Sveikas ! Ja Jums ir brīvs laiciņš un jums ir vēlme ko labu izdarīt , Jūs variet izveidot mapi ar visiem sev vajadzīgajiem matreāliem par skaistuma idejām !Piemēram mapē tu vari likt jeb kāda veida info par skaistuma receptēm un formulām un.c. lietas ! Esmu pati izveidojusi šādu mapi , kurā ir man visa vajadzīgā info ! Šaj mapei ir daudzi plusi piem.: 1.visa vajadzīgā info stāv vienā vietā 2.informācija , kuru jūs būsiet savākusi būs kārtīga 3.jūs varēsiet atrast visu kas jums ir vajdzīgs , nedomājot , kur esat likuši to ! 4.draudzenes vienmēr varēs atrast sev vajadzīgo lietiņu ! Izveidot pati savu noslēpumu grāmatu mapi ! 🙂

Jau ieprieksh atvainojos, ka rakstu bez garumziimem – man nav latvieshu valodas shajaa datoraa. Shodien lasiiju rakstus majaslapa espati.lv par dziivoshanu kopaa. Gan attieciiba uz paari, gan tikai draugu starpaa. Kadi tik gadijumi tur nebija mineeti – meitenes nevar sadziivot kopaa jo kaitina shaadi taadi ieradumi, jo viena pelna vairaak neka otra, jo vienai jaunas dreebes, bet otrai nee, vienai uzrodas draugs un otra apvainojas utt. utjp. Biju mazliet paarsteigta, ka dziivoshana kopaa var buut tik gruuta lieta. Pagaajusho gadu dziivoju kopaa ar draudzeni un vinjas beerninju – nekaadu probleemu – saprataamies labi, abas gatavojaam est, tirijam maaju, pieskatiijam beernu, runaajamies, taisiijam pa reizei kaadu balliiti. Nebija nekaadu striidu.. Shobriid dzivoju kopaa ar draudzeni (maacamies arii kopaa)2 istabu dziivoklii un taa sanaaca, ka mans draugs pie mums ievaacas, jo citaadi laikam mees vispaar nesatiktos muusu abu dienas rezhiimu deelj. Un atkal man jaasecina, ka mees sadziivojam lieliski. varbuut dazhreiz man kriit uz nerviem, ka draugs speej radiit nekaartibu un par to nemaz neiespringt, bet nu.. Nav kaskju par naudu un nav kaskju kaa taadu. Mees varam trijataa draudziigi sadziivot, draudziigi parunaat un draudziigi bruuvet alu pagaldee un draudziigi uznjemt couchsurfinga cilveekus 😀 😀 😀 Taa ka – laikam jau sadzivot var. Vajag tikai maacet un gribeet, un laikam jau ariidzan atrast iistos cilveekus 🙂 Jo zinu, ka man ir draudzenes, ar kuraam nekad nespeetu sadziivot (un nevis taapec ka es nebuutu toleranta)

Soreiz gribeetu parunaat par naudu. Parasti, sabiedriibaa nav pienjemts apspriest so tematu, jo tas ir ljoti privaats, mees vienmeer baidaamies sanjemt mazaak nekaa citi, jo tas noziimeetu, ka mees neesam pietiekami labi, vai vairaak kaa citi, jo tad paareejie uzskatiis, ka taa ir neiedomaajama augstpratiiba lieliities ar saviem lielajiem ienaakumiem. Sabiedriibaa, beizi vien, pienjemts naudu uzkatiit par kaut ko negatiivu, bez kaa mees nevaram iztikt, bet par ko runaat tomeer neveelamies. Dzirdeets arii viedoklis, ka nav pareizi tiekties peec naudas. Sim viedoklim, es personiigi, nepiekriitu. Uzskatu, ka sabiedriibaa naudai buutu jaarada daudz pozitiivaaks teels. Mees visi tacu to veelamies, un peec iespeejas vairaak! Kaadeelj tad, biezi vien, mums ir kauns to atziit? Man liekas, ka cilveekiem ir jaamaina attieksme pret naudu, jo tas ir viens no veidiem naudas "pievilinaasanaa". Tas tacu nav nekas slikts – gribeet buut bagaatam. Galvenais, kas mums jaatceraas sii meerkja iistenosanaa, ka vairojot savu kapitaalu, mees nedriikstam to dariit uz citu reekina, dariit to negodiigi. Ja mees varam nopelniit naudu godiigaa celja, tas ir labi, bet ja varam nopelniit daudz naudas, tas ir vienkaarsi lieliski. Un veel viena lieta, nav veers skaust citu cilveeku bagaatiibu. Daudz efektiivaak un gudraak ir domaat par to, kaa mees varam vairot savu kapitaalu un taadaa veidaa uzlabot savas dziives kvalitaati. Jo tas, ja kaadam ir vairaak naudas nekaa mums veel nenoziimee, ka pasaulee neatradiisies "lieka" nauda no kuras mees varam veidot savu naakotnes kapitaalu.

Vienmēr esmu teikusi, ka vienalga kāds telefons man pieder. Pats svarīgākais ir tas, ka es varu piezvanīt, aizsūtīt sms, mani var sazvanīt un atsūtīt sms. Bet, pienāca beidzot tā diena, kad es sapratu, kā arī internetam telefonā ir liela nozīme. Precīzāk – tam, ka ar tā palīdzību var google kartē atrast vajadzīgo adresi.

Šovakar beidzot uznāca iedvesma uzrakstīt par Viņām. Par Savām. Par Mīļākajām. 🙂 Ir tik daudz iemeslu, kādēļ sievietes mīl augstpapēžu kurpes… sākot ar ideālā garuma ilūziju līdz pat varaskārei un pakļaušanas alkām. Manējās stāv vairākās rindās pie skapja, sākumā melnās – ādas, zamšādas, lakādas, ar slēgtiem un vaļējiem purniņiem, ar un bez siksniņām, kniedītēm, bantītēm un kristāliņiem, tad sarkanās – īpaši izceltas vienas no manām mīļākajām – krokodilādas imitācijas bordo krāsas kurpes, kuras saucu par savām veiksmes kurpēm, tad mīļākie vasaras apavi, kuriem patīk ceļot manās rokās lietus laikā, tad mana vājība – dzīvnieku raksti… un jā, es pat neesmu vēl pietuvojusies pirmās rindas galam. Visas tik dažādas, bet tomēr – tik ļoti manas. Cik daudz patīkamu atmiņu man saistās tieši ar kurpēm… ar to ellišķīgo nogurumu kājās, kad, ejot pēc smagas dienas mājās, atļauju savām pēdām izbaudīt pilsētas bruģi… vai arī sēžot parkā viegli noslidināt laiviņu no kājas un nevainīgi pašūpojot, pamanīt ieinteresētos skatienus… vai kladzinot ar smailajiem papēdīšiem pa svarīgu institūciju pulētajām grīdām likt vīriešiem ieklausīties un iztēloties… vai vienkārši sēdēt saules staru apmirdzētā istabā ar rīta kafiju, datoru, mitriem matiem un savām skaistulēm kājās, jo… man patīk. Kaut vai tikai pa māju vien, bet tā sajūta iekšā mainās – izsmalcinātība, seksualitāte, brīvības un koķetīgās dabas apziņa, – jā, to visu man piešķir šie +12 liekie centimetri ietērpti lakādas vai pavedinošu mežģīņu veidolā. Starp citu, arī Marija Antuanete nešķīrās no savām iemīļotajām kurpēm giljotīnas priekškarā.. P.S. Īpašu bildi šim ierakstam neveidoju, tāpēc jāiztiek ar to, kas ir. Arī vienas no manām mīļākajām, protams. 😛

Sveikas meitenes,kuras šodien apmekle tadu pasakumu kā studentu paradīze..?

vannas pelde+lifehous-storm skaņās…ekhh tik skumji :-/ jauku vakaru tām kas nav vientuļas!!!

Es esmu tā noskrējusies šodien, mājās pārrados salīdzinoši vēlu un jūtos tik nogurusi. Un šobrīd visvairāk es vēlos "Fazer" piena šokolādi.. mmmm… Tikai slinkums iet uz veikalu. 😀 paši labākie un uzmundrinošākie vārdi man tagad ir – jēēēj, rīt 5diena!!! un, kad iedomājos, cik ilgi es 6dien gulēšu, tad paliek laaabi. (l) bet šodien vēl jāpavingro (jāuztur sevi formā kaut kā 😀 ), jāpamācās un jāgaida rītdiena! 😎

Satriecoša diena. 😎 Nevaru sagaidīt brīvdienas. Tā vien niez nagi veltīt laiku kaut kam pavisam muļķīgam. P.s. Gotta write some papers for my adorable-lovely work and bring in some theatrical-positivity on 5day, and I get the rest of the day off to be lazy, sneaking around the town doing crazy stuff; then I can call my co-worker to order up some of the new designs. Lovēē. Ā, un ja Tu lasi, meklēju potenciālo sponsoru satriecošai, jaunai izklaides vietai. Esmu traka piedāvājot šo ideju kādam citam. 🙂 Mīlu, xoxoxox, Starshine Sīgī. 😀 P.S.S.S.S Ja gribi pārrunāt kādu juridiska rakstura jautajumu (jo samudžinātāks, jo superīgāks process) pāri pusdienu galdam Čillī, uzraksti un varam satikties, tās būs lieliskas pusdienas, un tēv nebūs jādomā par naudu, izņemot, ja gribi lai sastādu/sagatavoju tev dokumentus. 😉 I’m feeling lovely-ishly generous and want to do good. 🙂 Kthx! (l)

Šovakar mani tik dīvainas sajūtas pārņēmušas, tādas saldsērīgas. Esmu laimīga, ka braukšu ceļojumā un varēšu izrauties no savas rutīnā iestigušās ikdienas. Tas viss ir forši, bet man bail un skumji. Bail no tā, ka būs 3 dienas jāpavada kopā ar draudzeni, no kuras esmu atsvešinājusies, un nepazīstamiem vīriešiem, vienam no kuriem es kā otra pusīte braucu līdzi (neparasts aklais randiņš 😀 ). Nebūs iespējas paslēpties un aizbēgt, ja gribēsies, un to man bieži gribās darīt. Bail, ka no šī jaukā notikuma, man nesanāk viena liela vilšanās, ka nesabojāju atpūtu ne tikai sev, bet arī pārējiem. Baidos, ka man nāksies atvērties šiem cilvēkiem un pielaist sev klāt. Bail, ka ar šo "savu" vīrieti tiešām kaut kas varētu izveidoties un bail arī, ka varētu viņam neiepatikties. Un man ir ļoti skumji, jo šis viss nozīmē, ka es eju tālāk, prom no savām iepriekšējām attiecībām. Protams, par to vajadzētu priecāties, bet mani moka nostaļģija un skumjas pēc pagājušā. Dziļi iekšā vēl neesmu gatava atlaist pagātni, samierināties un nogalināt iekšā sēdošo cerībiņu. Man tik ļoti gribētos jaunu sākumu, jaunu dzīvi, bet esmu no tā līdz neprātam nobijusies. Nezinu kā būs, kad jau būšu jau ceļā un nebūs, kur sprukt, cerams būšu saņēmusies un tikusi skaidrībā ar sevi atkal. Jūtos kā ezītis miglā. 🙁

Sajūta kas pārņem kad nodod labākā draudzene Sajūta kad dvēsele raud un brēc , bet asaras neparādās Sajūta kad pēc nakts ar puisi , vinš aiziet ar tavu labāko draudzeni Sajūta kad jūties nodota un nezini kā visu saglābt Sajūta kad saproti ka vairs neatgūsi viņu Sajūta kad jūties nesaprasta un vientuļa Sajūta kad zini ka jāaizmist viss notikušais Sajūta kad nezini ko darīt un nav kam prasīt padomu Sajūta kad melo puisim par pilnīgi citu puisi , lai nejustos pilnīgi nepilnvērtīga Sajūta kad saskrienies ar viņu , un mūsu sejas atrodas tik tuvu , bet tu zini ka tev jaizmirst vinš Sajūta kad zini kad vinš ir bloķēts plašsaziņas līdzekļos Sajūta kad zini ka mīli , bez atbildes Sajūta kad nezini kā dzīvot tālāk Sajūta ka dzert , ir viss ko man šobrīd vajag Sajūta kad gribi apreibt lai nebūtu jādomā pr to Sajūta ka padosies, bet ir jādzīvo par spīti visam Sajūta kas pērņem kad zini kad to cilvēku atcerēsies visu dzīvi …. Sajūta kad sāp.. Sajūta kad ej gulēt un nezini vai piecelsies.. Dur Tik sāpīgi dur..

nekad neko tādu nebūtu rakstijusi, un nekad nebutu domājusi, ka es varu tā! es biju mis svētā, tad ar čali izšķīrusies, sagaju kopā ar citu un es krāpu jauno puisi bez mazakajas vainas sajutas, nē, es nepārgulēju ar citiem čaļiem, bet domās es biju pie viņiem, domās cerēju satikt klubā to un to čali, mekleju iespeju iesēsties klēpi, pabučoties, ļāvos pieskārieniem, ļavos uzmanībai… kāpēc?! man tak to iepriekš visu nevajadzeja, tgd vajag!? domāju, ka viņa vienaldzība, un tas, ka šis cilvēks dzivoja ar vienu kāju vēl pagātnē, ļāva man kļūt tādai… vai tas ir nosodāmi!? Un jo vairak viņš pierada pie manis, jo vairak iestajas rutina, jo vienaldzigaka kljuva vinja attieksme, un es jo vairak tusējos, un jo vairak viņš neiebilda, jo vairak man gribejas iespītēt, lidz beigu galā, es vairs nepazinu sevi…

visu dienu zem segas, un puņķlupatiņu kaudzi blakus.. un nekur neejot visu laiku manī nāk jaunas atklasmes, un apziņa, ka mana dzīve kaukā neiet pareizās sliedēs. Pirms pusgada palaidu vējā puisi kurš mani mīlēja, tad satiku jaunu, kuru pirms nedēļas arī aizlaidu prom, tagad man pazvana mana draudzene, vieniiga un vislabaka, un pazinjo ka brauc prom uz arzemem.. un es palieku savā gultā galīgi slima, sašļukusi un nelaimīga… un darbā viss vel drūmās krāsās, un vēl viņi man nav ieskaitijuši avansu! Pat smiekli nāk cik skumji! 😀 Saņemies, meitene! (e)

arī es esmu saslimusi. ja pirms tam tā riktīgi turējos, tad nu jau ir kā ir. sēžu (pareizāk sakot, arī guļu) mājās, lasu mācību grāmatas, lai vismaz arī mājās kko pamācītos, bet nekas nelien galvā. gribēju jau iet mācīties šodien, bet no manis tur nekāda lielā jēga jau nebūtu. + esmu sastrīdējusies ar savu mammu, par niekiem. nu ko, izskatās, ka man šodien būs jauka diena! 😀

Pēdējās dienas dzīvoju ar smagu personības dalīšanos. Esmu līdzās savam vīrietim, bet acu priekšā redzu otru – tīri burtiski, jo, izrādās, tagad strādāsim kopā. Pats dīvainākais ir tas, ka, ja pirms tam liekās – aizmirsīšu un viss, tad situācija ir krietni mainījusies. Biju domājusi, ka viņš ir aizņemts, un tad būtu vieglāk tikt pāri, bet izrādās – nav gan. Pie tam pavisam izmest no savas dzīves vairs viņu tāpat nespētu, cenšos būt "tikai draugi" rāmītī, bet jūtu tādu pievilkšanos, kā nekad dzīvē. Abpusēju. Atgriežos mājās un redzu savu mīļo, kurš strādā, lai mums abiem būtu labi, un jūtos tik vainīga, ka varētu iegrimt zemē.. dziļāk par zemi. Zinu, ka pametot savu vīrieti, es izdarītu lielāko kļūdu dzīvē.. un atlikušo mūžu dzīvotu ar milzu kamolu kaklā tā dēļ. Man nav iemesla viņu pamest, jo viss ir ideāli, izņemot seksu, kuru man vajag daudz vairāk un kaislīgāku kā jebkad no šī cilvēka saņemšu 🙁 (Ironiski, bet otrs ir kā radīts man:P) Bet viss pārējais ir kā pasakās par fejiņām, tikai jūtos iztukšota, tā it kā skatītos uz viņu caur tālskati. Apgrieztu. Un es nespēju viņu sāpināt tik ļoti.. Nezinu ko lai daru – es gribu visu kā ir, visu salabot, gribu aizmirst to otru, kas mani velk kā magnēts pie sevis tā, ka nav jāpielieto apziņa, lai izdarītu ko sliktu. Pietiek būt vienā telpā un ķermenis neapzināti tiecas uz to pusi, sirds sitas tik sāpīgi, ka varētu pārsprāgt – varbūt tā arī notiks un nevienu nebūs jāsāpina. Bet kā lai izkasu viņa smaržu no plaušām un pārtraucu šos refleksus? Pilnīgi noteikti man nepietiek spēka un nezinu, ko lai daru.. Varbūt pateikt, ka man vajag pauzi? Bet tad tas tāpat būs sāpīgi un uz neatgriešanos 🙁 Ciesties ar kaķi, kas skrāpējas krūtīs un bez seksa, cerot, ka pāries? 🙁

Katraa no mums ir potenciaals savaa dziivee sasniegt kaut ko grandiozu, buut labaakam un veiksmiigaakam par vidusmeera cilveeku. Tomeer, biezi vien, mees so potenciaalu neizmantojam. Neplaid garaam savu lielo iespeeju: 1) Mums ir jaabuut aktiiviem, atveeriem visaam iespeejaam, mums ir jaagrib pameeginaat visu jauno, jo ja mees nemeeginaasim, tad neko neiepaziisim un nesasniegsim; 2) Mums ir jaabuut radosiem un meerktieciigiem. Ideja par to kaa veidot savu dziivi labaaku, ir pirmsaakums, peec tam mums jaasastaada plaans, kaa mees so ideju domaajam realizeet un taalaak jaaiet pretii uzstaadiitajam meerkim. Saakums vienmeer ir pats gruutaakais, taadeelj nepieciesama zinaama dalja meerkjtieciibas, lai "sevi izkustinaatu". 3)Mums ir jaabuut gataviem arii neveiksmeem savaa celjaa, bet ar taam sastopoties, taas ir jaauztver nevis kaa nepaarvarami skeerslji vai iemesls, lai atteiktos no savaam iecereem, bet gan kaa iespeejas, kaa dziives skola, kas sniedz mums veertiigu pieredzi. 4) Mums ir jaabuut gataviem iet taalaak par savu "komforta zonu", jo tikai tiekot tai paari mees varam atklaat savu patieso potenciaalu un iespeejas. 5) Mums ir jaasaprot, ka pilniigi viss, kas ar mums notiek, ir sekas muusu dziivee pienjemtajiem leemumiem. Tas, ja dotajaa briidii neesam apmierinaati ar savu pasreizeejo situaaciju, ir sekas nepareizi pienjemtiem leemumiem pagaatnee. Varbuut mees esam baidiijusies pienjemt riskantus leemumus? Varbuut nebija veeleesanaas ieguldiit vairaak darba vai energijas? Svariigi turpmaak pienjemt pareizos leemumus, lai arii tie ne vienmeer buus tie patiikamaakie. Tikai mazliet mainot savu domaasanu mees varam panaakt milziigus rezultaatus savas dziives uzlabosanaa.

No rīta pamostos ar labu garastāvokli, sapošos, izdomāju, kad kur iešu, lai visu paspētu, cenšos nedomāt par lietām, kas mani nomāc, izlasu pirmos apsveikumus. Tik jauks dienas sākums. (l) Zināju, ka šodien saņemšu atbildi par darbu, un saņēmu arī e-pastā (e) Kā jau parasti, ja e-pastā, tātad atteikums 🙁 Darbs ne tuvu nebija manu sapņu iemiesojums, bet škrobe jau par to, ka tik vienkāršu darbu, kuru pat mērkaķis varētu paveikt, es nedabūju. Nojaušu arī, kam par to jāsaka paldies (e) Nu neko, kaut kā saņēmos un devos ar mākslīgo smaidu savās dienas gaitās, lai sveicējiem prieks, jo ne jau priekš manis ir šie svētki.. Nekad nav patikušas dzimšanas dienas, bet šī bija sliktākā kāda bijusi. Nopūt svecīti uz tortes, ievēlies vēlēšanos, kura nekad nepiepildīsies. Saņem apsveikumus no visiem, izņemot no cilvēka, no kura patiešām to vēlies saņemt. Pārdomā savu dzīvi un saproti, ka nekur neesi tikusi, nekas neesi un Tev neviena nav :%27-( Vakarā ceri uz labākās draudzenes (ja viņu vispār tā var nosaukt vairs) atbalstu, bet viņai kārtējo reizi ir svarīgākas lietas. Vienīgais, kas atliek sadzerties lētu vīnu, žēlot sevi un rakstīt murgus blogā, un cerēt, ka skumjas noslīks vīnā, vismaz uz šo vakaru..

Sveiki, meitenes! Nesen sanāca pabūt UK. Sapirkos daudz un dažādas suņu drēbītes.Ja nu kādai interesē, dodiet ziņu! Cenas atbilstošas šī laika situācijai-viss līdz 10ls un ne vairāk 😎 Turklāt, ja pirksiet vairāk, došu atlaidi! 😉 rancis02@inbox.lv

Sveiki, mīļas meitenes, sievietes. Prieks būt tagad kopā ar Jūms . Tā ir pirmā reize, kad esmu reģistrējusies sieviešu portāla, parasti klusiņam lasu. Domāju, stastīt kas es esmu un tā nebūs interesanti: gan rakstīt, gan lasīt. 🙂 Tāpēc piedāvāju Jūms manas pārdomas par sievietem, mūsu nozīmi un pozīciju attiecībās un tā. Paldies visiem, kas izlasīs un arī izteiks savu viedokli 🙂 Pēdējā laikā redzu daudz visādu rakstu žurnālos, interneta portālos un blogos par sievietēm, sievietes lomu dzīvē, sociālo vietu un, protams, gārīgumu. Nekā īpaša tajās tēmās, protams, nav, bet interesanti ir tas, ka viss ir rakstīts no tāda viedokļa, ka sieviete ir dievīga un vispār vislielākais labums šinī pasaulē un vīrieši ar savu "rupjo spēku" un vēlmi visu kontrolēt ir bērnišķīgi un vispār viņu viedokli nevajag ņemt vērā, jo viņiem vienmēr viss nepatīk, ja kaut kas atšķiras no viņu vīzijas par problēmas risinājumu. Ja es būtu vīrietis, tad jūs droši varētu man iespert pa kājstarpi par manu skepsi pret tādu pasaules vīziju, bet, tā kā esmu sieviete, es tomēr piedāvāju nomierināties un padomāt par visu šo kopā ar mani. Sāksim ar pedējo – vīriešiem nepatīk, kad kaut kas notiek ne tā, kā viņi to vēlas vai redz. Pilnīgi piekrītu. Bet rodas jautājums vai sievietēm ir savādāk? Vai tad mēs nesākam dusmoties, apvainoties, uzvilkties un piedzīvot visas tās sliktākās emocijas, kad viss iet ne tā, kā bija plānots? Tieši tāpēc eksistē tāda lieta, kā kompromiss. Bet arī to daudzi saprot kā "kompromiss – tas ir daži risinājumu varianti, kuri mani apmierinās". Paskatoties vārdnīcā šī vārda nozīmi, lūk, ko redzam: – A settlement of differences in which each side makes concessions. – The result of such a settlement. Interesanti, vai ne? Tagad par sievietēm. Daudz tajos rakstos ir veltīts tam, ka jārūpējas par sevi. Bet protams! Jāmīl sevi! Jāciena sevi! Jālutina sevi! Tikai nedrīkst pieļaut, ka mūsu pasaule samazinās līdz mūsu vēlmju izmēram un viss griežas ap to. Sieviete pēc savas dabas ir māte – pašā bērnībā mēs jau sākām spēlēties ar lellēm-bēbīšiem, jau tādā vecumā mums parādās vēlme rupētes par sevi un tajos rakstos mums piedāvā kļūt egocentriskām un pozicionēt sevi kā pasaules centru. Mūsu mīļākā cilvēka pasaulē mēs arī esam pasaules centrs, tikai ja mēs nepiespiežam viņu tā mūs uztvert. Vēl viena interesanta doma tika izteikta: mums nav jāgaida, ka mūs mīlēs pretīm, jo mūsu mīlestības pietiks abiem. Pirmai daļai piekrītu – kad tu kaut ko gaidi, tā nav mīlestība. Bet kā mīlestības "var pietikt abiem"?! Godīgi, es ļoti ilgi par to esmu domājusi un daudz lasījusi. Lūk, ko Dr. Gerijs Čepmens sāka: "Mīlestība tek no mums, kad mēs mīlam. Mēs atdodam to. Bet ir nepieciešams, lai mēs arī saņemtu mīlestību no mīļotā, jo mūsu mīlestības tvertne ar laiku paliks tukša". Kāpēc, kad mīlam bez atbildes mīlestības, ir tik grūti un sāpīgi un mes gribam tikt no tā vaļā? Tāpēc, ka mēs atdodam visu un neko nesaņemam. Mēs paliekam tukši. Bieži, kā piemēru mums rāda austrumu sievietes. Bieži to dara cilvēki, kas nekad nav bijuši Austrumos un par dzīvi, par attiecībām Austrumos zin no grāmatām, kur bieži vien daudz ir izdomāts vai klāt piedomāts. Austrumos mīlestība attiecībās starp vīru un sievu nav galvenais: atbildība un respekts – uz tā viss turas. Ņemot vērā to, ka tā ir tradīcija, mentalitāte, pasaules uztveršes sistēma, kas krasi atšķiras no mūsu sistēmas un mentalitātes, runāt par austrumu dzīvesveidu un likt to kā paraugu ir mazliet nepareizi. Manuprāt, protams. Lūk, pie kā mēs nonācām: – mēs visi, gan sievietes, gan vīrieši gribam, lai viss būtu tā, kā mēs to gribam – tā ir cilvēka būtība. Bet pastāv kompromiss un tas mums palīdz iztikt bez asinsizliešanas; – sievietei obligāti jārūpējas par sevi. Nekāda gadījumā nedrīkst pamest sevi novārtā, jo taču zinam, ka "es esmu savs labākais draugs, ko es nedrīkstu zaudēt". Bet atkal bet – nedrīkst sevi izcelt pat ne uz pirmo, kur nu vēl pirmāko par pirmo vietu un kļūt egocentriskai, jo pēc savas būtības mes esam domātas, lai rupētos arī par citiem (ja ne mēs, tad kas to darīs?!); – nevajag jaukt austrumu kultūru un pasaules uztveres sistēmu ar mūsējo – tās pārāk atšķiras; un viens pukts, par ko neesam runājuši, bet kas ir ļoti svarīgs, domāju, viens no vissvarīgākājiem: – lai būtu laimīgi – mēs taču visi pie tā gribam nonākt, pie laimes – galvenais paskatīties acīs saviem spokiem (zaudējumi, apvainošanās, nodovība, salauzta sirds – gandrīz katrs to ir piedzīvojis), piedot sev un otram cilvēkam to, kas ir bijis un atbrīvoties no šī spoka. Jo kad esat vajāti, tad nevarēsiet būt laimīgi – vienkārši nepamanīsiet, kad laime atnāks, kā arī nevarēsiet garīgi pilnveidoties: kas tā ir par garīgu pilnveidošanos, kad runājam gudras lietas, no ārpuses esam mierīgi, bet iekšā, dvēselē ir vētra un nemiers? Tā ir spēle, meli (pie tam, melojam paši sev), bet kur ir šādas lietas, par kādu gan garīgumu varam runāt? Atcerēsimies šo, mācīsimies piedot, mīlēt sevi un citus. Tad varēsim atrast īsto ceļu pie laimes, ceļvedi, kā pa to iet un ejot arī garīgi attistīties un pilnveidoties kā personības. P.S. Būšu priecīga saņemt jūsu viedokļus un pozīcijas 😉

Sveikas, meitenes! Esmu uzsākusi make-up kursus un līdz ar to, protams, gribu iegādāties arī otiņas. Mācību centrā, kur mācos, piedāvā kaut kādas speciāli izgatavotas otiņas, tomēr gribu arī apskatīt citas, lai plašāka izvēle. Zinu par make up forever, body shop otiņām, bet varbūt ir vēl kāda vieta, kur ”brendu” dēļ tām nebūtu tik liels uzcenojums? Bet varbūt kāda no jums pat pārdod šīs otiņas? Jebkurā gadījumā – paldies jau iepriekš! 🙂

Laiks skrien uz priekšu lieliem soļiem, te vasara, tad rudens..drīz jau ziema..bet nekas apkārt nemainās. Aiz loga te satumst, te atkal top gaišs, bet manā dzīvē kā trūka kaut kā, tā arī joprojām trūkst..īsti pat nezinu kā tieši. Laikam jau laiks meklēt sev vīru, bet arī tas nevedas, visas attiecības cik ātri sākas, tik ātri arī beidzas. Dažreiz paliek tā bailīgi ka tik tā arī nepalieku viena, jo lai veidotu ģimeni tomēr ir jābūt kopā ar vīrieti ilgāk par 2-4 mēnešiem. Nekad neesmu sūdzējusies par optimisma trūkumu, bet gadās kad uznāk drūmās domas.Tad sāku sevi mierināt..man taču ir ideālākie draugi, labs darbs, labi kolēģi un priekšnieki, esmu vesela un vēl protu priecāties par vēju, lietu un vēl dažādām lietām. kas citos cilvēkos izsauc vienīgi īgnu burkšķēšanu.. Dzīvojot āŗpus Latvijas mācos dzīvi uztvert savādāk, nopietnāk, viss jādara pašai un man padodas. Ticu gaišai nākotnei un saprotu..pienācīgi jānovērtē viss pozitīvais kas notiek tavā dzīvē, ja tev kļūst grūti, paskaties apkārt un atceries, ka citiem ir daudz, daudz grūtāk. Sarakstīju, pārlasīju un saprotu ka normālam cilvēkam diez vai būtu saprotams, ko es te esmu mēģinājusi pateikt. Laikam jau neko..domas salīda atpakaļ pa plauktiņiem, uzvilkās saulains smaids, garastāvokļa skala ceļas aukstāk un viss notiek…

Civilizācija un modernizācija nes sev līdzi dažādus atklājumus, kas dara mūsu ikdienu komfortablāku un bagātu ar iespējām un iespaidiem, bet kā vienmēr visās lietās, tajā ir arī negatīvais aspekts, jo pastāv dažādas atkarības, kas kaitē mūsu veselībai. Bet šoreiz labāk par pozitīvo, jo atkarības var būt arī patīkamas, protams, visā jāievēro aurea mediocritas [zelta vidusceļš]. Kino Pēc grūtas darba dienas ir tik patīkami noskatīties kādu labu filmu, gūstot pozitīvas emocijas, sniedzot sev iespēj arī aizceļot citā realitātē. Reizēm jautri sarīkot vakaru ar draudzenēm un noskatīties kaut vai to pašu Sex and the city, pafantazējot, kā būtu, ja visas dzīvotu Ņujorkā un tur meklētu savu Lielisko. Protams, ja Lieliskais ir jau sastapts, tad brīvdienās vienmēr nav jādodas kaut kur ārpus mājas, bet var arī, ieritinoties azotē, pavērot dzīvi tv. Šokolāde Kā zināms, laiski skatoties kino, rodas vēlme kaut ko nobaudīt, tas var būt kāds auglis, bet tik pat labi nelielās devās arī dievu ēdiens – šokolāde, kurai piemīt uzmundrinošas un pozitīvu noskaņojumu radošas īpašības, to atklāja jau Spānijas karaļa Filipa II ārsts Francisko Ernandezs (Francisco Hernández), kurš savam pacientam rekomendēja šokolādes dzērienu lietot aukstu karstās dienās, lai izvairītos no diskomforta, kā arī, lai cīnītos ar nogurumu. Arī mūsdienās ārsti un zinātnieki šokolādi rekomendē noguruma likvidēšanai un garastāvokļa uzlabošanai, apgalvojot, ka tās sastāvā ir viela, kas nodrošina mūs ar laimes izjūtu, uzlabo garastāvokli, sniedz baudu. Pēc vairāku zinātnisko pētījumu veikšanas, kāda Austrālijas pētnieku grupa paziņoja, ka viena šokolādes tāfelīte (100 grami) un glāze sarkanvīna (150 ml), ja to lieto ik dienu, spēj paildzināt cilvēka mūžu par sešiem gadiem un samazināt sirds un asinsvadu slimību risku! 🙂 Osakas universitātes pētnieki Japānā ir atklājuši, ka šokolāde patiesībā nebojā zobus, ka īstais vaininieks ir cukurs un citas sastāvdaļas, ko pievieno šokolādes batoniņiem. Pēc viņu pētījumiem, secina, ka kakao ir antibakteriāls līdzeklis, kas cīnās pret zobu bojāšanos. Dejas un mūzika Pozitīvi uzlādēt ķermeni un gūt dzīvesprieku palīdz arī dejas, jo tās labvēlīgi ietekmē ikviena cilvēka gan motoro, gan kognitīvo attīstību. Tāpēc aktīva izdejošanās kādā klubiņā nāks tikai par labu. Papildus dejas labvēlīgajai iedarbībai gan klubā, gan mājās enerģijas lādiņu varam saņemt arī no mūzikas, kas ir neatņemama dejošanas sastāvdaļa, kaut gan ar īpaši labu garastāvokli iespējams dejot arī bez tās zem silta vasaras lieta, jo pamanot, ka tā spēj mums uzlabot noskaņojumu jebkurā dzīves situācijā un kreatīvi iedvesmot, mēs pie tās pierodams un nevēlamies atteikties no tās baudīšanas, kā no iepriekšminētajām patīkamajām lietām, un nemaz nevajag no tām atteikties! 😀 Mūzikas valoda ir ne tikai universāla jebkuram dzīvam organismam, tā ar mums var veikt pat brīnumus, jo iedarbojas dziedinoši. Ar tās starpniecību pat iespējams manipulēt ar cilvēku. Mūzikas klausīšanās ļauj attīstīt saskarsmes prasmes, radošās spējas, estētiskās vajadzības, relaksācijas spējas, emocionālo jomu un veicināt pārmaiņas organismā. Atsevišķa skaņu apvienošanās vienotā muzikālā skaņdarbā spēj ietekmēt cilvēka prātu, sirdi un dvēseli. Jau vairākus desmitus gadu Bretaņas klosteros mūki muzicē saviem mājdzīvniekiem. Viņi atklājuši, ja govīm tiek spēlēti Mocarta skaņdarbi, tās pienu dod 3,5 reizes vairāk nekā parasti. Pavisam nesen tika izdarīts pagaidām vēl nenovērtēts atklājums: skanot ksilofonam vai cimbalai, uz kuru nepārtraukti tiek spēlēts viens un tas pats skaņdarbs, pēc 21 minūtes sāk noārdīties audzēju šūnas. Mūzika slēpj sevī milzīgu spēku, kas cilvēkam var gan palīdzēt, gan to iznīcināt. Svarīgi izprast, kā izmantot mūziku savā labā. Modernajā medicīnā nozīmīgu vietu ieņem mūzikas terapija, kuras ārstniecības metodes balstās uz cilvēku ārstēšanu, izmantojot pārbaudītas, katrai kaitei piemērotas mūzikas kompozīcijas smadzeņu pareizai ievirzei un noskaņošanai. Internets Arī interneta lietošana ir vērtējama, kā labvēlīga, jo tā bagātina mūs intelektuāli un sniedz dažādas izklaides iespējas, piemēram, pat vairākus savus iemīļotos žurnālus varam izlasīt internetā. Tāpēc šajā mūsdienu ātrajā ikdienas skrējienā, saglabāsim patīkamās atkarības, kas dara katru dienu jaukāku un interesantāku. Kaut vai māc neliels nogurums saņemsimies, piecelsimies un aiziesim padejot vai, ja tomēr ļoti negribas, varam izlasīt pēdējos jaunumus cosmo portālā un pēc tam ērti iekārtoties uz dīvāna, nodrošinoties ar savas iemīļotākās šokolādes tāfelīti, lai noskatītos kādu labu filmu. Piemēram, jautrs un mazliet krimināls gabaliņš ir Feeling Minnesota ar smukulīti Kianu Rīvu galvenajā lomā. 🙂 (l)

Lai arī jūtos labi, mani sāk nomākt kaut kādas skumjas, kā saka, "rudens nostaļģija" 😀 bet, ja nopietni, tad nedomāju, ka tā ir depresija, bet vienkārši tāds sava veida nogurums. varbūt kāda zin kādu man šim brīdim atbilstošu, iepriecinošu dziesmiņu? būšu ļooooti pateicīga! 🙂

Katraa no mums ir milziigs potenciaals, Ked mees veel esam beerni, mums ir vispaardrosaakie sapniju un ne mazaako saubu, ka mees tos piepildiisim. Tomeer jo lieaaki mees augam un, liekas, jo gudraaki paliekam, jo vairaak saakam apsaubiit savus speekus un iespeejas. Aizmirstam, kaa tas bija, kad likaas, ka viss ir iespeejams. Un kaadeelj mees peeksnji nolemjam, ka muusu sapnji nav sasniedzami? Kuraa briidii mees zaudeejam so ticiibu sev? Un kaadeelj taa notiek? Varbuut ir veerts atgriezties pie sii beerna sevii un atkal noticeet saviem speekiem? Domaat un sapnjot lielas domas. Un tikai sapnjojot lielus sapnjus mees varam nonaakt pie paarsteidzosiem rezultaatiem. Mums jaamaacaas no jauna noticeet sev. Sodien apkaart redzu tik daudz cilveeku, kas ir nelaimiigi, kas savaas liktsaas un nedienaas vaino apstaakljus, sabiedriibu, liidzcilveekus, valdiibu un ko tik veel nee. Bet taa arii nenonaak pie secinaajuma, ka muusu dziives uzlabosana ir muusu pasu rokaas un mees vai nu varam staaveet malaa un suudzeeties par visu apkaart notiekoso, vai arii "njemt grozus savaas rokaas" un uzlabot taas savas dziives jomas, kas ir tikai muusu paarzinjaa un taadu jomu ir ljoti daudz. Un reizeem, ja dziive liekas gruuta un sarezgiita, ir veertiigi apseesties pie baltas papiira lapas un padomaat par taam lietaam, ar kuraam mums tomeer ir paveicies un meeginaat taas sarakstiit uz papiira. Var saakt kaut vai ar mazuminju, ar to, ka muusu gimene ir vesala un dziivo mums sasniedzamaa attaalumaa, ar to, ka mums ir vismaz dazi jauki draugi, ar kuriem vienmeer ir ieseejams parunaat, par to, ka mums ir iespeeja maaciities/straadaat. Katram buutu vismaz paaris lietas, ko iekljaut sajaa sarakstaa. Un turpmaak ir veerts koncentreeties uz so sarakstu, nevis uz lietaam, kas muus neapmierina. Sis mazais vingrinaajums vien var buut jauks optimisma un prieka avots un kaut vai uz briidi liks mums justies laimiigiem un pateiciigiem par lietaam, kas jau mums pieder.

Jau sen viss ir beidzies, bet joprojām tik ļoti sāp un tik liels tukšums iekšā.Ir tik daudz iemeslu, kāpēc šīm attiecībām vispār nevajadzēja būt, sīkumi par ko ienīst otru. Tu saproti, ka ir labāk bez viņa, ka tas bija pārāk sarežģīti un sāpīgi priekš abiem. Katru mīļu brīdi Tu centies sevi pārliecināt, ka viss ir kārtībā, ka esi tikusi tam pāri, samierinājusies, bet patiesībā vienīgais, ar ko esi samierinājusies ir tas, ka Tu tam netiksi pāri. Joprojām Tu gaidi kādu ziņu no viņa, katru dienu atceries ar kamolu kaklā skaistos brīžus, viss atgādina par viņu. Un Tu vari sevi nodarbināt un nodzīt līdz spēku izsīkumam, bet tas nekur nepazūd. Tu saki sev, ka neņemtu viņu atpakaļ pat, ja viņš to lūgtu, bet tai pašā laikā, Tu būtu gatava atdot visu, lai tikai viņš būtu blakus. Tu negribi to atzīt, bet ļoti labi zini, ka viņam būtu tikai jāsaka pāris vārdi un Tavs veselais saprāts atslēgtos un lepnums pazustu. Tu ienīsti un nicini sevi par savu vājumu, savām jūtām, jo, lai nu kurš, bet Tu vienmēr esi bijusi stipra un neiedragājama. Apkārtējo acīs Tu joprojām arī tāda esi, neviens nezina un arī neuzzinās, cik ļoti trausla un jūtīga būtne slēpjas zem cinisma un sarkastiskajiem jokiem. Tu zini, ka izdzīvosi un satiksi kādu, un varbūt pat iemīlēsi. Bet ko darīt ar sajūtu, ka īstais bija šis? Ja nu šī sajūta nepazūd?

Nu tad lēdijas kā jums ir ar diskriminēšanu? Saku atklāti par sevi-es ienīstu diskriminēšanu. Visa veida un izskata. Mūsdienās visi tiek tik ļoti iedalīti, ka pašai nelabi metas no apziņas, ka mēs tauta baidamies sevi parādīt no sliktākās puses un tādēļ iedalām visus pārējos. Rases, ticības, politiskie uzskati, stils, mūzika, gaume, figūra, dzīves stils utt. Man personīgi, pat, ja pašai nepatīk cilvēks, es nepārmetu un nevīpsnu pa labi un pa kreisi cik viņs ir šausmīgs, vai kā dažš labs dara-izdomā baumas vai stūlbas iesaukas, kuras vēl idiotiski ļautiņi paturpina un padot talāk. Mēs esam dzimuši lai atšķirtos, lai būtu origināli. Tad kāpēc mums jāseko kaut kādam bara instinktam un būt kopijām. Arī modē tas ir manāms. Es pērku, ja man patīk, nevis tapēc, ka tā ir Versace jauna kolekcija un tādēļ es būšu "kruta". Daudzi dizaineri ir labi cilvēki un arī saka, ka mode tas ir kaut kas jauns un neredzēts. Tad darīsim un vilksim to, kas mums patīk, piestāv un mēs mīlam, jo kādam arī iepatiksies tas un tad tā jau būs JūSU mode, nevis kāda cita. 🙂

Nekopti un nepareizi glabāti apavi ātri zaudē izskatu, jo uz tiem iedarbojas deformācijas, saule, karstums, sals, straujas temperatūras maiņas, sviedri, mitrums, sniegs (īpaši kopā ar vārāmo sāli), bieža samirkšanas un izžūšanas procesu maiņa, kas veicina ātru materiāla novecošanos un padara apavus neelastīgus un cietus. Mitrums sevišķi nelabvēlīgi iedarbojas uz līmētām zolēm. Trotuāri un siltums deldē zoli un virsu. Pareiza un savlaicīga kopšana pagarina apavu mūžu. Dažādos ekspluatācijas apstākļos lietojamiem un dažāda materiāla apaviem kopšanas līdzekļi un paņēmieni ir dažādi. Izvēloties piemērotus apavu kopšanas līdzekļus un tos pareizi lietojot, apavi vēl ilgu laiku izskatīsies kā nesen pirkti, tie būs daudz izturīgāki pret mitrumu un dubļiem un apavu nēsāšanas laiks tiks maksimāli paildzināts. Lai apavi kalpotu ilgāk, tos nevajadzētu nēsāt katru dienu. Cilvēka organisms pēc "Salamander" informācijas katru dienu izdala aptuveni vienu degvīna glāzi (50 g) kāju sviedru. Apavu izžūšanai nepieciešamas 24 stundas, pie tam žāvēšanas temperatūra nedrīkst pārsniegt 40°C. Labi, ja katrai sezonai ir vairāki pāri apavu, kurus var mainīt. Ja šādas iespējas nav, vismaz jāielāgo, ka darba vietā apavi jāmaina – ne jau apavu, bet veselības dēļ. Apavu kopšanas līdzekļi vairāk domāti to ārējās virsmas apstrādei, taču pret sasvīdušu kāju radīto mitrumu var cīnīties ar tīrām zeķēm, kāju kopšanu, speciāliem dezodorantiem. Ādas apavi Apavi jāvelk kājās, lietojot apavu karoti, kas pasargā no plīšanas pakaļējo šuvi. Katru dienu tūlīt pēc lietošanas (nevis pirms iziešanas no mājas) apavi rūpīgi jāattīra no putekļiem ar rupju suku, vilnas vai flaneļa lupatu. Ja apavi ir dubļaini, tie jānotīra ar mitru lupatu, jāizņem ieliekamā saistzole un apavi jāizžāvē temperatūrā, kas nepārsniedz 40°C. Apavus nedrīkst žāvēt lielā karstumā vai pie atklātas uguns, tādā gadījumā tie kļūst cieti un neērti. Samirkušus apavus mazgā ar aukstu ūdeni, slauka ar lupatu no ārpuses un iekšpuses, ieziež ar glicerīnu un blīvi piebāž ar avīžu papīru, kas pēc dažām stundām uzsūc mitrumu. Kopšanas līdzekļi attīra apavu virsmu, noņem un maskē netīrumus, kā arī pasargā no tiem, saglabā ādas mitrumu, mīkstumu un elastību, jo neļauj ādai samirkt, uzlabo apavu izskatu un netraucē sviedru izdalīšanos, jo poras noklāj tikai daļēji. Apavu kopšanai lieto krēmus (ziedes un emulsijas), apretūras, krāsas, emaljas u.c. To sastāvs ir diezgan līdzīgs, bet atšķiras konkrētam līdzeklim lietotās vielas un to savstarpējās attiecības. Tāpēc lakādas, zamša, sporta apavu kopšanā ir īpatnības. Apavu krēmos un ziedēs sakausē vaskus un vaskveidīgas vielas, šķīdinātājus, krāsvielas, bet dažos arī silīcijorganiskās vielas, taukus, sveķus un polimērus. To receptūras piemeklē tā, lai krēmu varētu viegli uzklāt uz apava virsmas un radusies plēve viegli žūtu un pulētos. Dažādām klimatiskajām zonām paredzēti dažādi krēmi, jo to mīkstēšanas temperatūrai jābūt dažādai. No tā ir atkarīga plēves noturība un spīdums. To panāk, piemeklējot sastāvus ar dažādiem vaskiem (dzīvnieku izcelsmes – bišu vasks, lanolīna vasks; augu izcelsmes – karnaubvasks, kokvilnas vasks, cukurniedru vasks; minerālizcelsmes – cerezīns) un vaskveidīgām vielām (parafīns). Šķīdinātāji (terpentīns, lakbenzīns, benzīns u.c.) kalpo ziežveidīgas konsistences izveidošanai. Emulsiju tipa krēmos sastāvu nesakausē. Tajos papildus ievada ūdeni ar sodas, nātrija hidroksīda un ziepju (emulgatoru) piedevu, ar ko vaski pasargā apavus no samirkšanas. Tauki (rīcineļļa, zivju eļļa, alizarīneļļa) mīkstina ādu, jo lietošanas procesā smilšu un putekļu ietekmē apavi tiek attaukoti. Sveķi (nitrocelulozes, gliftālsveķi) un uz tā bāzes veidotie polimēri labi saista krēmu ar apavu virsmu, uzlabo krēma slāņa aizsargīpašības un izturību. Ne retāk kā 2 reizes nedēļā apavus plānā kārtā noklāj ar atbilstošas krāsas apavu krēmu, ko uzziež ar mīkstu suku, vates tamponu vai vilnas lupatu. Krēmam ļauj 10-15 minūtes (bet labāk visu nakti) iesūkties (tas pasargā ādu no plaisāšanas) un pulē ar suku vai samta lupatu. Katras krāsas krēma uzziešanai nepieciešamas atsevišķas mazas sukas, pulēšanai – citas sukas un samta lupatas. Bezkrāsainos krēmos nav krāsvielu, tāpēc ar tiem var kopt jebkuras krāsas apavus. Ādas apavu impregnēšana Apavu impregnēšanu veic apavu salonos speciālā mašīnā, kur apavi tiek apstrādāti ar ķimikālijām paaugstinātā temperatūrā. Pēc šādas procedūras apavi ir sevišķi mīksti – āda tiek ietaukota un apavu virsma atgrūž slapjumu un sāļus. Procedūras laikā tiek apstrādāta arī zole un visas šuves, ko diemžēl ne vienmēr var izdarīt mājas apstākļos. Ja impregnē garos vai puszābakus, pakalpojums maksā trīs latu, savukārt par kurpju impregnēšanu būs jāšķiras no Ls 2,50. Ādas apavus var impregnēt arī mājās. Šim nolūkam iegādājas kādu no apavu kopšanas līdzekļiem, kas domāti specifiskiem laika apstākļiem (lietum): Apavu krēms, piemēram, Woly Juchtenfett (Ls 1,55), kas pēc konsistences atgādina ādas taukus. Tas var būt gan melnā vai citā apaviem piemērotā krāsā, gan arī bezkrāsains. Derēs dažāda materiāla apaviem (gan ādas, gan sintētiskajiem); Krēms ar sūklīti, piemēram, Salamander Wetter-Schutz (Ls 2,03), arī nopērkams dažādās krāsās. To vienmērīgi uzklāj uz apavu virsmas un ļauj nožūt; Aerosols, piemēram, Salamander Universal-SMS (Ls 2,86), kura sastāvā ir specifisks līdzklis (uz fluororganiskās vielas bāzes) pret ūdeni un citiem šķidrumiem. Ar to var impregnēt visu veidu apavus (izņemot lakādu). Taču, pirms ķeraties pie darba, atcerieties, ka otrā dienā ar šiem apaviem uz ielas nevajadzētu iet. Impregnējot apavus, rūpīgi jāievēro instrukcija. Aerosols jāuzsmidzina uz apavu virsmas trīs reizes pēc kārtas, ļaujot apaviem starplaikos izžūt. Aerosols labāk iesūksies materiālā un aizsardzība pret mitrumu būs vēl efektīvāka. Labāk ir biežāk uzsmidzināt vairākas plānas kārtiņas, nevis vienu biezu. Impregnēšanu vajadzētu regulāri atkārtot, jo tā paaugstina apavu aizsardzības spēju pret mitrumu. Mākslīgās ādas apavi Apavus netīra ar krēmu. Putekļus un netīrumus nomazgā ar siltu ūdeni vai ar lupatu, ko samitrina mazgāšanas līdzekļu vai ziepju šķīdumā, un žāvē. Lakādas apavi Apavi ir ar poliuretāna segumu, tāpēc iepriekš minētie ādas kopšanas līdzekļi tiem ir pārāk blīvi un nomaskē spīdumu. Lakas plēve izstiepjas mazāk nekā āda, ar laiku kļūst cieta un plaisā. Tā slikti laiž cauri gaisu un sviedrus, un tāpēc šādus apavus ieteicams valkāt tikai svinīgos gadījumos, t.i., dažas stundas dienā. Tie nav paredzēti valkāšanai salā un karstumā, jo lakas plēve ātri plaisā, bet saules staru iedarbībā kļūst lipīga un zaudē spīdumu. Novērts šo novecošanās procesu nevar, bet, pareizi kopjot un nēsājot apavus, to iespējams attālināt. Ar mīkstu lupatu, nevis ar suku, apavus attīra no putekļiem, periodiski slauka ar mitru vati, pēc tam berzē ar flaneļa lupatu, līdz tie iegūst spīdumu. Apaviem periodiski ar vates tamponu plānā kārtā uzziež lanolīna krēmu, glicerīnu, vazelīnu, pienu vai rīcineļļu. Pēc 15-20 minūtēm tauku pārpalikumu noņem ar mīkstu lupatu, apavus žāvē un spodrina. Gumijas apavi Apavu iekšpusi tīra ar mīkstu suku vai mitru, stipri izgrieztu mīkstu lupatu. Lakas plēvi nedrīkst berzt, uz tās nedrīkst stipri spiest. Gumijas apavus un botes katru dienu mazgā ar lupatu siltā ūdenī. No gaišiem gumijas apaviem traipus nedrīkst tīrīt ar stipras iedarbības traipu tīrītāju. Vislabāk, ja ūdenim pievieno kādu veļas mazgāšanas līdzekli. Veļas pulveris īsti nederēs, jo tā graudainais sastāvs var saskrāpēt gumijas apava spožo virsmu. Noslauka ar mīkstu lupatu, izņem saistzoles un žāvē temperatūrā, kas nav augstāka par 30°C. Apavi nedrīkst saskarties ar eļļām, benzīnu u.c. šķīdinātājiem, skābēm, sārmiem un citām agresīvām vielām. Apavus dezinficē pret sēnīšslimībām, beržot to iekšpusi, līdz tā kļūst mitra, ar vati vai lupatu, kas samitrināta 10% formalīna šķīdumā, kuram pielikts 5% monohloramīna. Apavus ietin blīvā papīrā vai vaskadrānā. Pēc 2 stundām tos žāvē svaigā gaisā. Veltie apavi Apavus attīra no netīrumiem ar drēbju sukas palīdzību, mīkstu sausu vai nedaudz samitrinātu lupatu. Samirkušos apavus nedrīkst žāvēt strauji, jo tad tie saraujas. Tie jāžāvē istabas temperatūrā. Lai pasargātu veltos apavus no berzes un mitruma, jāvalkā galošas un botes. Velūra apavi Apavus tīra no putekļiem ar cietu gumijas suku, plūksnas paceļ, paturot apavus virs tvaikiem. Atsvaidzina, iekrāso un piedod ūdensnecaurlaidību ar aerosoliem. Zamša apavi Apavi labi uzsūc ūdeni, bet izžuvuši atgūst savas īpašības, tāpēc tos vispirms žāvē. Tomēr šie apavi ātri zaudē savu samtainumu un sāk spīdēt, jo pūkas ar laiku nosēžas, tāpēc tās jāpieceļ, berzējot ar speciāli zamšam paredzētām krāsainām gumijām vai smalkām gumijas sukām. Gumijas krāsviela atjaunina krāsu noberztajās vietās. Otrs paņēmiens ir šāds: apavus ar cietu suku attīra no putekļiem, spīdīgās vietas berzē ar smalku smilšpapīru, stiepļu suku vai dzēšgumiju, ar suku attīra radušos putekļus un visu virsmu apstrādā ar aerosoliem, kas nokrāso padilušās vietas un atsvaidzina virsmu. Tos smidzina 15-20 cm attālumā, pēc tam 10-15 minūtes apavus žāvē un, lai atjaunotu samtainumu, sukā zamša virsmu. Apstrādi pēc vajadzības atkārto. Tauku traipus izņem ar karstu ūdeni vai tīrīto benzīnu, tad apavus žāvē un tīra. Lai paceltu pūkas, no putekļiem attīrītus apavus patur virs ūdens tvaikiem. Zamša apavus (arī cimdus u.c.) tīra arī ar ožamā spirta un ūdens maisījumā (1:5) samitrinātu suku. Tad izstrādājumu berzē ar tamponu, kas saslapināts ūdens un etiķskābes maisījumā (1 tējkarote etiķskābes uz 1 litru ūdens), tad nosusina ar lupatu un žāvē. Modeļapavi Šos apavus, baltus un košus, nedrīkst tīrīt ar suku. Tos tīra ar pienā samitrinātu vati vai lupatu, žāvē un noklāj ar plānu bezkrāsainā krēma kārtu. Juhtādas apavi Apavi paredzēti nēsāšanai nelabvēlīgos, mitros apstākļos, ekspluatācijā tie attaukojas un kļūst cieti, trausli, palielinās ūdenscaurlaidība, tāpēc jānodrošina taukvielu saglabāšana šajos apavos. Šim nolūkam nedaudz mitri apavi regulāri jātauko ar uzkarsētu taukvielu ziedi, kas mīkstina ādu, samazina ūdenscaurlaidību un apavu deformāciju, palielina spīdumu. Ieteicami ir krēmi, kuri satur vairāk nekā 40% tauku, kā arī vazelīnu, darvu, petrolatumu. Ja tādu krēmu nav, lieto parasto apavu krēmu. Papildus atkarībā no nēsāšanas intensitātes 2-3 reizes gadā šajos apavos ar pirkstiem ieziež taukus tik ilgi, kamēr āda tos vairs neiesūc. Tekstilapavi Apavus tīra ar suku. Traipu izņemšanai lieto traipu tīrītāju vai mazgāšanas līdzekļus. Tauku plankumus iztīra ar benzīnu. Krāsainus apavus tīra ar speciāliem krītiņiem, baltos – ar zobu pulvera vai attīrīta krīta putriņu, kā arī ar speciāliem aerosoliem. Apavus piebāž ar papīru un žāvē. Apavu glabāšana Apavus nedrīkst glabāt polietelēna maisiņos, jo tiem nepiekļūst gaiss. Kļūdās tie, kas apavus glabā priekšnamā, kur nav apkures (aukstumā un mitrumā). Ādas apaviem jāļauj palaikam "atpūsties", tos iepriekš notīrot no putekļiem un netīrumiem. Ja vajadzīgs, tos salabo, blīvi piebāž ar avīžu papīriem un noklāj ar krēmu vai vazelīnu. Sevišķi rūpīgi iztīra un ieziež šuvi starp apavu virsmu un zoli. Modeļapavos, sevišķi lakādas apavos, ieteicams ielikt iztaisnojošās liestes. Krāsainus un lakotus apavus ietin mīkstā, baltā papīrā vai arī glabā kabatās, ko uzšuj uz taisna auguma vai cita materiāla. Šo audumu piestiprina drēbju skapī pie sienas. Apavus glabā arī kastē, kurai jāatrodas labi vēdināmā telpā. Optimāli apstākļi apavu glabāšanai: Relatīvais gaisa mitrums 50-70% Temperatūra 8-20% Mitrumā apavi maina formu, kļūst lielāki un blāvāki, pelē, pūst, metāla daļas rūsē, līmētās detaļas atlīmējas. Paaugstinātā temperatūrā un tiešo saules staru iedarbībā paātrināti noveco apavu mākslīgie materiāli, gumija, polimēri un to segumi uz dabiskām ādām. Tie kļūst cietāki un zaudē ekspluatācijas īpašības, krāsvielu segumi plaisā un nobirst. Tāpēc šādi apavi jāsargā no tiešiem saules stariem un putekļiem, kas, iekļūstot porās, attauko ādas virsējos slāņus. Āda kļūst rupja un neelastīga, neizskatīga. Katrā locījumā putekļi darbojas kā abrazīvs, un apavi ātri dilst. Apavi jāglabā ne tuvāk par 1 metru no apkures ierīcēm, tiem blakus nedrīkst būt šķīdinātāji. Juhtādas apavus vēlams glabāt pakārtus un pasargāt no putekļiem, ietinot papīrā vai drānā. Plastikāta apavi nedrīkst būt kontaktā ar gumijas apaviem. Tie jāglabā kastītēs vai papīra turzās, atdalot puspārus ar mīkstu papīru. Veltie apavi, apavu vilnas auduma un dabiskās kažokādas detaļas jāsargā no kodēm. To dara, sistemātiski tīrot apavus un ieliekot skapī pretkožu līdzekļus.

Dziive ir paaraak iisa, lai samierinaatros ar viduveejiibaam visaas dziives jomaas – darbaa, attieciibaas ar liidzcilveekiem un miiljoto, briivaa laika pavadiisanaa utt. Taadeel ir svariigi meeginaat savu dziivi uzlabot. Tas tacu ir tik vienkaarsi – jaacensaas buut labaakajam visaa ko daram, nesamierinaaties ar neko mazaaku par izciliibu. Varbuut varam veltiit vienu dienu piedomaajot pie taa, lai aizejot uz darbu, sodien mees to dariitu peec labaakaas sirdapzinjas, uznjemtos lielaaku atbildiibu, koleegjus un klientus sagaidiitu ar siltu un sirsniigu attieksmi un negaidiitu par to pretii lielaaku algu vai atziniibu. Dariit to tikai taadeelj, ka tas ir pareizi un sniedz mums iekseeju gandariijumu. Esmu paarliecinaata, ka tas vien dziivi mums pasiem un cilveekiem apkaart padariitu kaut nedaudz labaaku. Aizejot maajaas buutu veerts padomaat, vai esosaas attieciibas ar draugiem un miiljoto mums sniedz gandariijumu un gariigu izaugsmi. Varbuut ir nepieciesama reviizija sai jomaa? Mums ir jaaguust apmierinaajums un gandariijums no cilveekiem, kas ir mums apkaart, kaa arii iespeeja attiistiities gariigim, taadeelj nav veerts veltiit laiku un puules postosaam attieciibaam ar liidzcilveekiem. Laiku, kas tiek pavadiits pie televizora, daudz veertiigaak ir pavadiit ieguldot sevii, sevis fiziskaa vai gariigaa attiistiibaa. Daudz veertiigaak ir veltiit laiku sportam, vai izlasiit kaadu patiesaam labu graamatu. Cilveeki biezi vien suudzaas par to, ka nav laimiigi, bet papeetot dziljaak, atklaajaas, ka vinji neko nedara, lai taadi buutu, neveelaas ieguldiit laiku un resursus savas laimes kalsanaa. Tad nu sodien labaak veltiisim laiku nevis tam, lai suudzeetos, bet gan tam, lai sevi padariitu kaut nedaudz laimiigaaku, taadaa veidaa arii muusu liidzcilveeku dziivi padarot patiikamaaku.

Nesen saņēmu ielūgumu uz draudzenes kāzām… tik skaisti 🙂 un protams, ka gribas arī labi izskatīties. Bet nekad nebiju domājusi, ka tas būs tik grūti. Manas problēmas sākās, kad aplūkojot skapja saturu, konstatēju, ka vajag jaunu kleitu. Nju kas tur grūts – jāiet uz jāpērk. Tā nu es jau 3 dienu gāju izlūkos un rezultāts – absolūta nulle!! Kādēļ, vai nu par šauru, vai izskatās greizi… Es nesaprotu – vai tiešām glītus L izmēra apģērbus ražo tikai lupatu formātā, kad īsti nevar saprast kā tas apģērba gabals jāvelk mugurā. Sākumā biju nobriedusi par sarkanu kleitu, bet ar laiku nācās atmest to ideju, jo domāju, ka tas ir tas, kas sarežģī manu iepirkšanos. Bet nē – tās ir vai nu manas krūtis vai viduklis.. Heh.. bet galvenais, ka tā ir miesasbūve un tur nu neko nevar izmainīt! Vai tiešām tam ir jābūt tik grūši, lai labi izskatītos??? Jā, man jau tas viss likās trakums, bet kad sapratu, ka sava izmēra apavus laikam neieraudzīšu nekur – likās ka traka palikšu!! 41 – vai tas ir par daudz prasīts?! Glītas 41. izmēra kurpes.. (ar nelielu noslieci uz 42..?) Esmu izstaigājusi visus iespējamos un neiespējamos apavu veikalus, pat humpalās iegriezos – nekā! Un ko lai tagad iesāk? 🙁

Heh, šis laikam sanāk mans pirmais ieraksts šeit un vispār kkur plašākam lasītāju lokam. Nebiju domājusi, ka pieķeršos šādai nodarbei, bet sajutu vajadzību to visu, kas manī kkur izlikt, kaut vai pašai priekš sevis. Šovakar noskatījos filmu Letters to Juliet. Skaisti. Un tas man lika aizdomāties, vai tiešām pastāv tāda patiesa mīlestība? Kādreiz tam ticēju, bet tagad šķiet esmu pārvērtusies par snobu, kritiķi vai vnk palikusi par vecu tādām muļķībām. Asaras acīs un es te rakstu to, ka neticu tādu jūtu esamībai… vai tiešām mūsdienās ir iespējams atrast vīrieti, kas spēj mīlēt? Es domāju brīvu vīrieti nevis kādu, kurš savu sievu vairs jau sen kā nemīl, bet sola iemīlēt jebkuru.. noskatījos filmu un sajutos vēl vientuļāka un bezcerīgāka nekā līdz šim..

Vai var mīlēt vienu cilvēku visu mūžu? Vienu cilvēku – bez kārdinājumiem? Vai ir jēga pamest visu un skriet pa galvu, pa kaklu tumsā, tikai tādēļ, ka tur ir zvaigznes? jautājumi maļas un maļas, bet atbildes īsti nav. Pati jau saprotu, cik drausmīga esmu, un ir vēl pat daudz, daudz sliktāk.. Doriana Greja ģīmetne vecuma galā būtu par maz. Es varētu rakstīt par skaistu mīlestību, kas ilgusi jau ļoti ilgi. Par cilvēku, kas ar laiku ir kļuvis par pusi ne tikai no sirds, bet visas asinsrites – noplēst viņu nav iespējams, nenoasiņojot. Par kopīgu mitekli, kopīgu suni un kopīgiem sapņiem, par iespēju kaut kad kādreiz mīt gredzenus un laimīgi novecot uz lieveņa. Un par otru pusi – par kaisli, kuras viņam par maz, bet man par daudz, par kādām nepiepildītām lietām. Par tādām, kas, ja ir viss nosauktais, pat nav tik svarīgas. Un, kad viss ir tik skaisti, pietiek uz brīdi pabūt citur, iepazīties ar kādu citu. Un nav pat svarīgi ar ko – jo mērķis nav mīla, bet tikai labas attiecības uz mēnesi, kas jāpavada līdzās. Noklikšķ kāds slēdzis un pēkšņi viss tiek aizmirsts – un pilnīgi neapzināti sākas kaut kas, ko pašai nemaz negribas pieļaut, bet tas noslēdzas tā kā noslēdzas – nenormāli kaislīgi, daudz kaislīgāk kā ar savu īsto un vienīgo, pie tam tur, kur vienmēr gribējies – pļavā un starp govīm, kas cenšas ieturēt nakstmieru un nelikties traucētas (labi, pļavā ir gribējies, govis nē – tas tād sbonusiņš) 😎 Protams, varētu jau saglabāt jaukās atmiņas, un atgriezties. Esmu maita, mēģinu noslepkavot savu sirdsapziņu. Apsolīju sev vairs nekad tā nedarīt – jo principi man protams vienmēr bijuši tik augsti, ka jaunava Marija nobāl. Varbūt vajadzētu kādu grēksūdzi? :-/ Esmu atpakaļ, mīlestības ielenkumā, līdzās savai pusei, un atkal viss ir tik pareizi, mīļi un sirsnīgi. No sirds mēģinu būt laba draudzene, atbildēt uz visu kā pirms tam. Tikai kā rādās, nekas nesanāk, jo domāju visu laiku par to otru – kurš man pilnīgi neder, kuram neinteresē ne puse no tā, kas man, kurš pat neizskatās tik labi.. Bet galvā nepārtraukti maļas tikai viņa smarža, no kuras viss acu priekšā sāk migloties, un pieskārieni – vienīgā reize, kad sveša enerģija nerada vajadzību atrauties tālāk. Pareizi ir, labs sods par sliktiem darbiem 🙂 Nekas liels – tikai sekss. Tikai ko tālāk? Pamest visu savu dzīvi un mīļāko cilvēku uz pasaules ar noasiņojošu sirdi? Neiespējami. Aizmirst notikušo? Lielas, lielas pašmocības, pie tam acu priekšā vien rēgojas. Vienīgā doma – un briesmīga – gribu atpakaļ tajā, kas bija, vienā variantā vai otrā. Bet izrādās man itin labi padodas netīšām radīt savu mazo ellīti. Vai varbūt tā ir kāda ļoti dīvaina zīme? Jo viņi abi patiesībā ir tik līdzīgi, ka sakritības sāk biedēt – tikai ar vienu ir mīlestība un visa dzīve, bet otru – fantastiska saderība. Vai labāk iznīcināt visu, vai dzīvot bez seksa un tāpat nejusties izcili? Pārāk daudz jautājumu un pilnīgi noteikti par maz atbilžu (t)

Šodien biju pastaigas pēc aizstaigājusi līdz grāmatnīcai… Gribēju iegādāties Antuana de Sent-Ekziperī "Mazais princis"… Es to izdarīju… Nopirku sev grāmatu, ko savā mūžā jau reizes 4 esmu lasījusi – katru reizi savā vecumā un nu reiz ir pienācis laiks to izdarīt atkal… Ļoti, ļoti laba grāmata… vismaz manā skatījumā… Protams, ja tā teikt "rok dziļāk"… Nu, man ir pašai savs eksemplārs… Kabatas formāta, maziņa, ļoti parocīga grāmatiņa… Atšķirot pirmo lapaspusi tur ir autora ieraksts, citēju: "Man jālūdz piedošana bērniem par to, ka šo grāmatu esmu veltījis pieaugušajam. … Visi pieaugušie reiz ir bijuši bērni (tikai ļoti nedaudzi no viņiem to atceras)." (protams no citāta ir šis tas izņemts, bet galvenā doma ir!) Un tieši pirms gājiena uz veikalu es aizdomājos par tādu tēmu, kā kur pazūd tā robeža, kad mēs izaugam no bērna par pieaugušo…? Aizdomājos par savu dzīvi un ikdienu vispār! Un nav vairs ne miņas no bērnības, nav vairs ne kapeikas no tās bezrūpības, kas bij tajos laikos, kad biju maza, kad rūpējās par mani vecāki… Nemaz nemanīju, kā mana dzīve ir pārvērtusies. Tagad, kad visas skolas jau nobeigtas, strādāju, dzīvoju un rūpējos pati par sevi, savos 25 gados visas manas piedzīvotās problēmas ir tik "pieaugušas"! Darbs, attiecības, sānsoļi, nauda, pat tāds smags vārds kā "izdzīvošana", dzīvesvieta, auto, un tik daudz citu lietu – tas viss notiek ar mani tagad… Un tādas lietas notiek ar pieaugušiem cilvēkiem… Un esmu sapratusi – viss… bērnībā nav iespējams atgriezties! Pavisam nemanot, tā robeža ir pārkāpta… Kas nekaitēja būt bērnam – ne par ko nebij jādomā, tā teikt galva ne par ko nesāpēja, bet pašlaik ikdienas rūpes un raizes liek saprast, ka ir jādzīvo smagā dzīve… Un ne jau velti augstākminētās grāmatas autors saka, ka tikai ļoti nedaudzi pieaugušie atceras, ka viņi reiz ir bijuši bērni…

Sveiki ari velreiz. Mans pirmsi blogs un aktiva darbiba ir sakusies. Jau nak virsu depresija ,rudenigie ,dregnie vakari un viena ka pirksts. 😀 Pati jau vainiga, samilejos sava vasaras piedzivojuma un no normala viriesa aizgaju prom. Nu esmu palikusi viena sapnu princis prom, pie sievas un laimigas gimenites ,es viena ar darbu un tris maziem sunukiem 😀 Manam pasreizejam dzives krasinam. (l) (l) (l) (l) Vienmer domaju Es un ar precetu ,nu nekad lidz tam nenolaidisos. Noteikti bus sogi, bus nievas, bet katram gadas iemileties ka klaunam cirka 😎 Sezu un rakstot domaju cik gan mulkigi reizem iekritam iemilamies un ceram ,ka viss solitais bus un vel labaks klus. Briniskigas pastaigas, burvigi skupsti un naktis, neliederigi izmantotas brivdienas un atvalinajums ,lai tik butu tuvuma tam domajams istajam. Ka skolnieka pirma iemilesanas, ka pasaka, saucamas roza brilles. :-/ Baudot katru sekundi un vasarai atalinoties tu saproti, ka cilveks izslides tev ka caur pirkstiem un pazudis no tevis. Ar pratu tu to apzinies , bet ar sirdi nevelies saprast. Kadel si sirds nelaiz prom kas nav lemts :’-(

Friday- aizejot uz darbu biju smaidiga un prieciiga,kaa nekaa- piektdiena ir klaat. uznjemshanaa sanjemot savu ”pasi” ar ko atver durvis man uzreiz pazinjoja ,ka mans smaids pavisam driz no sejas pazudiis,jo neviens iznemot mani nav ieradies darbaa. taatad chetru cilveku vietaa biju tikai es . bet darbs protams bija japadara tikuntaa. nu neko, sanjeemos un dariju kas jaadara. kad darbs gaaja uz beigaam sanjemu sms no maasicas vai negribu aiziet uz kadu kokteili,jo musu kopiga draudzene dabujusi jaunu darbu. taa nu es peec darba- ne sapucejusies,ne ladzigi uzkrasojusies devos uz baaru. ierodoties izradijaas ka tas ir karaoke baars tad nu tagad esu bez balss 😀 izblavos pamatiigi . Sat- Sestdienas riitaa piemodamies (es un maneejais) ar ”draugu” pohu. bet tikuntaa pec izdertas kafijas devamies uz ”arnold klark” skatities auto. tad nu sho ceturdien sanjemsim savu pavisam jauno,smuko ”kjirsiiti”. sarkanu- mazda takuya. iegadajamies auto un man bija jasak taisiities prieksh meitenju pasakuma. ap septinjiem jau biju no maajas araa ar shampiiti padusee,gatava svineeties. vakars bija tiesham izdevis. bija feini satikt savas daamas un izklaideties bez puishiem 🙂 Sun- shoreiz uzmodos bez ”drauga” pohas,jo iepriekseja vakaraa dzeru dikti piesardzigi un pratigi. pievacu maaju un bija jaasaak atkal puceties,jo gajam uz mana teeta dzimshanas dienas pusdienaam. svediena bija vismierigaakaa diena. bez dsatraukumiem,vnk jauki pavadits laiks gimenes lokaa. ceru ka arii Jums daamas nedelas nogale bija izdevusies 😉

Ik pa laikam ik vienas sievietes dzīvē rodas šaubas par to kādas ir viņas attiecības ar viņas mīļoto vīrieti. Man šīs pārdomas pēdējā laikā ir bijušas vairāk nekā vispār šķiet būtu iespējams. Es vienkārši ik pa brīdim saprotu, ka kaut kas nav, kaut kas mani neapmierina līdz galam. Un tad es iekšēji piebremzēju un ieslīgstu pārdomās. Citreiz žēl, ka vēlme padalīties šajās pārdomās ar draugu ir pārāk maza, lai to darītu, bet tai pat laikā draugs nobeigtos no tā cik bieži es viņu mocītu ar savām ne vienmēr normālajām pārdomām. Es visu laiku tā kā domāju – nu kas īsti nav pie vainas. Vienu brīdi domāju – mēs jau tik ilgi esam kopā, jāprecas. Kopā esam jau 5 gadus…ilgi man šķita, ka tas teju ir vienīgais risinājums. Drīz vien pienāca cita tik pat neprātīga doma – gribu bērnu. Labi bērnu gribu jau sen…manī vienmēr ir bijusi šī misijas (nu ne gluži misijas, bet vienkārši tā sajūta), ka gribu pēc iespējas ātrāk apprecēties un bērnus (un daudz), jo tāda es vienkārši esmu. Esmu ģimenes cilvēks, un tādēļ jau laikam tik neprātīgi gribu ģimeni. Bet nu tad es sapratu, ka nevaru no drauga prasīt to, kam mēs ABI kopā vēl neesam gatavi. Ok es gribu un man vajaga, bet draugs vēl tam nav gatavs. Mans draugs ir izteikts karjerists. Un viņa darbs nav biroja darbs, viņa darbs ir profesionāls sports. Un es mīlu viņa darbu. Es savā ziņā mīlu savu dzīvi. Man ir draugs. Man ir mīloši vecāki. Es mīlu to, ka varu rūpēties par savu draugu. Es mīlu sava drauga darbu. Es pat nespēju iedomāties, ka mana dzīve būtu daudz savādāka. Nu tādā ziņā, ka es nespēju iedomāties (un nemaz negribu) sevi ar citu cilvēku. Bet joprojām es bieži vien attopos pie fakta, ka neesmu īsti laimīga. Šodien nonācu pie secinājuma, ka…lielākoties pie visa vainīgs mans draugs. Viņš nespēj par mani parūpēties. Man šķiet, ka ikviena sieviete vēlas sava vīrieša klātbūtnē sajusties tā, ka viņai ir droši, viņa ir mīlēta un viņa nav mājasdarbu vergs. Viņa ir sieviete. Problēma tāda, ka mans vīrietis man negādā šo sajūtu…viņš ir mīļš un jauks, bet..ar to nav gana. Es brīžiem vienkārši nesaprotu kas tam visam pie vainas. Un atrisināms es nezinu vai tas ir. Laiks jau rādīs, kas mums dzīvē paredzēts. Katrā ziņā es gribētu tā pa īstam sākt dzīvot SAVU dzīvi pilnā jaudā..