ja mazulis šajā vecumā to vēl nedara? Par iespējamiem risinājumiem stāsta Rimi Bērniem kustības un stājas eksperte, fizioterapeite Jekaterina Bovtramoviča.

Kad bērnam vajadzētu sākt staigāt?

“Jebkura zīdaiņa galamērķis ir no guļus pozīcijas piecelties kājās – vertikalizēties,” stāsta Rimi Bērniem eksperte. “Patlaban vairs nav strikti noteiktu robežu, kad bērnam būtu jāsāk staigāt. Nepieciešams vērtēt mazuļa attīstību kopumā. Piemēram, ja bērns sāk velties septiņu mēnešu vecumā, diez vai viņš sāks staigāt, sasniedzot pirmo dzimšanas dienu. Tam nepieciešams ilgāks laiks.”

Saskaņā ar jaunākajām nostādnēm bērns var nestaigāt līdz pat pusotra gada vecumam. Ja tas nenotiek vēl divu gadu vecumā, tad gan vecākiem būtu jāsāk domāt, kas tam ir par iemeslu, un jāvēršas pie speciālista – ģimenes ārsta, pediatra vai fizioterapeita. 

Kādi var būt aizkavēšanās iemesli?

Tam, ka vairāk nekā pusotru gadu vecs bērns vēl nestaigā, var būt ļoti dažādi cēloņi un iemesli.

1. Neatbilstoša vide. Ilgstoši atrodoties šauri ierobežotā vidē, piemēram, bērnu manēžā vai šūpuļkrēslā, mazulis tiek imobilizēts. Tā kā kustību amplitūda ir ierobežota, viņam nav iespējas mācīties staigāt.

2. Neatbilstošs apģērbs un apavi. Staigāšanas apguvi var aizkavēt arī tas, ja bērns pastāvīgi tiek saģērbts tā, ka viņam ir grūti kustēties, vai uzvilktas zeķes, kas slīd pa grīdu.

3. Baiļu sajūta. Ja bērns pēc rakstura ir bailīgs, piesardzīgs, viņš pastāvīgi meklē atbalsta punktus, kur pieturēties, – mammas roku, mēbeles, manēžas malas. Atbalsta punktus neatrodot, šādi mazuļi no stāvus stāvokļa parasti atgriežas rāpošanas pozīcijā.

4. Motivācijas trūkums. Ja visas rotaļlietas un priekšmeti, kas mazuli saista, atrodas uz grīdas vai tuvu tai, viņam nav lielas intereses celties kājās.

5. Pazemināts muskuļu tonuss.

6. Neiroloģiskas, ortopēdiskas vai ģenētiskas slimības.

Ieteikumi problēmas risināšanai

“Ja bērns nestaigā tāpēc, ka viņam tiek vilkts pārāk ciešs apģērbs vai slīdošas zeķes, risinājums, protams, ir pavisam vienkāršs. Tā vietā vajadzētu izvēlēties ērtu apģērbu un zeķītes ar neslīdošu pēdas daļu. Bet vislabāk tomēr ļaut pa grīdu pārvietoties kailām pēdām,” uzsver Rimi Bērniem eksperte.

Ja iespējamais nestaigāšanas iemesls ir ilgstoša atrašanās ļoti ierobežotā vidē, vecākiem vajadzētu atteikties no manēžas un citu palīgrīku izmantošanas. Tā vietā labāk būtu lietot Pikleres sētiņu vai arī vispār neierobežot telpu, kurā bērns mājās var pārvietoties. Tikai jāatceras, ka pirms tam teritorija jāpadara mazulim droša! 

“Savukārt bailīgam bērnam, kurš nepārtraukti meklē atbalsta punktus, vajadzētu izvairīties dot roku – vienu vai abas. Konstatējot, ka šādi var ērti pārvietoties, mazulis ilgstoši var turpināt prasīt vecāku palīdzību un nemaz necensties tikt galā patstāvīgi. Turklāt nākotnē tas var būt iemesls stājas problēmām. Ejot pie rokas, mazulis atbalstās, pārnes svaru uz vienu pusi vai arī stiepjas uz pirkstgaliem,” atzīmē Jekaterina Bovtramoviča. 

Lai motivētu bērnu pārvietoties stāvus, rotaļlietas un viņu interesējošus sadzīves priekšmetus, piemēram, televizora pulti, ieteicams novietot pēc iespējas augstāk. Ja bērns vēl mazliet baidās staigāt, telpā var izvietot krēslus un citas mēbeles, lai sākotnēji būtu iespēja pieturēties, bet ar laiku tos pabīdīt arvien tālāk citu no cita.  

Daži būtiski jautājumi

Vai var izmantot bērnu staiguli?

Nē, tas nav vajadzīgs. Staiguļi veicina staigāšanu uz pirkstgaliem un nepareizu svara sadalījumu. 

Vai mājās vajag vilkt apavus? 

Apavi bērnam var traucēt attīstīties. Mājās labāk vai nu izvēlēties zeķītes ar neslīdošu pēdas daļu, vai arī ļaut pārvietoties plikām kājām, lai mazulis sajustu grīdas virsmu. Tas dos iespēju pēdai labāk attīstīties, būt mobilai un vienlaikus stabilai. 

Vai bērnam vajag likt ķiveri, lai pasargātu galvu no sasitumiem?

Līdz bērns sāk staigāt, viņš ļoti daudz krīt un bieži dabū sasitumus. Smagas galvas traumas gadās salīdzinoši reti, līdz ar to lietot ķiveri nav nepieciešams. Ja vesels bērns nepārtraukti būs pasargāts, viņš kļūs bailīgs un nebūs gatavs grūtībām, kas viņu sagaida nākotnē.

Par programmu Rimi Bērniem

Rimi Bērniem ir programma Latvijas bērnu priekam un veselībai. Tā apvieno ekspertus, kuri dalās iedvesmojošos padomos par uztura, emocionālās un fiziskās veselības un aktīva dzīvesveida tēmām, izglītību un kvalitatīvu izklaidi, uzrunājot gan vecākus, gan bērnus. Rimi Bērniem īsteno arī dažādas sociālas iniciatīvas, atbalstot bērnus, jauniešus un ģimenes visā Latvijā. Dalība programmā sniedz iespēju saņemt īpašus piedāvājumus ģimenēm ar bērniem Rimi veikalos, kā arī izmantot īpašas iepirkšanās atlaides bērnu jubilejās. Vairāk: https://www.mansrimi.lv/berniem/.

Bērns negrib ēst: Vai piespiešana veicina apetīti?

Ēdiens mēdz būt aktuāls temats daudzās ģimenēs – te bērni ēd par daudz, te pārāk neveselīgi. Bet ko darīt, ja bērns negrib ēst, ja bērnam nav izteiktas apetītes un vecākiem šķiet, ka dienas laikā mazais teju neko neapēd, skaidro Rimi Bērniem veselīgas ēšanas eksperte, uztura speciāliste Olga Ļubina.

Pirmais solis – uztura dienasgrāmatas ieviešana

“Lai saprastu, vai uzņemtā ēdiena apjoms tik tiešām ir problēma un vai bērns ēd par maz, pirmā lieta, ko ir vērts darīt, ir izveidot bērna uztura dienasgrāmatu, kurā tiek fiksēts tas, ko bērns dienas laikā apēd. Tas palīdzēs saprast, cik bieži, daudz un ko bērns ēd. Realitātē bieži gadās tā, ka vecākiem tikai šķiet, ka bērns ēd maz, taču patiesībā bērns paēd pietiekami. Uztura dienasgrāmata ir lielisks veids, kā datēt un fiksēt bērna ēšanas paradumus un vecākiem jau laikus gūt atbildes uz savām bažām par bērna ēšanu vai neēšanu,” iesaka uztura speciāliste. 

Kāpēc daži bērni negrib ēst

Rimi Bērniem eksperte Olga Ļubina atgādina, ka gadās situācijas, kad bērns tiešām pamata ēdienreizēs ēd maz un, ierīkojot bērna uztura dienasgrāmatu, tas kļūs skaidrāk redzams. Tam, kāpēc daži bērni negrib ēst, var būt vairāki iemesli.

– Reizēm gadās, ka ēdienreizē bērns neko neapēd, taču pēc uztura dienasgrāmatas aizpildīšanas atklājas, ka bērns daudz apēd ēdienreižu starplaikos, un tas var būt iemesls, kāpēc bērns negrib ēst galveno ēdienreižu laikā. Tāpēc, vērtējot datus no uztura dienasgrāmatas, jāpievērš uzmanība tam, vai bērns lielāko daļu pārtikas neuzņem starp ēdienreizēm uzkodu, našķu vai saldināto dzērienu veidā.

– Ir bērni, kam apetīte parasti nav izteikta, un viņus ēdiens tik daudz neinteresē. Šie bērni parasti nejūtas izsalkuši, un var gadīties, ka savu laiku vienkārši negrib tērēt ēdienreizei, jo citas aktivitātes viņus interesē vairāk. Ēdiens šiem bērniem var būt nevis patīkama laika pavadīšana, bet drīzāk apgrūtinājums.

– Neēšana var kalpot arī kā aizsargmehānisms uz kādām emocionālām sajūtām. Piemēram, ja bērna vecāki ļoti pievērš uzmanību ēšanai un pārdzīvo, ka bērns neēd, vai ja bērns ir pārlieku aprūpēts un mazulim neļauj ēst pašam, var tikt nomākta vēlme baudīt ēdienu un rasties negatīva pieredze. Arī šādas situācijas var novest līdz tam, ka apēstais ēdiena daudzums mazinās.

Kad ir pamats bažām

Ja pieaugušie ir konstatējuši, ka bērns tiešām ēd maz, pirmais, kam iesaku pievērst uzmanību, ir bērna augšanas dinamika, vērojot svara un garuma pieaugumu. Balstoties uz to, var spriest par uzturvielu pietiekamību vai trūkumu bērna ēdienkartē. Ja svara un auguma dinamika ir laba un vecumam atbilstoša, ja bērns ikdienā jūtas labi, ja nav biežu sūdzību par nogurumu, ja bērna imunitāte ir laba un viņš bieži neslimo, visticamāk, pieaugušie var daudz neuztraukties un ļaut bērnam baudīt bērnību. “Bērniem pēc 2 gadu vecuma var noteikt arī ķermeņa masas indeksu, lai izvērtētu atbilstību noteiktajiem parametriem,” norāda uztura speciāliste. 

Ja šie rādītāji ir zem normas, tas ir signāls, ka bērnam nepietiek uzturvielu. Tas var norādīt arī uz kādām uzturvielu uzsūkšanās problēmām. Šādā gadījumā būtu vajadzīga ģimenes ārsta konsultācija, lai noskaidrotu iemeslu, iesaka Olga Ļubina. 

Principi, ko ievērot mazēdāju vecākiem

Ja ģimenē aug bērns, kurš maz ēd, visiem ģimenes locekļiem ir vērts izvairīties no uzkodām starp ēdienreizēm un ēst tikai galvenajās ēdienreizēs. Tāpat būtu vērts sekot līdzi tam, cik daudz bērns dzer, jo pārāk liels uzņemtā 

šķidruma daudzums var mazināt apetīti un uzņemto ēdienu, līdz ar to uzturvielu daudzumu. Būtu vērts arī koriģēt ēdienreižu saturu, pielāgojot to konkrētajam bērnam – sabalansēt un piedāvāt bērnam to, kas ēdienkartē pietrūkst – olbaltumvielas, ogļhidrāti vai taukvielas. Kā piemēru Rimi Bērniem veselīgas ēšanas eksperte Olga Ļubina piedāvā situāciju, kad bērns izvēlas makaronus, kas ir galvenokārt ogļhidrātu avots, vēlams piedāvāt arī sieru, vistu vai kādu citu olbaltumvielas saturošu produktu. Ja vecāki paši nevar izvērtēt, kā trūkst bērna ēdienkartē, jāvēršas pēc palīdzības pie uztura speciālista vai dietologa, lai izvērtētu bērna ēšanas paradumus un izveidotu ēdienkarti.

Neļauties manipulācijām un nespiest

Lai arī cik noraizējušies ir vecāki par sava bērna ēdienkarti, piespiest bērnu ēst noteikti nevajadzētu – tas tikai radīs lielāku pretestību un vairos negatīvas emocijas attiecībā uz ēšanu”, atgādina eksperte. Tāpat bērns var manipulēt ar ēšanu vai neēšanu, jo tā ir lieta, ko viņš pats spēj kontrolēt. Redzot, ka vecāki ir ļoti norūpējušies par to, ka viņš neēd, bērns neēšanu var vēl vairāk pastiprināt, lai dabūtu to, ko vēlas, vai vienkārši pievērstu sev uzmanību. Nākotnē tas var izraisīt ēšanas traucējumus vai izraisīt emocionālo ēšanu. Tāpat ēšanas uzspiešana traucē bērnam iepazīt savu izsalkuma sajūtu. Ja bērns objektīvi ēd par maz, jāmeklē risinājumi, kas ir labi bērnam un vecākiem. Var iesaistīt bērnus gatavošanas procesā, kā arī padomāt par ēdiena noformējumu. Tāpat vēlams izvairīties no jautājumiem: “Vai tu ēdīsi zupu?”, jo tas bērnam var radīt vēlmi teikt “Nē”, lai gaidītu citu piedāvājumu. Ja bērnam piedāvā izvēlēties, ko ēst, vislabāk ļaut izvēlēties no diviem ēdieniem.

Bērns negrib ēst dārzeņus – kā šo situāciju mainīt?

Pēc ziemas, kad organisms ir novājināts un vitamīnu krājumi jau sen izsmelti, ir ļoti svarīgi ievērot daudzpusīgu un veselīgu uzturu. Taču tas nereti var būt izaicinājums, jo bērni daudzus dārzeņus atsakās ēst. Kā to mainīt?

Rādi piemēru

Bērni vēro un atdarina vecāku uzvedību. Ja dārzeņi ir ģimenes ēdienkartes regulāra sastāvdaļa, tad arī bērniem pret tiem rodas pozitīva attieksme. Ieradumu ēst dārzeņus ir svarīgi veidot jau no pašas mazotnes, tāpēc ir svarīgi, ka bērns redz, kā viņa vecāki ēd to pašu, ko viņš.

Nespied ar varu

Lai bērnam veidotos pozitīva pieredze, dārzeņu ēšanu noteikti nedrīkstēt uzspiest. Piespiešana rada negatīvas emocijas, un bērns sāk dārzeņus saistīt ar nepatīkamām izjūtām, tāpēc izvēlīgā attieksme pret ēdienu var pastiprināties.

 Paslēp dārzeņus ēdienā

Lai palielinātu dārzeņu apjomu bērna maltītē, var mēģināt izmantot tādas receptes, kurās veselīgie dārzeņi ir ēdienā iestrādāti tā, ka tos nevar pamanīt un sagaršot. Piemēram, šokolādes kūkā var “paslēpt” bieti, kas padarīs šo ēdienu veselīgāku, nebojājot tā garšu. Dažādus dārzeņus var ļoti vienkārši iestrādāt arī kotletēs vai frikadelēs, kas nereti mēdz būt viens no mīļākajiem bērnu ēdieniem. 

Pasniedz ēdienu bērniem patīkamā veidā

Iespējams, ka bērns tradicionāli gabaliņos sagrieztu dārzeņu vietā labprātāk izvēlēsies tādu veselīgu uzkodu, kurai piešķirta interesanta forma. Piemēram, no burkānu šķēlītēm un plāni sagrieztām ābolu šķēlītēm uz šķīvja ir iespējams izveidot taureni, no brokoļiem var pagatavot krūmiņus, kuriem blakus “ganās” no puķkāpostiem veidoti jēriņi. Padari dārzeņu ēšanu rotaļīgāku, un pozitīvi rezultāti nebūs ilgi jāgaida!

 Iesaisti bērnus ēdiena gatavošanā

Bērni pret ēdienu būs noskaņoti daudz labvēlīgāk, ja viņiem būs bijusi iespēja piedalīties tā gatavošanā. Vēl var iemācī bērnu audzēt un novākt dārzeņus un garšaugus pašam (piemēram, ziemā uz palodzes var izveidot “mazdārziņu” un audzēt garšaugus podiņos, bet pavasarī – iekopt savu dārziņu ārā).

 

Autors: Dieviete.lv

Bērns negrib apmeklēt pulciņus. Piespiest vai ļaut atkāpties?

Attēls: Publicitātes

Attēls: Publicitātes

Ir bērni, kas ātri vien atrod savu īsto ārpusskolas nodarbošanos, bet ir arī tādi, kas pulciņus maina citu pēc cita un nekur īsti nevēlas uzkavēties. Kā šādā situācijā rīkoties vecākiem, skaidro psiholoģe, Rimi Bērniem emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte Iveta Aunīte un Rimi Bērniem bērnu lietu eksperts Klāvs Smildziņš.

Kāpēc bērnam apmeklēt pulciņus ir tik svarīgi?

Parasti vecākiem, domājot par pulciņiem, vispirms nāk prātā, ka tie palīdzēs bērnam attīstīt noteiktas prasmes. Jā, tā ir, taču pulciņu loma ir daudz būtiskāka. Apmeklējot pulciņus tiek attīstītas socializēšanās prasmes, kā arī samazināts laiku, kas tiek pavadīts nelietderīgi, piemēram, veroties tālruņa vai datora ekrānā. Viens no ārpusskolas interešu uzdevumiem ir arī iemācīt bērnam nepadoties grūtību priekšā. Jā, uzreiz bērnam viss neizdosies, taču ar laiku viņš redzēs, ka ieguldītais darbs dod rezultātu. Tāpat pulciņiem ir būtiska loma pašapziņas celšanā. Jo kā bērnam, tā arī pieaugušajam ir nepieciešama sajūta, ka ir kāda nodarbe, par kuru var sacīt: es varu, man sanāk! Šī izjūta ir svarīga pašvērtējuma veidošanas pamatā. Attiecīgi – jo bērnam vairāk dažādu prasmju, jo labāk.

Nemitīga pulciņu meklēšana

Ja bērnu nekas īsti neaizrauj, jāturpina meklēt, līdz tiek atrasts īstais pulciņš. Taču vecākiem vērīgi jāizvērtē, kas ir īstie iemesli, kāpēc atvase kārtējo reizi vēlas kādu pulciņu pamest. Gadījumos, kad tas neatbilst bērna interesēm, pulciņu nomainīt ir ieteicams, bet nereti bērni izsaka vēlmi pulciņu pamest, tiklīdz parādās pirmās grūtības. Šajā gadījumā vecākiem jau vajadzētu izturēties citādi.

Ilustrējot situāciju, iedomāsimies meiteni, kas tiek aizvesta uz pirmo dejošanas nodarbību. Sākumā viss ir brīnišķīgi, jo viņa var uzvilkt kuplus svārkus, skaistas čībiņas, un parasti pirmajās nodarbībās viss ir interesanti, jo notiekošais bērnam ir kaut kas pilnīgi jauns. Taču pēc laika sākas rutīnas darbs, kas vairs nav tik aizraujošs, turklāt bērns pamana, ka viņam uzreiz viss nepadodas. Lai izvairītos no nepatīkamām izjūtām, bērns saka: man šis pulciņš nepatīk, es uz to vairs neiešu! “Šādos gadījumos būtu vēlams nevis ļaut bērnam pārtraukt apmeklēt nodarbības, bet ar viņu vienoties, piemēram, mēnesi šis pulciņš tev tomēr vēl jāapmeklē, bet pēc tam šo jautājumu mēs atkal kopā pārskatīsim,” iesaka psiholoģe Iveta Aunīte. Novērots, ka bērnam, trenējoties vairāk, jaunā nodarbe padodas arvien labāk, tāpēc atjaunojas arī prieks par pulciņa apmeklēšanu.

Kad atkal jāpamet kārtējais pulciņš

Ja vecāki redz, ka interese par pulciņu tomēr zudusi, bērnam jāpasaka, lai viņš ar pasniedzēju vai treneri par aiziešanu no pulciņa runā pats. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo šādi bērnam mācām runāt par savām izvēlēm un dodam iespēju aprunāties ar skolotāju. Vecāku argumenti dažkārt ir pārāk emocionāli, tāpēc bērns tajos neieklausās, savukārt pulciņa vadītājs nereti prot atrast īstos vārdus, lai bērnu pārliecinātu turpināt iesākto.

Ja tomēr kļūst skaidrs, ka bērns par konkrēto pulciņu interesi ir zaudējis, tā apmeklēšanu uzspiest nevajadzētu. “Var sacīt: labi, uz dejošanu vari neiet, bet kādu pulciņu tu turpmāk apmeklēsi? Nevajadzētu pieļaut situāciju, ka bērns vairs nekādas interešu nodarbības ārpus skolas neapmeklē,” saka Iveta Aunīte. Tam piekrīt arī Rimi Bērniem bērnu lietu eksperts Klāvs Smildziņš, kurš pats jau daudzus gadus trenējas futbolā. “Arī mani vecāki ir teikuši: ja man  kāds pulciņš nepatiks, varēšu to pamest, bet vietā būs jāatrod kaut kas cits. Savs pulciņš ir svarīgs, jo jēgpilni aizpilda brīvo laiku un paplašina arī to bērnu loku, ar ko ikdienā kontaktējos,” stāsta Klāvs.

Vecākiem nebūtu jāuztraucas, ka bērns izmēģina vaimaina pulciņus pareizu mērķu vadīts, tomēr ļoti vēlams, lai savu interesējošo nodarbi viņš būtu atradis līdz 11 gadu vecumam. Tas ir svarīgi, jo 11–13 gadi ir vecums, kad indivīdam arvien svarīgāki kļūst vienaudži, bet pieaugušie savas pozīcijas pamazām zaudē. Tāpēc būtiski, lai bērnam svarīgie vienaudži būtu no attīstošas un labvēlīgas vides. Ja pusaudzim savas interešu grupas nebūs, pieaugs risks, ka domubiedrus viņš meklēs un atradīs nevēlamās kompānijās.

Kur bērnu virzīt?

Labi, ja bērnam ir iespēja darboties gan individuālā pulciņā (teniss, cīņu sports, peldēšana, mūzikas instrumenta spēlēšana, solo dziedāšana), kur uzmanība ir vērsta uz viņu, gan komandas pulciņā (futbols, basketbols, hokejs, florbols un citi), kurā bērns iemācās sadarboties un rēķināties arī ar citiem. “Tomēr ir jāņem vērā arī katra bērna vēlmes, raksturs, spējas un fiziskā izturība. Viens būs gatavs darboties vairākos pulciņos un jutīsies labi, bet cits, iesaistoties divos pulciņos, būs pārguris. Interešu nodarbībām noteikti nevajadzētu bērnu pārslogot, tām jārada prieks!” uzsver Iveta Aunīte.

Tāpat vecākiem nevajadzētu likt bērnam apmeklēt tos pulciņus, ko savulaik būtu gribējuši apmeklēt paši, jo šādā veidā pieaugušie caur atvasi mēģina īstenot savus nepiepildītos bērnības sapņus. Vienmēr jāpatur prātā, ka bērnam, iespējams, ir pilnīgi citas intereses.

Savu bērnu vēlmes parasti grūtāk ir sajust tiem vecākiem, kas stereotipiski vēlas izskatīties labi citu acīs. Tad dažkārt vecāki bērna vietā izvēlas nodarbības, kas tobrīd ir modē. Šādos gadījumos nevajadzētu atstāt bez ievērības simptomus, kas liecina, ka bērns visādi cenšas vecākiem parādīt, ka izvēlētā nodarbe viņam rada nepatiku, nevis prieku. Piemēram, bērni, kas būs piespiesti apmeklēt mūzikas skolu, centīsies it kā nejauši savainot rokas vai sabojāt mūzikas instrumentu, lai tikai tas nebūtu jāspēlē. “Priekam par pulciņa apmeklēšanu jāraisās bērnā, nevis vecākos,” atgādina Iveta Aunīte.

 

Autors: Rimi Latvia 11.04.2018

Bērns nedalās ar rotaļlietām – kā rīkoties?

Attēls: Publicitātes

Attēls: Publicitātes

Nenoliedzami, vecāki ir bērna nozīmīgākie skolotāji un padomdevēji, kas sagatavo savu atvasi turpmākai dzīvei. Būtiska prasme, ko vecāki cenšas bērnam iemācīt, ir dāsnums un dalīšanās ar citiem. Taču ko darīt tad, ja bērns atsakās dot savu mīļāko rotaļlietu māsai, ciemosatnākušajam draugam vai brālēnam? Ieteikumus, kā mudināt bērnu būt dāsnam, sniedz Rimi Bērniem eksperte, psihoterapeite Iveta Aunīte.

Privātīpašnieciskums ir saprotams

Kā stāsta psihoterapeite – cenšoties bērnā audzināt dāsnumu, vecākiem jāatceras svarīga patiesība.Ikvienam cilvēkam – jā, arī mums, pieaugušajiem – vienmēr būs vismaz viena ļoti svarīga un mīļa lieta, ar kuru nevēlamies dalīties ne ar vienu. Pieaugušajiem neliels privātīpašnieciskums šķiet pats par sevi saprotams un pieņemams, jo diez vai mēs gribēsim, lai kāds cits brauc ar mūsu automašīnu, staigā mūsu apavos, tāpat diezin vai vēlēsimies, lai kolēģis apēd mūsu pusdienas. Tad kāpēc situācijā, kad bērns nevēlas draugam dot savu automašīnu vai lelli, viņu visbiežāk audzinām, sakot, ka tā nedrīkst, jo ir jādalās?

“Jāsaprot, ka ikvienam neliels privātīpašnieciskums ir tiešām pieņemams. Turklāt brīdī, kad bērnam aizrādām – tā nevar, Tev jādod citam tas, kas pieder Tev –, pretī saņemam vienīgi pretestību. Mazajam šķiet, ka viņam visu grib atņemt, viņš kļūst neapmierināts un vēl privātīpašnieciskāks. Ja vēlamies atvasēm iemācīt dalīties ar citiem, tad pirmām kārtām jāļauj bērnam izvēlēties lietu, kas būs vienīgi viņa. Piemēram, ja ciemos nāk draugs vai radu bērns, tad ar meitu vai dēlu jānorunā, kuras rotaļlietas noliksiet malā un ar kurām dosiet spēlēties ciemiņiem. Saņemot atļauju un iedrošinājumu nedot, mēs attīstām bērnos vēlēšanos dalīties. Ja mazais jūt, ka mēs cienām viņa vēlmi kaut ko paturēt tikai sev, viņam ir vieglāk dot citiem,” atklāj Iveta Aunīte.

Pavadiet laiku kopā biežāk

Dalīšanās veiksmīgāk tiek apgūta ģimenēs, kur bērniem netrūkst vecāku uzmanības, rūpju un klātbūtnes. Dāsnāki ir nevis materiāli nodrošinātākie cilvēki, bet tie, kas jūtas mīlēti un cienīti. Jo mazāk cieņas un mīlestības cilvēks jūt, jo vairāk uztraucas par to, kas viņam pieder. Bērns savu nevēlēšanos dalīties var izrādīt arī ar agresiju. Ja vēl kāds mazais ķipars ir blakus un grib spēlēties ar tām pašām mantām, vai pacienāties ar našķiem no viena trauka, bērns var kļūt agresīvs, dusmīgs, sākt bļaut, grūst otru un neļaut neko aiztikt. Un tad, iespējams, tas ir signāls, ka mazajam trūkst vecāku uzmanības un kopā pavadīta laika.

Neaizmirstiet uzslavēt un dariet labos darbus kopā

Bērni ar laiku iemācīsies rotaļāties ar vienu un to pašu rotaļlietu pēc kārtas, apgūs prasmi samainīt vienu rotaļu auto pret citu, sapratīs, ka pilns plaukts ar galda spēlēm kļūst vērtīgs tikai tad, ja ir kāds, ar ko šīs spēles uzspēlēt. “Bērnu dalīties rosina vairāk vienaudža sniegtais paraugs nekā situācija, kad to pašu darījis pieaugušais. Tāpēc brīdī, kad mazais aptvers, ko nozīmē draudzēšanās un cik interesanti ir būt kopā ar citiem bērniem, tad saprotama kļūs arī dalīšanās būtība,” skaidro Rimi Bērniem eksperte.

Psihoterapeite iesaka vecākiem izstāstīt savai atvasei– dalīties ar citiem ne vienmēr ir patīkami, taču dažreiz tas var sniegt lielu gandarījumu. Ne velti latviešiem ir sakāmvārds: “Dots devējam atdodas.”Tāpēc, protams, jāmudina bērnu būt dāsnam pret citiem un par katru reizi, kad labais darbiņš ir paveikts, atvasi jāuzslavē.

Lai gan bērnu dalīties vairāk rosinās vienaudžu sniegtais paraugs, tas nebūt nenozīmē, ka vecākiem nebūtu jārāda piemērs. To lieliski var īstenot, darot labos darbus kopā ar bērnu – piemēram, piedaloties labdarības akcijās. Tieši šobrīd un līdz pat augusta noris labdarības kampaņa SOS ģimeņu bērnu atbalstam – iedzīvotāji aicināti ziedot līdzekļus, lai radītu iespēju SOS ģimenēs augošajiem bērniem un bērniem no “SOS Ģimeņu atbalsta centra” aprūpētajām ģimenēm piedalīties dažādās vasaras nometnēs. Ziedojumus var veikt Rimi un Supernetto veikalos visā Latvijā pie kasēm izvietotajās ziedojumu kastītēs. Pat nelielas summas ziedošana parādīs bērnam, ka ir svarīgi dalīties ne tikai ar saviem draugiem un tuviniekiem, bet arī ar citiem, pat nepazīstamiem cilvēkiem, kam nepieciešama palīdzība. Ziedojuma veikšana nostiprinās bērna jauniegūtās zināšanas par dalīšanos, un labā darbiņa paveikšana sildīs kā vecāku, tā arī bērnu sirdis.

 

Autors: Rimi Latvia 25.07.2018

Bērns mierīgi “sēž” internetā. Kādi riski vecākiem jāzina?

Kad vecākiem jāstrādā attālināti no mājām vai arī jādodas uz darbu, skolas vecuma bērnu atstājot mājās, visticamāk, lielu daļu laika bērns pavadīs pie ekrānierīcēm. Taču diemžēl sociālie tīkli, “Youtube” klipi, tiešsaistes spēles un citas saistošas nodarbes virtuālajā vidē slēpj arī dažādus apdraudējumus, ar kuriem bērns sastopas viens pats. Turklāt īpaši viegli ievainojami ir sākumskolnieki, kuri vēl pavisam maz zina par iespējamiem riskiem tiešsaistē. Šajā rakstā īsi ieskicēsim interneta riskus, to sekas un vecāku lomu to mazināšanā.

Ko bērns internetā satiek viens

Sekstings – bērns (pusaudzis) pats aizsūta otram foto vai video, kurā viņš redzams kails. Tas var tikt darīts kā joks vai arī lai iepatiktos otram, taču ļoti bieži šīs bildes tiek pārsūtītas citiem vai publicētas internetā.

Pornogrāfija – kad bērns pats spēj ierunāt vai ierakstīt internetā meklējamos vārdus, kā arī brīvi skatās dažādus videoklipus viens vai ar draugiem, ir visai liela iespējamība, ka bērns sastapsies ar pornogrāfiskiem materiāliem. Tie mazāku bērnu var nobiedēt, jo viņš īsti nesaprot, kas tajos notiek, var radīt trauksmi, vēlmi skatīties to atkal un atkal, kā arī ietekmē bērna izpratni par cilvēku attiecībām, jo liela daļa pornogrāfijas ir vardarbīga.

Kibermobings – bērna sistemātiska pazemošana, izmantojot sociālos tīklus, īsziņas vai e-pastus. Pāridarītājs pazemo un sāpina upuri ar aizskarošām piezīmēm vai attēliem, nereti tas notiek publiski, aicinot arī citus iesaistīties un apsmiet konkrēto personu. Tas var notikt jebkurā diennakts laikā un neierobežoti plašā dalībnieku lokā.

Iedraudzināšana (angļu val. grooming) – pāridarītājs caur interneta kanāliem cenšas sadraudzēties ar bērnu, izveidot ar viņu emocionālu saikni, bet pēc tam izmanto to, lai bērnu seksuāli izmantotu. Piemēram, pieaugušais sociālajos tīklos uzdodas par bērna vienaudzi, ilgāku laiku sarakstās un iegūst bērna uzticību, bet vēlāk sāk jautāt seksuāla rakstura attēlus vai video. Attēli tiek saglabāti pedofilu “kolekcijās”.

Kādas ir sekas?

Kad bērns internetā izplatījis seksuāla rakstura attēlus vai arī kļuvis par pazemojumu upuri, visbiežāk viņu pārņem kauns un bailes. Nereti bērns ieraujas sevī, kļūst nomākts, jūtas bezspēcīgs un cenšas notikušo slēpt, ko pāridarītājs var izmantot, lai vēl vairāk bērnu iebiedētu un pakļautu. Bērnam var būt sajūta, ka šī situācija nekad nebeigsies un nekas vairs nav labojams. Bērna attēli var tikt izmantoti šantāžai, lai piespiestu bērnu sūtīt tos vēl, maksāt par to nepubliskošanu. Vardarbība var turpināties arī reālā vidē – bērns var tikt piespiests satikties un stāties reālās seksuālās attiecībās. Interneta vidē publiskotu attēlu radītā apkaunojuma dēļ bērni nereti vairs negrib iet uz skolu, un arī vēlāk dzīvē intīma rakstura attēli var traucēt, dibinot attiecības vai meklējot darbu. Savukārt, pornogrāfijas skatīšanās var izraisīt trauksmi, atkarību, veido neveselīgu izpratni par cilvēku attiecībām, kā arī mēdz pamudināt bērnus izmēģināt redzēto uz citiem bērniem.

Ko vecāki var darīt, lai bērnu pasargātu?

Labākais “vairogs”, kas pasargā bērnus no dažāda veida apdraudējumiem, ir tuvas, atvērtas un atbalstošas attiecības ar vecākiem. Vecāki var pasargāt bērnus divos veidos: pirmkārt, saprotamā, vienkāršā valodā pārrunājot ar atvasēm interneta riskus, pirms bērns patstāvīgi sāk lietot internetu. Mums ir jāstiprina bērna spēja teikt “nē” – bērns drīkst teikt nē ikvienam un jebkurā brīdī, kad nejūtas droši. Turklāt jāuzsver, ka nekad nav par vēlu kādam pastāstīt. Arī tad, ja nosūtīji kādam savu attēlu vai ieraudzīji satraucošu video, tu vari vecākim par to pastāstīt jebkurā brīdī. Ja vecāki pirmie runā par šīm tēmām, turklāt atbalstošā veidā, ir daudz lielāka iespējamība, ka bērns nebaidīsies pastāstīt par to, ka kaut kas noticis. Turpretī ja neērtas tēmas ģimenē ir tabu, tad bērns ir daudz vairāk pakļauts dažādiem apdraudējumiem.

Runājot ar bērniem par to, kā gudri novērtēt interneta saturu, pastāstiet, no kāda satura vajadzētu izvairīties – kā atpazīt pornogrāfiju, vardarbību vai citu nepiemērotu saturu, kāpēc to nevajadzētu skatīties un kā no tā izvairīties. Vienlaikus jāatgādina, ka par bērna drošību internetā atbildīgi ir vecāki, tāpēc nevajadzētu paļauties tikai uz to, ka bērns pats spēs novērtēt redzētā saturu, kaitīgumu un sekas – arī vecākiem pašiem jālieto drošības filtri, vecāku lietotnes un jāseko līdzi bērna gaitām internetā, īpaši pirmsskolas un sākumskolas vecumā. Pārrunājiet arī reālu plānu – piemēram, kad redzi ko nepiemērotu, nesaprotamu vai biedējošu, tūlīt izslēdz ierīci un pasaki pieaugušajam. Šobrīd derētu arī pārskatīt ģimenes noteikumus attiecībā uz ekrānierīču lietošanu kopumā – kādos laikos tās lietojam un kad ne, kā arī cik ilgi un kādiem mērķiem. 

Otrkārt, ļoti svarīga ir vecāku reakcija, ja vecāki atklāj, ka bērns internetā jau “iekūlies nepatikšanās”. Tas, ko noteikti nevajadzētu darīt, ir izpaust uz bērnu savas dusmas un sašutumu. Vecākiem vajadzētu reaģēt pēc iespējas mierīgi – nepieciešamības gadījumā paņemot pauzi, lai apdomātu notikušo. 

  • Vispirms svarīgi sniegt bērnam atbalstu un mierinājumu. Ja bērns pats ir izstāstījis par notikušo, viņš noteikti ir pelnījis uzslavu par drosmi. Taču arī tad, ja bērns pats nav vecākam izstāstījis notikušo, nevajadzētu viņu nosodīt – bērns jau tā jūtas slikti, un sods neveicinās uzticēšanos vecākiem.
  • Ja bērns kļuvis par iedraudzināšanas, sekstinga vai kibermobinga upuri, nepieciešams saglabāt pierādījumus un vērsties pie drossinternets.lv, kas var palīdzēt operatīvi dzēst attēlus no interneta, kā arī konsultēt par vēršanos policijā. Ja pastāv seksuālas izmantošanas draudi, policijā nepieciešams vērsties gan sava bērna drošības dēļ, gan arī tāpēc, lai pāridarītājs nevarētu sāpināt vēl citus bērnus. 
  • Bērnam un ģimenei var palīdzēt arī psihologa konsultācijas (lai saņemtu bezmaksas konsultācijas, aicinām vērsties sociālajā dienestā).

Aicinām vecākus arī izpētīt Drošāka interneta centra “Sociālo tīklu drošības ceļvedi” (https://drossinternets.lv/lv/materials/download/socialo-tiklu-drosibas-celvedis), kur ērti pieejami dažādu sociālo tīklu kontroles rīki, kā arī iespējas pašiem ziņot sociālo tīklu administrācijai par problēmsituācijām.

Šis ārkārtas situācijas laiks ir sarežģīts ikvienai ģimenei, taču būtiski padomāt par bērnu drošības aspektiem, kas ietekmēs viņu dzīvi gan šobrīd, gan ilgtermiņā. Riski internetā nav virtuāli, tie ir reāli.

Kur meklēt padomu un palīdzību jau šodien?

  • “Centrs Dardedze” – info@centrsdardedze.lv, 29556680
  • Drošāka interneta centrs – info@drossinternets.lv, 27706277
  • Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis (arī vecākiem par bērniem) – 116111
  • Valsts policija – 110

Autors: Centrs Dardedze

20.03.2020.

Bērns mani neklausa – ko darīt?

Kad ģimenē ienāk mazulis, vecāki un apkārtējie ar nepacietību gaida, kad mazais sāks attīstīties. Vispirms galvas turēšana, tad dažādu priekšmetu satveršana, velšanās, sēdēšana, rāpošana, staigāšana. No mazā cilvēkbērna tiek sagaidīta attīstība, taču tikai viņiem (pieaugušajiem) pieņemamā veidā. Ak, tu, rakari, nemaz neiedomājies runāt pretī, atteikties no ēdiena, kuru tev piedāvā, un, nē, kaķa smiltis nedrīkst ēst!

Interesanti, ka, ja uz šīm (it kā) aizliegtajām lietām paskatās no cita skatu punkta, tad izrādās, ka arī šādi  posmi ietver bērna attīstību. Atvase runā pretī? Tātad mazulim veidojas savs viedoklis. Bērns grib izvēlēties, kādu apģērbu vilkt? Lieliski – notiek gaumes izjūtas veidošanās, krāsu saskaņošana un pats svarīgākais – spēja pašam par sevi parūpēties.

Izabellas Filjozas grāmatā „Bērns mani neklausa” (piekritīsiet – nosaukums komentārus neprasa) tiek apskatīti dažādi vecuma posmi (1-5 gadi) un ar to saistītie izaicinājumi. Autore, ņemot vērā savu un citu vecāku pieredzi, piedāvā dažādas problēmsituācijas (piemēram, niķošanās, dusmu lēkmes sabiedriskās vietās, noteikumu ignorēšana, robežu pārkāpšana u.c.) un to risinājumus.

„Bērns mani neklausa” ir guvusi popularitāti arī Latvijas vecāku vidū. Kādā grāmatnīcā nejauši dzirdēta saruna: „Visi kā dulli pērk to grāmatu. Vai tiešām Latvijā neviens bērns neklausa vecākus!?”, var norādīt, ka vecāku un bērnu attiecības ir pamatīgā strupceļā, tomēr tā nav. Tāpēc jāuzslavē jebkurš cilvēks, kas izvēlas izglītoties, lai labāk saprastu savu (vai radu un draugu) bērnu un izaudzinātu viņu par cienīgu sabiedrības locekli. Šī grāmata ir katras izlasītās lapaspuses vērta, un to noteikti ir svarīgi ik pa laikam atvērt, lai atkārtoti pārlasītu.

Bērnu ārsts Pēteris Kļava kādā no savām nesenajām intervijām pauda uzskatu, ka vecāki nedrīkst pārtraukt izglītoties, kolīdz ģimenē ienāk bērni. Vēl vairāk – pirms lēmuma kļūt par vecākiem, viņiem ir jābūt zinošiem par bērna aprūpi, drošību un jāmāk runāt ar savu atvasi par gudrām, viņiem svarīgām tēmām. Bērniem ir jājūtas sadzirdētiem.

Abu augstāk pieminēto cilvēku galvenā atziņa ir šāda – mēs visi esam bijuši bērni. Mēs atceramies, kā esam jutušies par netaisnību (ja tiekam sodīti, lai gan neesam bijuši vainīgi). Mēs atminamies, kā jutāmies, kad netikām saprasti vai kad dzirdējām tādas frāzes kā „Izaugsi, tad  sapratīsi!” vai „Nemaisies, kad lielie runā!” Bērns ir mazs pieaugušais, kurš visu redz, visu dzird un ļoti daudz saprot, un viņš māk sadarboties. Dodiet viņiem iespēju!

Protams, nav vienas receptes, kā jāaudzina bērni. Tomēr ir daudz priekšnoteikumu, ko ņemt vērā, lai mazais augtu mīlestības pilnā vidē un būtu sagatavots lielajai pasaulei un tās izaicinājumiem!

 

Autors: Dieviete.lv

Bērns grib nobastot treniņu. Ko darīt?

Bērns, kurš līdz šim cītīgi apmeklējis katru treniņu, pēkšņi paziņo, ka šodien nekur neies. Vecākiem tādā situācijā var būt liels izaicinājums izlemt – ļaut nobastot sporta nodarbību vai tomēr kaut par varītēm vest uz treniņu. Kā rīkoties, skaidrību vieš Rimi Bērniem fiziskās sagatavotības eksperts, sertificēts fitnesa trenerisKārlis Matisāns. 

Ja gadās atkāpe no ierastā, piemēram, bērns paziņo, ka nevēlas apmeklēt treniņu, lielākoties pieaugušajiem tas rada satraukumu. Tā vietā, lai mierīgi noskaidrotu šāda paziņojuma iemeslus, visbiežāk tiek uzstādīti strikti ultimāti – bastot taču nedrīkst; ko padomās treneris; ja nobastosi vienreiz, gribēsi vēl u. c.

Kā norāda eksperts, patiesībā ir tikai apsveicami, ka bērns spēj ieklausīties sava organisma vajadzībās un reaģēt uz tām. Kārlis Matisāns skaidro, ka treniņi gan fiziski, gan mentāli nogurdina: “Teikt, ka tā ir atbildīga rīcība – par katru cenu apmeklēt treniņus –, patiesībā ir bezatbildīgi, jo atpūtu vajag!”

Motivācija visa pamatā

Un tomēr – kāpēc vecākiem ir tik grūti pieņemt to, ka bērns reizēm vēlas izlaist treniņu? Šajā gadījumā ir svarīga motivācija jeb pamatojums, kāpēc nodarbību apmeklēšana vispār uzsākta.

Svarīgi noskaidrot: 

  • vai bērns treniņus apmeklējis ārējas motivācijas dēļ – tas bijis ilgstoši uzturēts vecāku stimuls;
  • vai bērns uz treniņiem gājis savas iekšējās motivācijas vadīts – viņš sporto tāpēc, ka ir interese par šo sporta veidu vai fiziskajām aktivitātēm kā tādām, bijusi laba pieredze grūtību pārvarēšanā, ir kādi sasniegumi. 

Lai bērns vēlētos apmeklēt treniņus un nesāktu tos bastot “tāpat vien”, ir svarīgi, lai šajās nodarbībās viņš varētu pierādīt sevi. Ne tāpēc, ka būtu ar kādu jāsacenšas, bet tāpēc, ka tas ir viens no dabas dotiem izpausmes veidiem gan puišiem, gan meitenēm. Panākumi fiziskajās aktivitātēs, sporta veidā, kurā bērns trenējas, kalpo kā motivators darīt vēl un vēl, lai sasniegtu aizvien labākus rezultātus. Sevis dēļ! 

Ko teikt reizēs, kad bērnam gribas bastot

Labākais veids, kā palīdzēt mazajam sportistam nepazaudēt vai pat atgūt motivāciju turpināt darboties, ir salīdzinājums jeb atskats pagātnē. Vecāki var palīdzēt bērnam novērtēt viņa sasniegumus un ieguvumus, apmeklējot treniņus. Piemēram, kā viņš vadīja bumbu pirms pusgada un cik veikli to dara tagad. Vēl var salīdzināt izturību, noskrieto attālumu un tamlīdzīgi.

Tāpat bērniem patīk klausīties vecāku pašu pieredzē – kā viņiem pašiem kādreiz gājis treniņos. Mamma vai tētis var pastāstīt, kā savukārt vecāki viņiem pašiem lika iet uz treniņiem, lai gan negribējās. Pēc tam vēlams paskaidrot, ka tieši tāpēc tagad viņi negrib likt bērnam par katru cenu apmeklēt treniņu, vienlaikus paskaidrojot, kādi būs zaudējumi, ja mazais sportists vairākas nodarbības izlaidīs. Citi būs trenējušies, iespējams, apguvuši jaunas iemaņas, bet viņš nē.  

Ko noteikti neteikt bērnam 

  • “Treniņi ir saistības!” Tad rodas jautājums: kā saistības tās ir? Un pret ko? Visdrīzāk tās būs vecāku prātā uzbūvētas bērna saistības pret viņu gaidām, jo vecāki paši ir izdomājuši, ka viņu bērnam jābūt, piemēram, spožam basketbolistam vai futbolistam.  
  • “Jātrenējas, jo tas ir veselīgi!” Ne sākumskolas vecuma bērnam, ne arī pusaudzim šāds arguments nebūs efektīvs. 
  • “Tagad jāpārvar grūtības, un pēc daudziem gadiem būs redzams rezultāts!” Arī šāds teikums bērniem neko nenozīmē, jo gluži vienkārši viņiem vēl nav spēju saskatīt sakarības tik plašā mērogā kā “tālā nākotnē” vai “pēc daudziem gadiem”, vai “kad tu būsi liels”.  

Atceries! 

Svarīgi ļaut bērnam brīvi izvēlēties – turpināt trenēties esošajā sporta veidā vai to mainīt uz citu. Vecākiem der paturēt prātā, ka lielā mērā izvēles brīvību diktē ģimenē apgūtās vērtības. Ja paši būs sportiski, ievēros pareizu miega režīmu un citus veselīga dzīvesveida nosacījumus, tas kalpos kā labs piemērs bērnam. Arī tad, ja viņš izvēlēsies kādu citu nodarbi, kas nav saistīta ar fiziskajām aktivitātēm, bērns tik un tā atvēlēs laiku sportam.  

Tātad – ļaut nobastot vai tomēr nē? 

“Noteikti jā, ja vien tas nekļūst par ieradumu,” uzsver Kārlis Matisāns. Reizēs, kad bērns pauž vēlmi neapmeklēt treniņu, vecāki cieņpilni var pajautāt, ko tad viņš gribētu darīt šajā laikā. Vai arī piedāvāt, piemēram, doties garākā pastaigā vai izbraucienā ar riteņiem. Bet reizēm ir jāļauj bērnam arī nedarīt neko! 

Treneris piebilst, ka bērns var gribēt pārbaudīt, vai viņš drīkst negribēt. “Ja ar iekšējo motivāciju viss ir kārtībā, tad – kāpēc ne? Vecāki šādā gadījumā var pat izteikt uzslavu par izvēli atpūsties, jo tas nozīmē, ka bērns “dzird” savu ķermeni un apzinās tā vajadzības,” iesaka Rimi Bērniem eksperts. 

Bērns bieži slimo? Uzzini, kāpēc!

Bērnudārza gaitu laiks daudziem vecākiem var būt liels pārbaudījums. Šajā laikā parādās jauni satraukumi, un bērns mēdz bieži slimot. Tas rada jautājumus – cik bieža slimošana šajā periodā tiek uzskatīta par normu un ko darīt vai nedarīt vecākiem, ja bērns bieži slimo? Konsultē BENU Aptiekas piesaistītā eksperte ģimenes ārste Zane Zitmane un BENU Aptiekas farmaceite Sintija Jureviča.

Kādēļ bērns bieži slimo?

Bērnudārza vecuma bērni gada laikā var slimot no 6 līdz pat 8 reizēm, dažādos gadījumos arī slimošana 12 reizes gadā var būt norma, skaidro ģimenes ārste Z. Zitmane. Šādas saslimšanas var ilgt līdz pat 14 dienām. 

Jāņem vērā, ka bērna imunitāte nav nobriedusi, tādēļ, saskaroties ar tik daudziem apkārt esošiem slimību izraisītājiem, bērns var saslimt. Jāpiemin arī tas, ka bērni bieži liek mutē rokas, arī rotaļlietas, pieskaras sejai, līdz ar to ir svarīgi agrīni bērnam mācīt rūpes par personīgo higiēnu, uzsver ģimenes ārste.

Bērnudārzā bērns saskaras ar vīrusiem un baktērijām jaunā vidē. Turklāt, kad bērns uzsāk bērnudārza gaitas, arī stress ir būtisks faktors, kas pazemina bērna imunitāti. Tādēļ, sākot apmeklēt bērnudārzu, ir vēlama pakāpeniska adaptācija, lai bērnam mazinātu stresu. 

BENU Aptiekas farmaceite S. Jureviča iesaka – ja bērnam bērnudārza gaitas rada stresu, talkā var nākt magnija preparāti. To izvēlē konsultējieties ar ārstu vai farmaceitu, lai izvēlētos atbilstošāko.

Ko iesākt saslimšanu gadījumā?

Saslimšanas gadījumā ir jāļauj bērnam atpūsties, uzsver Z. Zitmane. Pietiekošā daudzumā jālieto šķidrums, savukārt medikamenti ir jālieto tikai pēc ārsta norādījuma vai nepieciešamības. Ievērojiet profilaksi – regulāri vēdiniet telpas, ikdienā nodrošiniet sabalansētu uzturu, dodieties āra pastaigās, sekojiet, lai bērns ievēro režīmu, neaizmirstiet par D vitamīna un personīgās higiēnas nozīmi.

Ja bērna ģimenes ārstam radīsies aizdomas par imūndeficītu, tad bērns tiks nosūtīts pie speciālista, skaidro ģimenes ārste. Tas var būt gadījumos, ja ir biežas bakteriālas infekcijas, ieilgušas saslimšanas, infekciju perēkļi lokalizējas netipiskās vietās, biežas ārstēšanās stacionārā un intravenozo antibakteriālo līdzekļu pielietošana. 

Bērni pirmsskolas vecumā visbiežāk slimo ar augšējo elpceļu vīrusiem, piemēram, rinovīrusiem, adenovīrusu, respiratori sincitiālo vīrusu, gripu. Kā arī bieži slimo ar parvovīrusu B19, rozeolu, Koksaki vīrusu, gastroenterītu. No bakteriālām infekcijām jāpiemin A grupas streptokoks, kas var izraisīt impetigo, tonsilītu un skarlatīnu. 

Vispārējā imunitātes stiprināšana

Lai izvairītos no biežām saslimšanām, vajadzētu ievērot profilaksi, uzsver ģimenes ārste Z. Zitmane. Tas nozīmē:

  • agrīni mācīt bērnam mazgāt rokas un rūpēties par personīgo higiēnu;
  • ikdienā lietot sabalansētu uzturu;
  • ikdienā veikt pastaigas ārā;
  • veidot bērnam režīmu;
  • regulāri vēdināt iekštelpas;
  • lietot D vitamīnu.

Arī farmaceite S. Jureviča uzsver D vitamīna lielo nozīmi imunitātes stiprināšanā – ja bērnam tiek nodrošināts pilnvērtīgs un vecumam atbilstošs uzturs, D vitamīns ir vienīgais vitamīns, kas jāuzņem papildus. Taču vīrusu sezonā papildu aizsardzību var sniegt arī C vitamīna uzņemšana.

Ko nedarīt?

Ko nevajadzētu darīt vecākiem, kad bērns slimo? Ģimenes ārste Z. Zitmane uzsver: nekrītiet panikā! Ja bērns ir saslimis, viņu nevajadzētu vest uz bērnudārzu, publiskām vietām, kur ir daudz cilvēku. Ļaujiet bērnam atpūsties un izgulēties, kā arī lieki nepārslogojiet. Tāpat nelietojiet medikamentus bez nepieciešamības vai bez ārsta norādījuma! 

Bērns bieži slimo – ko darīt?

Lai arī kā vecāki censtos, nav iespējams nodrošināt to, lai bērns nekad neslimotu. Ir normāli, ja pirmsskolas vecumā, īpaši uzsākot bērnudārza gaitas bērns slimo līdz pat 12 reizēm gadā, proti, vienu reizi mēnesī. Tomēr,ir iespējamsstiprināt bērna imunitāti un ar laiku samazināt slimošanas biežumu. Par to, kas jāņem vērā mazu bērnu vecākiem, pieredzē dalās pediatre Liene Smane.

Kāpēc pirmajos dzīves gados bērni tik bieži slimo?

Līdz 2 gadu vecumam bērna imūnā sistēma vēl nav pilnībā attīstījusies, tāpēc viņš ir ļoti uzņēmīgs pret dažādām infekcijām. Dažas no tām iespējams novērst, bērnu vakcinējot, taču ir ļoti daudz tādu saslimšanu, no kurām bērnu nav iespējams preventīvi pasargāt. Vienīgais, ko vecāki var darīt – stiprināt bērna imunitāti.Zīdaiņa vecumā vislabākā aizsardzība ir barošana ar krūti. Ar krūti zīdīts bērns no mammas organisma saņem visas nepieciešamās vielas imunitātes attīstībai, kā arī antivielas, kas palīdz cīnīties pret dažādām infekciju slimībām.

Ļoti daudzi bērni sāk pastiprināti slimot, uzsākot bērnudārza gaitas. Tas skaidrojams ar faktu, ka bērns, nokļūstot kolektīvā, saskaras ar jauniem vīrusiem un baktērijām. Kaut arī vecākiem šis posms sagādā bažas, ir jāsaprot, ka tā ir fāze, kurai jāiziet cauri.

Vai tas nozīmē, ka slimošana ir neizbēgama?

Principā jā.6 – 9 slimošanas reizes gadā, ja slimība nav ilgāka par nedēļu, ir gluži normāla parādība. Taču ir bērni, kas slimo vairāk par normu. Šajos gadījumos ir jāskatās, kas tam ir par iemeslu un vajadzības gadījumā jāgriežas pie bērnu imunologa. Reizēm bērni neievēro personīgo higiēnu un pietiekami bieži nemazgā rokas, kas var pastiprināt risku saslimt, piemēram, ar rota vai nora vīrusu. Jāseko līdzi arī tam, vai bērns saņem pilnvērtīgu uzturu, pietiekami daudz guļ un nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Slimošanu iespējams samazināt arī ar norūdīšanos.

Kā vislabāk uzsākt bērna norūdīšanu?

Rūdīšanās nenozīmē, ka bērnam ziemas laikā vajadzētu lēkt āliņģī. Tam ir jābūt ļoti pakāpeniskam procesam, kas palīdz bērnam pielāgoties ārējās vides izmaiņām. Viens no vienkāršākajiem veidiem ir pārstāt “tuntuļot” bērnu un saģērbt viņu atbilstoši laika apstākļiem. Ļoti labi bērnus norūda arī staigāšana basām kājām, piemēram pa zāli, smiltīm vai jūras malu.

Kas attiecas uz peldēšanu, tas jāizvērtē individuāli. Ja bērnam ir kādas hroniskas kaites, piemēram, bieži urīnceļu iekaisumi vai plaušu slimības, nevajadzētu peldēties aukstā ūdenī. Ja bērns ir vesels, vecākam ir jāizvērtē, vai ūdens ir pietiekami silts, tomēr arī tad jāievēro noteikts režīms, neļaujot ūdenī atrasties pārlieku ilgi. Vislabāk rūdīšanās plānu saskaņot ar ģimenes ārstu, kurš vislabāk pārzina Jūsu bērna veselības stāvokli.

Vai bērnam ir jāsaņem papildus vitamīni?

Ja bērns tiek nodrošināts ar pilnvērtīgu un vecumam atbilstošu uzturu, vienīgais vitamīns, kuru jāuzņem papildus, ir D vitamīns. Vairākās zinātniskās publikācijās ir pierādīts, ka bērni, kuriem trūkst D vitamīns, biežāk slimo ar dažādām infekciju slimībām. D vitamīns ir jāuzņem arī vasaras periodā. Īpaši tas attiecas uz zīdaiņiem, kuri parasti neatrodas tiešos saules staros. Jāņem vērā arī tas, ka bērniem, dodoties ārā, tiek lietoti saules aizsargkrēmi ar UV filtriem, kas samazina D vitamīna sintēzes procesu ādā, turklāt Latvijā arī vasaras mēdz būt dažādas, un ne vienmēr mums pietiek saules.

Uzsākot bērnudārza vai skolas gaitas, ja bērns ir nervozs, var palietot magniju. Vīrusu sezonā papildus aizsardzību sniedz C vitamīns, taču šie vitamīni nav obligāti, un var tikt uzņemti arī ar uzturu.

Ja bērns ir saslimis, kādos gadījumos ir jālieto antibiotikas?

Biežāk bērniem akūtās respiratorāssaslimšanas izraisa vīrusi un pie vīrusiem antibiotikas nevajag. Antibiotikas ir jāizraksta tikai un vienīgi tad, ja ir noteiktas indikācijas un ārstam ir pamats domāt par bakteriālu infekciju. To, vai tā ir bakteriāla vai vīrusu infekcija, var noteikt tikai un vienīgi pēc asins analīzes. Pēc klīniskās ainas to pateikt ir ļoti grūti.Pie ārsta noteikti ir jāgriežas gadījumos, ja ir bijis akūts augšējo elpceļu saslimšanas uzliesmojums, bet pēc tam vērojams pasliktinājums (piemēram, atkārtoti temperatūras pacēlumi), tad noteikti jāgriežas pie ārsta, lai veiktu asins analīzes un lemtu jautājumu par antibiotiku nepieciešamību.

 

Lai noklausītos Lienes Smanes, kā arī citu speciālistu lekcijas un pavadītu aktīvu dienu, nāc 9. jūnijā uz Centra Sporta kvartālu un Rīgas Skolēnu pili un piedalies Veselīga dzīvesveida dienā! Pasākums norisināsies no 12.00–17.00.

 

Autors: Divi gani – sabiedriskās attiecības 07.06.2018

Bērns baidās no zobārsta? 9 padomi, kas palīdzēs šādā situācijā!

bernu-zobarstnieciba

Bērns baidās no zobārsta – šī problēma satrauc vairākas māmiņas. Pamats uztraukumam ir saprotams – par zobu veselību nepieciešams rūpēties visu laiku, tādēļ bērnu zobārstniecība ir vēl jo vairāk svarīga, lai mazo pieradinātu pie tā, ka zobiem jābūt tīriem un veseliem. Esam sagatavojuši vairākus padomus, kas palīdzēs jūsu atvasei vieglāk pārvarēt bailes no zobārsta.

  1. Pirms bērnam parādījušās problēmas ar zobiem, nepieciešams viņam pastāstīt par to, kas ir zobārsts un ko viņš dara. Šo informāciju vajadzētu pasniegt pēc iespējas vienkāršāk, nedramatizējot un neradot bailes. Bērnam jāsaprot, ka zobārsta apmeklējums ir pilnīgi normāla dzīves sastāvdaļa. Nevajadzētu izmantot taktiku – “ja tu neiesi pie zobārsta, tad…”. Tāpat arī nedrīkst melot, jo bērns tik un tā agri vai vēlu sapratīs, ka jūs neesat teikuši taisnību.
  2. Paskaidro savai atvasei, ka tagad zobārstniecība ir tik attīstīta, ka iešanu pie zobārsta var pielīdzināt, piemēram, friziera apmeklējumam. Arī tur ir jāapsēžas krēslā un virsū tiek uzklāts apmetnis, lai netiktu sabojāts apģērbs. Tā kā mūsdienās internetā ir pieejams teju viss, vari parādīt bērnam bildes, kurā redzams zobārsta kabinets. Tajos ir īpaši bērniem veidoti krēsliņi un mazāki instrumenti, kas nav līdzīgi tiem, kurus izmanto pieaugušo zobārstniecībā.
  3. Pastāsti kādu smieklīgu atgadījumu no savas vai kāda tuvinieka bērnības, kas saistīts ar zobārsta apmeklējumu.
  4. Tāpat vari pastāstīt par to, ka kāds no radu vai draugu ģimeņu bērniem apmeklējis zobārstu un slavēts par to, ka nav raudājis un ļāvis ārstam apskatīt zobiņus.
  5. Izmanto pierunāšanu. Māmiņas to izmanto ļoti bieži, kaut vai, lai panāktu, ka bērns sēž mierīgi vai arī apēd pusdienas.
  6. Ir vecāki, kuru atvases nereaģē uz augstākminētajām darbībām, tādēļ, kad nervi jau ir pietiekoši uzvilkti, sākas draudēšana. Jā, šī metode var būt iedarbīga, taču, šis noteikti nav no labākajiem veidiem, kā panākt vēlamo rezultātu. Tā jūs panāksit, ka bērns sāks no jums baidīties, un diez vai šāds ir labu vecāku mērķis.
  7. Uzpirkšana. Nav pārsteigums, ka dažādu gardumu apsolīšana vai arī jaunas rotaļlietas iegāde bieži vien strādā. Ja nekas cits nepalīdz, arī šo metodi var izmantot, lai bērnu pierunātu doties pie zobārsta. Tomēr atcerieties, ka mazo nedrīkst mānīt un teikt, ka kaut ko izdarīsit, kaut arī to nemaz neplānojat. Ikviens no mums zina, ka zobārsts kādā brīdī var izdarīt ko tādu, kas rada sāpes, tāpēc apziņa, ka pēc šīs vizītes tiks nopirkta jauna rotaļu mašīna, bērnam palīdzēs izturēt procedūru.
  8. Ja bērns tik un tā atsakās ļaut ārstēt zobus, varat lūgt, lai ārsts izmanto narkozi. Taču šajā gadījumā jārēķinās ar to, ka šāda iespēja maksā diezgan dārgi, taču, kā zināms, vispārējās narkozes ietekme uz cilvēku nav pozitīva.
  9. Lieciet justies bērnam kā varonim. Stāstiet, ka viņš būs īsts supermens, ja piekritīs iet pie zobārsta, jo tikai drosmīgi cilvēki to dara.

Jebkurā situācijā, neskatoties uz iznākumu, ja esat panākuši, ka bērns dodas pie zobārsta, neaizmirstiet viņu paslavēt par drosmi un pacietību! Tas kalpos kā pozitīva motivācija nākamajai vizīte pie ārsta.

Bērns apgūst svešvalodu – kas jāņem vērā dažādās vecuma grupās?

Bērni svešvalodu agrā vecumā apgūst ļoti viegli un intuitīvi – bez apzinātas mācīšanās, kā tas ir ar pieaugušajiem un pusaudžiem. Jaunas valodas apguvi bērns var sākt jau trīs gadu vecumā un pat agrāk. Tiesa, strādājot ar bērniem jebkurā vecumā, svarīgi pielāgot mācību procesu bērna vecumam īpatnībām. Piemēram, pirmskolas vecumā valodas apguvei jānotiek ar dažādu spēļu palīdzību, savukārt vecāki bērni jaunus vārdiņus un teikuma konstrukcijas labi apgūst grupu darbā vai sarunās pāros.  

Valodas apguve 3-5 gadu vecumā

Trīs līdz piecus gadus veciem bērniem, uzsākot mācīties svešvalodu, svarīgi apgūt pamatjēdzienus un vārdiņus, atbilstoši tam vārdu krājumam, ko viņi zina arī savā dzimtajā valodā. Mazi bērni jaunu informāciju vislabāk apgūst, to saņemot sev pazīstamā veidā, piemēram, ar spēļu, rotaļu un dziesmu palīdzību. 

Bērniem šajā vecumā vēl grūti noturēt uzmanību vienai nodarbei, tāpēc mācību procesam jābūt saistītam ar aktivitātēm, ko bērns šajā vecumā parasti darītu pats sava prieka pēc, jo tā mācības viņu mazāk nogurdinās un būs vieglāk noturēt viņa uzmanību, skaidro valdu centra “Berlitz” pārstāve Sandra Gnevosa.

“Gramatikas, likumu un definīciju skaidrošana diez vai dos pozitīvu rezultātu, tā vietā jāizmanto atmiņa, asociācijas, spēles, atraktīvi mācību atribūti. Mācībām jābūt vieglām un iesaistošām. Uzdevumus un vingrinājumus ieteicams kombinēt, lai viena aktivitāte nebūtu ilgāka par trīs līdz piecām minūtēm. Zīmēšana, dziesma, saruna un atkal dziesma –   svarīgi, lai aktivitātes rada labu ritmu un neļauj bērnam garlaikoties,” iesaka “Berlitz” pārstāve.

Back to school. Happy smiling student draws at the Desk. A schoolboy solves his homework. A boy from elementary school.

Nodarbības vecumā no 5 līdz 7 gadiem

Līdzīgi kā pavisam maziem bērniem, arī šajā vecumā bērniem ir ļoti atšķirīgs zināšanu līmenis un rakstītprasme, tāpēc joprojām labākie instrumenti svešvalodas apguvē ir īsi stāstiņi, rotaļas un spēles.  Tāpat bērnu šajā vecuma grupā var sākt iepazīstināt ar apgūstamajai svešvalodai raksturīgajām skaņām un izrunu, taču tas jādara jautrā un aizraujošā veidā. 

“Lieliski, ja jaunu vārdiņu apguvi var apvienot ar īsiem stāstiem, spēlēm un vienlaikus attīstīt bērna klausīšanās prasmes. Nodarbībām jābūt pēc iespējas dažādām. Tāpat jāatceras, ka bērniem šajā vecumā vēl ir grūti kaut ko mācīties pašiem individuāli, tāpēc ar valodas apguvi saistītās aktivitātes vislabāk īstenot grupā vai pāros. Svarīga ir arī bērnu motivēšanas un atalgošanas sistēma, kā arī ieteicams vairāk koncentrēties uz to, ko bērns saka un dara pareizi, nevis pieļautajām kļūdām. Visu apgūto ar bērnu ir jāizrunā, – tā kā rakstiska pārbaude, kā tas ir vecākiem bērniem, nav iespējama, tas ir vienīgais veids, kā pārliecināties, ka bērns iemācās un saprot,” skaidro “Berlitz” pārstāve.

Darbs ar  skolēniem vecumā no 7 līdz 10 gadiem

Bērniem no pirmās līdz ceturtajai klasei, vecumā no 7 līdz 10 gadiem, svešvalodas apguvē ieteicams koncentrēties uz tēmu loku, kuras ir interesantas pašiem bērniem, – tas stimulē gan interesi par mācībām, gan atvieglo tās apguves procesu. 

“Šajā vecumā lielāku uzsvaru var likt uz pareizu saziņu svešvalodā, un labs instruments ir darbs grupās, bērniem trenējot saziņas prasmi sarunā vienam ar otru. Nemainīgs izaicinājums ir bērnu ieinteresēt un piesaistīt viņa uzmanību – interesanti fakti par dzīvniekiem, svešām valstīm un tradīcijām. Šajā vecumā par lielisku palīgu valodas apguvē kļūst arī darba lapas un ilustratīvi materiāli, mācību procesā var integrēt interesantus uzdevumus, piemēram, prezentāciju gatavošanu par dažādām tēmām, stāstiņiem par savu ģimeni un interesēm. Galvenais mērķis – audzēt vārdu krājumu, iemācīties maksimāli izmantot jau zināmos vārdus un vairot bērna pārliecību par savām svešvalodas zināšanām,” skaidro “Berlitz” pārstāve. 

Bērnistabas iekārtojums: Ko ņemt vērā, iekārtojot istabu dažāda vecuma bērniem, un kā samazināt tēriņus?

Bērnistaba ir viena no mainīgākajām mājokļa telpām – mazajam augot, tai ir jāpielāgojas dažādu vecumposmu atšķirīgajām vajadzībām. Iekārtojums, kas lieliski der bērnudārzniekam, vairs nebūs tik piemērots skolēnam un vēl mazāk pusaudzim, jo šajā vecumā istaba kļūst ne tikai par personisko telpu, bet arī par pašizpausmes līdzekli. Interjera dizainers dalās ar būtiskākajiem padomiem, kas jāņem vērā katrā vecumposmā, un iesaka, kā sabalansēt funkcionalitāti, drošību un rotaļīgumu, lieki netērējoties.

Drošība – prioritāte pirmajos dzīves gados

Mazuļa un bērnudārznieka istabā pats svarīgākais vienmēr ir drošība – modri jāuzrauga, lai visas mēbeles un interjera priekšmeti būtu droši un lai būtu novērsti iespējamie riski. IKEA interjera dizaina nodaļas vadītājs Darius Rimkus iesaka izmantot īpaši bērniem paredzētas mēbeles, paklājus un tekstilizstrādājumus, jo to testēšanā ir ņemts vērā, kā tos varētu lietot tieši bērni. Tie ir sertificēti atbilstoši specifiskām prasībām un ražošanā netiek izmantotas kaitīgas ķimikālijas.

“Piemēram, mazuļu gultiņām vienmēr ir apmales, lai bērns neizkristu, un mēbeļu stūri ir noapaļoti, lai samazinātu traumu risku. Rotaļu stūrītim paredzētie galdi un krēsli var būt pietiekami viegli, lai bērns varētu pats tos aiznest, kur vajadzīgs, nelūdzot palīdzību un nesavainojoties.” D. Rimkus piebilst, ka arī visas IKEA rotaļlietas ir veidotas, lai tās būtu drošas – tām nav detaļu, kuras bērns varētu nejauši norīt.

Biežāk pieļautās kļūdas pirmskolēna istabā

Bērnam augot, arvien vairāk pieaug arī vēlme pēc neatkarības. To veicina prasme aizsniegt un sakārtot personiskās mantas, pašam izraudzīties apģērbu u. tml. Tomēr bērnistabu iekārtojumā bieži ir redzams, ka vecāki, kuri vēlas ietaupīt un domā uz priekšu, iekārto atvases istabu, izvēloties pieaugušo mēbeles. Tā būtībā tiek izlaists vesels vecumposms. Interjera dizainers uzskata, ka īpaši bērniem radītas mēbeles ir praktisks veids, kā ietaupīt, jo tās var “augt” kopā ar bērnu, turklāt ļauj iekārtot telpu tā, lai mazajam tajā būtu gan droši, gan ērti.

“Gaidot mazuli, daudzi jau laikus sarūpē zīdainītim nepieciešamo pūriņu, arī mēbeles. Tomēr, kad mazais paaugas, vecāki nonāk sarežģītas izvēles priekšā: kādas mēbeles būtu labākās un kalpotu ilgāk? Rezultātā gadās, ka mazulis no zīdaiņu gultiņas pārceļas taisnā ceļā uz pieaugušajiem domātu gultu. Mēbeles, kas aug kopā ar bērnu, padara pāreju līdzsvarotāku: bērnam ir droša un iedvesmojoša vieta, bet vecākiem nav ik pēc pāris gadiem jāiegādājas jaunas mēbeles,” uzsver D. Rimkus.

Tāpēc ieteicams iegādāties viegli pārveidojamas mēbeles, ņemot vērā augošā bērna vajadzības. Piemēram, pagarināmas gultas un dažādus kombinējamus un pielāgojamus skapjus, plauktus, ko ar laiku var paplašināt ar papildu elementiem un detaļām.

“Moduļu skapis bērnistabā ir lielisks pārveidojamo mēbeļu piemērs. To var viegli pārveidot, mainoties bērna vajadzībām. Moduļu skapi var paplašināt ar jauniem elementiem vai mainīt tā iekārtojumu, drēbju stangu vietā ieliekot atvilktnes. Vēlāk, ja vēlas atsvaidzināt interjeru vai mainīt telpas noskaņu, var tikai nomainīt durtiņas un atvilktņu priekšas, netērējoties, pērkot pavisam jaunu skapi,” padomā dalās dizainers.

Neatņemama taupīgi iekārtotas bērnistabas sastāvdaļa ir pagarināmā gulta. To var pagarināt vairākas reizes līdz pat divu metru garumam.

Istaba skolēnam

Topošā pirmklasnieka istabā galvenā loma ir mācību stūrītim ar rakstāmgaldu un krēslu. Skolēna istabu var izplānot un iekārtot tā, lai tā derētu visus skolas gadus. Panākumu atslēga ir pārlaicīgs dizains, kas neiziet no modes, un funkcionālas, izturīgas mēbeles, kas ilgi kalpos un neizskatīsies pārāk bērnišķīgi. IKEA interjera dizainers iesaka izraudzīties viegli pielāgojamus risinājumus, piemēram, regulējamu krēslu.

“Skolēniem ir nepieciešams vairāk vietas kancelejas piederumiem, dažādām kladēm un grāmatām. Tāpēc skolēna istabā ir īpaši rūpīgi jāpārdomā mantu glabāšanas risinājumi, lai uz rakstāmgalda nevaldītu haoss. Papildu skapji pie galda, sienas plaukti un perforētie dēļi var daudz ko atrisināt, un dažādi rakstāmgalda organizatori dod iespēju visu sakārtot, lai netraucēti varētu mācīties.”

Ber rotaļīguma neiztikt

IKEA interjera dizainers uzsver – mēs pieaugušie bieži domājam par bērnistabu no savas perspektīvas. Tomēr šī telpa ir paredzēta bērnam, tāpēc noteikti vajadzētu padomāt par košiem, dzīvespriecīgiem akcentiem un interjera priekšmetiem. Tie padarīs iekārtojumu rotaļīgāku un rosinās radošumu. Funkcionāls un praktisks papildinājums bērnistabai ir ziņojumu dēļi un perforētie dēļi, kurus var izdekorēt pēc sirds patikas.

Tiem, kuri vēlas ietaupīt, iekārtojot bērnistabu, interjera dizainers iesaka vispirms atbrīvot pēc iespējas vairāk vietas. Ir jāatbrīvojas no vecām, neizmantotām mēbelēm. Nākamais solis ir atsvaidzināt interjeru, piemēram, pārkrāsojot sienas. Istaba, kurā ir tikai gulta, dažas mēbeles rotaļlietām un rakstāmgalds, būs plašāka un bērnam daudz piemērotāka nekā telpa, kas pieblīvēta ar vecāku vai vecvecāku mēbelēm.

Bērniņš cieš no kolikām – kā palīdzēt?

Bērniņa raudas, nemiers, manāms diskomforts – tās varētu būt kolikas! Kā zināt, ka bērniņš cieš no kolikām, kā tās rodas un kā palīdzēt mazulim atbrīvoties no to radītā diskomforta, skaidro Veselības centrs 4 grupas uzņēmuma Capital Clinic Riga un BKUS pediatre Daira Brenča un BENU Aptiekas farmaceits Konstantīns Čerjomuhins.

Kas ir kolikas?

Vēl joprojām medicīnā nepastāv viena vienota zīdaiņu koliku definīcija. Gastroenterologi kolikas definē kā funkcionālu kuņģa-zarnu trakta saslimšanu, kurai raksturīgi simptomi, kas sākas un pāriet paši no sevis, parasti pēcpusdienās un vakaros, turklāt bērnam ir ilgstoši, atkārtoti raudāšanas, aizkaitināmības, nemierīguma periodi, kuri sākas un beidzas bez acīmredzama iemesla un kuru laikā bērns ir grūti nomierināms. Pediatre D. Brenča skaidro, ka koliku epizodes laikā bērna raudāšana atšķiras no viņa ‘’ikdienas’’ raudāšanas, visbiežāk tā ir spalgāka, skaļāka, bērns ir diskomfortā, trauksmains, uzbudināts. Raudāšanas laikā var novērot piesarkušu seju, vēders ir sasprindzināts vai viegli uzpūsts, kājas tiek sistemātiski pievilktas pie vēdera un pēc brīža atlaistas, rokas sažņaudzas dūrēs.

Ārste atgādina, ka kolikas neietekmē bērniņa veselību, bet gan rada diskomfortu mazajam un apkārtējiem. Raksturīgs, ka zīdaiņu kolikas sākas 2.-3. dzīves nedēļā, ar visaugstāko iespējamību 6 nedēļu vecumā, un simptomi parasti izzūd 3.-4. dzīves mēnesī. Koliku iemesls skaidri nav zināms, bet pastāv vairākas teorijas, kuras var iedalīt trīs lielās grupās: 

  1. Gastrointestinālā teorija, kas patoloģiju skaidro ar izmaiņām kuņģa-zarnu traktā. To biežākie iemesli varētu būt govs piena olbaltuma sensibilizācija, nepareiza bērna barošanas tehnika, hiperlaktācijas sindroms, kuņģa-zarnu trakta nobrieduma trūkums, zarnu hipermobilitāte, izmainīts zarnu mikrobioms.
  2. Bioloģiskā teorija, kas saslimšanu skaidro ar bioloģiskiem faktoriem: nenobriedušu motoro regulāciju, kuras dēļ kuņģa zarnu trakts darbojas nepilnvērtīgi, kā arī mātes smēķēšanu gan grūtniecības laikā, gan pēc tās, kas tiek saistīta ar lielāku zīdaiņu koliku risku. 
  3. Psihosociālā teorija, kas saka, ka kolikas ir psihosociāls fenomens. Kolikas saista ar bērna temperamentu, hipersensitivitāti un vecāku faktoriem – visbiežāk runājot par vecāku stresu un trauksmes līmeni, kas tiek nodots bērnam.

Kā palīdzēt mazulim?

Zīdaiņu kolikas nav dzīvībai bīstams stāvoklis, un tas ir pašlimitējošs process, skaidro pediatre. Lai atvieglotu koliku radītos simptomus, ārste iesaka:

  • Izvērtējiet bērna raudāšanas iemeslu! Vecākiem vispirms vajadzētu novērtēt, vai nav kāda novēršama iemesla bērna raudāšanai – izsalkums, paaugstinātā temperatūra. Ja citi iemesli tiek izslēgti, var lēnām pašūpot mazuli vai viegli pamasēt vēderiņu. Ir situācijas, kad palīdz “baltais troksnis” vai silta vanna, taču reizēm talkā jāņem medikamenti, kas šķeļ gāzu burbulīšus zarnās, turklāt ieteicams padomāt arī par dabisko zarnu mikrofloru. 
  • Pievērsiet uzmanību bērna ēšanas paradumiem un tehnikai! Māmiņai jāpārliecinās, vai tiek ievērota pareiza zīšanas tehnika. Tāpat būtu ieteicams, ka zīdainis no sākuma izēd vienu krūti un tikai pēc tam ēd no otras krūts. Svarīgi, lai ēšanas laikā bērns tiktu pozicionēts 30-40 grādu leņķī un pēc ēšanas tiktu sagaidīta atraudziņa. Ēdot no pudelītes, ir svarīgi, lai zīdainis nesarijās gaisu ēšanas laikā, tāpēc jāatrod katram bērnam vispiemērotākais pudelītes knupītis. Atcerieties, ka jāizvairās arī no bērna pārbarošanas.
  • Veiciet diētas izmaiņas! Ja bērns ēd mātes pienu, tad mātes uztura izmaiņas var palīdzēt novērst kolikas. Pētījumi liecina, ka būtu jāsamazina uzņemtais piena produktu daudzums. Dažādi dārzeņi un augļi, piemēram, kāposti, ziedkāposti, pākšaugi, vīnogas, āboli, arī arbūzs var izraisīt bērnam kolikas. Lai pārliecinātos, vai bērnam no kāda produkta nerodas diskomforts, mātei no sava uztura vajadzētu izslēgt šos pārtikas produktus (pa vienam) uz vismaz vienu nedēļu un pavērot mazuļa uzvedību.
  • Izvēlieties bērniņam piemērotāko piena maisījumu! Ja ir nepieciešamība bēniņu barot ar adaptēto maisījumu, tad noteikti konsultējieties ar ģimenes ārstu vai pediatru par pareizu maisījuma izvēli tieši jūsu bērnam.

 Kādos gadījumos jāvēršas pie ārsta?

Jebkurā gadījumā, kad vecākiem ir šaubas vai neskaidri jautājumi par bērna veselību un attīstību, vajadzētu vērsties pie bērnu ārsta vai ģimenes ārsta, lai nepalaistu garām kādu nopietnāku problēmu, norāda speciāliste. Pie ārsta nekavējoties jāvēršas, ja:

  • bērnam ir caureja (masīva, ūdeņaina vēdera izeja);
  • vemšana (nepārtraukta, ļoti bieža);
  • svara samazināšanās;
  • paaugstināta temperatūra (virs 38 °C):
  • vairākas dienas mazulis ēd mazāk nekā parasti.

Taču D. Brenča uzsver, ka vecākiem būtiskākais ir nezaudēt pacietību un nešaubīties par sevi – jūs visu darāt pareizi! Konsultējieties ar ģimenes ārstu vai pediatru, lai veiksmīgi rastu risinājumu un saņemtu nepieciešamo atbalstu. Vesels mazulis – laimīgi vecāki!

Farmaceita padoms

BENU Aptiekas farmaceits Konstantīns Čerjomuhins skaidro, ka koliku profilaksei barojošām māmiņām būtu jāpievērš uzmanība veselīgam un sabalansētam uzturam. Uz kādu periodu būtu ieteicams no ēdienkartes izslēgt produktus, kas veicina vēdera pūšanos: kāpostus, zirņus, dažus augļus, treknus ēdienus un saldumus. Savukārt, lai sekmētu pareizu mazuļa barošanu, ieteicams:

  • mazuli guldīt uz vēderiņa, ievērojot pareizu mazuļa likšanu pie krūts;
  • pēc barošanas mazuli turēt vertikāli, lai varētu sagaidīt atraudziņu;
  • māmiņām, kas baro mazuli ar piena maisījumu, ieteicams konsultēties ar speciālistu piena maisījuma izvēlē, jo pieejams ļoti plašs un dažāds to klāsts;
  • barošanas pudelīti ieteicams izvēlēties ar pretkoliku (anti-colic) sistēmu, kas pasargās mazuli no gaisa norīšanas.

Tāpat aptiekās ir pieejami dažādi līdzekļi cīņai ar kolikām – tējas, suspensijas, diļļu ūdens un speciāli pilieni. Turklāt noderīgi var būt arī dažādi ārstniecības augi, kas nomierina un samazina spazmas vēderā. Tīrā veidā, vājā šķaidījumā mazulim var dot kumelīšu tēju, savukārt māmiņa, barojot bērnu ar krūti, var lietot fenheļa un ķimeņu tējas, kuras veicina piena veidošanos un mazina vēdera pūšanos gan bērnam, gan mātei.

Bērniem internets kļuvis arvien bīstamāks, saņemtas vairākas sūdzības!

Salīdzinot ar  2018. gadu, aizvadītā gada laikā Latvijas Drošāka interneta centra Drossinternets.lv ziņojumu līnijā saņemto ziņojumu skaits pieaudzis vairāk nekā sešas reizes. Vairums ziņojumu ir par bērnu kailfoto un bērnu seksuālu izmantošanu saturošiem materiāliem internetā, kā arī par pedofilu aktivitātēm.

2019. gada laikā Drossinternets.lv ziņojumu līnijā ir saņemti 3836 ziņojumi, kas ir 6 reizes vairāk nekā gadu iepriekš, kad tika saņemti 579 ziņojumi. Lielākā daļa – 85% pērn saņemto ziņojumu –  ir par bērnu kailfoto vai bērnu seksuālu izmantošanu saturošiem materiāliem internetā. Sadarbojoties ar Valsts policiju, interneta pakalpojumu sniedzējiem un starptautiskās INHOPE asociācijas biedriem, šāda veida nelegāli materiāli tika dzēsti pāris dienu laikā. Tikai neliela daļa ziņojumu Drossinternets.lv ziņojumu līnijā ir par citām ar drošību internetā saistītām tēmām, no kurām populārākās ir finanšu krāpniecība (105 ziņojumi) vai cieņas un goda aizskaršana (105 ziņojumi).

“Apkopojot ziņojumus, esam konstatējuši virkni izplatītu veidu, kā nepilngadīgas personas kailfoto vai video nonāk interneta vidē. Ļoti bieži savas atvases fotouzņēmumu internetā neapdomīgi publicē paši vecāki, neaizdomājoties par risku – kāds lejupielādēs savā ierīcē viņu bērnu kailfoto un vēlāk, iespējams, izplatīs to tālāk pedofilu tīklos. Tāpat nereti pats bērns vai pusaudzis labprātīgi ir nosūtījis savu kailfoto vai video kādam, ar ko sarakstās sociālo tīklu un saziņas platformās,” skaidro Drossinternets.lv vadītāja Maija Katkovska. Viņa uzsver, ka samērā bieži sastopami kaifoto izspiešanas gadījumi, kad ar dažādām manipulācijas metodēm tiek panākts, lai bērns atkailinātos ekrāna priekšā. Tīņu vidū izplatīta ir kailfoto apmaiņa attiecību laikā, taču pēc attiecību iziršanas foto tiek izmantots, lai otru pazemotu, atriebtos vai sāpinātu. 

Lai arī kādā veidā nepilngadīgas personas kailfoto ir nonācis interneta vidē, M. Katkovska uzsver, ka, saskaroties ar šāda veida nelegālajiem materiāliem, ikviena pienākums ir nekavējoties par to ziņot Drossinternets.lv vai Valsts policijai. Atbilstoši Latvijas likumdošanai persona, kura rada vai izplata bērnu kailfoto, var tikt saukta pie kriminālatbildības, kas iestājas no 14 gadu vecuma. 

Gādājot par bērnu drošību, Drossinternets.lv ir sagatavojis informatīvu materiālu vecākiem
“Kā rīkoties, ja bērna kailfoto ir nonācis internetā?”. Tajā vecāki un citi interesenti var atrast noderīgu informāciju par veidiem, kā bērnu kailfoto parasti nonāk interneta vidē. Plašāka uzmanība tiek pievērsta paņēmieniem, kurus parasti izmanto bērni un pusaudži, lai “izvilinātu” kailfoto citam no cita. Tāpat apkopoti triki, kādus ir iecienījuši pedofili. Informatīvajā materiālā ir arī atrodami praktiski padomi, kā rīkoties vecākiem, ja bērns vēršas pēc palīdzības. Informatīvais materiāls vecākiem pieejams šeit:

Autors: Drossinternets.lv

29.02.2020.

Bērnības sapnis? Šī karte atklāj, kur tu nokļūsi, ja izraksies taisni cauri Zemei

Foto: Antipodesmap.com ekrānšāviņš

Foto: Antipodesmap.com ekrānšāviņš

Mums visiem vismaz reizi mūžā prātā ir ienākusi doma par to, kur nokļūsim, ja izraksimies cauri zemei, uz kuras stāvam. Kas ir otrā pusē? Ķīna? Varbūt. Viss ir atkarīgs no vietas, kur tu atrodies.

Vairs tev nav jāprāto! Izmanto „Antipodes” karti, ieraksti savu atrašanās vietu, un tā tev pateiks precīzu atrašanās vietu otrā pasaules pusē. Amizanti, vai ne?

Smieklīgi ir arī tas, ka tie, kas dzīvo Lielbritānijā, domā, ka nokļūs Austrālijā, tie, kas ASV – Ķīnā, tie kas Dienvidāfrikā – Ziemeļpolā. Taču ne viss ir tā, kā domājam…

Pārliecinieties par to paši- Antipodesmap.com

Veiksmīgu rakšanu!

Bērnības draudzene

Mēs esam dzimušas vienā dienā. Viņa tikai divas stundas ātrāk par mani. Laikam jau pie visa ir vainīgas mūsu mammas, kuras iepazinās Dzemdību namā. Pirmos septiņus astoņus gadus tikāmies visai bieži, jo mūsu vecāki bija sadraudzējušies. Pēc tam mūsu dzīves ceļi pamazām, bet neatlaidīgi aizgāja katrs uz savu pusi.

No bērnības atceros vien to, ka parasti kopīgās ballītēs agri vai vēlu mēs abas sastrīdējāmies, dažreiz pat kāvāmies un beigās raudādamas līgām mieru. Skolas laikā viņa sāka interesēties par medicīnu, bet es nopietni domāju par psiholoģijas studijām.

Pēdējo reizi aci pret aci satikāmies pirms kādiem pieciem gadiem.

Viņa bija kļuvusi par mediķi, bet es psiholoģijas vietā biju ķērusies pie literatūras. Norunājām visu vakaru, kaut gan bija pagājuši tik daudz gadi, nebija neveikla klusuma vai samulsuma. Un nebija arī tā, ka pa visām varītēm gribētos atjaunot bērnības dienu draudzību. Bija jauki atcerēties pagātnes spilgtākos notikumus, pastāstīt vienai par otru, pasapņot par nākotni, pasmieties un vienkārši pabūt kopā.

Tagad viņa strādāja Liepājas slimnīcā par vecmāti un katru dienu ar viņas gādību pasaulē nāk jauna dzīvība. Mans darbības lauciņš ir teksts. Satiekamies mēs vienīgi virtuāli. Bet zinu, kad pienāks laiks, es ļoti priecātos, ja tieši viņa – mana bērnības draudzene – palīdzētu nāk pasaulē arī manam bērniņam.

P.S. Kā ir ar tevi? Vai vēl tiecies ar kādu no saviem bērnības draugiem?

Bērnība beidzas tad, kad sāc apiet peļķes

Netīšām uzdūros rakstiņam ar nosaukumu "Kāpēc bērnība 90-tajos bija TIK forša" un tas man lika domāt par to, kāpēc man bija lieliska bērnība… Mūsu paaudzei tač’ teju jau no dzimšanas nebija savs profils Draugiem.lv, pasaciņas vietā multfilma datorā vai īstas draudzības vietā draudzība kādā forumā un sociālajā portālā. Mēs skrējām ārā; ziemā cēlām sniega vīrus, bet vasarā spēlējām sunīšus līdz pagurumam vai braukājām ar skūteri vai riteni. Mēs nobrāzām ceļgalus un elkoņus, un nebaidījāmies par kādām mistiskām infekcijām. Dzimšanas dienās spēlējām "patiesību vai izaicinājumu" un paslēpes, nevis piedzērāmies un nopīpējāmies, un mēs tiešām dejojām, nevis kratījāmies pie dziesmas "Sexy bi**h". Skolā spēlējāmies ar fiškām un jo-jo, lecām ar lecamauklu. Varēja dot asins zvērastu, nebaidoties no AIDS. Mēs ticējām Lieldienu zaķim un svētki nebija tikai tad, ja dāvanā saņem daudz dārgas mantas. Pirmais skūpsts bija kaut kas īpašs un intīms, tas nebija tikai nosūkšanās kādā ballītē un pamīcīšanās uz dīvāna tikai tāpēc, ka visi tā dara, un Anniņa jau ir pārgulējusi ar puisi 14 gados. … Šo un daudzu citu iemeslu dēļ es TIEŠĀM priecājos, ka piedzimu 90ajos gados! 🙂

Bērnība

Šorīt nācu uz darbu un izbridu pa kļavu lapām, kas krāsainas gulēja uz asfalta. Tās smaržoja pēc rudens, un es nez kāpēc sajutos kā bērnībā 🙂 Un tad aizdomājos, ka esmu laimīga, jo man ir izdevies sevī saglabāt bērnību 🙂 Vienreiz lēcu pa trepēm pie skolas, kurā strādāju par skolotāju, un viena no meitenēm teica, ka es izskatos pēc 7. klases skolnieces, kurai stundas beigušās 😛 Viens ir tas, ka es neizskatos tik veca, cik esmu, bet es spēju priecāties par sīkumiem. Par to, ka ir saulaina diena, ka man mājās ir krāsns, ko tagad – vēsajos rudens vakaros – varu iekurināt, par rudeni, par foršajiem cilvēkiem apkārt. Ļoti daudzi to neprot, un es nesaprotu, kāpēc, jo tas ir tik viegli 🙂

bērnība

Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai… Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu. Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājāstad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienuneviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties. Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties? Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējāmlielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem,sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par kovien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīmvai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni pašicietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām? Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos. Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis pasaulē nezin šīs spēles noteikumus! Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā arproblēmām un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties. Ja esi viens no šīs paaudzes, tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās līdz tam laikam, kad valdībajauniešiem iemainīja brīvību pret skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņufabriku… Un kā ir tagad? – kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns; – Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki; – Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus; – Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc,ka viņiem nav e-pasta adreses; – Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā, it kā joprojām atrastos darbā; – Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ, lai to paņemtu; – Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari – pieslēdzies internetam; – Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es P.S. Cerams šis raksts atsauca atmiņā patīkamos brīžus! 😀

Bērni un vardarbība skolā: Kā mainīt situāciju? (+VIDEO)

Kamēr Saeimā šomēnes diskutēja par grozījumiem Izglītības likumā, kas paredzēja atkārtoti vardarbīgus skolēnus uz laiku nosūtīt mājmācībā, vairākas nevalstiskās organizācijas pret to iebilda – norādot, ka tas faktiski liegs izglītības iespēju šiem skolēniem, bet nerisinās pašu mobinga problēmu.

Šie likuma grozījumi netika iekļauti, tomēr vardarbībā cietušo bērnu vecāki pamatoti norādīja, ka ir nekorekti jautājumu atstāt bez konkrētiem un praktiskiem risinājumiem, kas uzlabotu skolas vidi un palīdzētu bērniem nekļūt par vardarbības upuriem.

Video

Bērni un peldēšana: 4 ieguvumi aktivitātēm ūdenī  

“Es gribu, lai mans bērns sāk sportot, bet nezinu, ar ko lai sāk,” ir pilnīgi normālas sajūtas, ar kurām saskaras teju ikviens vecāks. Ja pašam bērnam padomā nav neviens konkrēts sporta veids, tad ne viens vien speciālists iesaka bērnu ievirzi sportiskā gultnē sākt tieši ar peldēšanu. Rimi Olimpiskais centrs ir apkopojis četrus ieguvumus bērnu aktivitātēm ūdenī. 

“Praksē vērojam, kā bērni mainās pēc regulāras ūdens nodarbību apmeklēšanas, un šīs pārmaiņas stiepjas tālu aiz baseina robežām. Bērni kļūst ne tikai pašpārliecinātāki, bet arī komunikablāki, spēcīgāki, kā arī spēj veiksmīgāk darboties komandā un veidot jaunas draudzības. Dzīves pirmie gadi ir īstais laiks, kad bērnu pieradināt kustēties un fiziski aktīvi darboties, jo šajā vecumā iedibinātā rutīna spēj ietekmēt arī bērna dzīvesveidu un paradumus pieaugot,” stāsta Zane Vizule, Rimi Olimpiskā centra Peldbaseinu un atpūtas daļas vadītāja

Peldēšana – viens no saudzīgākajiem un attīstošākajiem sporta veidiem

Pretēji citiem sporta veidiem, peldēšanā tiek iesaistītas visas galvenās muskuļu grupas, kas ir ļoti būtiski augoša organisma veselīgā attīstībā. Peldot tiek attīstīta roku, kāju, muguras un arī vēdera muskulatūra, kā arī tiek stiprināta kardiovaskulārā (sirds un plaušu) veselība. Ieviešot aktivitātes ūdenī bērna ikdienā, laika gaitā tiks uzlabota organisma izturība, spēks, koordinācija un vispārējā fiziskā sagatavotība. Turklāt, peldēšana ir viena no retajām fiziskajām aktivitātēm, kas nav uzskatāma par traumatisku. Proti, peldot netiek radīta papildu slodze uz kauliem un locītavām, kā arī tas ir bezkontakta sporta veids, kas samazina saskriešanās traumu risku, kas ierasts kontakta sporta veidos, kā futbols, basketbols, hokejs, u. c.

Atbalsts bērnu mentālajai veselībai 

Pēdējo gadu globālie notikumi un tendences ir aktualizējušas mentālās veselības nozīmi un rūpes par to. Arī bērni nav pasargāti no mentālās veselības izaicinājumiem, kas nereti var parādīties uzsākot skolas gaitas vai tuvojoties pubertātei un tās laikā. Peldēšana var būt nomierinoša un terapeitiska aktivitāte. Sajūta, atrodoties ūdenī, ir relaksējoša, savukārt ritmiskajām peldēšanas kustībām piemīt meditatīvas īpašības. Tāpat peldēšana var būt liels atbalsts bērniem, kurus nomāc zems pašvērtējums. Uzlabojot savas prasmes un rezultātus, bērni izjūt lepnumu par saviem sasniegumiem, kas veicina pārliecību par sevi. Turklāt arī peldēšana, tāpat kā citas fiziskās aktivitātes, atbrīvo endorfīnus jeb tā sauktos “laimes hormonus”, kas nozīmē, ka pēc aktivitātēm ūdenī bērni mājās dodas labā omā un relaksēti.

Attīstītas sociālās prasmes un jauni draugi

Lai gan peldēšanas apmācības un nodarbības var tikt organizētas arī individuāli, pamatā tās tiek organizētas mazās grupās, ko veido viena vecuma bērni ar līdzīgām prasmēm un interesēm. Šādā veidā bērniem tiek dota iespēja iepazīt savus vienaudžus ārpus ierastās vides un skolas, tādējādi arī attīstot savas sociālās prasmes. Lai padarītu nodarbības jaunajiem peldētājiem saistošākas un interesantākas, nereti peldēšanas treneri izvēlas tajās ietvert rotaļu un komandas spēļu elementus, lai bērni justos brīvāki gan peldbaseinā, gan ārpus tā. 

Drošība! Drošība! Drošība!

Katru gadu līdz ar gaisa temperatūras paaugstināšanos arvien aktuālāka kļūst drošība uz ūdens kā bērniem, tā arī pieaugušajiem. Mēdz teikt, ka ratus taisa ziemā, bet ragavas vasarā, tādēļ gada aukstie mēneši ir īstais laiks, kad pievērsties sava bērna sagatavošanai vasaras peldēšanas sezonai. Iegūstot pamatus peldētprasmē, bērns ūdens tuvumā jutīsies drošāk un nepakļaus sevi bīstamām situācijām, vai arī spēs attiecīgi reaģēt, ja tādā nokļuvis, potenciāli pasargājot sevi no nelaimes. 

Janvāra izskaņā Rimi Olimpiskajā centrā tiek piedāvātas bezmaksas nodarbības “Aerobika ūdenī bērniem”. Nodarbības norisināsies 23., 25. un 30. janvārī no plkst. 16.45 līdz 17.30, un tās vadīs sertificēta trenere Marita Kalniņa.  Nodarbības ilgums ir 45 minūtes, un tā paredzēta bērniem vecumā no 10 līdz 14 gadiem, tomēr, iepriekš sazinoties, iespējams pieteikt arī jaunākus bērnus. Aerobika ūdenī bērniem ir vispusīgs fiziskās aktivitātes treniņš ūdenī, kurā jautrā gaisotnē un mūzikas pavadījumā tiek izpildīti dažādi vingrojumi, izmantojot peldēšanas tehnikas kustības un rotaļu elementus. Peldētprasme nav obligāta prasība, lai piedalītos nodarbībā, tomēr bērns nevar baidīties no ūdens. 

Rimi Olimpiskais centrs norāda, ka vienai personai ir iespēja pierakstīties uz vienu bezmaksas nodarbību kādā no norādītajiem datumiem. Vietu skaits ir ierobežots, tādēļ pieteikšanās nodarbībām ir obligāta, zvanot pa tālruni 67387710.

Bērni un mājdzīvnieki – kam pievērst uzmanību, un kādi ir ieguvumi?

Attēls: Publicitātes

Nav ģimenes, kurā bērni laiku pa laikam nelūgtu iegādāties mājdzīvnieku. Taču kāda atbildība jāuzņemas, lai vēlmi īstenotu? Par plusiem un mīnusiem no emocionālā skatu punkta, uzņemot mājas mīluli, stāsta Rimi Bērniem emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte Iveta Aunīte.

Pirms pieņemat lēmumu par labu mājdzīvnieka “adoptēšanai”, pārdomājiet – vai jūs kā vecāki esat gatavi uzņemties lielāko daļu vai pat visu mājdzīvnieka aprūpi. Bērniem diemžēl ātri vien rutīnas rūpes par ģimenes mīluli var apnikt, un tad stafeti, gribot negribot, nāksies pārņemt mammai vai tētim. Ja tam neesat gatavi, mājdzīvnieka iegādi tomēr vajadzētu atlikt

Izvērtējiet lēmumu

Nepareizs ir lēmums bērna vēlmi pēc mājdzīvnieka apmierināt daļēji. Piemēram, mazais vēlas suni vai kaķi, bet pieaugušie sagādā zivtiņas. Varbūt sākumā tās priecēs, bet nevajadzētu brīnīties, ka bērni par tām nerūpēsies. Tas vienkārši nav tas, ko viņi gaidīja. Protams, lielāki, apzinīgāki bērni, tādi, kuri sasnieguši jau skolas vecumu, būtu jāradina pie atbildības uzņemšanās. Ja ir ģimenes mīlulis, tad par to rūpējas visi, un arī tajās dienās, kad ir slikts garastāvoklis vai šķiet – nepavisam tam nav laika. Ja bērns pienācīgi izpilda savus pienākumus pret mazāku dzīvnieciņu, var domāt arī par suņa vai kaķa pieņemšanu mājās. Taču vecākiem jāpatur prātā, ka pat tad, ja bērni kopumā uzņemas rūpes par mājdzīvnieku, vienalga šad un tad viņiem nāksies atvasēm atgādināt par dzīvnieka vajadzībām.

Liels prieks, lielas rūpes

Rimi Bērniem eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte stāsta: “Kad esat apsvēruši visus plusus un mīnusus par mājdzīvnieku savās mājās un esat patiešām gatavi tam, ka mīlulis ne tikai atnesīs prieku, bet arī prasīs daudz laika un rūpju, vēlreiz ar atvasi pārrunājiet to, ka suns vai kaķis būs maziņš tikai sākumā. Viņš drīz vien izaugs liels, un arī tad par viņu būs regulāri jārūpējas. Suns būs jāved pastaigās katru dienu, tāpat katru dienu būs jātīra arī kaķa kastīte. Ja ne tiem patīkamākajiem darbiņiem ir gatavi gan bērni, gan vecāki, uz priekšu! Jo mājdzīvnieki patiesi ienes mājās prieku un pozitīvu lādiņu.” Pētījumi liecina, ka mājdzīvnieka klātbūtne rosina bērnus kļūt pašapzinīgākiem un patstāvīgākiem. Īpaši tas sakāms par bērniem, kam tuvojas pusaudžu vecums. Dzīvnieki bērniem māca spēju uzupurēties, būt līdzjūtīgiem, pašdisciplinētiem, liek pārvarēt slinkumu un sniedz nenovērtējamu emocionālu gandarījumu. Kura sirds gan neatsaucas, ja, pārnākot no dienas gaitām, visi tiek sagaidīti ar neviltotu prieku un var ļauties kopīgām izklaidēm ar mīluli – pastaigām un rotaļām?

 

Autors: Rimi Latvia 11.05.2018

Bērni to novērtēs: Frāzes, kuras vecākiem ir jāiekļauj savā ikdienā

Family At Home Watering Plants On Balcony by Guerilla Images on 500px.com

„Tu man esi ļoti svarīgs”. Lai viņi zina, ka netīro trauku kaudze un nelasītie e-pasti var pagaidīt. Viņiem ir jāzina, ka viņi tev ir svarīgi.

„Es pēc Tevis ilgojos”. Pat, ja jūs esat šķirti tikai 20 minūtes, satiec viņus ar apskāvieniem. Lai viņi saprot, cik ļoti tu tiecies būt viņiem tuvāk.

„Tas nebija pareizi”. Pasaki viņiem,kad viņi kļūdās. Palīdzi viņiem izdarīt pareizi, norādi virzienu.

„Tu visu izdarīji pareizi”. Ja viņi ir izdarījuši pareizi, Tev noteikti ir jāparāda,ka lepojies. Ja tu paslavēsi un uzteiksi labos darbus, tad bērni centīsies izdarīt vēl labāk, un tas viņiem padosies daudz vieglāk.

„Tu esi īpašs”. Parādi cik atšķirīgs un unikāls ir tavs bērns. Izceli viņa rakstura īpašības, iemāci noteikt citu rakstura īpašības.

„Raudāt – tas ir normāli”. Iedrošini savus bērnus neslēpt emocijas. Cilvēki mēdz raudāt, kad viņiem ir slikti, sāpīgi, vientuļi un reizēm, kad viņi ir laimīgi.

„Vai Tu vari man palīdzēt?” Ir svarīgi, lai tavi bērni tevi redzētu kā cilvēku, kuram ir daudz rūpju par tuviniekiem. Lai viņi redz tavu aizņemtību. Lai viņi iemācās palīdzēt un savu palīdzību piedāvāt.

„Tev palīdzēt?”Vienmēr pajautājiet pirms palīdzi! Patstāvība rodas tad, kad tiek meklēti problēmu risinājumi. Ja bērns ar kaut ko netiek galā- uzmundrini viņu un parādi, kā ir pareizi.

„Jā”. Vismaz reizi dienā uz kādu no bērna lūgumiem atbildi ar ”Jā!” bez domāšanas.

„Nē”. Viņiem ir jāzina, ka tu viņiem nepiekrīti. Tam ir jābūt stingram un konkrētam ”Nē!”. Bet obligāti paskaidro, kāpēc tavs lēmums ir tieši tāds.

„Tu esi malacis”. Pat,ja bērns netiek galā ar uzdevumu, bet ļoti cenšas, tev noteikti viņu vajag paslavēt. No mazām uzvarām veidojas lieli panākumi.

„Esi labs pret apkārtējo pasauli”. Atkārto viņiem atkal un atkal, ka labas lietas notiek ar labiem cilvēkiem. Jā, pasaule mēdz būt ļauna, bet cilvēki, kas pret to visu attiecās ar labestību un mīlestību, pārdzīvo lietas un problēmas daudz vieglāk.

„Piedod”. Atzīsti savas kļūdas un lūdz piedošanu.

„Pastāsti man vairāk”. Uzdod jautājumus un centies viņus saprast.

„Es tevi mīlu!” Saki to bieži, jo bērnam ir svarīgi to zināt.

Bērni strīdas! Kā šādā situācijā rīkoties vecākiem?

Attēls: Publicitātes

Attēls: Publicitātes

Brāļu un māsu plēšanās savā starpā, lai arī cik ļoti viens otru mīlētu, nav nekas neierasts, it īpaši tad, ja nākas dalīt vienu istabu un kopīgas mantas. Vienu brīdi māsiņas spēlējas saticīgi, bet nākamajā – jau plūkā viena otrai matus. Kā vecākiem rīkoties šādā situācijā, kā risināt konfliktus, iesaka psiholoģe, Rimi Bērniem labsajūtas eksperte Iveta Aunīte.

Vecāku galvenais uzdevums ir mīlēt bērnus un runāt ar viņiem. Veltiet katram bērnam nedalītu uzmanību un laiku katru dienu. Tas ir viens no labākajiem profilaktiskajiem pasākumiem, ja vēlaties mazāk strīdu bērnu starpā. Tādējādi bērnam rodas izpratne par ģimeni un tās vērtībām, līdz ar to arī attiecības ar brāli vai māsu kļūs cieņpilnas. Rimi Bērniem labsajūtas eksperte Iveta Aunīte stāsta: “Nav iespējams pret visiem bērniem izturēties “mats matā” vienādi, jo viņi ir dažāda vecuma, dzimuma, rakstura. Galvenais, kas vecākiem jāņem vērā, lai vienam bērnam netiktu dotas kādas priekšrocības. Bērni mums piedos, ja mēs pret viņiem izturēsimies atšķirīgi, ja tas būs taisnīgi.”

Noteikumi arī savstarpējās attiecībās

Ģimenē ir jābūt noteikumiem un arī tādiem, kas attiecas uz brāļu un māsu attiecībām. Nedrīkst sist brālim/māsai, nevajag aizskart ar vārdiem, nevar aiztikt otra mantas bez atļaujas utml. Vecāku uzdevums ir ik pa laikam šos noteikumus bērniem atgādināt.

Situācija jārisina pašiem

Reizēm labākā rīcība no vecāku puses, ja bērnu starpā rodas konflikts, ir neiejaukties un ļaut situāciju risināt pašām atvasēm. Taču vecākiem uzmanīgi jāseko līdzi, kā strīds tiek risināts. Tiklīdz bērni sāk verbāli vai fiziski aizskart viens otru, ir laiks iejaukties, īpaši tad, ja strīds pārvērties jau kautiņā. Lieciet to pārtraukt. Strīda brīdī bērnus var apstādināt, lietojot īsu vārdu „Nedrīkst!”, jo saspringtā situācijā gari paskaidrojumi mēdz būt neefektīvi – nav vērts šādā situācijā skaidrot, kuram taisnība. Labi, ja konflikta brīdī, kas pārtop jau agresijā, bērni uz brīdi tiek šķirti. Katram būtu jāatrodas citā telpā vismaz 20 minūtes. Var mēģināt strīda un kautiņa uzsācēja dusmas novērst uz citu objektu, piemēram, padauzīt spilvenu, vai nodarbi, piemēram, dot zīmēt.

Bērna dusmu izprašana

Ja bērns pauž negatīvas emocijas pret savu brāli vai māsu, nenosodiet viņu. Bet esiet saprotoši un runājiet ar bērnu: „Es saprotu, tevi var sadusmot, ja māsa sagāza tavu tikko uzcelto torni. Nāc, pateiksim, lai viņa tā vairs nedara!” Nomieriniet bērnu, lai vairs nedusmojas.

Mīlestības izrādīšana

Kad ģimenē ienāk vēl viens mazulis, neprasiet un negaidiet no vecākā bērna pozitīvas emocijas uzreiz, kad bēbītis ierodas no slimnīcas. Vispirms būs greizsirdība, bet ar laiku būs arī labās jūtas, ja vien atgādināsiet, ka mīlat viņu. Sakiet: „Es saprotu, tu baidies, ka mazuļa dēļ mēs tevi mazāk mīlēsim, bet tā nebūs. Mēs tevi ļoti, ļoti mīlam un mīlēsim!”

Māciet bērniem paust protestu, neapmierinātību un dusmas drošā, citus neaizskarošā veidā. Var to darīt simboliskā veidā: caur zīmējumu, vēstuli, dziesmām, kustībām. Māciet runāt par nevēlamo. Lai bērns savai māsai vai brālim pasaka, kas viņu neapmierina: „Man nepatīk, ja ņem nost rotaļlietas, ar kurām es šobrīd spēlējos. Lūdzu, atdod man lācīti!”

Citus padomus par bērnu audzināšanu, uzturu, bērnu un ģimenes veselību, kā arī svētkiem var iegūt programmas Rimi Bērniem platformā www.rimiberniem.lv. Šeit pieredzē par uztura, veselības un aktīva dzīvesveida tēmām, bērnu izglītību un kvalitatīvu izklaidi dalās septiņi eksperti – psiholoģe Iveta Aunīte, pediatre Sanita Mitenberga, fitnesa treneris Kārlis Birmanis, fizioterapeite Jekaterina Bovtramoviča, pavārs Normunds Baranovskis, uztura speciāliste Olga Ļubina un skolnieks Klāvs Smildziņš. Bērniem un jauniešiem platformā ir iespēja iedvesmoties no dažādiem video padomiem, idejām un piemēriem.

 

Autors: Rimi Latvia 08.01.2018

Bērni spēj visu: amizanti stāstiņi no vecāku pieredzes

 

Ziemassvētku organizēšana, labdarības tirdziņi, sporta nodarbības un piedalīšanās pavisam nopietnos pasākumos. Tā ir ikviena vecāka ikdiena, kurai reizēm īpašu asumiņu piešķir pašu bērnu ēverģēlības. Kā ar to visu tikt galā?

Tas nav viegli, tādēļ ir patīkami, ja palīdzīgu roku sniedz kāds ģimenes loceklis, draugs vai kaimiņš. Bez šāda atbalsta nav iespējams tikt galā, it īpaši, ja bērnus audzina viens vecāks.

“Mēs joprojām nepietiekami domājam, piemēram, par strādājošām māmiņām. Cilvēkiem būtu jāsaprot, ka mātēm ir jāstrādā un ka lielākā daļa nevar palikt mājās, pat ja gribētu,” kādā intervijā saka aktrise Leitone Mīstere. Jaunajā komēdijseriālā “Vientuļie vecāki” viņa atveido vienu no galvenajām varonēm – vientuļo māmiņu Endžiju D’Amato – un pati atzīst, ka šī loma patiešām ir bijusi izzinoša.

Seriāls “Vientuļie vecāki”, kas piektdienās, no 7.decembra skatāms televīzijas kanālā “FOX Life”, seko līdzi vairāku vientuļo vecāku vēlmei apvienot privāto dzīvi ar septiņgadīgu bērnu audzināšanu.

“Tas ir reālistisks stāsts par bērnu pieaugšanu, jo tajā jauki cilvēki dara visu iespējamo, ko var, lai būtu labākie vecāki un vienlaikus nenokļūtu cietumā,” atzīst galvenās lomas atveidotājs, komiķis Breds Garets.

Savukārt kanāls “FOX Life” ir apkopojis amizantus stāstiņus par bērnu audzināšanu, kas liks skatītājiem pasmaidīt vēl pirms humorpilnā seriāla skatīšanās.

Labu apetīti jeb kā ceļas nepatikšanas ar ēdieniem

“Vīrs domāja, ka tā būtu laba ideja – paņemt līdzi mūsu dēlēnu uz vakariņām ar viņa klientiem. Mēs atjēdzāmies ar “Michelin” zvaigznēm apbalvotā gastropabā. Lieki teikt, ka tas bija neērti daudzējādā ziņā. Arī mazais bija nelaimīgs. Tās bija ļoti, ļoti garas vakariņas,” atceras žurnāla “Parents” dzīves stila redaktore Lora Fentone.

“Vecāku kļūda numur viens: pajautāt trīs meitenēm, ko viņas vēlas vakariņās. Fināls,” žurnāla “Parents” forumā reiz atklāja tā lasītāja Amanda Delapasa.

Savukārt žurnāla “Cosmopolitan” forumā lasītāja ar segvārdu agreeswithfishpal atklājusi pašas piedzīvojumus kādā vasaras ballītē: “Kad biju piecus vai sešus gadus veca, mēs devāmies un mana tēva uzņēmuma pikniku. Es tiku iepazīstināta ar viņa priekšnieku, kuram teicu: “Mans tētis saka, ka jūs esat kuces dēls!” Tēta kolēģi visu pēcpusdienu mani cienāja ar saldējumu.”

“Kad mani dvīņi bija divus gadus veci, reiz vienas nedēļas laikā viņi nogaršoja mūsu suņu pārtiku, auklītes kaķa barību, dzimšanas dienas ballītē laukos atlika man uzgriezt muguru, lai paņemtu savu fotokameru, kad viņi abi nogaršoja arī kazu barību. Un tas viss vienas nedēļas laikā, izdevuma “USA Today” māmiņu forumā atzīst triju bērnu māmiņa Rebeka Benka.

Ziemassvētki – jautru jampadraču laiks

Savukārt kāda vietnes “Reader’s digest” lasītāja atklāj, ka aptuveni septiņu gadu vecumā dēls sācis šaubīties par to, vai Ziemassvētku vecītis patiešām pastāv. “Kādu dienu viņš teica, ka zina, kas ir kopīgs Ziemassvētku vecītim, Lieldienu zaķim un zobu fejai. Dziļi ievilku elpu un jautāju, kas tas ir? Viņš atbildēja: Viņi visi ir nakts cilvēki.”

Savukārt melnburnietes Robas ģimenē aug seši bērni, tagad jaunākajam no viņiem jau ir vairāk nekā divdesmit gadu. Ziemassvētki vienmēr ir bijis liels izaicinājums. “Bērniem teicām, ka dāvanas nes Ziemassvētku vecītis ziemeļbriežu pajūgā un noliek uz jumta īsti pirms pusnakts,” viņa atklāja laikrakstam “The Guardian”. “Kad bērni jau gulēja un bija jāsaiņo dāvanas, abi ar vīru mēdzām iedzert kādu glāzi vīna. Tajā Ziemassvētku vakarā viņš vienkārši aizmiga. Kad dāvanas bija sasaiņotas, modināju vīru, lai palīdz uzkārt zeķes virs kamīna. Pie piektās viņš aizķērās un nobrāza kāju visā garumā. Jādomā, sāpes bija briesmīgas, taču vīrs turpināja post istabu. Bērni mūs pamodināja piecos no rīta un vaicāja, kādēļ visa istaba ir asinīs un kas noticis tēta kājai. Uz ko vīrs atbildēja: “Ziemeļbriedis iespēra.” Pat vecākie bērni nobijās. Kad viņi vēlāk vaicāja, kas noticis, mēs solījām pastāstīt 21.dzimšanas dienā. Ikviens no viņiem gaidīja šo brīdi un tas garantēja mums daudzus gadus prieka,” stāsta Roba.

“Esmu dzimusi īru katoļu ģimenē, kurā bija stingrs tētis, brīnišķīga mamma un astoņi bērni. Gavēņa laikā uz skolu nāca draudzes mācītājs, lai skaidrotu reliģiskās lietas. Reiz tēvs Linčs mana jaunākā brāļa Denija klasē jautāja: “Kādēļ Jēzus mira pie krusta?” Mans brālītis atbildēja: “Jo tētis lika viņam to darīt!” Proti, Denijs mūsu ģimenes attiecības attiecināja uz dievu,” savu bērnību atceras Patrīcija Nihila.

Mājokļa sienas – lieliska vieta gan bērnu, gan vecāku radošajām izpausmēm

Sešgadīgajam Raienam Masikotam šķita, ka mājokļa sienas noder jebkurai lietai, tādēļ ar zaļu marķieri uz sienas uzzīmēja māju. Viņa māmiņa Kima bija tik ārkārtīgi nikna par šo “mākslas darbu”, ka pārvērta to par mākslas galerijas cienīgu eksponātu. Proti, uzlika tam apkārt rāmīti un pievienoja parakstu: “Sagrautā māja, 2017. Marķieris uz lateksa pamatnes. Pārsteiguma dāvana vecākiem.”

Kimas vīrs un Raiena tētis Ēriks abu veikumu nofotografēja un publicēja sociālajā tīklā “Twitter”: “Jūsu bērni mēdz darīt lietas, kuras nedrīkst darīt. Tad palīdz, ja esi precējies ar kādu, kuram ir humora sajūta.”

“Vientuļie vecāki” nav tradicionāla ģimenes komēdija, kur vecākais brālis studē, vidējā māsa mācās vidusskolā un ir vēl viens mazāks brālītis. Te visi bērni ir vienāda vecuma un veido savu kopienu. Tas ir mans mīļākais aspekts: jūs varat izveidot kopienu un apvienot ģimeni. Kā zināms, ģimenē viens otru var atbalstīt, bet var arī strīdēties,” atzīst vientuļā tēva Vila Kūpera lomas atveidotājs, aktieris Tarans Killams.

Nepalaid garām! Jaunais komēdijseriāls “Vientuļie vecāki” kanālā “FOX Life” skatāms piektdienās, no 7.decembra plkst. 21:00!

Autors: Fox Life

Bērni slimi: Saaukstēšanās vai Covid-19? (+VIDEO)

Gan ģimenes ārsti, gan vecāki patlaban ir lielā neziņā – ko darīt, ja bērniem ir saaukstēšanās simptomi? Vai uz skolu drīkst doties, un kurā gadījumā jāveic Covid-19 tests? Arī Slimību profilakses un kontroles centram nav vienas pareizās atbildes, taču tikai ar iesnām un nelielas saaukstēšanās pazīmēm testus veikt neesot vajadzības.

Video

Bērni pagaršo deviņdesmito gadu saldumus (+VIDEO)

Kāda būtu mūsdienu bērnu reakcija, ja tie nobaudītu saldumus, kādi bija pieejami 90.gados? Kādi ir tavi mīļākie saldumi, kas tev pietrūkst visvairāk?

Video

Autors: Dieviete.lv

 

Bērni kā dzīves jēga – kāpēc ir kaitīgi pakārtot savu dzīvi bērniem?

Cik bieži vecāki atmet savus sapņus, mīlestības pret bērnu dēļ? Viņi labprātīgi atsakās no privātās dzīves un karjeras, ziedo savas intereses, lai padarītu bērnu par savas dzīves centru. Un, kā dēļ? Vecāki noliek sevi otrajā vietā, nepadomājot, kādu piemēru sniedz bērniem. Viņi neprot sevi novērtēt, mācot to arī bērniem…

Paskaties uz tādām ģimenēm – skats ir samērā skumīgs. Tādās attiecībās ir pārāk daudz aizvainojuma un neattaisnotu cerību, mamma ir pastāvīgs upuris, bērns smok, pārlieku lielo rūpju dēļ. Un, kā gan citādi, ja viņam vecāki veltī labākos savas dzīves gadus, un pēc tam nereti gaida, kad bērns pildīs “savu pienākumu pret vecākiem”, tieši tādā pašā veidā ziedojot savu laimi. Viņam ir jāpieņem spēles noteikumi, jāpieņem parādnieka loma, noliekot vecāku intereses augstāk par savējām.

Lielisks piemērs – ģimene, kura bērna audzināšanā un izglītošanā iegulda visu, bet saņem pretīm pretēju efektu. Piemēram, māte tik ļoti sapņoja izaudzināt brīnumbērnu, ka pārcentās. Viņa veda bērnu uz pulciņiem, krāja naudu labākajai augstskolai un pat nopirka atsevišķu dzīvokli galvaspilsētā. Tikai puisis neizturēja tādu spiedienu un salūza, ar galvu iegrimstot azartspēlēs un alkoholā. Viņš tā arī ne par ko nekļuva, jo tā arī nesaprata, ko vēlas no dzīves un sevis, jo nespēja attaisnot mātes cerības.

Vēl viens piemērs ir tāds, kad bērni izvēlas pretoties vecāku režīmam un plāniem. Tādās ģimenēs bērni sarauj jebkādas saites ar vecākiem, aizbrauc tālu projām un pat nezvana. Skumīgākais ir tas, ka no tā visa var izvairīties, ja vien vecāki laicīgi atjēdzas un atļauj bērniem būt citādiem, darīt savas izvēles un dzīvot savu dzīvi.

Kāpēc nevajag padarīt bērnu par dzīves jēgu?

Tāpēc, ka reiz viņš tāpat izaugs un tāpat pametīs ģimenes ligzdu, un, kas tad vecākiem paliks? Attīstiet sevi, gūstiet jaunas zināšanas, meklējiet draugus, uzturiet veselīgu privāto dzīvi. Vīrs, atšķirībā no bērna, vienmēr būs līdzās. Nevajag labprātīki pārvērst sevi par mocekli, kļūt par savu atvašu cietumnieku, jo bērniem ir jāgūst pašiem sava dzīves pieredze.

Palīdzi bērnam tikt uz kājām, dod viņiem zināšanas, pasargā no nelaimes, taču neaizliedz viņiem darīt to, ko viņi paši bēlas. Tikai tā viņi spēs atklāt un novērtēt savas spējas.

Tu jau tāpat dari visu, kas ir tavos spēkos, taču tev ir sava dzīve, bet bērniem sava – iegaumē to un nepāršauj pār strīpu. Padomā, kas tev vēl dzīvē sagādā prieku? Māksla, darbs, ceļojumi, dvēseliskas sarunas? Virzi enerģiju savā virzienā, parūpējies par savas dvēseles labklājību un attīsti talantus. Tas tāpēc, ka nevar mīlēt un mācīt citus, kamēr nemīli un neiemāci sevi. Labākais, ko tu bērnu dēļ vari darīt, ir kļūt laimīgai, savas dzīves uzvarētājai. Tādi cilvēki pat vecumdienās nav nasta, taču noteikti sniedz bērniem zināšanas par mīlestību pret sevi un dzīvi. Tas ir tas pareizais piemērs, kuru tu sniedz bērniem.

 

Autors: Dieviete.lv

Bērni ar velosipēdu ceļu satiksmē: Padomi vecākiem

Ir trīs ceļu satiksmes negadījumi, ar kuriem visbiežāk saskaras riteņbraucēji – pārsista riepa, nokritusi ķēde un vieglas traumas. Lai kāda būtu situācija uz ceļa, ir vērts pārrunāt ar saviem bērniem, kā rīkoties un kur meklēt palīdzību, braucot ar velosipēdu bez vecāku uzraudzības. Armands Žubulis, Circle K Latvia mazumtirdzniecības direktors, sagatavojis vairākus vērtīgus padomus, kā bērnam parūpēties par sevi un savu braucamrīku ārkārtas situācijās, būt drošam uz ceļa un drosmīgam lūgt palīdzību citiem, kā arī, kā degvielas uzpildes stacijas var palīdzēt, ja noticis ceļu satiksmes negadījums.  

“Degvielas uzpildes stacija ir droša vide, kur novērtēt situāciju, uzkavēties, gaidot vecākus, vai palūgt pieaugušā palīdzību. Tā ir arī vieta, kur iegādāties instrumentus velosipēda remontam vai uzpumpēt riepu. Tomēr lieku reizi ir vērts pārrunāt ar bērniem ne tikai to, kur vajadzības gadījumā meklēt palīdzību, bet arī to, kā droši un patstāvīgi pārvietoties ar velosipēdu ceļu satiksmē,” atgādina Armands Žubulis.

Nokritusi ķēde 

Pirms došanās ceļu satiksmē vecākiem ir jāpārliecinās, vai bērna velosipēda riepas ir pareizi piepumpētas, bremzes darbojas un ķēde ir labi ieeļļota. Velosipēda sagatavošana var novērst mehāniskas problēmas brauciena laikā. Situācijā, kad nokrīt velosipēda ķēde, to parasti var salabot pavisam ātri. Parādiet bērnam, kā pārslēgt pārnesumus uz zemāko līmeni, samazinot ķēdes spriegojumu, un kā novietot ķēdi atpakaļ uz aizmugurējā ķēdes rata un pedāļa. 

Mīksta riepa 

Ja riepa pavisam mīksta, velosipēdu var aizstumt līdz tuvākajai degvielas uzpildes stacijai, kur pieejami gaisa sūkņi. Tie parasti atrodas netālu no gāzes sūkņiem vai automazgātavām. Piepūšot riepu, ir svarīgi ievērot norādījumus uz sūkņa un uzpildīt to līdz noteiktajam spiediena līmenim. Dažādiem velosipēdiem spiediena līmenis atšķiras – šosejas velosipēdam tas ir 6-8 bar, pilsētas – 2.5-3 bar, kalnu – aptuveni 2 bar, bet bērnu velosipēdiem – 1.5-2 bar.

Lielākai drošībai uz ceļa var sagatavot un ņemt līdzi pārnēsājamo instrumentu komplektu ar riepu ielāpiem, sviru un kompaktu gaisa pumpi. Daži velosipēdam nepieciešamie aksesuāri nopērkami arī degvielas uzpildes stacijās, piemēram, slēdzene, instrumentu komplekts, pumpis un eļļa velosipēda ķēdei un ritošajai daļai. 

Nelaimes gadījums vai trauma 

Ir būtiski bērnam atgādināt, ka pēc kritiena vai sadursmes galvenais ir saglabāt mieru – novērtēt situāciju un pārbaudīt, vai nav gūtas traumas. Lai mazinātu traumu smagumu, ķiverei jābūt atbilstošā izmērā un rūpīgi jāpieguļ galvai. Braucot vienatnē vienmēr līdzi jāņem telefons ar uzlādētu akumulatoru. Ceļu satiksmes negadījumos nav jābaidās zvanīt vecākiem vai neatliekamās palīdzības dienestam. Degvielas uzpildes stacija var būt noderīga un droša vieta, kur bērniem atrasties, gaidot vecākus – tur var iegādāties ūdeni, uzkodas un atspirdzinošus dzērienus, kā arī pirmās palīdzības preces, piemēram, plāksterus. 

Esi pamanāms 

Spilgts vai atstarojošs apģērbs, braucot ar velosipēdu agrā rītā vai vēlu vakarā, nodrošina redzamību uz ceļa. Braucot naktī, velosipēdam jābūt aprīkotam ar priekšējiem un aizmugurējiem lukturiem. Ja gadās aizkavēties un ārā strauji paliek tumšs, var doties uz tuvāko degvielas uzpildes staciju, kur iegādei pieejamas atstarojošās vestes. 

Drošība uz ceļa ir galvenā prioritāte 

Lieku reizi ir vērts atgādināt bērniem ceļu satiksmes noteikumus – ar velosipēdu pārvietoties pa ceļa labo pusi, ievērot luksofora signālus, izmantot rokas signālus, lai parādītu pagriezienus, sekot līdzi automašīnu un gājēju plūsmai. Ja iespējams, ierosiniet bērniem braukt kopā ar draugiem — negadījuma laikā draugi var sniegt vai meklēt tūlītēju palīdzību. Jebkurā gadījumā, braucot vienatnē vai lielākā kompānijā, ir jāpievērš pastiprināta uzmanība ceļu satiksmei, neizdarot pārgalvīgus lēmumus.  

Par Circle K Latvia

Bērni ar funkcionāliem traucējumiem: Tiesā jācīnās par iespēju mācīties vispārizglītojošā skolā! (+VIDEO)

Turpinot Latvijas Televīzijas, Latvijas Radio un pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” sižetu sēriju “Mūžīgie bērni”, pievēršamies iekļaujošajai izglītībai. Ne vienmēr bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem vispārizglītojošās skolas ir pieejamas. Ir ģimenes, kas šādu iespēju izcīna tiesā, vēl citas pie iespējas mācīties vispārizglītojošā iestādē tā arī netiek.

Video

Bērni aicināti zīmēt Ziemassvētku apsveikumus vientuļajiem senioriem

ziemassvetku_apsveikums_senioriem

Lai Ziemassvētku laikā iepriecinātu seniorus, kas dzīvo sociālās aprūpes centrā “Tērvete”, bērni aicināti iesaistīties sociālajā akcijā “Gaisma no mazās sirsniņas”, uzzīmējot personīgu apsveikumu.

Ziemassvētki ir pārsteigumu laiks, kad vēlamies noticēt brīnumiem. Daudziem veciem un vientuļiem sirmgalvjiem šis laiks ir sevišķi kluss un skumjš – pie viņiem nebrauks ciemos radi, neviens nesūtīs atklātnes, arī dāvanu nebūs. Radošās darbnīcas, kuras notiks universālveikala “ELKOR PLAZA” sociālās akcijas “Gaisma no mazās sirsniņas” ietvaros un kurās varēs uzzīmēt savu veltījumu kādam no senioriem, darbosies universālveikalā “ELKOR PLAZA” (adrese: Rīga, Brīvības iela 201) 10., 17. un 24. decembrī no plkst. 12.00 līdz 18.00.

Ar mīlestību, krāsainu fantāziju un prieku bērnu zīmētās Ziemassvētku kartītes nesīs smaidu un gaismu centrā dzīvojošiem cilvēkiem. Par labo darbu katrs mazais mākslinieks saņems pārsteiguma dāvaniņu no u/v “ELKOR PLAZA”.

Svētku laikā uzņēmums kopā ar Latvijas vecāku organizāciju “Mammamuntetiem.lv” bērnu sarūpētos apsveikumus nogādās sociālās aprūpes centram “Tērvete”. Tāpat universālveikala “ELKOR PLAZA” dāvanu maisā sociālās aprūpes centram būs arī praktiskas dāvanas – lielā, mazā sadzīves tehnika u.c. preces, kas aprūpes centram šobrīd īpaši nepieciešamas.

Iepriecināsim sirmgalvjus Ziemassvētkos!

 

 

Par uzņēmumu
“ELKOR” ir 100% Latvijas uzņēmums, kas dibināts 1989. gadā Rīgā. “ELKOR” mazumtirdzniecības tīkla veikali piedāvā elektronikas preces, apģērbus un apavus sievietēm, vīriešiem un bērniem, preces sportam un tūrismam, bērnu preces, pārtiku, mājas preces un mēbeles. Tāpat uzņēmums sniedz tehnikas servisa un apkopes pakalpojumus. 2015. gadā “ELKOR” apgrozījums sastādīja 54 miljonus EUR. Uzņēmumā strādā vairāk nekā 600 darbinieku.

Bērnam slikta dūša automašīnā: Kādēļ tā un kā palīdzēt?

Mom fixes seat belts in a car seat for her baby. Child safety in the car.
Mom fixes seat belts in a car seat for her baby. Child safety in the car.

Pārbraucieni automašīnā vai sabiedriskajā transportā var izrādīties teju neiespējamā misija, ja izbraukuma laikā bērnam ikreiz sametas nelaba dūša vai sākas vemšana. Kāpēc tā, un vai šādos gadījumos var kā līdzēt, stāsta Rimi Bērniem bērnu veselības eksperte, pediatre Sanita Mitenberga.

“Jebkura veida ritmiska, ilgstoša šūpošanās vai trīce var izraisīt pārāk lielu līdzsvara jeb vestibulārā aparāta jutīgumu. Bērna vestibulārais aparāts vēl nav nobriedis, līdz ar to smadzenes iegūst neprecīzus signālus, kā rezultāts rodas nelaba dūša, vemšana vai pat iespējama ģībšana,” norāda Sanita Mitenberga.

Kā novērst nelabu dūšu 

Pirms pārbrauciena ar automašīnu vai sabiedrisko transportu ir svarīgi ar bērnu izrunāt un iedrošināt viņu jau laikus ziņot, ja brauciena laikā kļūst nelabi. Tādos gadījumos būtu ieteicams ieturēt nelielas pauzes, jo brauciena pārtraukumi palīdz nomierināt sakairināto līdzsvara aparātu, kā arī samazina ģīboņa riskus. Tāpat, ja vien tas ir iespējams, būtu ieteicams plānot braucienu bērna diendusas laikā, jo guļot vestibulārais aparāts ir nomākts. Arī pareiza sēdēšana transportlīdzeklī var palīdzēt mazajam ceļotājam justies daudz labāk. 

“Brauciena laikā būtu jāizvairās no visiem nelabas dūšas pastiprinošiem kairinātājiem, piemēram, telefona un planšetes lietošanas, arī grāmatas lasīšanas,” stāsta Rimi Bērniem bērnu veselības eksperte. Viņa uzsver, ka brauciena laikā nevajadzētu arī pieļaut, ka bērns atrodas tādā pozā, kur viņa galva tiek noliekta uz leju, vienlaikus iesakot bērnu novietot transportlīdzekļa priekšējā sēdeklī ar skatu uz priekšu. “Skatoties uz ceļu sev priekšā, smadzenes saprot, ka notiek šūpošanās un spēj laikus sagatavoties gaidāmajam braucienam,” norāda Sanita Mitenberga.

Tāpat labākai pašsajūtai un laika īsināšanai eksperte iesaka izmantot spēles, kas saistās ar skatīšanos uz priekšu tālumā, piemēram, mākoņu pētīšanu vai putnu meklēšanu debesīs.   

Padomi, kas pārbraucienus transportā padarīs vieglākus

  • Vēsa, svaiga vēja cirkulācija auto salonā palīdzēs uzlabot bērna pašsajūtu.
  • Arī košļāšanas un sūkāšanas process palīdz līdzsvarot vestibulāro aparātu. Noderēs ne tikai ēdiens, bet arī tam paredzētās rotaļlietas, ja bērns vēl ir mazs. 
  • Pirms došanās ceļā būtu ieteicams ievērot mērenību ēšanā un dzeršanā. 
  • Gara brauciena laikā vislabāk lietot saldinātus (var skābenus) dzērienus. Tos ieteicams lietot pa mazam malkam, neizdzerot visu šķidrumu uzreiz un strauji.
  • Nelabu dūšu mazina arī pirms ceļa izdzerta ingvera tēja vai nosūkāta konfekte ar ingvera sakni. Pēc 2 gadu vecuma var lietot ingvera kapsulas.
  • Var dot bērnam arī nomierinošus līdzekļus ar baldriānu – tējas ir piemērotas jau no viena gada vecuma.
  • Nomierinošs efekts ir arī piparmētru tējai, taču atsevišķos gadījumos tā var veidot atraugas. Ja kas tāds novērots bērnam, tad gan šādu tēju labāk nedot.
  • Vadot auto, jāievēro mierīgs braukšanas stils, nebremzējot pārāk strauji un līkumos griežot līgani.
  • Recepšu medikamentus (ķīmiskos) iesaka lietot tikai pēc 7 gadu vecuma. 

“Ja bērnam ir tendence uz sliktu dūšu un vemšanu brauciena laikā, sagatavojiet viņu jau laikus, kā arī paņemiet līdzi maisiņus, kur bērns var izvemties, ja nesanāk laikā nobraukt ceļa malā vai kā citādi novērst slikto dūšu. Bērnam augot, sliktā dūša var pāriet, bet daļai tā tomēr saglabājas uz mūžu,” atklāj eksperte.

Bērnam sāp galva. Kas būtu jāzina vecākiem?

Galvassāpes var būt pavadošs simptoms pie dažādām saslimšanām, tomēr arī bezmiegs, stress, nepilnvērtīgs uzturs un pārmērīga ekrānierīču lietošana var būt cēlonis tam, ka bērns bieži sūdzas par galvassāpēm. Lai uzzinātu vairāk par bērnu galvassāpju cēloņiem un ārstēšanu, aptieku tīkls Latvijas aptieka akcijas “Ciet sāpes? Izstāsti farmaceitam!” ietvaros  uz sarunu aicināja veselības centra “Vivendi” bērnu neiroloģi Signi Šetleri un Latvijas aptieka farmaceiti Sanitu Trautmani.

Kas ir izplatītākie bērnu galvassāpju iemesli?

“Vivendi” bērnu neiroloģe Signe Šetlere:

Tāpat kā pieaugušajiem, arī bērniem izšķir primāras un sekundāras galvassāpes. Sekundārām galvassāpēm par iemeslu ir kāda cita saslimšana, piemēram, infekcija, trauma, asinsvadu saslimšana, audzējs, sistēmiska saslimšana, medikamentu pārmērīga lietošana u.c.  Pie primārajām galvassāpēm pieder tenzijas jeb saspringuma tipa galvassāpes, migrēna un trigeminālas autonomas galvassāpes. Šīs trīs sastāda 98% no visām primārām galvassāpēm. 

Kādi apkārtējās vides faktori var pastiprināt galvassāpes?

Signe Šetlere:

Daudzi dzīvesveida faktori, kā piemēram, slodze, ekrānlaiks, konkrēts diennakts laiks, mēnešreizes, smaržas, laika maiņa u.c.var provocēt sāpes, tāpēc dzīvesveida modifikācija var būt pirmais solis galvassāpju ārstēšanā. Samazinot kofeīna daudzumu, ieviešot veselīga miega un uztura paradumus un palielinot uzņemtā ūdens daudzumu dažkārt izdodas ievērojami mazināt galvassāpju biežumu.

Arī ekrānierīču kontrolēta lietošana var būt nozīmīgs solis sekmīgai galvassāpju ārstēšanai, it īpaši, ja to lietošana ir identificēta kā provocējošais faktors. Savā praksē rekomendēju lietot ekrānierīces līdz 1,5-2 stundām diennaktī, taču svarīgi, lai vecāki ne tikai kategoriski ierobežo to lietošanu, bet arī piedāvā alternatīvu laika pavadīšanas veidu. 

Vai ikdienā, strādājot aptiekā, Jums bieži nākas saskarties ar situācijām, kad vecāki sūdzas par bērna galvassāpēm?

Latvijas aptieka farmaceite Sanita Trautmane: 

Uzklausot bērnu vecākus un jauniešus par galvassāpju biežumu, ilgumu un situācijām, kad tā sāp, esmu ievērojusi kādu kopīgu tendenci –  skolēniem un studentiem galvassāpes bieži izraisa ar mācībām vai savstarpejām  attiecībām saistīts stress. Galvassāpēm var būt saistība arī ar uzturu. Ja bērns galvenokārt pārtiek no ātrās ēdināšanas produktiem, kam ir zema uzturvērtība un daudz neveselīgo piedevu, galvassāpes var norādīt uz to, ka organismā kaut kā trūkst. Mūsdienās arī skolēnu vidū arvien populārāks kļūst veģetārais un vegāniskais uzturs. Lai vecākiem būtu mierīga sirds, ka bērns saņem visas nepieciešamās uzturvielas, būtu vēlams laiku pa laikam uztaisīt asinsanalīzes un pārbaudīt dzelzs un D vitamīna līmeni. 

Mūsdienās ir pieejami dažādi uztura bagātinātāji, kas paredzēti tieši pusaudžiem, tāpēc man ir prieks, ka bērnu vecāki un jaunieši pēc analīžu saņemšanas arvien biežāk konsultējas ar farmaceitu, lai piemeklētu piemērotākos D vitamīna un dzelzs preprātus.

Vai ir kāds vecumposms, kurā bērni visbiežāk sūdzas par galvassāpēm?

Signe Šetlere:

Veselības paradumu pētījums bērniem Latvijā (veikts 2013./2014. mācību gadā) konstatēja, ka 1/3 bērnu vecumā no 11 līdz 13 gadiem sūdzējušies par galvassāpēm, kas atkārtojas vismaz reizi nedēļā. 

Pēc pasaules datiem 50% bērnu līdz 7 gadu vecumam un 80% bērnu līdz 15 gadu vecumam ir bijusi vismaz viena galvassāpju epizode, un vienam no trīsdesmit bērniem ir kāda no galvassāpju saslimšanām. Līdz puberitātes vecumam galvassāpes biežāk sastop zēniem, vēlāk – meitenēm.

Sanita Trautmane: 

Diemžēl daļai pusaudžu, kas cieš no primārām galvassāpēm, tās saglabājas arī pieaugot. Pērnā gada nogalē aptieku tīkls Latvijas aptieka hronisko pacientu atbalsta programmas ietvaros veica aptauju par iedzīvotāju sāpju mazināšanas paradumiem „Kā tu rīkojies sāpju gadījumā”, kurā tika secināts, ka apmēram 20% no aptaujātajiem visbiežāk sāp tieši galva. 

Kad sāk izpausties migrēna, un vai izpausmes bērnam ir tādas pašas kā pieaugušajam?

Signe Šetlere:

Migrēna var izpausties jebkurā vecumā. Tieši migrēna bez auras ir pati biežākā no primārajām galvassāpēm bērna vecumā. Atšķirībā no pieaugušajiem, bērnu vecumā migrēna bez auras ilgst īsāku laika periodu un parasti skar abas galvas puses (sāpes ir lokalizētas pa visu galvu). Atsevišķos gadījumos pirms sāpēm var novērot “auru” (brīdinošus simptomus), piemēram, redzes miglošanos, jocīgu garšu vai smaržu, nestabilitāti utt.

Runājot par migrēnu bērniem, jāpiemin, ka ir iespējami tādi migrēnas veidi, kas izpaužas ne tikai ar galvassāpēm, bet arī ar vēdera sāpēm. Aptuveni 15% bērnu ar hroniskām vēdersāpēm to iemesls var būt abdomināla jeb vēdera migrēna – stipras, epizodiskas sāpes vēderā, kas var kombinēties ar sliktu dūšu, vemšanu un ilgt no stundas līdz pat trim dienām. Ir tendence, ka šiem bērniem, augot lielākiem, parādās arī migrēnas galvassāpes. Taču jāatceras, ka abdomināla migrēna ir izslēgšanas diagnoze – primāri jāizslēdz citi vēdera sāpju iemesli.

Kuros gadījumos vecākiem būtu jāved bērns pie ārsta un jāveic padziļināta izmeklēšana?

Signe Šetlere:

Pie ģimenes ārsta būtu noteikti jādodas tad, ja parādās „sarkano karogu” simoptomi. Ārsts izvērtēs simptomus un nepieciešamības gadījumā ieteiks veikt padziļinātu izmeklēšanu ar attēldiagnostikas metodēm (kompjūtertomogrāfiju, magnētisko rezonansi), asins analīzēm, elektroencefalogrammu u.c. Taču pie rutīnveida galvassāpēm, ja nav „sarkano karogu”, padziļināti izmeklējumi nav jāveic.  

“Sarkanie karogi” jeb brīdinošie simtomi:

• Sāpes mazāk kā 6 mēnešus

• Apjukums pie sāpēm

• Neiroloģiska fokāla simptomātika (piemēram, vājums ekstremitātēs, nejūtīgums, dubultošanās u.c.)

• Sāpes bez auras 

• Vemšana

• Ar miegu asociētas galvassāpes

• Ģimenē nav migrēnas anamnēzes

• Sāpes ir progresējoša rakstura

• Akūts, stiprs sāpju sākums

• Mainās galvassāpju simptomi laikā

• Izteiktākas galvassāpes no rīta

• Fiziska slodze provocē galvassāpes

• Pozīcijas galvassāpes

• Krampji

• Sistēmiskas saslimšanas simptomi (piemēram, izsitumi, sāpes locītavās, temperatūra u.c.)

Kā palīdzēt bērnam akūtu galvassāpju gadījumā?

Signe Šetlere:

Ja sāpes ilgst līdz 30 minūtēm, tad rekomendē pretsāpju medikamentus nelietot, taču sāpju mazināšanai izmantot citas metodes – miegu, pastaigu, svaigu gaisu, mieru u.c. metodes, kas palīdz. No medikamentiem tiek pielietoti nesteroīdie pretsāpju līdzekļi, triptāni (specifiski migrēnas lēkmes mazinoši medikamenti) paracetamols, antiemētiķi (medikamenti, kas novērš nelabumu un vemšanu). Jāizvairās no barbiturātu, kofeīna un narkotisko pretsāpju līdzekļu lietošanas. Jāpievērš uzmanība tam, lai medikamenti netiktu pārdozēti (ne vairāk kā 10 dienas mēnesī), jo to nekontrolēta lietošana epizodiskas galvassāpes ātri vien var pārvērst hroniskās galvassāpēs. 

Sanita Trautmane:

Ja bērnam sāp galva, no bezrecepšu medikamentiem pirmā izvēle parasti ir vai nu paracetamols vai kāds no ibuprofēnu saturošiem līdzekļiem. Pirms konkrēta medikamenta piedāvāšanas mūsu farmaceiti vienmēr iztaujā vecākus par simptomiem, kā arī noskaidro  bērna vecumu un svaru, lai noteiktu piemērotāko devu. Ja farmaceitam sarunā ar vecākiem rodas aizdomas, ka galvassāpes ir izraisījusi kāda nopietna saslimšana, viņš rekomndē vecākiem doties pie ārsta.

Dažkārt, lai nebūtu jādzer zāles,  jaunieši galvassāpes cenšas mazināt lietojot saldinātus un kofeīnu saturošus dzērienus, taču šis, manuprāt, nav labs risinājums ilgtermiņā. Atspirdzinošie dzērieni uz mirkli var sniegt enerģiju, taču, ja vēlme pēc tiem ir katru nedēļu, būtu jāpārskata dzīvesveids, īpašu uzmanību pievēršot tieši miega režīmam.

Autors: Divi gani

Bērnam piemērotākais sporta veids saskaņā ar viņa raksturu

Foto: pexels.com 

Kad mazais ir paaudzies un izrāda interesi par sportošanu, vecākiem var rasties jautājums – uz kādu pulciņu bērnu sūtīt, ko piedāvāt, kas tieši viņam būtu visatbilstošākais? Par to, kā izvēlēties bērna raksturam atbilstošāko sporta veidu, stāsta Rimi Bērniem eksperts, fitnesa treneris Kārlis Matisāns.

Nereti vecāki novēro, ka bērns ir ļoti aktīvs, daudz skrien, lec, met bumbu grozā, ar nūju dzenā akmeņus pa pagalmu un visādi citādi darbojas, liekot domāt, ka viņam noteikti jāapmeklē kāds sporta pulciņš. Pat cilvēki no malas mēdz teikt –viņš jums tik aktīvs, noteikti jāsūta futbolā! Vai šīs iezīmes tiešām kaut ko pasaka par bērna vēlmi sportot?

“Tas, ka bērns skrien vai, gluži pretēji, – neskrien daudz, noteikti nav pamata pazīme, ka sporta veids, ko viņš ar savām darbībām imitē, patiks. Galvenais ieteikums būtu iet un pamēģināt!” iesaka Rimi Bērniem eksperts. “Mūsdienās ir ļoti daudz iespēju izmēģināt ne tikai dažādus sporta veidus, bet arī vienam sporta veidam dažādus klubus un pulciņus.”

Vai bērns ir komandas spēlētājs?

Viens būtisks aspekts, kas jāņem vērā, izvēloties sporta veidu bērnam, – vai tas ir komandu vai individuālais sporta veids.

To, vai piemērotāks būs komandu sporta veids, var novērot jau pirmsskolas vecumā, skatoties, kā bērns spēlējas. “Izteiktāk pamanāms tas būs no apmēram piecu gadu vecuma. Var vērtēt, vai bērnam patīk bara sajūta. Piemēram, brīžos, kad visi spēlē bumbu, šie bērni uzreiz skrien iesaistīties un spēlēt kopā ar visiem. Tad, iespējams, komandu sports ir tas, kas patiks bērnam,” stāsta Kārlis Matisāns.

Savukārt tas, ja bērns parasti sagaida iespēju, kad var netraucēti paspert bumbu vai iemest to grozā, var nozīmēt, ka viņam ir interesantāk izzināt savas spējas un darboties individuāli – kad citi netraucē, kur apkārt nav tik lieli trokšņi. Šādā gadījumā bērnam var piedāvāt sporta veidu, kurā iespējams izpausties pašam – vieglatlētiku, dejas, riteņbraukšanu un tamlīdzīgi. Protams, arī šajos sporta veidos nodarbības notiek grupā, bet pati darbība un iekšējo izaicinājumu pārvarēšana notiek individuāli.

Ņem vērā!

Ja bērns neskrien visiem līdzi barā darīt to, ko pārējie, tam var būt otrs aspekts. Iespējams, viņš ir komandas spēlētājs, bet ar nosacījumu, ka var izpausties, vadīt spēli pēc saviem noteikumiem. Iespējams, bērns gaida biedru, kas būs gatavs spēlēt pēc viņa noteikumiem.

Kad bērns pats būs gatavs pateikt, ko vēlas?

Pirmsskolas vecumā bērna aptaujāšana par to, ko viņš vēlētos darīt, nedos vērā ņemamu atbildi. Labāk novērot bērna uzvedību un, vadoties no tās, izdarīt secinājumus. Balstoties uz tiem, tad var arī izmēģināt kādu no sporta veidiem. 

Bērni mācās caur pieļautajām kļūdām, tāpēc jāpiedāvā iespēja pasauli izpētīt. 

Ja ir šaubas, kas bērnam padosies, var piedāvāt gan komandu, gan individuālo sportu un novērot, kas viņam patīk labāk un ko izvēlas darīt biežāk. 

Ja nu neatrodas ar pirmo reizi?

Neko neizmēģinot, nebūs arī iespējams uzzināt, kurš būs bērnam piemērotākais sporta veids, norāda Rimi Bērniemeksperts un aicina vecākus atmest ilūzijas uzminēt bērna sapņu sporta veidu ar pirmo reizi.

“Ja bērns met bumbu grozā, tas nenozīmē, ka viņš būs basketbolists. Varbūt viņam vienkārši nekā cita, izņemot bumbu, nav? Ja ierādīsiet viņam šķēpa mešanu, varbūt viņš aizrausies ar to?” Kārlis Matisāns mudina izmēģināt dažādus sporta veidus. 

Lieliski, ja vecāku gaidas ir reālas. Tas palīdzēs bērnam būt tuvākā saiknē ar realitāti un neradīs spiediena izjūtu, ka pavisam noteikti jāsasniedz rezultāti. 

“Lai atrastu bērnam piemērotu sporta veidu, ideāls ir variants – vecāki piedāvā un bērns izvēlas. Spiedoša motivācija vai pienākuma uzlikšana var būt nepareizais impulss. Svarīgi, lai bērnam ir prieks par sporta nodarbībām un viņš varētu sevi izpaust,” akcentē treneris.

Bērnam jāzina, kas notiek tavā makā

publ
Ģimenes finanses ir jūtīga tēma, par kuru ne vienmēr šķiet ērti runāt ar bērniem. Mēs vēlamies būt perfekti vecāki, kautrējamies, nevēlamies lieki satraukt atvases, taču nauda ir ļoti racionāla lieta un tādiem jābūt arī finanšu lēmumiem, uzskata priekšapmaksas norēķinu karšu izdevēja “WestStein” valdes locekle Signe Kalniņa.
“Bērnus par naudas lietām ir jāsāk izglītot brīdī, kad atskan pirmais “es gribu”, un pakāpeniski, atbilstoši vecumam aizvien vairāk jāiesaista sava un arī ģimenes kopējā budžeta plānošanā. Tad varam būt pietiekami droši, ka, beidzot skolu, jaunietis spēs tikt galā ar saviem naudas jautājumiem,” piebilst Kalniņa. 
Lai ļautu vecākiem attīstīt bērnu un jauniešu finanšu iemaņas, finanšu tehnoloģiju uzņēmums “WestStein” ir apkopojis vairākus noderīgus ieteikumus. 
Lemjot par naudas lietām, uzklausiet visus ģimenes locekļus
Cilvēkiem bieži šķiet, ka bērni vēl ir pārāk mazi, lai spētu izprast ģimenes finanšu lietas. Taču mazo iesaistīšana sarunās par naudu ir daudz saprātīgāka, nekā niknas pamācības tīņu gados par to, ko vajadzētu vai nevajadzētu darīt. Piemēram, ja plānojat kādu lielāku pirkumu vai jāpieņem kāds svarīgs finanšu lēmums, pārrunājiet to arī ar savām atvasēm, pajautājiet viņu viedokli un pasakiet, kā ieteikums ir noderējis. Tas ļauj bērniem domāt un spriest līdzi, kā arī palīdz attīstīt analītiskās prasmes. 
“Jāatceras, ka bērniem nav tādu rūpju kā pieaugušajiem, tādēļ viņu idejas būs atšķirīgas, bieži – pat pārsteidzoši saprātīgas,” atzina Kalniņa. 
Pašu piemērs ir visvērtīgākais 
Personiskais piemērs ir viens no labākajiem veidiem, kā iemācīt veselīgu attieksmi pret finansēm, uzsverot tieši tās iemaņas, kuras, jūsuprāt, varētu būt svarīgas arī jūsu bērniem. Piemēram, ja ģimenē ir nolemts krāt naudu lielākam pirkumam, tad kā uzskatāms piemērs var kalpot caurspīdīgs trauks, kurā ikviens var iemest centus, eiro monētas vai banknotes. 
Māciet attieksmi, izmantojot praktiskus piemērus un reālas situācijas
Vecākiem būtu jāvairās piešķirt naudai pārāk lielu emocionālu nozīmi, vērtīgākas ir racionālas sarunas ikdienišķās situācijās. Kopīga un mierīga iepirkšanās veikalā ļauj pārrunāt gan praktiskās ģimenes naudas lietas, gan mācīt samērot savas vēlmes ar iespējām. Piemēram, ja bērns vēlas kādu dārgu rotaļlietu, tad var piedāvāt iespēju naudiņu sakrāt vai arī ierakstīt kāroto lietu dzimšanas dienas dāvanu sarakstā. Trešā iespēja – paskaidrot, ka šādas rotaļlietas pirkšana nav tas, kā ģimene vēlas iztērēt esošo naudu.
“Kopīgā iepirkšanās mēdz būt izaicinājums, it sevišķi ar maziem bērniem. Vēl viena metode, kas var palīdzēt – vēl pirms došanās uz veikalu, izskaidrot mazajam, ko ir plānots iegādāties šajā reizē, kam vecākiem ir un kam nav naudas,” skaidro Kalniņa.
Veltiet uzmanību matemātikas iemaņu attīstībai 
Zinātnieki ir pārliecinājušies, ka cilvēki ar stabilām matemātikas iemaņām lēmumus par tēriņiem un ieguldījumiem biežāk balsta racionālos apsvērumos, nevis emocijās. Piemēram, plānojot aizņemties naudu, viņi pievērš lielāku uzmanību procentu maksājumiem, atmaksas grafikiem un  rūpīgāk izlasa līgumus. 
Ļaujiet bērnam pašam izdarīt savas finanšu izvēles
Jau no mazotnes bērniem jārada iespēja plānot savu budžetu. Pirmais solis ir piešķirt kabatas naudu: precīzu summu konkrētam periodam noteiktām vajadzībām. Piemēram, dažus eiro nedēļā, kuri tērējami pēcskolas maltītēm. Pēc tam kabatas naudu var pakāpeniski palielināt, pusaudzim piešķirot naudas summu visām ikdienas lietām. To var pārskaitīt uz debetkarti vai priekšapmaksas karti, kas ir nodalīta no pārējām ģimenes naudām, tā papildu aizsargājot finanses un ļaujot tīnim pašam apgūt finanšu plānošanu.
“Vienlaikus ir svarīgi izskaidrot “spēles noteikumus”: kādiem nolūkiem nauda paredzēta, kas notiek, ja budžetu pārtērē vai naudu nozaudē. Tā bērni iemācās rēķināties ar sekām. Kļūdīties ir cilvēcīgi un bieži vien tas ir veids, kā mācāmies atrast labākos risinājumus,” skaidro “WestStein” valdes locekle.
Neglābiet bērnus no viņu pašu finanšu lēmumiem
Ja atvase visu apģērba pirkšanai atvēlēto naudu iztērē par vieniem moderniem džinsiem, tad tā ir viņa izvēle. Ja vēlāk viņš vai viņa nevar nopirkt balles kleitu vai kreklu, jo budžetā vairs nav naudas, nepērciet viņa vietā. Ja ir iespēja, šādā situācija tīnim var piedāvāt piepelnīties. Tas ir veids, kā saprast sava lēmuma sekas, lai nākamreiz rīkotos citādāk. 
Ļaujiet nopelnīt 
Ir ļoti svarīgi, lai bērni saprot, ka nauda nerodas pati par sevi un ka ir jāiegulda zināms darbs, lai nopelnītu konkrētu naudas summu. Efektīva metode ir piešķirt kabatas naudu, kas ir mazliet mazāka nekā faktiskās vajadzības vai vēlmes, un piedāvāt dažādus darbiņus, ar ko palielināt savus ienākumus. Ja tīnim ir karsta vēlēšanās iegādāties kādu modernu sīkrīku, mudiniet viņu vasarā piepelnīties. 
Māciet lietot dažādus finanšu instrumentus
Tas, kurā mirklī atvasei būs nepieciešama maksājumu karte, ir atkarīgs no dzīvesveida. Ja bērns ir aktīvs arī ārpus skolas, apmeklē dažādas nodarbības, pulciņus, tad ir skaidrs, ka norēķinu karte parādīsies vecumā, no kura tā ir pieejama. 
“Manuprāt, jaunietim beidzot skolu, ir jābūt noturīgām pamatiemaņām un zināšanām par naudas plānošanu. Taču ir lietderīgi sniegt bērniem un jauniešiem drošus instrumentus, kas ļauj iegūtās zināšanas likt lietā. Šāds instruments, piemēram, var būt “WestStein” priekšapmaksas “MasterCard®” norēķinu karte, ko var noformēt jauniešiem jau no 13 gadu vecuma,” pastāstīja Kalniņa.

Bērnam iedomu draugi: Kā sadzīvot ar jauno rotaļu biedru?

Parasti ar interesi sekojam mazā cilvēka monodialogiem, izspēlējot sadzīviskas situācijas ar draugiem – lellēm, zaķiem, kaķiem un citām rotaļlietām, kam piešķirta dzīvas būtnes loma. Taču pavisam citāda var būt reakcija, kad pamanām, ka bērns sācis sarunāties ar viņam vien redzamu draugu. Kā rīkoties šādās situācijās un kā “sadzīvot” ar iedomāto rotaļu biedru, stāsta Rimi Bērniem labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine.  

Laura Valaine mierina – lielākajai daļai bērnu bijuši iedomu draugi. “Tie mēdz būt pilnībā neredzami vai arī ir “iemiesojušies” kādā rotaļlietā vai objektā, piemēram, mīkstajā mantiņā, koka dēlī vai jebkurā citā lietā, kas bērnam šķiet interesanta,” stāsta speciāliste. 

Tie var būt cilvēki, dzīvnieki vai kāda cita būtne, ar kuru mazais cilvēks risina dažādas sarunas vai izspēlē kādas dzīves situācijas. Visbiežāk tādas, kuras pats piedzīvojis vai redzējis, piemēram, bērnudārzā. 

Vai tikai maziem bērniem?

Laura Valaine norāda, ka iedomu draugi ir lielai daļai (aptuveni divām trešdaļām) bērnu: “Mazie saprot, ka šie draugi nav īsti, tomēr tie tāpat ir. Ar tiem var spēlēties, runāties, pavadīt laiku. Bērns nejūtas viens.”  

Iedomu draugi parasti uzrodas tad, kad mazajam cilvēkam attīstās iztēle un kļūst aktuālas lomu spēles, kā arī spēlēšanās ar citiem bērniem – apmēram divu līdz trīs gadu vecumā. Taču ir maldīgi uzskatīt, ka iedomu draugi eksistē tikai pirmsskolas vecuma bērnu dzīvē. Rimi Bērniem labsajūtas eksperte uzsver, ka tādi var būt klātesoši līdz pat pusaudžu vecumam. 

Iedomu draugi palīdz praktizēt sociālās prasmes un pārstrādāt dienas laikā uzņemto informāciju – gan redzēto, gan dzirdēto un piedzīvoto. Iedomu draugs var uzklausīt, spēlēties, izdarīt lietas, ko bērns pats nevar, bet gribētu, turklāt iedomu draugs viņu nekritizē un nevaino. 

Vai iedomu draugi laupa īstus draugus?

Reizēm vecāki satraucas, ka bērniem nebūs draugu īstajā dzīvē, ja viņiem ir iedomu draugi, taču tā nav. Laura Valaine saka: “Pētījumu dati liecina, ka tas neietekmē kontaktu ar apkārtējiem cilvēkiem. Gluži pretēji daudzu vecāku bažām, iedomu draugu esamība sniedz dažādus ieguvumus – bērni var labāk aprakstīt personību, emocijas, iekšējo pasauli. Viņiem ir labākas empātijas spējas.”

Speciāliste arī norāda, ka iedomu draugi nekompensē draugu neesamību reālajā dzīvē. Bērniem tāpat ir vajadzīgi reāli draugi. Turklāt iedomu draugi ir veselīgs veids, kā bērni tiek galā ar nozīmīgām jaunām emocijām un attīsta radošumu. 

Kādi ir galvenie ieguvumi?

  • Spēja iztēloties, ko otrs domā, kā jūtas, kā varētu rīkoties. 
  • Labāka izpratne par reālu cilvēku rīcību.
  • Prasme detalizētāk raksturot drauga personību, raksturu, izjustās emocijas. 
  • Lielāka empātija.

Kad tomēr jāsatraucas?

Lai gan lielākoties iedomu draugi dod pozitīvu pienesumu bērna attīstībā, ir signāli, kas liecina par pretējo:

  • paaugstināta trauksme kontaktā ar citiem bērniem;
  • atkārtoti stāsta iedomu draugam traumatiska notikuma detaļas;
  • nevēlamas uzvedības gadījumā vaino savu iedomu draugu;
  • bailes no iedomu drauga;
  • neizskaidrojamas miega vai ēšanas problēmas.

Šādos gadījumos Laura Valaine vecākiem iesaka censties aprunāties ar bērnu veidā, kas viņu atver atklātai sarunai, vai arī lūgt speciālista palīdzību atrisināt šo situāciju. “Taču noteikti nevajadzētu atstāt bez ievērības situācijas, kad novērojama kāda no minētajām problēmām!” uzsver speciāliste. 

Vai iedomāts draugs ir pazīme, ka bērnam ir kāda psiholoģiska problēma?

“Noteikti nē!” uzsver Rimi Bērniem eksperte. “Kā jau minēju, bērniem ar attīstītāku empātiju bieži vien ir iedomāti draugi, un ar psihoemocionāliem traucējumiem tam nav nekādas saistības.” 

Bērnam gastrīts. Kā rīkoties?

Ja ēdīsi neveselīgi un dzersi daudz gāzēto dzērienu, sāpēs vēders un dabūsi gastrītu! Šādu brīdinājumu ir dzirdējuši daudzi bērni. Vai tiešām gastrīts var attīstīties nepareizas ēšanas dēļ, un ko darīt, ja diagnoze medicīniski apstiprināta, skaidro Rimi Bērniem eksperte, sertificēta uztura speciāliste Olga Ļubina. 

Kas vispār ir gastrīts?

Gastrīts ir kuņģa gļotādas iekaisums. Par to var liecināt tādi simptomi kā:

  • gremošanas darbības traucējumi;
  • vēdera sāpes;
  • slikta dūša;
  • pilnuma sajūta.

Gastrīts var būt akūts un hronisks. Akūta gastrīta gadījumā sāpes parādās pēkšņi un ir ļoti stipras. Savukārt hroniska gastrīta gadījumā simptomi izpaužas ilgstoši, taču nav izteikti. 

Vai pie vainas var būt nepareiza ēšana?

Kaut arī ir pierādīts, ka nepareizs uzturs nespēlē galveno lomu gastrīta attīstībā, tas var kalpot kā provocējošs faktors, norāda Olga Ļubina. Tāpēc uzturā nav ieteicams lietot produktus un ēdienus, kas veicina gastrīna jeb kuņģa sulas izdalīšanos. 

Pēc iespējas vajadzētu izvairīties no:

  • ceptiem, kūpinātiem, asiem un pikantiem ēdieniem;
  • produktiem ar augstu skābumu pakāpi, piemēram, tomātiem; 
  • mentola, ko satur arī piparmētru tēja;
  • ķiplokiem, sīpoliem un citiem “stiprajiem” garšaugiem;
  • gāzētiem, kofeīnu saturošiem dzērieniem. 

Ieteikumi gastrīta slimniekiem

1. Viens no būtiskiem priekšnoteikumiem ir ieturēt maltīti regulāri – ik pēc trim līdz četrām stundām – un neizlaist ēdienreizes.

2. Vienas ēdienreizes laikā nepieciešams apēst nelielu daudzumu ēdiena. Nedrīkst pārēsties!

3. Uzturā vajadzētu iekļaut produktus ar augstu šķiedrvielu un probiotiku saturu.

4. Ieteicams ēdienu gatavot bez taukvielām – vārīt, sutināt, sautēt. Ja tomēr kādu reizi ļoti gribas ceptu pārtiku, labāk ēdiena gatavošanai izmantot cepeškrāsni. Izmantojiet foliju vai cepamo maisiņu!

5. Dienas gaitā regulāri nepieciešams dzert ūdeni. Tam jābūt negāzētam un nesaldinātam.

Bet kādi tad ir galvenie cēloņi? 

Slimības attīstību veicina dažādi faktori. No tiem atkarīga gastrīta forma un simptomi.

Hroniska gastrīta galvenais izraisītājs ir kuņģī dzīvojoša baktērija Helicobacter pylori, stāsta Rimi Bērniem eksperte. Šajā gadījumā nepieciešama atbilstoša antibakteriālā terapija.

Akūtu gastrītu savukārt var izraisīt kairinošu vielu lietošana. To skaitā ir dažādi medikamenti, piemēram, nesteroīdi pretiekaisuma līdzekļi kā ibuprofēns, tāpat arī alkohols un narkotiskās vielas.  

Atceries!

Gastrīts bieži tiek apārstēts un ikdienā neizraisa lielas veselības problēmas, taču pavirši pret to izturēties nedrīkst! Mēdz būt gastrīta formas, kas veicina kuņģa čūlu un vēža attīstību. 

Bērna veselības profilakse rudenī – ko der zināt?

berna-veseliba-rudeni

Rudens periodā dabā notiek neskaitāmas pārmaiņas – tā gatavojas ziemai. Tāpat kā dabā, arī cilvēka organismā rudens ir pārmaiņu laiks, ko visasāk izjūt tieši bērni un jaunieši.

Tieši rudenī visstraujāk pieaug augšējo elpceļu un zarnu trakta infekciju izraisītas saslimšanas bērnu un jauniešu vidū, turklāt bērnu dārzi un skolas, kā arī sabiedriskais transports, kurā bērni atrodas ciešā saskarsmē viens ar otru un vēl citiem cilvēkiem, ir labvēlīga vide infekciju izplatībai.

Kā izvairīties no saslimšanām un stiprināt imunitāti? Atbildes uz šiem jautājumiem ir vienkāršākas, nekā varētu šķist.

Kas ir imunitāte un kā tā veidojas?

Par imunitāti saucam cilvēka organisma aizsargspēju pret slimības ierosinošiem mikroorganismiem – infekcijām, vīrusiem, baktērijām. Imunitāti cilvēks iegūst piedzimstot, taču tā nostiprinās dzīves laikā. Organisma aizsargspējas palīdz nostiprināt vakcīnas, kādu konkrētu slimību pārslimošana, kā arī veselīgs un aktīvs dzīvesveids.

Tā kā bērni vēl paši nespēj parūpēties par savas imunitātes stiprināšanu, šī loma ir jāuzņemas vecākiem, sekojot līdzi bērna uzturam, fizisko aktivitāšu un miega daudzumam, kā arī personīgajai higiēnai.

Pirmais solis pretī stiprākai imunitātei – vitamīni un sabalansēts uzturs.

Uzturvielas spēlē ļoti nozīmīgu lomu organisma aizsargspēju stiprināšanā, tāpēc bērniem ik dienu būtu jāuzņem sabalansētas un vitamīniem bagātas maltītes. Rudens ir ražas laiks plašam klāstam dārzeņu, augļu un ogu, kas satur vairākus organismam nepieciešamus vitamīnus un antioksidantus. Imunitātes stiprināšanai visbūtiskākie ir C, A, D, un E vitamīni.

C vitamīns, kas palīdz aizsargāt bērna organismu no dažādiem vīrusiem, dabā sastopams upenēs, mellenēs, dzērvenēs un kāpostos, kas aug tepat Latvijā. Kāposti C vitamīnu saglabā arī pēc apstrādes, tāpēc tos var lietot gan svaigā, gan pagatavotā veidā. Tāpat vērtīgs C vitamīna avots ir kivi un visi citrusaugļi.

Dabā atrodams arī A un E vitamīni – A vitamīns un dažādi antioksidanti koncentrējušies visos dārzeņos, kas ir košās krāsās, piemēram, brokoļos, burkānos, paprikā un tumši zaļos salātos, savukārt E vitamīnu satur graudaugi un rieksti.

Sabalansētai maltītei vajadzētu sastāvēt no pilngraudu pārtikas, gaļas vai zivīm un dārzeņiem, kurus bērna organismam vajadzētu uzņemt vismaz 3 reizes dienā. Ar sabalansēta uztura palīdzību tiks uzņemtas arī tādas imunitāti stiprinošas vielas, kā Omega 3 un Omega 6 taukskābes, selēns, cinks un dzelzs.

Ja visām bērna maltītē nav iespējams izsekot līdzi un ir aizdomas, ka skolā vai citās ēdienreizēs ārpus mājām bērns nesaņem sabalansētu uzturu, sagatavojiet tam līdzi ņemamās uzkodas, kurās ietilptu, piemēram, riekstu maisījums un kāds auglis vai dārzenis. Tāpat aptiekās ir nopērkami dažāda veida uztura bagātinātāji bērniem, kuri, kā papildinājums ikdienas uzturam, nodrošina vairāku bērna organismam nepieciešamu vielu uzņemšanu.

Fiziskās aktivitātes un pietiekams miegs sakārto organismu un stiprina tā aizsargspējas.

Fiziskās aktivitātes ir neizslēdzama komponente, ķermeņa kopējo aizsargspēju radīšanā, tāpēc vecākiem būtu jāseko līdzi tam, vai bērns pietiekoši daudz kustās un pavada laiku svaigā gaisā. Mazākiem bērniem kustības sagādā patiesu prieku un lielākoties tie paši tiecās piedalīties dažādās fiziskās aktivitātēs, taču pusaudžu vecumā lielai daļai bērnu iestājas pasivitāte un to veikto fizisko aktivitāšu skaits nav pietiekošs. Lai bērns izkustētos, tādejādi ļaujot organisma izveidot spēcīgāku aizsargu pret apkārt klejojošajiem vīrusiem, piedāvājat tam vairākas alternatīvas ārpusstundu aktivitātes vai pēc darba veltiet laiku vismaz stundu garai pastaigai ar bērnu, tādejādi parūpējoties arī par Jūsu veselību.

Tik pat svarīgi kā kustēties un būt aktīvam ir arī labi izgulēties. Tāpēc pievērsiet uzmanību tam, lai bērns ik dienu gulētu vismaz 9 stundas. Miega laikā organisms atjaunojas un rada jaunas enerģijas rezerves, kas vēlāk palīdz cīnieties ar dažādiem slimību izraisītājiem.

Rudenī bērna veselībai ir jāpievērš pastiprināta uzmanība, jo tieši šajā pārmaiņu posmā, bērna organisms tiek sagatavots aukstajam un, Latvijas klimatiskajos apstākļos, arī visai garajam ziemas periodam. Sekojot līdzi vairākām vienkāršām, taču ļoti efektīvām metodēm organisma aizsargspēju nostiprināšanai, Jūs parūpēsieties par sava bērna veselību un labsajūtu visa gada garumā.

Bērna vārda izvēle – Kas jaunajiem vecākiem jāņem vērā?

Bērna vārda izvēle ir ļoti nozīmīgs lēmums. Ir svarīgi atcerēties, ka cilvēkam ar to jāsadzīvo visu mūžu, tāpēc īpaši nozīmīgi, lai vārds būtu skanīgs. Psiholoģe, Rimi Bērniem emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte Iveta Aunīte iesaka, kas jaunajiem vecākiem jāņem vērā, izvēloties bērnam vārdu.

Filmu un grāmatu varoņu vārdi

Ja ļoti paticis kāds filmu vai grāmatas varonis, dažkārt vecāki vēlas bērnu saukt par godu tam. Ne velti laikā, kad populārs bija romāns Ziedoņi ērkšķu krūmā, daudzas meitenes tika pie vārda Megija, bet puiši pie vārda Ralfs. Tāpat bērniem tika doti vārdi Edgars un Kristīne laikā, kad viena no pazīstamākajām novelēm bija Purva bridējs, bet Ivetas īpaši populāras kļuva, kad uz ekrāniem parādījās filma Noktirne.

Kas šādos gadījumos vecākiem būtu jāzina? “Ja bērns zina, ka viņam vārds likts par godu kādam literāra darba vai filmu varonim, neapzināti viņš tiek programmēts piedzīvot līdzīgu likteni,” saka Iveta Aunīte. Dodot bērnam vārdu par godu kādam spilgtam varonim, noteikti jāapdomā arī tas, kā to varētu uztvert līdzcilvēki, kas konkrēto literāro darbu ir lasījuši vai redzējuši. Iespējams, ka šis vārds sev līdzi nes kādu konkrētu stereotipu, kas liek piedēvēt bērnam tādu rakstura īpašību, kāda patiesībā viņam nepiemīt.

Vēsturisko personību vārdi

Aleksandrs, Katrīna, Ričards, Elizabete – šie ir tikai daži vārdi, kuru izcelsme saistīta ar dažādiem karaļnamiem. “Kad vecāki bērnam dod vēsturisko personību vārdus, viņos nereti ir neapzināta vēlme, ka viņu bērns dzīves laikā iegūs zināmu varu, spēku, statusu. Arī šajā gadījumā bērns var just, ka vecākiem attiecībā uz viņu ir noteiktas gaidas, kas jāpiepilda,” stāsta Iveta Aunīte.

Parasti maziem bērniem minētos vārdus ir grūtāk iznest nekā pieaugušiem cilvēkiem. “No otras puses, nav ieteicams vārdus samazināt vai mainīt. Piemēram, Elizabeti nevajadzētu saukt par Betiņu. Labāk bērnu dēvēt vārdā, kādā viņš nosaukts, nelietojot saīsinājumus vai pamazināmās formas. Jo tas atņem vārdam spēku. Labāk izvēlēties kompromisu: bērnam dot divus vārdus, piemēram, meiteni nosaukt par Elizabeti Annu. Bērnībā meiteni, ja viņa tā vēlas, var saukt par Annu, bet, viņai pieaugot, sākt lietot vārdu Elizabete. Taču labi, ja bērns pats to var izvēlēties,” saka Iveta Aunīte.

Bērns manto dzimtas vārdu

Ir ģimenes, kurās paaudžu paaudzēs, piemēram, vecāko dēlu sauc par Jāni. Vai arī bērnam izvēlas vectētiņa, vecmāmiņas, tēva, mammas vai cita tuva radinieka vārdu. Jo veiksmīgāks un rakstura ziņā jaukāks bijis šis cilvēks, jo pozitīvākas atsauksmes par šo cilvēku bērns dzird, līdz ar to jo labāk jaunajam vārda ieguvējam. “Ļoti uzmanīgi jābūt ar tiem dzimtas vārdiem, kuru nēsātājiem bijis smags liktenis, piemēram, kuri piedzīvojuši smagas slimības, traģiski gājuši bojā, izdarījuši pašnāvību. Dažkārt ir vēlēšanās dot šā cilvēka vārdu, lai dzimtā aizpildītu tukšumu, bet tas nav labi. Tad bērns aug nevis pats par sevi, bet jūtas kā cita cilvēka aizvietotājs,” uzsver Iveta Aunīte.

Kas vēl jāņem vērā, bērnam izvēloties vārdu

  • Svarīgi, lai vārds būtu skanīgs un tas labi saderētu ar uzvārdu. Bērnam var likt arī starptautisku vārdu, bet būtiski, lai nerastos disonanse ar uzvārdu. Piemēram, bērnam tiek ielikts angļu vārds, savukārt uzvārds ir izteikti latvisks. Ja pieaugušie to var nepamanīt, vienaudži to, visticamāk, neievērotu neatstās. Bet bērnam jebkura ar vārdu saistīta apsaukāšana ir ļoti sāpīga. Vārds mums katram ir ļoti personisks.
  • Ļoti uzmanīgi, izvēloties vārdu, jāpiedomā, vai to nav iespējams viegli izkropļot vai pārveidot par kādu necenzētu vārdu, jo šādi bērns vienaudžu vidū var kļūt par izsmiekla objektu.
  • Svarīgi paturēt prātā, ka vārds ir domāts bērnam, ne vecāku ambīciju īstenošanai. Vecāki var dzīvot kā brīvdomātāji, taču, piemēram, ieliekot dēlam vārdu Pirāts, jāpatur prātā, ka šis vārds var radīt problēmas ne tikai skolas un vienaudžu vidē, bet arī pieaugušo dzīvē. Jo pieaugot puisis var izvēlēties gluži citu dzīves ceļu nekā vecāki. Ejot uz nopietnām darba pārrunām, šāds neviennozīmīgs vārds var radīt jautājumus, apkārtējo neizpratni un būt par iemeslu tam, kāpēc pret viņu neizturēsies tik nopietni, kā viņš gribētu.
  • Starptautiska vārda izvēle bērnam ir vērtējama pozitīvi, jo viegli uztverams vārds arī citviet pasaulē neradīs izbrīnu, cilvēks vārda dēļ nebūs spiests justies kā svešinieks.
  • Jo vārds vienkāršāks, jo labāk. Ja bērnam nemitīgi jāpaskaidro sava vārda pareizrakstība, piemēram, vai Oto jāraksta ar vienu vai diviem “t” burtiem, tas var būt apgrūtinoši un bērnam var likties, ka viņam par daudz pievērš uzmanību jautājumos, kuros viņš to nevēlas.

Bērna nākšana pasaulē ir skaists un brīnumains posms, tāpēc vecākiem būtu svarīgi pievērs īpašu vērību atvases vārdam, kas nākotnē veidos gan viņa personību, gan karjeras izvēli, gan attieksmi pret sevi un citiem.

 

Autors: Rimi Latvia 19.04.2018

Bērna sagatavošanai skolai vecāki šogad tērējuši vidēji 80 eiro

Šogad vecāki tērējuši vidēji 80 eiro, lai sagatavotu savas atvases skolai. Trešo gadu pēc kārtas vispopulārākie skolas piederumi ir ne tikai mugursomas un kancelejas preces, bet arī viedās ierīces un mēbeles, liecina Latvijas interneta veikala “220.lv” apkopotie dati.

“Līdzās tradicionālajam skolas preču sarakstam – mugursomām, rakstāmpiederumiem un pierakstu burtnīcām, aizvien biežāk tas tiek papildināts ar elektroniskajām ierīcēm un skolniekam vai studentam vajadzīgajām mēbelēm. Īpaši pieaug nepieciešamība pēc jaunākajām tehnoloģijām – planšetdatoriem un viedtālruņiem, kuri tiek iegādāti pirms jaunā mācību gada sākuma,” norāda Laila Snidzāne.

Pircēju interese par elektroniskajām ierīcēm šī gada augustā ir palielinājusies par vairāk nekā 10%, salīdzinot ar to pašu laika periodu aizvadītajā gadā. Saskaņā ar Lailas Snidzānes teikto, to ietekmē plašais preču klāsts “220.lv”, kā arī preču cenas. Pēdējo trīs gadu laikā populārākie elektronisko ierīču zīmoli skolas sagatavošanās periodā nemainīgi ir “Nokia”, “Asus” un “Blackview”.

Novērots, ka ik gadu iedzīvotāji Latvijā sāk savlaicīgi meklēt skolas preces un ieguldīt vairāk laika to sagādē. Šogad interneta lietotāji jau jūlija vidū aktīvi iegādājās preces skolai. 

“Salīdzinot pircēju aktivitāti pēdējos gados, mēs esam novērojuši, ka cilvēki vairs nevēlas gaidīt līdz augusta pēdējām dienām. Arvien vairāk klientu nolemj savlaicīgi ieviest pārmaiņas savā mājoklī, to iekārtojot atbilstoši mācībām piemērotai videi. Tiek pirkti gan mācību galdi, gan krēsli. Turklāt arvien biežāk klienti investē precēs, kas nodrošina augstāku kvalitāti, ” apliecina Laila  Snidzāne.

Laila Snidzāne norāda, ka internetveikala klientu skaits strauji pieaug. Pirms rudens sezonas sākšanās “220.lv” klientu skaits jau ir sasniedzis pagājušā gada pircēju skaitu, kāds tas bija Ziemassvētku periodā.

“Cilvēki aizvien vairāk cenšas ietaupīt gan laiku, gan naudu. Internetveikals spēj nodrošināt plašu preču klāstu vienuviet, kā arī ļauj ērti salīdzināt cenas. Tā vietā lai izšķērdētu laiku, stāvot garās rindās, tīmeklī ir iespējams izmantot laiku, lai izlasītu citu pircēju atsauksmes un pieņemtu gudrāko izvēli,” skaidro Laila Snidzāne, vērtējot pircēju tendences.

Prognozējam, ka šajā nedēļā iepirkšanās skolai būs praktiski noslēgusies un mazāk aktuāla kā iepriekš.

Bērna patstāvība mājās – skaidro pediatre

Ģimene, kurā abi vecāki ir nodarbināti, ir ikdienišķa situācija. Bērni tādos gadījumos apmeklē bērnudārzu, skolu vai tiek atstāti pieaugušā uzraudzībā. Taču, sasniedzot 10 gadu vecumu, vairums bērni ir kļuvuši pietiekami patstāvīgi, lai būtu spējīgi dažādās ikdienas situācijās rīkoties paši. Tas ir arī laiks, kad bērniem pieaug vēlme kļūt patstāvīgiem, pieņemt lēmumus pašiem un veidot savu personīgo pieredzi neatkarīgu no vecākiem. Šajā vecumā bērni pat drīkst palikt vieni mājās bez pieaugušo uzraudzības. Ne tikai bērniem, bet arī vecākiem tas var būt liels pārbaudījums, kad viņu atvase pirmo reizi tiek atstāta mājās viena pati. Gjensidige Latvija kopā ar bērnu neiroloģi un pediatri Vizmu Meikšāni stāsta par psiholoģiskajiem un praktiskajiem aspektiem, kam pievērst uzmanību, atstājot patstāvīgo bērnu vienu pašu mājās.

Mācīt pieņemt lēmumus

Pirms bērnu atstāt mājās vienu, vecākiem vajadzētu to sagatavot rīcībai ārkārtas situācijās. Jāizrunā vai pat jāizspēlē potenciāli bīstamās situācijas, kurās būtu jārīkojas zibenīgi, kā un kam ziņot, ja mājās kaut kas negaidīti noticis un pats netiek galā. “Nesagatavotam  nobijušamies  bērnam bailes, panika  ņem virsroku, rodas milzīgs apjukums, kura rezultātā tas rīkojas neprognozējami un tā vietā, lai glābtu sevi un, iespējams, arī citus, var nodarīt gan sev, gan apkārtējiem ļaunumu,” informē bērnu neiroloģe, pediatre Vizma meikšāne. Vecākiem būtu jāmāca bērniem pašiem pieņemt lēmumus, patstāvīgi domāt, lai viņi būtu spējīgi rīkoties. Bērniem būtu lietišķā formā jāpastāsta par dažādiem reāliem dzīves riskiem, taču nedrīkstētu  viņus biedēt. To visu zinot, bērns un arī vecāki jutīsies drošāk, kad būs pienācis šis brīdis un mazais būs jāatstāj viens mājās.

Rādīt piemēru

“Jāņem vērā, ka līdz septiņu gadu vecumam bērniem raksturīga pieaugušo uzvedības atdarināšana. Bērns ievēro mājas kārtību, uzvedības modeli, runas veidu, cieņu, laipnību, disciplīnu. Tas bērnos veido nosvērtības un uzticēšanas sajūtu, kā arī veicina pašapziņas veidošanos. Šie apstākļi ir par pamatu atbildības sajūtas veidošanā un tas ir nepieciešams, lai mēs kā vecāki varētu bērnam turpmāk uzticēties, tad , kad viņš vairs nebūs mūsu kontroles zonā,” stāsta V. Meikšane. Būtiski ir atcerēties, ka bērni līdz deviņu gadu vecumam mācās caur rotaļām, tāpēc, reizēm rotaļu laikā, var izspēlēt pāris scenārijus par dzīvi un uzvedību mājās, piemēram, iesaistot lelles vai kādus citus palīglīdzekļus un aicinot bērnus būt par „mammām vai tētiem” spēļu laikā. Tas liks justies drošāk mums pašiem, jo mēs spēles laikā būsim redzējuši sava bērna reakciju šajās situācijās.

Gjensidige Latvija vadītāja Ināra Meija uzsver, ka atstājot mājās bērnu vienu, ne mazāk svarīgi ir apzināties iespējamos drošības riskus mājoklī un laikus tos novērst. Sākot ar ugunsdrošības, zādzības līdz pat nelaimes gadījuma riskiem. Riska situācijā bērns nereaģēs tikpat racionāli, kā pieaugušais, tādēļ laicīga risku novēršana ir īpaši būtiska. Tas ietver mājas drošības stāvokļa apzināšanu, sākot no elektrodrošības, aizsardzības pret zādzībām, ugunsdrošības, applūšanas un citu risku apzināšanas, kā arī bērna izglītošanas par rīcību krīzes situācijās – kad jāzvana vecākiem un kad 112.

Zināt, kur vērsties

Lielākoties bērniem mūsdienās ir pieejami dažādas komunikācijas tehnoloģijas, tai skaitā telefoni. Visiem ir pieejami savu vecāku telefona numuri, taču svarīgi ir likt bērniem iegaumēt pašus nepieciešamākos telefona numurus no galvas – savu vecāku, vecvecāku vai citu tuvinieku numurus, lai tos spētu sasniegt jebkurā brīdī. Stāstiet arī bērniem par to, kādos gadījumos jāzvana policijai, ugunsdzēsējiem, ātrajai palīdzībai, apsardzei.

Svešinieks pie durvīm

Katram bērnībā ir stāstīts, ka nedrīkst sarunāties ar svešiniekiem uz ielas. Bet ko darīt reizēs, kad tāds zvana pie durvīm un neesat mājās kopā ar bērniem? Noteikti atgādināt, ka nedrīkst uzreiz vērt vaļā durvis un, lai paskatās „actiņā”, kas atrodas otrpus durvīm. Iemāciet savām atvasēm, ka noteikti nedrīkst teikt, ka ir mājās bez pieaugušiem. Ja esat droši, ka nebūs tāds scenārijs, ka kāds no jūsu ģimenes loka var ierasties mājās, jūsu prombūtnē, tad sarunājiet ar bērniem, lai ignorē zvanu pie durvīm. Vai arī gadījumā, ja bērniem pašiem ir jāielaiž jūs dzīvoklī, tad vienojaties, ka piezvanīsiet uz telefonu, kad būsiet pie durvīm, lai bērni būtu patiesi droši par to, kas atrodas aiz tām. Noteikti paskaidrojiet, kāpēc bērniem tā jārīkojas un kādas var būt sekas.

“Pret nelaimēm pilnībā nodrošināties nevar, taču mēs vienmēr varam mēģināt parūpēties par to, lai apkārtne būtu pēc iespējas drošāka.  Svarīgi ir runāt un paskaidrot, rādīt pozitīvus piemērus un skaidrot par to kā veidojas dažādi notikumi dzīvē. Vecākiem ir jāparūpējas, lai bērniem nebūtu pieejami dažādi bīstami priekšmeti, šķidrumi, jāiemāca bērniem kā pareizi rīkoties ar mājās esošajām elektroierīcēm un neļaut spēlēties ar uguni, pat, ja tā ir parasta svece. Ja ir iespēja, tad iesaistiet uzticamus kaimiņus, ar kuriem esat labās attiecībās, lai tie reizēs, kad dodaties prom gadījumā attālināti pieskata vai palīdz bērniem nepieciešamības gadījumā,” skaidro Ināra Meija. Lai arī bērniem pasaules uztvere atšķiras no pieaugušo, tie pastāvīgi atrodas mācību un pasaules izziņas procesos, tāpēc parūpēsimies par to, lai bērni prastu rīkoties visdažādākajās situācijas un spētu mazināt nelaimes gadījumu riskus.

 Par ADB “Gjensidige”:

ADB “Gjensidige” Latvijas filiāle ir Norvēģijas vadošās apdrošināšanas kompānijas meitas uzņēmums, kas šogad atzīmē 23 gadus. Gjensidige Latvija ir viena no TOP3 vadošajām apdrošināšanas kompānijām Latvijā un tā piedāvā visus nedzīvības apdrošināšanas veidus. Gjensidige Latvija piedāvā saņemt konsultācijas, piedāvājumus, pieteikt atlīdzību, vai iegādāties visa veida nedzīvības apdrošināšanu internetā gjensidige.lv, kā arī 17 pārstāvniecībās un klientu apkalpošanas centros visā Latvijā.

1...386387388...456Lapa 387 no 456

REDAKCIJAS IZVĒLE

POPULĀRIE RAKSTI

POPULĀRĀS KATEGORIJAS

© 2025 Dieviete