Kāda jēga teikt – gribu Tevi satikt… un pēc tam nedēļu klusēt…. Bet tā jau ar tiem vīriešiem ir! Un tā situācija jau arī nav tik vienkārša, lai piezvanītu un teiktu – tad nu tā – gribi mani redzēt vai nē? Bet ilgoties man arī ir apnicis! Kamēr esi darbā, brauc mājās, kaut ko dari, tikmēr ir miers, bet kad gadās brīži kā šis, kad ir vienkārši brīvs laiks, tad uznāk tādas ilgas… vienkārši viņu redzēt, runāt ar viņu, skatīties, kā viņš smejas… dzirdēt viņa smieklus, klausīties ko stāsta, skatīties uz acīm… It īpaši zinot, ka šis bija brīdis, kad tas varētu būt reāli, nevis tikai manās iedomās… :-/ :-/ Viss. Pietiks par VIŅU!!! Šodien sagatavoju adventes vainadziņu, ieliku vienu lielu baltu sveci, kuru dedzināšu katru dienu – kam man četras! 🙂 Un lampiņu trijstūrīti ieliku logā! Tad nu tā – gatavojos Ziemassvētkiem, – tūlīt jau pirmais decembris un cik tur vairs, būs Ziemassvētki! Un tad skaties – atkal gads riņķī! Laiks padomāt, ko šis gads ir devis un ko ņēmis.. jāmeklē līdzsvars.. tik daudz sliktā bijis… un tik daudz labā. Būs jāņem un jāsaraksta uz lapiņas, lai redzētu, vai sanāk līdzsvars vai nē! 😀 Un jāsāk domāt par to, ko dāvināt arī mīļajiem šajos svētkos.. It īpaši jau Viņam! Gribas pārsteigt! Interesanti, par ko viņš priecātos??? Negribas neko banālu.. bet gribas tādu, lai tas izvilinātu Viņā smaidu un liktu domāt par mani.. 😀 Būs jāpadomā… 26.11.2009.

Miljons gadus nekas nav rakstiits. Jau vairak neka 2 menesi aizvaditi sheit. Te joprojam silts, laigan jutas, ka nak ziema, ja pirms tam katru dienu temperatura bija 35-40 gradi, tad tagad labi, ja aiziet lidz 30 gradiem. Pa vakariem bez jacinas no majas vairs neiziesi. Bet lidz ar to, ka gaiss paliek vesaks, okeana udens liekas siltaks un var mierigi peldeties 🙂 Joprojam dzivojam sava vecaja dzivokliti, bet tiesi pirms ziemassvetkiem ievaksimies lielaka. Tusinu laiks beidzot pagajis, tagad uzsakta nopietnaa dziive 😀 Laigan, cik gan nopietna dzive te var but.. Pashi vietejie ir visnenopietnakie cilveki uz pasaules! Ja tavs prieksnieks ir spanis un tu kave darbu, tevi vel paslaves par to, ka tu vispar esi atnacis 😀 Pirms paris dienam bijam Dublina, ja gribat iepirkties jebkura laika, noperkat biletes uz turieni un pa taisno uz veikalu penneys. Neko vairak jums nevajadzes, ja gribat sapirkties leti 🙂 Planoju uz turieni aizlaist vel pec 10. decembra, sapirkties davanas uz ziemassvetkiem. Ar 10 eur uz cilveku pietiks lai piekrametu pilnu maisu ar lupatam. Ka piemers…nopirku kurpes nocenotas no 16 eur uz 1 eur 😀 Visadus kreklinus, jacinas par 1 eur, dzinsi par 3 eur. Taa neko sev 🙂 Joprojam nedaudz bail no vulkana, jo te ik pa bridim notiek visadi misekli ar dabas lietam..pirms apmeram 2 nedelam los gigantes(apmeram 20 km no manis) pludmale nobruka klints un apraka vairakus desmitus cilveku…Ziemlos ir pludi un apmeram reizi nedela udens limenis loti pacelas un ir tik lieli vilni, ka baywatch nelauj peldeties okeana. Cerams, ka taa nav ziime uz to, ka driiz buus izvirdums 😀 Nu tas tados lielos vilcienos ta ka butu viss laikam 🙂 Censos ik pa laikam pasekot lidzi tam, kas notiek latvija, bet laikam bezjedzigi, jo neko labu zinas nestasta 🙂 Cerams, ka jums vairak vai mazak viss ir normali, lai laba diena 🙂

Sievietes loma sabiedrībā un iespēja sevi realizēt katrā laikmetā un iekārtā bijusi ļoti dažāda. Bija laiks, kad sieviete tika uztverta tikai un vienīgi kā māte un bērnu aukle un ne mazākā mērā nebija domājams, ka sievietei būs teikšana un pat liela teikšana politikā un valsts dzīvē. Laikā, kad sabiedrībā valdīja izteikts patriarhāts, sievietes vieta tika ierādīta mājās pie bērniem un pavarda. Taču tagadējā pasaule brīžiem pat liek brīnīties – kur sievietes ņem tik daudz enerģijas, lai no rīta pabarotu un ikdienas gaitās pavadītu ģimeni, pa dienu aktīvi un radoši strādātu, bet vakarā vēl tikpat enerģiski iepirktos veikalā, lai pagatavotu vakariņas izsalkušajai ģimenei. Patiesībā pati sabiedrība nolikusi sievietes šādās pozīcijās – sievietei pastāvīgi ir jāpierāda, ka viņa nav sliktāka par vīrieti, lai veiksmīgi vadītu uzņēmumu, brauktu ar mašīnu, strādātu par prezidenti. Tas ir sava veida mūžīgais dzinējs – sievietei visu laiku kādam kaut kas ir jāpierāda. Un tas liek darīt vairāk arī tad, kad šķiet, ka vairs nav spēka. Vairs nevar saskaitīt, cik daudz Latvijas sieviešu brauc ar automašīnu.. Protams, ka tas bijis lielisks iemesls, lai pasaulē rastos un joprojām aktīvi darbotos dažādas feminisma kustības, sieviešu tiesību aizstāvēšanas organizācijas. Valstis spiestas rīkot dažādas kampaņas, lai pierādītu, ka sievietei nedrīkst maksāt mazāku algu par to pašu darbu tikai tāpēc, ka viņa ir sieviete. Ne jau kampaņas un protesti mainīs sabiedrības viedokli, bet gan spēja katram un ikvienam mainīt domāšanu. Sievietei esot līdzvērtīgai biznesa partnerei, ir jāspēlē stiprā dzimuma loma. Būt stiprai un lēdijai – paradoksāli, bet nav neiespējami. Vai sievietes tiek dikriminētas? Kāpēc sievietes saka, ka ir vienlīdzīgas vīriešiem tomēr gadījumos, kad vīrietis izturas pret sievieti kā vienlīdzīgu pārmet, ka viņš nav pasniedzis roku kāpjot ārā no sabiedriskā transporta. Kur īr robeža starp līdztiesību un galantumu? Galu galā mūsdienu sievietēm ir tik daudz iespēju tomēr viņas cenšas vienalga pierādīt vīriešiem, ka tur viņiem līdz jeb kurā jomā. Arī alkohola lietošanā. Kaut gan tajā pašā laikā kad tiek pieņemtas vīriešu kompānijā kā pilnīgi līdztiesīgas pēkšņi sajutušas, ka pret viņām izturas kā pret savējo sāk činkstēt, ka viņās neredz sievieti. Un tad rodas jautājums kāda tad vispār ir sieviešu loma mūsdienu sabiedrībā? Dzemdēt bērnus un sēdēt mājās kā kārtīgām mājsaimniecēm vai arī tomēr būt blakus, atbalstīt un iet vienā solī ar vīriešiem? Vai būt klusām un mierīgām? Vai trakulīgi pārgalvīgām un azartiskām? Es uzskatu ka sievietei jābūt tādai kāda viņa pati vēlas. Ir sievietes, kurām varētu patikt sēdēt mājās un audzināt bērnus. Ir sievietes, kurām patīk karjera. Sievietes loma – būt sievietei!! Jekaterīna Hlopova BAT Sabiedrisko attecību studente

njaa Miiljuminj veelies palasiit? ;)~~ Nju tad uzraxtiishu Tev ko iipashu! 😉 Tuukstoshiem tumshi zili taurenji paceelaas spaarnos un tobriit es apjautu,ka esmu zaudeejusi Tevi… Sajuutu virpulji un izmisums… Dzelonjstieples paari manai maigajai dveeseliitei.. Aukstums un karstums-liesmas aptveera sirsninju un iegruuda mani bezdibenii…tobriid apjautu,cik svariigs tomeer biji man-Spiitniecei,Kakjenei,Mezjonei un tomeer…» vaajajai sievietiitei.. Es izdziivoshu-nezaales neizniixt! Un tam taapat reiz bija jaanotiek-balstoties uz to,ka miilestiiba ir tikai vienpuseeja… Da ko gan es zinu? Tanii briidii kaut kas saluuza manii,kaut kas nomira un kaut kas dzima no jauna-jaa- vareetu pienjemt,ka mana dziives bilde tobriid bija melnaa kraasaa.. tad es piegaaju pie mieriigaas juuras un meegjinaaju taalumaa saskatiit sauli-saule grima juuraa-kraasojot to oranzji dzeltenos un saartos tonjos… njaa.. Tu biji prom-tur taalees..-pazudi kopaa ar sauli… Par sauli es neskumu-taa riit atkal atnaax.. Turklaat iestaastiiju sev,ka Meeness man patiik labaak! 😉 Pasmaidi Meenestinj-ko atkal raadi savu druumo sejas izteixmi-man taa jau skumji- a tavas izvalbiitaas acis un valjaa atveertaa mute situaaciju nu nemaz neuzlabo! Gaidiiju zvaignes,bet atnaaca maakonji un atnesa sniegpaarslas.. jau ziema..-bet es veel biju iestreegusi vasaraa-kameer skatiijos tajaa virzienaa,kur Tu aizgaaji… tad es pienjeemu,ka katra sniegpaarsla ir kaa kriitosha zvaigzne un saaku veeleeties veeleeshanaas-tik daudzas veeleeshanas- krita uz zemes un paarklaaja to ar maigu,baltu segu un bilde atkal mainiijaas..

Labrīt, Dienasgrāmata! Mani pamazām sāk pārņemt skumjas… Vai tas ir pārāk darbīgās nedēļas iespaidā, jo pa nedēļu padarīto darbu apjoms jau sen ir sasniedzis nedēļas beigas, bet kalendārās dienas nespēj tam tikt līdzi? Varbūt vienkārši lietus atnes skumjas? Nezinu… :-/ Vakar, kad sēdēju savā mašīnā stāvvietā, raudzījos uz lietus lāsēm uz priekšējā stikla… Esi kādreiz pavērojusi? Kā viņas nokrīt viena pēc otras – ātri, ātri, vēl ātrāk… un tad sāk pamazām savienoties, veidojot tērcītes, upītes, ieskaujot arvien vairāk un vairāk lāsīšu, līdz beigās tikai atsevišķās vietās uz stikla ir mazas saliņas, kur lietus vēl nav ticis.. un tad viss plūst uz leju, veidojot interesantus zīmējumus un liekas, ka lietus lej gaužas asariņas… un tad – klik – viens pavērsiens un logu tīrītājs notīra visu šo lietus gleznu un pilīšu spēle var sākties no jauna… 🙂 Vērojot lietu es aizdomājos par asarām.. logs raudāja.. bet es pati? Sen neesmu raudājusi.. nav bijis iemesla! It kā jau var teikt – tas taču labi, jo, ja nav jāraud, tad jau viss ir kārtībā un norit labi šajā dzīvē.. Bet no otras puses – kā tad ar to, ka asaras attīra dvēseli? Dažreiz raudot šķiet, ka atbrīvojies no visa sliktā un tad paliek tik labi, tik viegli.. Vai tas nozīmē, ka neraudot, mūsos krājas sliktās lietas? Bet citreiz ir tā, ka raudot nepaliek vieglāk, bet gan tikai smagāk un smagāk…Un kad mēs raudam – tad nav tā kā ar logu – klik, un visas asaras noslaucītas ar vienu vēzienu.. Kas tad palīdz apstāties – noraust redzamās asaras un novērst neredzamās.. (t) 26.11.2009.

Piedāvāju dažāda veida make-up! Esmu sertificēta vizāžiste – stiliste. Papildus piedāvāju iegādāties Mary Kay kosmētiku. Zvaniet – 27410812 Atrodos Siguldā

Heisā, hopsā, liekam jaunu bildi iekšā! 🙂 Viss pamazām ieiet atpakaļ tajās sliedēs, kas bija līdz šim. Tas emociju pacēlums, kas bija pēc tikšanās, nu sāk aprimt un dienas rutīna dara savu. Zinu, ka tā ir labāk, jo, ja nebūs tā, tad nebūs it nekā. Bet es negribu it nekā! Vienreiz jau tam izgāju cauri, un otrreiz negribu. Ja jau viss izvērtās tā, ka viņš atgriezās un gāja vēl tālāk, tad tam ir kaut kādi iemesli.. Gribētos jau domāt, ka šie iemesli esmu es un mūsu savstarpējās simpātijas! 🙂 Bet vai to var tā pavisam droši zināt? Nojaust – jā, bet zināt… Un atkal nonākam pie tā, ka bail jautāt.. 😀 😀 😀 Gan jau! Saņemšos kādu dienu drosmi un pajautāšu! Atceries, kā viņš teica – nu vai tad tu tāda bailīga esi? 😀 😀 Vienu dienu apsēdos un sāku lasīt visas viņa vēstules pēc kārtas – tās, kas tapušas no pašiem sākumiem.. Ko tik mēs nerunājām… atkal nācās smaidīt visu dienu! 😀 😀 Un radās spožā ideja – sakopēt visas tās vēstules un saglabāt vienā dokumentā – interesanti, cik lappuses tur sanāktu?! 🙂 varētu taisīt mapīti – mūsu sarunas… Kad paliktos skumji, varētu paņemt un palasīt… Vai zini, viņam vispār ir bijušas daudzas tādas spārnotās frāzes… Un es ņēmu un sarakstīji tās uz līmlapiņām, aplīmēju visu monitora apakšējo malu un tad strādājot uzmetu acis un smaidīju.. Smieklīgi no malas izskatījās, bet likās – tik mīļi… Atkal smaidu… jebkura lietas, kas saistās ar viņu, liek smaidīt, katra doma, katrs mirklis.. forši! Turpinām smaidīt!!! 🙂 🙂 🙂 25.11.2009.

Es protu mīlēt divējādi – ar acīm un ar sirdi, tikai man tas nekad neizdodas vienlaicīgi. Vienmēr, kad iepazīstos ar kādu nežēlīgi izskatīgu pretējā dzimuma pārstāvi, kuru ieraugot, ļimst ceļi, un kad gandrīz vai jau iztēlojos, kā es izskatīšos viņam blakus, agrāk vai vēlāk pār mani nāk tā skarbā atklāsme, ka mums patiesībā taču nav nekā kopīga un, pat ja ir, tad kaut kas tomēr tā īsti neštimmē. Savukārt tad, kad šķiet, ka esmu atradusi bez maz vai savu dvēseles radinieku, ar kuru sarunājoties, stundas paskrien kā minūtes, atkal jūtu, ka ar to vien tomēr nepietiek, gribas arī to vizuālo baudījumu, tā teikt. Jā, iespējams, esmu pārāk prasīga, bet tas laikam ir kaut kas tāds, ko vienkārši nevar mainīt. Var jau, protams, mēģināt sev iestāstīt, ka izskatam nav nozīmes, ja sajūtu līmenī viss saskan un otrādi, tomēr es neprotu pavēlēt tam savam "klikšķim" ieslēgties vai izslēgties, kad vien iegribas. Nez vai vispār ir iespējams mīlēt vienlaicīgi un vienlīdz stipri gan ar acīm, gan sirdi arī tad,kad "rozā briļļu" laiks ir pagājis?..

Angļu valodas stunda. Zem galda esmu sakrustojusi savas jaunās, melnās kurpītes ar nelielu papēdi. Seja koncentrējusies darba burtnīcā un pirksti automātiski raksta uzdevumus. Ka tikai vairāk uzrakstīt, ka tik ātrāk paspēt, jo ja kaut uz mirkli atslābšu, atgriezīsies manas domas. Kaut kā skumji. It kā ne par ko. Blakus man sēž klasesbiedrene Diesel džinsās un ar adītu džemperi mugurā. Viņa ir ārkārtīgi sasmaržojusies. Ar acu kaktiņu redzu, ka viņas uzdevumi netiek pildīti, bet šķiet, ka viņa to var atļauties, jo viņai nav jādomā. :-/ Ejot prom no garderobes, neveikls smiekliņš un atā klasesbiedrenei, kura brauc prom uz 2 nedēļām. Es izeju viena un ceru, ka nebūs jāiet kopā ar 2 klasesbiedrenēm, kas turas aizmugurē. Vajadzētu iet ar viņām, bet es negribu ne ar vienu runāt. Ārkārtīgi spēcīga mūzika man ausīs. "In the shadows", pēc tam Mikas "Happy ending".Smidzina lietus, man salst kakls un saprotu, ka mana gaita ir pārāk neveikla. Mājās neviena nav. Pirmās 5 minūtes. Tad atnāk mamma, ar kuru uzreiz sakasos. Viņa aizmirsa pie draudzenes telefonu un aiziet atkal prom. Esmu viena. Man ir kaut kā neomulīgi dzīvē šodien. Un par ko? Es mācos teicami, tomēr neesmu pati labākā. Man ir jauki klasesbiedri un draugi, tomēr ti nav paši "krutākie". Es piektdienās kopā ar draudzeni, braukājos ar riteņiem, nevis dzeru uz ielas. Man ir tik daudz kas jādara – jāspēlē klavieres, jāiet uz olimpiādēm, jāraksta domraksti 2 valodās, neskaitāmi kontroldarbi. Negruzies, man saka klasesbiedrene, bet es ik pa brīdim skumstu. Par to, ka vecākiem nav milzīgas algas, par to, ka tēties ļoti bieži ir sliktā omā, ka ome pārāk bieži sākusi slimot, ka ar mammu nav tik labas attiecības, ka sastrīdējos ar draugu, kuram negrasos atvainoties, ka…ir tik skumīgi ne par ko. 🙁 :’-(

Labrīt! 🙂 Gaidīšana atmaksājas! Pirms gulētiešanas pārbaudot inboxu, pārņem prieks! IR! 🙂 🙂 🙂 Kā vienmēr mīļā labā vēstule, ar mīļo, jau tik zināmo uzrunu!!! Un es atkal smaidu… Gribi zināt, kā tas viss iesākās? Pirms pāris gadiem (konkrētāk, pirms gadiem 3) savā sievietes dullumā, mirkļa vājumā izdarīju kaut ko sev gluži netipisku… Man gribējās papļāpāt. Tāpat vien. Darbā bija klusuma periods un bija pavisam garlaicīgi.. Tajā laikā žurnālistiem bija mode eksperimentēt ar internetu un kādā žurnālā biju lasījusi par eksperimentu ar iepazīšanās portāliem… 😀 Tā radās ideja – veikt eksperimentu uz sevis… Ievietoju sludinājumu slavenajā ss portālā, ka man ir garlaicīgi un gribas ar kādu parunāties! Neprāts, ne? Bet bija sava deva brīvības, jo es varēju atbildēt un varēju arī neatbildēt.. 🙂 Ja Tu zinātu, cik bija vēstuļu!!! Protams, lielākā daļa atsijājās uzreiz, jo tie bija pusmūža krīzes cilvēki, kuri meklēja mīļākās! Tā kā es negrasījos kļūt par to, kura uzklausīs raudošu veču žēlabas par to, cik sieva slikta un cik reti viņiem ir sekss, vēl jo vairāk – man nepavisam negribējās ne sūtīt foto, ne skriet uz randiņiem, tad biju gatava jau pasludināt, ka eksperiments ir izdevies un mūsdienās atrast vīrieti, ar kuru var vienkārši parunāties, caur iepazīšanās portāliem nav iespējams – ha, vai tad vispār varēja būt cits secinājums? Tāpēc jau tie ir iepazīšanās portāli!!! 😀 😀 Kā par brīnumu, mans secinājums izrādījās maldīgs! Bija VIŅŠ! 😎 Sarunas bija vienkāršas, mīļas – tā, it kā es runātu ar sen pazīstamu cilvēku, draugu… Un tā arī viss sākās – tāpēc inbox, nevis draugiem.lv (starp citu, viņu tur nemaz nevar atrast, jo viņa tur nemaz nav!!! :D).. Un tā tas turpinās vēl joprojām – inbox vēstules 3 gadu (nu labi, nedaudz mazāk, jo bija brīdis klusuma – bet par to citreiz) garumā! Un es joprojām tās gaidu ar nepacietību… 24.11.2009.

tram ta ram ta ram. īsti jau nemaz nav ko raxtīt. gribeju vnk parātīties,lai Jūs zinātu ka es vel starp dzīvajiem. gāja man dažādi pa šito laiciņu. mocijos ar veselibu (veljoprojām) bet tai pašā laikā baudiju mīļus,jaukus uzmanibas apliecinājumus no mana Mr puses. Feina sajūta kad Tu nakts vidū uzmodies no tā ,ka kāds Tev nobučo pieri. vai mīļi apskauj. skatās uz Tevi ar mīlīgām ačelēm.tēlo baigi nopietno un stipro mirklī kad man ir ļoti slikti,tādā veidā cenšoties mani morāli atbalstī, bet lidz ko esi mājās viena viņš uzraxta ,ka viņš tik ļoti jūtot līdzi,ka varot just manas sāpes. Ka viņš plāno kā iepazīstinās mani ar savu tēti(kas mani vel biede jo ir par ātru) un parādīs savu dzimto pilsētu. . . varetu vel turpināt un turpināt. šo sestdien pirmo reizi iepazīstināšu Mr ar saviem draugiem. jo esu uzaicināta uz dzimšanas dienu kurā drikstu ņemt līdzi savu +1. exciting. . . kā jau teicu- nekā īpaša,bet nu gribējās uzraxtīt kko 😀

Sveika, Dienasgrāmata! Sen neesmu Tev rakstījusi, šķiet, būs kādi 5 – 6 gadi! 🙂 Tu jau zini, pa šo laiku daudz, kas ir noticis. Bet svarīgākais ir tas, ka esmu nolēmusi atkal ķerties pie Tevis rakstīšanas! Man prieks! Ceru, ka Tev arī… Mazā zaļā kladīte nu ir pilna un tā kā jaunu turpinājumu es Tev reālā veidolā neesmu atradusi, tad nolēmu, ka pilnīgi loģiski mūsdienu pasaulē būtu, ja Tu taptu elektroniski! Atradu cosmo lapu, kur var rakstīt blogus un nolēmu – tā, kā mani neviens te nepazīst, kāpēc gan nevarētu rakstīt un izlikt savu pasauli te (vai vismaz kādus Tevis fragmentus)! Ja kāds izlasīs, varbūt kaut ko arī pateiks.. 😀 Tad nu tā, stāstāmā ir daudz, bet visu jau nemaz nevar uzreiz izstāstīt! Tas viss taps pamazām, kā jau parasti! Vienkārši ir kaut kur jāraksta, lai domas nekrātos un neliktu man justies kā tai domu vācelītei no Potera filmām.. Un Tu jau vari iedomāties, protams, domu objekts ir Viņš. Viņš šoreiz tiešām ar lielo burtu… Savādāks, īpašāks… es nezinu.. vienkārši sirds ietrīsas no domas par viņu, tā mūsu tikšanās, tie skatieni, tie smiekli… 🙂 🙂 🙂 🙂 🙂 Es gan gaidu turpinājumu, gan baidos no tā! Es saprotu arī, ka es nedrīkstu… bet vai mani tas kādreiz ir atturējis? Tu jau mani zini, un es arī sevi zinu… Šodien jau 6 reizes esmu pārbaudījusi savu inboxu, bet nekā… un kā par spīti, vēl tagad viņiem profilakse.. :-/ Viens ir skaidrs – man jāiemācās salikt savas emocijas kastītē… Kaut vai tādēļ, lai neaizbiedētu viņu… Kā Tu domā? 23.11.2009.

Uznācis tāds skumīgais… 🙁 Jā un vēl esmu viegli aizkaitināma. Liekas, ka viss kaitina. Esmu neapmierināta ar visu un tai skaitā pati ar sevi. Skolā krājas parādi tā stulbā datora dēļ. Es zinu, ka izeja ir. Es zinu, ka izdomātu veidus ka nodot darbus, ja ne laikā, tad vismaz ne pēdējā brīdī. Bet nav negribas… Mani sēž slinkums pret pilnīgi visu. Šodien visu dienu pa māju svaidos apkārt neko prātīgu nedarot. Kādu brīdi atpakaļ aizsnaudos pie veca cosmo nummura. Velāk lasot interviju ar Šomasi,kas intervijā uzsver cik svarīgi ir plānot laiku, man sāk likties, ka tā ir visa mana problēma. Pēdējā laikā viss, kas man ir bijis laicīgi ieplānots, ir izdevies vienkārši lieliski. Turpmāk centīsos dzīvot vēl vairāk pēc "The Secret" likumiem un plānošu savu laiku. Vienīgais puslīdz jautrais pasākums bija sava mīļotā machovīrieša pierunāšana aiziet uz veikalu pēc higēniskajām paketēm. Viņš baigi negribēja. 😀

Tiku apcirpta. :-/ Un tagad svārstos starp dusmām uz sevi un cerību, ka kādreiz tas man atmaksāsies. Vai ir vērts savu muļķību un vientiesību pārvērst "pasaules glābšanā" un sava veida labdarības akcijā? Konteksts – esot svešā valstī, nerunājot valsts valodā (bet nedaudz to saprotot), "aizdevu" svešiniekam naudu, lai viņš tiktu mājās (un kas to lai zina, vai patiešām šim mērķim). Protams, ar solījumu, ka rīt naudiņa tiks pārskaitīta. Nedēļa jau riņķī, bet "rīts" vēl nav pienācis. Un tagad savu muļķību un vientiesību mēģinu attaisnot ar cerībām, ka kādreiz nelaimē kāds varbūt palīdzēs arī man. (t) Bet galvā skan tik vien kā: "Būs aitas, būs cirpēji". Vismaz tagad esmu guvusi mācību un lieku reizi pārliecinājusies, ka patiešām pirmais iespaids par cilvēkiem man izveidojas nepareizs. Ļaujiet, došu jums padomu – ja domājat ar sirdi, tad filtrējat ar prātu. Veiksmi! 🙂

18.novembrī ar ģimeni Rīgā paņēmām "Ģimenes info paku"… Cik liels bija mans izbrīns, ka mans novads vairs neatrodas Rīgas rajonā, bet gan Limbažu rajonā. Tāds nedaudz mulsinošs jaunums manai ģimenei. 😀 Bet viens labums ir. :p Varbūt tagad, par cik es vairs neskaitos Rīgas rajonā, varēšu dabūt vietu kojās. 😀 :p

Nu, meitenes, cik reizes savā dzīvē jūs esat iznākušas no savas kotlešu piedūmotās virtuves un iesēdušās kailas vai, vēl labāk, īpaši sarūpētā erotiskā veļā sava vīrieša klēpī, kad viņš kārtējo vakaru sēž pie datora? Nevienu? Priekš kam? Jums sekss tāpatās ir reizi nedēļā? Galvenais ir mīļums? Mīļums un sapratnes patiešām IR galvenais, bet neaizmirstiet par savām dzimuma atšķirībām, neaizmirstiet par saviem ieročiem, kas no kājām spēj gāzt gan Kazanovu, gan Hitleru, gan Džordžu Klūniju. Kāds mans kursabiedrs, kurš ar savu meiteni kopā bija jau septiņus gadus, reiz studentu vakarā klubā man izpļāpājās, ka viņiem ar draudzeni esot brīnišķīga tradīcija – no katra ceļojuma atvest vienu seksīgu veļas komplektu. Lai arī tas sācies kā joks, nu jau skapī esot sakrājusies teju vesela kolekcija. Toreiz viņš man pateica ko tādu, ko ik pa laikam atceros arī savā, nu jau gandrīz sešus gadus ilgajā laulībā: „To tev apstiprinās katrs vīrietis – tad, kad sieviete izkāpj ārā no savas blūzītes vai kleitiņas un parādās tik nekautrīga un pašpārliecināti atkailinājusies, vīrietis viņu iekāro kā redzot pirmo reizi. Un vienalga, vai viņi būtu kopā trīs, desmit vai divdesmit gadus”. Lai arī pašas labi apzināmies, ka vīrietis patiešām mīl ar acīm, kaut kā tomēr to veiksmīgi aizmirstam un skumstam, kad mūsu dāvātais rokas pulkstenis vai vakariņas sveču gaismā nemaz tās liesmiņas viņa acīs vairs neaizdedzina. Mīļās dāmas, parādiet man kaut vienu vīrieti, kurš drīzāk izvēlēsies attiecību atsvaidzināšanas nolūkos jūsu ceptās kotletes, nedēļas nogales izbraucienu uz trušu māju vai Bočelli koncertu, ja viņa izvēle varētu krist arī uz iespēju redzēt jūs provocējošā seksīgā veļā vakarā, kas veltīts tieši viņam. Tagad atceroties šo sarunu un domājot par to, kādēļ vīrieši spēj smaidīt gluži kā muļķīši, ieraugot savu sievieti seksīgā veļā, nāk prātā vēl daži fakti. Viņi visi, pat visciniskākie, burtiski izkūst, ieraugot savu sievieti izaicinošā veļā, jo vīrietim piemīt mednieka sindroms – visi vīrieši ir medītāji un nevēlas ar savu medījumu dalīties. Brīdī, kad viņa „medījums” parādās – tik atkailināts, tik neaizsargāts un tik skaists, apziņa, ka tas viss skaistums un erotika pieder viņam un tikai viņam, padara vīriešu trakus. Visbeidzot, vīrieši nemīl resnas, tievas, bālas vai brūnas sievietes. Viņi mīl pašpārliecinātas sievietes, kas prot sevi pasniegt un lepojas ar savu ķermeni. Es savā mūžā neesmu sastapusi nevienu nobriedušu stiprā dzimuma pārstāvi, kas uzskatītu, ka seksapīlu vispirms veido āda, kauli un apkārtmērs, bet pašpārliecinātība, iznesība un sava ķermeņa apzināšanās ir tikai patīkama piedeva. Gluži otrādi, erotiskā veļa ir uzdrīkstēšanās, ko vīrieši novērtē, tā ir sevis pasniegšana otram cilvēkam īpašā veidā. Un galu galā, tā ir oriģināla dāvana sievietei, tuvai sievietei. Nenobīsties, ja viņš tev ko tādu uzdāvina, uzdrīksties un redzēsi, kādu satuvināšanos un prieku spēj sagādāt šādi mirkļi. Seksīga veļa ir forša dāvana! WWW.FANCY.LV P.S. pārpublicēts no orb.lv ko sakat par Šo rakstu? tā ir vai tā nav?

Lai arī cik tas nebūtu nožēlojami tā nu tas ir. Man portatīvais tikai dumi sīc un iekšā neslēdzas. (e)(Pašlaik rakstu no sveša kompīša) Un līdz ar to mana mācību dzīve ir ka put! Ir jau moderni un ērti, ka augstskolās viss ir datorizēts, md. jāsūta netā un pat mācību grāmatas ir netā, bet ko darīt, ja gadās, ka uz pāris dienām noplīst kompītis? Man šajāsdažās dienās TĀDA kaudze ar parādiem sakrājusies!!! Un tas tikai vienas stulbas kastītes dēļ. Varbūt dažš labs gudrītis teiks,lai eju uz universitātes bibliotēku un tur arī rakstu savus kopsavilkumus, BET man tā lieta iet tik lēni (specliteratūra angliski), ka tad vajadzētu iekārtoties bibliotēkā uz visu dienu darba dienās un nedēļas nogalēs, vārdu sakot pārvākties tur. Es tomēr cenšos būt optimiste un visā saskatīt arī pozitīvo- rīt brīvdiena un es varēsu kādu brīdi veltīt arī sev, nevis cauru dienu nosēdēt pie datora, rakstot n-tos kopsavilkumsus un esejas, beidzot iesākšu latviešu valodas pusgada svarīgo darbu, kuru par katru cenu nosolījos sev, ka neatstāšu uz pēdējo nakti pirms nodošanas. Jo šitāda darbu iekavēšana un atstāšana uz pēdējo vakaru/nakti ir baigā nervu bendēšana. Kaut gan tāda jau ir tā studentu daba. Es cenšos pretoties- šad un tad arī sanāk. 🙂 + vēl varēšu palasīt grāmatiņu un pilnveidot savu valodiņu! 😀 Kaut gan diez vai tas sanāks, lasot Kendaisas Bušnelas "Četras blondīnes" 😀 Nopirku grāmatu out let, cerēdama,ka šis Bušnelas gara darbs būs tik pat labs kā viņas Sex un lielpilsēta, tomēr ne. Bet manī sēž skopulis un saka, ja naudu par grāmatu samaksāji, tad izlasi to! Vispār, lai no šādām reizēm izvairītos, būs jāpiesakās kādā bibliotēkā.

Nu tā. Ko jūs domājat par jaunākajām tendencēm modē. Es domāj kapēc viss atgriežas no agrākajiem laikiem un tikai kaut kas tiek mainīts?! Vai tiešām mūsu laika dizaineriem un cilvēkiem pietrūka fantāzijas? Es negribu kosmisku apģērbu, bet vai tiešām tik grūti izdomāt ko jaunu…?!

Sniegs. Saka, ka sniegs ir tīrs un balts. Dažreiz pat piemin, ka tas esot svētības simbols. Teikās var izlasīt arī to, ka sniegs it kā esot sega, kura, ziemai atnākot, apklāj dabu ar sevi. Sasilda un dod patvērumu no aukstā sala. Bet vai tiešām vienmēr sniegs būs un asociēsies tikai ar to labo? Vai tiešām neviens nekad nerakstīs neko slinktu par viņu? Vai tiešām tūkstoš pārsliņu mirgojums un baltums mums radīs labas, īpašas emocijas? Man gan sniegs asociējas ar divām emocijām: kā ar labo tā arī ar slikto. Tas ir forši, staigāt pa sniegu, baltu, mīkstu un spīdīgu. Katra sniegpārsliņa tīrajā kupenā staro savādāk. Mirgo. Katrai šai sniegpārsliņai sava forma, savs izliekums. Bērni priecājas un rotaļājas, taisa sniega eņģelīšus un pikojas. Un bez šaubām taisa arī visiem zināmus sniegavīrus. Prieks. No viņiem izstaro prieks un pilnīga laimes sajūta. Arī manī tāds ir, bet savādāks. Man patīk iet pa laukiem, īpaši pa pļavām, un redzēt vietas, kurās vēl cilvēka kāja netika sperta un sniegs ir vienmērīgi uzsnidzis. Parasti es apmeklēju tādas vietas pie upes uz pļavas. Sauso zāli tik tikko var saskatīt, bet koki „pliki” stāv pa malām. Skats kā no kādas da Vinči gleznas. Upe pēdējos gados nav aizsalusi, un tāpēc tā „gleznai” piešķir vēl lielāku skaistumu. Viegla vēja plūsmiņa sakustina tumšos matus. Tas ir mans skaistums. Skaistums, ko es ikkatru ziemu saskatu, kad esmu viena iedziļinājusies savās pārdomās, savos sapņos un arī savās raizēs. Tad es esmu pilnīgi mierīga un gandarīta. Skaistums ņem virsroku un iekļauj mani sevī. Bet kas tad ir sliktais? Pelēks, dubļains sniegs? Nē. Manā uztverē sliktais saistās tikai ar vienu: ar manas vecvecmātes bērēm. Tas bija sen, tomēr es nekad nevarēšu aizmirst to sajūtu, ka kādu zaudēju. Bija janvāra diena. Naktī izkritušais, sniegs laistījās savā krāšņumā visā pilsētā. Tikai viena lieta nevarēja man dod pilnīgu mieru. Jau no paša, paša rīta. Bēres. Domu, ka tagad mana radiniece gulēs kapos, daļa manis, nevarēju izmest no galvas. Daļa tās manis, kura man visu bērnību mācīja visus tos pamatus, kurus es tagad zinu. Ar kuru es skraidīju pa to pašu sniegu. Tad es biju priecīga. Tad. 6 pēdas zem zemes viņu sildīs un klās bieza balta sniega kārta. Tikai tas man deva mierinājumu un gandarījumu, ka viņai tomēr būs ērti, silti un viņa būs pasargāta. Bet tomēr šī doma nebija tik spoža un laba. Katru un katru reizi atceroties to, mani pārņem aizdomas, ka mums tikai liekas, ka sniegs ir balts un pūkains. Varbūt tieši otrādi, tas ir netīrs un ass, acis mūs māna. Bet nevar spriest uzreiz par visiem. Katram savas domas, savi nolūki, savi uzskati. Kas ir sniegs? Tā ir viela mūsu pārdomām. Ar katrām jaunām vai vecām atmiņām mēs iedomājamies citu sniegu-savādāku. Vienu es zinu droši – tas nav tikai un vienīgi parasts sniegs.

nu tā kā es biju slimnīcā,tieši šajās dienās ieraudziju kuri cilvēki ir tie uz kuriem varu paļauties,kuri ir te priekš manis pat tad kad esu nožēlojama,nekur nederīga. un šajād dienās ieraudziju ,ka varu paļauties uz puisi par kuru nesen stāstiju. viņš bija tas kurš visu dienu pat darba atrodoties nemitīgi man raxtija sms tikai tapec,lai es neskumtu,lai man butu vieglak tikt pāri grūtajam laikam. pa taisno no darba burtiski skrēja uz slimnicu lai paspētu uz ”apciemotāju-laiku”. un palika studu pec tam kad isteniba apmekletaju laiks jau bija beidzies. vinsh burtiski tika sviests laukā. vakar vins mani atnāca apciemot,apraudzit uz mājam,jo zina ka es vel nedeļu nedrikstu kustēties. un vakar bija tā diena ,kurā mēs noskaidrojām ,ka tagad varam viens otru saukt par ”girlfriend and boyfriend”. cheeky* tagad oficiali ir aizņemta meitene. kā mēs nonācām lidz šij sarunai? sakam runāt par atvaļinajumiem,un viņš teica,ka jau tagad sakot planot holidayus kopa ar mani,tad vinsh prasija vai tas nav biedjoshi,nedaudz divaini,jo tas ir diezgan atri. atbildeju,ka nē,jo ari es jau par tadu lietu biju aizdomajusies. bija neilgs klusuma mirklis viņš pavaicāja kā es viņu saucu kad kadam stastu par viņu. teicu ka ”puisis ar ko satiekos” bet man nebutu nekas preti pret ”puisis” . nu taa nu nonacam pie lemuma ,ka ir laiks . 🙂 p.s. jauku Jums vakaru (l) (l)

Nu, jau no sestdienas rīta esmu pieslimusi. sākumā biju domājusi riktīgi atpūsties, padarīt savu slimību par spa kurortu, bet kas man sanāca? Katru mīļu stundiņu es sēžu pie datora un skatos Vampire Diaries(starpcitu, tiešām labs seriāls) + dāvinu sev arvien jaunus kilogramus, ēdot visādus saldumus. 😀 (l) Nu man pietiek, rīt uz skolu!!!!!!!!!!

sveikas dāmas. kādu laiku nēsu apciemojusi cosmo.lv. tā nu sanāca,ka biju slimnīcā uz 4 dienām. tās kuras lasija manu iepriekšējo blogu zina,ka jau laicinu atpakaļ uztaisiju analīzes ,kuras nebija diezko labas,tieši pretēji. tagad itkā esu ārā no slimnīcas,bet sēzu gultā un nezinu palidzēs man tabletes vai nē. jo antibiotikas kuras jau 7 dienas dzēru,mans ķermenis izrādas neņem pretī. tad nu slimnīca pasūtija kkadas specialas. tās šodien saņēma, un uzreiz ļāva iet mājās (kas isti normali nav jo vini nezin vai šīs zales iedarbosies). garīgais galīgi uz nulli. sežu sestdienā mājās,jutos pēc D. ceru ka Jums meitenes pa šo laiku ir gājis daudz,daudz labāk . es tagad taka apmalidijusies cosmo sarunās nezinu ko lasit ko nē. kad pedejo reizi biju cosmo.lv bija tā karstaa diskusija kur chepiite un velviena meitene tika nodevetas par karalienēm (nu tā diskusija par pakaļgala laizišanu- jek jek jek.)

Ir tik grūti pašai ar sevi.Mana diena sākas uzreiz ar domu – neesmu perfekta…Ēdiens manu dzīvi savā ziņā ir padarījis par elli – nevaru bez tā un nevaru ar to … Manas rīšanas lēkmes mijās ar badošanos.Mana diena paiet domājot par ēdienu – ko ēst, cik daudz, nē,to nedrīkst,tu jau tā resna…Kad skatos spogulī,redzu tikai taukus.Reti ievēroju arī ko skaistu savā ķermenī,bet tās ir īpašas dienas!Dienas,kad jūtos laimīga tāda, kāda esmu, cik žēl,ka tās ir tik reti..Loģiski domājot saprotu,ka neesmu resna,manam augumam pat ļoti atbilstošas formas,bet…es tās ienīstu.IENĪSTU!!! Man žēl sava puiša,kuram dienu no dienas nākas to visu klausīties – atkal un atkal…Un lai ko man apkārtējie neteiktu,es NEVARU CIEST SAVU ĶERMENI. Reizēm domāju,mēģinu saprast kad tas viss man ir sācies.Kad?Kad bij tā PIRMĀ reize,kad ēdiens sāka pārņemt visu manu prātu (veselo saprātu)? Netieku skaidrībā… Kad uznāk rīšanas lēkmes,varu ēst VISU un DAUDZ, līdz paliek slikti.Tad es sevi ienīstu! Reizēm atbrīvojos no ēdiena.Tad atkal jūtos labi, līdz nākamajai dienai. Jo rīts tomēr nekādus brīnumus nesola un sākas kārtējā cīņa – vai šodien atkal būs kā vienmēr? Vai šodien es ēdīšu vai tomēr nē? Kad man uznāk badošanās posms, sevi ļoooti stingri kontrolēju.Un esmu laimīga, kad svari rāda PAREIZO ciparu. Tad es lidoju! Līdz atkal…atkal sākas viss no gala. Vairs nezinu kā ir normāli dzīvot un ēdienu uztvert TIKAI kā ēdienu. Man tas ir kas vairāk, savādāk…Mana diena paiet domājot tikai par to – vai šodien es būšu normāla, vai patikšu sev un būšu laimīga, vai tomēr kādu citu dienu………

Ir brīži, kad tu nedomā ne par ko, tu vienkārši ļaujies dzīvei. Tu izbaudi katru brīdi. Tu apstājies un redzi mirkļa skaistumu. Redzi, cik dedzinoši sarkana ir mežrozes oga sniegā. Redzi, kā sniegpārslas smiedamās krīt tev uz deguna. Pamani, cik silts smaids ir tev tuvam cilvēkam. Un tu vienkārši esi tajā sekundē tik patiess, tavas izjūtas ir īstas, tava sajūsma aizrauj apkārtējos. Varbūt arī liek kādam tevī iemīlēties. Spontāna dzīve ir skaista, bet bieži vien cilvēki, rīkojoties strauji un neapdomīgi, izdara kļūdu, ko nākas nožēlot. Daudz ir tādu ģimeņu, kurās vecāki saviem bērniem nemaz neiemāca, kā pareizi baudīt dzīvi vai pat vispār ieaudzina pesimismu, gaužoties, cik tā ir grūta. Es nāku no tādas ģimenes. Esmu pabijusi starp tiem jauniešiem, kas teicienu: " Ņem no dzīves visu, ko tā dod,"- saprot nepareizi. Starp tiem, kas ņem, bet vēl neatšķir, kas ir labs, kas ir slikts; darot kaut ko aizliegtu, attaisnojas, ka vienkārši bauda dzīvi. Kādā žurnālā lasīju trīs sabiedrībā pazīstamu sieviešu vēstules pašām sev 18 gadu vecumā par lietām, ko būtu gribējušas zināt jau agrāk. Tikai viena no viņām pateicās pati sev par saprātīgumu, abas pārējās, šķiet, daudz ko nožēloja, piemēram spēlēšanos ar jūtām, nesapratni attiecībās, kas tagad vēl aizvien nepatīkami nāk atmiņā, kā arī to, ka atriebjoties ir nodarījušas pāri pašas sev. Arī es mēdzu rotaļāties ar citu jūtām. Pēdējā laikā saprotu, ka tas viss nāk atpakaļ, liktenis atspēlējas. Agrāk es domāju, ka dzīvi baudīt nozīmē izdraudzēties ar pēc iespējas vairāk puišiem, vazāt viņus aiz deguna, būt sliktajai meitenei, kas vienmēr dabū, ko vēlas, nevis labajai, kas nonāk debesīs. Un patiesībā, to visu darot, es ne mirkli nebiju laimīga. Es gribētu, kaut arī es, atskatoties uz pagātni, spētu nenožēlot it neko, bet es nožēloju. Pirmkārt jau to, ka skolā nemācījos ar visu atdevi. Otrkārt to, ka esmu bieži vien ļāvusi sevi ietekmēt un pamudināt uz ko tādu, ko es patiesībā nemaz nevēlos darīt. Treškārt- es daudzus esmu sāpinājusi ar savu rīcību. Darot kādam pāri esmu nodarījusi pāri pati sev. Lai neizniekotu laiku, ir jāieklausās gan savā sirdī, gan prātā, tā, lai nekas nav jānožēlo, bet reizē, lai tas notiktu spontāni. Baudīt dzīvi nozīmē nevis ņemt no tās, bet dot. Un vienmēr pajautāt sev, vai tas, ko tu dari, ir tas, ko tu gribi darīt. Alīna Anaņko BA "Turība" 1. kursa studente

"Esmu spēka pilna!" šo tekstu centos sev iestāstīt, vedot savu reksenīti vakar pastaigā. Pateisībā esmu pārgurusi, bet vēl tik daudz kas jādara, ka nekas cits neatliek kā iegalovot sev pretējo. Un galu galā saka tacu, ka gandrīz viss ir prātā, tāpēc arī nogurums man ir tikai domās. Patiesībā man spēks ir atliku likām un vēl šovakar un vispār varu paveikt ļoti daudz. Tā vajag. Citādi ko es darīšu nākotnē, ka man tik maz spēka? Kā tikšu līdz kalna virsotnei, kā gāzīšu kalnus? Tikai ar savu spēcīgo enerģiju, kas man ir papilnam un neizsīstoša. Labs ir! Jāķeras klāt komunikācijas vēsturei. 🙂

Asaras…Enjgjelji raud…Par tavu nokliidusho dveeseli…Es censhos iedegt gaisminju lai paraadiitu tai celju…Nee…Never actinjas ciet…Naac…Sheit ir izeja…KLuss kliedziens…Tava sirsninja kliedz…Vieniigi es to dzirdu…Raudi…Mazinjaa…nekaunies…Es esmu ar tevi…Izkliedz visu kas tev iekshaa…KLiedz!!!…Padod plauxtas…Re…Tas ko ieliku tavaas plauxtaas…Tas ir mans engjeliitis..Tas tev…Nee nedod atpakalj..Es tev to daavinu…Praatiigi nesaspied…Vinjsh mazinjsh…Es tevi tik ljoti miilu ka man nav nekaa zjeel…KLiedziens…Caur asaraam…Jaa….Kliedz….Raudi…Es vienmeer buushu tev liidzaas…un kas, ka mani saapinaaji…Viss naak un iet…Tev jaazin, ka shim mazajam enjgjeliitim tu vari izstaastiit…un tas arii tur palix…Pie vinja…Tu vari raudaat…Tu vari kliegt…Neviens to nezinaas…Miiljum….Atljauj…Un nesaki ka neesi to pelniijusi…Jo tik pat labi es neesmu pelniijusi tevi…Miilu…

Ahh… Jūtos apreibus! Dzērusi gan neesmu. Ir tāda kā sajūsma, par to cik forši, ka es esmu, ka mācos un ir tacu Lācplēša diena! Aij, tāds prāta patumsums. 😉 Labu garastāvokli arī jums! (l)

Sveikas!!! Visaam kam interesee Mary Kay kosmeetika,naakat pievienojaties, un uzziniet vairaak par to,un Jums intereseejossaam lietaam par skaistumkopssanu!!! ……………………………………………. Mary Kay ir ekskluziva kosmetika no ASV. Savai klasei neticami leta, bet viss ir logiski- nav veikalu un parpirceju uzcenojumu! Es labprāt pastastisu vairak par iespejam lietot un izplatit talak so kosmetiku! un protams- visas, kas ir grib padiskutet par so kosmetiku laipni gaiditas saja diskusija- visas, kas lieto vai nelieto vai tikai velas to darit!!! 🙂 Ar cienu,Mary KAY skaistumkopssanas konsultante(kosmetologs). (atvainojos ka rakstits bez garumzimem,vienkarsi datora sistema nav LV alfabeta…)

čau, čau! vakar noķēru iedvesmu un tapa man dikti forši auskari.. 🙂 prieks pašai. 🙂 domāju, būtu forši ar tādiem iepriecināt arī citas.. 😉

Vairākums cilvēku interesējas tikai par to mīlestības daļu, kuru saņem paši, tādēļ mēs cenšamies izskatīties pēc iespējas pievilcīgāki pretējā dzimuma acīs. Tikai retais ir gatavs dot vairāk un patiesi iemācīties mīlēt! Mīlestība sākas tieši ar tās došanu otram cilvēkam un tikai tad mēs varam to ņemt. Tieši spēja dot, ir mīlestības lielais noslēpums! Mīlestība līdzinās vientuļam namiņam kalnos, kur tu atradīsi tikai to, ko būsi atnesis līdzi! Savu lielo mīlestību cilvēks var sastapt tikai tad, kad to ir atradis pats savā sirdī, tikai tad radīsies iespēja izpausties savstarpējās pievilkšanās spēkam! Partnerattiecībām ir jēga tad, ja otrs mūs konfrontē ar mūsu trūkumiem – parāda, kas ar mums “nav īsti kārtībā“, kas traucē mums būt mums pašiem. Partnerattiecību mērķis ir divu cilvēku savienība, kas kopā un blakus viens otram ir kļuvuši tik stipri un neievainojami, ka spēj pastāvēt viens bez otra. Cilvēkam jāpārstāj interesēties par to mīlestības daļu, kuru saņem, viņam pašam beidzot jāsāk tā dot, jārod piepildījums mīlestībā, jākļūst par mīlestības avotu, un tad viņa dzīve būs piepildīta! (Cilvēka spēja mīlēt parāda viņa dvēseles brieduma pakāpi.) Cilvēks ilgi saglabās mīlestību, ja partnera izaugsmi un laimi šajās attiecībās uzskatīs par vissvarīgāko! Pat, ja mīlestība būs iekritusi rokās, to neizdosies paturēt, ja nepārtraukti nepūlēsies tās labā, jo mīlestība ir ceļš, kas jānoiet, ja vēlamies sasniegt mērķi. Šis mērķis ir abu partneru laimīga savienība, izaugsmes brīvība, kopīga priecāšanās par dzīvi un sevi! Mīlestība ir visu aptveroša enerģija, kas piepilda visus, kas tai atveras. Mīlestība var būt gluži kā zibens no skaidrām debesīm – ,kad mēs stāvam kā zibens ķerti, zaudējam reālo pasaules izjūtu, pametam vai dodam citādu triecienu saviem tuviniekiem, galu galā – tas izmaina visu līdzšinējo dzīvi – viss šķiet tik skaisti un labi kopā ar šo sastapto cilvēku. Taču tā ir tikai jūsma, jā tikai jūsma, kas ilgst aptuveni dažus mēnešus, līdz iestājas garlaicība, ja attiecības neizjūk pavisam. Bet, ja tā padomā, tad, vai nav labāka šī mierīgā mīlestība -, bez stresa un neprātīgas rīcības. Īstenībā jau mīlas vētras ir piemērotas tikai kino ekrānam, nevis reālajai dzīvei. Reāli sirds pukst mierīgi, prāts ir pilnīgi skaidrs, nekā rožaina un sapņaina, daudz maz kopīgas ikdienas problēmas, un jāvaicā, vai mums patiešām žēl, ka viss satraukums un jūsma ar laiku ir zudusi? Mīlēt cilvēku nozīmē atdot viņam sevi, gribēt un vēlēt viņam vislabāko, neprātojot par savu algu! (jo mīlestība sevi piepilda tieši došanā!) mīlestība ir prieks, ko jūtam domājot par mīļoto cilvēku un esot kopā ar viņu1 Tas ir prieks būt viņa tuvumā un kopā ar viņu darboties! Mīlēt nozīmē ielaist otru savā dvēselē – ļaut piedalīties visās sev svarīgās dzīves norisēs, un arī apstiprināt gatavību dalīties ar it visu jebkurā laikā un vietā! Taču bieži, kad cilvēks saka: “Es Tevi mīlu!“, viņš domā, kaut arī neapzināti: “Man tevi vajag,“ vai arī, “ …tikai nepamet mani!“ Šie cilvēki patiesu mīlestību tā arī nav iepazinuši, jo patiesi otru cilvēku varēsim iemīlēt tikai tad, kad tikpat ļoti mīlēsim paši sevi, t.i., jāmīl sevi tā, lai arī vienatnē mēs varētu būt laimīgi. Sevi mīlot tik ļoti nesāpēs arī citu cilvēku izteiktās dzēlības par mums. Kamēr mums kāds ir vajadzīgs, mēs nevaram būt patiesi brīvi! Ja esam atbrīvojušies, ja vairs nemoka bailes tikt atstātiem, mēs spējam partnerim dot vairāk brīvības, un tad ir iespējams īsta, dziļa un patiesa mīlestība, jo mīlestību nevar nedz ieslodzīt, nedz paturēt ar varu. Bieži cilvēkiem patīk tikai otra izskats vai raksturs un, ja tā nebūtu, tad viņi nezina, vai vispār būtu kopā, – viennozīmīgi tā nav mīlestība. Mīlestība var ienākt mūsos un pārvērst visu dzīvi tikai tik daudz, cik mēs tai atveramies! Mīlestība dziedē un pamazām izgaismo visu, kas traucē mums sasniegt mūsu pašu īsto būtību. Ja kāds mūs ļoti mīl, kļūst redzams viss, kas ar to nesaderas –bieži vien tas izpaužas kā bailes, panika, dusmas, skumjas, u.c., šķietami bez kāda īpaša iemesla. Lai attiecības nekļūtu par pieraduma rezultātu, tās ir jākopj! Tās ir kā augs, kā puķe, kas novīst, ja par to nerūpējamies! Iemīlēšanās ir visjaukākais process, kas mēs iepazīstam paši sevi caur otru cilvēku. Partnera dvēsele ir arī mūsu pašu dvēseles spogulis. Mīlestībai ar iemīlēšanos ir tikai tik daudz sakara, cik šīs izjūtas pamudina mūs kontaktēties ar otru cilvēku un meklēt ko vairāk. Iemīlēšanos raksturo sakāmvārda: “Mīlestība padara aklu.“ Īsta mīlestība nekad nav akla, tā labi redz un izprot arī otra cilvēka patieso būtību. Mīlestība ir tolerance, iejūtība, nemitīga vēlme gādāt par otru. Tas ir maigums, uzticēšanās, piedošana, uzticība un sapratne, ka partneris tāpat ir cilvēks ar saviem trūkumiem un ka viņš tikpat kā nav pārveidojams, bet ir mīlestības cienīgs arī bez nepārtrauktiem tuvības brīžiem. Tikai tad, ja abi būs gatavi nepārtraukti mācīties un pārvarēt grūtības, var attīstīties veiksmīgas pašu veidotas partnerattiecības! Lai tā notiktu, mums jāpārstāj meklēt tas īstais un vienīgais, jo“ īsta“ nemaz nav! Un viļoties nav jēgas vainot otru, šeit nav vainīgo, ir tikai nespēja tikt galā ar savu uzdevumu. Ja cilvēks vēl nav gatavs cieši saistīties, tad parasti gadās tā, ka arvien satiek “ne īsto“ partneri. Tātad vispirms ir jāvēlas šīs saistības! Cilvēka īstās attiecības ir attieksme pašam pret sevi – viss pārējais ir tikai šīs attieksmes spoguļattēls! Tādēļ mēs pievelkam sev līdzīgus cilvēkus. Tāpat kā cilvēks mācās mīlēt sevi, tāpat viņš automātiski saņems mīlestību un atzinību no citiem. Ja cilvēks labi jūtas pats savā sabiedrībā, tad labi jutīsies arī kopā ar ikvienu citu. Ja gribam mīlēt sevi, tad ir svarīgi atzīt savas vajadzības un mācīties tās izpaust. Mēs bieži vien baidāmies to darīt, jo negribam parādīt, ka mums kaut kā trūkst, taču, ja arī nerunājam par to, šīs slēptās vajadzības paužam netieši un telepātiski. Līdzcilvēki to jūt un novēršas, jo jūt, ka nespēj mums palīdzēt, kamēr mēs paši neapzināmies, ka jāsāk sev palīdzēt! Jo pozitīvāks ir mūsu paštēls, jo pievilcīgāki mēs kļūstam arī citu acīs! Mēs prasam mazāk, jo mums visa ir gana. Attiecību krīze rodas tas, kad mēs vairāmies spert attiecīgo soli uz priekšu situācijas risināšanai jeb jaunā situācijā cenšamies izlīdzēties ar vecajiem paņēmieniem. Lai pieņemtu otru tieši tādu, kāds viņš ir, ir jāpiedod visi aizvainojumi un no jauna jāatveras partnerim, tieši tad cilvēks sāk mīlēt arī visus apkārtējos cilvēkus, jo saprot – ,ka katrs izpaužas tā, kāds viņš ir. Katra cilvēka īpašības jāpieņem kā viņa tādesamības stāvoklis – tieši šāds cilvēks ir, lai to izbaudītu, izprastu un augtu. Tādā veidā var izprast visus cilvēkus, un, ja cilvēks pieņem visus, tad viņš pieņem arī pasauli, sāk mīlēt to un izturas pret to kā pret draugu. Tieši tad, kad mēs iemīlēsim paši sevi un būsim laimīgi un apmierināti paši ar sevi – tā spējot būt vieni un reizē arī laimīgi, tad būs radušies vislabākie priekšnoteikumi patiesai mīlestībai – tad tā būs pati no sevis un to nevajadzēs izspiest! Patiesi mīlēt nozīmē arī pa īstam būt īstenībā! Cilvēkam nav jāmācās mīlēt, vai jāmācās mīlēt pašam sevi, viņam tikai jāļauj, lai mīlestība brīvi plūst – vienkārši jāļaujas un patiesi jāizdzīvo katrs kopā pavadītais mirklis! Ideālās partnerattiecībās māksla nav kopā mācīties mīlestību, bet gan atradināties izturēties bez mīlestības un arvien vairāk to laist sev klāt! Jānovērš blokādes un šķēršļi, lai tā parādītos abu partneru dzīvē. Mēs mīlam, ja mēs domājam par viņu, darbojamies viņa labā un viņa dēļ un dzīvojam viņam- partnerim! Ja mēs, cilvēki, būtu mīlestībā ar sevi, tad tas ar katru brīdi ienestu arvien vairāk un vairāk brīvību partnerattiecībās un, ja mēs mīlētu un pārstātu vēlēties, lai mūs mīl vispirms, pārstātu mīlestību uzskatīt par īpašumu, tad mūsu attiecības būtu patiesi laimīgas un piepildītas! 🙂

paaris nedeeljas neesmu skatiijusies, kas notiek cosmo.lv. Pashlaik garlaikojos baaraa, noleemu apsveicinaaties ar cosmo meiteneem. Pashlaik ir apmeeram pus 11, aaraa kaadi 25 graadi. Peedeejaas dienas diezgan maakonjainas, bet silts taapat. Nekas jauns sheit nenotiek, saak palikt nedaudz garlaiciigi, bet par doshanos atpakal uz latviju nedomaaju, labaak garlaikojos siltumaa nekaa ziemaa 😀 🙂 Bijaam ar draudzeni vienaa klubaa pirms paaris dienaam, ieeja 25 eur, kokteilis 10 eur, taads blatotaaju klubs, visi ar armani utml saulesbrilleem uz galvas, laigan jau sen nakts vidus un saule nespiid 😀 nakts viduu milziigs striptiiza shovs, gan puishi gan meitenes dejo. Nu taa taadiem pavisam maziem ieskatiem… Suudiigaa restoraanaa viesmiiles sanjem saakot no 900 eur meenesii. Apmaksaats atvaljinaajums 40 dienas gadaa, mediciina un viss apmaksaats. Taa kaa ar algaam te galiigi nav slikti 🙂 Labi, nezinu ko lai veel taadu pastaasta, viss ir baigi forshi, pietruukst mans suns 😀 bet viss paareejais labi 🙂 Lai jums labs vakars, aa nee jau nakts, nu un naakamaa diena 😛

nu kaapeec zin ko gaidi visvairaak (uz doto briidi) , kaveejas visilgaak? katru riitu gaidu pastnieku ar ceriibu,ka nu shodien atnesiis manu pierakstu uz usg. tik ljooooti nevaru sagaidiit naakamo usg, sirds nemieriiga!gribas apstiprinaajumu,ka ar mazo viss kaartiibaa… / taam kas briinaas kaapeec pierakstu gaidu pa pastu, taam varu pateikt- te (UK) taada sisteema,slimniica ar kuru tu esi saistiita gruutnieciibas laikaa naakamo pierakstu(datumu un laiku) atsuuta pa pastu./ man ir jau teju 17taa nedeelja, naakamajam usg jaabuut ap 20nedeelju… ehhhh… :’-(

Sveikas! 🙂 Varbūt kādai ir vecie cosmo žurnāli (2007.gada- februāris, marts, aprīlis, maijs, jūnijs, jūlijs, augusts un 2009.gada aprīlis, maijs, jūnijs, jūlijs, septembris un oktobris ), kurus var man iedot? Man vienkārši ļoti, ļoti vajag izplēst dažas lpp par modi.. un varbūt tie žurnāli jums vienkārši stāv un jūs vairāk to nelietojat.. Būšu ļoti, ļoti pateicīga 🙂

Esmu tikko atnākusi no skolas. Augstskolas. Šodien bija eksāmens, par kuru baidījos vismaz pēdējo nedēļu. Pārsteidzoši, ka mana intuīcija pēdējā laikā arvien biežāk liek par sevi manīt. Es, protams, paļaujos. Un neesmu vīlusies. Taču paralēli tam, esmu pieļāvusi iespēju, ka tās vienkārši ir sakritības. Vēl pārsteidzošāk – šodien izzuda visas manas līdzšinējās šaubas par sakritības varbūtību. Vai tas nav lieliski, ka pamostoties mani pārņēma spēcīga pārliecība, ka pirms dodos, ārā no mājām, vajag atkārtot tieši TO vienu jautājumu, nevis pārējos 76??? Un kāpēc, ienākot auditorijā, man vajadzēja izvilkt tieši TO pašu jautājumu, kuru atkārtoju mājās savas sirdsbalss teiktā iespaidā? Tai jābūt pārāk lielai sakritībai, lai izvilktu tieši vienu, konkrētu biļeti no 77. Tieši to, kuru man visvairāk vajadzēja. Paldies, mana Intuīcija! (l)